133. Kā grēks ienāca pasaulē?


Sprediķis Esto mihi svētdienā

Un, tos divpadsmit pie sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: “Redziet, mēs noejam uz Jeruzalemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.” Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast. Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. Tad viņš sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Tas atbildēja: “Kungs, ka es varu redzēt.” Tad Jēzus viņam sacīja: “Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu.” [Lk.18:31-43]


Mūsdienu pasaule ir lielāku un mazāku sektantisku grupu pilna. Tās strauji aug un vairojas, jo cilvēkiem patīk viņu sludinātā vēsts. Tā skan apmēram šādi – ja esi nabags, tici Jēzum un kļūsi bagāts; ja esi slims, tici Jēzum un būsi vesels; ja tev neveicas personiskajā dzīvē – tici Jēzum un viss nokārtosies. Citiem vārdiem sakot, tā ir vēsts, kas māca, kā ar Jēzus palīdzību sasniegt dzīves labklājību. Šāda mācība izklausās patīkama, jo kurš gan negrib būt bagāts, vesels un gūt panākumus dzīvē.

To vēlējās arī Jēzus mācekļi. Kad Jēzus lika tiem pamest viņu tīklus un laivas un sekot Viņam, tie cerēja, ka tos sagaida kaut kas daudz patīkamāks par smago zvejnieka darbu. Vērojot Jēzus pārdabisko spēku un gudrību, tie bija pārliecināti, ka tas izdosies diezgan viegli.

Bet Jēzus domā citādi. Viņš ir Dieva Dēls, kas pieņēmis cilvēka miesu, nemanot ieradies ienaidnieka velna teritorijā un pulcina ap sevi Dievam ticīgos, lai evakuētu tos uz drošu vietu jaunajā pasaulē. Viņš labi zina, ka šajā pasaulē, kur valda velns un ļauni cilvēki, nav iespējama droša un laimīga dzīve. Tādēļ Jēzus pasauc malā no pārējā pūļa savus mācekļus un tiem saka: „Redziet, mēs noejam uz Jeruzalemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu”

Jēzus nebija ieradies šajā pasaulē nejauši. Starp likumīgo šīs pasaules īpašnieku Dievu un okupantu velnu valdīja karastāvoklis. Virspavēlnieks Dievs bija izstrādājis noteiktu plānu, kā glābt iespējami daudzus cilvēkus. Daļu no šī plāna Viņš bija atklājis Vecās Derības laikā, ar īpaši izvēlētu ziņnešu – praviešu palīdzību. Kad laiks pēc Dieva plāna bija piepildīts, Viņa Dēls ieradās ienaidnieka aizmugurē – pasaulē. Velns un viņa piekritēji gaidīja Dieva uzbrukumu, tie bija nodrošinājušies ar likumiem, kas taisnīgajam Dievam neļautu palikt taisnīgam un pārņemt varu ar spēku. Tādēļ velns un viņa kalpi jutās droši un pasargāti. Taču Dieva plāns bija citāds: Nevis Dieva Dēls iekaros pasauli ar spēku un varu, bet Viņu pašu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šaustīs ar pātagām un nonāvēs. Dievs zināja, ka velnam tā liksies pilnīga muļķība, jo viņš pats nekad nebūtu spējīgs uz tādu pazemošanos. Viņam pat prātā nevarēja ienākt, ka Dievs tā pazemosies, ka kļūs par cilvēku – šo nicināmo rāpuli, ko velns tā ienīda un visādi mocīja.

Savukārt Dievs labi pazina velna lepnības pārņemto dabu un bija izvēlējies šādu kara stratēģiju. Viņš zināja, ka velns nekavēsies uzbrukt Viņa Dēlam, kas būs tik cieši savienojies ar cilvēka miesu, ka visi Viņā redzēs cilvēku. Kad velns ar jūdu garīdzniecības palīdzību un pagānu rokām nogalinās Jēzus cilvēka miesu, tas domās, ka ir uzvarējis. Tomēr tieši šajā cilvēka miesā Dievs pats bija nolēmis izciest sodu par visu cilvēku grēkiem. Tā kā Dieva Dēls Jēzus savā cilvēka miesā nebūs darījis nevienu grēku, tad nāvei pēc Dieva likuma pār Viņu nebūs vara. Viņš celsies augšā no nāves, un arī visa cilvēce līdz ar to būs brīva no grēka lāsta. Tādā veidā Dievs palikdams taisnīgs Dievs, kam jāsoda grēks, varēs izglābt grēka lāstam pakļauto cilvēku. Jēzus arī jau iepriekš gribēja brīdināt savus mācekļus, ka Viņš ciešanās dodas labprātīgi, pēc Dieva mūžsenā nodoma, nevis pakļaujoties savu ienaidnieku ļaunajai varai un viltībai.

