299. Ko nozīmē kristība Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā?


Sprediķis pirmajā svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis.. Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts.. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām. [Lk.16:19-31]

Kurš gan vēlas būt nabags, un kurš nevēlas būt bagāts? Nabadzību cilvēki parasti uzskata par kaut ko līdzīgu lāstam, bet bagātību par Dieva labvēlības un svētības izpausmi. Ja cilvēkam trūkst naudas, tad viņš izturas tā, it kā būtu jau ar vienu kāju ellē, bet ja naudas ir daudz, tad viņš jūtas gandrīz kā paradīzē, un tam šķiet, ka nekas vairāk dzīvē nav vajadzīgs. Jautājums par bagātību un nabadzību ir galvenais temats mūsdienās – par to runā visi, un visi kā viens ir pārliecināti, ka mums ir slikti tādēļ, ka trūkst naudas un būs labi tad, kad naudas būs daudz. Kurš gan te iedrīkstētos kaut ko iebilst? – Šķiet neviens. Tomēr ir viens, kas to dara un tas ir neviens cits kā Jēzus Kristus. Kā pliķis sejā mantkārības pārņemtajai cilvēcei atskan Viņa vārdi: „kas pie cilvēkiem ir augsts, Dieva acīs ir negantība”. Un nedaudz vēlāk Jēzus stāsta saviem klausītājiem par kādu bagātu vīru, kura vārdu viņš pat nepiemin un kādu nabagu vārdā Lācars. Pārdomāsim šodien kopīgi Jēzus stāstu, un mēģināsim izspriest, kā mums pareizi attiekties pret bagātību un nabadzību.

Bagātais vīrs un viņa liktenis

Bagātais vīrs ļoti labi ģērbās un vadīja savas dienas, baudīdams dažādus kārumus un līksmi dzīrodams. Bez šaubām viņš sevi uzskatīja par labu un gudru cilvēku, kam Dievs ir īpaši labvēlīgs, un ar riebumu un nicinājumu raudzījās uz nabaga Lācaru, kas gulēja pie viņa sētas vārtiem. Jā, šo Lācaru bagātais vīrs droši vien uzskatīja par Dieva nolādētu grēcinieku, kam jāguļ sētmalē bada un slimību māktam. Mēs varam viegli iztēloties, kā bagātais purpurā un smalkā audeklā tērptais vīrs ar laba vīna glāzi rokās, lēni gremodams izsmalcinātu barību, filozofisku pārdomu pilns noraugās uz Lācaru: jā, tam jābūt lielam grēciniekam un muļķim; neviens cilvēks viņam nepalīdz, tikai suņi pulcējas apkārt un laiza viņa brūces; redz nu, tam jābūt nešķīstam un nolādētam cilvēkam, kas daudz neatšķiras no klaiņojoša suņa. Un tad ar riebumu novērsies, bagātais vīrs sāka pārdomāt, kā pavadīt šo dienu, kādus priekus baudīt. Tā apmierinātībā un augstprātīgā pašpārliecinātībā bagātais vīrs vadīja savas dienas, līdz kādā jaukā dienā viņš nomira un tika lepni apglabāts. Bēru runās tika cildināta viņa gudrība, izveicība un bagātība, un visi bija pārliecināti, ka bagātais un ietekmīgais vīrs nu bauda debesu svētlaimi, kas ir daudzkārt lielāka nekā tie prieki, ko viņš baudījis šajā pasaulē.

Tomēr izrādījās, ka Dieva spriedums patiešām ļoti atšķiras no cilvēku uzskatiem – bagātais vīrs nokļuva nevis debesīs, bet gan ellē. Daļa no viņa ciešanām bija tāda, ka tam nācās noskatīties, kā nabaga Lācars bauda svētlaimi Debesīs. Tad bagātais vīrs, kurš šīs zemes laikā ne reizi nebija iedomājies palīdzēt Lācaram, nu izmisumā lūdz, lai Lācars palīdz viņam. Taču izradās, ka tas nav iespējams. Pirmkārt tādēļ, ka tagad jāpiepildās Dieva taisnībai – Lācars ir cietis šajā pasaulē un nu viņam ir jātiek iepriecinātam mūžībā, bet bagātais vīrs ir vadījis baudu dzīvi uz zemes, un nu viņam jācieš sods. Turklāt visa situācija ir mainījusies: ja šīs zemes dzīves laikā bagātais vīrs varēja viegli pieiet pie Lācara un tam palīdzēt, ko viņš tomēr nedarīja, tad tagad nabaga Lācars, pat ja viņš vēlētos to darīt, nevarētu noiet pie bagātā vīra. Arī bagātais vīrs vairs nevarēja tikt pie Lācara, jo starp Debesīm un elli ir nepārvarams bezdibenis. Saprazdams cik rūgti maldījies, bagātais vīrs lūdz lai Ābarhāms sūta Lācaru pie viņa vēl dzīvajiem brāļiem, lai tie tiktu brīdināti. Viņš ir pārliecināts, ka ja tiem parādīsies mironis un tos brīdinās, ka tad tie klausīs. Taču Ābarhāms noraida arī šo lūgumu, norādīdams, ka tiem ir Bībele ko lasīt, ja tie netic Dieva Vārdam, tad tie neticēs arī miroņa teiktajam, kaut arī tas būtu augšāmcēlies.

Ko mēs no visa tā varam mācīties?

