195. Kā Kristus tevi atpestīja arī no sātana varas?


Sprediķis Kristus dzimšanas svētkos

“Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā, gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu; Viņš sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu sev par savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos. To māci, paskubini un norāj ar visu stingrību; neviens lai tevi nenicina.” [Tit.2:11-15]

Nehemijas grāmatas 4. nodaļā stāstīts, ka Jeruzalemes atjaunošanas laikā mūra cēlēji ar vienu roku strādājuši, bet otrā turējuši zobenu – ienaidnieku dēļ, kas gribējuši traucēt viņu darbu. To Sv. Pāvils vēstulē Titam 1:9 skaidro tādējādi, ka bīskapam, mācītājam vai sludinātājam ir jābūt stipram Svēto Rakstu zināšanā un sludināšanā, lai varētu ļaudis mācīt un pamudināt, turklāt arī atspēkot pretimrunātāju vārdus. Tā nu Dieva vārds ir jālieto divējādi – kā maize un kā zobens – lai paēdinātu un lai cīnītos kā miera, tā arī kara laikā. Ar vienu roku nepieciešams celt, mācīt, paēdināt, vadīt uz labu kristīgos ļaudis; ar otru – stāties pretī velnam, ķeceriem un pasaulei. Jo tur, kur nav aizsardzības, velns drīz vien samaitā mūsu dvēseļu barību, ko viņš tik ļoti ienīst. Tādēļ (ja Dievs dos mums savu žēlastību) gribam attiekties pret Evaņģēliju tā, lai ne vien atveldzētu tajā savas dvēseles, bet arī mācītos tērpties tajā kā bruņās un spētu cīnīties pret visiem ienaidniekiem, nodrošinājušies gan ar barību, gan arī ar ieročiem.

Pirmkārt, Sv. Pāvils šajā vēstulē māca, kas Titam un ikvienam sludinātājam ir jāsludina, proti, Kristus un nekas cits – lai ļaudis zinātu, kas ir Kristus, kādēļ Viņš nācis, ko mūsu labā paveicis. Apustulis saka: “.. ir atspīdējusi žēlastība..”, tas ir, tā tikusi atklāta un pasludināta. Kā tas ir noticis? Caur apustuļiem un viņu pasludinājumu tā kļuvusi zināma visai pasaulei. Pirms Kristus augšāmcelšanās šī žēlastība vēl bija apslēpta; Kristus dzīvoja jūdu zemē un citiem vēl nebija pazīstams. Bet pēc savas debesbraukšanas Viņš deva Svēto Garu, par ko jau iepriekš bija runājis (Jņ. 16:13-14): “.. nāks Viņš, Patiesības Gars.. (..) Tas mani cels godā..”. Tā nu apustulis grib sacīt: Kristus nācis nevis tādēļ, lai, dzīvodams šeit, virs zemes, darbotos pats savā labā, bet gan tādēļ, lai dzīvotu mūsu labā; tādēļ arī Viņš savu labestību un žēlastību nav atstājis un paturējis pie sevis, bet pēc savas debesbraukšanas licis sludināt, vēstīt, darīt zināmu atklātībā – visai pasaulei, ikvienam cilvēkam. Turklāt šāda sludināšana un atklāšana nedrīkst palikt tikai runāšana un klausīšanās vien, bet tai mūsos jānes augļi. Tas ir tāds pamudinājums un atspīdēšana, kas mums parāda, ka nepieciešams atkāpties un atsacīties no visa, kas nenāk no Dieva – no visām laicīgajām, pasaulīgajām vēlmēm un kārībām -, lai turpmāk dzīvotu godīgu, atturīgu, dievbijīgu dzīvi.

Īstais vēstules teksts skan tā: “Ir atspīdējusi Dieva pestījošā žēlastība.” Ar šiem vārdiem tiek nolādēta pasaules un cilvēku labvēlība, jo tā ir nekrietna, postoša un nederīga; šie vārdi mudina mūs tiekties pēc Dieva labvēlības un žēlastības un māca nicināt cilvēku labvēlību un žēlastību. Jo tam, kas grib saņemt Dieva žēlastību un labvēlību, ir jāspēj atteikties no visu pārējo cilvēku žēlastības un labvēlības, kā Kristus Mt. 10:22 saka: “.. jūs [mācekļi] būsit visu ienīsti mana vārda dēļ..”, un Ps. 53:6: “.. viņi [ļauna darītāji] tapa apkaunoti, jo Dievs viņus bija atmetis.” Un Sv. Pāvils Gal. 1:10 saka: “Ja es vēl cilvēkiem censtos patikt, tad es nebūtu Kristus kalps.” Tādēļ tur, kur atklājas un tiek pasludināta Dieva pestījošā žēlastība, cilvēku kaunpilno labvēlību vajag noklusēt un apslēpt; un ikvienam, kas grib izjust un pieredzēt Dieva žēlastību, nākas atmest un aizmirst cilvēku labvēlību.

“.. kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem..”

Apustulis māca, ka Dieva žēlastība ir atspīdējusi jeb pasludināta visiem cilvēkiem; jo Kristus Mk. 16:15 pavēlējis sludināt Evaņģēliju visai pasaulei, visai radībai. Arī Sv. Pāvils daudzās Rakstu vietās – it īpaši Kol. 1:23 – saka: “Tas [Evaņģēlijs] ir sludināts visai radībai apakš debesīm..”, – tas ticis sludināts atklātībā, tā ka visa radība – un vēl jo vairāk ikviens cilvēks – varēja to dzirdēt. Sākumā Kristus sludināja tikai jūdu zemē, Svētie Raksti bija doti tikai jūdiem – kā to apliecina psalmi (Ps. 76:2 un Ps. 147:19). Bet vēlāk šī sludināšana ir atskanējusi brīvi, tai nav norādīta kāda noteikta vieta; psalmā (Ps. 19:5) sacīts: “.. to vēsts iziet pa visu pasauli un to pausme – līdz zemes galiem.” Tas teikts par apustuļiem un viņu sludināšanu.

Bet, ja tu sacīsi: tas taču nav noticis apustuļu laikos! Vācija ir pieņēmusi kristīgo ticību apmēram astoņsimt gadus pēc apustuļu laika, un arī mūsdienās vēl ir atrodamas salas un zemes, kurās šo piecpadsmit gadsimtu laikā vēl nav atspīdējis nekas no šādas Dieva žēlastības! Es atbildu: apustulis runā par Evaņģēlija būtību: tas ir pasludinājums, kurš jau iesākumā ir iecerēts un par kuru pavēlēts, lai tas kļūtu zināms visai pasaulei; apustuļu laikā tas jau bija pazīstams lielākajai un labākajai pasaules daļai. Savukārt, pirms Evaņģēlija neviens šāda veida pasludinājums nav ticis sludināts, nedz pavēlēts, jo Mozus bauslība tika dota vienīgi jūdu tautai. Tā nu Raksti sauc par jau notikušu to, kas bija sācies un kam vajadzēja vēl turpināties un piepildīties. Rakstos diezgan bieži ir sastopams šāds izteiksmes veids, ko sauc par synekdoche – tas ir, ka tiek runāts par lietām, kurās tikai kāda veseluma daļa atbilst sacītajam. Tā, piemēram, ir sacīts, ka Kristus gulējis kapā trīs dienas (Mt. 12:40); lai gan Viņš tur palika tikai vienu dienu, divas naktis un daļēji vēl divas dienas. Tāpat Mt. 23:37 sacīts, ka Jeruzaleme nomētājusi praviešus akmeņiem, lai gan liela daļa šīs pilsētas iedzīvotāju bija dievbijīgi ļaudis. Tāpat tiek sacīts: garīdznieki ir alkatīgi, lai gan viņu vidū ir daudz dievbijīgu vīru. Visās valodās šāda veida izteikumi ir diezgan ierasti, un īpaši bieži tie atrodami Svētajos Rakstos.

Tā nu Evaņģēlijs ir pasludināts visai radībai – jo tas ir pasludinājums, kas uzsākts, paredzēts un pavēlēts tādēļ, lai tas kļūtu zināms visai radībai. Līdzīgi valdnieks varētu sacīt, ka, nosūtot ziņu savam galmam un valsts iedzīvotājiem, viņš ir to darījis zināmu ikvienam, lai gan ne visi to jau ir saņēmuši. Tā Dievs ir licis sludināt savu Evaņģēliju visai radībai, lai gan tas nenotiek uzreiz. Tādēļ psalmā (Ps. 19:5) pravietis ir sacījis: “.. to vēsts iziet pa visu pasauli..”; viņš neapgalvo, ka tā jau sasniegusi visas zemes, bet – tā ir ceļā un “iziet pa visu pasauli”. To pašu šeit izsaka Sv. Pāvils: Dieva žēlastība nemitīgi tiek sludināta un atklājas visu ļaužu priekšā – tā ir ceļā; sludināšana notiek, lai gan vēl tā nav pabeigta.

“.. audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm..”

