202. Ko Jēzus augšāmcelšanās nozīmē tev?


Sprediķis Pūpolu svētdienā

Un, kad tie tuvojās Jeruzalemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.” Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa. – Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” (Mt.21:1-9)


Spožās pavasara saules apspīdēts, svētceļnieku pūļa ielenkts Jēzus tuvojas Jeruzalemei. Viņš atrodas savas slavas zenītā, un cilvēki labprāt Viņu gribētu redzēt kā savu vadoni un ķēniņu. Te nu Jēzum bija visas iespējas izmantot situāciju, lai satrakota kara zirga mugurā, tikpat satrakota pūļa priekšgalā, ielauztos pilsētā un pārņemtu politisko varu savās rokās. Laiku pa laikam pasaules vēsturē reliģiski līderi tā ir rīkojušies. Piemēram, Muhameds 630. gadā organizēja un vadīja Mekas ieņemšanu ar karaspēka palīdzību. Viņš ne tikai pievērsa lielu uzmanību politiskās dzīves organizēšanai, bet bija arī pārliecināts, ka tie, kas netic Alaham, jāpiespiež ticēt ar varu. Kaut ko līdzīgu Jēzus kalpošanas sākumā ierosina velns, piedāvājot Jēzum iegūt no viņa pasaules kundzību, kuras priekšā drebētu visas tautas (Mt.4:8-9). Vēlāk arī paši jūdi mēģināja ar varu celt Jēzu par ķēniņu (Jņ.6:15). Visus šos piedāvājumus Jēzus noteikti noraidīja kā sātanisku kārdinājumu, jo, lai gan Viņš ir Ķēniņš, tomēr Viņš ir pilnīgi citāds ķēniņš (Jņ.18:37). Mēģināsim kopīgi noskaidrot – kāds Ķēniņš ir Jēzus –atbildi meklējot Mateja evaņģēlija 21. nodaļas pirmajos deviņos pantos, kurus baznīcas tēvi izvēlējušies kā evaņģēlija tekstu Palmu svētdienai.

Lai viss piepildītos, kā rakstīts Vecajā Derībā, Jēzus sūta savus mācekļus uz kādu netālu ciemu un liek tiem atvest ēzeļa māti ar kumeļu. Jēzus rīcība atsauc atmiņā patriarha Jēkaba pravietojumu par divpadsmit viņa dēlu – Israēla cilšu nākotni un Mesijas nākšanu no Jūdas cilts: „Tas savu ēzeli sies pie viņa koka un pie vīna koka vītnēm savas ēzeļa mātes kumeļu.” (1.Moz.49:11) Lai gan iespējams, ka Jēzus pazina ēzeļa saimnieku, tomēr Viņa pavēle šķiet savāda: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie Manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.”(Mt.21:2-3) Šajā savdabīgajā rīkojumā atklājas Jēzus dievišķā ķēniņa vara, kas „jebkurā laikā dara Viņu par jebkura īpašuma patieso īpašnieku.” Šajā neprastajā lietu norisē evaņģēlists Matejs saredz seno praviešu Jesajas un Caharijas pravietojumu piepildīšanos, jo evaņģēlista citāts ir tekstu kombinācija, kas veidota no abu šo praviešu izteikumiem. Tomēr šis lietu skatījums, kas saista Jēzus iejāšanu Jeruzālemē Palmu svētdienā ar senajiem pravietojumiem par Mesijas nākšanu, ir radies tikai pēc Jēzus augšāmcelšanās. Paša šā notikuma laikā mācekļi to vēl nesaprata, būdami aizņemti ar pavisam citām domām, ilgām un cerībām, sapņodami kļūt par jūdu dižkungiem un valdniekiem (Jņ. 12;16; Mt.20:20-22). Tikai vēlāk, pārdomādams šo notikumu Svētā Gara vadībā, Matejs sapratīs: „Viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: „Sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.” (Mt.21:5)

