40. Kura nedēļas diena bija atpūtas diena Vecajā Derībā?


Sprediķis Sexagesima svētdienā

Bet, kad daudz ļaužu bija sanākuši un cilvēki no visām pilsētām pie Viņa sanāca, tad Viņš runāja līdzībā: “Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda. Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” To sacījis, Viņš sauca: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!” Bet Viņa mācekļi Viņam vaicāja, ko šī līdzība nozīmējot? Bet Viņš sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot. Bet šī ir tā līdzība: sēkla ir Dieva vārds. Bet, kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem vārdu no viņu sirdīm, lai tie netic un netop izglābti. Bet, kas uz akmens, ir tie, kad tie vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu brīdi tie tic, un pārbaudīšanas laikā tie atkāpjas. Bet, kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird un tomēr noiet, un iegrimst rūpēs un bagātībā, un pasaules kārībās, un noslāpst, un nenes nekādus augļus. Bet, kas labā zemē, ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību. [Lk.8:4-15]

Šis evaņģēlijs runā par mācekļiem un augļiem, kurus Dieva vārds nes pasaulē. Tas nerunā ne par Bauslību, ne par cilvēku iedibinātām lietām, bet – kā Kristus pats saka – par Dieva vārdu, ko sludina pats Sējējs – Kristus; un Bauslība, tieši tāpat kā visas cilvēku iedibinātās lietas, arī nenes augļus. Bet Kristus runā par četru dažādu veidu mācekļiem, kas klausās Dieva vārdu.

I

Pirmie ir tie, kuri Dieva vārdu dzird, bet neuzņem un neievēro. Un tie šeit, uz zemes, nav vienkārši cilvēki, bet paši lielākie, gudrākie un svētākie. Jo te Kristus runā nevis par tiem, kas vajā vai neuzklausa vārdu, bet par tiem, kuri vārdu dzird un kļūst par tā mācekļiem, kuri grib tikt saukti par īstiem kristiešiem un dzīvot pie mums, kristīgas draudzes vidū, un būt līdzdalīgi arī Kristībā un Sakramentā. Tomēr tās ir un paliek tikai miesīgas sirdis, kurās Dieva vārds nerod sev vietu – viņiem tas pa vienu ausi ieiet, pa otru iziet. Tāpat ir ar sēklu, kas krīt ceļmalā un paliek uz ceļa, tā arī neatradusi sev piemērotu augsni; jo ceļš ir cieši nomīdīts – to izdarījušas cilvēku un dzīvnieku kājas.

Tādēļ Kristus saka, ka velns nāk un izņem vārdu no šādu cilvēku sirdīm, lai tie netop izglābti. Šis velna spēks ir ne vien tas, ka sirdis, kas nocietinājušās pasaulīgā dzīvē un saprašanā, pazaudē vārdu un novēršas no tā, un vairs nespēj to saprast, nedz pazīt, bet arī – ka Dieva vārda vietā velns sūta viltus mācītājus, kuri ar cilvēku mācību palīdzību samin Dieva vārdu. Jo šeit tiek norādītas divas lietas: sēkla uz ceļa tiek samīta un putni to apēd. Ar putniem Kristus domā velnus, kas Dieva vārdu aprij un aiznes projām. Tas notiek, kad cilvēku sirdis tiek apstulbotas un novērstas no Dieva vārda tā, ka vairs nespēj to saprast un pieņemt, – kā Sv. Pāvils 2. Tim. 4:4 saka: tie “novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām”. Tas, ka sēklu samin cilvēku kājas, norāda uz cilvēku mācībām, kuras valda mūsu sirdīs; arī Mt. 5:13 Kristus runā par nederīgo sāli, kas ir izmetama un ļaužu kājām saminama, tas ir – kā Sv. Pāvils saka 2. Tes. 2:11 – viņiem nākas ticēt meliem, jo tie nav gribējuši paklausīt patiesībai.

