133. Kā grēks ienāca pasaulē?


Sprediķis vienpadsmitajā svētdiena pēc Trīsvienības svētkiem

Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks.Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” [Lk.18:9-14]

Šīsdienas evaņģēlija lasījumā mēs dzirdējām līdzību par diviem cilvēkiem – farizeju un muitnieku. Šos divus varoņus mēs varētu nosaukt arī citos vārdos: (1) par īpaši dievbijīgo; un (2) par nožēlojamo grēcinieku. Lai arī Kristus to ir sacījis aptuveni pirms 2000 gadiem, tomēr šis teksts joprojām ir aktuāls un tāds tas būs līdz pat mūžībai. Jo kopš grēkā krišanas laikiem nekas nav mainījies. Cilvēki nebūt nav kļuvuši labāki – kā gribētos ticēt, bet drīzāk pretēji: tie kļūst arvien ļaunāki. Tāpēc abus šos cilvēku tipus mēs bez šaubām sastopam arī ikdienā un jo īpaši kristīgajā draudzē. Es sacīšu vēl vairāk: būsim godīgi! Mēs šos abus tipus varam atpazīt arī katrā no mums!

Pirmais no tiem ir farizejs. Ārēji ļoti dievbijīgs cilvēks. Viņš entuziasma pilns iesaistās dažādās draudzes aktivitātēs, bieži sastopams dažādos kristīgos pasākumos, uzstājīgi apliecina savu dievbijību piesaucot Dieva vārdu pa labi un pa kreisi. Bez tam šis cilvēks arī mīl sevi salīdzināt ar citiem – parādot, ka ir pārāks par tiem, ar regulārām gavēšanām, ar īpaši emocionālām un produktīvām lūgšanām, ar desmitās tiesas maksāšanu. Iespējams, ka viņam ir kāda īpaša dāvana vai atklāsme. Viņš bieži stāsta liecības par Dievu, par dzīvi, kas izmainīta par 180 grādiem – uzsverot cik slikts viņš bija agrāk un cik labs ir tagad.

Lai vēl vairāk paaugstinātos par citiem, viņš ievieš savā dzīvē paša izdomātus ārējus baušļus un uzvedības normas. Viņš apgalvo, ko patiesiem kristiešiem būs darīt un ko ne. Tā piemēram: kristietis neiet uz dejām un teātri, kristietis nelasa pasaulīgus žurnālu un romānus, neskatās TV; kristieties klausās tikai kristīgo radio un kristīgo mūziku. Taču patiesībā, ja nav Dieva pavēles vai aizlieguma, tad saskaņā ar kristīgo brīvību mums nav jāapgrūtina sirdsapziņa ar paša izdomātiem likumiem un aizliegumiem, ko būtu vai nebūtu jādara kristietim.

Tās ir mūsdienās izplatītākās farizeja iezīmes. Tiešām, ārēji šķiet viņš ir īpaši svēts un ļoti dievbijīgs. Citu acīs viņš izraisa apbrīnu un pamudina atdarināt, lai kļūtu par “pareizo” kristieti.

Tā nu šāds farizejs dzīvo pašapmānā, domādams, ka viņa dievbijīgās dzīves vai lielās ticības dēļ Dievam jābūt pret viņu žēlīgam. Tomēr šī paštaisnības sērga nav nekas jauns un tā ir īpaši lipīga. To mēs atrodam pašā cilvēces sākumā – jau Kaina un Ābela konfliktā. Tā tas turpinās līdz pat šodienai.

Liekulis pret bauslību attiecas vieglprātīgi un Dieva žēlastība viņam liksies pašsaprotams atalgojums par dievbijību. Viņam ir svarīga tikai ārējā bauslības izpildīšana. Un visdrīzāk šis dievbijīgais spēj pildīt daudzus baušļus: nepārkāpt laulību, nezagt, nedarīt ļaunu savam tuvākam. Pie tam ap sevi viņš noteikti redzēs daudzus, kas pārkāpj tieši šos baušļus. Taču diemžēl viņš nelūkosies uz Dieva likumu garīgo pusi un Jēzus kalna sprediķis ir cietais rieksts. Tā viņam ir visgrūtākā Rakstu vieta.

