1. Kādēļ mums ir jāmācās pazīt Dieva Vārdu?


Sprediķis Epiphania Domini

Kad Jēzus bija piedzimis Betlēmē Jūdu zemē ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: “Kur ir jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš? Jo mēs viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām viņu pielūgt.” Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Un saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt. Un tie viņam sacīja: “Betlēmē jūdu zemē; jo tā raksta pravietis: Un tu, Betlēme, jūdu zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas ciltskungiem; jo no tevis nāks valdnieks, kas ganīs manu Israēla tautu.” Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku. Un viņš tos sūtīja uz Betlēmi un sacīja: “Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un kad jūs viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka ir es aizeju un viņu pielūdzu.” To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Un zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, viņa māti, un tie nometās ceļos un viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja viņam zeltu, vīrāku un mirres. Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi. [Mt.2:1-12]


Šis Evaņģēlijs sasaucas ar lasīto vēstules tekstu un runā par pagānu miesīgo nākšanu pie Kristus; šī miesīgā nākšana kļūst par iesākumu un norāda uz garīgo nākšanu, par kuru runā vēstule. Šis ir biedinošs un reizē mierinošs Evaņģēlijs. Tas draudīgi vēršas pret lielajiem, izglītotajiem, svētajiem, varenajiem, parādot, ka tie visi nicina Kristu; savukārt necilajiem un nicinātajiem, kuriem vienīgajiem Kristus atklājas, šie vārdi sniedz mierinājumu.

I

Vispirms evaņģēlists piemin ķēniņu Hērodu,[1] lai atgādinātu patriarha Jēkaba pravietojumu, kas lasāms 1. Moz. 49:10: “Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekāms tas Šīlo nāks.” No šī pravietojuma kļūst skaidrs, ka Kristum bija jānāk tad, kad jūdu valsts vara jeb scepteris tiks jūdiem atņemts, – tā ka neviens valdnieks jeb ķēniņš, kas cēlies no Jūdas cilts, vairs nekāps valdnieka tronī. Tas notika Hēroda valdīšanas laikā – Hērods nebija no Jūdas cilts, nedz arī cēlies no jūdiem pēc savas miesas un asinīm; viņš bija ēdomietis, svešinieks, ko romieši bija iecēluši par jūdu ķēniņu, lai gan jūdi bija ļoti neapmierināti ar šo ķēniņu, kurš apmēram trīsdesmit gadus ar viņiem cīnījās, izlēja daudz asiņu un nonāvēja pašus labākos jūdus, līdz beidzot Hērodam izdevās tos apspiest un pakļaut.

Kad nu šis pirmais svešinieks bija valdījis jau trīsdesmit gadus un pakļāvis sev visu jūdu valsti, tā ka jau varēja mierīgi valdīt un jūdi bija viņam pakļāvušies, jo bija zaudējuši cerību atbrīvoties no viņa, tad Jēkaba pravietojums bija piepildījies, – tad bija īstais laiks; nu nāca Kristus. Viņš piedzima šī pirmā svešinieka valdīšanas laikā, ierazdamies tieši tā, kā vēstīja pravietojums. Itin kā Viņš sacītu: Jūdas scepteris pazaudēts, svešinieks valda pār manu tautu; nu ir īstais laiks, lai es nāktu un kļūtu par Ķēniņu – nu valdīšu es pats.

Gudros no Austrumu zemes parasti mēdz saukt par trim ķēniņiem – acīmredzot tādēļ, ka viņi nesa un sniedza trīs upurus. Lai vienkāršie ļaudis pie tā arī paliek; jo skaitam šeit nav lielas nozīmes. Tomēr nav zināms, vai viņi bija divi, trīs vai daudzi; tie droši vien bija nākuši no bagātās Arābijas jeb Sābas; to parāda viņu upuri – zelts, vīraks un mirres, kas ir tieši šīs zemes bagātības; nav pamata domāt, ka gudrie savas dāvanas būtu pirkuši kur citur. Jo šajās Austrumu zemēs ir ierasts pagodināt un pasniegt dāvanas, dāvājot savas zemes labākos augļus un savus dārgumus, – kā arī Jēkabs 1. Moz. 43:11 saviem dēliem pavēlēja, lai tie ved uz Ēģipti labākos no savas zemes augļiem, lai dāvinātu tos Jāzepam. Ja gudrie nebūtu atnesuši savas zemes augļus, kādēļ tad viņiem būtu vajadzējis dāvināt tieši vīraku, mirres un zeltu, kas atrodami bagātajā Arābijā, nevis sudrabu un dārgakmeņus vai citus svešu zemju augļus?
Tādēļ šīs dāvanas Kristum tiek upurētas ne tā, kā to attēlojuši gleznotāji – ka viens gudrais sniedz zeltu, otrs – vīraku un trešais – mirres, bet tie visi kopā dāvina visas trīs lietas vienam Cilvēkam. Un viņu būs bijis vesels pulciņš, to vidū arī daži kungi; gluži kā arī tagad valdnieks vai pilsēta mēdz sūtīt dažus drošsirdīgus vēstnešus, lai tie nestu ķeizaram dāvanu; tāpat tas ir noticis arī šeit.

Vīrus, kurus evaņģēlists šeit nosauc par magiem, mēs sauktu par gaišreģiem – viņu prasme nav tāda kā praviešiem, jo tie pareģo ar burvestību, melnās maģijas palīdzību, kā mēdz darīt tatāri un čigāni. Tādēļ tie tiek saukti par gudriem vīriem un gudrām sievām, kas spēj ļaudīm pareģot un pasacīt dažādas lietas, zina dažādas slepenas un savādas zinības. Viņu prasmi sauc par maģiju; tā saistīta ar burvestībām un velna darbiem; tomēr šīs burvestības nav gluži tādas kā tās, ar ko nodarbojas burves un raganas. Jo magi atdarina īstus praviešus (un pareģo gluži kā īsti pravieši), taču viņu pravietojumi nenāk no Dieva Gara; dažreiz viņu pravietojumi ir pareizi, jo tie nav vienas vienīgas velna lietas, kā raganu burvestības, bet cilvēka dabīgā prāta spēju un velna līdzdalības sajaukums.

Tāpat arī viņu brīnumdarbs nav tikai velna māžošanās, kā raganu lietas, bet cilvēka un velna darbu sajaukums. Tādēļ maģija arvien atgādina īstu, dabīgu prasmi. Dabā notiek daudzas un dažādas apslēptas norises; kas tās prot atklāt, tas dara brīnumu lietas – vai vismaz tādas tās šķiet tiem, kuri par šīm lietām neko nezina, – gluži kā tad, kad alķīmiķi pārvērš varu zeltā.

Salamans Dieva Garā ir iepazinis šo apslēpto dabīgo gudrību un dažkārt to meistarīgi izmantojis. Tā 1. Ķēn. 3:25 aprakstīts, kā viņš izšķīris divu sievu strīdu par dzīvo un mirušo bērnu un noskaidrojis, kura ir īstā māte, ielūkojoties pašos cilvēka dabas dziļumos. Arī Jēkabs 1. Moz. 30:37-39 izmanto šo pašu prasmi, likdams aitu ūdens traukos svītrainas rīkstes, lai tām dzimtu raibi jēri.

Šāda prasme ir laba un pavisam dabīga lieta; no tās nāk viss, ko ārsti un citi cilvēki zina par augu, augļu, dzelzs vai akmeņu spēkiem, viss, kas šādās lietās tiek aprakstīts un izmantots. Tādas prasmes bieži vien tiek pieminētas arī Svētajos Rakstos, kur tiek izmantotas līdzības par dzīvniekiem, akmeņiem, kokiem, zālaugiem utt. Šādas zinības un prasmes visvairāk ir apguvuši un lietojuši persieši, arābi un citu Austrumu zemju iedzīvotāji. Tie ir šīs lietas studējuši, un viņu zināšanas ir tikušas godātas; viņi ir bijuši gudri ļaudis.

Bet vēlāk ir uzradušies cūkas un rupji nejēgas, kas – kā jau tas mēdz gadīties visās zinībās un mācībās – aizgājuši pārāk tālu no īstā ceļa un sajaukuši šo cēlo prasmi ar māžošanos un buršanu; tie mēģinājuši atdarināt tos, kuriem ir šāda prasme. Un, nespēdami to panākt, viņi atteikušies no īstās prasmes un kļuvuši par burvjiem un acu apmānītājiem, kas pareģo un dara brīnumus ar velna varas palīdzību, dažkārt izmantodami arī dabas spēkus; jo velns labi pieprot šādas lietas – viņš šīs spējas patur sev un reizēm dod tās arī magiem. Tā nu vārds “mags” ir kļuvis par apkaunojumu un nenozīmē neko vairāk kā to, ka šis cilvēks pareģo un dara brīnumus ar ļaunā gara palīdzību. Tomēr dažreiz magiem izdodas paredzēt pareizi un viņu prasme spēj kādam palīdzēt – tādēļ, ka tajā, ko viņi dara, ir iesaistīti arī dabīgie spēki, uz kuriem var droši paļauties. Ļaunajam garam labi izdodas sajaukt šīs lietas kopā.

Tādēļ magi jeb gudrie nav ķēniņi, bet izglītoti un pieredzējuši cilvēki, kam ir šādas prasmes; lai gan viņu gudrība, bez šaubām, nav bijusi gluži šķīsta un viņi noteikti ir nodarbojušies arī ar acu apmānīšanu. Vēl šodien Austrumu zemēs tiek plaši piekopta daudzveidīga buršana. Īstām, dabīgām prasmēm izzūdot, pasaulē ir izplatījusies buršana; un vispirms magi ir pievērsušies tikai debess ķermeņu gaitas un zvaigžņu pētniecībai. Tā pārgalvīgais prāts visu, kas bijis labs, arvien sajauc kopā ar saviem pakaļdarinājumiem un vīzdegunību, apkaunodams šīs labās lietas. Vīzdegunīgais prāts mudina cilvēkus rīkoties gluži tāpat, kā rīkojas pērtiķi, kas atdarina it visu, ko tie redz un dzird. Tā viltus pravieši atdarina īstos praviešus, liekulīgi darbu svētie – īstus svētos, viltus gudrie – īstus gudros. Uzlūkojot visu pasauli, redzam, ka prāta darbi nav nekas cits kā tikai māžošanās – prāts grib sekot labajam, taču tam izdodas tikai visu sagrozīt, maldinot gan sevi, gan visus citus.

Tā nu magi nav bijuši nekas cits kā cilvēki, kas līdzīgi Grieķijas filozofiem un Ēģiptes priesteriem, īsi sakot – tie ir bijuši bagātās Arābijas augstajās skolās izglītoti vīri; un arī tagad pie valdniekiem tiek sūtīti garīgi, izglītoti ļaudis no augstām skolām. Jo arī augstās skolas lielās, ka mācot dabaszinības un prasmes, ko tās nosaukušas vārdā philosophia, un tomēr nodarbojas ne vien ar pērtiķu cienīgām spēlēm, bet ar indīgu maldu un tukšu sapņu izplatīšanu.

Jo dabaszinības, kas senlaikos tika sauktas par maģiju, bet tagad tiek dēvētas vārdā fizioloģija (physiologia), ir tās, kas māca iepazīt dabas spēkus un darbus, piemēram, to, ka briedis ar savu elpu izvilina čūskas no klinšu plaisām, nonāvē un apēd tās, bet vēlāk dedzinošās indes dēļ izslāpis brēc pēc svaiga ūdens avota, – kā parāda Psalmi 42:2. Tāpat arī – kā sermulis, kustinādams savu asti pie čūskas alas, izvilina čūsku ārā, un, kad tā saniknota izlien no alas, sermulis paslēpjas virs alas; nu čūska raugās augšup, meklēdama savu ienaidnieku, bet sermulis iecērt zobus čūskas kaklā, tieši blakus tās indes zobiem, nonāvēdams čūsku vēl turpat alā. Magi ir studējuši šādas zinības, kurās apslēpta liela gudrība par Kristu un par to, kā cilvēkam jādzīvo sava dzīve. Taču augstajās skolās tagad neviens par šādām lietām nedomā – šāda gudrība zemniekiem zināma labāk nekā mūsu magiem, dabaszinību skolotājiem, kuri drīzāk saucami par dabaszinību ģeķiem, kas tik ļoti nopūlas, mācīdamies krāpties un kļūdami par velna apsmieklu. Ja mēs gribētu pārtulkot šo Evaņģēlija vietu pareizā vācu valodā, tad vajadzētu sacīt: nāca dabaszinību skolotāji no Austrumiem vai arī – dabas zinātnieki no Arābijas.

Dažus pārsteidz tas, kā šie magi nedaudzās dienās varējuši veikt tik tālu ceļu – domājams, ka viņi ieradušies trīspadsmitajā dienā pēc Kristus dzimšanas. Un tomēr ģeogrāfi raksta, ka bagātās Arābijas galvaspilsēta Sāba atrodas apmēram sešdesmit dienu gājuma attālumā no Vidusjūras, tas ir, ne vairāk kā triju vācu jūdžu attālumā no Bētlemes. Tomēr šādi un līdzīgi jautājumi mani pārāk nenodarbina; un neviens ticības artikuls man neprasa ticēt tam, ka Austrumzemes gudrie atnākuši pie Kristus trīspadsmitajā dienā pēc Viņa dzimšanas.

Tāpat nav noteikti jādomā, ka viņi nākuši no galvaspilsētas Sābas vai no Arābijas tālākajām vietām, nevis aizgājuši līdz Bētlemei no pierobežas apkārtnes sev izdevīgā laikā un pavisam parastā veidā. Jo Marijai bija jāpaliek Bētlemē un – saskaņā ar bauslības prasībām – viņai, tāpat kā ikvienai sievai, bija jātiek uzskatītai par nešķīstu un jāpaliek tur sešas nedēļas, tā ka viņa Bētlemē bija atrodama ne mazāk kā divdesmit vai trīsdesmit dienas. Tomēr es negribu noliegt visiem ierasto domu, ka šīs lietas notikušas brīnumainā veidā, ar brīnumdarbu palīdzību, – kamēr neviens netiek spiests turēties pie šīm domām kā pie ticības artikula, kā tas ir noticis ar daudzām līdzīgām lietām. Ko nenosaka dievišķie Raksti, to nav nepieciešams uzskatīt par ticības artikulu.