Šo cilvēku pulkam jāpieskaita visi ķeceri un jūsmotāji, visi novirzieni, kas saprot Evaņģēliju miesīgā veidā un skaidro to paši pēc sava prāta; tie visi dzird Evaņģēliju, bet nenes augļus, jā, drīzāk gan viņi ļauj, lai velns viņus vada, un pakļaujas dažādiem cilvēku noteikumiem vairāk nekā līdz šim. Jo Kristus saka biedinošus vārdus: velns izņem vārdu no šo cilvēku sirdīm. Tas nozīmē, ka velnam ir vara pār viņu sirdīm, lai gan viņi dzird vārdu un sauc sevi par kristiešiem. Tikpat bēdīgi dzirdēt ir arī to, ka viņi tiek samīdīti un ir spiesti pakļauties samaitājošajām cilvēku mācībām, ar kuru palīdzību velns, slēpdamies aiz Evaņģēlija vārda, itin veikli viņiem šo vārdu atņem, tā ka šie cilvēki nekad nesaprot Dieva vārdu un netop izglābti, bet aiziet mūžīgā pazušanā – kā tagad visās zemēs notiek ar mūsu jūsmotājiem. Jo, kur nepaliek Dieva vārds, tur nav pestīšanas – tur nepalīdz ne diži darbi, ne svēta dzīve. Jo ar vārdiem: “tie netop izglābti” – tādēļ ka viņiem ir atņemts Dieva vārds – Kristus pārliecinoši parāda, ka glābt spēj nevis darbi, bet vienīgi ticība – caur vārdu, kā Sv. Pāvils Rom. 1:16 saka: “.. tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic..”

Otrie ir tie, kuri Dieva vārdu ar prieku uzņem, taču nepaliek pie tā. Arī viņu ir daudz. Tie pareizi saprot un uztver Dieva vārdu, nepievēršas nekādām sektām, novirzieniem vai jūsmotāju skaidrojumiem; tie arī priecājas, ka ir iepazinuši īsto patiesību un uzzinājuši, ka var tapt pestīti ticībā, neatkarīgi no darbiem; viņi priecājas, ka ir kļuvuši brīvi no Bauslības, sirdsapziņas un cilvēku mācību gūsta. Bet, ja notiek tā, ka viņiem vārda dēļ jāpanes zaudējumi un kauns, ja nākas zaudēt mantu vai miesai nepieciešamas lietas, tie atkrīt un noliedz dzirdēto vārdu. Tas tādēļ, ka viņiem nav pietiekami dziļu sakņu – tie ir līdzīgi uz klints sadīgušiem asniem, kas ātri sazaļo, taču svelmainos saules staros iet bojā, jo tiem pietrūkst augsnes un mitruma – vietā, kur tie sadīguši, ir tikai klints. Tā notiek ar šiem cilvēkiem: vajāšanu laikā tie noliedz un noklusē vārdu un dara, runā, panes itin visu, ko vien vajātāji grib un pavēl; lai gan iepriekš viņi taču droši un ar prieku runāja par Dieva vārdu un apliecināja to. Kad valdīja miers un nebija svelmes, ikviens vēl varēja cerēt, ka viņi nesīs daudz augļu un būs noderīgi citiem cilvēkiem; jo šie augļi nav tikai darbi, bet drīzāk gan – Dieva vārda apliecināšana, sludināšana un izplatīšana, ar kuras palīdzību vēl daudzi cilvēki tiek atgriezti un uzņemti Dieva valstībā.

Trešie ir tie, kuri dzird un uzņem Dieva vārdu, taču vēlāk dodas uz citu pusi, proti – pievēršas šīs dzīves priekiem un ērtībām, tā ka arī viņi nepaliek pie vārda un nespēj neko paveikt. Arī šo cilvēku ir diezgan daudz; jo, lai gan viņi atšķirībā no pirmajiem nerada ķecerības, bet arvien vēl saglabā tīro, šķīsto Dieva vārdu, tāpat arī nepakļaujas kārdinājumiem, ko rada pretestība un vajāšanas, tomēr viņus pieveic kārdinājums, kas nāk no otras puses – tas ir miers un labās dienas, ko viņi bauda. Tādēļ viņi nespēj ar vislielāko nopietnību sekot vārdam, bet kļūst slinki un nogrimst šīs dzīves rūpēs, bagātībā un kārībās, tā ka vairs nekam nav derīgi. Viņi ir līdzīgi sēklai, kas kritusi starp ērkšķiem. Lai gan tā nokļuvusi nevis uz klints, bet labā zemē, nevis uz ceļa, bet pietiekami dziļā, uzartā augsnē, tomēr ērkšķi to nomāc un neļauj tai uzdīgt un izaugt. Šādiem cilvēkiem ir viss, kas nepieciešams pestīšanai – viņi ir saņēmuši vārdu; tikai tie šo vārdu neizmanto, bet sapūst šajā miesīgajā dzīvē. Te nu jāierindo cilvēki, kuri dzird vārdu, bet nesavalda savu miesu; viņi zina, ko vārds prasa, taču neseko tam, bet arvien paliek tādi paši, kā bijuši agrāk.

