40. Kura nedēļas diena bija atpūtas diena Vecajā Derībā?


Sprediķis Rogate svētdienā

“Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu. Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva.” Mācekļi Viņam saka: “Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā. Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis.” [Jņ.16:23-30]

Šie Evaņģēlija vārdi tiek lasīti šajā svētdienā tieši tādēļ, ka tie māca par lūgšanu, un šī nedēļa tiek dēvēta par krusta nedēļu – tās laikā mēdz lūgt un iet gājienos ar krustu. Tos, kuri šādas tradīcijas iedibinājuši, varbūt ir vadījuši labi nodomi; taču nekas labs no tā visa nav iznācis. Jo šādās procesijās līdz šim ir noticis daudz nekristīgu lietu un lūgts ir pavisam maz vai nemaz, tā, ka labāk būtu no tām atteikties. Es bieži esmu mudinājis, lai esam pastāvīgi lūgšanās, kuras ir tik ļoti vajadzīgas; bet tagad, kad ārišķīgā pļāpāšana un murmināšana ir beigusies, mēs vairs nelūdzam nemaz. Tas ļauj mums saprast, ka arī agrāk ar visām savām daudzajām lūgšanām tomēr neesam patiesi lūguši.

Mūsu Kungs šeit norāda piecas lietas, kuras nepieciešamas īstai lūgšanai. Pirmā no tām ir Dieva apsolījums – tā ir ikvienas lūgšanas galvenā lieta, pamats un spēks. Kristus šeit apsola, ka, ja vien lūgsim, mums arī taps dots; turklāt Viņš zvēr un saka: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā,” – lai mēs droši zinātu, ka Tēvs uzklausīs mūsu lūgšanas. Ja, šeit Kristus norāj tos, kuri ir slinki un līdz šim nav lūguši. Tas ir, itin kā Viņš sacītu: Dievs ir gatavs jums dot drīzāk un vairāk, nekā jūs lūdzat, jā, Viņš sniedz mums savus dārgumus, ja vien mēs tos pieņemam. Tas patiesi ir liels kauns un sods mums, kristiešiem, ka Viņš mums pārmet slinkumu lūgt, un pat tik bagātīgs apsolījums nespēj mūs pamudināt uz lūgšanu, tā, ka atstājam šo dārgumu guļam un pat nemēģinām vingrināties lūgšanā, lai saņemtu šī apsolījuma spēku.

Tā nu pats Dievs pamato mūsu lūgšanu savā apsolījumā, aicinādams mūs lūgt. Jo, ja nebūtu šī Dieva apsolījuma, kuram tad būtu kāda vajadzība lūgt? Līdz šim esam izmēģinājuši dažādus veidus, kā sagatavoties lūgšanai – veselas grāmatas ir pierakstītas pilnas ar šādām pamācībām. Bet, ja gribi būt īsti labi sagatavojies – uzlūko Dieva apsolījumu un turi Dievu pie vārda – tad drīz vien tevī modīsies drosme un vēlēšanās lūgt; tādu drosmi tu nekādā citā veidā nevarētu iemantot. Jo tie, kuri lūdz bez Dieva apsolījuma, paši savā prātā izdomā, cik bargs un dusmīgs ir Dievs; šie ļaudis vēlas remdēt Dieva dusmas ar savu lūgšanu. Tādēļ arī notiek tā, ka cilvēkam nav ne drosmes, ne prieka lūgt, bet ir tikai šaubas, neskaidrība un smagas domas; ja tā, tad lūgšana arī netiek uzklausīta, un cilvēks ir velti lūdzis un strādājis.

Tā tiek nosodīta to cilvēku neticība, kuri ģeķīgas, izdomātas svētbijības dēļ uzskata, ka nav cienīgi lūgt. Vērtēdami savu lūgšanu, tie raugās paši uz sevi un saviem spēkiem, nevis uz Dieva apsolījumu, tādēļ viņi, protams, arī nevar saskatīt neko citu, kā vien necienīgumu. Taču tev ir jābūt pilnīgi pārliecinātam par savu cienīgumu lūgt – ne tavu darbu, bet Dieva apsolījuma dēļ. Šis apsolījums ir tik spēcīgs, ka, ja arī neviens cits visā pasaulē nelūgtu, tev tomēr vajadzētu lūgt, paļaujoties uz šo apsolījumu. Jo tu man nevarēsi parādīt nevienu svēto, kurš būtu lūdzis, paļaudamies uz savu cienīgumu, nevis tikai uz Dieva apsolījumu. Viņi visi ir lūguši šī Dieva apsolījuma dēļ – gan Pēteris un Pāvils, gan Marija, Elija un visi citi; arī viņi paši ir bijuši necienīgi. Es nedotu ne grasi par visām svēta cilvēka lūgšanām, ja viņš būtu lūdzis, paļaudamies uz savu cienīgumu.

