55. Kā mums jāmīl savs tuvākais?


Sprediķis Marijas pasludināšanas dienā

“Bet sestajā mēnesī eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja uz Galilejas pilsētu Nacareti pie jaunavas, kas bija saderināta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jaunavas vārds bija Marija. Un eņģelis, pie viņas ienācis, sacīja: “Esi sveicināta, tu, apžēlotā, Tas Kungs ar tevi!” Bet viņa iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis: kas tas par sveicienu? Un eņģelis sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.” Bet Marija sacīja eņģelim: “Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.” Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls. Zini, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arī ir grūta ar dēlu un iet tagad sestajā mēnesī – tā, ko dēvē neauglīgu, jo Dievam nekas nav neiespējams.” Bet Marija sacīja: “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” Un eņģelis no viņas aizgāja.” [Lk.1:26–38]

Šī ir jauka un priekpilna Evaņģēlija vieta, kurā mums atkal tiek mācīta ticība – tāpat kā visur Evaņģēlijā. Mēs uzzinām, kā Jaunava Marija apliecina tādu izcilu ticību, kāda citur Rakstos reti tiek pieminēta. Tā arī mēs tiekam mudināti ticēt; jo šai Evaņģēlija vietā mums tiek sniegta gan mācība, gan arī pamudinājums. Mēs ieraugām, cik brīnišķa ir ticība un kāda ir tās daba, – ka tā paļaujas nevis uz ko citu, bet vienīgi uz skaidro Dieva vārdu. To visu mēs te atrodam, ja uzmanīgi un pareizi aplūkojam šī notikuma apstākļus.

Pirmkārt, Marija dzird eņģeļa pasludinājumu, kas vēstī, ka viņa dzemdēs Dēlu un kļūs māte. Tā vēl nebūtu lielākā lieta, jo arī cita jaunava, kas drīz tiktu izdota pie vīra, itin viegli būtu varējusi ticēt šim pasludinājumam. Bet ievērosim, ka šī jaunava, izdzirdējusi eņģeļa vēsti, jautā: “Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.” Marija ir izbrīnījusies par to, kas viņai tiek apsolīts, – ka viņa kļūs māte, kaut arī nav pazinusi vīru; tomēr viņa tic eņģeļa vārdiem. Tā ir lieliska, izcila ticība, kas ļauj Marijai noticēt, ka viņa kļūs māte, joprojām palikdama jaunava, – tas patiesi pārsniedz ne tikai viņas domas un sajūtas, bet arī visu cilvēku pieredzi un saprašanu. Marijai nav neviena piemēra, kas agrāk uz zemes būtu noticis, no kā viņa varētu rast ticības stiprinājumu, jā, visu cilvēku pieredze vēršas pret viņas ticību. Viņai vienīgajai bez vīra līdzdalības jādzemdē un jākļūst par māti – pretstatā visu cilvēku domām, prātam un saprašanai. Vai jums nešķiet, ka šāds ticības pārbaudījums būtu varējis nomākt Marijas sirdi? Arī viņa taču ir bijusi miesa un asinis – tāpat kā ikviens no mums! Tādēļ viņai nācās novērst savas domas no visa – arī no sevis pašas – un paļauties tikai uz Dieva vārdu, ko eņģelis tai bija nesis un pasludinājis kā vēsti no Dieva.

Otrkārt, redzam šīs eņģeļa vēsts diženumu, kas rada kārdinājumu arī Marijas ticībai; jo Marijai tika sludināts, ka viņa ieņems un dzemdēs Visuaugstākā, paša Dieva, Dēlu, kura valstībai nebūs gala. Kā gan tas saskanēja ar pašas Marijas vienkāršību? Viņa bija nabadzīga meitene, tikai trīspadsmit, četrpadsmit vai piecpadsmit gadu veca. Domājams, Nacaretē Marija nebija īpaši pazīstama, – kā viņa, slavēdama To Kungu, pati par sevi saka: “.. Viņš ir uzlūkojis Savas kalpones zemumu,” Lk. 1:48. Marijas vecāki bijuši zemas kārtas ļaudis, pavisam vienkārši, vientiesīgi cilvēki, un mēs pat nezinām, vai tolaik viņi vēl bijuši dzīvi. Drīzāk gan varētu domāt, ka Marija bijusi bārene. Nav tā, kā daži apgalvo, ka Marija bijusi bagātu cilvēku, Joahima un Annas, meita un ka vecāki savu īpašumu sadalījuši trīs daļās – vienu novēlējuši baznīcai, otru – nabagiem, bet trešo – Marijai. Tas ir tikai izdomājums; gan šie, gan daudzi citi apgalvojumi izteikti bez pamatojuma Rakstos.