Šī žēlastības atspīdēšana māca mums divas lietas – kā arī apustulis šeit saka – atsacīties no bezdievības un no pasaulīgām lietām. Es neesmu atradis vācu vārdu, kas precīzi atbilstu vārdam impietas, ko apustulis grieķu valodā izsaka ar vārdu asebia un kas ebrejiski tiek saukts resa; tādēļ esmu to nosaucis par bezdievīgu dzīvi. Taču ne latīņu, ne grieķu vārds nespēj pilnīgi ietvert ebreju vārda nozīmi. Jo resa apzīmē Dieva negodāšanas grēku, tas ir, ka cilvēks netic un neuzticas Dievam, nebīstas Dievu, nepakļaujas Viņam, neļauj Viņam valdīt un būt Dievam. Šajā grēkā ir dziļi grimuši tie, kas dara rupjus ārējus grēkus, tomēr vēl dziļāk – gudrie, svētie, izglītotie, garīgie cilvēki, kuri šķiet dievbijīgi paši sev un visai pasaulei un paļaujas uz saviem darbiem. Īsi sakot: visi tie, kas nepaļaujas tikai uz Dieva žēlastību un labvēlību, ir impii, tas ir, bezdievīgi, pat ja tie ar savu lielo svētumu spētu modināt mirušos, dzīvotu visnevainojamākajā šķīstībā un būtu visdažādāko tikumu pārpilni. Es labprāt sauktu viņus par cilvēkiem, kuriem trūkst Dieva žēlastības un ticības. Labi, sauksim viņus par bezdievjiem. Sv. Pāvils tieši tādēļ māca, ka Dieva pestījošā žēlastība ir atspīdējusi tiem, kam tās agrāk nav bijis, lai viņi kļūtu bagāti žēlastībā, bagāti Dievā, tas ir, lai viņi ticētu un uzticētos Dievam, bītos, mīlētu, godātu un slavētu Viņu, atgriezdamies no bezdievīgas dzīves dievbijīgā dzīvē.

Jo kam gan būtu vajadzīga Dieva pestījošās žēlastības atspīdēšana, ja cilvēks varētu apņemties un kļūt dievbijīgs vai sākt dzīvot dievbijīgu dzīvi citādā ceļā? Sv. Pāvils šeit māca, ka Dieva žēlastība ir sludināta un atklājusies tieši tādēļ, lai mēs nevis paši saviem spēkiem, bet gan caur šo žēlastību novērstos no bezdievīgas dzīves un turpmāk dzīvotu, paklausīdami Dievam. Tādēļ visbriesmīgāk šo žēlastību zaimo, visniknāk tās atspīdēšanai pretojas liekuļi un bezdievīgi svētie, kas negrib atzīt savus darbus par nevērtīgiem, grēcīgiem un nolādētiem, bet atrod sevī daudz laba un krāj nopelnus, darbodamies bez Dieva žēlastības, savu labo nodomu vadīti – paši pēc sava prāta. Bet Dievs negrib atzīt par labiem nekādus citus darbus kā vien tos, ko pats mūsos ir paveicis caur savu žēlastību. Viņš ir atklājis visiem ļaudīm savu pestījošo žēlastību tieši tādēļ, lai mēs atmestu paši savus darbus un Viņš mūsos daudz varētu paveikt.

Tā nu pirmā ļaunā īpašība, kas atrodama visos cilvēkos, ir bezdievība, neticība, žēlastības un pestīšanas trūkums. Šis ļaunums sevī ietver vispirms neticīgu sirdi un tāpat arī domas, darbus un visu dzīvi, kas izriet no šādas neticīgas sirds un rodas tajā, tā ka cilvēks paļaujas pats uz sevi, dzīvo un rīkojas atbilstoši savām dabiskajām spējām un saprašanai. Šāda dzīve gan dažkārt šķiet tik skaista un izcili spoža, ka pat īsti svētie ar savu dzīvi to nevar pārspēt. Taču bezdievīgie visā meklē tikai savu labumu, nespēdami dzīvot Dievam par godu, lai gan izliekas un lepojas ar saviem darbiem daudz vairāk nekā īsti svētie – kā arī Svētie Raksti apliecina. Tā ir liela un plaši izplatīta nelaime – šāda bezdievīga dzīve, dzīve bez Dieva žēlastības – tā ka tie, kas šādu dzīvi dzīvo, nekad nespēj savu stāvokli atzīt un netic, kad viņiem ko tādu apgalvo. Tādēļ pravietis psalmā (Ps. 32:2) nosauc to nevis par laicīgu, miesīgu, prātam raksturīgu, bet gan par garīgu viltību, kas pieviļ ne vien cilvēka prātu, bet arī viņa garu.

Īsi sakot, tas drīzāk ir aptverams ar ticību, nevis izjūtams. Ja Dievs savu žēlastību licis pasludināt visiem cilvēkiem, pavēlēdams, lai atsakāmies no bezdievīgas dzīves, mums Viņam jātic – kā tam, kas pazīst mūsu sirdis labāk nekā mēs paši; mums jāatzīst, ka, ja visa mūsu dzīve nebūtu bezdievīga un nosodāma, Dievs nebūtu licis sludināt mums visiem savu žēlastību, lai mūs no šādas dzīves novērstu. Vienīgi ģeķis varētu dot zāles veselam cilvēkam. Tādēļ visi tie, kas, sekodami saviem uzskatiem un izjūtām, negrib ticēt, ka visa viņu dzīve ir bezdievīga un nolādēta, ka viņiem vajadzīga Dieva pestījošā žēlastība, – dara Dievu par ģeķi; tas patiešām ir briesmīgi. Tādēļ Jēzus Mt. 21:23 runā par to, ka augstie priesteri, Rakstu mācītāji un garīdznieki nav ticējuši Jānim Kristītājam, kas bija nācis aicināt viņus nožēlot grēkus, kurus viņi negribēja atzīt. Visi pravieši ir tikuši nonāvēti tādēļ, ka tie nosodījuši ļaudis šā grēka dēļ; neviens negribēja viņiem ticēt, neviens sevī šādu grēku nesaskatīja. Tādēļ ka visi šie ļaudis sprieda pēc savām izjūtām, domām un darbiem, nevis pēc Dieva vārda un Viņa sprieduma, ko Dievs darīja zināmu ar pravieša muti.

Tādēļ Sv. Pāvils šeit lieto ļoti labu grieķu vārdu – paedeuusa, tas ir, audzināt – tā, kā mēs audzinām bērnus, mācīdami viņiem ko jaunu, ko tādu, kas viņiem agrāk nav bijis zināms un ir vēl nedzirdēts. Par šo jauno bērns spriež nevis pēc savas saprašanas, bet gan pēc tēva vārdiem, uzklausīdams, ko tēvs nosauc par derīgu vai kaitīgu; bērns izturas atbilstoši tēva sacītajam, ticēdams un sekodams tēvam. Turpretī lielajiem un gudrajiem ir vajadzīgi pamatojumi, kurus būtu iespējams aptvert ar prātu, lai izvērtētu, kas ir derīgs un kas – nederīgs. Dieva pestījošā žēlastība grib, lai tās mācekļi būtu kā šādi bērni, kas spēj tai ticēt, neraugoties uz savām domām un izjūtām – ticēt, ka mūsu dzīve ir bezdievīga un pelnījusi lāstu, lai varam šo žēlastību saņemt un tai sekot. Tādēļ Kristus Mt. 18:3 saka: “.. ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit debesu valstībā.” Un Jes. 7:9 teikts: “Bet, ja jūs neticēsit, jūs nepastāvēsit!” Tā nu dievišķā, pestījošā žēlastība atspīd ne vien tādēļ, lai mums palīdzētu, bet arī tādēļ, lai mācītu mūs atzīt, ka palīdzība ir mums nepieciešama; jo Dieva žēlastība ar savu atspīdēšanu parāda, ka visa mūsu dzīve ir bezdievīga, nolādēta, tai trūkst Dieva žēlastības. Tādēļ psalmā (Ps. 119:5-7) izteikta dedzīga lūgšana, lai Dievs māca pravietim savus likumus, savus baušļus un savu tiesu, neļaujot dzīvot pēc viņa cilvēciskā prāta un izjūtām; jo Dievs to ir aizliedzis 5. Moz. 12:8, sacīdams: “Nedariet jūs tā, kā mēs to šodien darām: ikviens, kā tam šķiet pareizi esam..”.

Otru ļauno īpašību, kas arī atrodama cilvēkā, Sv. Pāvils nosauc par pasaulīgām iekārēm, ietverot šajā vārdā visu mūsu dzīves nesakārtotību attiecībā uz mūsu tuvāko un pašiem pret sevi, – gluži kā pirmā īpašība, bezdievīga dzīve, ietver sevī visu, kas ir aplams mūsu attieksmē pret Dievu. Bet pievērs uzmanību arī tam, cik drosmīgi izvēlēti vārdi “iekāres” un “pasaulīgas”. Par pasaulīgu tiek nosaukta tieksme pēc mantas, prieka, goda, pasaules labvēlības un visa pārējā, kas pieder pasaulei un pret ko cilvēks var izjust grēcīgu iekāri. Bet apustulis neapgalvo, ka mums vajadzētu atteikties no laicīgās mantas un tās lietošanas. Pati manta ir laba un Dieva radīta, tādēļ mums jāļauj, lai tā kalpo kā ēdiens, dzēriens, apģērbs, kā arī apmierina pārējās mūsu vajadzības – te nekas netiek aizliegts; turpretī kārība pēc šīm lietām, pieķeršanās tām ir aizliegta – no tās mums ir jāatsakās. Jo šāda pieķeršanās ved mūs visdažādākajos grēkos pret mums pašiem un mūsu tuvāko.

Līdz ar to tiek nolādēta bezdievīgo liekuļu dzīve; jo tie, lai gan valkā avju drānas un atturas no dažiem ļauniem darbiem, baidīdamies no kauna vai elles mokām, tomēr ir ļaunu kārību pilni, sekodami savai tieksmei pēc labuma, goda un varas. Tieši tādi ļaudis visvairāk mīl šo dzīvi, visvairāk baidās no nāves un tik labprāt dzīvo šajā pasaulē; un tomēr viņi nepamana savas laicīgās kārības, kurās ir noslīkuši, bet turpina darīt daudz veltīgu darbu. Te nepietiek ar atteikšanos no pasaulīgiem darbiem vai vārdiem; ir nepieciešams atteikties no laicīgām kārībām – lietosim visu, kas mums šajā dzīvē pieder, bet nepieķersimies šīm lietām, nedz iedomāsimies, ka ņemsim tās līdzi nākamajā dzīvē, – kā tālāk šajā vēstulē sacīts; mums jāgaida nākamās lietas.