Kristus saka šādam farizejam: “Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” (Mt.9:13) Ar šiem vārdiem Viņš atstāj apsmieklā paštaisno, jo “nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena.” (Rom.3:10-12) Mums Raksti to saka skaidri un nemaldīgi “Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Rom.3:23)

Turklāt paštaisnais liekulis nemaz neapzinās savu reāli nožēlojamo un bezcerīgo stāvokli Dieva svēto baušļu un pastarās tiesas priekšā. Un pat ja cilvēks spētu izpildīt baušļus un apzināti negrēkot, viņš tiktu pazudināts viena vienīga grēka dēļ, kas mīt katrā no mums, kuri dzimuši dabīgā veidā. Tas ir iedzimtais grēks – visu pārējo grēku sakne. Ko mēs mantojam līdz ar ieņemšanas brīdi, kopš Ādama nepaklausības un grēkā krišanas. Par iedzimto grēku mēs nespējam uzzināt no savas pieredzes, tieši pretēji velns un pasaule, miesa un grēcīgais prāts negrib neko par to dzirdēt. Tie domā, ka ar saviem labajiem darbiem un nopelniem iespējams nokļūt debesīs. Patiesi ir Pāvila sacītie vārdi par šādiem Kristus krusta ienaidniekiem, kuri samazina Kristus nopelnu, ka “viņu dievs ir vēders [..] viņu prāts ir vērsts uz pasaules lietām [..] viņu gals ir pazušana” (Fil.3:19)

Otrais bija muitnieks. Viņš ārēji ne ar ko neizceļas draudzē, uz dievkalpojumiem nākot dažreiz biežāk, dažreiz retāk. Viņš nav iesaistīts nevienā draudzes aktivitātē. Viņa profesija arī nav no prestižākajām. Kā jau grēciniekam pienākas viņš ik pa brīdim klūp un ceļas. Īsi sakot viņš ir vienkāršs ierindas draudzes loceklis, kuram līdz “pareizā” kristieša titulam ejams ļoti tāls ceļš. Tādam neviens negribētu līdzināties.

Taču neskatoties uz savu necilību, viņš ir nopietni lūkojies uz bauslības augstajām prasībām, kas satriec viņa sirdsapziņu un izraisa nemieru un mokas, kas apsūdz un ved pazušanā. “Jo, kas visu bauslību pildītu, bet grēkotu pret vienu bausli, tas ir noziedzies pret visiem.” (Jēk.2:10) Viņš Svētā Gara apgaismots apzinājās savu dziļo samaitātību, ka nespēj Dievu pār visām lietām bīties, mīlēt un uz to cerēt. Tā nespējot pilnībā izpildīt 1.bausli, viņš ir nopietnās sprukās.

Muitnieks bija labi iemācījies ne tikai Dieva likumus, bet arī ticības mācību, ka vienīgais uz ko var paļauties ir Dieva žēlastība un Kristus nopelns. Viņš ticībā tvērās pie sava Pestītāja un paļāvās vienīgi uz Viņa beznosacījuma žēlastību. Viņš “sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” (Lk.18:13)

Pirms iet uz svētdienas dievkalpojumu katrs no mums var atvērt Mazo katehismu un aplūkot 10 baušļu gaismā savu sirdi. Ja būsim godīgi pret sevi un Dievu, mēs atklāsim vajās vietas, savas kaites un slimības. Ļoti iespējams, ka šie grēki ir redzami, tikpat labi tie var būt apslēpti cilvēka acij, bet ne Dievam. Zinādami Dieva augsto prasību, ka “nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā,” (Gal.3:10) mēs nokļūstam neapskaužamā stāvoklī. Dieva svētais bauslības veseris, satriecot grēcinieka sirdi, dara savu: uzrāda vainu, draud un nolādē. Patiesībā mēs Dieva priekšā esam niecība un mums draud nāve un mūžīgā pazušana. Kur lai šādā situācijā mēs bēgam no Dieva soda un kur lai meklējam patvērumu? Kas gan spēs mums palīdzēt?

Tas Kungs nav tālu no šādiem pazemīgiem – tiem, kuru sirds ir satriekta un gars vājš, kurš dvēseles mokās meklē izeju. Tādam klāt piesteidzas pats debesu eņģelis un pasludina dziedinošu vēsti no Dieva: “Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.” (Jes.1:18)

Tā Dieva Dēls apliecina savu misiju: “Ne veseliem vajag ārsta, bet slimiem.” (Mt.9:12) Cilvēks ir nāvīgi slims un paša spēkiem nespēj atlabt un izveseļoties. Tam ir vajadzīgs augstas klases profesionālis. Īsts ārsts un ne kaktu dakteris. Šim ārstam mīlestības pilnam ir jāspēj uzņemties rūpes par pacientu, panesot visus tā smagums un nastas, kā pravietis Jesaja ir sacījis: “viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev [..] Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes.53:4-5)