Ar ticību mums ir tāpat kā Marijai – mums jātic tam, kas ir pretrunā ar mūsu saprašanu, domām, pieredzi un pasaulē redzamo. Jo ticības daba ir tāda, ka ticība nespēj paciest sev līdzās neko citu, uz ko cilvēks varētu paļauties, bet grib palikt vienīgi pie Dieva vārda jeb Dieva apsolījuma. Vai jums nešķiet, ka velns – īpaši mūsu nāves stundā – sacīs: redzi, kā Dievs atstājis visu šo pasauli, un maz ir to, kuri tiek pasargāti! Un tu iedomājies, ka Viņš gribēs tavā labā darīt ko īpašu un dāvāt tev pestīšanu bez tava nopelna? Velns atradīs visdraudīgākos vārdus, jo tieši to viņš vislabāk prot. Tā arī Marija, dzirdēdama saprāta balsi, būs strīdējusies pati ar sevi un spriedusi: vai gan ar tevi var notikt kas nebijis? Taču, ja viņa būtu sekojusi prāta spriedumiem, tai būtu bijis grūti uzņemt eņģeļa vēsti, jo visa daba un radība liecināja ko gluži pretēju. Bet ko Marija dara? Viņa tic un aizver acis, – lai gan prāts un visa radība nostājas pret šo sludināto vārdu, viņa tomēr turas tikai pie tā.

Tādēļ velns ar vislielāko uzcītību norāda uz visām dabīgajām lietām un vēstures norisēm, kas ir pretrunā ar Dieva vārdu un ticību; viņš cenšas atraut cilvēkiem Dieva vārdu, lai tie sāktu baiļoties, – tad velns jau ir uzvarējis. Cilvēkam, kas izcīna ticības cīņu, uzreiz nāk prātā dažādas lietas, kas runā pretī Dieva vārdam; taču ticība novēršas no visas radības, no visām šīs pasaules redzamajām lietām un pat no sevis pašas un turas tikai pie Dieva vārda. Tā tam ir jānotiek, mīļais draugs! Ticība nebalstās un nemeklē drošību kur citur, tā ķeras vienīgi pie Dieva vārda; un tad ticība arī tiek uzturēta. Par to Kristus runā Jņ. 8:51: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!” Tas ir, – kas ar ticību cieši turas pie Mana apsolījuma, tas nemirs. Mūsu Kungs šeit nerunā par Dieva baušļu turēšanu – kā to skaidro sofisti –, bet par ticību un Evaņģēlija vārdu. Jo nāves stundā tu savā priekšā redzēsi elli, velnu, grēku un pats savu dabu; tad vēlēsies, kaut ilgāk varētu palikt šeit. Tevi pārņems izbailes, redzot šādu ainu. Ja turpināsi tajā raudzīties, tev būs jāiet pazušanā; bet, ja turēsies pie Dieva vārda un aizvērsi acis, – tu tiksi izglābts. Tas notiek tā: Dieva vārds ir dzīvs, un nāve to nespēj aprīt; ja Dieva vārds paliek un turpina pastāvēt, paliksi arī tu.

Šai jaunajai meitenei Marijai patiesi ir bijusi stipra ticība – tā spējusi pārvarēt visas pretestības pilnās redzamās lietas un turēties tikai pie Dieva vārda. Viņa – kā jau sacīts – neļaujas šaubām, kaut arī viņai tiek sludinātas tik diženas lietas, – ka viņa ieņems un dzemdēs Dieva Dēlu un Ķēniņu. Viņa taču būtu varējusi sacīt: kā gan es, nabaga tārpiņš, varētu dzemdēt Ķēniņu?! Marija būtu varējusi šaubīties par eņģeļa vārdiem, taču viņa aizver acis un uzticas Dievam, – ka Viņš ir pietiekami varens, lai to visu spētu īstenot, kaut arī cilvēka prāts un visa radība to nespēj aptvert. Un, tā kā Marija tic, viņai arī notiek tieši tā, kā eņģelis sacījis.

Tāpat notiek arī mums – un īpaši tā tas būs mūsu nāves stundā: mūsu daba un velns liks izbīties, ieraugot Dieva dārgumu pāriplūstošo bagātību, ar ko Viņš Savā žēlastībā mūs apveltī tik bagātīgi, ka neviena cilvēka sirds to nespēj aptvert, nedz novērtēt un vēl jo mazāk – izteikt vārdos. Jo tā ir neizsakāmi liela, neizmērojama lieta, ka tas, kurš tic Kristum, ir Kungs pār nāvi, grēku, velnu un elli, turklāt arī Kristus līdzmantinieks. Te nu man, cilvēkam, ir jāizbīstas un jādomā: kas gan tu, būdams nabaga nožēlojams cilvēks, esi, lai varētu mūžīgi dzīvot debesīs? Tu nepavisam neesi cienīgs saņemt tādus dārgumus! Te nu cilvēka sirdij jānodreb – tā ir pārāk šaura, lai aptvertu tik lielus, neizmērojamus dārgumus. Tādēļ mums jābūt gudriem un nav jāraizējas par savu cienīgumu vai necienīgumu, bet jāraugās tikai uz Dieva vārdu un apsolījumu, jo ar mūsu pašu spēkiem nekas nav paveicams. Tas ir Dieva labais prāts, ka Viņš liek, lai mums tiktu sludinātas un apsolītas tādas lietas.

