129. Vai cilvēks spēj pildīt Dieva baušļus?


Sprediķis Jubilate svētdienā

“Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.” Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: “Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?” Tie sacīja: “Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? – Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!” Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: “Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit? Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. [Jņ.16:16-23]

Šajā Evaņģēlija vietā redzam, kā mūsu Kungs mierina un iedrošina savus bērnus, kas paliks pēc Viņa un kam nāksies pieredzēt bailes un postu, jā, arī atkrist Viņa nāves dēļ. Jūs varat redzēt arī to, kas evaņģēlistu Jāni ir pamudinājis teikt tik daudz vārdu un atkārtot dažus vārdus pat četras reizes, lai gan – kā mums šķiet – viņš būtu varējis izteikties arī īsāk. Vispirms mums tiek rādīts kristīga cilvēka paraugs, izmantojot mīļo apustuļu piemēru; un otrkārt – šeit redzam, kā Kristus ciešanas un augšāmcelšanās darbojas mūsos ar savu spēku.

Jūs redzat – Kristus saviem mācekļiem sludina par to, kā, Viņam aizejot, tie skums. Tomēr šie cilvēki ir tik vientiesīgi un neizglītoti, turklāt iepriekšējie Kristus vārdi, ko Viņš bija teicis Vakarēdiena laikā, tos bija ļoti apbēdināti, jo mācekļi neko tādu nespēja saprast. Jā, tās bija pārāk augstas lietas, kas cilvēka dabai nav aptveramas. Un bija arī nepieciešams, lai mācekļi būtu noskumuši, pirms atkal varēja priecāties. Kristus pats mums ir rādījis piemēru, apstiprinādams to, ka bez krusta nevarētu ieiet godībā. Tādēļ Viņš Lk.24:26 abiem mācekļiem, kas dodas uz Emaus, saka: “Vai Kristum nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?” Lai mīļie mācekļi varētu pieredzēt prieku, viņiem vispirms vajadzēja būt lielu bēdu nomāktiem. Bet prieks nāca no Kunga Kristus; jo Evaņģēlijs sevī ietver to, ka prieks nav atrodams ārpus Kristus; un tur, kur ir Kristus, vairs nav nekādu bēdu un skumju – kā tas šai vietā tiek skaidri atklāts. Tādēļ – kad Kristus bija projām, mācekļus pārņēma lielas skumjas.

Un vārdus, ko lasām šajā Evaņģēlija vietā, Kristus saviem mācekļiem sacījis pēc Vakarēdiena, pirms Viņš tika sagūstīts. Aplūkosim šos vārdus:

Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit. Es aizeju pie Tēva.

“Vēl mazu brīdi,” Kristus saka, “un jūs Manis vairs neredzēsit” – jo Viņš tika sagūstīts un notiesāts uz nāvi. Taču tas neturpināsies ilgi. Šo brīdi jūs būsit noskumuši; bet turieties cieši pie manis un sekojiet man, tad jūsu bēdām drīz pienāks gals. Trīs dienas es gulēšu kapā – tad pasaule priecāsies, itin kā būtu jau uzvarējuši; savukārt jūs būsit noskumuši, raudāsit un vaimanāsit. “Un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit. Es aizeju pie Tēva,” tas ir, trešajā dienā es atkal celšos augšām – tad jūs priecāsities, un jūs prieku jums neviens vairs nevarēs atņemt. Tas nebūs tāds prieks, ar kādu priecājas pasaule un kas turpinās tikai trīs dienas – jūsu prieks būs mūžīgs. Tā nu evaņģēlists Jānis lieliski sludina Kristus augšāmcelšanos, atklādams mums šos Kristus teiktos vārdus: “Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit; jo Es aizeju pie Tēva.”

Te mums tiek rādīts piemērs, kuru nepieciešams labi saprast un ņemt pie sirds: ja mums nāktos pieredzēt to pašu, kas notika apustuļu laikos – ja mūs piemeklētu ciešanas, bailes un posts, tad katrā ziņā ir nepieciešams atcerēties šos vārdus, lai mēs kļūtu stipri un priecātos – tādēļ, ka Kristus celsies augšām. Un mēs zinām, ka tas ir noticis; mācekļi to nezināja – viņiem nebija zināms, kā Kristus celsies un ko īsti nozīmē un paveic augšāmcelšanās, tādēļ tie bija bēdīgi un noskumuši. Mācekļi gan dzirdēja, ka atkal redzēs Kristu, taču neko nesaprata, kā tas var notikt. Tādēļ tie runāja savā starpā un jautāja cits citam: “Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs mani atkal redzēsit? Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!” Bēdas bija pārņēmušas mācekļu sirdis, ka viņi jau bija zaudējuši visas cerības un nezināja, ko Kristus ar šiem vārdiem grib sacīt – kā tie Viņu atkal redzēs.