Te mēs redzam, ka, atspīdot Dieva žēlastībai, atklājas, cik dziļi cilvēki grimuši pasaulīgās kārībās, – lai gan daži liekulīgi mēģina to slēpt. Ja kāds būtu brīvs no šādām kārībām, viņam nebūtu vajadzīga pestījošā žēlastība – tā nebūtu vajadzīga visiem cilvēkiem, tāpat nebūtu vajadzējis norādīt, ka ikvienam jāatsakās no pasaulīgām iekārēm. Jo, kas ir brīvs no iekārēm, tam nav no tām jāatsakās; uz tādu cilvēku šie Pāvila vārdi neattiecas. Tātad tas, kuram nav vajadzīga Dieva žēlastība, nav vajadzīga šīs pestījošās žēlastības atspīdēšana, nevar būt cilvēks. Kas tad viņš varētu būt? Bez šaubām, tas ir velns – mūžībā nolādēts ar visu savu svētumu un šķīstību; bet, lai cik rūpīgi šādi svētie slēptu savas pasaulīgās iekāres, ir kāda lieta, ko tie tomēr nespēj noslēpt: viņi labprāt dzīvo un ļoti negrib mirt. Tā viņi parāda, ka nav saņēmuši Dieva žēlastību, un visa viņu dzīve ir bezdievīga un pasaulīgu tieksmju pilna; taču paši viņi šo bīstamo trūkumu nepamana.

Apustulis saka: mums jāatsakās. Tā viņš noliedz visus muļķīgos veidus, kādus cilvēki ir izdomājuši, gribēdami kļūt dievbijīgi; jo daži skrien uz klosteriem, citi aizbēg tuksnesī, nošķiras no cilvēkiem, apgalvodami, ka ar šādu miesīgu bēgšanu esot iespējams izvairīties no bezdievīgas dzīves un pasaulīgām kārībām. Daži mērdē un nomoka miesu, ar badu, slāpēm, nomodu, īpašiem apģērbiem un darbu likdami miesai ciest vairāk, nekā tā spēj panest. Jā, ja bezdievīgā dzīve un pasaulīgās iekāres būtu uzzīmētas uz nama sienas, tad gan nebūtu grūti no tām aizbēgt; ja tās būtu ieaustas košos svārkos, tu varētu tās līdz ar svārkiem novilkt un ietērpties pelēkos svārkos; vai arī – ja tās augtu tavos matos, tev vajadzētu izcirpt tonzūru. Ja iekāres būtu ieceptas maizē, tev maizes vietā būtu jāēd saknes. Bet bezdievīga dzīve un pasaulīgas iekāres ir iemājojušas tavā sirdī un pārņēmušas tevi caur un cauri – kur tad tu gribi aizbēgt, kā nepaņemsi tās sev līdzi? Kādās drānās tu gribi tērpties, lai zem tām nepaliktu tāds pats, kāds esi? Ko tu gribi ēst un dzert, lai kļūtu citādāks? Īsi sakot: ko gan tu spēj darīt, lai nebūtu vairs tāds, kāds esi? Mīļais cilvēk, lielais kārdinājums ir tevī pašā, tādēļ tev vispirms jābēg no sevis paša, kā Jēkabs saka savā vēstulē (Jēk. 1:14): “Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama.”

Tādēļ mums nav jābēg tikai no ārējiem pamudinājumiem grēkot, bet gan, kā Sv. Pāvils saka, jāatsakās – lai iekāres mūsos tiktu nonāvētas; tad ārēji vilinājumi mums vairs nespēs kaitēt. Tā būs pareizā bēgšana. Ja iekāres, kas mīt mūsos, netiek nonāvētas, bēgšana no ārējiem vilinājumiem neko nespēj līdzēt. Jā, mums jāpaliek kārdinājumu vidū un tepat jāmācās ar Dieva žēlastību atteikties no iekārēm un bezdievīgas dzīves, kā psalmā (Ps. 110:2) sacīts: “Valdi savu ienaidnieku vidū!” Ir vajadzīga cīņa, nevis bēgšana, darbs, nevis bezdarbība; tikai tā izcīnīsim goda kroni.

Tā par kādu no sentēviem rakstīts, ka viņš, nespēdams paciest kārdinājumus, kādi viņam uzbrukuši klosterī, devies tuksnesī, lai tur mierā kalpotu Dievam. Tuksnesī esot, viņam reiz apgāzusies ūdens krūze; viņš to pacēlis; tā atkal apgāzusies. Te nu vīrs sadusmojies un sasitis krūzi lauskās. Nu viņš sitis sev pie krūtīm un sacījis: es nespēju dzīvot mierā pats ar sevi; nu skaidri zinu, ka vaina ir manī! Viņš gājis atpakaļ uz klosteri, pacietis visus kārdinājumus un turpmāk mācījis, ka pasaulīgas iekāres nomācamas nevis bēgot, bet gan – atsakoties no tām.

“.. prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā..”

Tālāk apustulis runā par to, kā mums jādzīvo pēc atteikšanās no bezdievīgas dzīves un pasaulīgām iekārēm, un māca, lai dzīvojam šajā pasaulē prātīgi, taisni un dievbijīgi. Tie ir ļoti labi vispārīgi noteikumi ikviena cilvēka dzīvei; tie vienlīdz attiecas uz visām kārtām. Šie vārdi nerada sektas, neveido nekādas atšķirības cilvēku starpā, kā to dara cilvēku mācības. Pirmā no šīm lietām – atturīga, prātīga dzīve – sevī ietver visu, kas saistīts ar cilvēka attieksmi pašam pret sevi; tā ir miesas savaldīšana un audzināšana. Mūsu aplūkotajā Rakstu vietā tā nosaukta par prātīgu dzīvi; Sv. Pāvils šeit lieto grieķu vārdu sophron, kas apzīmē ne vien prātīgu dzīvi, bet mērenību visās lietās, tādās kā ēšana, dzeršana, miegs, apģērbs, vārdi, izskats, izturēšanās, – mēs to sauktu par godīgu dzīvi. Labi audzināts cilvēks visās lietās prot ievērot mēru, izturēties pieklājīgi un krietni, nedzīvot mežonīgu, rupju, izlaidīgu dzīvi rīšanā, žūpošanā, gulšņāšanā, nedz arī vārdos un izskatā. Tā arī iepriekš (Tit. 2:3-5) apustulis norāda, ka vecākajām sievietēm jāpamāca jaunākās būt prātīgām un krietnām.

Patiesi, rīšana, žūpošana un visas pārmērības ir tās, kas visvairāk traucē un izposta šādu krietnu dzīvi; savukārt, atturība to ļoti veicina un tajā palīdz. Jo, tiklīdz cilvēks nododas pārmērībām, viņš vairs nevar tikt galā pats ar sevi, visi viņa jutekļi kļūst mežonīgi un nevaldāmi. Mūsu pieredze māca, ka tad, kad vēders pilns ēdiena un dzēriena, ausis kļūst kāras dzirdēt, acis – kāras redzēt, visa miesa slinka un nelabprātīga vai pat traka un izlaidīga; visi locekļi ir itin kā kļuvuši nevaldāmi un nepakļaujas prātam; miesa vairs nezina ne mēra, ne likumu. Tā nu mūsu tekstā tulkojums nav nemaz tik slikts; arī grieķu valodā asotos un sophron ir pretējas nozīmes vārdi, tāpat kā “plītēšana” un “mērenība”. Arī mēs saucam par prātīgiem un atturīgiem tos, kas ēdot un dzerot nepierijas un nepiedzeras, bet paliek skaidrā prātā un ievēro mēru.