Šis vairāk kā piecsimt gadus pirms Kristus izskanējušais Vecās Derības pravietojums sākas ar trim no Jesajas grāmatas ņemtiem vārdiem – „sakait Ciānas meitai” (Jes.62:11). Šie vārdi ir tieši saistīti ar Mesijas nākšanu. Ar pravieša muti Tas Kungs pasludina savai tautai – Ciānas meitai, ka tās glābējs nāks kā kāda īpaša persona. Viņš panāks, ka Ciāna tiks saukta par svētu tautu, Dieva atpestīto, meklēto un ne vairs atstāto pilsētu (Jes.62:12). Tālākie Mateja vārdi ir ņemti no Caharijas grāmatas, kur šispravietojums burtiski skan tā: „Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.” ((Cah.9:9). Arī pravietis Caharija līdzīgi Jesajam runā par Israēla pestīšanu, stāstot par tās ķēniņu, kurš nāk, vēstot par Tā Kunga parādīšanos, kas atjaunos Israēlu tā skaistumā un diženumā ((Cah. 9:14-17). Uz izlieto Vecās Derības asiņu pamata, cietumnieki tiks izglābti no Dieva dusmu bedres (Cah.9:11). Gara acīm pravietis redz, ka šis Dieva Ķēniņš, kas nāks uz Jeruzālemi, būs atšķirīgs no visiem citiem ķēniņiem. Viņš nenāks kara zirgā sēžot, Viņš nenāks ar cilvēku vai laicīgās varas palīdzību, jo Viņa valstība nebūs no šīs pasaules. Viņa ierocis būs žēlastības Vārds, kas nesīs mieru visai cilvēcei. Šis Miera Ķēniņš būs Kalps. Viņš būs arī pēdējais Dieva Vārds cilvēces vēsturē, jo Viņa valstībai nebūs gala. Viņā Dievs atkaros velnam savu pasauli un darīs to atkal par savu. Šis Svētā Gara spēkā sacītais pravietojums ir paša Dieva vārds un tam ir jāpiepildās. Tagad jau daudzus gadsimtus kristiešu baznīcās katru gadu Palmu svētdienā tiek sludināts par šo savādo Dieva Ķēniņu – Jēzu Kristu, kas ir ienācis cilvēku vēsturē, lai valdītu šādā neparastā žēlsirdīgā veidā un dāvātu cilvēcei mieru, kuru tā citādi nespēj gūt. Atšķirībā no šīs pasaules ķēniņiem, Viņa kronis gan nebūs izliets no zelta un rotāts ar dārgakmeņiem, bet būs pīts no ērkšķiem, Viņa tronis būs nevis no cipreses un ziloņkaula, bet no vienkārša koka darināts krusts.

Ar savu iejāšanu Jeruzālemē uz ēzeļa kumeļa, Jēzus burtiski piepilda iepriekšminētos Vecās Derības pravietojumus. Tomēr šie teksti neattiecas uz Jeruzālemi burtiskā nozīmē, bet runā par jauno, garīgo Jeruzālemi, jauno Dieva pilsētu – Kristus baznīcu. Ne velti pēc brīža, uzlūkojot svēto pilsētu un tās Templi, Jēzus raudās (Lk.19:41). Viņa ierašanās svētajā pilsētā beigsies ar Viņa nāvi ārpus pilsētas mūriem. Tādēļ burtiskā nozīmē tā ir Dieva ierašanās savā pilsētā uz tiesu, garīgi nosodot Jēzus pretiniekus. Viņš vēl iztrieks no Tempļa naudas mijējus, pāris dienas tajā mācīs, bet tad atstās Templi, lai tur nekad vairs neatgrieztos. Pēc četrdesmit gadiem šis garīgais lāsts piepildīsies arī fiziski, kad Tita vadībā romiešu armija nopostīs gan pilsētu, gan tās Templi (Mt.24).

Tālāk evaņģēlists stāsta, ka mācekļi no savām drēbēm pagatavo seglus un palīdz Jēzum tajos apsēsties. Viņi ir sajūsmas pilni, pārliecināti, ka Mesija – Jēzus pārņems varu Jeruzālemē, un katrs jau iztēlē redz sevi sēžam Viņam blakus valdnieku krēslos. Maz pamazām sajūsma pārņem arī pūli, kurā izplatās ziņa par nesenajiem notikumiem – Lācara augšāmcelšanu no nāves un divu aklo dziedināšanu ceļā uz Jeruzālemi. Tādēļ ļaudis cērt palmu zarus, kaisa tos Jēzus priekšā uz ceļa, un ar mesiāniskā psalma vārdiem slavē Dāvida Dēlu, kas nāk Tā Kunga vārdā. „Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs.” (Mt.21:9)