Tādēļ arī mums ir jāizjūt šis mazais brīdis – tāpat, kā to izjuta mācekļi; jo tas ir rakstīts kā piemērs un mācība mums – lai mēs saņemtu mierinājumu un varētu laboties. Mums vajadzētu iemācīties lietot šos Kristus vārdus gluži kā sakāmvārdu, jā, mums vajadzētu savā pieredzē pārliecināties par to, ka arvien varam sacīt: dažkārt Dievs mums ir tuvu, bet citkārt Viņš atkal pazūd mūsu sajūtām. Dažkārt es pamanu, ka Vārds mani pavisam neaizskar un nesaviļņo – tas paiet man garām, un es to atstāju neievērotu; taču man jāraugās, lai arī šajā mazajā brīdī tomēr palieku stiprs un pastāvīgs. Mums klāsies tāpat, kā šeit klājies mācekļiem; un mēs arī nedrīkstam izturēties pret Kristu citādi, nekā šeit aprakstīts – tāpat, kā mācekļi.

Pirmais mazais brīdis ir tas, par kuru Kristus saka: “Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit.” To mācekļi drīz vien saprata – Kristus tika sagūstīts un nonāvēts. Bet otrs mazais brīdis ir tas, par ko sacīts: “Un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.” To mācekļi nesaprastu – un gluži tāpat nespējam saprast arī mēs. Jā, vēl jo mazāk mācekļiem bija saprotami vārdi: “Es aizeju pie Tēva.” Tāpat notiek arī mums: lai gan mēs zinām un dzirdam, ka kārdinājumi, nelaimes un bēdas turpināsies tikai mazu brīdi, tomēr mūsu acis arvien rāda ko citu, nevis to, kam ticam. Tā no mēs šaubāmies un svārstāmies, nevarēdami saprast, ko ar to visu iesākt. Mēs labi zinām un dzirdam, ka šīs mūsu ciešanas nepastāvēs ilgi, bet to, kā viss notiks, mēs nevaram saprast – tāpat, kā mācekļi šeit to nav spējuši.

Bet, ja viņi šos vārdus nesaprot, kādēļ tad Kristus tos saka? Kādēļ tie šeit ir rakstīti? Tādēļ, lai mēs nekristu izmisumā, bet cieši turētos pie Viņa Vārda, kas saka, ka notiks tieši tā un ne citādi – lai gan mums, varbūt, tā nemaz nešķiet. Un, ja arī kādreiz atkrītam un novēršamies no Vārda, mums tomēr ir jāgriežas atpakaļ; jo Kristus savu Vārdu tomēr uzturēs spēkā. Un, ja arī cilvēks nespēj ticēt, tomēr Dievs viņam palīdz. To Viņš dara bez cilvēka prāta, brīvās gribas vai citu spēku līdzdalības. Jā, evaņģēlists saka: mācekļi nesaprata vārdus, ko mūsu Kungs tiem sacīja; un vēl jo mazāk tie saprata Kristus darbus, kas sekoja šiem vārdiem. Tik nespēcīga cilvēka brīvā griba un prāts ir lietās, kas saistītas ar dvēseļu pestīšanu. Zemes lietas cilvēka brīvā griba itin labi var zināt un aptvert; tā, piemēram, gaiļa dziedāšanu mūsu prāts dzird un saprot; bet tur, kur ir Dieva Vārds un darbs, cilvēka prāts izrādās sasaistīts – tas neprot atrast pareizo izturēšanās veidu, lai arī uzskata, ka saprot no šādām lietām diezgan daudz. Taču šis spožums ir pārāk liels – tas mūsu prātu apžilbina un dara arvien aklāku.

