227. Kādas ir Kristus Draudzes pazīmes?


Sprediķis XVII svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un notika, ka Jēzus sabatā bija ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizeja namā, un tie Viņu novēroja. Un, lūk, tur bija kāds ūdenssērdzīgs cilvēks Viņa priekšā. Un Jēzus, vārdu ņēmis, griezās pie bauslības mācītājiem un farizejiem ar jautājumu: “Vai ir atļauts sabatā dziedināt vai ne?” Bet tie klusēja. Tad Viņš to ņēmis dziedināja un atlaida. Bet tiem Viņš teica: “Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?” Un tie nekā uz to nespēja atbildēt. Bet, nomanīdams, ka viesi sev izmeklēja pirmās vietas, Viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams: “Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajā vietā, ka neierodas kāds par tevi cienīgāks, kas arī aicināts, un ka tas, kas tevi un viņu aicinājis, nesaka tev: dod šim vietu,- un tev ar kaunu nav jāieņem pēdējā vieta. Bet, ja tu esi aicināts, tad nogājis apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis varētu sacīt: draugs, virzies uz augšu! – Tad tu būsi pagodināts visu citu viesu priekšā. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” [Lk.14:1-11]

Šīs dienas evaņģēlija teksts šķiet samērā vienkāršs, tomēr patiesībā tas prasa iedziļināšanos un rūpīgas pārdomas.

Ir piektdienas vakars, kad sākas sabats. Rītdien Jēzus kā parasts sludinās un mācīs sinagogā, bet šovakar Viņš ir ieradies uz kāda farizeja namu. Šis farizejs ir vietējās sinagogas farizeju vecākais, ievērojams un cienījams vīrs, kurš bez Jēzus uzaicinājis arī vairākus savus draugus, vietējos farizejus. Jēzus ir atnācis viens, bez saviem mācekļiem. Viņš zināja, ka dodas nevis pie draugiem, bet ienaidniekiem. Aiz ārējas pieklājības un formāla draudzīguma maskas uz Viņu glūnēja aizdomu pilnas un naidīgas acis. Ikviens cilvēks labprāt būtu izvairījies no šāda mielasta. Arī Jēzus nebūt nepriecājās par sabiedrību, kurā atradās, bet ko lai dara – Viņš bija nācis glābt arī šos reliģiskas liekulības un augstprātības pārņemtos cilvēkus. Un tā Viņš mierīgi stāvēja farizeju vidū, bet tie viņu uzmanīgi vēroja, gaidīdami Jēzus rīcību.

Tā kā mielasts nebija slēgts pasākums, tad tajā varēja ierasties arī negaidīti un neaicināti viesi. Tā visticamāk ziņkārības dzīts šeit bija ieradies arī kāds tūskas slimnieks. Farizeju acīs viņš bija atbaidošs, nešķīsts kroplis. Negaidīdams, kamēr jautājumi tiks uzdoti viņam, Jēzus vēršas pie apkārtējiem bauslības ekspertiem: „Vai ir atļauts sabatā dziedināt vai ne?” Protams, ka nav! – savās sirdīs domāja farizeji, jo tā viņi skaidroja bauslību. Tomēr viņi arī labi apzinājās, ka Mozus bauslībā šāda tieša aizlieguma nav. Tādēļ viņi stūrgalvīgi klusēja. Ar laiku klusums kļuva tik saspringts, ka to jau bija grūti izturēt. Tad vienkārši pieskardamies slimajam vīram, Jēzus viņu dziedināja. Bez vārdiem, klusu, ar vienu pieskārienu – tāda bija Viņa atbilde. Pēkšņi šis cilvēks bija kļuvis vesels. Un tad Jēzus sūta viņu prom, ar šo žestu nepārprotami rādot, ka pēc šīs žēlastības saņemšanas, farizeju sabiedrība vairs viņam nav piemērota.

Mūsu namā Viņš apgāna sabatu! – naida pārņemti, pie sevis domāja farizeji. Bet, ja nu kādam no jums šodien, sabatā dēls būtu iekritis akā? – pēkšņi jautā Jēzus. Vai jūs viņu nevilktu laukā? – Nu labi, pat ja tas nebūtu dēls, bet vērsis – vai viņu jūs nevilktu laukā no akas? Zobus griezdami, farizeji klusēja, jo tiem vienkārši nebija ko atbildēt.