Mums, līdzīgi muitniekam, jāpaļaujas vienīgi uz Dieva žēlastību un Kristus nopelnu. Tas nav diez ko loģiski un grēcīgais prāts visiem spēkiem tam pretojas. Pie tam klāt vēl nāk velns, pasaule un miesa, kas nav mierā ar šādu paļāvību. Tie trako un ārdās. Tie cenšas visādos veidos kārdināt, lai mēs atteiktos no Kristus un Viņu aizliegtu, paļaujoties pilnīgi vai daļēji uz labiem darbiem vai bauslības taisnību, saviem vai kāda cita – t.i. ne Dieva, nopelniem. Turklāt veco Ādamu – paštaisno farizeju vilktin velk pie nedzīviem bauslības darbiem, ar kuriem varētu dižoties cilvēku starpā. Tomēr mums ar patieso un nemaldīgos Dieva vārdu jāstājas pretī šai nešķīstībai un balstoties vienīgi Svētajos Rakstos atklātajai patiesībai jāpaļaujas uz Kristus taisnību. Jo Dievam labpaticis izglābt ticīgos ar muļķīgu un neloģisku sludināšanu. (1.Kor.1:21) Tāpēc mēs sludinām šo muļķīgo vēsti par krustā sisto Dievu, kas jūdam ir apgrēcība, bet pagānam neprāts. (1.Kor.1:23) Tomēr Evaņģēlija vēsts ir par pestīšanu ikvienam, kas tai tic. (Rom.1:16) Jo “neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum” (Gal.2:16) Kā sacījis pravietis Habakuks: “taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.” (Hab.2:4)

Un tagad pārdomāsim, ko mums būs mācīties no šīsdienas evaņģēlija lasījuma. Kristus saka: “Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” (Lk.18:14) Pirmkārt, mēs redzam brīdinājumu, ka paaugstinoties – t.i. paļaujoties un ko citu izņemot Dievu, mēs aizliedzam Kristu. Tā sekas ir postošas – mūžīgā elle un pazušana. Otrkārt, pazemojoties caur grēku nožēlu un sūdzot savus grēkus, mēs ceļam godā Kristu un Viņa nopelnu. Caur ticību dzirdētam grēku piedošanas pasludinājumam, t.i. Absolūcijai, mēs ikdienas slīcinām farizeju – veco Ādamu, kas, kamēr vien dzīvojam šajā miesā, ir uzkāries mums kaklā un ir visai dzīvelīgs. Tas atkal un atkal ir klāt un mēģina mūs vilkt atpakaļ pie grēkiem. Tā mūsu dzīve ir viens garš ceļš caur ciešanām un grūtībām. Par to pats Kristus mums sacījis, ka jāņem katram savs krusts un jāseko Viņam. (Mt.10:38)

Tāpēc jo svarīgi atcerēties, ka grēku nožēlā ikdienas tiek nonāvēts grēcinieks, lai ticībā uz Evaņģēliju, t.i. grēku piedošanu, ko dzirdam un saņemam caur Absolūciju un Svēto Vakarēdienu, mēs iegūtu dzīvību. Tad nu steigsimies pie Kristus, kurš pats nāk pie mums, kalpodams caur Evaņģēlija vārdu un Sakramentiem. Kad dzirdi mācītāja izrunātos vārdus Absolūcijā, nešaubies – tas ir paša Kristus pasludinājums, ka mums mūsu grēki ir piedoti. Tāpat arī maize, ko ēdam, un vīns, ko dzeram, – šie divi ārēji necilie elementi Vakarēdienā – ir patiesa Kristus miesa un patiesas Kristus asinis, ko mēs līdz ar maizi un vīnu ēdam, lai saņemtu grēku piedošanu, dzīvību un svētlaimi. Jo, kur ir grēku piedošana, tur arī – dzīvība un svētlaime.

Tāpēc nenocietināsim sirdi, lai Svētais Gars caur Evaņģēlija vārdiem un Sakramentiem spēj mūs ticībā stiprināt un iepriecināt, lai mēs varētu turpināt šo ciešanu un grūtību pilno ceļu, līdz iemantosim debesu valstību, kur kopā ar visiem eņģeļiem un ticīgajiem Kristū varēsim skatīt Dievu vaigu vaigā, pateikties un slavēt Viņu mūžīgi mūžos. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.