Vispirms mēs redzam, ka bagātība, pēc kuras visi tik ļoti ilgojas, ir bīstama cilvēka dvēselei. Kādā vietā Jēzus saka, ka ir vieglāk kamielim ieiet pa šauriem un zemiem pilsētas vārtiem, nekā bagātajam nokļūt debesu valstībā. Savukārt apustulis Pāvils brīdina, ka mantas kārība ir visa ļaunuma sakne. Kur tad slēpjas bagātības bīstamība?

Tā slēpjas tur, ka cilvēki ļoti pieķeras bagātībai, to pārlieku augstu vērtē un mīl. Ja Dievs kādam ir devis daudz mantas, tad Viņš to ir devis ar nolūku, lai bagātais cilvēks mācītos parādīt mīlestību un dalītos savā mantā ar citiem. Taču tas, kam ir daudz naudas, nelabprāt vēlas no tās šķirties – nabagais bieži vien dod labprātāk nekā bagātais. Tā nauda cilvēkam kļūst par elku, kas tur gūstā viņa sirdi. Bagātība prasti tiecas visu paturēt sev. Vai jūs mūsdienās dzirdat daudz mudinājumu tiekties pēc bagātības, lai naudu izmantotu baznīcas darba uzturēšanai, zinātniskiem pētījumiem, kultūras dzīves veicināšanai un sociālo problēmu risināšanai? Taču nē! Turpretī nemitīgi mēs topam pārliecināti, ka mums ir jāpērk dažādas mantas, jādodas ceļojumos un dažādos veidos jālutina sava miesa, jo mēs, lūk, to esam pelnījuši. Bet, kas domās par Lācaru? Ko pelnījis ir viņš? Ak, par šo neveiksminieku, lai parūpējas suņi! Viņš labākajā gadījumā ir pelnījis to, kas nobirst no veiksmīgo ļaužu galda. Šāda attieksme ir tik dabiska, bet beigu beigās par to var nākties maksāt ar elles ciešanām. Tādēļ mums ir jāsargā sava sirds no bagātības vilinājuma un jāmācās savu naudu izmantot pareizi.

Bagātība ir ne tikai egoistiska, tā ne tikai visu grib sev, bet tā rada arī augstprātību. Kurš bagātais gan spēj bez pārākuma apziņas un nicināšanas raudzīties uz nabagu? Ja šādi cilvēki ir vispār, tad viņu noteikti ir ļoti maz. Bagātība gandrīz vienmēr rada pārākuma apziņu. Tā liek ar nicināšanu raudzīties uz nabaga lācariem, un tas ir tik saprotami. Un kurš gan tic un ņem vērā, ka pēc tam, elles mokas ciešot, nāksies mūžīgi vērot Lācara priekus Debesīs? Tas šķiet tik neticami, vai kaut kas tik tāls, ka par to nav pat vērts domāt. Šīs dienas Dieva vārds mūs tomēr brīdina un mudina par to domāt nopietni.

No Jēzus vārdiem mēs arī redzam, ka bagātība, kļūdama par cilvēka elku, neļauj tam domāt par dzīves jēgu un nāvi. Bagātajam vīram nāve pienāca nemanot. Visas viņa domas tādā mērā bija saistītas ar šīs dzīves priekiem un to baudīšanu, ka viņš ne mirkli neaizdomājās par to, ka dzīves jēga nevar būt greznā un pārticīgā dzīvē, ka cilvēks nedzīvo lai ēstu un labi ģērbtos. Pretstatā gudrajam Salamanam bagātais vīrs nedomāja par bagātības nīcīgumu, dzīves īsumu un nāvi. Dzīve tam pagāja kārumā un līksmībā un viņš attapās tikai ellē. Līdzīga šim bagātajam vīram ir lielākā mūsdienu cilvēces daļa. Visi grib iegūt arvien vairāk un vairāk ar vienu vienīgu mērķi – lai to visu šķiestu savās kārībās. Mēs nevēlamies ierobežot savas vajadzības un baudas, bet gribam tās arvien vairāk un vairāk un kļūstam par visa tā kalpiem un vergiem.

Tātad no Jēzus stāstītā par bagāto vīru mums jāmācās būt piesardzīgiem pret bagātības vilinošajiem baudas solījumiem un jāmācās nepaiet garām savam nabadzības un slimību mocītajam brālim. Tāpat atcerēsimies, ka naudā un mantā neslēpjas ne dzīves jēga, ne laime, un nauda mīl padarīt cilvēku vieglprātīgu un pārgalvīgu.

Bet ko mēs varam mācīties no nabaga Lācara? Vispirms mēs redzam, ka Lācars nebija skaudīgs. Viņš nelamāja un nezākāja bagāto vīru un neplānoja atņemt bagātajam viņa mantu un iegūt to sev. Lācars bija pacietīgs savās bēdās un nedusmojās arī uz Dievu, un nešaubījās par Viņa labvēlību. Viņš saprata, ka šī dzīve ir īsa, bet mūžība gara un zināja, ka Dievs viņu nepametīs, bet atalgos. Tā vietā, lai domātu par savas nabadzības postu, viņš domāja par Dieva apsolījumiem, kas to gaida, ticībā razdams patvērumu Dievā. Protams, mēs neviens nevēlamies šeit uz zemes būt Lācara vietā, taču nevēlēsimies arī būt bagātā vīra vietā. Lūgsim Dievu, lai mums ir ko ēst, dzert, vilkt mugurā un kur dzīvot, un meklēsim iespējas palīdzēt arī tiem, kas cieš trūkumu. Un galvenais, lai kā mums klātos – slavēsim Dievu un būsim pazemīgi un apmierināti ar to, kas mums ir un par visu pateiksimies Viņam. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.