Ceturtie ir ļaudis, kuri ar labu, krietnu sirdi satver Dieva vārdu un saglabā to, nesdami augļus ar pacietību, tas ir, tie, kuri dzird vārdu un pastāvīgi paliek pie tā, būdami gatavi vārda dēļ atteikties no visa; viņiem velns nespēj vārdu atņemt, un arī vajāšanu svelme tos neizbiedē; tiem nespēj stāties ceļā arī kārību ērkšķi un šī laika lielā alkatība. Viņi nes augļus, mācīdami vārdu arī citiem un vairodami Dieva valstību, tāpat arī – mīlestībā darīdami labu savam tuvākajam; tādēļ Kristus saka: “ar pacietību”. Jo šādiem cilvēkiem nākas daudz ciest Dieva vārda dēļ – panest kaunu un izsmieklu no sektantu un ķeceru puses, naidu un skaudību līdz ar kaitējumiem viņu miesai un mantai, ko nodara vajātāji – nemaz nerunājot par tām ciešanām, ko rada ērkšķi un paša cilvēka miesas kārdinājumi. Tādēļ Dieva vārds pamatoti ir jāsauc par krusta vārdu; kas pie tā turas, tam ar pacietību jānes krusts un jāpārvar nelaimes.

Kristus saka: tie patur vārdu “labā un godīgā sirdī”. Viņu sirdis ir kā tīrums, kas ir līdzens un tīrs, brīvs no ērkšķiem un krūmiem – kā skaists, tīrs lauks; tās ir šķīstas, plašas un līdzenas, brīvas no zūdīšanās un alkatības, no raizēm par laicīgo iztiku; tādēļ Dieva vārds tajās atrod sev vietu. Bet labs tīrums ir ne vien līdzens un gluds, bet arī auglīgs un ražīgs, ar bagātīgu augsni, kurā var izaugt daudz labības – tas nav akmeņains un grantains. Tāda ir sirds, kurā atrodams labs pamats un Gara bagātība – tā ir stipra, auglīga un laba, spējīga saglabāt vārdu un ar pacietību nest augļus.
Te nu redzam, kādēļ nav nekāds brīnums, ka īstu kristiešu ir tik maz. Sēkla ne vienmēr krīt labā augsnē – tikai ceturtā un mazākā daļa cilvēku ir tie, kuru sirdīs šāda augsne atrodama. Tāpat redzam, ka nevaram uzticēties tiem, kuri lepni sauc sevi par kristiešiem un slavē Evaņģēlija mācību, kā to darīja Sv. Pāvila māceklis Dēma, kas, kā sacīts 2. Tim. 4:10, galu galā viņu atstāja; tāpat rīkojās arī Kristus mācekļi, kuri, kā lasām Jņ. 6:66, novērsās no Viņa. Jo Kristus pats šeit sauc un saka: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!” Itin kā Viņš sacītu: ak, cik maz ir īstu kristiešu! Jā, mēs nedrīkstam ticēt visiem, kuri sauc sevi par kristiešiem un dzird Evaņģēliju; te vajadzīgs kas vairāk.

Tas viss sacīts kā pamācība mums – lai mēs neļautu sevi maldināt tam, ka tik daudzi nelietīgi izmanto Evaņģēliju un tikai daži to pareizi uzņem. Lai gan ir nepatīkami un neciešami sludināt Evaņģēliju tiem, kas pret to izturas tik apkaunojoši un rīkojas gluži pretēji Evaņģēlija mācībai. Tomēr Evaņģēlijs ir pasludinājums visai radībai, kā Kristus saka Mk. 16:15: “.. pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.” Un Ps. 19:5: “.. to vēsts iziet pa visu pasauli un to pausme līdz zemes galiem.” Ko gan mums kaitē tas, ka tik daudzi šo vēsti nicina? Ir taču jābūt tā, ka daudz ir aicināto, bet maz izredzēto. Dažkārt sēkla krīt veltīgi – uz ceļa, uz klints vai starp ērkšķiem – tās auglīgās zemes dēļ, kas nes augļus ar pacietību. Mums ir jābūt pārliecinātiem, ka Dieva vārds nepaliek neauglīgs, bet arvien atrod arī labu augsni – kā Kristus šeit saka: daļa sējēja sētās sēklas krīt arī auglīgā tīrumā, ne tikai uz ceļa, starp ērkšķiem vai akmeņainā zemē. Jo tur, kur atskan Evaņģēlijs, ir arī kristieši, Jes. 55:11: “[Mans vārds] neatgriezīsies pie manis tukšā..”