Redzi nu, kādus labos darbus māca apustulis. Viņš nepavēl steidzīgi doties svētceļojumos, neaizliedz tos vai citus ēdienus, nemāca valkāt tādu vai citādu apģērbu, nedz gavēt vienu vai otru dienu, kā dara tie, kas pēc cilvēku likumiem paši sevi padara nederīgus un pamatu savai labajai, garīgajai dzīvei meklē apģērbu, ēdienu, matu, dienu un tamlīdzīgu lietu īpašā pārveidošanā. Viņi grib kļūt dievbijīgi ar to vien, ka atšķiras no citiem ar savu dzīvesveidu – attiecībā uz apģērbiem, vietām, ēdieniem, laikiem, ceremonijām. Tādus Evaņģēlijs sauc īstajā vārdā – par farizejiem jeb nošķirtajiem, ko psalmā (Ps. 80:14) pravietis nosauc par monios, tas ir, par savādnieku, arī par mežacūkām, kas vienas pašas meklē sev īpašus ceļus. Arī mēs, lai tos atpazītu, turpmāk sauksim viņus par savādniekiem. Bet tie ir viņi, kas izposta Tā Kunga vīna kalnu – kā pravietis šajā psalmā sūdzas. Jo šādi pharisaei un savādnieki ar saviem izdomājumiem, īpašiem, pašu izraudzītiem apģērbiem, ēdieniem, dienām un ceremonijām gan šķiet kas sevišķs un it viegli spēj ļaudis aizraut sev līdzi, projām no ierastā ceļa un savām takām, kā Kristus saka: pat izredzētie nespēs turēties pretī viņu vilinājumam. Tādēļ, lasot šos Sv. Pāvila vārdus, mācīsimies, ka neviens ēdiens, dzēriens, krāsa, apģērbs, diena un ceremonija nav jāaizliedz, nedz jāpieprasa ievērot – šajās lietās ikvienam ir brīva izvēle; tikai jāizturas prātīgi un jāzina mērs. Ne jau kādas lietas ir aizliegtas, bet – kā iepriekš sacīts – aizliegta ir nekārtība, pārmērības un šādu lietu ļaunprātīga izmantošana. Bet tur, kur pastāv nošķiršanās un kādu īpašu ēdienu, apģērbu, vietu vai dienu izcelšana, tur noteikti valda cilvēku mācības, tur nav evaņģēliskās, kristīgās mācības un brīvības, tā ka galu galā paliek viena vienīga svētulība un liekulība, turpretī prātīga dzīve un mērenība netiek ievērota. Tādēļ vari izmantot visas lietas, kādas vien šeit, virs zemes, ir atrodamas – tu vari tās lietot, kad un kur gribi, pateikdamies par tām Dievam – kā Sv. Pāvils māca. Tikai sargies no pārmērībām, nekārtības, nesavaldības un ļaunprātībām šajās lietās, tad paliksi uz pareizā ceļa. Lai tevi nemaldina tas, ka svētie tēvi ir radījuši ordeņus un sektas, lietojuši noteikta veida ēdienus un apģērbus. Viņi to nav darījuši tādēļ, lai atšķirtos no pārējiem – citādi viņi nebūtu svētie; bet viņi ir rīkojušies, kā paši gribējuši, un šajās lietās ievērojuši mēru. Ievēro arī tu to un paliec brīvs, nepieķeries kādam īpašam dzīvesveidam, itin kā tas būtu īstais labas dzīves ceļš; to darīdams, tu kļūtu par savādnieku un nošķirtos no svēto kopības – no tā gan sargies, cik spēj. Gavēt, palikt nomodā, strādāt un valkāt vienkāršu apģērbu ir nepieciešams, taču tev tas jādara tad, kad jūti, ka tava miesa ir jāsavalda un jāradina dzīvot prātīgi. Neizvēlies šai miesas savaldīšanai noteiktas dienas vai vietas, bet dari to tajā dienā, kad jūti, ka tas ir vajadzīgs. Tā būs saucama par pareizu gavēšanu – gavē ik dienu un atsaki pasaulīgām iekārēm – to Evaņģēlijs māca Jaunās Derības ļaudīm.

Otra lieta: mums dzīvē jābūt taisniem; bet tādēļ, lai neviens darbs, nedz laiks netiktu noteikts un īpaši izdalīts, lai Dieva ceļš paliktu brīvs un visiem kopīgs, ikvienam pašam jāraugās, kā pareizi rīkoties – vienmēr un visur, kad un kur vien tas vajadzīgs. Šeit Sv. Pāvils māca, kā mums jāizturas pret savu tuvāko: mūsu pienākums ir būt taisnīgiem pret viņu. Bet šāds taisnīgums ietver divas lietas: ka darām tuvākajam to, ko mēs gribētu, lai viņš dara mums, un nedarām viņam to, ko paši negribētu, lai viņš dara mums, tas ir – ka nedarām viņam nekādas ciešanas, nedz kaitējam viņam – ne viņa miesai, ne sievai, ne bērniem, draugiem, mantai, godam, ne arī kam citam no tā, kas viņam pieder, bet gan – lai viņam palīdzam un viņu atbalstām ikvienā lietā, kur vien redzam, ka mūsu palīdzība ir vajadzīga. Mums jāpalīdz savam tuvākajam ar savu miesu, mantu, godu un visu, kas mums ir. Jo izturēties taisnīgi nozīmē darīt ikvienam to, kas viņam pienākas. Ak, cik daudz ir ietverts šajā mazajā vārdiņā! Un cik maz ir to, kuri iet taisnības ceļu, lai arī citādi viņu dzīve šķiet laba! Mēs darām daudz dažādu lietu, tikai ne šo – ko mums atklāj un māca darīt Dieva pestījošā žēlastība!

Šī pamācība jāizprot tik plaši, ka pat ienaidnieks jāuzlūko kā mūsu tuvākais. Taču šis ceļš ir pavisam aizaudzis – vēl daudz vairāk nekā atturības ceļš; lai gan arī tas ir pārlieku sapostīts ar dažādiem noteikumiem par ēdienu, apģērbu, ceremonijām un greznumu, tā ka kļuvis gluži pamests un neiestaigāts. Mēs tiekam nerroti un āzēti ar rožukroņiem, baznīcu un lēņu ziedojumiem, mises klausīšanos, ar svinēšanu un mūku pašu izraudzītiem darbiem, kurus Dievs nekad nav pavēlējis. Ak, Kungs Dievs, cik plaši gan elle ir atvērusi savu rīkli – kā Jesaja (Jes. 5:14) saka; un cik šauri ir kļuvuši debesu vārti dažādu nolādētu mācību, farizeju un savādnieku izdomājumu dēļ! Gleznotāji, gluži kā pravieši, paši to neapjauzdami, ir attēlojuši šo lietu pašreizējo stāvokli: viņi zīmē elli kā plaši atvērtu nezvēra rīkli un debesu vārtus aizslēgtus. Cik šausmīga aina!

Tādēļ nejautā, kādi darbi tev jādara; raugies uz savu tuvāko, tad redzēsi, ka darba pietiktu pat tad, ja tu viens varētu paveikt tūkstoš cilvēku darbu. Tikai nepievil pats sevi – nedomā, ka ar lūgšanām, baznīcas apmeklēšanu, svētku svinēšanu tiksi debesīs, ja būsi augstprātīgi pagājis garām savam tuvākajam, kad viņam bijusi vajadzīga tava palīdzība. Ja tu šajā pasaulē atstāj viņu ceļmalā guļam, tad debesu vārtu priekšā viņš gulēs tev ceļā, tā ka tu nevarēsi tikt viņam pāri, – kā to piedzīvoja bagātais vīrs, kas bija atstājis nabaga Lācaru bezpalīdzīgi guļam viņa durvju priekšā. Ak, posts mums, priesteriem, mūkiem, bīskapiem un pāvestam! Ko mēs sludinām? Ko mēs mācām? Kā mēs novedam nabaga ļaudis no ceļa! Aklais rāda ceļu aklajam, un abi iekrīt bedrē. Šādas lietas mums būtu jāmāca, – kā arī Sv. Pāvils vēstules beigās apgalvo.

Trešā lieta: mums jādzīvo dievbijīgi. Te mums tiek mācīts, kā izturēties pret Dievu; tad mūsu dzīve būs krietna kā attiecībās ar mūsu tuvāko, tā arī – ar Dievu. Kā jau iepriekš vairākkārt sacīts, impietas ir bezdievīga dzīve – tā ir dzīve bez Dieva un bez Viņa žēlastības. Turpretī pietas ir dievbijīga, žēlastības pilna, ticīga dzīve; šādas dzīves būtība ir uzticēšanās Dievam, paļāvība vienīgi uz Viņa žēlastību. Šajā dzīvē nav nozīmes nekādiem citiem darbiem kā vien tiem, ko Dievs paveic mūsos ar savu žēlastību – lai caur tiem Viņš tiktu atzīts, godāts, slavēts un mīlēts. Īsi sakot, tas nozīmē bīties Dievu un Viņam uzticēties, kā arī psalmos (Ps. 33:18 un Ps. 147:11) teikts: “Tam Kungam patīk tie, kas Viņu bīstas, kas cerē uz Viņa žēlastību.” Bijība izpaužas kā mūsu pārliecība par to, ka visa mūsu dzīve ir bezdievīga – kā to atklāj Viņa žēlastības atspīdēšana; tādēļ mēs bīstamies Dieva priekšā šādas dzīves dēļ, nekavējamies no tās atsacīties un turpmāk sargāmies tajā atgriezties. Uzticēšanās nozīmē to, ka nešaubāmies par Viņa vēlēšanos parādīt mums žēlastību un darīt mūs par dievbijīgiem, žēlastībā bagātiem cilvēkiem.

Redzi, tad cilvēks ļauj sevi vadīt Dievam – nodod sevi Viņa varā, nedara neko pats no sevis, bet ļauj, lai Dievs viņā valda un rīkojas. Visas dievbijīga cilvēka rūpes, bailes, lūgšanas un centieni vēršas vienīgi uz to, lai Dievs viņam neļautu atkal sākt dzīvot pašam savu dzīvi un darīt pašam savus darbus, ko Viņš atzinis par bezdievīgiem un Dieva dusmību pelnījušiem; šāds cilvēks grib, lai Dievs viņā valda un darbojas ar savu žēlastību; tas arī rada mierīgu sirdsapziņu, mīlestību un goddevību pret Dievu. Redzi, šādi cilvēki saucami vārdā pii – dievbijīgi, žēlastības pilni; viņi dzīvo nevis saskaņā ar savu prātu vai dabu, bet – vienīgi Dieva žēlastībā, viņi pilnīgi uzticas šai žēlastībai un arvien bīstas no tās novērsties, iekrītot savās pašu iedomās, prāta apsvērumos, labajos nodomos un pašizvēlētos darbos. Vienīgi to Dāvids lūdz visos simt septiņdesmit sešos 119. psalma pantos; tik svarīgs ir šis dievbijības ceļš un tik ļoti to apdraud cilvēka daba un prāts līdz ar visām cilvēku mācībām, no kā neviens nevar būt pietiekami droši pasargāts.