Ebreju vārds, kuru latviski esam pārveidojuši par ozianna, skan hōši’ a nā’. Tā sākotnējā nozīme ir – „Dievs, glāb mūs”, tomēr Jēzus dzīves laikā tas šķiet bijis vienkārši izsauciens, ar kuru slavināts Jahve. Visa šā notikuma kontekstā tas acīmredzot bijis mesiāniskā ķēniņa slavinājums. Mesija ir tas, kurš nāk un viņš ir Dāvida Dēls (Mt.3:11; Mt.1:1). Mateja citētie vārdi, ar kuriem ļaužu pūlis sveic Jēzu, ir ņemti no 118. psalma, lai gan kopumā nav burtisks šā psalma citāts. Ļaužu pūlis sveic Jēzu kā mesiānisku personu, ar kura starpniecību Jahve glābs savu tautu. Visa šī aina atgādina uzvarētāju parādi, kādas jūdu tauta organizēja, lai sagaidītu Jeruzālemē savus triumfējošos karavadoņus un ķēniņus. Jūdi cer, ka Jēzus ir gaidītais Mesija. Tomēr viņi negaida tādu Mesiju, kāds attēlots Rakstos, kādu gaidīja vecais Sīmeans un praviete Anna (Lk.2:22-38), bet gan politisku vadoni, no kura galvenokārt tika sagaidīta labklājība un atbrīvošana no romiešu okupācijas varas. Matejs stāsta, ka uz izbrīna pilnajiem jautājumiem – „kas Tas tāds?” – ļaužu pūlim sagaidot Jēzu, ticis atbildēts: „Šis ir pravietis Jēzus no Nācaretes Galilejā.” (Mt.21:11) Tas liecina, ka šie jūdi būs uzskatījuši Jēzu par Mozus apsolīto pravieti (5.Moz.18:18). Tomēr savā cilvēciskajā izpratnē, proti, kā nacionālistisku un politisku mesiju. Kad izrādījās, ka Jēzus tāds negrasās kļūt, jau pēc dažām dienām šis pats pūlis pieprasa Viņa nāvi (Mt.27:22-26).

Šajā maldīgu cerību, vispārējās sajūsmas un skaļo saucienu jūklī Jēzus vienīgais klusē. „Viņš vienīgais bija kluss un bēdīgs šā saviļņotā pūļa vidū, ar nesen par Jeruzālemes likteni raudāto asaru pēdām uz vaigiem. Nav tā, kad kāds laicīgs ķēniņš ar triumfu ierastos savā pilsētā, nedz arī tā, ka Israēla gaidītais Mesija, būtu devies uz savu Templi. Viņš nerunāja, bet vienīgi raudzījās apkārt uz visām lietām, it kā raudzītos uz vietu, kur Viņam būs jācieš un jāmirst.”

Laiku pa laikam nākas dzirdēt viedokli, ka Jēzus bijis nevarīgs ideālists, kam gan bijušas jaukas domas un idejas, kā uzlabot cilvēku dzīvi, bet pietrūcis spēka tās īstenot. Tomēr, reālistiski raugoties uz to, kā Jēzus runā un, ko Viņš dara, redzam, ka Viņš nebūt nav nevarīgs sapņotājs, bet Viņa izpratne par spēku un tā pielietojumu gan ir pilnīgi citāda.

Vecajā Derībā lasāms stāsts par Israēla patriarhu Jēkabu, kurš naktī cīnās ar „kādu vīru”, no kura viņš saņem svētību un jaunu vārdu „Israēls”, kas tiek dots Jēkabam „jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.” (1. Moz.32:28) Rītausmā Jēkabs/Israēls priecājas, jo “Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību.” (1.Moz.32:30) Pēc viņa cīnīšanās pie apsolītās zemes robežām, Jēkabs/Israēls dodas tālāk klibodams. „Šis klibums no cīņas ar Dievu iezīmē Israēlu, kā nošķirtu no citām tautām, kā tautu, kuras spēks slēpjas Dievā.” Jēzū Kristū kā patiesajā Israēla iemiesojumā Dieva spēks parādās vispilnīgākajā veidā, kas paradoksāli ir saistīts it kā ar ārēju, cilvēcisku nespēku. Ir vairākas vietas evaņģēlijos, kas mums palīdz saprast Jēzus izturēšanos un nolūkus.

Sarunā ar jūdu valdības vīru farizeju Nikodēmu Jēzus uzsver savu misiju, sacīdams: „Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jņ.3:17) Savas šīs zemes dzīves beigās, nodots Romas varas vīru rokās, Jēzus Poncijam Pilātam gan apliecina, ka Viņš ir ķēniņš, bet piebilst: „Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu mana valstība nav no šejienes.” (Jņ.18:37) Kad mācekļi vēlas, lai Jēzus sodītu ar uguni no debesīm, kādu ciemu, kura iedzīvotāji Viņu noraida, Jēzus tos norāj: „Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” (Lk.9:55-56)