Tā nu evaņģēlista doma ir šāda: kad Jēzus bija piedzimis – Hēroda, pirmā svešā ķēniņa, valdīšanas laikā – un pravietojums bija piepildījies, redzi, tad notika šī lielā brīnumu zīme. Kristu, ko savējie, savas zemes iedzīvotāji, nemeklēja un negribēja atzīt, meklēja svešzemju ļaudis, kas bija nākuši no tālienes. Ko negribēja meklēt un pielūgt augsti izglītoti vīri un priesteri, pie tā nāca gaišreģi un zvaigžņu vērotāji. Tas bija liels apkaunojums visai jūdu zemei un tautai – viņu vidū bija piedzimis Kristus, taču viņiem pašiem to nācās uzzināt no svešiem, pagāniskiem tālas zemes iedzīvotājiem. Un vispirms jau šim notikumam būtu bijis jākļūst zināmam galvaspilsētā, Jeruzalemē. Tā jūdiem tiek dots spēcīgs pamudinājums atzīt un meklēt Kristu. Taču viņu pakauši ir tēraudcieti un pieres kā no vara, – kā par viņiem sacīts Jes. 48:4.

“Kur ir jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt.”

Pats teksts un nepieciešamība prasa vēl nedaudz plašāk runāt par dabas zinātniekiem jeb dabas pazinējiem; jo magi pēc zvaigznēm bija uzzinājuši par ķēniņa dzimšanu, – kā viņi paši to apliecina. Ir jāzina, ka daļa šādu zināšanu par dabu ir dotas ikvienam cilvēkam. Es zinu, ka suņa mēle spēj dziedēt brūces, tāpat arī – ka kaķis ķer peles arī tad, kad ir paēdis, ka vanags ķer irbes utt. Cits par dabu zina vairāk, cits mazāk; cits šīs lietas mācījies pats no savas pieredzes, cits tās uzzinājis ar citu cilvēku starpniecību. Tomēr Dievs ir atklājis un ļāvis iepazīt ne visu dabu, bet tikai tās mazāko daļu. Prāts ir pārgalvīgs un cenšas izzināt arvien vairāk un vairāk; šī vēlme ir dabas pētīšanas un studēšanas pamatā.

Nav iespējams, ka pēc Ādama grēkā krišanas, kurā cilvēka prāts ir ticis apstulbots, tas vēl spētu iepazīt dabu vairāk, nekā to atļauj pieredze vai dievišķā atklāsme. Taču nemierīgais prāts nespēj rimties un apmierināties ar to, kas tam dots. Prāts, gluži kā pērtiķis, grib visu zināt un redzēt. Tādēļ tas sāk pats savus meklējumus – prāts izdomā un turpina pētīt tālāk, nekā tam pavēlēts, un atstāj neievērotu to, ko māca pieredze vai dod pats Dievs; un tomēr tas neiegūst meklēto. Tādēļ visas šīs studijas un zināšanas ir tikai maldi un ģeķīgi darbi. Un nu esam nonākuši tik tālu, ka cilvēki, noniecinādami vai nespēdami iegūt dabīgo gudrību, sadalījušies neskaitāmās sektās. Daži ir rakstījuši par zemi, citi – par ūdeņiem, citi – vēl par kādām lietām, tā ka grāmatu rakstīšanai un studēšanai nav bijis ne gala, ne malas. Un visbeidzot, paguruši studēt lietas, kas atrodamas uz zemes, viņi uzbraukuši debesīs, gribēdami izzināt arī debesu un zvaigžņu dabu, kas cilvēka pieredzei ir neaizsniedzama. Tā nu viņi ir ieguvuši tiesības un brīvību sacerēt, melot, krāpt un sacīt par nabaga nevainīgajām debesīm visu, ko vien iedomājas. Jo, kā mēdz sacīt: par tālām zemēm var melot droši – tādēļ, ka neviens šos melus nevar atspēkot ar savu pieredzi.

Tāpat arī, – tā kā neviens nespēj aizsniegt debesis un iegūt atziņu par viņu mācību jeb maldiem, tie melo droši un ar lielu pārliecību. Viņi māca: kurš dzimis šajā zīmē, tas kļūst par spēlmani; kurš dzimis tajā zvaigznājā, tas būs bagāts vai gudrs; par kādu citu viņi jau iepriekš zina sacīt, ka tas tiks nonāvēts, un: kas tajā vai citā dienā būvē, ņem sievu vai iziet pie vīra, tam notiks tā un tā. Šie gudrie saka, ka tāda esot debesu zvaigžņu daba – tās spējot paveikt dažādas lietas cilvēku dzīvē, nosakot, kas kurā laikā ar viņu notiks. Ak Dievs, kā gan visas lietas ir tikušas pakļautas šādām zinībām! Prāts ar vislielāko uzmanību ir pievērsies šiem lielajiem, rupjajiem meliem un jaukajām, tukšajām pasakām, kas aklajam prātam ir īpaši tīkamas, – tam patiesība šķiet mazāk pievilcīga nekā pasakas un meli.

Un beidzot ir nākuši paši īstākie varoņi. Tie ir tā īsti pavērsuši augšup savus skatienus, nevis nododamies šādām bērnu spēlēm, bet iesākdami pētīt visu pasauli, mēģinādami noskaidrot, no kurienes tā radusies un kurp dodas – vai pasaule ir reiz iesākusies, vai arī tā paliek un pastāv mūžīgi. Tāpat arī – vai ir kāds, kas valda pār visu pasauli un pār visām lietām. Te nu ir parādījies dabas cēlākais spīdeklis, pagāniskais visu dabaszinību skolotāju skolotājs, kurš tagad valda pār visām augstajām skolām un māca paša Kristus vietā – izcili slavenais Aristotelis, kas ir mācījis un vēl joprojām māca, ka akmens ir smags, turpretī spalva – viegla, ka ūdens ir slapjš, bet uguns – sausa. Viņš sasniedzis īpašu meistarību, apgalvodams, ka zeme atrodas augšā, bet debesis – lejā. To viņš pierāda tā, ka koku un visu augu saknes turas zemē, bet zari tiecas pret debesīm. Tā nu tas, ar ko tiek uzņemta barība, atrodas augšā – kā redzam pie cilvēka –, savukārt tas, kurp barība tālāk dodas, ir lejā. Tādēļ cilvēks ir otrādi apvērsts koks. Spalva, kas lido, laižas lejup, bet akmens, kas krīt, krīt uz augšu.

Tālāk, runādams par Visaugstāko, Aristotelis nonāk pie secinājuma, ka pasaule jau kopš mūžības bijusi tāda, kāda tā ir; tāda pati tā arī palikšot, un ikviena dvēsele mirstot reizē ar miesu. Visaugstākais sēžot debesīs un neredzot neko no visa notiekošā. Viņš – līdzīgi kā gleznās mēdz attēlot aklo likteni – tikai groza debesis apkārt – ik dienas un mūžīgi; un katra lieta nāk kā nākdama. Aristotelis to pamato šādi: ja Visaugstākais redzētu visas lietas, Viņam nāktos redzēt daudz ļaunuma un netaisnības, bet tas Viņam būtu nepatīkami. Tad nu, lai varētu saglabāt prieku un labu prātu, Visaugstākajam jāraugās tikai uz sevi pašu un jāvalda pār pasauli akli un neskatoties, – kā māte naktī ieaijā savu bērnu.

Tādas ir augsto skolu zinības. Kurš tās zina un iemācās, tam liek galvā brūnu bereti un saka: Magister artium un philosophiae. Kam šādu zināšanu pietrūkst, tas nevar kļūt par teologu, nedz saprast Svētos Rakstus, jā, tam jātiek sauktam par ķeceri un jāatsakās no cerībām kļūt par kristieti. Saki man, kā gan vajadzētu saukt šādus ļaudis? Skaties, vai Kristus nav mums taisnīgi atlīdzinājis par to, ka, nepateicīgi būdami, negribēdami pieņemt Viņa žēlastību, esam nicinājuši Viņa Evaņģēliju, tādēļ Viņš ļāvis mums tik apkaunojošā veidā kļūt par velna pakalpiņiem, turklāt mēs to ne vien neatzīstam, bet meklējam velna pasakas kā lielu gudrību, veltīdami tās iegūšanai lielas pūles, darbu un izdevumus!

To visu Sv. Pāvils ir pravietojis, sacīdams Kol. 2:8: “Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu.” Un 1. Tim. 6:20 21: “Tu, Timotej, paglabā uzticēto mantu, novērsdamies no nesvētām valodām un pretrunām, kas ceļas no nepareizas tā dēvētās atziņas; daži, turēdamies pie tās, ir nomaldījušies no ticības.” Te apustulis patiesi pavisam skaidri nosoda augsto skolu mācību, tā ka nekas nav iebilstams; Sv. Pāvils grib, lai vairāmies no visa, kas nenāk no Kristus. Tā nu ikvienam jāatzīst, ka Aristotelis, visu augsto skolu galvenais skolotājs, ne tikai neko nemāca par Kristu, bet apgalvo pavisam ģeķīgas lietas, un – kā jau sacīts – apustulis pavēl, lai paliekam pie mācības, kas mums dota kā patvērums. Viņš nosauc Aristoteļa zināšanas par tukšiem, nekristīgiem vārdiem, kam nav nekāda satura. Turklāt tās runā pretī Kristum, jo ir tikai “nepareiza tā dēvētā atziņa”. Vai gan apustulis būtu varējis izteikties vēl skaidrāk kā, nosaukdams visas šīs cilvēku mācības par “nepareizu tā dēvēto atziņu”? Augstajām skolām taču nav lielāka lepnuma kā Aristoteļa zināšanas un atziņa – un tomēr viņi ar to lepojas gluži veltīgi. Jo šīs zināšanas ir tikai pretestība Kristum un mēģinājumi Viņu iznīcināt.

Tādēļ, mīļais cilvēk, novērsies no šādām dabas zinībām. Ja arī nezini, kāds spēks ir katrai zvaigznei, akmenim, kokam, dzīvniekam vai visai radībai – ja nezini visas lietas, ko cenšas izdibināt cilvēka gudrība, un pat tad, ja tā tiecas pēc zināšanām ar vislabākajiem nodomiem, – paliec pie tā, ko māca tava pieredze un kas zināms visiem cilvēkiem. Nav svarīgi, vai tu zini vai nezini visu; pietiek, ja zini, ka uguns ir karsta, bet ūdens – auksts un mitrs; ka vasarā jādara citi darbi nekā ziemā. Tev jāzina, kā apieties ar savu tīrumu, lopiem, namu un bērniem, – ar šīm zināšanām tev pietiks. Un tālāk – domā, kā mācīties un iemācīties tikai Kristu; Viņš tev parādīs, kas esi tu pats un kas ir tavos spēkos. Tā tu iepazīsi Dievu un pats sevi – uzzināsi to, ko neviens dabaszinību skolotājs nekad nav zinājis, – kā Sv. Pāvils māca 1. Kor. 2:8.

Atgriezīsimies pie Evaņģēlija teksta. Tu varētu sacīt: jā, šis Evaņģēlijs taču saka, ka magi uzzinājuši par Ķēniņa dzimšanu pēc zvaigznes; tas pierāda, ka zvaigžņu pētīšana ir jāprot un jāmāca, – arī pats Dievs to atbalsta un liek uzlēkt jaunai zvaigznei, lai ar tās palīdzību mudinātu un mācītu magus.

Te jāatbild: paliec pie šī piemēra un mācies, kā magi ir mācījušies no zvaigznes, – tad būsi rīkojies pareizi un nenomaldīsies. Jo nav šaubu, ka saule, mēness un zvaigznes – kā Mozus raksta 1. Moz. 1:14, 15 – ir radītas tādēļ, lai kalpotu zemei gan kā zīmes, gan arī ar savu spožumu. Redzēdams sauli uzlecam, tu zini, ka diena sākas; kad tā noriet, zini, ka diena beigusies. Kad saule ir augstu, pašā debess vidū, ir pusdienlaiks – un tā joprojām. Saule tev kalpo kā laika un stundu zīme un mērs, lai tu pēc tās varētu izkārtot visus savus darbus. Tāpat ir ar mēnesi un zvaigznēm, kas spīd naktī. Turklāt saule tev vajadzīga, lai tu varētu apart savus laukus un apkopt lopus. Visi darbi darāmi atkarībā no tā, vai saule silda stiprāk vai vājāk. Pie tā arī paliec – tik daudz tev jāzina par sauli un debesīm. Ja gribi zināt ko vairāk, – tas tev nav nepieciešams un ir tikai jaukšanās svešās lietās, turklāt tādas zināšanas nav drošas un lielākā daļa no tām ir maldi. Tā, piemēram, ja ģeķīgi ļaudis grib zināt, cik liela ir saule, cik augstu tā paceļas virs zemes, kādēļ tai ir īpašs spēks – lielāks nekā zeltam – un kādēļ tam, kas dzimis Saules zīmē, jākļūst par gudru cilvēku. Ir ļaudis, kuri izdomā vēl daudz vairāk šādu muļķību, kam paši nevar atrast nekādu pamatojumu.

Tāpat tev jāzina, ka, ja saule zaudē savu spožumu, tā ir slikta zīme, kurai mēdz sekot nelaime. Tāpat tas ir arī tad, ja atspīd komēta, asteszvaigzne. To mums māca pieredze, turklāt arī Kristus Lk. 21:25 saka, ka šādām zīmēm pie saules, mēness un zvaigznēm ir jāparādās un tās norādīs uz šīs pasaules pēdējo nelaimi. Līdzīgas zīmes ir arī lieli negaisi, zibeņi, plūdi un uguņi gaisā un uz zemes. Bet, kā tas viss notiek, kādi dabas spēki tajā visā darbojas vai arī kādus apslēptus darbus paveic visi šie spēki, kurus magi cenšas izpētīt un novērot, – šādas lietas tev nav vajadzīgs zināt; pietiek ar to, ka tu šajās parādībās redzi Dieva dusmas un labojies. Tā pēdējos gados daudzās zemēs novērots sevišķi daudz aptumsumu un dažādu citu zīmju pie debess. Tas, neapšaubāmi, norāda uz lielu satricinājumu. Tāpat arī aptumsums Kristus ciešanu laikā norādīja uz nelaimi, kuras varā jūdi atrodas vēl joprojām. Tās ir drošas zīmes, ko radījis pats Dievs; tomēr to raksturs nav zināms, lai gan acu apmānītāji par to spriedelē.