Tas šeit lieliski parādīts mācekļu piemērā – viņi jau ilgu laiku bija bijuši kopā ar savu Kungu, un tomēr joprojām nesaprata Viņa sacīto. Arī mēs to neiemācīsimies un nesapratīsim, ja paši nebūsim pieredzējuši – ja nevarēsim sacīt: tas man ir noticis, to esmu sajutis, tā arī man ir klājies – arī es biju baiļu varā, bet tikai īsu brīdi; es esmu sajutis šo kārdinājumu, šo pretestību, taču Dievs drīz vien mani izglāba.

Tas mums būtu jāņem pie sirds, labi saprotot un atceroties šo Vārdu arī baiļu un posta brīžos – mums jāzina, ka šīs ciešanas neturpināsies ilgi; par to domādami, mēs iemantotu pastāvīgu prieku. Jo, ja Kristum līdz ar Viņa izredzētajiem ir nācies pieredzēt šādu mazu brīdi, tad arī tev, man un ikvienam vajadzēs pārciest tādu pašu mazu brīdi. Tevi gan nesitīs krustā Pilāts un Hērods, bet velns, kas kūdīja šos ļaudis, sakūdīs arī tavus vajātājus. Tādēļ, kad tevi piemeklē ciešanas, tev nav steidzīgi jācenšas izdomāt, kā varētu no tām izrauties; Dievs savā laikā tevi no tām izglābs – pārciet tikai šo mazo brīdi un gaidi – Dievs tevi nepametīs.

Taču tev neklājas pašam uzkraut sev ciešanas un krustu, kā daži ir darījuši, labprātīgi iedami nāvē vai cietumā un sacīdami: Kristus ir labprātīgi devies nāvē, ļāvis sevi notvert un notiesāt; tāpat jārīkojas arī man. Nē, tas tev nav jādara – tavs krusts un ciešanas nekur nepazudīs – šie labie ļaudis to nav sapratuši. Arī mīļie mācekļi Mt.26:35 sacīja, ka grib palikt pie Kristus, lai mirtu līdz ar Viņu, un Sv. Pēteris Jņ.13:37 apgalvoja, ka viņš Kristu nekādā ziņā nenoliegšot, bet atdošot savu dzīvību par Viņu. Un kas galu galā notika? Kristus gāja dārzā, baiļojās un bēdājās, tika sagūstīts un nonāvēts, bet Pēteris bēga projām. Kur bija palikusi šī mācekļa lielā uzticība, kur nu bija viņa drosme? Viņš bija domājis, ka Kristus mirs ar priecīgu prātu, un vēlējās Viņam sekot, taču nespēja to izdarīt.

Te nu tu labi redzi, ka tās ir pašizraudzītas ciešanas un krusti, ar kuru palīdzību domājam kļūt pastāvīgi. Bet, kad nāk stunda, par kuru nekad neesi domājis, tad tev patiesi būs grūti pastāvēt, ja vien neesi kļuvis pavisam jauns cilvēks. Vecais Ādams krīt izmisumā un nespēj pastāvēt, jo notiekošais ir pretrunā ar viņa prātu un nodomiem. Tādēļ tev ir nepieciešams pieredzēt kādu ciešanu brīdi, kad Kristus atraujas no tevis un ļauj tev nonākt grēka, nāves un elles varā; tad tava sirds nekādi nespēj klusināt sirdsapziņas balsi, lai ko tu darītu; jo Kristus dodas nāvē. Tad nu tev ir jādzied šī dziesma: “Mazu brīdi jūs Manis neredzēsit, “ – šai brīdī tev nav mierinājuma, nedz palīdzības – tu esi pašā grēka, nāves un elles vidū. Ja nu Kristus, neatkarīgi no visiem taviem nopelniem, nenāktu tevi glābt, tad tev vajadzētu mūžīgi palikt šādās bailēs un briesmās – tā būtu noticis arī mācekļiem, ja Kristus nebūtu augšāmcēlies un atkal tapis dzīvs; tādēļ bija pilnīgi nepieciešams, lai Viņš celtos augšām.

