229. Kas ir vietējā draudze?


Sprediķis pirmajā Adventa svētdienā

Un, kad tie tuvojās Jeruzalemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.” Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa. – Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” [Mt.21:1-9]

Spožās pavasara saules apspīdēts, svētceļnieku pūļa ielenkts, Jēzus tuvojas Jeruzālemei. Viņš atrodas Savas slavas zenītā, un cilvēki labprāt Viņu gribētu redzēt kā savu vadoni un ķēniņu. Lietojot psalmu tekstus, viņi cildina Jēzu kā gaidāmo Mesiju, pēc sava prāta uzskatīdami Viņu par politisku vadoni, kas apveltīts ar lielu reliģisku spēku. Te nu Jēzum bija visas iespējas izmantot situāciju un satrakota kara zirga mugurā, kā arī tikpat satrakota pūļa priekšgalā – ielauzties pilsētā un pārņemt varu savās rokās. Laiku pa laikam pasaules vēsturē reliģiski līderi tā ir rīkojušies. Piemēram, Muhameds 630. gadā organizēja un vadīja Mekas ieņemšanu ar karaspēka palīdzību. Viņš ne tikai pievērsa lielu uzmanību politiskās dzīves organizēšanai, bet bija arī pārliecināts, ka tie, kas netic Allāham, jāpiespiež ticēt ar varu.

Ļoti līdzīgi uzskati valda arī mūsdienu pasaulē. Tā kā cilvēki domā, ka objektīvas, vispārējas patiesības nav, bet katram ir sava patiesība, tad tie organizē interešu kopas, kas cīnās pēc varas, lai ar tās palīdzību varētu īstenot savu patiesību. Tādējādi mūsdienu sabiedrībā, no vienas puses, tiek runāts par demokrātiju, bet, no otras puses, lietas nosaka tie, kam ir vara. Arī baznīcas tiek kārdinātas iesaistīties šajā cīņā pēc ietekmes un varas. Turklāt diemžēl arī kristīgajai baznīcai šīs lietas nav svešas. Īpaši viduslaikos Romas baznīca bija nozīmīgs politisks spēks, kas nekautrējās likt lietā arī ieročus, lai pakļautu savai ietekmei arvien jaunas teritorijas.

Šīs dienas evaņģēlija tekstā aprakstītais notikums – Jēzus miermīlīgā iejāšana Jeruzālemē – liecina par kaut ko pilnīgi pretēju. Jā, arī Jēzus ir Ķēniņš, taču Viņš ir nevis agresīvs iekarotājs, bet miermīlīgs un lēnprātīgs Miera Ķēniņš.

Pārdomāsim kopā, kādēļ Viņš ir tāds.

Ir cilvēki, kas uzskata Jēzu par sava veida nevarīgu ideālistu, kam gan bijušas jaukas domas un idejas par to, kā vairot taisnīgumu un uzlabot cilvēku dzīvi, bet pietrūcis spēka tās īstenot. Tomēr Jēzus vārdi un darbi, par kuriem lasām evaņģēlijos, nebūt neliecina, ka Viņš būtu nevarīgs sapņotājs. Tieši otrādi! Tiem piemīt neparasts, cilvēkiem neraksturīgs spēks. Ikvienam uzmanīgam lasītājam ir skaidrs: ja Jēzus gribētu, Viņš apgrieztu kājām gaisā ne tikai Jūdeju, bet visu Romas impēriju. Taču acīmredzot Viņš to negrib. Kāpēc?

Ir vairākas vietas evaņģēlijos, kuras mums palīdz saprast Viņa izturēšanos un nolūkus.

Sarunā ar jūdu valdības vīru farizeju Nikodēmu Jēzus uzsver Savu misiju, sacīdams: „Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jņ.3:17) Savas šīs zemes dzīves beigās, nodots Romas varas vīru rokās, Jēzus Poncijam Pilātam gan apliecina, ka Viņš ir Ķēniņš, bet piebilst : „Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, Mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes.” (Jņ.18:36) Kad mācekļi vēlas, lai Jēzus sodītu ar uguni no debesīm kādu ciemu, kura iedzīvotāji Viņu noraida, Jēzus tos norāj: „Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” (Lk.9:55-56)

Kā parāda Viņa sludināšana un izturēšanās, Jēzus negrasās pārveidot cilvēkus no ārienes un iedibināt kādu jaunu ārēju valdīšanu. Nē, Jēzus ir nācis, lai glābtu pazudušos, ņemtu uz Sevi visus pasaules grēkus, dotu cilvēkiem mūžīgu dzīvību, vestu viņus visā patiesībā, glābtu no velna un elles un pārradītu no iekšienes, dodams tiem jaunu sirdi.