II

Te jāpiebilst, ka Marks Mk. 4:8 un Matejs Mt. 13:8 saka, ka labā zemē kritusī sēkla nes augļus – cita trīsdesmitkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita simtkārtīgus. To visi ir skaidrojuši kā trejādu šķīstību – jaunavas, laulātas sievas un atraitnes šķīstību. Jaunavas šķīstību viņi pielīdzina simtkārtīgiem augļiem, laulības kārtu kā pašu zemāko – trīsdesmitkārtīgiem, bet atraitnes kārtu – sešdesmitkārtīgiem augļiem. Tomēr tā ir pavisam rupja, nekam nederīga pļāpāšana, un vajadzētu kaunēties, ka tā kristietībā tik ilgi saglabājusies, turklāt to mācījuši tik daudzi izcili skolotāji, no kuriem neviens nav pamanījis, cik aplams ir šis skaidrojums. Te nu itin labi varam redzēt, cik modri, uzcītīgi un spēcīgi sekotāji mums līdz šim ir bijuši un cik akli ļaudis cits citam ir ticējuši, cik rupjā veidā lieli svētie ir tikuši apmuļķoti šādās augstās cilvēku dvēseles lietās. To Dievs ir pieļāvis, lai mūs brīdinātu neticēt nevienam skolotājam – lai cik svēts un ievērojams viņš būtu –, ja šis cilvēks nemāca tikai tīru, skaidru Dieva vārdu.

Pirmkārt, tas būtu apvainojums Dieva vārdam, ja mēs gribētu sacīt, ka tas nenes nekādus citus augļus kā vien šķīstību; Sv. Pāvils Gal. 5:22 ar lepnumu saka pavisam ko citu. Īsi sakot – Dieva vārds dara visu labo; tas dara cilvēkus gudrus, saprotošus, uzmanīgus, dievbijīgus, labestīgus, pacietīgus, uzticīgus, tiklus, šķīstus utt. Tādēļ šis skaidrojums, kas runā tikai par triju veidu šķīstību, ir gluži nekristīgs. Turklāt arī pagānu un ļaunu cilvēku vidū, kuri nepieņem Evaņģēliju vai pat vajā to, tomēr ir gan jaunavas, gan atraitnes un laulāti ļaudis. Anna un Kajafa, bez šaubām, arī būs bijuši kārtīgi laulāti ļaudis. Un tad jau jaunavība ir pastāvējusi, pirms atskanēja Dieva vārds; tas pats sakāms arī par laulāto un atraitnes kārtu – par jaunavām piedzimst, un, kad nāk Evaņģēlijs, tas atrod gan jaunavas, gan atraitnes un laulātus ļaudis, nevis dara cilvēkus par jaunavām, atraitnēm vai laulātiem ļaudīm.

Otrkārt, laulība, jaunavība un atraitnes kārta ir nevis augļi, tikumi vai darbi, bet trīs kārtas, ko Dievs ir radījis un iedibinājis. Tās nav mūsu varā, bet ir Dieva darbi un Viņa radītas lietas – tāpat kā visa radība. Jo, ja mēs drīkstētu uzskatīt kārtas par augļiem, tad vajadzētu sacīt, ka kunga, kalpa, vīra, tēva, bērna kārta, tāpat arī visi amati ir Evaņģēlija augļi. Tad jau neviena īsta Evaņģēlija augļa nebūtu, jo visas šīs kārtas ir atrodamas arī ārpus Evaņģēlija. Bet šķīstība ir tikusi izcelta sava spožā izskata dēļ; dvēselēm gan tas rada lielus draudus un kaitējumu – itin kā nebūtu neviena cita tikuma, kas rotā kristieti, kā vien jaunavība.

Es gribētu sacīt vēl vairāk: šķīstība ir pavisam cita un daudz augstāka lieta nekā jaunavība, un tā nenozīmē neko citu kā to, ka sieviete negrēko ne ar vienu vīrieti. Tomēr notiek tā, ka jaunavas atbilstoši savas sieviešu miesas dabai ne vien jūt tieksmi pēc vīriešiem, bet ir sēklas un asiņu pilnas, gatavas iznēsāt bērnus un vairoties – tādas, kā Dievs tās radījis; un tas arī nav viņu pašu, bet tikai Dieva darbs. Tādēļ viņas to nespēj aizkavēt – ir jānotiek tā, kā daba to prasa un kā Dievs visu radījis – vienalga, vai bērni rodas vai ne. Bet šķīstība prasa tādu prātu, kas netiecas pēc vīriešiem vai tiecas pavisam maz, un miesu, kurā nav – vai ir pavisam maz – sēklas augļu jeb bērnu radīšanai.

