250. Kurš iegūs mūžīgo dzīvību?


Sprediķis Pūpolsvētdienā

Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie Manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.” Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.- Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” (Mt.21:1-9)


Lēni un neatlaidīgi tuvojas stunda, kuras dēļ Dieva Dēls nāca pasaulē. Kā Jēzus ir sacījis: “ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.”

Bet pasaulē viss noritēja ierastajā veidā. Uz Jeruzalemi, kā ik gadus, plūda ļaužu straumes, jo jūdu Pashā svētki bija tuvu. Daudzi no attālākām vietām un laukiem jau savlaicīgi, vairākas dienas iepriekš, devās uz Jeruzalemi, lai šķīstītos. Tādā pat mierīgā un neuzkrītošā veidā norisinājās sen apsolītie un neatceļamie cilvēces pestīšanas notikumi, ko neatpazīst cilvēka acis un nesaprot prāts. Un tiešām – neviens to nenojauš. To nepamana nedz jūdu tauta, nedz jūdu tautas vadītāji un rakstu skolotāji, neskatoties uz to, ka viņiem par Mesiju liecināja nepārprotami vārdi Svētajos Rakstos, nedz arī Jēzus mācekļi, kuriem pats Dieva Dēls vairākkārt, skaidrojot Rakstus, stāstīja par priekšā stāvošām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos.

Vieni Jēzu uzlūkoja kā nevēlamu un bīstamu tautas maldinātāju, kas ar savu darbību var radīt neparedzamas briesmas, savukārt, citi vēlējās Viņu iecelt par savu laicīgo valdnieku un kungu, kas atbrīvos tautu no Romas impērijas spaidiem, dziedinās slimības, uzcels mirušos, paēdinās izsalkušos un darīs visus laimīgus, veselus un bagātus.

Neskatoties un to, ka pasaule Jēzu neatpazina par tādu Glābēju, kā tas apsolīts Rakstos, Viņa kalpošana nebija atstājusi vienaldzīgu nevienu. Pretinieku valgi savilkās ap Jēzu ar vien ciešāk. Augstie priesteri un rakstu mācītāji bija nolēmuši Jēzu nogalināt, un bija devuši rīkojumu, ka katram, kas zina Viņa atrašanās vietu, tā jāuzrāda, lai tie Viņu varētu apcietināt. Savukārt, ļaudis, kas bija ieradušies uz svētkiem, Jeruzalemes Templī meklēja Jēzu, un savā starpā apspriedās: “Ka jums šķiet? Viņš droši vien nenāks svētkos?”

Tanī laikā Jēzus pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus sacīja: “Redziet, mēs noejam uz Jeruzalemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šaustīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.” Mācekļi, neko no šiem vārdiem nesaprazdami, devās līdzi savam skolotājam.
Vēsts par Jēzus tuvošanos Jeruzalemei izplatījās vēja spārniem. Izdzirdējuši, ka uz svētkiem nāk pravietis Jēzus no Nācaretes, kurš darījis daudz brīnumu un uzmodinājis no mirušajiem Lācaru, ļaudis ņēma palmu zarus un izgāja Viņam pretim kliegdami: “Ozianna, slavēts, kas nāk Dieva Tā Kunga Vārdā, Israēla Ķēniņš!”

Divi mācekļi, sekojot Jēzus norādījumiem, atveda ēzeļa māti un kumeļu, un uzlika savas drēbes jaunajam ēzelim. Tālāk Jēzus turpināja ceļu ēzeļa mugurā.

Tagad pasaule, neapzinoties, kas patiesībā norisinās, varēja savām acīm vērot notikumu, ko bija pasludinājis pravietis pirms turpat 500 gadiem.

Tā ir Kristus žēlastības pilnā atnākšana, ko pareizi saprast un aptvert spēj vienīgi īsta ticība, kas tic Kristum tikai tā, kā to māca Svētie Raksti. Šeit mēs redzam Kristus žēlastību, lēnprātību un labestību. Viņš neierodas kā pasaulīgs ķēniņš biedinošā varenībā, greznībā un apsardzes ielenkts. Viņš nāk nevis apdraudēt, izbiedēt vai kalpināt, bet palīdzēt cilvēkiem, Viņš nāk atņemt mums mūsu grēkus, un neatlaidīgi turpina nolikto ceļu uz krustu Golgātā, kur mirst mūsu labā.

Cilvēcīgais prāts to redzot spriež: Kas tas tāds? Vai tad šis cilvēks var būt ķēniņš, ja viņš iejāj pilsētā tik necilā veidā – kā nabags bezpajumtnieks un sveša ēzeļa. Tāds taču nevar būt ķēniņš.