Jēzus izturēšanās liecina, ka Viņš negrasās mainīt cilvēkus no ārienes, iedibinot kādu jaunu ārēju valdīšanu. Nē, Jēzus ir nācis, lai glābtu pazudušos, ņemtu uz sevi visus pasaules grēkus, dotu cilvēkiem mūžīgu dzīvību, vestu tos visā patiesībā, glābtu no velna un elles un pārradītu cilvēkus no iekšienes, dodams tiem jaunu sirdi un prātu. Pasaule to nesaprot un nespēj novērtēt. Ķēniņš, kas mirst pie krusta, tai ir izsmiekla un zaimu vērts. Pazemība, lēnprātība un miermīlība arvien tai saistās, nevis ar spēku, bet vājumu. Dievs, kuru grib pielūgt pasaule ir nikns Dievs, kas soda un tiesā, nevis žēlo un glābj. Tādēļ evaņģēlija stāsti un notikumi, cilvēkiem ir tik grūti saprotami. Viņi nekad nerīkotos tā, kā rīkojās Jēzus. Viņš tiem nav saprotams, tāpat, kā Viņš bieži nebija saprotams pat Viņa mācekļiem.

Cilvēkiem arvien ir bijis grūti saprast, kādēļ Dieva Dēlam ir jācieš un jāmirst; kādēļ ticēt Dievam nenozīmē kļūt bagātam, populāram un veselam, bet bieži vien tieši pretējo; Kristus vārdi – pagriez otru vaigu tam, kas tev sit pa vienu; tam, kas tev prasa svārkus, atdod arī mēteli; mīli savus ienaidniekus; lūdz Dievu par tiem, kas tevi vajā; un tamlīdzīgi izteikumi arvien ir likušies skandalozi un nesaprotami. Jēzus mudinājumi uz lēnprātību, mieru, žēlsirdību, labprātīgu atteikšanos no savām tiesībām, upuri citu labā, reti kad ir atraduši dzirdīgas ausis pat Viņa tuvāko mācekļu vidū. Maza bērna, bezpalīdzīgo, bēdīgo, noskumušo un nabadzīgo un citu cietēju cildināšana, parasti ir mēģināta saprasta nevis tieši, bet kā kāda reliģiska metafora vai līdzība. Kad Kristus runā pats par savām ciešanām un nāvi, mācekļi domā, ka vai nu Viņš ar to vēlējies sacīt ko citu vai arī zaudējis prātu.

Tā arvien ir bijusi cilvēku grēcīgā vājība, ka spēku un varu viņi arvien saistījuši ar valdīšanu pār citiem, nevis kalpošanu un palīdzēšanu tam, kas vājāks un nespēcīgāks. Jēzus pazemīgā iejāšana Jeruzālemē liecina, ka Viņš ir pilnīgi citāds Ķēniņš, nekā šīs pasaules varenie. Viņš gan ir Dāvida Dēls, bet dižais jūdu ķēniņš Dāvids, Viņu sauc par savu Kungu. Pats Viņš salīdzina sevi ar visu laiku ietekmīgāko un bagātāko jūdu ķēniņu Salamanu un saka, ka Viņš ir lielāks par Salamanu. To, ko Jēzus īsti grib uzsvērt ar vārdu lielāks, atklāj Viņa mācekļiem adresētie vārdi: „Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lieli kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas, lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mt.20:25-28)

Palmu svētdienas vēstules tekstā Pāvils to, kas cilvēkiem šķiet kā Kristus nespēks, skaidro kā augstāko spēku – pašaizliedzīgas mīlestības izpausmi: „Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu.” (Fil.2:5-10) Šie vārdi liecina, ka Kristus labprātīgi, visvarenais Dievs būdams un palikdams, cilvēku pestīšanas labad ir ierobežojis savu dievišķo spēku. „Kristus kļuva zemāks nekā visi cilvēki, pakļāvās un kalpoja viņiem ar visaugstāko kalpošanu – Savu miesu un dzīvību atdodams mūsu labā.. Kristus pakļāva sevi ne vien cilvēkiem, bet arī grēkiem, nāvei un velnam – to visu Viņš nesa mūsu dēļ.. sevi pilnīgi iznīcinādams. Tādēļ Dievs ir paaugstinājis Jēzus cilvēka miesu un piešķīris tai „vārdu pāri visiem vārdiem” (Fil.2:9). Tagad mums ir Dievs ar cilvēka Jēzus seju. Lai gan mūsu acis vēl ir aklas un to neredz, tomēr pastarā diena atklās, ka pēc Viņa ciešanām cilvēka Jēzus dabai ir piešķirts dievišķs gods, un Viņš ir „Kungs pār dzīvību un nāvi, ķēniņš pār visiem Ķēniņiem.” Lūk, tāds Ķēniņš ir Kristus!

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.