Tas ikvienam ir jāpieredz un jāizcieš – vai nu šīs dzīves laikā, vai uz nāves gultas, kad jau pienācis laiks mirt. Taču daudz labāk ir, ja varam to pieredzēt jau šeit. Jo, kad pienāks brīdis, kad Evaņģēlija dēļ tiksim mesti ugunī un saukti par ķeceriem, tad redzēsim, kālab šīs ciešanas bijušas vajadzīgas. Ja mūsu sirdis nav stiprinātas, tad nu mums būs beigas – mūsu acis redzēs vienas vienīgas nāves mokas un šausmas. Tādēļ, ja Kristus atrauj no mums savu roku, tad esam jau pazuduši; bet, ja Viņš ir klāt un mums palīdz, mūsu miesa gan mirst, taču dvēsele nenonāk postā; jo Kristus to patur pie sevis, kur tā ir droši pasargāta, un neviens to nevar izraut nu Viņa rokas, Jņ.10:28.

Tomēr vārdi vien mums to neļaus saprast – ir vajadzīga arī pieredze. Labi tam, kurš jau šeit ir ieguvis tādu pieredzi – viņam, patiesi, nāve nešķitīs rūgta. Ir bīstami atstāt šādas pieredzes iegūšanu pašai nāves stundai, proti, ja tikai tad sākam mācīties cīnīties ar nāvi un to uzvarēt. Dievs saviem svētajiem mocekļiem un apustuļiem ir parādījis lielu žēlastību – Viņš tajos vispirms ir uzvarējis nāvi, tā, ka tie kļuvuši bezbailīgi un gatavi izciest visu, ar ko vien vajadzēs sastapties.

Tas viss mums tiek rādīts šajā Evaņģēlija vietā. Taču mācekļi nav sapratuši, ko Kristus domā, sacīdams: “Vēl mazu brīdi.” Un ievēro, ka tad, kad mācekļi vēlas Jēzum jautāt par šiem vārdiem, Viņš tos izklāsta vēl plašāk un skaidrāk, sacīdams:

Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā.

Tas sacīts visiem kristiešiem; jo kristietim neizbēgami jācieš dažādi kārdinājumi, bailes, trūkums, pretestība un bēdas. Tādēļ Kristus tās pat nesauc par ciešanām, nedz arī par krustu, bet vienkārši saka: jūs raudāsit, sērosit un skumsit – jo kristietim jāpanes dažādas vajāšanas. Citi zaudē savu naudu, citi cieš kaunu, izsmieklu un aprunāšanu, citi tiek noslīcināti, citi sadedzināti, vēl citiem tiek nocirstas galvas – viens iet bojā vienā, otrs citā veidā. Uz kristiešu pleciem arvien gulstas dažādu nelaimju, vajāšanu, posta un pretestības nastas. Tādas lapsu astes arvien luncinās viņiem apkārt; un, kamēr viņi vēl dzīvo šeit, uz zemes, nekas labāks arī nav gaidāms – ciešanas ir galma krāsas, kas rotā kristiešus un pēc kurām tos var pazīt. Kurš grib būt kristietis, tam neklājas kaunēties par savām galma krāsām.

Kādēļ tad Dievs tā dara – kādēļ Viņš ļauj saviem ļaudīm tikt tā vajātiem un nomāktiem? Tādēļ, lai nomāktu un pakļautu cilvēka brīvo gribu, lai viņš nemeklētu padomu savos darbos, bet pavisam vientiesīgi pakļautos Dieva darbiem, mācīdamies uzticēties vienīgi Dievam un paļauties tikai uz Viņu.

Kad nāk krusts un ciešanas, mums nav jāprāto, kā tikt ar tām galā – un mēs to arī nesapratīsim; tikai pats Kristus var mūs celt augšām un darīt drošus, tā, lai Viņa augšāmcelšanās spēks darbotos arī mūsos, un visa mūsu pašu darbošanās un plosīšanās norimtu un zaudētu savu nozīmi. Tādēļ šie Kristus vārdi ar lielu spēku mūs pārliecina, ka cilvēks ar visiem saviem spēkiem nav gluži nekas; te nu tiek noliegts un nolādēts viss, kas sludināts par labiem darbiem un ko par tiem vēl varētu sludināt. Tāds ir šis spriedums: kur nav Kristus, tur nav nekā. Pajautā Sv. Pēterim, kā viņš jutās, kad Kristus vairs nebija kopā ar viņu, un vai viņš tad darīja kādus labus darbus! Nē, Pēteris zvērēdams noliedza Kristu. Tādi ir labie darbi, ko darām, kad Kristus nav pie mums.