Ko mēs varam no tā mācīties? Reliģiskie aizspriedumi un pašizdomāta dievbijība neder Jēzus priekšā. Tā vietā, lai uzstādītu Viņam savus noteikumus, mums pazemīgi jāgaida uz Viņa palīdzību, kā to darīja slimais cilvēks.
Tālāk pārdomāsim Jēzus vārdus: „Katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.”

Mūsdienu rietumu kultūrā valdošā izpratne par cilvēku, viņa dzīvi un tās mērķiem ir cieši saistīta ar apgaismības laiku un tajā sakņotiem uzskatiem. Pirmkārt, tā ir savādā atziņa, ka Dievs tiešā veidā neiejaucas cilvēku dzīvēs un lietās, bet visu atstājis paša cilvēka ziņā. Tātad – katrs pats savas laimes kalējs! Otrkārt, tā ir doma, kas saistīta ar materiālās pasaules attīstību un progresu. Tas ir uzskats, ka katra atsevišķā un visu cilvēku dzīve virzās pretī arvien lielākai labklājībai un dzīves komfortam un to garantē zinātniski tehniskais progress. Treškārt, šis progress nenotiek bez cīņas, bet ir saistīts ar konkurences cīņu tautu un cilvēku starpā: izdzīvo un uzvar stiprākais. Visām šīm atziņām bez šaubām nav nekā kopēja ar Svētajiem Rakstiem. Tās nāk vai nu no grieķu filozofijas, vai cilvēka prātā balstītām domām. Patiesību sakot, šādi uzskati ir klaji bezdievīgi.

Pirmkārt, Svētie Raksti nepieļauj domu, ka Dievs būtu kaut kur tālu, pametis šo pasauli pašu cilvēku ziņā un neiejaucas tās norisēs. Svētie Raksti nepārprotami māca, ka Dievs ir tuvu katram cilvēkam, jo Viņā mēs dzīvojam, rosāmies un esam. Viņš liek līt lietum un saulei spīdēt, Viņš liek ienākties ražai, Viņš novērš nelaimes, Viņš svētī katru labu veikumu un draud sodīt ļaunu, Viņa svētie eņģeļi ik brīdi rūpējas par visu, kas notiek šajā pasaulē. Dievs arvien sev patur visuvaldītāja godu. Viņš necieš un necietīs, ja kāds Viņam to gribēs atņemt. Tādēļ gan tās tautas, gan atsevišķie cilvēki, kas paši paaugstinās, tiek Viņa pazemoti. Varenas impērijas pēkšņi grūst, ietekmīgi cilvēki vienā brīdī zaudē visu savu varu un teikšanu, kad Dievs pret tiem pavērš savu dusmības vaigu.

Otrkārt, tādu spēku, kas garantētu un virzītu materiālās pasaules attīstību nav. Evolūcijas teorija, kas aizstāv šādu dzīves skatījumu, ir tukša, nepamatota iedoma. Patiesību sakot, pastāv tieši pretēji spēki, kas visu tiecas virzīt pretī haosam un sabrukumam. Vienīgi Dieva varenā roka ir tā, kas spēj pasauli uzturēt, pabarot un dot tai laicīgas svētības dāvanas.

Treškārt, cīņa par vietu zem saules, kur lietā tiek likti elkoņi un dūres, meli un viltība, izlikšanās un krāpšana, beigu beigās nekad nedod cerēto. Cilvēks gan var kaut ko iegūt – viņš var iegūt augstus amatus, slavu un popularitāti, daudz naudas, bet viņš nespēj to nedz baudīt, nedz paturēt. Notiek tieši tā, kā Kristus stāsta par kāzu viesiem – tas, kas pats nosēdies pirmajā vietā, ar kaunu dabū to atstāt un viņa vietā tiek sēdināts kāds cits, cienīgāks.

Kas to visu paveic? Kas tam liek tā notikt?

Bez šaubām tas ir Dievs, kurš pazemo lepnos, kas tiecas pēc Viņa goda. Cik bieži mums par šādām lietām stāsta vēsture! Bet kurš gan no tās mācās? Varenā Romas impērija tiecās pēc arvien jauniem un jauniem iekarojumiem. Visus savus sasniegumus tā piedēvēja sev, savai organizētībai, karamākslai, kultūrai un citiem talantiem. Kas notika ar šo impēriju? Vispirms tā sāka brukt no iekšienes – morāli, politiski, tikumiski. Tā pagrima un beigu beigās to sagrāva slikti organizētu, mežonīgu klejotāju pūļi. Kas notika ar Hitlera Vāciju? Tā bija liela ļauna vara, kas ar ļauniem paņēmieniem sagrāba lielas teritorijas un cerēja valdīt pār visu pasauli. Taču beigu beigās Dievs atņēma Hitleram prātu un drosmi. Viņš sāka pieļaut muļķīgas kļūdas un gļēvulīgās bailēs no soda, nogalināja pats sevi. Ļaunuma impērija – Padomju Savienība rīkojās līdzīgi. Tā tiecās pēc pasaules varas ar melu un varmācības palīdzību. Kā milzīgs varmāka tā slepkavoja un postīja visu, līdz sabruka pati, kad neviens to negaidīja. Turpretī tādas nenozīmīgas mazas valstiņas, kā Baltijas valstis, ieguva pašnoteikšanos un uzplauka.