Parasti ir tā, ka laulāta sieva tik bieži nejūt tādu tieksmi un kaisli, tādu sēklu savā miesā; jo, ar vīru dzīvodama, viņa no tā visa atbrīvojas. Turklāt, ja jaunavas sirdī un domās valda šādas tieksmes un viņas miesā ir sievišķā sēkla, tad laulātai sievai, kas ir kopā ar vīru, bieži nākas sajust arī nepatiku, tā ka, vispārīgā veidā runājot, augstākā un labākā šķīstība sastopama laulības kārtā; tajā ir vismazāk kaisles un tieksmes; turpretī jaunavībā ir vismazāk šķīstības, jo tajā kaisles un tieksmes ir daudz vairāk. Tādēļ šķīstība ir tikums, kas ir daudz augstāks par jaunavību; jo arī līgava vēl tiek saukta par jaunavu, lai gan viņa ir kaisles pilna, mīlēdama savu līgavaini un tiekdamās pēc viņa. Šķīstība paceļas pāri visām trim kārtām – gan laulībai, gan atraitnes un jaunavas kārtai. Bet, ja Dievs nedara brīnumu, šķīstība zūd, turklāt laulībā tā vēl ir sastopama visbiežāk, turpretī jaunavas kārtā visretāk, un pastāv nevis trejāda šķīstība, bet trīs šķīstības kārtas.

Tiesa gan, ja vērtējam jaunavību pēc ārējā izskata un goda, tā šķiet cēla – tādēļ, ka spēj atturēties, neapmierinājusi savu tieksmi ar vīrieti. Bet kas gan tas ir, ja cilvēks turpina nest sevī šo tieksmi, dzīvodams bez vīrieša vai sievietes un apmierinādams to citādā, labākā veidā nekā ar vīru vai sievu? Vai tad vairāk nešķīstības nav tur, kur ir vairāk kaislības, mīlestības un miesaskāres? Tādēļ, ja vērtējam pēc kaislības un miesaskāres – kas arī nosaka nešķīstību –, jaunavas kārta ir nešķīstāka par laulātas sievas kārtu. Tas labi redzams pie jaunām meitām, kas, būdamas jaunavas, tomēr ir miesaskāres un nešķīstu domu pārpilnas, turklāt piešķir tām lielāku nozīmi, nekā patiesībā ir. Īsi sakot – es labprāt redzētu šķīstu jaunavu, kura ir divdesmit gadus veca un apveltīta ar veselas, godīgas sievietes miesu.

Ar to pietiktu, runājot par šķīstību. Mums jāzina, ka šie vārda augļi ir jāsaprot citādi un plašāk nekā vienīgi šķīstība; un īpaši nozīmīgs ir viens auglis – tas, ka ar vārdu daudzi cilvēki tiek atgriezti un nāk pie patiesības atziņas. Jo, lai gan arī darbi tiek saukti par augļiem, Kristus šeit galvenokārt runā par tiem augļiem, ko Dieva vārds nes cilvēku sirdīs – ka tās kļūst apgaismotas, ticīgas, drošas un gudras Kristū, kā Sv. Pāvils Rom. 1:13 saka: “.. biju apņēmies pie jums nākt, lai gūtu kādu augli arī starp jums, tāpat kā starp citām tautām..” Un Kol. 1:6: “[Evaņģēlijs] visā pasaulē nes augļus un pastāvīgi aug – arī pie jums,” tas ir, caur Evaņģēliju daudzi kļūst dzīvi, brīvi no grēkiem un atpestīti. Jo tie ir Evaņģēlija tiešie un īpašie darbi – atpestīt no grēkiem, nāves un velna; to paveic tikai šis dzīvības, žēlastības un pestīšanas vārds. Šim auglim seko Gara augļi – tādi darbi kā pacietība, mīlestība, uzticība u.c.