Tāpat arī šie magi zvaigzni redzēja tikai kā zīmi un arī necentās to izmantot kā citādi, un tieši kā zīmi Dievs arī bija zvaigzni devis. Tādēļ zvaigžņu vērotāji un gaišreģi nevar rast šajā Evaņģēlijā pamatojumu, kas ļautu slavēt viņu aplamās gudrības un prasmes. Jo, lai gan šie magi citkārt būtu ļāvuši šīm gudrībām sevi apstulbot, tomēr šeit viņi zvaigzni ir izmantojuši tikai kā zīmi. Viņi nesaka, kas Kristus nākotnē būs, kā viņam klāsies – par to magi nerunā un nejautā; tiem pietiek zināt, ka zvaigzne ir diža Ķēniņa zīme. Vienīgais, ko magi jautā, ir – kur Ķēniņš atrodams.

Un, lai Kristus varētu uz visiem laikiem aizdarīt tukšu salmu kūlēju mutes, Viņš kā zīmi savai piedzimšanai ir radījis jaunu, īpašu zvaigzni, kuru šo ļaužu pļāpāšana vēl nekad nav aizskārusi un aptraipījusi – lai tad, ja tie gribētu sacīt, ka Kristus dzimis kādas zvaigznes spēka ietekmē, Viņš pats varētu iebilst un sacīt: šī zvaigzne taču nav neviena no tām, par kurām māca jūsu zinības. Ja zvaigznēs ir ierakstīta visu cilvēku nākotne – kā jūs mācāt –, tad šajā zvaigznē nevar būt apslēpts nekāds liktenis, jo tā ir pavisam jauna, citāda zvaigzne nekā tās, ko jūs esat pazinuši; par šo zvaigzni jūs taču neko neesat dzirdējuši, nedz zinājuši. Un tālāk – ja citām zvaigznēm nav nekādas varas pār Kristu, bet Viņš rada pats savu, jaunu zvaigzni, tas nozīmē, ka zvaigznēm nav varas arī pār citiem cilvēkiem; jo arī Kristus bija Cilvēks – tāds pats kā citi cilvēki. Savukārt šī jaunā zvaigzne neko nav paveikusi attiecībā uz citiem cilvēkiem, jo tā nav ilgi atradusies pie debesīm; tātad tā noteikti neko nepaveic arī attiecībā uz Kristu, kas ir visiem cilvēkiem līdzīgs. Tātad dabaszinības, kas pētī zvaigznes,[2] ir tikai acu apmānīšana.

To, no kurienes magi uzzinājuši, ka šī zīme noteikti liecina par jauna ķēniņa dzimšanu, es nevaru zināt. Varbūt viņi savās vēstures grāmatās un hronikās atraduši liecības par to, ka jau agrāk vairāku ķēniņu dzimšanu pavadījušas kādas zīmes pie debesīm vai jaunas zvaigznes atspīdēšana. Jo arī latīņu un grieķu vēstures liecības vēstī, ka dažu ievērojamu valdnieku un īpašu cilvēku atnākšana vai dzimšana bijusi saistīta ar brīnumiem un zīmēm gaisā un debesīs. Magi labi zināja, ka jūdu tauta ir īpaša, Dieva izredzēta tauta, kurai Dievs devis un darījis vairāk nekā citām tautām. Tādēļ, redzēdami šo brīnišķīgo zvaigzni, viņi domājuši, ka Dievs dos jūdiem jaunu ķēniņu. Daži saka, ka Austrumzemes gudrajiem bijuši zināmi Bileāma vārdi, kas lasāmi 4. Moz. 24:17: “Zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba..” – taču tas mūs nespiež izdarīt nekādus secinājumus. Jo šie vārdi vairāk attiecināmi uz Kristus garīgo uzlēkšanu, un zvaigzne ir pats Kristus. Kam ar to nepietiek, tas lai domā, ko grib. Varbūt magiem bija dota dievišķa atklāsme.

Viņi arī uzreiz neuzskatīja šo ķēniņu par Dievu, bet drīzāk par parastu, laicīgu ķēniņu – gluži kā bagātās Arābijas ķēniņiene nāca pie ķēniņa Salamana, lai viņam kā ķēniņam sniegtu savas zemes dāvanas. Tādēļ gudrie vīri nāk uz Jeruzalemi, uz galvaspilsētu, cerēdami, ka atradīs ķēniņu galmā un ķēnišķīgā greznībā. Jo zvaigzne, ko viņi redzēja virs jūdu zemes, paši būdami vēl mājās, bagātajā Arābijā, ceļā uz jūdu zemi viņiem nebūs bijusi redzama – līdz pat brīdim, kad viņi no Jeruzalemes devās uz Bētlemi, – kā evaņģēlijs saka.

Bet vārdus: “Mēs Viņa zvaigzni redzējām,” viņi tolaik vēl neteica ar domu, ka šo zvaigzni būtu radījis pats Kristus, – tā ir Viņa zvaigzne tādēļ, ka kļuvusi par Viņa piedzimšanas zīmi; kā arī tagad zvaigžņu pētnieki par katra cilvēka zīmi sauc to zīmi, kurā viņš dzimis – un ne tādēļ, ka pats cilvēks būtu šo zīmi radījis. Jo Kristus dievišķība paliek neapskaidrota līdz pat Viņa debesbraukšanai, – lai gan uz to daudzas reizes ir norādīts.

Tāpat arī tas, ka magi grib pielūgt Kristu, notiek atbilstoši tam, kā Austrumu zemēs tika pielūgti ķēniņi, – uz to norāda arī Raksti. Tas nav tā, ka ķēniņi tiktu uzskatīti par elkiem; zemošanos ķēniņu priekšā un viņu godināšanu Raksti sauc par pielūgšanu. Šāda pielūgšana var tikt veltīta kā Dievam, tā arī cilvēkiem – tāpat kā vārdi “kungs” un “ķēniņš”, jā, arī vārds “Dievs”; tā, piemēram, 2. Moz. 7:1 sacīts: “Redzi, Es tevi esmu licis faraonam par dievu..”

“Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzaleme līdz ar viņu.”

Kādēļ ķēniņš izbijās? Jūdi taču gaidīja Kristu, ko Dievs viņiem bija apsolījis, – kā iepriekš sacīts, citējot 1. Moz. 49:10. Bez šaubām, ne tikai Sīmeans un Anna, bet arī daudzi citi svēti cilvēki Jeruzalemē šajā laikā gaidīja un paredzēja Kristus atnākšanu un priecājās par to. Hēroda izbailēm bija acīmredzams iemesls: viņš baidījās par savu ķēniņvalsti, labi apzinādamies, ka pats ir svešinieks un nav pelnījis, ka jūdi viņam darītu ko labu. Tāpat viņš zināja, ka jūdi gaida Kristu, kam jānāk viņus atpestīt – tāpat, kā to reiz bija darījis Mozus. Hēroda sirdsapziņa bija nemierīga, un viņam bija jāraizējas, vai tikai tauta nesacelsies pret viņu, gribēdama atņemt viņam varu. Savukārt jūdi baidījās no Hēroda un romiešiem, domādami, ka jauna ķēniņa nākšana pie varas prasīs pārāk daudz asiņu. Jo iepriekš jūdi bija pretojušies romiešiem un Hērodam, pieredzēdami lielas nelaimes; viņiem bija klājies tāpat kā Israēla tautai Ēģiptē: kad Mozum vajadzēja viņus vest ārā no šīs zemes, tos piemeklēja smagākas vajāšanas nekā jebkad iepriekš; toreiz jūdi pat sāka kurnēt pret Mozu. Tā bija viņu ticības vājuma pazīme. Tāpat arī šīs Jeruzalemes izbailes parāda tās neticību – to, ka jūdi vairāk paļāvās uz cilvēku, nevis Dieva varenību.

Taču svētie ļaudis nav izbijušies, bet prieka pilni. Evaņģēlists saka, ka visa Jeruzaleme ir izbijusies līdz ar Hērodu; tomēr tas neattiecas uz visiem pilsētas iedzīvotājiem, bet ir sacīts tā, kā Raksti mēdz izteikties: ja tiek pieminēta pilsēta, nevis tās iedzīvotāji, tad nav domāti visi, kas tajā dzīvo, bet tikai iedzīvotāju lielākā daļa. Tā arī Jozuas grāmatā vairākkārt rakstīts, ka viena vai otra pilsēta tikusi izpostīta, piebilstot, ka visi iedzīvotāji un visi, kas tajā dzīvojuši, ir nonāvēti.

“Un, saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt. Un tie viņam sacīja: “Bētlemē, Jūdas zemē; jo tā raksta pravietis: un tu, Bētleme Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs manu Israēla tautu.””

Te mēs jautājam: kādēļ Kristus nav vedis šos magus līdz Bētlemei ar zvaigznes palīdzību, bet licis viņiem nu jau zināmās piedzimšanas vietu izdibināt, ņemot palīgā Rakstus? Tas noticis tādēļ, lai mācītu mūs turēties pie Rakstiem, nesekojot nedz mūsu pašu iedomām, nedz arī kādām cilvēku mācībām. Jo Dievs grib, lai Viņa Raksti mums nebūtu doti veltīgi; tikai tajos Viņš ļauj sevi atrast – un nekur citur. Kas nicina Rakstus un novēršas no tiem, tas nekad nevarēs Viņu atrast. Tā arī iepriekš, Lk. 2:12, esam dzirdējuši, ka eņģelis ganiem devis zīmi, pieminēdams nevis Mariju, Jāzepu vai kādu citu cilvēku – lai cik svēti tie būtu –, bet tikai autiņus, kuros Kristus ietīts, un sili, kurā Viņš guldīts, tas ir, praviešu Rakstus un Bauslību. Tur Viņš guļ ietīts; Raksti runā un liecina tikai par Viņu – tie ir Viņa drošā zīme, – kā Viņš pats saka Jņ. 5:39: “Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par mani!” Un Sv. Pāvils Rom. 3:21 saka: Dieva taisnību “apliecina bauslība un pravieši”. Un Lk. 16:29 31 rakstīts, ka Ābrahāms nav gribējis, lai Lācars pēc ellē nonākušā bagātā vīra lūguma dotos pie viņa brāļiem; viņš norāda uz Rakstiem un saka: “Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. (..) Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.”

Mūsu mācītie vīri tagad izdomājuši dažādus veidus, kā mācīties patiesību, pretojoties šai uzticībai un dievišķajai mācībai. Daži no šiem veidiem mums jāaplūko, lai zinātu, no kā uzmanīties. Pirmkārt, viņi ir sacerējuši neskaitāmus likumus, statūtus, artikulus un mācības, kas nāk no pašiem cilvēkiem. Tādi ir baznīcas likumi, ordeņi un noteikumi; tie visi, bez šaubām, nav Kristus autiņi un sile, nedz arī Sīmeans vai Anna. Un Sv. Pāvils uzcītīgi brīdina mūs no šādām mācībām, lai mēs paliktu tikai pie Dieva vārda. Jo visas cilvēku mācības ir bīstamas un galu galā aizved projām no ticības, kā Salamanu aizveda maldos no svešām tautām nākušās sievas; Sv. Pāvils Tit. 1:14 to paskaidro, sacīdams, ka cilvēku mācības mūs novērš no patiesības.

Ja kāds izmantotu cilvēku mācības tā, kā izmantojam ēdienu, dzērienu un apģērbu, tad tās viņam nevarētu kaitēt. Cilvēks ēd, dzer un ģērbjas ne tādēļ, lai, to darīdams, kļūtu dievbijīgs un iemantotu pestīšanu; jo šāds nodoms būtu acīmredzama muļķība; cilvēkam, kas grib kļūt dievbijīgs, ir jāraugās, lai viņš nešaubīgi ticētu Kristum, – tad viņš kļūs dievbijīgs un iemantos pestīšanu. Tad viņa nodoms būs pareizs un sirdsapziņa skaidra. Tātad tam, kurš gavē, dara labos darbus, valkā mūka vai priestera drānas vai arī ievēro sava ordeņa noteikumus, visas šīs lietas ir jāuzlūko tāpat kā ēšana un dzeršana – viņš nekļūst dievbijīgs, šīs lietas darīdams, nedz arī negants, tās nedarīdams. Viņam ir jāzina, ka dievbijīgs var kļūt tikai caur ticību. Tāds cilvēks rīkojas pareizi; viņam cilvēku mācības nekaitē – tāpat kā ēšana, dzeršana vai ģērbšanās. Bet kur gan ir tie, kas tā dara? Tāds ir labi ja viens no tūkstoša! Jo visi saka tā: ja jau ar šādu dzīvi, ordeni, noteikumiem un darbiem nevaru kļūt dievbijīgs, nedz iemantot pestīšanu, ko tad es, muļķis, te daru?

Tādēļ nav iespējams, ka cilvēku mācības nenovērstu no patiesības, – kā Sv. Pāvils saka. Ir jānotiek vienam no diviem: vai nu, dzirdot, ka šādas mācības nespēj cilvēku darīt dievbijīgu un atpestīt, tās tiek pavisam zemu vērtētas un pamestas, vai arī tās sagūsta, sasaista un nonāvē cilvēka sirdsapziņu un nodomus, ja viņš uzskata, ka, šādas lietas ievērodams, varēs kļūt dievbijīgs; jo šādā gadījumā ticībai ir jāiznīkst un dvēselei jāmirst – te vairs nav ne palīdzības, ne glābiņa. Jo ticība nevar pastāvēt un paciest, ka sirdsapziņa paliek pie maldīgiem uzskatiem, it kā dievbijībai būtu vajadzīgs un derīgs kas cits, ne tikai ticība. Tādēļ tas, kam ir ticība, nevar cieši turēties pie cilvēku likumiem; viņš tos ievēro, kad un kā grib; vienkārši izsakoties, – viņš ir kungs pār tiem.

Turpretī tas, kuram ir tikai cilvēku likumi bez ticības, nemaz nevar ticību iepazīt; viņš mūžīgi paliek cilvēku mācību kalps un arī nevar paveikt nevienu labu darbu, – kā Sv. Pāvils saka Tit. 1:16. Tādēļ ir jāturas pie tīras, skaidras Rakstu mācības, kas māca vienīgi Kristu – ka tikai caur Viņu, ticībā kļūstam dievbijīgi un pēc tam brīvprātīgi, bez atlīdzības darām labus darbus sava tuvākā labā, – kā jau iepriekš daudzkārt ir sacīts.