Tas viss sacīts tādēļ, lai mēs pierastu paļauties tikai uz Kristu, un nevis uz darbiem vai kādu citu radītu lietu Debesīs vai uz zemes; vienīgi Kristus Vārdā – un nevienā citā – tiekam uzturēti un atpestīti, Ap.d.4:12; 10:43. Taču šī Vārda dēļ mums daudz jācieš. Un vissliktākais ir tas, ka mums nevien jāpacieš zaudējumi, vajāšanas un nāve, bet arī jāredz, ka pasaule priecājas par mūsu zaudējumiem un nelaimēm – tas ir pārlieku sūri un rūgti. Tā tam ir jānotiek – pasaule noteikti priecāsies, kad mums klāsies slikti. Un tomēr mums šeit tiek sniegts mierinājums: pasaules prieks neturpināsies ilgi, bet mūsu skumjas tiks vērstas mūžīgā priekā. To mūsu Kungs attēlo skaistā piemērā par sievu, kas cieš dzemdību sāpes; Viņš saka:

Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē.

Arī ar šo līdzību Kristus parāda, ka visa mūsu darbošanās nav gluži nekas. Jo šeit redzam, ka pat tad, ja visas pārējās sievas nāktu palīgā dzemdētājai, tās tomēr nespētu atvieglot viņas ciešanas – te brīvā griba zaudē visus savus spēkus un neko nespēj paveikt, nedz palīdzēt. Sievas spēkos nav atbrīvoties no bērna – viņa jūt, ka tas ir tikai Dieva varā un Viņa ziņā; kad Dievs pasaules palīdzība ir veltīga. Nu Dievs ļauj sievai redzēt un novērtēt viņas pašas spēkus un iespējas: iepriekš viņa dejoja un lēkāja, bija priecīga un līksma; bet tagad viņa redz, ka tikai Dievs visu dara un paveic. Tā nu mēs atzīstam, ka Dievs ir mūsu Tēvs, kas izved mūs jau no mātes miesām un palīdz ikvienā lietā.

Tā nu Kristus šeit saviem mācekļiem saka: jums klāsies tāpat kā sievai, kam pienācis laiks dzemdēt – viņa bīstas no lielajām, draudošajām briesmām, tomēr zina, ka šai brīdī darīt un palīdzēt var vienīgi Dievs. Viņam sieva uzticas, uz Viņu tā paļaujas; un Dievs viņai palīdz, paveikdams darbu, kas nav pa spēkam visai pasaulei. Dzemdētāja nedomā ne par ko citu, kā vien – par gaidāmo brīdi, kad viņa atkal atgūs prieku; viņas sirds spriež tā: ir pienākusi mana grūtā stunda, taču, kad tā paies, būs labāk. Tāda sirds un prāts ved cauri bēdām. Tāpat notiks arī jums: kad jums uzbruks bailes un būs jāsastopas ar pretestību, un kad jūs kļūsit jauni cilvēki, esiet klusi un ļaujiet, lai Dievs ar jums rīkojas pēc sava prāta – Viņš visu izdarīs vislabākajā veidā arī bez jūsu pašu palīdzības.

Šī līdzība par sievu cīnās pret cilvēka brīvo gribu, pierādot, ka tā ir pilnīgi bezspēcīga un nevarīga lietās, kas saistītas ar mūsu dvēseļu pestīšanu. Evaņģēlijs skaidri rāda, ka tajās ir nepieciešams Dieva spēks un Viņa žēlastība, jo cilvēka brīvā griba te ir pārāk vāja un niecīga. Bet mēs Evaņģēlija vietā esam cēluši mūsu kārtas un noteikumus, gribēdami ar to palīdzību kļūt brīvi no grēka, nāves, elles un visām nelaimēm, lai galu galā iemantotu pestīšanu. Tā ir liela kļūda.