Otrā lūgšanai nepieciešamā lieta, kas arī ir saistīta ar Dieva apsolījumu, ir ticība. Mums jātic, ka apsolījums ir patiess, un nav jāšaubās, ka Dievs dos to, ko Viņš apsola, jo apsolījuma vārdi prasa ticību. Savukārt ticība ir stingra, nešaubīga paļāvība uz Dieva apsolījumu – uz to, ka apsolījums ir patiess, – kā Jēkabs saka Jēk. 1: 5 – 8: “Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots. Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems.” Arī tas, kurš lūdz, savā sirdī šaubīdamies, izaicina Dievu; jo viņš šaubās par Dieva labo gribu un žēlastību, tādēļ viņa lūgšana neko nespēj panākt, un viņš taustās, gribēdams satvert Dievu – gluži kā akls cilvēks ar pirkstiem meklē sienu. Par ticības drosmi runā arī Jānis 1. Jņ. 5: 14 – 15: “Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta. Ja zinām, ka Viņš mūs klausa, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no Viņa lūguši.” Šajos vārdos Sv. Jānis apraksta īsti ticīgas sirds attieksmi pret lūgšanu, proti, ka sirds ne brīdi neiedomājas neko citu, kā vien to, ka lūgšana jau ir uzklausīta un lūgums noteikti tiks izpildīts; un tā tas patiesi ir. Taču šādu ticību un drošu pārliecību spēj dot tikai Svētais Gars; tādēļ bez Svētā Gara īsta lūgšana nav iespējama.

Pārbaudi to – lūdz tā, kā šeit tiec mudināts, tad sajutīsi Dieva apsolījuma saldumu un pieredzēsi, kādu drosmi un prieku iemantos tava sirds – tā ar prieku un paļāvību varēsi lūgt it visu, lai cik lielas vai augstas būtu lietas, ar kurām saistīti šie lūgumi. Jo arī Elija bija cilvēks, kam piemita trūkumi – tāpat, kā mums; tomēr, kad viņš lūdza, lietus nelija trīs gadus un sešus mēnešus; un, kad Elija atkal lūdza, lietus atkal sāka līt, 1. Ķēn. 17: 1; 18: 45. Te tu redzi viena vienīga cilvēka lūgšanu un to, kā šāda lūgšana spēj valdīt pār mākoņiem, debesīm un zemi; tā Dievs mums ļauj ieraudzīt īstas lūgšanas spēku un varu, proti, ka tai nav itin nekā neiespējama.

Lai katrs jautā savai sirdij, cik bieži viņš savas dzīves laikā ir lūdzis. Jo psalmu dziedāšana un Mūsu Tēvs lūgšanas nolasīšana nav saucama par lūgšanu – šādas lietas ir tikušas iedibinātas bērnu un nezinošu cilvēku dēļ, lai viņi varētu vingrināties un kļūt prasmīgāki Rakstu mācībā. Bet tavu lūgšanu neredz un nejūt neviens cits, kā tikai tu pats savā sirdī; un tikai tu pats varēsi sajust, kad tā īsti skars tavu sirdi.

Trešā lieta, kas mums jāaplūko, ir tas, kādus lūgumus varam nest Dieva priekšā. Tā, piemēram, tu vari lūgt stipru ticību, mīlestību, mieru vai mierinājumu savam tuvākajam. Lūgšanā mums jānorāda savas vajadzības – gluži kā Mūsu Tēvs lūgšanā ir ietverti septiņi lūgumi – septiņas vajadzības. To Kristus grib teikt ar vārdiem: “ja jūs ko lūgsit”. “Kaut ko”, tas ir – to, kas tev vajadzīgs. Un pats Kristus izskaidro šo “kaut ko”, sacīdams: “un jūsu prieks būs pilnīgs,” tas ir – lūdziet par visām savām vajadzībām, līdz visu būsit saņēmuši un iemantosit pilnīgu prieku; bet pilnīgi šīs lūgšanas piepildīsies Pastarā dienā.