Otrkārt, cilvēku mācību sekotāji rāda mums svēto leģendas un piemērus, ar kuriem tie arī apstiprina un pamato savas mācības. Tas tiešām smagi nomāc un samaitā neskaitāmi daudzas dvēseles. Šādas lietas tik nemanāmi aizved projām no Rakstiem un ticības, ka neviens to pat nespēj pamanīt. Šie skolotāji stāsta par Sv. Benediktu, Gregoru, Bernardu, Augustīnu, Francisku, Dominiku un daudziem citiem izciliem svētajiem, par kuriem neviens neuzdrīkstētos teikt, ka tie nav svēti cilvēki; tomēr viņi ir dzīvojuši šādās cilvēku mācībās un ordeņos un, tā dzīvodami, kļuvuši svēti. Saki man, kā gan vientiesīga sirds varētu paciest šādus triecienus un tomēr saglabāt ticību? Lai to visu izturētu un pastāvētu, ir vajadzīgs apustulisks un evaņģēlisks gars. Ak, cik droši jūtas tie, kuri māca šādus piemērus, kā viņi uzdrīkstas jaukties visās lietās! Viņi domā, ka, svēto piemērus rādīdami, ir iedeguši īstos lukturus.

Ja nu es viņiem teiktu: arī šādi svētie ir izmantojuši ēdienu un dzērienu, arī viņi ir gulējuši un ģērbušies; vai tad nu nebūtu prātīgi dibināt kādu ēšanas, dzeršanas, gulēšanas vai ģērbšanās ordeni? Tad viņi saka: jā, mīļie tēvi ir darījuši šīs lietas ne tādēļ, lai kļūtu dievbijīgi; turpretī darbi, par kuriem stāstām mēs, ir darīti ar šādu nodomu, un viņi tos ir uzskatījuši par labiem un svētiem ceļiem. Te es atbildu: ja tu saki, ka mīļie tēvi ir kļuvuši dievbijīgi ar šādu dzīvi un šajos stāstos pieminētie darbi viņu dievbijībai ir bijuši nozīmīgāki nekā ēšana, dzeršana, gulēšana un ģērbšanās, tu pavisam noteikti maldies. Dievs arvien ir pratis lieliski rūpēties par to, lai neviens svētais nekad netiktu pagodināts ar īpašiem brīnumiem viņa paveikto darbu dēļ; visi svētie ir bijuši ticības un Gara pilni. Bet tu atstāj neievērotu viņu Garu un ticību, pamanīdams tikai ārēji redzamos darbus un dzīvi. Tas ir gluži tas pats, kas, ja kāds muļķis visu mūžu nedarītu neko citu, bet tikai gulētu, jo būtu dzirdējis, ka arī Sv. Bernards reiz ir bijis aizmidzis, un tādēļ muļķis domātu, ka arī viņš gulēdams varēs kļūt dievbijīgs un iemantot pestīšanu. Tā nu svētajiem tiek darīta netaisnība, apgalvojot, ka viņi ir ievērojuši visus šos noteikumus, lai iemantotu dievbijību un pestīšanu; tā ļaudis tiek pievilti ar mīļo svēto vārdu un dzīvi.

Bet, ja tu saki: jā, viņi tomēr ir šādus noteikumus ievērojuši un nav tos noraidījuši, nedz arī novērtējuši tik zemu, kā māci tu! Es atbildu: ne man, ne tev nepiederas iztiesāt viņu nodomus un sirdis. Bet mēs sakām: nav iespējams, ka viņi būtu vērtējuši darbus pārāk augstu. Bet šajās lietās viņi, kā jau cilvēki, ir arī maldījušies. Ikvienam taču jāatzīst, ka arī mīļie svētie ir maldījušies un grēkojuši. Tādēļ Dievs grib, lai raugāmies tikai uz Viņa vārdu, sekodami mīļo svēto piemēram tikai tik tālu, cik viņi seko Dieva vārdam. Bet, kad tie, būdami cilvēki, maldās, sekodami arī savām iedomām vai cilvēku mācībām, – tad mums jārīkojas tā, kā rīkojās dievbijīgie Sems un Jafets, kas apslēpa sava tēva Noas kaunu, nevis tā, kā darīja nekrietnais Hams, kas par to pļāpāja un sludināja. Tā arī mums jāklusē par svēto trūkumiem, bet jāņem vērā tikai labais viņos. Nav nekāds brīnums, ka mīļie svētie šādās lietās ir klupuši un maldījušies. Kristus un ticības atziņa ir tik liela lieta, ka to mūsos spēj radīt tikai Dieva žēlastība. Miesa un asinis par to neko nesaka – vienīgi Debesu Tēvs atklāj mums šādas lietas, – kā Kristus apliecina Mt. 16:17. Pat lielāki svētie nekā Sv. Augustīns, Bernards, Benedikts un Gregors šajā ziņā ir maldījušies. Jau apustuļu laikā bija tādi skolotāji kā tie, pret kuriem vērsdamies Sv. Pāvils raksta visas savas vēstules, cenzdamies saglabāt ticību, pasargādams to no visiem darbiem un darbu skolotājiem.

Vēl vairāk tu brīnīsies, ja es sacīšu: visa baznīca, kad tā vēl bija jauna un labāka nekā jebkuros citos laikos, ir šādi maldījusies, tā ka tikai Sv. Pēteris, Sv. Pāvils un Barnaba nelokāmi palika pie tā, ka neviens likums, nedz darbs nav vajadzīgs un noderīgs, lai darītu cilvēku dievbijīgu. To Sv. Lūka skaidri apraksta Ap. d. 15. Tajos laikos bija daudz izcilu svēto – tādu kā apustuļi un viņu mācekļi; tomēr viņi uzskatīja un arī būtu palikuši pie uzskata, ka likumi un darbi ir vajadzīgi pestīšanai, ja Sv. Pēteris un Sv. Pāvils nebūtu turējušies pie gluži pretējas pārliecības. Un, ja Dievs ar brīnumu zīmēm no debesīm nebūtu viņus pārliecinājis, ka tikai ticība ir vajadzīga un nepieciešama, lai cilvēki tiktu pestīti – kā rakstīts Ap. d. 10:43 –, arī viņi paši to nebūtu zinājuši.

Turklāt, lai gan Sv. Pēteris to zināja un bija palīdzējis atzīt arī citiem, tomēr arī viņš Antiohijā nonāca līdzīgu maldu varā un nepareizi izmantoja brīvību, – kā Sv. Pāvils Gal. 2:11 raksta. Nav tā, ka Sv. Pēteris būtu uzskatījis par nepieciešamu pildīt bauslību, bet viņš pats nebija īsti izmantojis brīvību, kas viņam bija labi zināma; Sv. Pēteris domāja, ka citu cilvēku dēļ viņam būtu jābīstas to darīt. Tas nebija pareizi, tādēļ Sv. Pāvils nosodīja Sv. Pētera rīcību. Un tādēļ, ja mums kā piemēri tiek rādītas lietas, ko svētie darījuši līdzās vai ārpus Rakstiem, – tam visam nav itin nekādas nozīmes. Šādi piemēri pieviļ tāpat – un vēl vairāk – kā ķeceru vai viltus skolotāju maldi. Tas notiek tādēļ, ka patiesais, īstais svētums pārāk veiksmīgi apslēpj šo svēto cilvēku trūkumus; Dievs mums to parāda, gribēdams, lai paliekam pie Viņa Rakstiem un mācības, ārpus kuras nav ne dzīvības, ne gaismas, – kaut arī mūs mācītu visi eņģeļi.

Treškārt, tie, kuri slavē svēto piemērus, pievērš lielu uzmanību tam, kā tie skaidrojuši Rakstus; to viņi uzskata par īsto gaismu, kam jāseko, domādami, ka tādu cilvēku izpratni par Rakstiem nav iespējams noraidīt. Šo skaidrojumu kļūst arvien vairāk, tā ka vairs netiekam līdz pašiem skaidrajiem Rakstiem un pat sākam apgalvot, ka Raksti ir nesaprotami un rada daudz ķecerību.

Vai šāds apgalvojums nav visas Dieva zaimošanas pamats? Bet kurš tad viņiem ir teicis, ka tēvu skaidrojumi nav tikpat nesaprotami? Kurš gan var droši apgalvot, ka tēvi savos skaidrojumos arī nav maldījušies? Ir taču skaidri redzams, ka tie visi itin bieži ir maldījušies un runājuši pretī gan paši sev, gan cits citam un tikai pavisam reti ir spējuši būt vienprātīgi. To visu pats Dievs tā kārto un dara arī tēvu skaidrojumus nepārliecinošus; Viņš visādi cenšas panākt, lai nebēgam no Viņa Rakstiem, tomēr mēs lavāmies projām un neļaujam sevi noturēt pie tiem. Tādēļ mums jāzina, ka ir nepatiesi tas, ko viņi saka: tēvi apgaismo nesaprotamos Rakstus; šāds apgalvojums dara netaisnību tēviem un apmelo viņus. Tēvu darbs ir nevis apgaismot Rakstus ar saviem pašu skaidrojumiem, bet celt gaismā pašus skaidros Rakstus, pierādīt Rakstus ar Rakstiem, bez jebkādiem saviem papildinājumiem.

Bet tas, ka Raksti rada ķecerus, gan ir patiesība. No kurienes tad vēl ķeceri varētu rasties? Nav taču nevienas citas grāmatas, kura mācītu ticību, – to māca vienīgi Raksti. Tādēļ – gluži kā cilvēks var kļūt par kristieti tikai Rakstu dēļ, tāpat arī par ķeceriem ļaudis kļūst vienīgi Rakstu dēļ. Jo tikai Kristus ir zīme, kam runā pretī (Lk. 2:34) un pret ko cilvēki paklūp. Daži krīt un ceļas augšā; vai gan tādēļ viņus vajadzētu atraidīt vai arī nolikt līdzās īstajam Kristum vēl kādu citu? Ja tu nepareizi izmanto vīnu un maizi, vai tad tādēļ tīrumi un vīnadārzi būtu jāatstāj nekopti un tiem blakus jāiekopj citi? Ļaunais gars ir Rakstu ienaidnieks, tādēļ viņš ar savu zaimotāja muti ir sacēlis šo brēku, lai atņemtu tiem labo slavu un darītu tos aizdomīgus.

Bet ko māca šis Evaņģēlijs? Pirmkārt, magi nemeklē augsto priesteri un nesaka: kur ir Anna vai Kajafa vai arī kā katrs no viņiem ir dzīvojis; viņi jautā ko citu: “Kur ir jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš?” Jā, Kristus ļauj, lai viņi, rādīdami mums piemēru, vispirms veltīgi meklē Viņu Jeruzalemē pie garīgajiem, izglītotajiem, valdošajiem ļaudīm. Kristus nav atrodams svētajā vietā, nedz arī tur, kur svētums redzams ārējā izskatā un izturēšanās veidā; magiem arī tiek atbildēts ne saskaņā ar cilvēku skaidrojumiem, bet atbilstoši pašu Rakstu vārdiem par Kristu; tikai šāda atbilde ir jāmeklē pie svētiem ļaudīm un svētās vietās.

Tā mums tiek pietiekami skaidri parādīts, ka jāpievērš uzmanība tikai skaidrajiem Rakstiem, neievērojot visu cilvēku darbus, mācības, skaidrojumus un dzīvi; un, uzlūkojot visu svēto dzīvi vai mācību, mums arī jāraugās, lai necenšamies piesavināt visu, ko viņi māca vai kā dzīvo, bet jāizvērtē šīs lietas, pieņemot tikai to, kas atbilst Rakstiem. Bet viss, kas nāk no viņiem pašiem un nav saskaņā ar Rakstiem, mums jāuzskata par cilvēku lietām, kas jāatstāj neievērotas, – kā Sv. Pāvils māca 1. Tes. 5:21: “Pārbaudait visu; kas labs, to paturiet!” Arī Mozus bauslībā ir devis šādu norādi, 3. Moz. 11:3 un 5. Moz. 14:6 aprakstīdams šķīstus un nešķīstus dzīvniekus un sacīdams, ka visi dzīvnieki, kam nav šķeltu nagu un kas neatgremo, ir jāuzskata par nešķīstiem. Tie ir cilvēki, kam nav šķeltu nagu, tas ir, tie, kuri dzīvo, neko nešķirojot; tie piesavinās visu, kas gadās pa ķērienam, un seko visam, ko vien ierauga. Savukārt šķīstie dzīvnieki ir visi tie cilvēki, kuri ārējā dzīvē un mācībā ievēro garīgu izšķiršanu. Kas saskan ar Rakstiem, to viņi patur, turpretī no tā, kas nav pamatots Rakstos, bet ir tikai cilvēku izdomājumi, viņi novēršas – vienalga, cik izcili svētie šīs lietas mācītu. Jo neviens svētais nav tik pilnīgs, ka viņam nebūtu miesas un asiņu, tas ir, nemitīgas cīņas ar savu miesu un asinīm, tādēļ nav iespējams uztvert šo cilvēku dzīvi kā tīri garīgu lietu un nevainojamu piemēru. Arī svēto dzīvē bieži vien ir izpaudusies cilvēciskā daba un prāts, kam nebūt nav jāseko. Tādēļ Mozus saka, ka mums jābūt ar šķeltiem nagiem, un Sv. Pāvils – ka jāizšķir gari un nav jāpieņem visi darbi un dzīvesveidi.

Tā nu viņi iedomājas, ka šajās trijās lietās, tas ir, cilvēku mācībā, svēto piemēros un tēvu skaidrojumos, redzams apstiprinājums tam, ka viņi rīkojas pareizi, – un ikviens tam arī tic. Nav neviena, kas uzdrīkstētos šaubīties vai runāt pretī; šie skolotāji droši valda pār visiem, iedomādamies, ka tikai viņiem ir Svētie Raksti, kurus tie labi un jauki ievietojuši šajos trijos traukos.

