219. Kas ir Kristus Draudze jeb Baznīca?


Sprediķis Rogate svētdienā: Par lūgšanu

“Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu. Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva.” Mācekļi Viņam saka: “Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā. Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis.” [Jņ.16:23-30]

Lai lūgšana būtu patiesi laba un tiktu uzklausīta, ir nepieciešamas piecas lietas. Pirmā no tām ir – saņemt Dieva apsolījumu un atcerēties, ka Dievs ir apsolījis lūgšanu uzklausīt; tas rosina cilvēku lūgt ar prieku un paļāvību. Jo, ja Dievs nebūtu pavēlējis lūgt un apsolījis lūgšanas uzklausīt, tad visa radība ar visām savām lūgšanām nevarētu izlūgties pat vienu sīku graudiņu. Tas nozīmē, ka neviens nevar kaut ko saņemt no Dieva savas lūgšanas cienīguma dēļ. Viss, ko saņemam, nāk tikai no Dieva labvēlības, kas jau iepriekš atsaucas uz visiem lūgumiem un uzklausa visas mūsu vajadzības, ar savu žēlastības pilno apsolījumu un pavēli rosinādams mūs lūgt un tiekties – lai mēs mācītos, cik ļoti Dievs par mums rūpējas, un, ka Viņš ir gatavs dot daudz vairāk, nekā mēs spējam saņemt. Dievs grib, lai lūdzam droši un ar prieku – tādēļ, ka Viņš sniedz visu, ko vien varam lūgt, un pat vēl daudz vairāk.

Otrkārt, ir svarīgi nešaubīties par patiesīgā un uzticamā Dieva apsolījumu. Jo tieši tādēļ jau Viņš ir apsolījis mūs uzklausīt, jā, arī pavēlējis lūgt, lai mēs varētu stingri un nešaubīgi ticēt, ka mūsu lūgšanas tiks uzklausītas – kā Viņš saka Mt. 21:22: “Visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit.” Un Lk. 11:9-13: “Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs. Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu? Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?” Šī un citu līdzīgu apsolījumu un pavēļu dēļ mums jālūdz droši, ar prieku un patiesu paļāvību.

Treškārt, ja kāds lūdz, šaubīdamies par to, ka lūgšana tiks uzklausīta, un uzskata lūgšanas uzklausīšanu tikai par laimīgu gadījumu, īsti nezinādams, vai tas, ko viņš lūdz, notiks, vai nenotiks – šāds cilvēks nodara divkāršu ļaunumu – vispirms jau viņš pats savu lūgšanu iznīcina un ir strādājis veltīgi. Jo, kā saka Jēkabs 1:6- 8, “…lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems.” Tas nozīmē, ka šāda cilvēka sirds nespēj būt mierīga un klusa, tādēļ arī Dievs viņam neko nevar dot. Turpretī ticība dara sirdi klusu un uzņēmīgu pret Dieva dāvanām.

Otrs ļaunums, ko nodara cilvēks, kurš lūdz šaubīdamies, ir tas, ka viņš savu uzticamo un patieso Dievu nepatiesi apsūdz, uzskatīdams Viņu par meli un kādu vieglprātīgu, nenoteiktu cilvēku – par tādu vīru, kurš nevar vai negrib pildīt savu solījumu. Tā nu šāds lūdzējs ar savām šaubām laupa Dievam godu, neatzīdams Viņu par patiesīgu un uzticamu. Šis grēks ir tik smags, ka dara kristieti par pagānu, kas noliedz un pazaudē savu Dievu, tā, ka, palikdams šaubās, šis cilvēks mūžīgi paliek bez mierinājuma un ir kritis lāsta varā. Ja nu arī viņam tiek dots kaut kas no tā, ko viņš lūdzis, tas viņam nenes svētību, bet tikai laicīgu un mūžīgu postu. Taču tas notiek nevis lūgšanas, bet Dieva dusmības dēļ – tādu algu saņem labie vārdi, kas tiek teikti neticībā un grēkā, atnesot Dievam negodu.

Ceturtkārt, daži saka: jā, es gan gribētu paļauties uz to, ka mana lūgšana tiks uzklausīta – ja vien es būtu tā cienīgs un visu darītu pareizi. Es atbildu: ja negribi lūgt, pirms esi uzzinājis vai sajutis sevī gatavību un cienīgumu teikt lūgšanu, tad tu nekad arī nesāksi lūgt. Jo – kā jau iepriekš sacīts – mūsu lūgšana nedrīkst balstīties mūsu vai pašas lūgšanas cienīgumā, bet vienīgi Dieva apsolījuma nesatricināmajā patiesīgumā. Ja lūgšana rod pamatu pati sevī vai kādā citā lietā, tā noteikti ir aplama un pieviļas – kaut arī lūdzēja sirds vai lūst no lielas dievbijības, un acis raud ar asins lāsēm. Jo mēs lūdzam tieši tādēļ, ka neesam cienīgi lūgt; tieši tādēļ jau kļūstam cienīgi lūgt un tikt uzklausīti, ka ticam: mēs esam necienīgi, taču varam droši paļauties uz Dieva uzticību. Lai cik necienīgs tu būtu, ievēro to un vairāk par visām lietām iegaumē, ka tūkstoškārt svarīgāk ir godāt Dieva patiesību, tā, lai ar savām šaubām nepadarītu Viņa uzticamo apsolījumu par meliem. Jo tavs cienīgums tev neko nepalīdz, savukārt necienīgums tev nevar traucēt; turpretī neuzticība tevi nolād un pazudina; bet paļāvība dara tevi cienīgu un ļauj pastāvēt.