Ceturtā lieta ir tā, ka ir nepieciešams arī vēlēties jeb tiekties pēc tā, lai notiktu, kā esam lūguši; tādēļ jau Kristus saka: “lūdziet””. Citi to ir saukuši par ascensum mentis in Deum – sirds pacelšanos pie Dieva, kad tā no dziļumiem piesauc Viņu un ar ilgu pilnām nopūtām saka: “Ak, kaut man būtu…! Šādas nopūtas slavē Sv. Pāvils Rom. 8: 26, sacīdams, ka tās ir Gara bezvārdu nopūtas, tas ir: mute nespēj izrunāt tik sirsnīgus un varenus vārdus, kā sirds vēlētos, un nekādi vārdi, nedz domas nespēj ietvert sirds ilgošanos. Tādēļ arī cilvēks pats nesajūt, cik dziļas ir viņa nopūtas jeb vēlēšanās. Jā, kad Caķejs vēlējās redzēt savu Kungu, viņš pats neapjauta, cik ļoti viņa sirds vēlējās, kaut Kristus ar viņu runātu un ienāktu viņa namā. Bet, kad tas notika, Caķejs kļuva ļoti priecīgs, jo visi viņa lūgumi un vēlmes bija piepildījušās – vēl pilnīgākā veidā, nekā viņš ar savu muti būtu uzdrīkstējies lūgt vai prasīt, Lk. 19: 2 u. t. Arī Mozus sauca uz Dievu tā, ka Dievs viņam sacīja: “Ko tu brēc uz Mani?” (2. Mozus 14: 15), lai gan ar savu muti Mozus cieta klusu; taču viņa sirds dziļumos skanēja nopūtas, un tieši tās Dievs sauca par kliedzienu. Tāpat arī Sv. Pāvils Ef. 3: 20 saka: “Viņš, darbodamies mūsos ar savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam. Šādas nopūtas visbiežāk atskan kārdinājumos, bailēs un postā; šīs lietas mums māca ar nopūtām lūgt Dievu.

Piektais ir tas, ka mums jālūdz Kristus Vārdā. Tas nav nekas cits, kā: mums jānāk Dieva priekšā, ticot Kristum un smeļot mierinājumu drošā paļāvībā uz to, ka Kristus ir mūsu Starpnieks, caur kuru mums dotas visas lietas un bez kura mēs nenopelnām neko citu, kā vien Dieva dusmas un nežēlastību, – kā Sv. Pāvils saka Rom. 5: 2: “Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību.” Tā ir īsta lūgšana Kristus Vārdā – mēs paļaujamies uz Viņu tik droši, ka Viņa – un nevis mūsu pašu dēļ – tiekam uzklausīti. Turpretī tie, kuri lūdz paši savā vārdā, pārdroši iedomādamies, ka Dievs viņus uzlūkos vai uzklausīs viņu daudzo, lielo, svēto un nopietno lūgšanu dēļ, – tie iemantos vienīgi Dieva dusmas un nežēlastību. Jo viņi paši, bez Starpnieka vēlas stāties Dieva priekšā, it kā Dievs gribētu viņus bez šī Starpnieka uzlūkot, un cilvēki drīkstētu uzskatīt, ka Kristus viņiem nav vajadzīgs.

Te redzam, ka visas šīs piecas lietas lūgšanā var īstenoties bez mutiski izteiktiem vārdiem, cilvēka sirdī; lai gan arī ar muti sacītu lūgšanu neklātos noniecināt – tā ir noderīga, lai rosinātu un iedegtu iekšēju lūgšanu, kas atskan sirdī. Savukārt visi papildinājumi, par kuriem jau cituviet ir pietiekami daudz rakstīts, ir atceļami un noraidāmi – lai mēs nebūtu tie, kuri norāda Dievam laiku, personas, vietas un mēru. Šādas lietas mums labprātīgi jāatstāj Dieva ziņā, turoties tikai pie ticības un nešauboties, ka lūgšana tiek uzklausīta, tā, ka viss, ko lūdzam, ir jau sagatavots un tiks mums sniegts – pavisam noteikti, tā, itin kā mēs to jau būtu saņēmuši. Tāda lūgšana ir Dievam tīkama un tā arī paveiks visu, ko Kristus šeit apsola, sacīdams: “Lūdziet, tad jūs dabūsit.” Bet tie, kuri izdomā un nosauc laiku, vietu, veidu un mēru – tie ir cilvēki, kuri izaicina Dievu; viņi arī netic, ka tiek uzklausīti vai saņem to, ko ir lūguši; tādēļ viņi neko nesaņem. Tālāk Evaņģēlijā lasām:

Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā.

Par šādu lūgšanu un Vārdu mācekļiem agrāk nekas nebija zināms; turklāt viņi vēl nebija sajutuši īstu vajadzību lūgt. Kamēr Kristus bija viņu vidū, šie cilvēki domāja, ka viņiem visa ir diezgan un nekas vairāk nav vajadzīgs. Bet nu, kad Kristum jādodas projām un jāšķiras no mācekļiem, viņiem rodas nopietns iemesls un vajadzība lūgt.