Šajā piemērā jūs redzat: lai cilvēks varētu piedzimt, viņa mātei ir jāmirst, tas ir – viņai jāizturas un jādomā tā, it kā viņa būtu jau mirusi. Tāpat jānotiek arī ar mums: ja gribam kļūt dievbijīgi, mums vispirms jābūt nomirušiem un zaudējušiem jebkādas cerības uz saviem pašu darbiem, jā, mums neklājas domāt, ka ar tiem kas būtu panākams. Lai iemantotu dievbijību, mums nepalīdzēs ne mūku dzīve, ne priesterība, nedz arī labi darbi; tev jāapklust un jāļauj, lai Dievs rīkojas ar tevi tā, kā Viņš grib. Dievs visu vērsīs par labu – tikai ļauj Viņam rīkoties. Mēs te nevaram darīt neko vairāk, kā vien – reizēm sajust nāvi un elli, ko jūt arī bezdievji; taču viņi netic, ka Dievs ir klāt un grib viņiem palīdzēt. Tāpat arī sieva šajā piemērā nedara neko vairāk, kā vien – sajūt sāpes, bailes un postu, taču pati nespēj sev palīdzēt.

Bet, kad sieva ir dzemdējusi bērnu, tā vairs nepiemin savas bailes un sāpes un ir gluži kā no jauna atguvusi dzīvību. Iepriekš viņa nebūtu varējusi ne iedomāties, ka viņas bēdas un sāpes jau tik drīz beigsies. Tāpat ir arī ar mums: kad mums uzbrūk grēks, nāve un elle, esam gruži kā miruši; jā, mēs esam pašā nāves vidū, un Kristus mūs ir atstājis – uz mazu brīdi. Nu esam nokļuvuši lielu sāpju varā un paši sev nespējam palīdzēt. Bet, kad Kristus atkal nāk un ļauj mums sevi pazīt, mūsu sirdis atkal top prieka pilnas – pat tad, ja visa pasaule nostājas pret mums.

To spēj redzēt tikai cilvēks, kurš reiz bijis nāves varā. Tas, kurš reiz izglābts no nāves, kļūst priecīgs – ne tā, ka šis cilvēks vairs nevarētu krist vai dažreiz noskumt, bet – tā kā viņam ir šis prieks, viņš vairs nebaidās pat no lielām briesmām. Šo prieku gan varu pazaudēt, ja atkal krītu grēkā, jo tad sāku baidīties pat no čabošas lapas, – kā sacīts 3.Mozus 26:36. Kādēļ? Tādēļ, ka Kristus uz mazu brīdi ir mani atstājis un devies projām; taču man nav jākrīt izmisumā – Viņš nāks atpakaļ. Man nav jāpieķeras pāvestam, nedz jācenšas izglābties ar maniem paša darbiem, bet jānorimst un jāgaida, līdz Kristus atkal nāks; šis mazais brīdis nevar izpalikt. Kad Kristus atkal uzlūko sirdi un atspīd tajā, tad arī prieks ir atgūts; nu atkal varu pastāvēt visu nelaimju un draudu priekšā.

Tas viss tiek sacīts un rakstīts tādēļ, lai mēs varētu atzīt savu vājumu un nespējīgumu, kā arī to, ka mūsu darbi ir nenozīmīgi un gluži veltīgi. Savukārt šis prieks ir visspēcīgs un mūžīgs – tas turpināsies, kad būsim nomiruši; taču šāds prieks ienāk arī šajā dzīvē. Jo, ja arī šobrīd krītu, es atkal piecelšos – mana krišana nevar būt mūžīga – tāpat, kā miesa un asinis. Tādēļ Kristus saviem mācekļiem saka:

Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirdis priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems.