Tā Kristus iedrošina Savus mācekļus, Lk. 12:32 sacīdams: “Nebīsties, tu, mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt valstību!” Tas ir, itin kā Viņš gribētu teikt: jūs to neesat pelnījuši, jā, jūs esat pelnījuši elli; tas, kas ar jums notiek, būs noticis tikai Tēva žēlsirdības dēļ – no Sava labā prāta Viņš jums to apsolījis. Tādēļ ticiet, un jums notiks tieši tā, kā apsolījumā teikts. Tā tiešām ir liela lieta, ka esam Dieva bērni un Kristus brāļi, kungi, kam ir dota vara pār nāvi, grēku, velnu un elli; taču šāda vara nav piešķirta visiem cilvēkiem, bet tikai tiem, kuri tic. Kas tic, ka Dievs ir mūsu Tēvs un mēs – Viņa bērni, tam ne no viena nav jābīstas, jo pats Dievs ir viņa sargs un aizstāvis, bet Dieva varā ir visas lietas, un visu cilvēku sirdis ir Viņa rokā. Kurš gan varētu man kaitēt, ja es ticu un šādi paļaujos uz Dievu?! Jā, ticībai ir jābūt manā sirdī, un man tā jāpiedzīvo, ticība nedrīkst būt tikai uz mēles, nedz tikai skanēt ausīs – tai jāiemājo pašos sirds dziļumos.

Ticības noteikti nav tiem cilvēkiem, kuri ir alkatīgi, rauš un sagrābj sev laicīgo mantu, nodarīdami zaudējumus citiem. Ja šiem ļaudīm būtu ticība, tie spētu paļauties uz Dievu vismaz tik daudz, lai ticētu, ka Viņš tos uzturēs laicīgajā dzīvē. Ja viņi neuzticas Dievam lietās, kuras saistītas ar laicīgo mantu un nepieciešamas, lai cilvēks tiktu uzturēts šeit, uz zemes, kā gan viņi spētu paļauties uz to, ka Dievs viņus pabaros un uzturēs mūžīgi? Šeit vajadzīga tikai laicīga, iznīcīga barība, bet dvēselei nepieciešama mūžīga barība, un bez šīs barības dvēsele nevar dzīvot, – tāpat kā miesa nevar dzīvot bez savas miesīgās barības. Tādēļ, ja dvēselei tiek atņemta garīgā barība, tā mirst un zaudē dzīvību, kuru spēj dot tikai Kristus, – kā Viņš pats saka Jņ. 11:25–26: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam!”

Tāpat notiek ar mūsu ienaidniekiem. Kad uzticos Dievam un paļaujos, ka Viņš ir visspēcīgs un visas lietas ir Viņa varā, tad nebīstos no saviem ienaidniekiem; jo arī manu ienaidnieku sirdis un domas ir Dieva rokā, tāpat kā manas, – Viņš ir Kungs, kas valda pat pār nāvi un dzīvību, kur nu vēl pār cilvēkiem! Tādēļ Salamans savās pamācībās, Sal. pam. 15:11, saka: “Elle un bezdibeņi stāv atklāti Tā Kunga priekšā, cik gan vēl jo vairāk tad cilvēku bērnu sirdis!” Ja jau mūsu nāve un dzīvība ir Tā Kunga rokās, kurš tad pret Viņa gribu varētu man ko nodarīt? Bet, ja Viņš grib ļaut, lai mani nonāvē, – es tik un tā paļaujos uz Viņu, jo Viņš var mani darīt atkal dzīvu. To visu esam iemantojuši caur Kristu, ticībā Viņam. Tādēļ mums jāuzņem eņģeļa vārdi, kurus dzirdam šai vietā: Kristus saņems valstību un valdīs tajā mūžīgi. Jo lielāku godu dodam šim Ķēniņam, jo vairāk mūsu ticība tiek stiprināta; mums jātic, ka mūsu Kungs ir tik varens, kā eņģelis par Viņu saka. Ja mēs tam ticam, tad nekāds posts mūs nepiemeklēs un nav jābīstas ne nāves, ne elles, kur nu vēl cilvēku priekšā.