Papildus tam visam viņi ir iekrituši vēl dziļāk tumsības bezdibenī un apgalvo, ka arī dabīgā gaisma un pagānu gudrība esot labas lietas, kas palīdz atrast patiesību. Ar šo domu augstās skolas ir iekritušas tik dziļos maldos, ka jau māca, it kā bez Aristoteļa nevarot iztikt neviens teologs, tas ir, neviens īsti labs kristietis. Šis aklums pārspēj jebkuru citu aklumu! Šādi apgalvojumi vēl būtu paciešami, ja viņi par dabīgo gudrību sauktu zināšanas, ka uguns ir karsta, ka trīs un pieci ir astoņi un tamlīdzīgi; šādas lietas dabīgajam prātam ir labi zināmas. Bet viņi grib pacelties augstāk, pāri sava prāta spējām, un sacer tukšus sapņus un nevajadzīgas domas par lietām, kurām nav nekādas nozīmes un par kurām viņi neko nevar zināt. Tādēļ ir bail pat iedomāties par viņu neprātīgo studēšanu, kam tie veltī tik daudz pūļu un līdzekļu; taču ļaunais gars tikai zobojas par viņiem; Dievs ļauj tam viņus mocīt – to viņi paši ir nopelnījuši, negribēdami palikt pie skaidrajiem Rakstiem. Tādēļ viņiem nākas rīt šos elles dubļus un mēslus, aizejot pazušanā.

Pēc tam viņi ir krituši velna nagos un sekojuši piemēriem, kuros dvēseles ir parādījušās un lūgušas pēc palīdzības; šiem gariem viņi ir akli ticējuši, bez mazākajām kauna un bijības jūtām pieņemdami visu, ko tie ir runājuši. Tādēļ mise ir pieredzējusi tādas ļaunprātības – visas dvēseļu mises un tirgošanos, kuru nožēlojot vajadzētu raudāt dienu un nakti asiņainām asarām. Velns ir mūs piespiedis sevi pielūgt, pārliecinādams, ka sakām patiesību; viņš padarījis mūsu ticību un Sakramentu par apsmieklu un muļķošanos, izrīkodamies ar mums pēc savas patikas. Tas viss ir mūsu vīzdegunības nopelns un atalgojums, ko esam saņēmuši tādēļ, ka mums nav pieticis ar Dieva Rakstiem, – mēs esam uzskatījuši savu uzticamo Dievu un Tēvu par muļķi, it kā Viņš uzdrošinātos mācīt mums savus Rakstus, tomēr pats nezinātu vai nevarētu mums iemācīt to, ko ir nepieciešams zināt. Tādēļ Viņš rīkojas taisnīgi, ļaudams mums kļūt par velna mācekļiem, jo Viņa skolu mēs nicinām.

Tu saki: vai tad nav jātic, ka gari maldās apkārt, meklēdami palīdzību? Es atbildu: kas maldās, lai maldās; tu dzirdi, ko tavs Dievs tev pavēl: ja tu visus šos garus uzskatīsi par aizdomīgiem, tad nebūsi grēkojis. Bet, ja tu tos uzskati par godīgiem, tad tevi jau apdraud maldi. Kādēļ tā? Tādēļ, ka Dievs negrib, lai tu mācītos no mirušajiem un šādā ceļā izzinātu patiesību; Viņš pats grib būt dzīvs, pilnīgs Skolotājs, kas pārpārēm iemāca tev visu vajadzīgo. Tev jāturas pie Viņa vārda; Viņš labi zina, kas sakāms par mirušajiem un dzīvajiem, jo Viņš zina visas lietas. Bet, ko Viņš tev nesaka un negrib sacīt, to arī nav jātiecas izzināt. Godā Dievu, ticēdams un atzīdams, ka zināt šādas lietas tev nav nepieciešami, nedz labi un derīgi.

Tādēļ tev mierīgi un priecīgi jānovēršas no visas šīs garu spokošanās un nav no tās jābīstas; tad arī gari ar mieru no tevis atstāsies. Tātad, ja tavā namā ir mājas gars, tad nespriedelē, bet zini, ka tas nav labs gars un nenāk no Dieva. Pārmet krustu un paturi sirdī ticību: ja Dievs ļauj viņam tevi sodīt – tāpat kā dievbijīgo Ījabu –, esi gatavs un izciet sodu ar labu prātu; ja tās ir tikai paša gara spēles, tad nicini to, palikdams stiprā ticībā un droši paļaudamies uz Dieva vārdu; Dieva vārdam šāds gars neuzdrīkstēsies uzbrukt – par to tev nav jāšaubās. Es gan domāju, ka nevienu no šādiem gariem Dievs nav sūtījis, lai mūs sodītu; tie rīkojas patvaļīgi, veltīgi biedēdami ļaudis, – neko vairāk tie mums nespēj kaitēt. Ja garam būtu vara cilvēkam kaitēt, tas nevis radītu dažādus trokšņus, bet būtu paveicis savu ļauno darbu, pirms kāds aptvertu, kurš to darījis. Savukārt, ja pie tevis nāktu labs gars, tas arī nenotiktu ar tādu trokšņošanu un vieglprātīgām izdarībām. Pārbaudi to visu un parādi šādu ticību, tad redzēsi, ka spokošanās nenāk no Dieva, un tā arī rimsies. Ja netici, gars turpinās savu darbu; jo tu neievēro Dieva Vārdu, no kura tas bīstas.

Dieva vārdi, ar kuriem vari lepoties, ir rakstīti Lk. 16:29, kur Ābrahāms atbildējis bagātajam vīram ellē, kurš prasījis, lai mirušais Lācars tiktu sūtīts pie viņa dzīvajiem brāļiem pasaulē. Ābrahāms šo lūgumu noraidīja un sacīja: “Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa.” No šiem vārdiem pavisam skaidri varam secināt, ka Dievs negrib, lai tiekam mācīti ar mirušo starpniecību, bet – lai turamies pie Viņa Rakstiem. Tādēļ, ja nāk kāds gars, nejautā, vai tas ir labs, vai ļauns, bet droši un īsi, pat ar nicinājumu saki: Habent Mosen et prophetas[3] – tad tas drīz vien sapratīs, ko tu domā. Ja gars ir labs, tas izturēsies pret tevi vēl jo labāk – tādēļ, ka tu brīvi un priecīgi saki sava un viņa Dieva vārdu; ja gars nav labs – un tā tas ir ar visiem gariem, kas trokšņo –, tas drīz vien no tevis atkāpsies. Tāpat tev ir arī Mozus vārdi, kas sacīti 5. Moz. 18:9 11: “Kad tu nonāksi tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad nemācies darīt tās negantās lietas, ko šīs tautas dara. Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, kas savu dēlu vai savu meitu liktu sadedzināt ugunī, nedz arī, kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis, nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs..” Te tu dzirdi, ka Dieva priekšā mirušo jeb garu izjautāšana ir pagāniska negantība, kas ir stingri aizliegta. Šos vārdus Ābrahāms ņem vērā, negribēdams ļaut mirušajam Lācaram iet pie dzīvajiem. Tā nu tu ar šiem vārdiem vari stāties pretī šādiem gariem un sacīt: Non quaeras a mortuis, dicit Dominus – Dievs saka: nemeklē mirušos.

Pie šāda uzskata Dievs paliek tik nepiekāpīgi, ka Rakstos nav atrodams neviens piemērs, neviens stāsts par to, ka svētie būtu kaut ko uzzinājuši no mirušajiem. Tā ir trešā lieta, ar kuru tu vari stāties pretī gariem: Rakstos nav dzirdēts, nedz lasīts neviens piemērs, kas vēstītu par šādiem gariem un viņu dzīvi, tādēļ no tiem noteikti ir jāvairās kā no velna ķēmošanās.

Te itin viegli vari pamanīt, ka Samuēla uzmodināšana, kas aprakstīta 1. Sam. 28:12, ir bijusi īsta spokošanās. Jo tas viss notiek pretēji šai Dieva pavēlei; tādēļ nav jādomā, ka īstais mirušais pravietis Samuēls būtu izsaukts ar gaišreģes darbošanās palīdzību. Raksti nesaka, vai tas ir īstais vai neīstais Samuēls, – tādēļ ka no katra cilvēka tiek prasīts, lai viņš zinātu, ka Dievs caur Mozu ir aizliedzis izsaukt mirušos; un Dievs savu vārdu nekad neatsauc, – kā saka Ījabs un arī Bileāms 4. Moz. 23:19. Un kā gan burvei varētu būt vara pār svētajiem, kas arvien tiek uzturēti un pasargāti tikai Dieva rokās?

Bet, ja kāds saka: šādi taču tiek noliegta arī šķīstītava, – es atbildu: ja arī tu netici šķīstītavai, tas vēl nenozīmē, ka esi ķeceris; jo Rakstos par to nekas nav sacīts. Un labāk ir, ja netici lietām, kuras nav atrodamas Rakstos, nekā atkāpies no tā, kas Rakstos ir atklāts. Lai pāvests un viņa sekotāji dusmojas, cik vien grib; viņi dara šķīstītavu par ticības artikulu – tādēļ, ka tieši šķīstītava viņiem atnesusi visas pasaules bagātības, aizvedot neskaitāmas dvēseles ellē, jo tās ir paļāvušās uz iespēju tikt atpestītām no šķīstītavas ar darbiem. Dievs tev nav pavēlējis, nedz sacījis kaut ko par šķīstītavu. Bet Viņš tev ir pavēlējis neizsaukt mirušos un neticēt visam, ko tie saka. Šī pavēle ir noteiktāka un patiesāka par visu, ko saka visi eņģeļi, nemaz jau nerunājot par pāvestu un viņa sekotājiem, kuri mudina veltīt mazliet ticības arī šķīstītavai, – jo visas viņu mācības ir tikai meli un krāpšana. Bet, ja gribi lūgt par mirušajiem, es tevi neatturēšu. Es domāju, ka šķīstītava nav tik vispārēja lieta, kādu to attēlo pāvesta sekotāji; man šķiet, ka tajā nonāk tikai nedaudzas dvēseles.[3] Tomēr, kā jau sacīju, ja arī netici šķīstītavai, tas tavai dvēselei nekādus draudus nerada. Tavs pienākums nav ticēt nekam vairāk kā vien tam, kas sacīts Rakstos. Bet, ja kāds te grib citēt Gregoru, Augustīnu un citus svētos ar visiem viņu izteikumiem un skaidrojumiem vai piemēriem par šķīstītavu, – tu jau dzirdēji, cik tālu drīksti sekot un ticēt mīļajiem svētajiem. Kurš gan varētu droši apgalvot, ka viņi šajās lietās nav tikuši piekrāpti vai nomaldījušies – kā viņiem noticis daudzās citās lietās?

Mūsu ticībai ir vajadzīgs viens vienīgs pamats, un tas ir Dieva vārds. Ticība nedrīkst tikt pamatota smiltīs vai sūnās – cilvēku maldīgajās iedomās vai darbos. To apstiprina arī Jes. 8:19 20 vārdi: “Bet, kad jums sacīs: “Jums jāprasa zīlniekiem un pareģiem, kas muld un čukst,” – tad atsakait: “Vai tad tautai nav jāgriežas pie sava Dieva? Jeb vai tai ar jautājumiem par dzīvajiem jāgriežas pie mirušajiem? Jāturas pie bauslības un liecības! Ja nē, tad runātam vārdam neausīs rīta gaisma!”” Redzi, arī šie ir skaidri vārdi, kas pieprasa, lai visu, ko gribam zināt, izdibinām atbilstoši Dieva bauslībai un Viņa liecībām. Kas to nedara, tam tiks atņemta rīta gaisma, kas, bez šaubām, ir Kristus un pati patiesība. Un ievēro, ka šeit sacīts: ir jāgriežas pie Dieva, – lai neviens neskatītos debesīs ar ieplestām acīm, gaidīdams no Dieva ko īpašu; te tiek parādīts, kur un no kurienes jāgaida Dieva atbilde: “Jāturas pie bauslības un liecības,” – tas nav apvienojams ar gaidīšanu no paša Dieva, ārpus Rakstiem; un vēl jo mazāk Viņš gribēs paciest, ka griežamies pie citiem.

Tā kā 5. Moz. 18:10 11 Mozus uzskaita tik daudzus, pie kuriem ļaudis mēģina visu izdibināt, tad mums jānorāda, kas tie tādi ir un ar ko nodarbojas. Pareģi ir tie, kas runā par nākamām lietām – kā zvaigžņu tulki un viltus pravieši, kuri runā, velna iedvesmoti. Tādi ir arī dienu izraudzītāji – tie, kuri dažas dienas uzskata par nelaimīgām, citas – par laimīgām un piemērotām ceļošanai, būvēšanai, precībām, karošanai un dažādām citām darbībām. Tādi ir arī garu sabiedrotie – es nezinu, kā citādi lai tos nosauc –, kuri izsauc velnu, izmantojot spoguli, attēlu, koku, zobenu, kristālu, pirkstus, nagus, lokus, rīkstes un tamlīdzīgas lietas, gribēdami ieraudzīt apslēptus dārgumus, notikumus un citas lietas. Tādas pašas ir raganas, negantās velna netikles, kas zog pienu, rada vētru, jāj uz siekstām un slotām, brauc ar apmetņiem, liek ļaudīm kļūt nekustīgiem un izkalst, nonāvē bērnus šūpulī, nobur locekļus un tamlīdzīgi. Tāpat arī vārdotāji, kas svētī lopus un cilvēkus, nobur čūskas, apvārdo tēraudu un dzelzi, spēj redzēt daudzas lietas un darīt dažādas zīmes. Tāpat pareģi, kuriem aiz muguras stāv velns, kas māca tiem pastāstīt cilvēkiem, kur atrast pazudušo, un redzēt, ko viņi dara vai darīs, – tādas lietas pieprot tatāri un čigāni. Un arī tie, kas nodarbojas ar buršanu un spēj piešķirt lietām citādu izskatu, tā ka cilvēks iegūst govs vai vērša izskatu. Burvji prot piespiest cilvēku just pret kādu mīlestību un iekāri; tie pieprot vēl daudzas un dažādas citas lietas. Un visbeidzot – šeit jāpieskaita arī apkārtklejojošie mirušo gari.

Redzi nu, Mozus neko nav aizmirsis; viņš ir aiztaisījis visas spraugas, lai neviens neiedomājas mācīties un izdibināt kādas lietas bez Dieva vārda. Viņš daudzkārt ir noraidījis cilvēku iedomību un dabīgo prātu – it īpaši 5. Moz. 12:8, sacīdams: “Nedariet .. ikviens, kā tam šķiet pareizi esam..” Un Salamana Pamācībās 3:5: “Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību..” Mēs redzam, ka Dievs negrib, lai sekojam tam, kas ir mūsu prāta spēkos, nedz arī kam tādam, kas sniedzas tam pāri, bet – vienīgi Viņa vārdam. Tādēļ arī Jesaja iepriekš citētajā vietā saka, ka mums nav jāvēršas ne pie dzīvajiem, ne mirušajiem, bet vienīgi pie Dieva – Viņa bauslībā. Arī Sv. Pēteris 2. Pēt. 1:19 saka: “Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs.” Vai šeit Sv. Pētera vārdi nesaskan ar Jesajas izteikumu par Dieva vārdu un rīta gaismu? Un vai, sacīdams, ka tikai Dieva vārds ir svece, kura spīd tumšā vietā, Sv. Pēteris neparāda arī to, ka viss, kas nav Dieva vārds, ir tikai tumsība?