Tā nu tu redzi, ka Dievs no tevis neprasa baznīcu celtniecību, svētceļojumus, ziedojumus, mises uzklausīšanu vai vēl kādu tamlīdzīgu lietu, bet gan – tādu sirdi un dzīvi, kas ik mirkli paliek Dieva žēlastībā un bīstas no visiem citiem ceļiem un dzīvesveida, kurš var vest projām no Dieva žēlastības. Neko vairāk tu Dievam arī nevari dot; jo visu pārējo Viņš dod tev – kā sacīts psalmā (Ps. 50:12, 14-15): “Israēl, vai gan tu domā, ka man vajadzīgas tavas dāvanas un upuri? Man jau kopš iesākuma pieder viss, kas ir debesīs un virs zemes.” (Revidētais tekstā Ps. 50:12: “Ja man gribētos ēst, tas man nebūtu tev jāsaka, jo man pieder pasaule un viss tās pilnums.”) Un: “Nes Dievam pateicību kā upuri un tā pildi Visuaugstākajam savus solījumus! Un piesauc mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs mani godāt!” Itin kā Viņš sacītu: tu esi mani slavējis, Es būšu tavs Dievs; ļauj man darboties, nedari pats savus darbus; ļauj, lai Es tev palīdzu visās tavās vajadzībās, paļaujies uz mani visās lietās, ka Es vien rūpējos par visu tavu dzīvi; tad varēsi atzīt, mīlēt un slavēt mani un manu žēlastību – tāds ir īstais ceļš uz svētlaimi un pestīšanu. Ja tu dari pats savus darbus, tad tu arī slavē pats sevi un neievēro mani, neļauj man būt tavam Dievam, kļūsti neuzticīgs un lauz savus solījumus.

Redzi, tas ir patiesais dievkalpojums, kam nav vajadzīgi ne zvani, ne baznīcas, ne trauki, ne greznas lietas, ne lukturi, ne sveces, ne ērģeles, ne dziesmas, ne gleznas, ne tāfeles, ne altāri, ne tonzūras, ne kapuces, ne vīraka kvēpināšana, ne apslacīšana, ne procesijas, ne krusta gājieni, ne grēku atlaides, ne vēstules. Jo tie visi ir cilvēku izdomājumi, ko Dievs neņem vērā un kas ar savu liekulību aizēno patieso dievkalpošanu. Ir vajadzīga tikai viena lieta – lai Evaņģēlijs tiktu pareizi pasludināts, lai ļaudis no tā uzzinātu par šādu dievkalpošanu. Tie būs īstie zvani un ērģeles, kas vajadzīgas patiesam dievkalpojumam.

Apustulis māca, ka prātīga, taisna un dievbijīga dzīve mums jādzīvo šeit, virs zemes: vispirms tādēļ, ka nepietiek ar darbiem – visai mūsu dzīvei ir jābūt tādai, kādu apustulis pieprasa – jo mēs dzīvojam šajā pasaulē, un, kā Kristus (Mt. 10:22) saka: “.. kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.” Ir tādi, kas reizēm mēdz kaut ko paveikt; bet tā jau vēl nav visa viņu dzīve – tie nespēj pastāvēt līdz galam. Otrkārt – tas nepieciešams tādēļ, lai neviens nepietaupītu dievbijīgo dzīvi beigām, kad jau jūtams nāves tuvums; jau šajā dzīvē jāsāk piepildīties tam, ko gaidām no nākamās dzīves.

Tagad daudzi paļaujas uz šķīstītavu un dzīvo, kā tiem ienāk prātā, līdz pat mūža galam, pēc tam domādami atrast palīdzību vigilijās un dvēseļu misēs; tieši viņiem jāņem pie sirds apustuļa vārdi. Tādēļ būtu bijis labāk, ja par šķīstītavu neviens nekad neuzzinātu – tās dēļ iet postā tik daudz kā laba un rodas klosteri, priesteri un mūki, bet šie kristīgās dzīves jautājumi tiek pavisam aizmirsti. Bet Dievs taču par šķīstītavu nav runājis, nedz arī ko pavēlējis; pasarg’, Dievs, kaut lielākā daļa vai pat viss, kas sacīts par šķīstītavu, nebūtu viena vienīga krāpšana. Ir bīstami pieņemt un balstīties uz lietām, kuras pats Dievs nav noteicis un iedibinājis; mēs taču, pat balstīdamies Dieva iedibinātajā kārtībā, tik tikko spējam pastāvēt – lai gan tās ir drošas un nemainīgas lietas. Patiesi, šie Pāvila vārdi dod smagu triecienu šķīstītavai; jo tie prasa, lai cilvēks dzīvotu prātīgu, taisnu un dievbijīgu dzīvi šeit, šajā pasaulē; es gan negribētu pieļaut, ka manai ticībai jāpieredz šāds trieciens. Tas nenozīmē, ka es šobrīd (proti, ar 1522. gadu) jau noliegtu šķīstītavu; bet es gribu teikt, ka ir bīstami to sludināt, – jo, pat ja arī šķīstītava pastāvētu, Dieva vārds, Svētie Raksti, par to neko nesaka.

Bet vārdus “šinī laikā” apustulis uzsver īpaši tādēļ, lai parādītu Dieva pestījošās žēlastības spēku. Pasaule ir tik ļauna, ka dievbijīgam cilvēkam gluži vienam, nesekojot citu cilvēku piemēram, nākas dzīvot gluži kā rozei ērkšķu vidū, paciešot visas apkārtējās pasaules radītās ciešanas, nelaimes, nicinājumu, apkaunojumus un grēkus. Tas ir, itin kā viņš sacītu: kas grib dzīvot prātīgu, taisnu un dievbijīgu dzīvi, tam jāpieņem visas pasaules naids un krusts. Neļaujiet nevienam sevi maldināt – pat ja jums jādzīvo kā Latam Sodomā vai Ābrahāmam Kānaānā nekrietnu, piedzērušos, netaisnu, viltīgu, bezdievīgu cilvēku vidū. Pasaule ir un paliek pasaule – tai jāparāda sava īstā daba, dzīvojot neprātīgu dzīvi; jums tā ir jānosoda – līdz ar visām pasaulīgām iekārēm. Redzi, tas nozīmē – krogū dzīvot skaidrā prātā, neliešu vidū – šķīsti, dzīru namā – dievbijīgi, slepkavu bedrē – taisni. Pasaule šādu dzīvi cenšas padarīt grūtu un nepatīkamu, tā ka cilvēks ilgojas, kliedz un sauc pēc nāves un pastarās dienas, gaidīdams to ar sirsnīgām ilgām, – kā tālāk lasīsim. Tik grūtu dzīvi ļauj turpināt vienīgi žēlastība; cilvēka daba un prāts te neko neiespēj.

“.. gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram..”

Te apustulis rāda, kā dievbijīga dzīve atšķiras no jebkura cita dzīvesveida – lai ikviens varētu izjust, cik tuvu vai tālu ir viņa dzīve no šādas žēlastības pilnas dzīves. Nāciet šurp, visi, kas dzīvojat krietnu dzīvi, pajautāsim: vai mums šie vārdi ir tīkami, vai gaidām pastaro dienu, vai domājam par to ne vien kā par panesamu, bet arī – kā par svētīgu dienu, pēc kuras no sirds ilgojamies, kuru gaidām un uz kuru ceram ar priecīgu paļāvību? Vai nav tiesa, ka cilvēka daba izbīstas, domājot par šo dienu? Vai nav tiesa, ka cilvēki – ja vien tas no viņiem būtu atkarīgs – vēlētos, lai pastarā diena nekad nepienāktu; un liekulīgie svētuļi viņu vidū ir paši pirmie! Kur tad nu paliek cilvēka daba? Kur paliek saprāts? Kur – brīvā griba, ko tie daudzina kā spēcīgu un uz labu vērstu? Kādēļ tad tā bīstas un bēg ne vien no šā labuma, bet arī no Dieva godības un svētlaimes, ko apustulis šeit nosauc par svētīgo cerību, kurā iegūsim svētlaimību? Kas gan cits cilvēku aizkavē, ja ne tas, ka ar šiem vārdiem tiek nolemts, ka viņš dzīvo bezdievīgu, nolādētu dzīvi, kurai nav žēlastības; tādēļ viņš negrib domāt par šo [pastaro] dienu, jo negrib tikt uzskatīts par ļaunu un bezdievīgu. Kas gan var būt vēl bezdievīgāk kā – pretoties Dieva gribai? Bet vai tad Viņa gribai nepretojas tas, kas bēg, nevis ar mīlestību un prieku gaida to dienu, kurā atklāsies Dieva godība? Tā nu tu redzi, ka cilvēks, kas pēc šīs dienas neilgojas, kas to negaida ar mīlestību un prieku, nedzīvo dievbijīgu dzīvi – pat ja viņš uzmodinātu mirušos.

Tu varētu sacīt: jā, tad gan maz ir tādu cilvēku, kas dzīvo pareizu dzīvi – it īpaši savādnieku un garīdznieku vidū; tie bīstas un bēg no pastarās dienas un nāves vairāk nekā visi pārējie. Tieši to es jau iepriekš esmu sacījis: šie savādnieki tikai noved paši sevi un citus cilvēkus no pareizā ceļa, postīdami Dieva ceļu. Te ir skaidri redzams, ka cilvēka daba un prāts ar visiem saviem darbiem ir pilnīgi bezspēcīgi – tie tikai pretojas Dievam; ir skaidrs, cik ļoti mums nepieciešama Dieva pestījošā žēlastība, lai mēs atmestu savus darbus un vienīgi Dievs mūsos darbotos, lai mēs varētu kļūt brīvi paši no sevis un savas bezdievīgās dabas un nokļūt pārdabiskā, žēlastības pilnā, dievbijīgā dzīvē. Tad mums ne vien nevajadzētu baidīties no pastarās dienas, bet mēs spētu ar prieka pilnām ilgām un sirsnīgu vēlēšanos to gaidīt, – kā tālāk, nākamās svētdienas Evaņģēlijā, sacīts.