To Es jums līdzībā esmu runājis.

Ar vārdu “to” Kristus norāda uz iepriekš sacīto, proti: “Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit; jo Es aizeju pie Tēva.” Tāpat šis vārds attiecas arī uz līdzībā sacīto stāstu par dzemdētājas bailēm un dzemdību sāpēm; jo tās bija tikai līdzības, tas ir, neskaidri, noslēpumaini vārdi, kas mācekļiem nebija saprotami. Evaņģēlists Jānis šādus nesaprotamus, aizplīvurotus vārdus sauc par līdzībām, lai gan vācu valodā mēs mēdzam runāt citādi un saucam šādus izteikumus par mīklām jeb noslēpumainiem vārdiem. Mēs par cilvēku, kurš saka līdzīgus vārdus, varētu teikt: viņš runā mīklās, un aiz šiem vārdiem slēpjas vēl cita jēga; vai arī – viņš ir veikls runātājs, un viņa vārdi katram nav saprotami. Tādi bija visi Kristus vārdi, ko Viņš sacīja pēdējā vakarā pirms savas aiziešanas pie Tēva; mācekļi no šiem vārdiem neko nesaprata. Viņi domāja, ka tie nevar būt sacīti par Kristus miršanu un pāriešanu jaunā dzīvē, bet tikai par gluži miesīgu aiziešanu un atnākšanu – kā par ceļojumu uz kādu citu zemi un atgriešanos mājās. Tādēļ, lai gan Kristus izsakās pavisam skaidri un gaiši, mācekļiem Viņa vārdi par aiziešanu ir mīkla. Tādēļ Kristus turpina:

Nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu.

Tas ir: to, ko tagad jums stāstu līdzībās, kuras jūs nespējat saprast, gribu darīt skaidru un saprotamu ar Svētā Gara palīdzību. Kad nāks Svētais Gars, es caur Viņu skaidri runāšu par savu Tēvu, un jūs sapratīsit, kas ir mans Tēvs un kas – mana aiziešana pie Viņa. Tas ir – jūs redzēsit, kā es caur savām ciešanām uzkāpju augstībā, sava Tēva dzīvē un Valstībā, lai sēstos pie Viņa labās rokas, kļūdams par jūsu Starpnieku un Aizstāvi; jūs sapratīsit, ka es to visu daru tādēļ, lai arī jūs varētu nākt pie Tēva. Jo “stāstīt par Tēvu” nenozīmē gari un plaši runāt par dievišķo darbu, kā to mēdz darīt sofisti ar saviem spriedelējumiem, kas tomēr ir veltīgi un prātam neaptverami, bet Kristus stāstīs par to, kā Viņš aiziet pie Tēva, tas ir – kā Viņš pieņem Tēva Valstību un varu; gluži kā ķēniņa dēls iet pie sava tēva, lai saņemtu ķēniņvalsti. Tālāk Kristus saka:

Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā…

Jo tad jums būs nevien iemesls lūgt Dievu visās savās grūtībās, bet jūs arī zināsit un atzīsit, kas ir mans Vārds un par ko jums mani jāuzskata. Tad pati lūgšana jums mācīs to, ko tagad nepavisam nespējat saprast un līdz šim vēl ne reizi neesat lūguši. Tādēļ mūsu Kungs turpina:

…un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva.

Kā tad tā? Vai Kristus negrib būt Starpnieks? Vai tad mums nav jālūdz Viņa Vārdā? Vai mums nav jānāk pie Tēva caur Viņu? Cik gan laipni un mīlīgi mūsu Kungs runā, aicinādams mūs pie sevis un caur sevi – pie Tēva! Šeit Viņš pats paskaidro, kā tam jānotiek – kā mums jālūdz Viņa Vārdā: “Jūs Mani esat mīlējuši un ticat, ka Es esmu izgājis no Tēva,” tas ir, jūs mani pazīstat un mīlat; tādēļ arī jums ir mans Vārds, un jūs esat mani, tāpat, kā es – jūsos. Jo Kristus mūsos mājo ne tad, ja daudz domājam, runājam, dziedam vai rakstām par Viņu, bet – ja Viņu mīlam un ticam tam, ka Viņš nācis no Dieva un atkal aiziet pie Dieva, tas ir – ka Viņš savās ciešanās ir pats sevi iztukšojis, atteicies no Dieva goda, bet pēc tam atkal uzkāpis Debesīs, Tēva Valstībā; un to visu Viņš darījis mūsu labā. Šī ticība ved pie Tēva, un tas viss notiek Viņa Vārdā.