Šāda ticība bija trim vīriem, par kuriem lasām Daniēla grāmatā, Dan. 3:21. Viņi ļāva sevi sasiet un iemest degošā ceplī; jo tie paļāvās uz Dievu, ticēdami, ka Viņš tos spēs izglābt arī uguns liesmās, un tā notika. To izsaka arī Ps. 23:4 vārdi: “Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.” Un Ps. 3:7–8 Dāvids saka: “Es nebīstos no daudzajiem tūkstošiem, kas visapkārt nostājušies pret mani. Celies, Kungs, palīdzi man, mans Dievs! Jo Tu siti pa vaigiem visiem maniem ienaidniekiem, Tu bezdievīgiem satrieci zobus.” Un Sv. Pāvils Rom. 14:7–8 saka: “.. neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam vai mirstam, mēs piederam savam Kungam.” Tā nu, ja kāds man ko dara, viņš to dara nevis man, bet manam Kungam. Šāda mierinoša paļāvība var būt tikai tam, kam ir stipra ticība, kura vērsta tikai uz Dievu un Viņa vārdu. Cilvēka sirds tādus dārgumus nespēj aptvert un izbīstas to priekšā, ja šai sirdij nav ticības.

Tā nu šī vieta Evaņģēlijā mums rāda lielas, spēcīgas ticības piemēru, kas mudina ticēt, arvien pieaugt un kļūt stiprākiem ticībā. Vai jums nešķiet, ka Marijas sirds ir izturējusi smagu pārbaudījumu? Vai viņa uzreiz būtu spējusi droši ticēt tik augstām lietām? Nē, savā sirdī viņa noteikti piedzīvojusi neticības kārdinājumu, citādi nebūtu jautājusi: “Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.” Tādēļ eņģelis pret Mariju izturas lēnprātīgi. Viņš runā laipni un stiprina Marijas ticību, sacīdams:

“Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.”

Itin kā viņš gribētu sacīt: tas, par ko šeit runāju, ir nevis cilvēku darbs, bet Dievs pārdabiskā veidā paveiks ar tevi Savu darbu, ko ne tu, ne es nespējam saprast. Tādēļ tici maniem vārdiem un dod godu Dievam, – kas tev šķiet neiespējams, Dievam ir iespējams. Eņģelis mierina un stiprina Mariju arī ar kādu piemēru:

“Zini, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arī ir grūta ar dēlu un iet tagad sestajā mēnesī – tā, ko dēvē neauglīgu, jo Dievam nekas nav neiespējams.”

Ar šo piemēru eņģelis grib darīt zināmu, ka arī dabā neiespējamas lietas Dievam ir iespējamas. Jo Elizabete – viņš saka –, būdama jau veca un uzskatīta par neauglīgu, tomēr ir ieņēmusi bērnu no sava vīra Caharijas. Tādēļ uzklausi šo piemēru un tici maniem vārdiem; ar tevi nešaubīgi notiks tas, ko esmu sludinājis.

Šie eņģeļa vārdi: “.. Dievam nekas nav neiespējams,” sniedz mierinājumu arī mums – tie spēj palīdzēt brīžos, kad kļūstam nemierīgi un mūsu ticību apdraud šaubas. Arī pats Kristus Mk. 9:23 saka: “Tas visu spēj, kas tic.” Kristus labi zina, ka nespējam aptvert Viņa žēlastības pāriplūstošo bagātību, jo tā pārsniedz visas mūsu domas un saprašanu; tādēļ Viņš aicina būt stipriem ticībā, kam nekas nav par grūtu. Tā nu īsi un vienkārši esam aplūkojuši galveno šais Evaņģēlija vārdos. No tā visa mācāmies, kāda ir īstas, pareizas ticības daba, proti, ka tā nepieķeras nekādām ārējām lietām, nedz darbiem, lai kādi tie būtu, bet turas vienīgi pie Dieva vārda. Nu nedaudz – cik laiks mums to atļaus – aplūkosim arī šī notikuma garīgo skaidrojumu jeb apslēpto nozīmi.

APSLĒPTĀ NOZĪME

Pirmkārt, šeit mums tiek atgādināts, kādam jābūt īstam sludinātājam, kas vēlas auglīgi sludināt, – kā Sv. Lūka raksta, viņam jābūt Dieva sūtītam eņģelim. Tas nozīmē, ka viņam jāsludina Dieva vārds, nevis pašam savi vārdi, jo viņš nav kungs, bet ir vēstnesis jeb Dieva vārda kalps. Angelus ir grieķu vārds, kas nozīmē ‘vēstnesis’ – tāds vēstnesis, kurš nes un pauž vēsti nevis rakstiski jeb vēstules veidā, bet mutiski izrunātā vārdā. Sv. Pāvils 1. Kor. 4:1 saka: “Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem.” Un Lk. 9:52 lasām, ka ceļā uz Jeruzalemi mūsu Kungs sūtījis Savus vēstnešus, lai tie Viņam pa priekšu ietu uz kādu samariešu ciemu un sagādātu apmešanās vietu. Gan latīņu, gan grieķu tekstā šie vēstneši tiek saukti par eņģeļiem, lai gan tie noteikti ir bijuši nevis eņģeļi, bet Kristus mācekļi; tādēļ es šo vārdu esmu tulkojis kā ‘vēstneši’, nevis ‘eņģeļi’.