To mums nemāca ne daba, ne prāts, bet vienīgi atspīdējusī Dieva žēlastība. Redzi, tā panāk ne vien to, ka atsakāmies no pasaulīgām iekārēm, bet arī to, ka tās mūs atbaida, ka vēlamies atbrīvoties no šādām nekrietnām lietām un visas pasaulīgās dzīves; turklāt Dieva žēlastība mūsos rada dievbijīgas dzīves iesākumu, ka varam ar prieku lūgt Dievu un cerēt uz Viņa atnākšanu. Tā tam ar mums ir jānotiek.

Ļausim, lai apustuļa vārdi mūs pamudina. Viņš runā par svētīgo cerību, rādot to pretstatā šai nožēlojamajai dzīvei bez svētības, kurā neatrodam neko citu kā vien visdažādākās nelaimes, briesmas un grēkus, kas arvien mūs vajā un nomoka, ja gribam būt dievbijīgi; tādēļ visam, kas ir šajā pasaulē, jākļūst mums netīkamam un tikai vēl vairāk jāstiprina mūsu cerība; tā notiek ar tiem, kas godīgi cenšas dzīvot prātīgu, taisnu un dievbijīgu dzīvi. Pasaule viņus ilgi nespēj paciest; viņi kļūst netīkami visiem pārējiem ļaudīm, kā Pāvils Rom. 5:3-5 saka: “.. mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību, pastāvība – cerību, bet cerība nepamet kaunā..”. Tā mūsu acis paliek aizvērtas laicīgām, redzamām lietām; mēs ceram uz mūžīgām, neredzamām lietām. To visu paveic Dieva žēlastība – caur krustu, kurā mūs ved dievbijīgā dzīve, kas pasaulei šķiet neciešama.

“.. un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu..”

Šo atnākšanu Sv. Pāvils nosauc par epiphaniam – tas ir, atspīdēšanu jeb parādīšanos – kā arī iepriekš ir runājis par žēlastību, kas mums atspīdējusi jeb atklājusies – epephane. Šis latīņu valodas vārds nav pietiekami ietilpīgs; jo apustulis grib parādīt atšķirību starp pirmo un pēdējo Kristus atnākšanu. Pirmā bija Viņa atnākšana pazemībā un necilā izskatā; tā atnākdams, Kristus pasaulei sevi neatklāja vairāk kā vien ticībā, caur Evaņģēliju. Viņš vēl arvien ir apslēpts; bet pastarajā dienā Viņš atspīdēs spožā, visiem redzamā skaidrībā un godībā, tā ka Viņa skaidrība un godība atklāsies visai radībai un paliks atklāta mūžīgi. Jo pastarā diena būs mūžīga diena, un tas, kas būs atklājies vienā acumirklī, paliks atklāts mūžīgi – visas lietas būs un paliks atklātas, visas sirdis atvērtas. Tāda būs Jēzus Kristus skaidrības jeb Viņa godības atspīdēšana. Tur vairs nebūs ne sludināšanas, ne ticības; tur ikviens redzēs un jutīs visas lietas – kā gaišā dienas laikā. Tādēļ arī apustulis saka: “.. lielā Dieva..”. Ne tādēļ, ka būtu vēl kāds, mazāks Dievs, bet tādēļ, ka Dievs līdz pastarai dienai vēl neatklāj savu lielumu un varenību, savu godību, savu slavu un skaidrību. Tagad mēs Viņu skatām Evaņģēlijā un ticībā – ierobežoti, neko daudz no Viņa nespēdami saskatīt; bet tajā dienā Dievs ļaus, lai skatām Viņu visā godībā un diženumā.

Tie ir mierinājuma un iepriecinājuma pilni vārdi visiem tiem, kas dzīvo prātīgi, taisni un dievbijīgi, jo Sv. Pāvils saka: tā būs nevis mūsu ienaidnieka vai soģa, bet gan mūsu Pestītāja Jēzus Kristus skaidrība un godība. Viņš pabeigs un piepildīs mūsu pestīšanu. Tieši tādēļ Viņš šajā dienā atklāsies tik lielā godībā, lai atpestītu mūs no šīs pasaules, kurā dievbijīgas dzīves un Kristus dēļ tik daudz nākas ciest. Zinot par šīs dienas tuvošanos, par godības pilno pestīšanu, mēs vēl jo drošāk un mierīgāk varam panest pasaules vajāšanu, spīdzināšanu, kaunu, postu un nāvi, ar vēl lielāku pastāvību turpināt dievbijīgu dzīvi, paļaujoties uz mūsu Pestītāju Jēzu Kristu un lepojoties ar Viņu.

Turpretī pasaulīgām sirdīm un bezdievīgiem cilvēkiem šie vārdi ir briesmīgi; jo šādi ļaudis negrib paciest pasaules vajāšanas dievbijīgas dzīves dēļ, bet gribētu ar mieru dzīvot šajā pasaulē, būdami dievbijīgi – tikai tā, lai neviens neizturētos pret viņiem naidīgi, nedz sagādātu grūtības. Savukārt, rupji, nekaunīgi, cietsirdīgi cilvēki šos vārdus neievēro. Viņi arī negrib nākt gaismā, bet, līdzīgi neprātīgiem dzīvniekiem, akli un neapdomīgi skrien tieši elles bezdibenī. Tu varētu jautāt: kā lai nonāku pie šādas dievbijīgas dzīves, lai varētu gaidīt atnākam pastaro dienu, ja jau mana daba un prāts to nespēj, bet drīzāk vēlas bēgt? Tad nu ievēro, kas rakstīts tālāk:

“.. Viņš sevi par mums nodevis..”

Šīs lietas tev tiek atklātas tik varenā un godības pilnā veidā tieši tādēļ, lai tu atzītu savu bezspēcību, pilnīgi atmestu visas cerības pašam uz sevi, lai, atzīdams patiesību, kļūtu pazemīgs un zinātu, ka tu pats neesi gluži nekas, turklāt dzīvo bezdievīgu dzīvi, kurā nav ne Dieva žēlastības, ne Viņa svētības. Redzi, pazemību māca atspīdējusī Dieva žēlastība, darbodamās caur Evaņģēliju; šī pazemība rada tevī patiesas ilgas pēc Dieva žēlastības un pestīšanas. Bet, kur ir šāda pazemīga tiekšanās pēc žēlastības, tur žēlastības durvis ir atvērtas un tā arī noteikti tiek saņemta, – kā Sv. Pēteris saka 1. Pēt. 5:5: “.. Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību”, un Kristus Evaņģēlijā daudzkārt ir sacījis: “.. kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts” (Mt. 23:12).

Lai tu nezaudētu cerību, tev tiek pasludināts svētīgais Evaņģēlijs un atspīd Dieva pestījošā žēlastība, parādīdama, kas tev tālāk darāms. Jo Evaņģēlijs, Dieva žēlastības gaisma un atspīdēšana ir tas, ko apustulis šeit māca – proti, ka Kristus ir sevi par mums nodevis. Tādēļ uzklausi Evaņģēliju, atver savas sirds acis un ļauj pestījošajai žēlastībai atspīdēt, apgaismot un mācīt tevi, parādot, kas tev jādara. Tie ir vārdi, kas pasludināti visiem cilvēkiem – kā jau iepriekš sacīts; tajos skaidri izteikts, kas ir mums atspīdējusī žēlastība.

Tev jāatbrīvojas no maldīgajām domām, ka, klausīdamies Sv. Pāvila vai Sv. Pētera vēstuli, tu nedzirdi Evaņģēliju. Lai vēstules nosaukums tevi nemaldina – viss, ko Sv. Pāvils raksta savās vēstulēs, ir tīrs Evaņģēlijs, – kā viņš pats to nosauc Rom. 1:1 un 1. Kor. 4:15. Jā, es uzdrīkstos sacīt, ka Sv. Pāvila vēstulēs Evaņģēlijs ir atrodams vēl skaidrākā veidā, nekā to uzrakstījuši četri evaņģēlisti; jo evaņģēlisti ir aprakstījuši Kristus dzīvi un pierakstījuši Viņa vārdus, kas līdz Svētā Gara atnākšanai vēl palika nesaprotami – kā pats Kristus ir sacījis. Bet Sv. Pāvils, lai arī neraksta par Kristus dzīvi, tomēr skaidri pauž to, kādēļ Viņš ir nācis un kā mums Viņš jāsaņem. Evaņģēlijs ir pasludinājums, ka Kristus sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no grēkiem, un ka visi, kas tam tic, noteikti arī tiks atpestīti; viņiem jāatmet cerības pašiem uz sevi, jāturas vienīgi pie Kristus un jāpaļaujas vienīgi uz Viņu. Tie ir laipni, mierinoši vārdi, un šādas sirdis, kas atmetušas visu pašpaļāvību, tos labprāt uzklausa. Tādēļ Evaņģēlijs tiek dēvēts par labo, priecīgo, žēlastības pilno vēsti, kas iepriecina un atspirdzina noskumušu, izbiedētu sirdi.