To visu Dāvids skaisti un meistarīgi aprakstījis Psalmā 30:2–8, kur viņš saka: “Es tevi augsti teikšu, ak, Kungs, jo Tu esi mani augstu cēlis, Tu maniem ienaidniekiem neesi ļāvis priecāties par mani. Kungs, ak, mans Dievs, es Tevi piesaucu, un Tu mani dziedināji. Kungs, Tu manu dvēseli izvedi no nāves valsts, Tu mani uzturēji dzīvu, ka nenogrimu kapā. Dziediet Tam Kungam, jūs Viņa svētie, daudziniet Viņa svēto piemiņu! Viņa dusmas pastāv tikai īsu mirkli, bet Viņa labais prāts visu mūžu. Vakaram kā viešņas nāk līdzi asaras, bet jaunais rīts ir atkal pilns gaviļu. Es gan sacīju, kad man labi klājās: “Es nešaubīšos nemūžam!” Ak, Kungs, Tu Savā labvēlībā man piešķīri godu un spēku, Tu spēcīgi nostiprināji manu kalna cietoksni, bet, kad Tu apslēpi Savu vaigu, tad es iztrūkos.” Kur tad nu ir tas vīrs, kas sacīja: “Es nešaubīšos nemūžam!”? Jā, Dāvids saka: Tu, Kungs, savā labvēlībā nostiprināji manu kalna cietoksni, tādēļ arī es tā sacīju. “Bet, kad Tu apslēpi savu vaigu, tad es iztrūkos,” un atkal kritu. Ja Kristus vienmēr būtu pie mums, tad, es domāju, mēs nebaidītos nevienu mirkli; bet, tā kā Viņš dažkārt uz brīdi no mums aiziet, mums arī dažkārt nākas bīties.

Šajā psalmā lieliski parādīts, kā iespējams atpazīt un sajust drošu un mierīgu sirdsapziņu; jo Dāvids uzlūko visu pasauli kā vienu niecīgu pilienu un nebīstas no tās, – pat tad, kad visa pasaule trakodama stājas viņam pretī. Tas tādēļ, ka ar viņu ir Kungs, kas nostiprinājis viņa kalna cietoksni. Bet, kad Dāvids krita, un tas Kungs apslēpa viņa skatienam savu vaigu, viņš izbijās – nu viņa drošā sirds un prāts, viņa stiprais cietoksnis bija pagalam, un viņš baidījās pat no čabošas lapas, lai gan iepriekš nebija baidījies arī no visas pasaules. Un arī cituviet, Ps.23:4 viņš savam Kungam saka: “Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.” Un Ps.3:7: “Es nebīstos no daudzajiem tūkstošiem, kas visapkārt nostājušies pret mani.” Psalmos atkal un atkal atrodami šādi vārdi, kas arvien parāda, kā izturas laba un godīga sirdsapziņa, proti: kad dievs ir klāt, tā ir droša un drosmīga; kad viņš ir projām, sirdsapziņa satrūkstas un izbīstas.

Bet tagad cilvēks īsti saprot, ko nozīmē Kristus vārdi: “Es aizeju pie Tēva.” Agrāk neviens – arī mācekļi – to nezināja. Bet ir jānotiek tā, kā Kristus saka: man jāmirst, un arī jums ir jāmirst. Pēteris par to domāja atbilstoši vecā Ādama izpratnei – viņš gribēja mirt līdz ar savu Kungu un bija gatavs paveikt lielas lietas; un arī mēs visi domājam, ka gribam mirt līdz ar Kristu – kā sacīja pārējie mācekļi, kuri vēlējās līdz ar Viņu doties nāvē, Mt.26:35. Taču tam visam mūsos ir jānorimst – ir jāpienāk brīdim, kad Kristus nav pie tevis un nemirst līdz ar tevi, un kad tu pats sev nespēj palīdzēt – kā sieva, kas cieš dzemdību sāpes. Kad tas notiek, tad tu nāc pie Tēva, tas ir – Dievs piepilda tevi ar savu spēku un dara par gluži jaunu cilvēku, kas vairs nebīstas; šī cilvēka dzīve arī šeit jau ir Debesu dzīve, – kā Pāvils to sauc Fil.3:20; un tas iesākas ticībā. Nu tu kļūsi drosmīgs un varēsi teikt līdz ar pravieti, kas psalmā saka: “Es nebīstos no daudzajiem tūkstošiem, kas visapkārt nostājušies pret mani. Un jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos.” Kādēļ tā? Tādēļ, ka esi nācis Tēva. Kurš tad var uzveikt visvareno Dievu? Neviens! Tad jau neviens tev nevar kaitēt, nedz darīt kādu pārestību.

To cilvēks nespēj saprast, pirms tas ir noticis. Ja esi bijis nāvē un izglābies no tās, tu saki: es biju nāves varā, un, ja Tas Kungs nebūtu mani izglābis, tad es tur paliktu mūžīgi. Par to runā viss trīsdesmitais psalms; to pats vari aplūkot un labi pārdomāt.