Te nu mums jāmācās, ka nevienam neklājas sludināt, ja viņš nav Dieva sūtīts, tas ir, ja viņam nav dota droša zīme vai viņš nav saņēmis aicinājumu un uzdevumu no laicīgās valdības; viltus apustuļi ar šādu zīmi un aicinājumu lepoties nevar. Tieši tādēļ Sv. Pāvils tik bieži, gandrīz visās vēstulēs (kā, piemēram, Rom. 1:1), ar lepnumu raksta: “Pāvils, Kristus Jēzus kalps, aicināts apustulis, izredzēts sludināt Dieva Evaņģēliju ..” Ja kāds pasaules gudrais nāktu un gribētu Sv. Pāvilu novērtēt atbilstoši prāta spriedumam, viņš teiktu, ka Pāvils ir augstprātīgs cilvēks, kas slavē pats sevi. Tomēr, tā darīdams, apustulis negrib neko citu kā vien – apliecināt Dieva vārdu un vērsties pret viltus apustuļiem, kuru tolaik bija daudz. Jo neviens no šiem ļaudīm nevarēja lepoties ar Dieva aicinājumu, nedz pierādīt, ka sludina tīru un neapšaubāmu Dieva vārdu.

Tālāk – šeit sacīts: “eņģelis Gabriēls”, tas ir, ‘Dieva spēks’ jeb ‘Dieva stiprums’, – vēstnesis, kuru pats Dievs ir stiprinājis. Ja sludinātāja spēks un stiprums nenāk no Dieva, viņš ilgi nespēs turpināt sludināšanu, nedz pastāvīgi sludināt patiesību, bet atkāpsies, līdzko uzbruks vajāšanas un nāve. Viltus sludinātājs nespēj pastāvēt, jo viņam nav spēka, – viņa vārds nav Gabriēls, ‘Dieva spēks’, tas ir, Dievs viņu nav stiprinājis. Tādēļ visiem sludinātājiem jābūt tādiem, kurus varētu saukt šai vārdā, – lai auglīgi un pastāvīgi varētu sludināt Dieva vārdu, viņiem jāsaņem un jājūt sevī Dieva spēks; jo tādai sludināšanai noteikti seko arī augļi. Bet, ja sludinātājs nejūt sevī Dieva spēku, viņam jāklusē, apzinoties, ka neko daudz viņš nespētu paveikt. Dieva vārds nav vis kāda niecīga lieta, lai to sludinātu, baidoties un drebot, – šim vārdam jāpastāv, kaut arī velns un pasaule līdz ar visu, kas tai šķiet liels, augsts un svēts, tam pretojas. Tādēļ ir nepieciešams spēks, lai stātos pretī šādiem ienaidniekiem. Cilvēka spēks patiesi tam neder – šis darbs jāpaveic Dieva spēkam un varai, citādi nekas neizdosies.

Tas būtu sakāms par vārdu “Gabriēls”. Tālāk lasām, ka eņģelis Gabriēls sūtīts uz Nacareti pie jaunavas vārdā Marija, kas bija saderināta ar vīru vārdā Jāzeps. “Marija” jeb “Mirjama” ir ebreju vārds, kas apzīmē ūdens lāsīti, kura paliek krūzē vai spainī; sīkā lāsīte nav pat salīdzināma ar lielo jūru vai kādu ūdenskrātuvi. Jūra ir jūdu tauta, kam bija sūtīts Dieva vārds, svētais Evaņģēlijs; taču tikai pavisam mazs pulciņš, tikai Marija uzņem šo vārdu un tam tic. Izņemot Mariju un apustuļus, visai maz jūdu uzņēma Evaņģēliju. Kas tad ir septiņdesmit divi vīri salīdzinājumā ar visu jūdu tautu?