Velns nespēja neko tādu iedomāties un tas, protams, nebija nācis prātā arī nevienam cilvēkam. Tādēļ tad, kad Jēzus par šo Dieva plānu pilnīgi atklāti stāstīja saviem mācekļiem, tie nespēja saprast, ko īsti Viņš grib tiem sacīt. Pēteris, kas bija pats drošākais mācekļu vidū, tūdaļ pasauca Jēzu malā un sāka Viņu strostēt. Kādas gan muļķības Tu te runā? Kādēļ Tev jācieš un jāmirst pagānu rokās? Tu pats esi stiprs un varens un arī mēs Tev palīdzēsim. Iesim uz Jeruzalemi, padzīsim romiešus, atņemsim korumpētajai garīdzniecībai varu, nodibināsim paši savu valdību un ar Tevi priekšgalā sāksim valdīt Jeruzalemē un Dieva valstība būs atnākusi. Te Pēteris runā, kā īsts sektants. Savā dedzībā viņš gribēja būt gudrāks par pašu Dievu un dot Viņam padomus. To Dievs nevarēja pieļaut, un tas arī nekādā ziņā neatbilda Viņa plāniem. Viņš bija nolēmis nevis valdīt šajā pasaulē, bet ar iespējami maziem upuriem evakuēt savus ļaudis no šīs velna varā esošās pasaules. Tā caur Pētera kritušo dabu velns mēģināja kārdināt Jēzu.

Jēzus tūdaļ atpazina savu ienaidnieku un norāja nevis Pēteri, bet sacīja – „atkāpies no manis sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.” Izrādījās, ka pat caur visdedzīgāko Jēzus mācekli var runāt un pašu Dieva Dēlu kārdināt velns. Jēzus to tūdaļ pamana un brīdina arī mūs – lai aiz visiem labumu solītājiem šajā pasaulē, mēs redzētu viltīgo velnu. Velns izmanto mūsu grēcīgās dabas tieksmes un sola mums labu dzīvi šajā pasaulē, lai novirzītu mūs no Dieva izvēlētā plāna un paturētu savā varā.

Jēzus, apzinādamies briesmas un būdams labs mācītājs, tūdaļ saaicina kopā savus mācekļus un pārējos ļaudis un tiem saka: „Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.”

Tā Jēzus atklāj Dieva pestīšanas plānu. Tāpat kā viņu glābējam Kristum, māceklim ir jāiet sava mācītāja pēdās. Jēzus ceļš, kam jāseko mācekļiem, ved nevis uz Jeruzalemes pili un valdnieka troni, bet gan uz Golgatas kalnu un krustu – krusts ir Jēzus ķēniņa pils un Viņa ķēniņa kronis ir pīts no ērkšķiem. Lai sekotu šajā krusta un ciešanu ceļā, māceklim ir jāaizliedz pašam sevi un savu izpratni par glābšanu, bet jāpakļaujas Dieva plānam. Mācekļa ciešanas galvenokārt ir saistītas ar to, ka viņš tāpat kā Jēzus kļūst nīstams svešinieks šai pasaulei, iemanto vientulību, neizpratni un pat vajāšanas. Te vēl Jēzus piemetina paradoksālu lietu, ja jūs egoistiski rūpēsieties un domāsiet tikai par sevi un saviem plāniem, jūs ne tikai neiegūsiet to, ko vēlaties, bet beigu beigās zaudēsiet arī pašu dārgāko – mūžīgo dzīvību. Turpretī tas, kurš aizliegs savu cilvēcisko prātuļošanu, nebīsies no ienaidnieku draudiem un sekos Kristum, tas pat zaudējot dzīvību, to iegūs.