Bet ticība nespriež pēc redzamā un sajūtamā vai izskata un izturēšanās, bet tā turas pie sludinātā vārda. Tādēļ vienīgi tie, kas sekoja pravieša vārdiem, uzņēma Kristu kā Ķēniņu un skatīja Viņa varenību, valstību un pavalstniekus ne ar acīm, bet ticībā. Tie arī ir īstā Ciānas meita – Kristus Baznīca – kuru uzrunā pravietis.

Kas vēlas sekot redzamām un taustāmām lietām, nevis uzklausīt skaidro un nepārprotamo pasludinājumu, arvien saskatīs Kristū piedauzību. Šīs ir maldīgas iedomas, kas vēlas vienīgi atrast antikristu, vai arī par antikristu padarīt Kristu. Tie nespēj saskatīt bagātību, kas apslēpta nabadzībā, varenību – pazemībā, prieku – bēdās un dzīvību – nāvē. Šīs lietas ir saskatāmas vienīgi ticībā, turoties pie Dieva vārda, un gaidot piepildāmies tā apsolījumus.

Lūk – tas ir tavs Ķēniņš. Viņš ir tavs Ķēniņš, kas tev apsolīts. Tu piederi Viņam, un Viņam ir jāvalda pār tevi. Bez Kristus tu esi pakļauts velnam, pasaulei, miesai, kārībām, vājībām, grēkam, ellei un nāvei. “Gluži, kā ir rakstīts: nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena.” Nekur nav iespējams rast patiesu mierinājumu – bet nu Ķēniņš – negaidīts un neaicināts – pats nāk pie tevis – pazuduša un nelaimīga grēcinieka – lai atpestītu tevi no visiem tirāniem, un viens pats valdītu Savus ļaudis – Savu draudzi un Baznīcu. Viņš ir Kungs pār dzīvību un nāvi, pār grēku un žēlastību, pār elli un debesīm. Ganāmajam pulkam, kas pieder Jēzum un paliek Viņa mācībā, nevar kaitēt ne grēks, ne nāve, ne elle, velns, cilvēki un visa pasaule.

Lūk, šādus nenovērtējamus dārgumus mums nes nabadzīgais jātnieks uz ēzeļa un neievērojamais Ķēniņš. Viņš, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs. Un cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.

Redziet, kā Dievs arvien ir rīkojies pasaulei nesaprotamā veidā, un kā vienmēr, pasaulesprāt, nelaikā. Dieva darbi un brīdinājumi ir paslīdējuši garām acīm, pašiem ar sevi pārņemtajiem cilvēkiem, un pēkšņi tie piedzīvo Dieva apsolījumu piepildīšanos. Tā tas bija laika, kad dzīvoja Lats: cilvēki ēda, dzēra, pirka, pārdeva, dēstīja un būvēja; bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, uguns un sērs lija no debesīm un visus iznīcināja. Un tāpat, kā bija Noas dienās, tā arī būs Cilvēka Dēla dienās: ēda, dzēra un precējās, līdz kamēr Noa iegāja šķirstā un plūdi nāca un visus iznīcināja.

Tādēļ būsim nomodā. Lietosim, paturēsim tās dāvanas, ko mūsu Ķēniņš Kristus mums ir izcīnījis. Par Sakramentiem un visām pārējām Dieva pavēlētām un iedibinātām ārēji redzamām lietām nespriedīsim pēc to vienkāršā ārējā izskata, bet ievērosim, ka tās ir saistītas ar Dieva vārdu – dārgumu, kas nezudīs nemūžam, un ir lielāks un cēlāks nekā debesis un zeme. Sargāsim vienkāršās lietas, ar kurām Dievs mums dāvā mūžīgo dzīvību.

Arī šodien Dieva Dēls nāk pie mums pazemīgi un vienkāršā veidā, lai mūs glābtu un piedotu grēkus. Proti, šodien mūsu Pestītājs mūs aicina pie sava galda, lai mēs saņemtu barību dvēselei, kas stiprina mūsu jauno cilvēku. Lai gan Kristībā mēs esam piedzimuši no jauna, mums tomēr ir un paliek arī vecā daba, kurā ir tik daudz grūtību un kārdinājumu no velna un pasaules, ka bieži nogurstam un kļūstam nespēcīgi un klūpam. Tādēļ Labais Gans mūs ved šajās ganības un sniedz šo barību, lai ticība gūtu atspirdzinājumu un stiprinājumu, ka tā šajā dzīves cīņā nepagurtu, bet kļūtu arvien stiprāka. Tā ir Kristus miesa un Kristus asinis, un šis dārgums pieder tev. Pats Dieva Dēls ar savu paklausību un pilnīgo nopelnu ir darījis tevi cienīgu. Nāc un saņem to ticībā. Āmen.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.