Jaunava Marija ir saderināta ar vīru, tomēr paliek jaunava. Tas nozīmē, ka Evaņģēlijs tiek sludināts tikai tiem, kuri ir Bauslības nomākti un nomocīti; jo būt Bauslības varā ir gluži kā palikt paklausībā vīram. Kamēr vīrs ir dzīvs, sievai jādzīvo paklausībā viņam, – tāpat kā Bauslība, kamēr tā paliek un valda, nomāc un apspiež cilvēku, kas tai pakļauts. Bet, kad vīrs mirst, sieva kļūst brīva – Bauslība tiek atcelta un turpmāk vairs nespēj cilvēku apspiest, dzīt un mocīt ar savām prasībām. To Sv. Pāvils Rom. 7:1–4 lieliski paskaidro: “Jūs jau zināt, brāļi, es jau runāju uz tādiem, kas pazīst Bauslību, – ka Bauslībai pār cilvēku ir noteikšana vienīgi tik ilgi, kamēr tas ir dzīvs. Piemēram, precēta sieva pēc Bauslības saistīta ar vīru, kamēr tas dzīvs, bet, kad vīrs mirst, viņa kļūst brīva no Bauslības, kas viņu saista pie vīra. Tātad, ja tā, vīram dzīvam esot, nodosies citam vīram, viņu sauks par laulības pārkāpēju; bet, ja vīrs ir miris, viņa ir brīva no Bauslības saistībām un, piederēdama citam vīram, nav vairs laulības pārkāpēja. Tāpat arī jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti Bauslībai un piederat citam, Tam, kas uzmodināts no mirušiem. Tāpēc nesīsim augļus Dievam!”

Bauslība ir vīrs, bet sirdsapziņa – sieva. Sievai jābūt pie sava vīra, tomēr vienlaikus tas nav viņas vīrs, tas ir, – viņai jāpaliek jaunavai, kaut arī viņa ir pie sava vīra. Tas notiek tā: mēs visi esam zem Bauslības, tomēr vienlaikus neesam tās varā, tas ir, – lai gan dzīvojam zem Bauslības, tomēr neesam tai pakļauti, bet paliekam brīvi no tās prasībām, – kā Marija palika jaunava, dzīvodama pie Jāzepa. Bet tas notiek, kad, pakļauti Bauslībai, dzīvojam ticībā un darām Bauslības darbus brīvi un labprāt, nevis tās spaidu dēļ vai cerot ar Bauslības darbiem iemantot pestīšanu. Es turos tikai pie ticības – ar to man pietiek; ticībā esmu bagāts un atpestīts. Bet darbus daru ar priecīgu, brīvu, labprātīgu sirdi – arī tad, ja Bauslības nebūtu, es darītu visu, ko vien tā varētu no manis prasīt. Iepriekš, kad man vēl nebija ticības, es to nebūtu spējis. Tomēr es nepaļaujos uz darbiem, bet visa mana dzīve ir atkarīga no ticības.

Tā nu es dzīvoju zem Bauslības, tomēr neesmu tai pakļauts; jo Bauslības darbus daru ne tādēļ, ka Bauslība tos pieprasa. Nē, ar ticību esmu kļuvis brīvs no Bauslības, jo ticība nav saistāma nedz ar kādiem darbiem, nedz Bauslību. Taču ticība nav bezdarbīga – tā arvien dara patiesi labus darbus; tikai ticīgais paļaujas nevis uz šiem darbiem, bet uz savu ticību. Tā Sv. Pāvils Gal. 2:20 saka: “.. cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” Itin kā apustulis gribētu sacīt: darbi, kurus es daru, dzīvodams miesā, nav mana īstā dzīve – uz tiem es nepaļaujos. Mana dzīve ir ticība – tā ir mans mierinājums, mana cerība un paļāvība. Vienīgi ar ticību – un ne ar darbiem, kurus, miesā būdams, paveicu, – es ceru iemantot pestīšanu. Tādēļ arī Rom. 1:17, citēdams pravieša Habakuka vārdus (Hab. 2:4), Pāvils saka: “No ticības taisnais dzīvos.” Tādējādi, mums dzīvojot Bauslības pakļautībā, ticība uztur mūs šķīstus.

Labākai izpratnei aplūkosim piemēru un līdzību. Ja šos svētkus es svinu tādēļ, ka tā ir pavēlēts un ar to gribu paveikt labu darbu, turklāt uzskatu, ka nesvinot būšu lauzis paklausību un grēkojis, – jau ar šīm domām vien tiek zaudēta mana “jaunavība”, mans “vainags”; jo Bauslība mani aptraipa, kļūdama par manu vīru. Turpretī, ja šo dienu svinu, nedomājot, ka ar to paveicu labu darbu, un uzskatot, ka arī bez svinēšanas neko nebūšu pārkāpis, tas ir, ja svētku svinēšanu neturu par tādu labo darbu, ar kura palīdzību varētu iemantot pestīšanu, – tad palieku šķīsts un neaptraipīts – vīrs mani nav aizskāris. Jo īsta ticība uztur mani jaunavībā, turpretī aplama ticība – ka nesvinēdams būšu darījis grēku – padara mani nešķīstu.