Lai palīdzētu to saprast Jēzus vaicā: „Ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Patiešām, kaut ko no pasaules goda jūs varat iegūt – saka Jēzus – bet tas notiks par jūsu dvēseles cenu. Vai maksa nebūs pārāk liela? Uz īsu brīdi jūs iegūsiet pasaules atzinību, godu un mantu, bet pēc tam mūžība būs jāpavada ellē. Patiesībā Jēzus cilvēkam raksturīgo dabu sauc par kriminālu: tas ir, jūs dzīdamies pēc pasaules godības, rīkojaties tikpat muļķīgi kā noziedznieks, kas dodas laupīt un zagt, lai īsu brīdi uzdzīvotu, bet pēc tam ilgus gadus pavadītu cietumā. Patiesībā, protams, būs vēl ļaunāk – jo elle ir cietums, no kura nekad un neviens netiek atbrīvots. Vai maksa par īsu baudas mirkli nebūs pārāk augsta? – vaicā Jēzus.

Tālāk Jēzus uzdod otru jautājumu: „Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” Ja cilvēks noraida Dieva piedāvāto pestīšanas plānu, kura centrā ir ciešanas, krusts un augšāmcelšanās; ja cilvēks noraida Jēzus asinis, kas izlietas par viņa grēkiem, kā pilnīga samaksa par visu cilvēku pārkāpumiem, tad – kas viņam atliek? Atliek pašam ar saviem darbiem nopelnīt sev mūžīgo dzīvošanu. Bet kurš to spēj? Visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās taisnības. Mēs visi esam likumpārkāpēji, kurus velns, viņu, starp citu, sauc arī par apsūdzētāju jeb prokuroru, pamatoti apsūdzēs un vaļā nelaidīs. Vai nu mums pilnīgi jāizpilda visas Dieva likuma prasības, vai arī mēs nokļūstam velna varā elles cietumā. Mūsu daba pēc grēkā krišanas ir kļuvusi dumpīga un mēs nespējam izpildīt nevienu likumu. Pat ceļa satiksmes likumus mēs nespējam izpildīt pilnībā, kur nu vēl 10 baušļu prasības! Tādēļ nevienam nav ar ko dzēst Dieva taisnās dusmas un atpirkt savu dvēseli no elles soda. Dievs nav mūsu ceļu policists, kurš apmierināsies ar piecīti. Viņš prasīs samaksāt visu un summa būs tāda, ko ar prātu pat aptvert nevaram. Turklāt arī prokurors viltīgais velns pieprasīs taisnīgu tiesu, visā tās bardzībā. Viņš izmanto Dieva likumu pret mums. Te nu mums nepieciešams, lai kāds cits, Liels Bagātnieks samaksātu pilnu maksu par mūsu pārkāpumu mūsu vietā. Un šis Lielais Bagātnieks, kas labprātīgi grib maksāt, ir Jēzus, kas mani pazudušu un pazudinātu cilvēku ir atpestījis, atpircis un atkarojis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas, ne ar zeltu, ne ar sudrabu, bet ar savām svētajām, dārgajām asinīm un savām nepelnītajām ciešanām un miršanu.”

Ja nu kādam ir kauns no šāda Glābēja, kas cieš un mirst kaunpilnā nāvē pie krusta; ja kāds grib izdomāt savu Glābēju, kas valda ar spēku un varu, tad tādu Dievu viņš varēs iepazīt pastarās tiesas dienā, kad Dieva Dēls ar saviem eņģeļiem nāks Dieva varenībā un godībā. Bet tad arī viņš kaunēsies no šāda ticīgā, kas gan saucies par ticīgo, bet īstenībā ticējis sev, nevis Dieva Dēlam.

Vēl joprojām Dieva Dēls nāk pie mums pazemīgi, lai mūs glābtu. Šodien atkal uz altāra tiks likti Viņa ciešanu un krusta nāves augļi – grēku piedošana, kas tiks mums dāvāta Altāra sakramentā. Tur kopā ar maizi mēs saņemsim krustā sistā un augšāmceltā Kunga miesu un kopā ar vīnu Viņa asinis. Daudziem ir kauns tam ticēt, jo cilvēka prātam tas liekas muļķīgi. Bet lai pasaule smejas par mums, lai bezdievji un maldu mācītāji ņirgājas, lai arī mums tiek Kristus kauns. Mēs to nesīsim ar lepnumu un ar pateicību pieņemsim to veidu, kādā Dievs mūs glābj, nevis izdomāsim savu. Pēc brīža Viņa svētā miesa un svētās asinis būs uz altāra. Kas svēts, lai nāk! Kas nesvēts, lai atgriežas! Svētās lietas svētajiem! Svēto un izredzēto draudze, Tavs Kungs tevi aicina pie sava Galda – Nāc, un baudi un redzi, ka Viņš ir labs. Āmen.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.