274. Ko Svētajā Lūgšanā mēs lūdzamies otrkārt?


Sprediķis piektajā svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Kādu reizi ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera.Tad Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas. Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: “Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.” Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: “Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest.” Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima. Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par lomu, ko tie bija vilkuši, tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: “Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Un, savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja Viņam līdzi. [Lk.5:1-11]


Ne reti nākas dzirdēt par dažādām jaunām metodēm, kā piesaistīt cilvēkus baznīcai, kā pulcināt ļaudis ar dziedāšanu, sporta nodarbībām, izrādēm, politiskām un dažādām citām aktivitātēm. Panākumi šādiem pasākumiem parasti gan ir niecīgi. Jēzus, būdams maz izglītots muļķa laucinieks, protams, nespēj noorganizēt varenu masu pasākumu ar karogiem, dziesmām un izklaidēm. Tādēļ Viņš vienkārši iznāk Ģenecaretes ezera karstā un sprediķo. Ievērojiet, Viņš nevis klāsta kaut ko gudru vai poētisku, nedz arī analizē ekonomiski-politisko situāciju, bet sludina Dieva vārdu. Pārsteidzoši, bet Viņa panākumi ir milzīgi! Lūka stāsta, ka ļaudis bariem pulcējušies Viņam apkārt. Turklāt šos ļaudis piesaistījusi tieši Dieva vārda sludināšana. Te nu mums ir atbilde uz jautājumu – kā padarīt baznīcas darbu labāku? – Sludiniet Dieva vārdu! Par sava vārda sludināšanu Dievs pats saka: „Tas neatgriezīsies pie manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.” (Jes.55:11) Tātad Dieva vārds ir iedarbīgs. Īsta sludināšana, tāda ar ko nodarbojās Jēzus, nekad nav tikai vārdi par Dievu, bet tie ir paša Dieva vārdi un tiem piemīt dievišķs spēks un vara. Tāpat kā kādreiz šie vārdi radīja matēriju un tad no vēl neizveidotās matērijas masas – brīnišķīgas debesis un zemi, tā tagad no nenoteiktās pūļa masas Jēzus vārdi rada apustuļus, mācekļus un baznīcu.

Tā kā pūlis bija tik liels, ka tas spiedās Jēzum virsū, tad Viņš iekāpa kāda zvejnieka Sīmaņa laivā un lūdza viņu nocelt mazliet nostāk no malas. Ievērojiet, ka Jēzus Sīmanim nevis pavēl atdot savu laivu, bet gan laipni un pazemīgi lūdz atļauju izmantot viņa īpašumu savai sludināšanai. Patiesību sakot, tas ir liels pagodinājums, ka Dieva Dēls ko lūdz no vienkārša zvejnieka, kam nu ir dota iespēja Jēzum pakalpot. Sīmanis bez svārstīšanās ļauj Jēzum izmantot savu laivu un palīdz to atstumt no malas. Arī tajos gadījumos, kad mēs varam kā pakalpot Evaņģēlija sludināšanai, tas jāuztver kā liels gods un bez svārstīšanās jāatbild uz Dieva lūgumu. Protams, ka Dievs varētu pavēlēt to darīt un piespiest ikvienu, kas to nevēlas, taču Dievs ir laipns un žēlsirdīgs un Viņam patīk, ka Viņam kalpo labprātīgi un ar prieku. Tagad Jēzus varēja apsēsties laivā un netraucēti turpināt ļaudis mācīt. Savukārt viņi uzmanīgi un labprāt klausījās Jēzus vārdos. Viņu vidū bija arī jau pieminētais zvejnieks vārdā Sīmanis kopā ar saviem darba biedriem Jēkabu un Jāni.

Sīmanim un viņa biedriem nebija veicies. Cauru nakti tie bija grūti strādājuši, bet tīkli tā arī palika tukši. Pēterim droši vien uzmācās skumjas domas – ko darīt? Varbūt izīrēt laivu citiem? Varbūt to vispār pārdot un meklēt sev kādu citu nodarbošanos? Tas, kas notika ar Pēteri, ne reti ir noticis arī ar citiem cilvēkiem – mūsu laicīgās pūles un centieni dažreiz paliek bez panākumiem un mēs domājam, ko darīt. Pēteris rīkojas neparasti: viņš atdod savu laivu Jēzum. Viņš rīkojas tāpat kā kāda sieva, par kuru citā vietā stāsta evaņģēlijs. Šī sieva groza savā rokā pēdējo grasi. Ar to nevar pabarot saimi, ar to nevar atrisināt daudzās vajadzības, bet grasis ir viss, kas sievai ir, un tā to iemet tempļa ziedojumu šķirstā. Evaņģēlijs mums nestāsta, kā tika izmantots šis grasis un kas tālāk notika ar sievu, taču Jēzus slavē viņas rīcību, sakot, ka nabaga sieva devusi vairāk par visiem bagātajiem. Pētera gadījumā mēs zinām, kas notika ar viņa laivu – tā tika izmantota Dieva vārda sludināšanai.