Tas pats, kas notiek ar valstīm notiek arī ar atsevišķiem cilvēkiem. Kad tie sāk lielīties un uzvesties tā, it kā tie būtu Dievi, tie pēkšņi klūp, pazūd un neviens tos pat vairs neatceras. Dievs nemīl, ka tautas un cilvēki tiecas pēc Viņa vietas. Dievs nemīl augstprātību un lepnību un pazemo tos, kas paši paaugstinās. Tādēļ netiecies pēc pirmās vietas, jo tā ir ļoti bīstama vieta. Ieklausies ko saka Kristus. Viņš saka – katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots. Ievēro, Viņš saka – katrs! Izņēmumu te nav! Tāpat kā velns tapa nomests no debesu augstumiem, kad tas gribēja paaugstināties pār pašu Dievu, tāpat būs jākrīt ikvienam, kas aizskar Dieva godu.

Bet kā tad pareizi jādzīvo kristietim? Vai viņš nedrīkst ne pēc kā tiekties, ne par ko sapņot, ne ko sasniegt?

Kristus atbild – pazemojies! Un Viņš pats arī rāda tam piemēru, proti, kamēr citi sev izmeklē labākās goda vietas, Viņš dziedina kādu pavisam neievērojamu, slimu cilvēku. Pazemoties ir grūti, tāpat kā grūti ir apzināties savu vietu šajā pasaulē, jo pēc savas dabas mēs visi esam lepni un novēlam sev to, kas mums nepienākas. Mēs apskaužam, iekārojam un tiecamies pēc tukša goda, pasaules priekiem un dzīves lepnības, bet pavisam zemu vērtējam godu Dieva priekšā, līdz Dievam nākas mūs pazemot.

Turpretī Dievs mīl tos, kas paši pazemojas un vēlas paaugstināt citus. Tas nozīmē – neraudzīties uz citiem nedz ar skaudību, nedz pārākuma sajūtu; uzskatīt citus cilvēkus nevis par zemākiem, bet augstākiem par sevi; būt gatavam palīdzēt citiem, un ar visu savu dzīvi censties kalpot citiem, nevis gaidīt, lai citi kalpotu tev. Citiem vārdiem sakot, censties līdzināties Kristum, kas Dievs būdams, mūsu dēļ kļuva par cilvēku un pazemojās līdz pat krusta nāvei.

Jēzus nebija slims ar lepnības, augstprātības un iedomības sērgu, ar kuru slimojam mēs visi. Tādēļ Viņš tiecās vienīgi pēc sava Debesu Tēva prāta, nevis centās izpatikt šai pasaulei un tās modei.

Viņš ir miris par mūsu grēkiem; tie ir piedoti, un pateicoties Viņam mēs varam dzīvot jaunu dzīvi. Tas ir dziedinošais evaņģēlijs, kas dziedē visas mūsu sērgas un vainas. Bet mēs neesam saņēmuši piedošanu, lai varētu turpināt grēkot un dzīvot kā vien iegribas. Nē, nepavisam nē! Tādēļ iesim atpakaļ pasaulē un centīsimies nevis paaugstināt sevi, bet pazemot. Tas būs grūti, ļoti grūti, jo būs pret mūsu dabu. Taču Svētais Gars nāks mums palīgā un galvenais, ziniet, ka Dievam tas patiks un varat droši ticiet tam, ka Dieva jūs paaugstinās. Viņš paaugstinās jūs jau šajā dzīvē, pēkšņi un negaidīti, tāpat kā viņš pēkšņi un negaidīti pazemo augstprātīgos. Tomēr, kas pats galvenais, Viņš paaugstinās jūsu mirstīgo miesu, darot to līdzīgu sava Dēla Jēzus godības pilnajai miesai un ļaujot tai dzīvot kopā ar Viņu mūžīgi. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.