Mums bija nepieciešams izdarīt šo atkāpi, lai prastu atbildēt viltus gariem un cilvēku mācībām, paturot sev tikai skaidrus, tīrus Svētos Rakstus. Nu atkal atgriezīsimies pie teksta un, mācīdamies no magiem, jautāsim: “Kur ir jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš?” Lai Hērods jautā pēc priesteriem un Rakstu mācītājiem; mēs meklēsim tikai jaundzimušo Ķēniņu. Lai augstās skolas jautā: kur ir Aristotelis? Kur ir pāvests? Kur ir dabīgais prāts? Kur ir Bernards? Kur Gregors? Kur ir koncili? Kur ir doktori? Bet mēs jautāsim: kur ir Kristus? Mēs nerimstam jautāt, līdz dzirdam Rakstus, kas runā par Viņu. Nepakļausimies nekādiem kārdinājumiem, lai cik liela un svēta būtu Jeruzaleme, lai cik cēla un varena būtu Roma. Mēs nemeklējam ne Jeruzalemi, ne Romu, bet Ķēniņu, Kristu – Viņa Rakstos. Kad mums ir Raksti, mēs atstājam Hērodu, priesterus un Rakstu mācītājus līdz ar visu Jeruzalemi un Romu un sekojam Rakstiem, līdz esam atraduši Ķēniņu.

Bet te redzam arī to, ka Rakstiem un Kristum ir trejādi mācekļi. Pirmie ir priesteri un Rakstu mācītāji, kuri pazīst Rakstus un māca tos ikvienam cilvēkam, tomēr paši pie Kristus nenonāk. Vai garīgi izglītoto ļaužu vidū nevalda liela siržu cietība un nevērība? Viņi dzird un redz, ka tik izcili, krietni cilvēki no tālām zemēm nāk, lai atrastu Kristu; viņiem tiek sacīts, ka debesu zvaigzne norāda uz Ķēniņa piedzimšanu; turklāt viņiem pašiem ir dota Rakstu liecība. Un, tā kā šie ļaudis ir priesteri un paši izglītotākie vīri, tiem būtu vajadzējis pašiem pirmajiem doties uz Bētlemi – ar vislielāko prieku un ilgošanos; jā, arī tad, ja viņi dzirdētu, ka Kristus piedzimis kādā Austrumu zemē, tiem būtu vajadzējis skriet pie Viņa, ņemot līdzi visu, kas tiem pieder, – jo visas viņu cerības un vienīgais mierinājums taču saistījās ar Kristus atnākšanu.

Bet viņi ir baidījušies no Hēroda; tas noteikti būtu viņus nonāvējis, ja tie kaut ar vienu vārdu apliecinātu Kristu un gribētu Viņu uzņemt kā Ķēniņu; Hērods jau iepriekš bija nonāvējis Hirkanu[5] un daudzus citus. Šī paša iemesla dēļ viņš lika nonāvēt pat nevainīgus bērniņus. Tā nu viņi, baidīdamies no sava kunga un no nāves, pameta Ķēniņu, palikdami tirāna Hēroda un velna varā.

Vēlāk, redzēdami, ka Kristus neparādās pasaulīgā varenībā, viņi aizmirsa un noniecināja visu, ko bija dzirdējuši, domādami, ka magi ir tikuši piekrāpti. Un tā nu Kristus ir uzaudzis, palikdams viņiem gluži nepazīstams, tā ka tie pat vairs nav zinājuši, no kurienes Viņš nācis, – kā sacīts Jņ. 1:26. Tādi ir šie Kristus mācekļi, kuri gan zina patiesību, taču neuzdrīkstas to apliecināt, nedz pie tās turēties; tādēļ viņi ir pazuduši cilvēki, – kā Kristus saka Mt. 10:32 33: “Tad nu ikvienu, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet, kas mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.”

Otra veida mācekļi ir Hērods un viņa ļaudis; jo arī Hērods meklē Rakstos un tic tiem, uzskatīdams Rakstus par patiesību. Viņš arī tic, ka Kristus, kas Rakstos tiek sludināts, nu ir piedzimis, – citādi Hērods nebūtu pievērsis visam notiekošajam nekādu uzmanību un nebūtu raudzījies uz šīm lietām tik nopietni. Tā nu ir skaidrs: Hērods ir uzskatījis Rakstus par Dieva vārdu, kam jātop piepildītam, un Kristus piedzimšanu par Dieva darbu. Tomēr viņš pārgalvīgi stājas pretī Dieva vārdam un darbam. Hērods to dara apzināti un atklāti, gribēdams mainīt to, ko Dievs saka un dara, lai gan šim cilvēkam ir zināms, ka teicējs un darītājs ir pats Dievs. Tādēļ Hērods ar lielu uzcītību pētī Rakstus un klausās par Kristu; taču viņš to dara vienīgi tādēļ, lai Viņu iznīcinātu. Hērods baidās, ka Dievs, kurš nemelo, būs teicis patiesību. Vai tā nav neticības pilna, muļķīga pārdrošība? Kurš gan varētu iedomāties, ka cilvēka sirdī radīsies tādi nodomi, kādi bijuši Hērodam? Tomēr visos laikos pasaule ir bijusi šādu cilvēku pilna – tieši viņi ir paši galvenie un labākie ļaudis visās vietās.

Trešā veida mācekļi ir dievbijīgie magi, kuri atstāj savu zemi, namus un īpašumu, atteikdamies no visa, lai tikai varētu nākt un atrast Kristu. Magi ir tie, kas atklāti apliecina Kristu un Viņa patiesību; turpretī Hērods ir visi, kas šo patiesību vajā un cenšas iznīcināt. Tomēr arī Hērods grib tikt uzskatīts par Dieva kalpu – viņš apmeklē templi un dara to pašu, ko visi dievbijīgi ļaudis.

Te varētu rasties jautājums: kādēļ evaņģēlists ir mainījis pravieša vārdus un saka: “Un tu, Bētleme Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs manu Israēla tautu,” jo pravietis Miha 5:1 saka: “Bet tu, Bētleme Efratā, kas esi maza starp tūkstošiem no Jūdas, no tevis nāks tas, kam jābūt par valdnieku Israēlā..” Kā gan ir saskaņojami šie divi izteikumi: “Tu nebūt neesi mazākā,” kā saka Matejs, un: “Tu esi maza,” – kā sacījis Miha?

Otra atšķirība ir tā, ka Matejs saka: “starp Jūdas cilts kungiem”, savukārt Miha: “starp tūkstošiem no Jūdas”. Šī atšķirība ir viegli izlīdzināma. Jo ebreju vārds alphe nozīmē “valdnieks” un “tūkstotis”, tā ka pravieša vārdi var tikt tulkoti kā “starp cilts kungiem”, tā arī “starp tūkstošiem”. Gluži kā, ja es sacītu: “Da kommt ein Herzog,” – šie vārdi varētu norādīt gan uz valdnieku, gan arī karapulku. Jo vācu valodā ar vārdu “Herzog” var tikt apzīmēts arī karapulka gājiens – viss pulks līdz ar šā pulka vadoni jeb galvu; ja karapulks uzvar vai zaudē, mēdz sacīt: karavadonis jeb hercogs ir uzvarējis vai zaudējis. Arī Mozus bauslībā bija noteikta tāda kārtība, ka pār tūkstoš vīriem tika iecelts viens kungs, – kā lasām 2. Moz. 18:21, tā ka var sacīt gan “starp cilts kungiem”, gan arī “starp tūkstošiem”. Jo šie vārdi norāda uz lielu pulku, kurā ikvienam tūkstotim ir savs vadonis, un šādos pulkos ir sadalīta visa tauta. Šo Jūdas cilts kungu jeb tūkstošu vidū Bētleme tiek nosaukta par mazu pilsētu – gluži kā mēs varētu sacīt: Saksijas pilsētu vidū Vitenberga ir maza. Taču evaņģēlistam labāk paticis sacīt “starp cilts kungiem” nekā “starp tūkstošiem”. Jo nav jau svarīgi saskaitīt ļaužu tūkstošus, bet būtiski ir tas, ka pastāvējusi īpaša kārtība, ka kungam varēja būt pakļauti tūkstoš vīri, un valdība arvien valda pār tūkstošiem. Tā arī katras pilsētas galvu vai visu tās draudzi varētu apzīmēt ar vārdu aluph, tas ir, tūkstotis jeb draudze, kurā varētu būt apmēram tūkstoš cilvēku, kam ir viens kungs jeb pilsētas galva. Tātad pravieša un evaņģēlista vārdus mēs varētu tulkot šādi: un tu, Bētleme, esi maza jeb parasta pilsēta Jūdas draudžu jeb pilsētu vidū. Salīdzinājumā ar citām pilsētām – tādām kā Hebrona, Kiriata Sefera un līdzīgām – Bētleme tajā laikā bija pavisam neliela.

Bet tas, ka pravietis saka “Bētleme Efratā”, savukārt evaņģēlists – “Bētleme Jūdas zemē”, arī ir viens un tas pats. Abi ir gribējuši izteikties skaidri un parādīt, ka Bētleme ir pilsēta, kura senlaikos saukta par Efratu, un tā atrodas Jūdas zemē. Kristus Dzimšanas svētkos pirmajā evaņģēlija lasījumā dzirdējām, kādēļ tā tiek saukta par Efratu un Bētlemi; šī zeme bijusi bagāta ar labību; turklāt Efrata, patriarha Kaleba sieva, atdusas šajā zemē, apstiprinādama tās vārdu. “Bētleme” nozīmē “maizes nams”, un “Efrata” – “auglīgā”; tā bijusi auglīga zeme, kurā bijis papilnam labas pārtikas.

Tāpat itin viegli varam saskaņot pravieša vārdus: “.. kam jābūt par valdnieku Israēlā,” un evaņģēlista izteikumu: “.. nāks Valdnieks, kas ganīs manu Israēla tautu.” Evaņģēlists īpaši uzsver valdīšanu, parādot, cik svarīgi ir, lai Valdnieks valdītu tautu.

Bet kā savienojamas šīs divas lietas – ka pravietis sauc pilsētu par mazu, turpretī evaņģēlists saka, ka tā nav maza? Šie apgalvojumi taču runā viens otram pretī. Nepietiek ar to vien, ka sakām: grāmatas varētu būt sagrozītas. Taču šiem vārdiem acīmredzot nav citāda izskaidrojuma kā vien – ka evaņģēlists vairāk raugās uz garīgo lielumu, un to norāda arī pravietis, itin kā gribētu sacīt: tu, Bētleme, esi maza cilvēku priekšā, taču patiesībā, Dieva priekšā nebūt neesi mazākā; jo Israēla Kungs nāks tieši no tevis. Tātad to, ko pravietis ir tikai domājis un noklusējis, evaņģēlists izteicis skaidri un pilnīgi. Šāds izteiksmes veids – ka kaut kas tiek noklusēts, tomēr ir parādīts – ir itin bieži sastopams arī parastā ikdienas valodā. Tā, piemēram, ja es teiktu: tu gan esi mans draugs, tomēr turies kopā ar maniem ienaidniekiem, tas nozīmētu: tu tomēr esi viens no maniem ienaidniekiem. Tāpat, ja saku: ubagi ir nabadzīgi, tomēr tiem ir daudz naudas, tas ir, viņi noteikti nav tie nabadzīgākie ļaudis. Un Sv. Pāvils Rom. 2:22 saka: “Ar riebumu novērsdamies no elkiem, aplaupi viņu tempļus,” tas ir, nepielūgdams elkus, tu tomēr tos pielūdz.

Ar to pietiktu, runājot par šīm lietām. Nav liela prieka iedziļināties šādos jautājumos, un patiesi ticīgam cilvēkam tas arī nav vajadzīgs, – jo viņš dod godu Dievam un nešaubās, ka Rakstos viss ir sacīts pareizi, kaut arī viņš pats neprot to visu pamatot un pierādīt. Izglītotiem cilvēkiem gan šādas zināšanas ir vajadzīgas, lai viņi varētu aizstāvēt Rakstus pret zaimotājiem un sagrozītājiem. Tādēļ ievērosim Rakstu izpratni un nostāju; šajā vietā tiek runāts nevis par kādu vienkāršu, parastu kungu, kuram līdzīgi Israēlā ir bijuši jau agrāk, bet par īpašu Kungu, kas pārspēj visus citus un ko pravieši tā cildina un sludina. Pravieša Mihas vārdi skan gluži vai tā, it kā agrāk Israēlā nebūtu bijis neviena kunga; jo viņš saka: no Bētlemes nāks tas, kam jābūt par valdnieku Israēlā. Tas izskan tā, it kā šeit būtu gribēts sacīt: Es reiz došu Israēla tautai Kungu, tā ka tai būs pašai savs Valdnieks; līdz šim ķēniņi un valdnieki ir bijuši tikai kalpi un tauta nav piederējusi viņiem. Bet šis būs Kungs, kuram tauta piederēs.

Tādēļ arī agrīnie baznīctēvi ir sapratuši šos vārdus tā, ka Kristum jābūt ne vien Cilvēkam, bet arī Dievam, un Viņa varai un valstībai nav gala; turklāt Viņam jāvalda nevis miesīgi, bet garīgi. Jo nevienam cilvēkam, jā, nevienam eņģelim, nav savas tautas; tikai Dievs ir savas tautas Kungs, – kā Dāvids saka Psalmos: “Tas Kungs nes tiesu tautām,” – Viņš pats ir Tiesnesis. Un Gideons Soģu 8:23, atbildēdams uz tautas lūgumu kļūt par tās kungu, saka: “Es negribu būt jūsu ķēniņš, un arī mans dēls nevaldīs pār jums; Tas Kungs ir jūsu ķēniņš.” Tādēļ arī 1. Sam. 8:7, kad tauta lūdza, lai Samuēls dod tai ķēniņu, Dievs sacīja: “Nav jau viņi tevi nicinājuši, bet tie ir gan mani atmetuši, lai Es vairs nebūtu viņu ķēniņš.” Ne tādēļ, ka būtu grēks, ja tautai tiktu dots ķēniņš – un Dievs to arī deva –, bet tādēļ, ka tā vairāk cerēja uz cilvēcisku palīdzību un valdīšanu un nevis uz Dievu vien; bet tas bija smags grēks.