Beidzis sludināt un mācīt, Jēzus atdod laivu Sīmanim un liek tam doties jūrā un izmest tīklus. Jēzus liek Pēterim darīt kaut ko cilvēka loģikai pilnīgi neatbilstošu: pēc ilgstošas un neveiksmīgas nakts zvejas doties atpakaļ jūrā un mest tīklus vēlreiz. Pēteris, zināja, ka šādi pūliņi būs veltīgi. Tomēr tas, ko Jēzus mācīja no laivas bija atstājis uz viņu lielu iespaidu. Citā gadījumā viņš par šādu ieteikumu būtu kļuvis dusmīgs. Pēteris bija pieredzējis zvejnieks un zināja, ka izmest tīklus dienā atklātā jūrā ir bezcerīgs pasākums. Taču Jēzus vārdi viņam liek darīt to, kas cilvēciski spriežot, šķiet pilnīgi aplams – viņš ņem tīklus, dodas jūrā, un jau pēc brīža tie ir zivju pilni.

To redzēdams, Sīmanis – Pēteris krīt pie Jēzus kājām un saka: „Kungs aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Pavisam citādi vēlāk rīkosies viņa vārda brālis burvis Sīmanis. Redzēdams, ka apustuļiem rokas uzliekot, cilvēki dabū Svēto Garu un tiek dziedināti no dažādām slimībām, viņš nevis kritīs pie zemes grēku nožēlā, bet mēģinās pierunāt apustuļus, lai tie pārdotu arī viņam šo brīnumaino spēku. Arī Sīmanis Pēteris varētu lūgt Jēzum, lai Viņš tam dod spēju vienmēr noķert tikpat daudz zivju, cik šoreiz – tādu mazu brīnumnūjiņu. Tomēr Pēteris rīkojas citādi. Viņam ir skaidrs, ka te tiešā veidā ir iejaucies pats Dievs. Šo vienkāršo cilvēku pārņem bailes no tāda Dieva tuvuma, un, apzinādamies savu grēcīgumu, Pēteris lūdz Jēzum, lai Viņš aizietu.

„Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot”, skan Jēzus atbilde. Tā Kristus ne tikai mierina nabaga baiļu pārņemto Sīmani ar žēlastības un piedošanas vārdiem, bet apsola viņam dot kaut ko vēl daudz lielāku par visu, ko tas iepriekš saņēmis – Sīmanis kļūs par Jēzus palīgu – Pēteri un citu cilvēku mierinātāju. Tā pats Dievs aicina Pēteri un viņa darba biedrus jaunā darbā, zivju vietā tiem tagad būs jāzvejo cilvēki. Šajā tekstā mums jāievēro kāda būtiska nianse, jo oriģināltekstā Kristus vārdi burtiski skan – „no šī laika tu cilvēkus ķersi dzīvus.” Ja iepriekš Sīmanis – Pēteris ķēra zivis, lai tās nogalinātu, tad tagad viņš ķers cilvēkus, lai tos darītu dzīvus. Ne mirkli nevilcinādamies, vīri izvelk savas laivas krastā, atstāj visu un dodas Jēzum līdzi. Tagad viņi zina, ka Jēzus, kas parūpējies par tiem tik brīnumainā veidā, pratīs to darīt arī turpmāk. Jēzus tiem uzskatāmi bija nodemonstrējis arī Dieva vārda spēku.