Redziet nu, kāda ir īsta ticība, – tā nav pamatota ne uz kādiem darbiem, bet paļaujas vienīgi uz Dieva žēlsirdību; taču šāda ticība ir tikai nedaudziem. Tādēļ arī Marijas vārds nozīmē – lāsīte lielajā jūrā. Jo, kā šo vienu lāsīti daudzkārt pārspēj jūra ar saviem dziļumiem, tā arī mazais patieso kristiešu pulciņš nekādā ziņā nav salīdzināms ar visu lielo ļaužu pulku, kas arī valkā šo pašu vārdu.

Kā dzirdējāt, Bauslība ir vīrs, savukārt sirdsapziņa – sieva. Kad sirdsapziņa turas pie Bauslības, uzskatot tās prasību nepildīšanu par grēku, turpretī pildīšanu – par labu darbu, kas sagādā pestīšanu, – tad jaunavība jau ir zaudēta. Jo garīgā jaunavība turas vienīgi pie ticības Kristum un pilda Bauslību brīvprātīgi, nepiespiesti, ar mīlestību un par prieku Dievam. Ja baušļus turam tā, kā mūsu daba to spēj, tas ir, bez Dieva Gara, tad vairojam tikai liekulību – sievai ir daudz bērnu. Jo, kā sievai ir augļi no sava vīra, tā arī tauta, būdama Bauslības pakļautībā, nes Bauslības augļus, tas ir, dara tās darbus.

To parāda arī 1. Sam. 1:1–2 aprakstītais piemērs par Elkanas divām sievām. Vienai sievai, Penīnai, bija daudz bērnu, bet otrai, Annai, bērnu nebija. Tās ir divas Bauslības tautas: viena dara daudz darbu, taču bez ticības, negribīgi un ar nepatiku – tās ir aptraipītās sievas; otra dara Bauslības darbus ticībā, brīvi, labprātīgi un ar prieku – tās ir šķīstās jaunavas. Tā notiek arī ar pāvesta likumiem. Kad pāvests dod vienu vai otru pavēli un es saku: labi, es darīšu šo darbu pāvestam par patiku, lai gan tas nav svarīgi un mana pestīšana no tā nav atkarīga, – un daru šādus darbus no brīvas gribas, apzinoties, ka tas man nav nepieciešams, – tad mana sirdsapziņa ir kā šķīsta un nevainojama līgava. Bet, ja domāju: nepildīdams pāvesta pavēli, es darītu nāves grēku, – tad līgava kļūst par netikli un zaudē savu jaunavību; jo tā ir zaudējusi ticību un noticējusi tam, ka darbi spēj atpestīt vai pazudināt, – it kā pestīšanai būtu vajadzīgi darbi, nevis tikai ticība Kristum.

Te – kā jau sacīts – jāievēro, ka Evaņģēlijs vispirms jāsludina tiem, kuri ir pakļauti Bauslībai, tomēr nedara Bauslības darbus, tas ir, tiem, kuri jūt Bauslības smago nastu un apjauš, ka Bauslība no viņiem prasa tādas lietas, ko paši saviem spēkiem darīt nespēj; viņi arī necenšas šos darbus paveikt saviem dabīgajiem spēkiem, tikai ar ārējiem darbiem, bet savās bailēs un nespēkā gaida palīdzību, cerēdami, ka reiz spēs Bauslību pildīt no sirds. Pie šādiem cilvēkiem ar izbiedētu sirdsapziņu, kas atzīst savu grēku un postu un ilgojas saņemt palīdzību, tiek sūtīts eņģelis, Dieva vārda sludinātājs. Viņš tiem sludina vārdu, kas māca, ka tie kļūs par Kristus mātēm, kurās Dievs mājos caur Kristu – Dievu un Cilvēku. Ar to pietiktu, aplūkojot šo Evaņģēlija vietu. Tagad paskaidrosim arī eņģeļa sveicinājuma vārdus.

EŅĢEĻA SVEICIENA – AVE MARIA – SKAIDROJUMS

Te jāievēro, ka nevienam neklājas paļauties uz Kristus māti vai viņas nopelniem. Jo paļāvība pienākas tikai Dievam, un tā ir vienīgā un visaugstākā kalpošana Viņam. Pieminot Mariju un viņai dāvāto žēlastību, varam slavēt Dievu un pateikties Viņam, cildinot un mīlot Mariju vienīgi tādēļ, ka viņa no Dieva saņēmusi tādus dārgumus – tikai no Dieva žēlastības, bez kādiem viņas pašas nopelniem, – kā Marija pati apliecina savā slavinājumā Tam Kungam.