Ja Kristum vajadzēja kļūt par savas tautas Kungu un īpašnieku, Viņa valdīšana nevarēja būt laicīga, nedz miesīga. Viņam bija jāvalda pār visu tautu – kā pagātnē, tā arī tagadnē un nākotnē; tādēļ Viņam bija jābūt mūžīgam Kungam. Un tas, protams, var īstenoties tikai garīgi. Bet, ja Dievs dod Kristum pašam savu valstību, tad Kristus nevar būt tikai Cilvēks; jo nav iespējams, ka Dievs atdotu savu godu, varu, valstību, īpašumu, savu tautu kādam citam – kādam, kas nav īstais, patiesais Dievs, – kā skaidri noprotam, lasot Jes. 42:8: “.. savu godu Es citam nedošu, nedz savu slavu elkiem.”

Tādēļ pravieša Mihas grāmatā tālāk sacīts: “.. kam jābūt par valdnieku Israēlā un kura izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos.” Itin kā viņš sacītu: es sludinu Kungu, kas nāks no Bētlemes; taču Viņa izcelšanās nav saistīta ar šo vietu; Viņš ir bijis jau iesākumā, pirms pasaules rašanās, laiku iesākumā, tā ka nav bijis nevienas dienas, kad Viņš vēl nebūtu bijis un iemantojis savu būtību. Bet kopš pašiem pirmlaikiem, katru šīs pasaules dienu ir bijis vienīgi īstais, patiesais Dievs – Viņam vienīgajam nav iesākuma un izcelšanās, jo Viņš ir bijis jau mūžības pirmlaikos; izcelšanās arvien norāda uz to, no kā kāds ir izcēlies. Tātad Mihas vārdi nepārprotami norāda, ka šis Valdnieks ir no paša Dieva dzimušais, īstais Dieva Dēls, kas līdz ar Viņu ir vienīgais, patiesais Dievs un kas bijis jau pirms visas radības mūžībā.

Savukārt, ja Viņam jānāk no Bētlemes laicīgā veidā, Viņam ir jābūt patiesam, dabiskam Cilvēkam. Un tā ir kristīgās ticības galvenā lieta. Viņa tauta, patiesais Israēls, ir tie, kuri atzīst Viņu par šādu Kungu un ļauj Viņam sevi valdīt un vadīt. Turpretī tie, kas tam netic, nav Israēls, un šis Valdnieks nav viņu Kungs.

No visa sacītā viegli varam secināt, ka Kristum ir bijis jāmirst un jāceļas augšām no nāves, lai valdītu mūžīgi un garīgi. Jo, tā kā šie vārdi nepārprotami rāda, ka Viņam bija jākļūst par patiesu, dabisku, miesīgu Cilvēku, tad arī ir skaidrs, ka šai miesīgajai dzīvībai bija jāpārvēršas garīgā, neredzamā dzīvībā; jo nebūtu iespējams miesīgā veidā valdīt tik plaši un tik ilgi, kā pravietis to šeit parāda.

Un tālāk pravietis saka: “Tādēļ Viņš atstās viņus līdz tam laikam, kamēr tā, kam jādzemdē, dzemdēs; tad arī pāri palikušie brāļi atgriezīsies atpakaļ pie Israēla bērniem. Un Viņš stāvēs un ganīs savu tautu Tā Kunga spēkā un Tā Kunga, sava Dieva, vārda godībā. Un viņi dzīvos drošībā, jo Viņš kļūs varens līdz pat pasaules galiem.” No šiem vārdiem ir skaidrs, ka Kristus valstībai caur sludināšanu un ciešanām jāturpina pieaugt “līdz pat pasaules galiem”, – jo Viņš sludinās un ganīs savu tautu Dieva vārda spēkā un godībā. Tas norāda arī, ka Viņam nāksies pieredzēt vajāšanas savas sludināšanas dēļ. Tādēļ pravietis saka, ka jūdu laicīgajai dzīvei un valstībai tiks dots laiks, līdz būs dzimusi jauna tauta. Šī dzemdētāja ir apustuļu draudze, kas Israēla Kunga jaunās, garīgās tautas dēļ izcietusi dzemdību sāpes Kristus ciešanās, – kā sludināts Jņ. 16:2.

“Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku. Un viņš tos sūtīja uz Bētlemi un sacīja: “Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka arī es aizeju un Viņu pielūdzu.””

No šiem vārdiem skaidri saprotam, ka magi nav bijuši ķēniņi vai valdnieki, bet parasti, godājami cilvēki – kā izglītoti vīri un garīdznieki. Jo Hērods pret tiem neizturas goddevīgi, bet sūta viņus uz Bētlemi, lai tie darītu, kas viņiem darāms, turklāt piekodina viņiem, lai tie paziņo, ko uzzinājuši, – itin kā šie gudrie būtu Hēroda padotie. To Hērods nedarītu, ja atnācēji būtu ķēniņi vai lieli kungi; tad viņš tos būtu ielūdzis pie sevis, devies ceļā kopā ar viņiem un parādījis tiem īpašu godu. Jo visās vēstures liecībās rakstīts, ka Hērods bijis greznību mīlošs valdnieks, kas mēdzis pasaulīgā veidā pagodināt ievērojamus cilvēkus un arī pats gribējis iemantot pasaules atzinību. Bet nu viņš slepus saaicina gudros pie sevis, nerūpēdamies par viņu uzņemšanas grezno izskatu, tātad šie ļaudis nekādā ziņā nav bijuši tik ievērojami kā pats Hērods.

Bet kādēļ viņš tos saaicina slepus? Vai tad viņš nevaldīja pār savu zemi un visu, kas tajā notiek? Hērods tā rīkojās tādēļ, ka labi zināja: jūdi sirds dziļumos ir viņa ienaidnieki un labprāt vēlētos atbrīvoties no viņa kundzības; tādēļ viņš raizējās, ka tad, ja gudrie tiktu sapulcināti atklāti un jūdi to uzzinātu, tie jau iepriekš pamācītu magus, lai nestāsta patiesību, – tā ka jaunais Ķēniņš varētu paglābties no Hēroda un nākt viņa vietā.

Hērods jautā par zvaigznes atspīdēšanas laiku. Arī to viņš dara, šo pašu rūpju vadīts; viņš pats jau ir izlēmis nonāvēt nevainīgo bērniņu. Jo Hērods domā tā: ja jaunais ķēniņš ir dzimis, jūdi priecāsies un kādu laiku slēps viņu no manis, līdz kamēr viņš būs pieaudzis; tad tie cels viņu tronī, bet mani iznīcinās. Tādēļ man jāapsteidz jūdi un ar viltu jācenšas izzināt ķēniņa piedzimšanas laiku. Tad, ja arī jaundzimušais ķēniņš tiks slēpts, es tomēr varēšu viņu iznīcināt, ja pavēlēšu nonāvēt visus bērniņus, kas dzimuši pēc zināmā laika, tā ka slēpšanās nebūs līdzējusi. Tomēr papildus šim gudrajam padomam Hērods veltī savas pūles ķēniņa atrašanai un pavēl magiem atgriezties, lai paziņotu viņam, ko tie uzzinājuši. Viņš izturas ļoti garīgi un pazemīgi, itin kā tiešām gribētu šo ķēniņu pielūgt.

Ja cilvēciskā gudrība te spētu ko līdzēt, Hēroda rīcība būtu izrādījusies pietiekami atjautīga un viņam izdotos Kristu nonāvēt. Taču patiesi ir tā, kā Salamans saka savās Pamācībās 21:30: “Pret To Kungu nepalīdz nekāda dziļāka gudrība, nekāds saprāts, nekāds padoms.” Un Psalmos 33:10 lasām: “Tas Kungs izjauc tautu nodomus, Viņš sagrauj ļaužu padomu.” Un Psalmos 37:32 33: “Bezdievīgais uzglūn taisnajam un meklē viņu nokaut. Bet Tas Kungs viņu nepamet bezdievīgā varā un nepazudina viņu, kad to tiesā.” Hērods pret savu gribu ļauj šiem vārdiem īstenoties un kļūst par piemēru vajātāju neveiksmei; mums tas ir mierinājums – varam būt droši un nebīties neviena cilvēka, dzīvodami bijībā tikai pret pašu Dievu. Ja Dievs rūpējas par mums, tad ne viltus, ne vara mums nespēj kaitēt.

“To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku.”

Evaņģēlists nesaka, ka magi ķēniņam apsolījuši atgriezties; tie tikai ir dzirdējuši viņa prasību paziņot visu redzēto. Tomēr, lasot tālāk, par atbildi, ko magi sapnī saņēmuši, varētu domāt, ka viņi gatavojušies atceļā doties pie Hēroda, vientiesīgi uzskatīdami Hērodu par vienkāršu un taisnu vīru un nezinādami viņa negantos nodomus. No tā varam mācīties, ka arī svētie var tikt pievilti; viņus var maldināt neticīgu viltus svēto jaukā izturēšanās un izlikšanās. Īsti svētie var noturēt par labu to, kas nemaz nav labs; taču galu galā viņi pie šādiem uzskatiem nepaliek, bet tiek pamācīti un izrauti no maldiem – varbūt pat ar kādu zīmi no debesīm. Arī vārds “dzirdējuši” attiecas uz to, ka magi ķēniņa namā bija dzirdējuši pravieša vārdus, kas vēstīja, ka jaunajam ķēniņam jāpiedzimst Bētlemē, – tieši to viņi bija jautājuši un no sirds vēlējušies dzirdēt.

Un šis ir viens no piemēriem tam, kā Kristus ienaidnieki dažkārt var būt noderīgi un pareizi mācīt citus cilvēkus, – gluži kā Kajafa Jņ. 11:50 pareizi māca, ka ir labāk, ja viens cilvēks mirst, nekā visa tauta iet bojā; un Bileāms 4. Moz. 24 saka daudz skaistu vārdu par Kristu, – lai gan šādi cilvēki to bieži vien dara gluži neapzināti. Arī Kristus Mt. 23:2 3 māca, ka ir jāklausās un jāievēro tas, ko saka Rakstu mācītāji un farizeji, kas sēž uz Mozus krēsla un māca tautu; tomēr Kristus aizliedz sekot viņu darbiem. Tāpat arī šie magi ir rīkojušies pareizi un rādījuši mums labu piemēru, uzklausīdami Hērodu. Taču viņi ir klausījušies ne jau Hēroda dēļ, ne tādēļ, ka viņš šos vārdus sacījis, bet Rakstu dēļ, kuru vārdus viņš tiem saka. Magi seko Rakstu vārdiem, nevis Hēroda darbiem. No šejienes varam smelties labu mācību: nekrietni bīskapi un priesteri ir jāuzklausa tāpat kā dievbijīgie; taču ir jāseko nevis viņu dzīvei, bet mācībai, kam jābūt tīram Rakstu vārdam, nevis cilvēku izdomātām blēņām. Jo, kā Rakstu mācība ir jāuzklausa, lai arī tā atskan no slepkavas Hēroda mutes, tā cilvēku mācības savukārt nav jāuzklausa arī tad, ja tās sludina Sv. Pēteris, Pāvils vai kāds eņģelis, kura sludināšanu pavada neredzētas brīnumu zīmes.

Un – kā jau iepriekš sacīts – svētie bieži maldās un grēko cilvēku mācībās un darbos. Tādēļ Dievs grib, lai raugāmies nevis uz viņu piemēriem, bet tikai uz Dieva Rakstiem. Šī iemesla dēļ Viņš dara tā, ka svētie bieži vien māca cilvēku mācības un darbus; savukārt nesvētiem ļaudīm Dievs bieži vien ļauj mācīt tīrus un skaidrus Rakstus. To visu Dievs dara, lai pasargātu mūs no visām pusēm, no dažādām apgrēcībām – gan no nesvētu ļaužu negantās dzīves, gan arī no skaistās, liekulīgās svēto dzīves. Jo, ja tu neraudzīsies tikai Rakstos, tad svēto dzīve tev var būt desmit reižu kaitīgāka, bīstamāka un piedauzīgāka nekā nesvētu ļaužu dzīve, – tādēļ ka pēdējie dara rupjus, negantus grēkus, kurus viegli var atpazīt, lai no tiem izvairītos. Turpretī svētie ar savām cilvēku mācībām, ar smalku un jauku izskatu var pievilt arī izredzētos, – kā Kristus saka Mt. 24:24.

Šāda apgrēcība svēto vidū pretojas pašai galvenajai lietai – ticībai un tās mācībai; rupjie grēki gan necīnās pret ticību un tās mācību. Lai gan arī šie grēki ir atkrišana no ticības, tomēr tie necīnās pret to; turpretī cilvēku mācības ir viena vienīga cīņa pret ticību un tās mācību; jo tās mudina cilvēku paļauties pašam uz sevi un saviem darbiem. Tomēr Kristus savus svētos no tā attur arī visu cilvēku mācību un darbu vidū, gluži kā Viņš Babilonā uzturēja trīs vīrus – Ananiju, Azarju un Mihaelu versmojošas krāsns vidū. Tādēļ svēto dzīvei nav jāseko kā paraugam, bet jāuzlūko tā tikai kā brīnumu zīme, ko var slavēt un cildināt. Jo ne katram cilvēkam Dievs darīs brīnumu zīmes ugunīgā krāsnī, ne katru Viņš darīs par Bernardu, Francisku, Gregoru, Benediktu vai Augustīnu.