Šīs lietas bija grūti saprast ne tikai cilvēkiem, kas nebija Viņa sekotāji, bet pat Viņa mācekļiem un Jānim Kristītājam. Tāpēc Jēzus atkal un atkal to uzsvēra un atkārtoja. Viņš pat vairījās lietot tos titulus, kas Viņam pienācās, jo jūdi tos nepareizi saprastu kā laicīgus un politiskus titulus. Viņa nodoms nebija mainīt šo pasauli, bet glābt un mainīt Viņam ticīgos, vest tos uz jaunu pasauli, kuru Dievs jau ir sagatavojis tiem, kas tic Viņa Dēlam. Un uz šādu attieksmi un izpratni Viņš arvien aicināja Savu baznīcu.

Cilvēkiem arvien ir bijis grūti saprast, proti – kādēļ Dieva Dēlam ir jācieš un jāmirst; kādēļ ticēt Dievam nenozīmē kļūt bagātam, populāram un veselam, bet bieži vien tieši pretējo; Kristus vārdi – pagriez otru vaigu tam, kas tev sit pa vienu; tam, kas tev prasa svārkus, atdod arī mēteli; mīli savus ienaidniekus; lūdz Dievu par tiem, kas tevi vajā, un tamlīdzīgi izteikumi arvien ir šķituši skandalozi un nesaprotami. Viņa mudinājumi uz lēnprātību, mieru, žēlsirdību, labprātīgu atteikšanos no savām tiesībām, upuri citu labā, reti kad ir atraduši dzirdīgas ausis pat Viņa tuvāko mācekļu vidū. Maza bērna, bezpalīdzīgo, bēdīgo, noskumušo, nabadzīgo un citu cietēju cildināšana arvien ir mēģināta saprast nevis tieši, bet kā kāda reliģiska metafora vai līdzība. Kad Kristus runā pats par Savām ciešanām un nāvi, mācekļi domā – vai nu Viņš ar to vēlējies sacīt ko citu, vai arī zaudējis prātu. Tā arvien ir bijusi cilvēku grēcīgā vājība, ka spēku un varu viņi ir saistījuši ar valdīšanu pār citiem, nevis kalpošanu un palīdzēšanu tam, kas vājāks un nespēcīgāks. Jēzus iejāšana Jeruzālemē liecina, ka Viņš ir pilnīgi citāds Ķēniņš nekā tie, kurus mēs esam pieraduši redzēt valdnieka godā. Viņš gan ir Dāvida Dēls, bet dižais jūdu ķēniņš Dāvids, Viņu sauc par savu Kungu. Pats Viņš salīdzina Sevi ar visu laiku ietekmīgāko un bagātāko jūdu ķēniņu Salamanu un saka, ka Viņš ir lielāks par Salamanu. To Kristus nesaka tikai par Savu dievišķo dabu, nedz arī tā ir tīri cilvēciska lielīšanās, jo no Viņa vārdiem izriet, ka lielāks ir nevis tas, kas valda, bet gan tas, kas kalpo. „Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lieli kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mt.20:25-28) Lūk, tāds ir mūsu Ķēniņš, un tādas valstības pilsoņi esam mēs.

Pasaule to nesaprot un nespēj novērtēt. Ķēniņš, kas mirst pie krusta, tai ir izsmiekla un zaimu vērts. Pazemība, lēnprātība un miermīlība arvien tai saistās nevis ar spēku, bet vājumu. Dievs, kuru grib pielūgt pasaule ir nikns Dievs, kas soda un tiesā, nevis žēlo un glābj. Tādēļ Evaņģēlija stāsti un notikumi cilvēkiem ir tik nesaprotami. Viņi nekad nerīkotos tā, kā rīkojās Jēzus. Viņš tiem nav saprotams, tāpat kā Viņš bieži nebija saprotams pat Viņa mācekļiem. Minēsim par piemēru kaut vai to, kas notika pēc Jēzus augšāmcelšanās. Viņš nelikās zinis par Saviem ienaidniekiem; neieradās Pilāta vai augsto priesteru pilīs, lai tos biedinātu un vajātu. Nē, šos neticīgos cilvēkus Viņš negrasījās pagodināt ar Savu klātieni. Viņi nebija Viņam ticējuši, un tas jau bija viņu sods. Smagāk tos sodīt vairs nebija iespējams, bet redzēt viņu pārbiedētās sejas un baudīt uzvaras godu Jēzus nealka it nemaz.