Tev tikai jātic to vārdu patiesīgumam, kurus apustulis Evaņģēlijā saka, proti, ka Kristus ir sevi nodevis tavā labā – lai tevi atpestītu no visas netaisnības un šķīstītu tevi, darīdams par savu īpašumu. Vispirms tas nozīmē, ka tev jātic un jāatzīst, ka visa tava dzīve, ja tā norit bez Kristus, ir nešķīsta un netaisna, tā ka ne tava daba, ne prāts, ne prasme, ne brīvā griba nekam nav derīga – citādi būsi nosaucis Evaņģēliju par meliem. Jo Kristus – saskaņā ar Evaņģēlija vārdiem – nav sevi nodevis par taisnajiem un šķīstajiem. Ja taisnība un šķīstība mums būtu jau bijusi, kādēļ tad Viņš būtu veltīgi sevi par mums nodevis? Tā būtu pavisam neprātīga ziedošanās. Otrkārt, tev ir jātic, ka Viņš patiesi ir nodevis sevi tavā labā – lai ar šo nodošanos tiktu izdeldēta visa tava nešķīstība un netaisnība un tu caur Viņu kļūtu šķīsts un taisns. Ja tu tam tici, tad pati ticība to visu paveic; jo Kristus nodošanās par tevi var tevi šķīstīt un taisnot vienīgi caur ticību, kā Sv. Pēteris saka Ap. d. 15:8-9: “.. Dievs .. tiem devis labu liecību, dāvādams Svēto Garu, .. šķīstīdams viņu sirdis ar ticību.” Tādēļ tu arī redzi, ka Kristus tev netiek likts rokās vai noglabāts lādē, netiek iebāzts tev azotē, nedz mutē; Viņš tiek tev sniegts vienīgi ar vārdu un Evaņģēliju, kas caur ausīm nonāk līdz tavai sirdij, atklājot tai Kristu kā Pestītāju, kurš sevi nodevis par tavu netaisnību un nešķīstību. Un tieši tādēļ tu nevari Viņu satvert citādi kā vien ar sirdi. To tu dari, atvērdams sirdi un savā sirdī sacīdams: es ticu, ka tas tā ir. Redzi, tā Kristus caur Evaņģēliju sasniedz tavas ausis un sirdi un iemājo tajā caur tavu ticību. Tā kļūsti šķīsts un taisns – ne ar saviem darbiem, bet ar šo Viesi, ko ticībā esi uzņēmis savā sirdī. Redzi, cik brīnišķīga un bagātīga ir šī dāvana!

Kad tev ir šāda ticība un Kristus ir tavā sirdī, tu nedrīksti domāt, ka Viņš atnācis nabadzīgs, tukšām rokām. Viņš nes sev līdzi dzīvību, Garu un visu, kas Viņš pats ir un ko spēj, visu, kas Viņam pieder. Tādēļ Sv. Pāvils apgalvo, ka Gars tiek mums dots nevis darbu, bet Evaņģēlija dēļ; Evaņģēlijs atnes mums Kristu, Kristus atnes sev līdzi Svēto Garu, un cilvēks tiek atjaunots Dieva līdzībā; un viss, ko viņš dara, ir labi darīts. Viņš arī nav slinks un bezdarbīgs, jo ticība neiemieg un nenorimst, bet arvien runā un darbojas, apliecinādama Kristu. Tādēļ pasaule, kas negrib par Viņu ne dzirdēt, ne zināt, saceļas pret Viņu. Tā nu ticīgam cilvēkam tiek uzlikts krusts, bet krusts rada nepatiku pret šo dzīvi un ilgas pēc pastarās tiesas dienas. Redzi, tas ir Evaņģēlijs un Dieva pestījošās žēlastības atspīdēšana.

Kā gan šādai sirdij pastarā diena un miršana varētu būt biedējoša? Kas tai var kaitēt, ja tās pusē ir lielais Dievs un Pestītājs Jēzus Kristus visā savā skaidrībā, godībā, spēkā un varenībā? Tieši Viņš ir tas, kas spriedīs pastaro tiesu – jo tieši Viņš ir sevi par mums nodevis. Tātad Viņš arī nenoliegs pats sevi, bet apliecinās, ka ir sevi nodevis par taviem grēkiem, – kā tu tici. Vai tad grēks tev vēl spēs kaitēt, kad pats Soģis apliecinās, ka ir noņēmis tev tavu grēku? Kas tevi apsūdzēs? Kas tiesās Tiesnesi? Kas Viņu uzvarēs? Viņš ir daudz spēcīgāks nekā milzīgā pasaule ar visiem tās grēkiem. Pat ja Viņš par šiem grēkiem būtu atdevis ko citu, nevis pats sevi, mēs varētu sagaidīt daudz laba. Kas tad nu mūs izbiedēs, ja Kristus pats sevi nodevis par mūsu grēkiem? Drīzāk Kristus pats saņemtu lāstu, nekā grēks pazudinātu to, par kuru Viņš sevi nodevis.

Tik droša un liela ir mūsu paļāvība. Mums tikai jātic; bet šai ticībai jābūt stiprai un nešaubīgai; Kristus noteikti nešaubīsies – Viņam spēka būs diezgan. Tādēļ mums uzcītīgi jāvingrina un jānostiprina mūsu ticība ar sludināšanu, darbu un ciešanām, lai tā kļūtu stingra un izturētu pārbaudījumus. Jo darbi te nelīdzēs. Ļaunais gars, labi zinādams, cik liela nozīme ir mūsu ticībai, noteikti centīsies tai uzbrukt. Ak, posts, ka neatzīstam to, kādi dārgumi mums tiek doti – ka atstājam neievērotu Evaņģēliju līdz ar Dieva pestījošo žēlastību! Bēdas jums, pāvest, bīskapi, priesteri un mūki, – ko gan jūs darāt ar savām baznīcām, ko sludināt no kancelēm? Jums īpaši nepieciešams ņemt pie sirds šos vārdus.

“.. lai atpestītu mūs..”

Viņš sevi nodevis ne sevis paša dēļ, bet par mums, lai mūs atpestītu. Tā nu ir skaidrs, ka esam bijuši nebrīvi. Kā gan varam būt tik pārdroši un nepateicīgi, tik augstu vērtēt brīvo gribu un savu dabisko saprātu? Ja apgalvojam, ka mūsos ir kas tāds, ko grēks nav sasaistījis, tad darām kaunu Kristus žēlastībai, kura – saskaņā ar Evaņģēliju – ir mūs atpestījusi. Ko gan labu spēj darīt tas, kas ir grēku un nešķīstības gūstā? Mūsu domas un darbi reizēm šķiet labi, taču patiesībā tie nav labi, vai arī Evaņģēlijs un pats Kristus melo.

“.. no visas netaisnības..”

Sakot “netaisnība”, apustulis lieto vārdu anomias, tas ir – viss, kas nav saskaņā ar Dieva likumu; šis vārds apzīmē gan garīgus, gan miesīgus pārkāpumus. Garīgos pārkāpumus rada bezdievīga dzīve – impietas, miesīgos – pasaulīgas iekāres. Tādēļ Sv. Pāvils vēl piebilst: “.. no visas netaisnības..”, ietverot šajos vārdos gan miesas, gan arī dvēseles grēkus un netaisnību – lai izteiktu to, ka Kristus mūs atpestī pilnīgi un galīgi. Tas sacīts, iebilstot visiem “darbu svētajiem” un savādniekiem, kas atpestī paši sevi un citus ar bauslības darbiem jeb atbrīvo savu prātu un brīvo gribu no atsevišķām netaisnām lietām, tas ir, atmet un aizkavē netaisnus ārējus darbus – ar pavēlēm, ciešanām, sodu vai arī atalgojumu un ieguvumiem. Taču viņi spēj novērst tikai pašu nenozīmīgāko netaisnības daļu. Sirds vēl joprojām paliek bezdievības pilna un nepazīst Dieva žēlastību, tā ir pasaulīgu kārību varā, un taisnības trūkst gan miesai, gan dvēselei. Turpretī Kristus caur ticību atpestī mūs no visas netaisnības, darīdams atkal brīvus, lai dzīvojam dievišķu un debešķīgu dzīvi – tā, kā agrāk, būdami netaisnības gūstā, nespējām dzīvot.

“.. un šķīstītu sev..”

Grēks nodara divējādu ļaunumu: pirmkārt, tas mūs sasaista tā, ka nespējam ne darīt, ne atzīt labu; mēs pat negribam to spēt. Tā grēks ir mums nolaupījis brīvību, gaismu un spēku. Un šim ļaunumam tūliņ seko otrs – ka mēs, šādi nošķirti no visa labā, esam spiesti darīt tikai grēkus un nešķīstas lietas, ar grūtu, smagu darbu celdami ellišķīgā faraona valstību Ēģiptes zemē. Kad Kristus ticībā nāk pie mums, Viņš atbrīvo mūs no Ēģiptes gūsta, darīdams brīvus un dāvādams spēku darīt labu. Tas ir mūsu pirmais ieguvums.

Tālāk seko visa mūsu dzīve, kas mums jādzīvo tā, lai izdeldētu no mūsu miesas un dvēseles visu bezdievīgās, pasaulīgās dzīves netaisnību, tā ka visa šī dzīve līdz pat nāves stundai ir viena vienīga šķīstīšanās. Jo, lai gan ticība reizi par visām reizēm atpestī mūs no visām bauslības prasībām un dara brīvus, tomēr mūsu miesā un dvēselē vēl paliek ļaunas tieksmes – gluži kā smaka un slimība pēc cietumā pavadītā laika. Tādēļ ticība darbojas, lai to visu šķīstītu. Tas ir gluži tāpat, kā Evaņģēlijā (Jņ. 11:44) lasām par Lācaru: Kristus ar savu balsi uzmodināja viņu no miroņiem, taču vēlāk Lācaram bija jāatbrīvojas no līķauta. Tāpat pusdzīvajam vīram, kuru samarietis apkopa un aizveda kādā mājvietā, vēl kādu laiku vajadzēja gulēt un atveseļoties.