Tas ir, – gluži kā uzlūkodams debesis, sauli un visu radību, tieku aizkustināts un pamudināts slavēt Dievu, visa Radītāju. Tā varu pieminēt Mariju savā lūgšanā un sacīt: ak, Dievs, kas esi radījis visu šo skaisto radību, dod man īstu atziņu un stipru, pastāvīgu ticību! Un cik cēlu, lielisku cilvēku Tu esi radījis – lai slavēta Jaunava Marija, Dieva māte! Ja Tu, Kungs, viņu tā esi pagodinājis, es lūdzu: dāvā arī man (to vai citu lietu)! Lūdzot Dievu, tavai sirdij nav jāmeklē patvērums pie Marijas, bet caur viņu jātiecas pie Kristus un paša Dieva. Tādēļ arī eņģeļa sveiciens skan tā, ka visa slava tiek dota Dievam. Eņģelis saka:

“Esi sveicināta, tu, apžēlotā, Tas Kungs ir ar tevi! [Svētīta tu esi starp sievām, un svētīts ir tavas miesas auglis Jēzus Kristus, āmen.]”

Tu redzi, ka šī ir nevis lūgšana, bet tikai godināšana un slavinājuma vārdi, – gluži kā Mūsu Tēvs lūgšanas pirmie vārdi neietver lūgumu, bet vienīgi izsaka godu un slavu Dievam, – ka Viņš ir mūsu Tēvs debesīs. Tādēļ arī sveicinājumu Ave Maria nevaram pārvērst lūgšanā un pielūgšanā. Mums neklājas skaidrot šos vārdus plašāk par to, kā Svētais Gars tos izteicis. Tomēr mēs varam izmantot eņģeļa sveicienu un sacīt to divējādi: pirmkārt, apcerot Dieva dāvāto žēlastību Marijai; otrkārt, pievienojot vēlējumu, lai ikviens atzītu, kādu žēlastību viņa saņēmusi.

Pirmkārt, Marija ir žēlastības pilna – tā tiek atzīts, ka viņa ir bez grēka. Tā ir liela un augsta lieta; jo Dieva žēlastība piepilda viņu ar visu labo un dara brīvu no visa ļaunā. Otrkārt, Dievs ir ar viņu, tas ir, – viss, ko Marija dara, nāk no Dieva un ir īsti dievišķs; turklāt Dievs viņu pasargā no visa, kas varētu viņai kaitēt. Treškārt, Marija ir svētīta kā neviena cita sieva – ne tikai tādēļ, ka dzemdējusi bez sāpēm un viņas miesa nav tikusi tā plosīta kā Ievai un visām citām dzemdētājām, bet jo īpaši tādēļ, ka viņa kļuvusi auglīga un ieņēmusi bez grēka no Svētā Gara un nesusi miesīgu augli, – tā tas nav noticis nevienai citai sievai. Ceturtkārt, Marijas miesas auglis ir svētīts, tas ir, brīvs no lāsta, kas gulstas uz visiem Ievas bērniem, kuri ir grēkos ieņemti un jau piedzimstot pelnījuši nāvi un pazušanu. Turpretī šis Marijas miesas auglis ir svētīts un Tajā arī mēs visi tiekam svētīti.

Otrkārt, eņģeļa sveicienam pievienots arī lūgums vai vēlējums, lai lūdzam par visiem, kuri šo augli un Viņa māti nolād. Bet kas Viņu nolād? Visi, kas vajā un nolād Viņa vārdu – Evaņģēliju – un ticību. Tādi tagad ir jūdi un pāvesta sekotāji. No tā varam secināt, ka tagad neviens cits tik briesmīgi nenolād šo māti un viņas mie255 sas augli kā tie, kuri slavē viņu ar saviem rožukroņiem un uz kuru mēles arvien ir šie vārdi – Ave Maria! Tieši viņi visbriesmīgāk nolād Kristus vārdu un ticību.

Tādēļ ņem vērā, ka māte un viņas miesas auglis tiek svētīti divos veidos – miesīgi un garīgi. Miesīgi tas tiek darīts ar vārdiem, skandinot Ave Maria; tieši tā dara paši negantākie zaimotāji un nolādētāji. Garīgi tas tiek darīts ar sirdi – slavējot un svētījot Marijas Dēlu Kristu līdz ar visiem Viņa vārdiem, darbiem un ciešanām. To nedara neviens cits kā tikai tas, kurš pareizi un kristīgi tic. Jo bez ticības cilvēka sirds nav laba – tā jau pēc savas dabas ir lāstu un Dieva zaimošanas pilna; tā vēršas pret Dievu un visiem Viņa svētajiem. Tādēļ – kurš netic, tam varētu dot padomu labāk atturēties gan no Ave Maria, gan visām pārējām lūgšanām; jo par tādiem ir rakstīts: Oratio ejus fiat in peccatum – viņu lūgšanas viņiem kļūst par grēku, Ps. 109:7. Lai Dievs mūs no tā žēlīgi pasargā!

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.