Te nu kļūst skaidrs, ka Kristum nav jālūdz par mums – tādēļ, ka Viņš mūsu labā visu jau ir izlūdzies. Arī mēs paši nu varam caur Kristu nākt Dieva priekšā un Viņu lūgt. Mums vairs nav nepieciešams vēl kāds Kristus, kas aizlūgtu par mums – pietiek ar šo vienu Kristu, kas par mums ir aizlūdzis un vedis mūs pie Tēva. Tādēļ Viņš saka: “Pats Tēvs jūs mīl.” Kristus grib mums teikt: tas nav mūsu nopelns, bet Viņa mīlestība; Viņš jūs mīl manis dēļ – tādēļ, ka jūs man ticat un mani mīlat, tas ir, Viņš redz, ka jūs sevī nesat manu Vārdu. Tā nu es esmu izpildījis savu uzdevumu – jūs caur mani esat tikuši tik tālu, ka pat varat stāties Tēva priekšā un Viņu lūgt – tāpat, kā es to esmu darījis – un nav nepieciešams, lai es vēl kaut ko lūgtu jūsu vietā. Tie ir lieliski vārdi – mēs caur Kristu kļūstam līdzīgi Viņam pašam, un nu esam Viņa brāļi; mēs varam lepoties, saukdami sevi par Dieva bērniem un zinādami, ka Tēvs Kristus dēļ mūs mīl – kā sacīts Jņ. 1: 16: “No Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību,” tas ir – Dievs ir mums žēlīgs tādēļ, ka Viņš ir žēlīgs Kristum, kas ir mūsos, bet mēs – Viņā.

Un šeit redzam, ka “ticēt Kristum” nenozīmē tikai ticēt tam, ka Kristus ir tāda Persona, kas ir reizē Dievs un Cilvēks; jo tas vēl nevienam neko nepalīdzētu; bet mums jātic, ka šī Persona ir Kristus, tas ir – ka Viņš mūsu dēļ ir izgājis no Dieva un nācis pasaulē, un mūsu labā atkal atstāj pasauli, lai ietu pie Tēva. Proti: Kristus ir tas, kas mūsu labā ir tapis Cilvēks, miris, augšāmcēlies un uzkāpis Debesīs; šī amata dēļ Viņa Vārds ir – Jēzus Kristus, un ticēt tam, ka tā patiesi ir, tas nozīmē – būt un palikt Viņa Vārdā. Tālāk Evaņģēlijā lasām:

Mācekļi Viņam saka: Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā.

Te tu redzi, ka “runāt tieši” jeb skaidri nozīmē runāt bez līdzībām jeb aizplīvurotiem, mīklainiem vārdiem. Un labie mācekļi domā, ka viņi itin labi saprot, ko nozīmē tas, ka Kristus nāk no Tēva un aiziet pie Tēva. Taču to viņi saka kā labi, dievbijīgi Kristus bērni, gribēdami piekrist Viņa vārdiem, lai darītu Viņam prieku; jo labi, vientiesīgi ļaudis dažkārt, savā starpā runādami, mēdz piekrist viens otram un apgalvot, ka ir otru labi sapratuši, arī tad, kad līdz īstai izpratnei vēl ir tālu; tomēr tas tiek sacīts pavisam vientiesīgi un bez liekulības. Tā evaņģēlists parāda, cik vientiesīgi, laipni un mīļi Kristus ir izturējies pret saviem mācekļiem, dzīvodams viņu vidū. Tādēļ arī mācekļi ir gribējuši izturēties pret Viņu tik labi, cik vien iespējams. Tādēļ arī mācekļi saka:

Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis.

Tas ir, Tu jau pats visu paskaidro un nerunā vairs līdzībās, par kurām vajadzētu uzdot jautājumus; jo Tu jau zini, kādās lietās mums trūkst izpratnes. Tas viss saistīts ar iepriekš sacītajiem vārdiem, kur Kristus bija runājis par mazu brīdi un pieminējis savu aiziešanu pie Tēva. Arī tālākos vārdus mācekļi nebija sapratuši, tomēr tie bija skaidrāki, nekā: “Vēl mazu brīdi…” Mācekļi noprata, ka Kristus zina viņu domas un saprot, ko viņi grib jautāt, tādēļ arī tie apliecināja, ka Viņš ir no Dieva nācis un zina visu, tā, ka nav pat nepieciešams uzdot Viņam jautājumus – Viņš pats redz, kur mācekļiem pietrūkst izpratnes.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.