“.. par savas saimes ļaudīm..”

Vārds periusion apzīmē īpašumu, piemēram, īpašumu, kuru kāds cilvēks iegūst mantojumā. Dieva tauta Svētajos Rakstos tiek dēvēta par Dieva īpašumu. Kā namatēvs darbojas ap savu īpašumu un uzlabo to, tā arī Kristus, mūsu Kungs un Īpašnieks, ticībā darbojas mūsos, lai ik dienu kļūstam labāki un auglīgāki. Redzi, tā ticība ne vien atbrīvo mūs no grēka, bet arī dara mūs par Kristus īpašumu, ko Viņš kā savu saimi pieņem un aizsargā. Kas gan var mums kaitēt, ja pats lielais Dievs ir mūsu Kungs?

“.. dedzīgiem labos darbos.”

Tas, ka esam Kristus saimes ļaudis, ir sacīts, lai mēs pretotos bezdievīgai dzīvei; savukārt, pamudinājums būt dedzīgiem labos darbos teikts tādēļ, lai pretojamies pasaulīgām iekārēm. Tātad mēs ar savu dievbijīgo dzīvi esam Kristus saimes ļaudis, Viņa īpašums, un ar prātīgu un taisnu dzīvi darām labus darbus; būdami Viņa īpašums, mēs kalpojam Viņam, savukārt, darīdami labus darbus, kalpojam savam tuvākajam un paši sev. Tomēr vispirms mums jābūt Viņa saimes ļaudīm, un tikai tad varam darīt labus darbus; jo labi darbi nav iespējami bez dievbijīgas dzīves. Apustulis arī māca, ka mums jābūt dedzīgiem – zelotae, tas ir, lai, labu darīdami, arvien cenšamies cits citu pārspēt, itin kā gribētu sacensties par to, kurš drīkstēs pirmais un visvairāk darīt labu; tieši to izsaka vārds zelotae – dedzība. Kur gan šodien tādu varam atrast?

“To māci, paskubini un norāj ar visu stingrību; neviens lai tevi nenicina.”

Kungs Dievs, cik nepieciešama mums ir šī pavēle! Lietas, par kurām māca šī vēstule, ir ne vien jāsludina, bet arī jāatgādina, mudinot un rosinot ļaudis dzīvot ticībā un darīt īstus labus darbus. Kaut gan tas viss jau ir zināms, tomēr šāda atgādināšana un pamudināšana ir vajadzīga, lai Dieva vārds tiktu pasludināts.

Šī pavēle dota jums, pāvesti, bīskapi, priesteri, mūki, kas tagad pārpludināt baznīcu ar visādām pasakām un cilvēku mācībām! Ja arī jums būtu tikai šī viena vēstule, ar to pietiktu. Jūs ik dienu varētu sludināt un atgādināt tās saturu. Tajā ir ļoti labi raksturota kristīga cilvēka dzīve. Tieši tāda – un ne citāda – tev tā ir jāsludina un jāmāca. Un neviens lai tevi nenicina. Lai Dievs palīdz! Āmen.

Ievēro, ka sludinātāja amata pienākumos ietilpst divi darbi – mācīšana un pamudināšana. Mācīt vajag tos, kam mūsu mācība vēl nav zināma; pamudināt vajag tos, kuri to zina – lai tie nepagurtu, nekļūtu kūtri vai nekristu, bet pastāvētu un ietu tālāk, pretojoties visiem kārdinājumiem.

Šīs vēstules bruņas

Pirmkārt, šī vēstule aizstāv mācību, ka bez Dieva žēlastības nevar paveikt nevienu labu darbu un visa cilvēka dzīve ir grēks. To apstiprina Sv. Pāvila vārdi: “.. ir atspīdējusi žēlastība..”; bet, kur nav žēlastības, tur noteikti ir tikai dusmība. No tā varam secināt, ka bez Dieva žēlastības mūsos ir tikai nežēlastība un dusmas.

Tālāk, sacīdams: “.. žēlastība, kas nes pestīšanu..”, apustulis parāda, ka viss, kam nav Dieva žēlastības, ir jau saņēmis lāstu un tam nav ne pestīšanas, ne palīdzības. Kur tad paliek brīvā griba? Kur paliek cilvēka tikumi, prāts un labie nodomi? Tiem nav ne pestīšanas, ne žēlastības – viss ir nolādēts; Dieva priekšā tas viss ir grēks un kauns, lai arī mums un citiem ļaudīm šādas lietas var šķist brīnišķīgas.

Vēl vairāk to apliecina Sv. Pāvila vārdi, ka Dieva žēlastība nes pestīšanu “visiem cilvēkiem” – bez izņēmuma; tātad agrāk, pirms Evaņģēlijs bija kļuvis zināms, visos cilvēkos ir valdījusi tikai nežēlastība; kā Ef. 2:3 sacīts: “.. pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie.” Tā nu šeit apustulis apklusina un ar spēcīgām bruņām atvaira visus, kas lielās ar saprātu, darbiem, labiem nodomiem, brīvo gribu, dabisko prāta gaismu un citām lietām, kurām nav Dieva žēlastības; neviens cilvēks nav nesamaitāts – visi ir impii – bezdievīgi cilvēki, kuriem nav ne Dieva žēlastības, ne dievbijības.

Tālāk Sv. Pāvils stāsta, ka žēlastība atspīdējusi visiem cilvēkiem, lai tie atsacītos no bezdievības un pasaulīgām iekārēm. Kas var šiem vārdiem iebilst? Kas cits no tiem jāsecina kā tas, ka bez Dieva žēlastības visa mūsu dzīve ir viena vienīga bezdievība un pasaulīgas iekāres? Jo, ja kādā cilvēkā būtu kaut nedaudz dievbijīgas dzīves un garīgu tieksmju, tad ne visiem cilvēkiem vajadzētu atteikties no bezdievīgas dzīves un pasaulīgām iekārēm; tāpat nebūtu nepieciešama ne žēlastības, ne tās atnestās pestīšanas atspīdēšana. Redzi, tā šī vēstule kļūst mums par bruņām, kas ļauj atspēkot maldu mācības un ne vien dzīvot ticības dzīvi, bet arī sargāt ticību un aizstāvēt to, stājoties pretī maldiem.

Tādēļ visiem liekuļiem, visiem garīdzniekiem nākas pakļauties šīs vēstules vārdiem, – kaut arī viņi būtu nopūlējušies līdz nāvei ar savu gavēšanu, lūgšanām, palikšanu nomodā un darbu. Tas viss neko nespēj palīdzēt: bezdievīga dzīve un pasaulīgas iekāres viņos joprojām paliek. Lai kā viņi kaunētos, lai kā censtos sevi apklāt un apslēpt, viņu sirdis nav labas. Ja darbi, tērpi, klosteri, gavēšana, lūgšana to varētu novērst, tad apustulim būtu vajadzējis sacīt: ir atspīdējusi lūgšana vai gavēnis, svētceļojums vai ordenis, tāds vai citāds darbs, kas māca mums, kā kļūt dievbijīgiem. Nē, nekā tamlīdzīga! Ir atspīdējusi pestījošā žēlastība. Tikai šī žēlastība, tikai tā spēj to paveikt un nekas cits!

Tā viegli varam saprast, cik bīstami un nosodāmi ir cilvēku likumi, ordeņi, sektas, mūku solījumi un tamlīdzīgas lietas; jo tie visi ir darbi un nevis žēlastība. Likdamies tik skaisti, tie ved visu pasauli maldos, nelaimē un postā, ļaujot aizmirst žēlastību un ticību un iedomāties, ka šādi maldi var cilvēku darīt dievbijīgu un atpestīt.

To, ka pēc šīs dzīves ir gaidāma nākamā, apliecina apustuļa vārdi: “.. gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu..”. Tas skaidri parāda, ka dvēsele ir nemirstīga, jā, arī miesa tiks atjaunota; kā ticības apliecībā sakām: “Es ticu uz miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu.”

To, ka Kristus ir arī patiess Dievs, apstiprina vārdi: “.. lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus..”. Tie norāda, ka tas, kas atnāks savā godībā pastarā dienā, būs lielais Dievs un Pestītājs Jēzus Kristus.

Ja arī kāds gribētu caursist šīs bruņas, attiecinot apustuļa vārdus “lielais Dievs” uz Dievu Tēvu, tomēr jāpiebilst, ka tā būs vienlaikus lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus atspīdēšana un godība. Ja mūsu Pestītājs nebūtu patiess Dievs, šāda lielā Dieva slava un godība Viņam netiktu piedēvēta. Tā kā ir tikai viena godība, viena atspīdēšana, viens darbs, kas pieder lielajam Dievam un mūsu Pestītājam, tas nozīmē, ka Viņš un lielais Dievs ir viens Dievs. Dievs caur pravieti Jesaju ne reizi vien saka: “.. savu godu Es citam nedošu..” (Jes. 42:8), taču šeit Kristum tāds gods tiek dots; tā nu Kristus nevar būt neviens cits kā Dievs, kam pieder Dieva gods, lai gan Viņš un Tēvs nav viena persona.

Tāpat varam stāties pretī cilvēku mācībām, pamatodamies Sv. Pāvila vārdos: šīs lietas ir jāmāca, uz tām cilvēki jāmudina; ja būtu jāsludina kas cits, viņš to būtu norādījis. Bet tagad mūsu bīskapi un pāvesti domā, ka, rakstīdami paši savus likumus grāmatās un uz papīra, būs gana daudz paveikuši; taču viņu pienākums būtu katram bez mitas sludināt un mācīt tikai Evaņģēliju. Ak, bēdas viņiem!



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.