Ar to, ka sēkla nes trīsdesmitkārtīgus, sešdesmitkārtīgus vai simtkārtīgus augļus, ir izteikts, lūk, kas: dažā vietā tiek atgriezts vairāk cilvēku nekā citā; viens apustulis sludina vairāk un plašākam klausītāju lokam nekā citi. Jo ne visur ir vienāds daudzums ļaužu, tāpat arī vienāds daudzums kristiešu, un visi sludinātāji nesludina vienlīdz daudz un plaši, bet viss notiek tā, kā Dievs to paredzējis un kārtojis. Varam sacīt, ka Sv. Pāvila sludinātais vārds ir nesis simtkārtīgus augļus – jo šis apustulis ir sludinājis visvairāk un daudzās zemēs; un Sv. Pāvils taču nebija jaunava.

Bet ko nozīmē Kristus vārdi: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus”? Kas ir šis noslēpums? Ja tas nebūtu jāzina, kādēļ tad tas tiek sludināts? Par noslēpumiem sauc apslēptas lietas, kas nav zināmas; un “Dieva valstības noslēpums” ir lietas, kas apslēptas Dieva valstībā – Kristus ar visu Viņa žēlastību, ko Viņš mums ir parādījis – kā Sv. Pāvils Viņu nosauc. Jo tas, kurš patiesi atzīst Kristu, zina, kas ir Dieva valstība līdz ar visu, kas ir tajā. Par noslēpumiem šīs lietas tiek sauktas tādēļ, ka tās ir garīgas un apslēptas; un tādas tās arī paliek, ja Gars tās mums neatklāj. Jo, lai arī daudzi šo noslēpumu redz un dzird, tomēr viņi neko nesaprot. Tā tagad daudzi sludina un klausās pasludinājumu par Kristu, par to, ka Viņš ir dots mūsu labā; tomēr visi šie vārdi vēl arvien paliek tikai uz cilvēku mēlēm un nesasniedz viņu sirdis – jo arī paši sludinātāji tam netic un to nejūt, kā Sv. Pāvils saka 1. Kor. 2:14: “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara.” Tādēļ šeit Kristus saka: “Jums ir dots”, tas ir – Gars dod jums, ka jūs ne vien dzirdat un redzat, bet arī ar sirdi atzīstat un ticat; tādēļ jums šis noslēpums vairs nav noslēpums. Bet citi, kuri dzird vārdu tāpat kā jūs, taču viņu sirdīs nav ticības, redz, bet nesaprot; viņiem tas ir un paliek nezināms noslēpums, un viss, ko tie dzird, viņiem nav nekas cits kā līdzība vai kāds mīklains izteikums. To tagad apliecina mūsu jūsmotāji, kas tik daudz prot sludināt par Kristu; bet, tā kā viņi paši savās sirdīs neko no tā nejūt, tie aiziet par tālu, atstādami bez ievērības īsto noslēpuma pamatu, nododamies savu jautājumu risināšanai un savādu izdomājumu aplūkošanai. Kad notiek sadursmes, viņi nemaz nezina, kā uzticēties Dievam un kā rast grēku piedošanu Kristū.

Bet Marks (Mk. 4:33) saka, ka Kristus runājis uz ļaudīm līdzībās tādēļ, lai tie Viņa sacīto saprastu – ikviens atbilstoši savām spējām. Kā gan tas saskan ar domu, kas izteikta Mt. 13:13-14: Kristus runā līdzībās tādēļ, lai tie Viņu nesaprastu? Tas nozīmē, ka Marks šajā vietā grib sacīt: līdzības kalpo, lai neizglītoti ļaudis uztvertu to acīmredzamo nozīmi; lai arī viņi tās īsti vēl nespēj saprast, tomēr vēlāk, kad jau būs mācīti, viņi tās sapratīs; jo līdzības parasti patīk vienkāršiem ļaudīm – viņi tās labi atceras, jo līdzības arvien stāsta par ierastām lietām, ar kurām šie cilvēki mēdz saskarties. Bet Matejs grib sacīt, ka šīs līdzības, ja vien Gars tās neatklāj un nedara izprotamas, neviens cilvēks pats nevar saprast – lai cik daudz viņš dzirdētu un atcerētos. Nav tā, ka līdzības tiktu stāstītas tikai tādēļ, lai cilvēki tās nesaprastu; bet notiek tā, ka tad, ja Gars neatklāj šo līdzību nozīmi, tās nevienam nav saprotamas. Bet Kristus šos vārdus ir ņēmis no Jes. 6:9 10; tajos tiek norādīta augstā Dieva iepriekšparedzēšanas izpratne – ka Viņš apslēpj un atklāj savus noslēpumus, kam Viņš tos grib un no mūžības ir nodomājis atklāt.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.