Tādēļ tev visu mūžu jāsargās, lai nesāktu uzskatīt sevi par cienīgu un gatavu lūgt vai saņemt to, ko esi lūdzis. Tev tikai vientiesīgi jāpaļaujas uz tava žēlīgā Dieva patieso un drošo apsolījumu; Viņš atklās tev savu žēlsirdību un labestību – kā Viņš no tīras žēlastības pat nelūgts ir apsolījis tev, necienīgajam, ka uzklausīs tavas lūgšanas, tāpat Viņš no tīras žēlastības arī uzklausīs tevi, necienīgo lūdzēju – savas patiesības un apsolījuma goda dēļ. Tādēļ tev jāpateicas nevis savam cienīgumam, bet Dieva patiesīgumam, ar kādu Viņš pilda savu apsolījumu, un Viņa žēlsirdībai, kuras dēļ Viņš šo apsolījumu devis, piepildīdams vārdus, ko lasām Ps. 25:8-10: “Tas Kungs ir laipnīgs un taisns, tāpēc Viņš atgriež grēciniekus uz pareiza ceļa. Pazemīgos Viņš vada savā taisnībā, un tiem, kas pazemoti, Viņš māca savu ceļu. Visi Tā Kunga ceļi ir žēlastība un uzticība tiem, kas tur Viņa derību un Viņa liecības.” Dieva laipnība un žēlsirdība izpaužas Viņa apsolījumā, bet uzticība jeb patiesīgums – apsolījuma pildīšanā jeb uzklausīšanā. Un Ps. 85:11 sacīts: “Žēlsirdība un uzticība lai sastopas, taisnība un miers lai skūpstās.” Tas ir – tie sastopas ikvienā darbā un dāvanā, ko ar savu lūgšanu palīdzību saņemam no Dieva.

Piektkārt, ir jāpaliek šādā paļāvībā un jāraugās, ka paši nenorādām Dievam mērķi, nenosakām dienas vai vietas, nedz arī veidu un mēru, kā mūsu lūgšanām vajadzētu tikt uzklausītām. Tas viss jāatstāj Dieva gribas, gudrības un visvarenības ziņā, droši un priecīgi gaidot lūgšanas uzklausīšanu. Mums nav jācenšas izzināt, kā un kad, cik drīz, cik ilgi un ar kādiem līdzekļiem tiks piepildītas mūsu lūgšanas. Jo Dieva gudrība atradīs nesalīdzināmi labākus veidus un mēru, laikus un vietas, nekā mēs spējam iedomāties; var notikt arī brīnumu zīmes. To redzam Vecajā Derībā: kad Israēla bērni uzticējās Dievam un paļāvās uz to, ka Viņš tos atpestīs, lai gan cilvēka acīm un domām nebija saskatāms neviens veids, kā tas varētu notikt – sarkanā jūra pēkšņi pašķīrās un deva viņiem ceļu, vienā mirklī noslīcinādama visus viņu ienaidniekus, 2. Mozus 14.

Tā svētā sieva Judīte, dzirdēdama, ka Betulijas iedzīvotāji gatavojas atdot savu pilsētu ienaidniekam, ja Dievs piecu dienu laikā viņus neizglābs, nosodīja šos ļaudis, sacīdama: “Kas jūs esat, ka jūs Dievu kārdināt šai pašā dienā, un par Dievu gribat būt starp cilvēku bērniem? Jūs gribat izzināt To, Kungu, to Visvareno; jūs nenieka neatzīsit nemūžam. Jo ne jūs cilvēku sirds dziļumu varat atrast, ne viņu padomu vārdus samanīt, kā tad jūs Dievu, kas šo visu ir radījis, varētu pārbaudīt un Viņa prātu izprast?”, Judītes 8: 13-14. Tādēļ arī Dievs Judītei brīnumainā veidā palīdzēja, ka tā varēja nocirst lielā Oloverna galvu, un visi ienaidnieki tika padzīti.

Arī Sv. Pāvils saka, ka Dievs ar savu brīnišķo varu spēj darīt daudz vairāk, nekā mēs lūdzam vai saprotam, Ef. 3:20. Tādēļ mums jāatzīst, ka esam pārāk niecīgi, lai uzdrīkstētos nosaukt, attēlot vai norādīt laiku, vietu, veidu, mēru un citus apstākļus visam tam, ko mēs lūdzam no Dieva. Šīs lietas mums pilnīgi jāatstāj Dieva ziņā, droši un nešaubīgi ticot, ka Viņš mūs uzklausīs.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.