Tā nu tu šeit redzi Kristus nāves un augšāmcelšanās augli un piemēru, tāpat arī to, ka cilvēka brīvā griba un prāta spriedumi lietās, kas saistītas ar pestīšanu, nepanāk itin neko. Lai Dievs mums dod savu žēlastību, ka varam to saprast un arī atbilstoši rīkoties, Āmen.

Pielikums šim sprediķim[1]

Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā

Nevienam neklājas pašam uzlikt krustu uz saviem pleciem, kā to ir radījuši un vēl joprojām dara muļķīgie ļaudis, kas paši dodas gūstā un nāvē, sacīdami: Kristus taču labprātīgi ir devies nāvē, tādēļ es gribu sekot Viņa piemēram – kā Viņš pats mums pavēlējis. Taču tā rīkoties nepavisam nav nepieciešams, jo tavas mokas un krusts nekur nepazudīs. Ļaudis nesaprot Dieva lietas un domā, ka pēkšņi spēs doties nāvē līdz ar Kristu, kaut gan vēl pat ar vārdiem nav Viņu atzinuši. Arī Pēterim bija šāds nodoms, tomēr viņam izdevās palikt pie Kristus tikpat ilgi, kā zaķim pie bundzinieka. Redzi, kā vecais Ādams spēj pastāvēt, kad viņam jānes krusts! Bet jaunais cilvēks ar Dieva žēlastību var pastāvēt un neatkāpties. Tā nu dievbijīgiem ļaudīm krusta nešana nav mērķis, bet viņi, līdzīgi kokam, kas stādīts ūdens malā, nes labus augļus, kad Dievs to grib. Šādi augļi ir Dievam tīkami, turpretī viss, kas nāk no cilvēka pārgalvības, ir nolādēts – lai arī cik jauki tas izskatītos un cik skaistiem vārdiem tiktu aizbildināts. Bet tam, kurš drosmīgi cīnās, par šīs dzīves ciešanām tiks atlīdzināts ar prieku nākamajā dzīvē, un laicīgā vietā saņems mūžīgo. Par to Kristus saka: “Jūsu skumjas tiks vērstas priekā.”

Šie vārdi sacīti visiem kristiešiem; jo, lai cik labi vai slikti kristīgam cilvēkam veiktos, viņam vienmēr ir jācīnās ar kārdinājumiem, bailēm, postu un pretestību. Arī Kristus šeit nenosauc vārdā kādu īpašu sodu, krustu vai mokas, bet vienkārši saka: jūs raudāsit, sērosit un skumsit – jo kristiešiem jāpanes dažādas vajāšanas. Daži kristieši zaudē savu mantu, citi – labo vārdu un slavu, vēl citi tiek noslīcināti, citi sadedzināti, citiem tiek nocirstas galvas. Tā nu viņi iet bojā no dažādu ienaidnieku rokām un tiek nonāvēti cits par citu nežēlīgāk – uz kristiešu pleciem arvien gulstas nelaimju, vajāšanu un pretestības nastas. Tā ir kristiešu pazīšanas zīme, un viņi droši var sagaidīt, ka šādas lietas turpināsies, kamēr viņi dzīvo šeit, uz zemes. Tas ir galma apģērbs, pēc kura kristiešus var pazīt. Tādēļ tam, kurš grib būt kristietis, neklājas kaunēties no šīm krāsām.

Bet kādēļ tad Dievs saviem ļaudīm ir sarīkojis tādas vajāšanas? Brīvās gribas dēļ – lai tā tiktu pilnīgi nomākta un pakļautos Dieva darbiem – lai cilvēks mācītos paļauties tikai uz Dievu. Tādēļ mums jāatstāj Viņa ziņā visi labie darbi, visa radība un visbeidzot – arī pašiem jānodod sevi Viņa rokās, pilnīgi paļaujoties uz Dievu un cieši turoties pie Kristus. Mūs gan var saniknot tas, ka pasaule priecājas par mūsu nelaimi; taču tas ir pavisam vienkārši – tāda jau ir šīs pasaules daba. Bet kristiešiem ir savs mierinājums: pasaules prieks neturpināsies ilgi, turpretī mūsu nelaime tiks pārvērsta mūžīgā priekā, Āmen.


[1] – Šis pielikums atrodams Lutera vēstulē tēvam, 1531.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.