Tas, kas toreiz notika uz Galilejas ezera turpina notikt arī mūsu dienās. Tāpat kā toreiz arī tagad cilvēki klausās Dieva vārdus. Šie vārdi piedod grēkus un dāvā mūžīgo dzīvošanu, iedrošina un pamudina cilvēkus darīt arī visu, kas nepieciešams, lai Dieva vārda sludināšana varētu notikt. Visos laikos dievbijīgi vīri un sievas ir gādājuši, lai Dieva vārda sludināšana varētu turpināties, jo viņi zināja, ka tas ir pats svarīgākais, kas mums cilvēkiem vajadzīgs. Šo gudrību mums atkal un atkal no jauna jāmācās un dziļi jāieraksta savās sirdīs. Lai cik paradoksāli tas izklausītos, cilvēks var zaudēt savu naudu, mantu, pat dzīvību un tomēr beigu beigās būt ieguvējs, ja tam paliks Dieva vārds. Šis brīnumainais un varenais Vārds tad kalpos gan kā apģērbs, gan ēdiens, gan dos arī dzīvību, turklāt mūžīgu! Turpretī pat tad, ja tev būs laicīgās mantas pārpilnība, veselība un dzīvība, bet trūks Dieva vārds, tu būsi pliks, badā un beigtāks par mironi. Tā nu, kam ir Vārds, tam ir viss, bet kam Vārda nav, tam nav nekā! Jo pasaule tika radīta un tiek uzturēta ar Vārdu, un šis pats Vārds ir arī pasaules gaisma un dzīvība. Man ir prieks, ka mūsu draudzē cilvēki to saprot un mums ir viss nepieciešamais, lai Dieva vārds varētu atskanēt un nest savus augļus. Redziet, neviens nevar kalpot diviem kungiem un kristus karavīrs – kā Pāvils saka – nevar pīties ar pasaules darīšanām. Tā nu tam, kurš kalpo ar vārdu – saka Pāvils – no vārda arī jāpārtiek. Arī Kristus liek apustuļiem atstāt savu agrāko nodarbošanos un tagad rūpēties tikai par cilvēku zvejošanu mūžīgajai dzīvošanai.

Ir vēl kāda lieta, kas mums kopīgi jāpārdomā. Svētajā Kristībā mēs visi esam iecelti laivā, kurā tāpat kā Noass glābjamies no šīs pasaules grēku plūdiem, taču ne tikai. Šajā laivā esot, mēs ikviens esam aicināti palīdzēt zvejot cilvēkus jaunajai pasaulei, tas ir, gādāt par to, lai iespējami daudz ļaužu tiktu satverti evaņģēlija tīklā un izglābti no pazušanas pasaules posta dziļumos. Ar sludināto vārdu jūs esat atvesti šeit pie Dieva žēlastības avotiem – Viņa vārda un sakramentiem. Šeit jūs saņemat dzīvības ēdienu un dzērienu, īstas zāles pret grēku, nāvi un velna varu. Te pats Dievs jūs ir darījis svētus ar ūdens Kristībā teikto vārdu. Šeit Viņš turpina jums katram personīgi piedot grēkus. Te Viņš jūs paēdina ar savu miesu un asinīm, lai remdētu jūsu gara slāpes un dotu stingru pārliecību par mūžīgo dzīvošanu, kas jūs gaida. Te ir tā Kunga nams un Viņa svētumu svētumi. Te ir Viņa žēlastības pilnā klātiene, piedošana, miers un prieks Svētajā Garā. Tad nu neesiet kūtri un neniciniet šīs lielās dāvanas, kas jums dotas. Veidojiet savu dzīvi tā, lai katru svētdienu jūs varētu saņemt to, ko Tas Kungs grib jums īpaši dot. Un neaizmirstiet par to runāt arī ar citiem cilvēkiem. Stāstiem tiem par piedošanu, kas saņemama Jēzus vārdā un mieru, prieku un dzīvību, ko šī piedošana dod. Neesiet kūtri savā darbā un Tas Kungs, Viņam lai slava mūžīgi, pats dos izdošanos jūsu darbam un centieniem. Āmen.

Šis aicinājums bija liels, īpašs un neparasts. Liels, īpašs un neparasts bija arī aicinātājs. Viņš bija varens vārdos un darbos, un vienkāršie Galilejas zvejnieki atstāja visus, kas tiem bija un uzticēja savas dzīves Jēzum. Ar saviem vārdiem un darbiem Jēzus bija pārliecinājis viņus un tie labprāt pieņēma savu jauno aicinājumu – kļūt par cilvēku zvejniekiem. Šis ir arī lielais baznīcas aicinājums, kuru Jēzus pēc augšāmcelšanās izteica visai baznīcai: „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.” Šajā darbā jūs nebūsiet vieni, bet Es būšu pie jums ikdienas līdz pasaules galam. Šajā uzdevumā Jēzus ir aicinājis mūs visus, iedrošinājis ar varenām zīmēm, apsolījis savu klātieni un atklājis, ka visas mūsu šaubas un bailes ir nepamatotas. Viņam pieder visa vara debesīs un virs zemes, un šo varu Viņš izlieto mūsu – savas tautas labā. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.