Līdzīgi tas ir arī mūsu dienās. Nu sakiet, kādēļ Jēzus izvēlas tik vienkāršus un necilus līdzekļus, lai nāktu pie Saviem ticīgajiem, kā vārdus, ūdeni, maizi un vīnu? Vai nebūtu daudz iedarbīgāk, ja Viņš nāktu kā pērkons un zibens ar briesmīgu troksni un dārdoņu? Jā, mums cilvēkiem tā varētu šķist. Tāpat kā mums liktos pareizāk, ja Viņš būtu ieauļojis Jeruzālemē dižena ērzeļa mugurā, nevis iejājis uz maza ēzeļa. Taču mūsu Kungs ir žēlsirdīgs un no sirds pazemīgs. Viņš negrib mūs biedēt un baidīt. Viņam nevajag, lai Viņu bītos un baidītos. Viņš mīl mūs un vēlas, lai mēs uzticamies un mīlam Viņu. Tādēļ Viņš, būdams Kungu Kungs un Ķēniņu Ķēniņš, izturas tik ļoti, ļoti pazemīgi un lēnprātīgi, kļūdams visu kalpu kalps. Piedzīvojot šo Viņa lēnprātības pilno mīlestību, mācīsimies arī mēs būt Viņam līdzīgi. Baznīcas, kas ir pazaudējušas Evaņģēliju, to vairs neprot un nesaprot. Bet mums, kas esam Viņa bērni, dzimuši ne no miesas un asinīm, bet no Gara, ir jāmostas jaunai dzīvei. Tas nozīmē, ka mums jāatsakās no bezdievīgas dzīves un pasaulīgām iekārēm, kā mudina apustulis Pāvils, un jātērpjas gaismas bruņās. Tas ir, Viņš aicina mūs uz cīņu. Taču nevis uz cīņu par šīs pasaules labumiem un goda vietu zem saules, bet uz cīņu pret tumsu, lai paliktu nomodā un dzīvotu labu, pareizu, krietnu dzīvi. „Nevis dzīrēs un skurbumā, izvirtībā un izlaidībā, ķildās un naidā”, bet gan tērpieties Kristū „un nelutiniet miesu, lai nekristu kārībās”. Tas ir, nevis vispār nerūpējieties par miesu un tās vajadzībām, bet nerūpējieties grēcīgi, neizdabājiet miesas kārībām, jo šāda izdabāšana vedīs jūs no gaismas atpakaļ tumsā. Tā būs kā pliķis Tam Kungam, kā pārmetums Viņam, ka Viņš nepareizi darījis un nepareizi dara, arī neļaudams jums baudīt pasaules godu un draudzību. Bet, ja jūs tā domājat, ja jūs pēc tā tiecaties, tad jūs nevarat kļūt ticīgi. To pat noziedznieki cietumā saprot. Viņi pieļauj, ka kāds lasa Bībeli un tic Dievam, bet tas vairs nevar atrasties Viņu hierarhijas augšgalā un baudīt tās labumus. Tieši tāpat ir pasaulē. Jūs nevarat reizē kalpot gaismai un tumsai, būt Dieva un šīs pasaules bērni. Jūs nevarat reizē jāt uz kara zirga un ēzeļmātes kumeļa.

Raugieties uz To Kungu: jūsu dēļ, jūsu pestīšanas dēļ Viņš atsakās no tādas godības, kas jums pat sapņos nerādās; jūsu dēļ Viņš kļūst par kalpu; dzīvo pazemīgāk par pazemīgu un atdod savu dzīvību, atpērkot bezdievjus no elles un mūžīgas nāves. Tevis dēļ Viņš atkal lēnprātīgs un pazemīgs nāks pie Tevis maizē un vīnā, lai dāvātu tev piedošanu, dzīvību un svētību. Tieši tāpat kā Viņš reiz pazemīgi un lēnprātīgi iejāja Jeruzālemē nevis lai apspiestu tās iedzīvotājus, bet mirtu par viņu grēkiem un izglābtu tos no velna un elles varas.

Ir iesācies jauns baznīcas gads, kurā mēs atkal no jauna, svētdienu pēc svētdienas pārdomāsim visu, kas mūsu Kungs ir, un ko Viņš mūsu labā darījis. Šī vēsts turpinās tevi svētīt un uzturēt īstenā ticībā uz mūžīgo dzīvošanu. Savukārt tu pats, neesi slinks un nolaidīgs, bet čakli klausies un mācies – cik Tas Kungs ir labs un cik daudz Viņš tev laba darījis. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.