To evaņģēlists ir ņēmis vērā, noklusēdams Hēroda vārdu un sacīdams: “To no ķēniņa dzirdējuši..” Viņš lieto vārdu, kas apzīmē šī vīra godu un varu, – gluži kā Jņ. 11:51 sacīts, ka Kajafa pravietojis ne tādēļ, ka viņa vārds bijis Kajafa, bet – būdams augstais priesteris. Ķēniņa un priestera amati ir labi un Dieva iedibināti, lai arī neganti ļaudis mēdz tos izmantot nelietīgi, – kā zelts un sudrabs ir labi, tāpat kā visas radītās lietas, tomēr tos var izmantot gan labā, gan sliktā veidā. Tā Dievs šeit izmanto Hērodu, nolikdams viņu tādā vietā, kur arī šādu cilvēku iespējams izmantot labi, kā Dieva radītu būtni; Dievs ļauj, lai arī magi izmanto Hērodu šādā pašā veidā. Tādēļ magi ir pamanījuši un uzklausījuši nevis Hērodu, bet ķēniņu. Jo viņiem nebija svarīgi, vai ķēniņš pats ir ļauns cilvēks; viņi šajā cilvēkā ir izraudzījušies to, kas nācis no Dieva un bijis labs, – gluži kā bite sūc medu no zieda, atstādama neievērotu zirnekļa indi. Magi ir dzirdējuši Hērodu sakām, ka viņiem jādodas uz Bētlemi. Viņi neatlaidīgi jautā par bērnu, kuru sludina pravietis; un arī pravieša pasludinājums nenāk no paša Hēroda, bet no priesteru mutēm. Savukārt Hēroda ļauno padomu un nodomu vai viņa neganto dzīvi magi nav ne gribējuši, ne varējuši izzināt. Tā mums šeit ir jāmācās ienīst cilvēku netikumus, tomēr mīlēt pašus cilvēkus, – lai arī mēs prastu atšķirt medu no indes.

Šeit tiek norādīts arī, ka zvaigzne pie debesīm nav atradusies tik augstu kā citas; tai vajadzēja pašai lidināties debesīs pār pilsētu; Jo, kā astronomi saka, citādi nevarētu zināt, vai tā atradusies virs Jeruzalemes vai virs Bētlemes. Un arī mūsu pieredze māca – zvaigznes debesīs ir tik augstu, ka nav īsti redzams, virs kuras pilsētas tieši tās atrodas. Katrai no divām pilsētām, kas atrodas desmit jūdžu attālumā viena no otras, abām šķiet, ka zvaigznes ir tieši virs tās. Turklāt zvaigžņu gaita nav cilvēka skatienam pamanāma, lai gan ir žiglāka nekā zibens uzplaiksnījums. Bet šo zvaigzni magi neredzēja kustamies; tā gāja viņiem pa priekšu pietiekami lēni, lai viņi varētu iet vai jāt tai pakaļ. Zvaigzne debesīs vienā mirklī var aizskriet tālāk nekā desmitkāršu attālumu no Jeruzalemes līdz Bētlemei. Jo zvaigznes dienu un nakti traucas apkārt zemei un debesīm. Tā kustas visas zvaigznes – no austrumiem uz rietumiem un no rietumiem līdz austrumiem.

Bet šī zvaigzne, kas iet magiem līdzi no Jeruzalemes uz Bētlemi, ir gājusi no ziemeļiem uz dienvidiem. Tas skaidri rāda, ka šai zvaigznei bijusi pavisam citāda daba, gaita un vieta nekā citām debesu zvaigznēm. Tā arī nav bijusi pastāvīgi novērojama, ar noteiktu vietu saistīta zvaigzne, par kādām runā astronomi, bet kustīga zvaigzne, kas var pacelties augstāk vai nolaisties zemāk, pavēršot savu gaitu uz citu pusi. Tā tiek aizdarītas mutes zvaigžņu vērotājiem, kuriem šķiet, ka zvaigznei bijis īpašs spēks un ietekme uz Kristus dzimšanu un dzīvi. Šī zvaigzne arī nebūs bijusi tik liela kā debesu zvaigznes; lai gan tā ir šķitusi lielāka, jo atradusies tuvu. Īsi sakot, zvaigzne ir bijusi Kristus kalpone; tai nav bijis nekādas ietekmes, nedz varas pār Kristus dzimšanu.

Tomēr ir pārsteidzoši, ka zvaigzne pirmoreiz parādījās tikai tad, kad magi jau zināja, kurā pilsētā piedzimis bērniņš. Kad viņi to vēl nezināja un zvaigzne būtu bijusi vajadzīga, tieši tad tā nebija redzama. Bet tas ir noticis, lai magu ticība tiktu stiprināta ar divām liecībām; tā arī Mozus bauslībā rakstīts, ka katrai lietai jātiek apstiprinātai ar divu vai triju liecinieku vārdiem. Magi vispirms Jeruzalemē dzirdēja pravieša vārdus, kas sniedz liecību par Kristus dzimšanu; un nu zvaigzne kļūst par otru liecinieku, kas norāda uz šo pašu dzimšanu, – lai viņi būtu pilnīgi pārliecināti. Pravietis nesaka neko vairāk, bet tikai to, ka Kristum jādzimst Bētlemē; un arī zvaigzne neiet tālāk kā tikai līdz vietai, kur Bētlemē piedzimis šis Bērns; te nu gudrie vīri tiek iepriecināti.

“Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres.”

Ir jāievēro un stingri jāpaliek pie tā, ka magi atraduši Kristu nedz paši ar savu gudrību, nedz arī ar cilvēku palīdzību, bet vienīgi ar praviešu Rakstu un pie debess atspīdējušās zvaigznes palīdzību. Tā tiek noraidīta visa dabiskā gudrība, visu cilvēku prāta spējas, visa gaisma, kam nav Gara un žēlastības un kas tomēr uzdrīkstas lepoties, ka mācot patiesību un vadot pa pareizo ceļu, kā jau iepriekš esam sacījuši par tagadējiem aklajiem augsto skolu ļaudīm. Tā nu tiek pilnīgi skaidri parādīts, ka Kristus, svētīgā Patiesība, neļauj sevi atrast, nedz mācīt ar cilvēku mācību palīdzību, bet Viņu var rādīt tikai Raksti un dievišķā Gaisma, – kā Viņš pats saka Mt. 16:17: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas ir debesīs.” Kristus nepārprotami noraida katru atklāsmi, ko spēj sniegt miesa un asinis, tas ir, pats cilvēks ar visu savu cilvēcisko prātu, kas noteikti nespēj parādīt Kristu; tātad tā visa ir tikai tumsība. Tomēr augstās skolas – velna skolas – turpina plosīties un ne vien lepojas ar dabīgo prāta gaismu, bet slavē to kā labu, derīgu un vajadzīgu kristīgās patiesības atzīšanai. Tātad ir skaidrs, ka augstās skolas nav atradušas nevienu citu kā tikai pašu velnu un gribējušas iznīcināt un apslēpt kristīgo patiesību, – kā tas diemžēl arī ir noticis. Arī Jņ. 6:44 Kristus saka: “Neviens nevar nākt pie manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas mani sūtījis..” Tā visa cilvēku prāta pārgalvība tiek nolādēta, jo tā aizved maldos visus, kas tai seko. Tik uzcītīgi un ar lielu spēku Dievs it visās vietās stājas pretī dabiskajai iedomībai un grib, lai atzīstam, ka esam aklie, lai atmetam cerības uz savu gaismu un dodam roku Viņam, ļaudami, lai tikai Viņš mūs vada pa ceļiem, ko prāts nespēj atzīt, nedz staigāt.

Te magi mums māca īstu ticību. Dzirdējuši pasludinājumu un pravieša vārdus, viņi nav bijuši kūtri ticībā; sastapdamies ar šķēršļiem un apgrēcību, viņi vispirms kļūdās, nāk uz galvaspilsētu, Jeruzalemi, un neatrod Kristu; arī zvaigzne ir nozudusi. Vai gan mums neienāk prātā, ka šajā brīdī viņi varētu domāt tā, kā cilvēciskais prāts pats sevī noteikti būtu nodomājis: ak, vai, mēs velti esam mērojuši tik tālu ceļu – zvaigzne mūs ir pievīlusi, tā ir bijusi tikai māns. Ja ķēniņš būtu dzimis, tad viņam noteikti vajadzētu atrasties galvaspilsētā un gulēt ķēniņa pils zālē. Bet nu mēs nākam, un zvaigzne pazūd; mēs neatrodam nevienu, kam par ķēniņu kaut kas būtu zināms. Mums, svešiniekiem, jābūt pirmajiem, kuri runā par šo ķēniņu – viņa paša zemē un pilsētā! Tās tiešām ir vienas vienīgas aplamības.

Turklāt viņa tauta izbīstas, nelabprāt uzklausa vēsti par savu ķēniņu un sūta mūs projām no ķēniņa pilsētas, uz kādu nabadzīgu, nomaļu vietiņu. Kas zina, ko tur atradīsim? Turklāt šejienes ļaudis pret mums izturas tik vēsi un nelaipni, ka neviens negrib nākt mums līdzi un parādīt šo bērnu. Viņi paši netic, ka tiem ir piedzimis ķēniņš, bet mēs nākam un gribam viņu atrast. Cik tukša un pamesta ir šī zeme, sagaidot ķēniņa piedzimšanu! Ja būtu piedzimis tikai suns, arī tad taču par šo notikumu kaut kas būtu dzirdams. Bet jaunā ķēniņa piedzimšana tiek uzņemta klusējot. Vai tad ļaudīm nevajadzētu dziedāt un dejot, iedegt sveces un lukturus, kaisīt rozes un likt meijas uz visām ielām? Ak, kādi gan mēs esam muļķi, ja ļaujam sevi tā piemuļķot un izāzēt!

Nav šaubu, ka magiem arī ir bijusi miesa un asinis, tā ka arī viņi nav varējuši būt gluži brīvi no šādām un līdzīgām domām, – arī viņi sevī izcīnījuši grūtu ticības cīņu. Jo dabiskais prāts te nekādā ziņā nespētu nociesties un, neatrodot ķēniņu tajā vietā, kur viņam vajadzētu būt atrodamam, tūliņ nevilšus izsauktos: pats velns mani šurp ir atvedis! Kāds ķēniņš tad būtu dzimis te, kur viss ir tik kluss un posta apņemts? Kad mūsu ganiem dzimst bērni, tie šo notikumu izdaudzina skaļāk – pat govs, kam atskrējis teliņš, ir vairāk pazīstama visiem apkārtnes ļaudīm nekā šis ķēniņš!

Redzi, tā cilvēka prāts un daba rīkojas vienmēr – tā tiek tikai tik tālu, cik tas iespējams, sekojot savām sajūtām; kur sajūtas beidzas, tur cilvēks uzreiz ir gatavs noliegt Dievu un sacīt tā, kā lasām Psalmos 14:1: “Bezprāši saka savā sirdī: Dieva nevaid!”; te jau jābūt velnam. Tāda ir augsto skolu gaisma, kurai vajadzētu vest cilvēkus pie Dieva; taču tā var aizvest vienīgi elles bezdibenī. Dabiskā gaisma un žēlastības gaisma nekad nav draugos viena ar otru. Daba grib sajust un būt pārliecināta, pirms vēl ir sākusi ticēt; žēlastība grib tikt saņemta ticībā, pirms vēl ir kļuvusi sajūtama. Tādēļ daba netiek tālāk par savu gaismu. Žēlastība priecīgi dodas cauri tumsībai, sekodama [Dieva] vārdam un Rakstiem, lai kā viss izskatītos. Žēlastība un ticība paliek pie vārda – vienalga, vai tas, kas notiek, šķiet pareizi vai nepareizi.

Redzi, šīs cīņas un nemiera dēļ – lai mīļie magi varētu uzklausīt pravieša vārdus un sekot tiem, dodoties skatīt ķēniņa dzimšanu tik necilos apstākļos – Dievs viņus ir mierinājis un stiprinājis ar zvaigznes atspīdēšanu. Nu zvaigzne iet viņiem pa priekšu un spīd vēl daudz laipnāk un draudzīgāk nekā iepriekš, pirmajā reizē. Nu magi redz zvaigzni pavisam tuvu, un tā kļūst par viņu pavadoni un ceļa rādītāju; tagad gudrie vīri ir pārliecināti, nu viņiem nekas vairs nav jājautā, bet pirmoreiz zvaigzne bija tālu no viņiem un tie vēl īsti nezināja, kur atrast ķēniņu.

Tieši tā ar kristīgu cilvēku notiek vienmēr – ja viņš kārdinājumos pastāv un iztur, Dievs viņam kļūst tik mīļš un tiek tik skaidri atzīts, ka cilvēks ne vien aizmirst bailes un kārdinājumu, bet ar prieku un mīlestību pieņem vēl lielākus kārdinājumus, tā ka turpmāk kļūst vēl stiprāks un vairs tik viegli nepadodas apgrēcībai Kristus necilās, neievērojamās dzīves dēļ. Jo nu viņš ir sajutis un pieredzējis, ka tā ir jānotiek: kas grib atrast Kristu, tam jāmeklē tā, itin kā viņš nemeklētu neko citu kā vien kaunu.

Droši vien magiem ir nācies kaunēties sākumā pieļautās kļūdas dēļ, un droši vien viņi klusībā, savās sirdīs ir sacījuši: ak, cik jauki mēs esam atskrējuši, mīļie, dosimies tikai ceļā un meklēsim atkal jaunus ķēniņus! Es domāju, te nu varētu sacīt, ka cilvēka daba ir apvedusi magus ap stūri, – un tā jau tā arvien dara, sastapdamās ar Dieva vārdiem un darbiem. Par to, ka magi ir bijuši šāda kārdinājuma varā un kļuvuši pavisam grūtsirdīgi, kad viss izskatījies tik bezcerīgi, liecina viņu sirsnīgais prieks, ieraugot zvaigzni. Šis prieks atklāj to, ka magu sirdīs bija iezagusies nepatika un viņiem nācās cīnīties ar neticības kārdinājumu. Jo, raugoties tā, kā to dara cilvēka daba, magiem bija pietiekams iemesls krist neticībā. Tādēļ Kristus Mt. 11:6 saka: “Un svētīgs ir, kas pie manis neapgrēcinājas.” Jā, patiesi, svētīgs! Un tomēr pastāvēt ir ļoti grūti; jo ārēji nekas neliecina, ka Kristus šajā vietā būtu atrodams.

Kad nu magi ir pārvarējuši kārdinājumu un itin kā paši no jauna piedzimuši, sajuzdami lielo prieku, viņi ir kļuvuši stipri un vairs neapgrēcinās, redzēdami Kristu, – savu vājuma brīdi viņi jau ir pārcietuši. Lai arī šie vīri ienāk nabadzīgā namā, ierauga nabadzīgu, jaunu sievu ar tikpat nabadzīgu bērniņu un nekas no šeit redzētā nevedina uz domām par ķēniņa dzimšanu, tā ka pat kalps izskatās godājamāks un ievērojamāks par šo ķēniņu, tomēr tas viņus neapgrēcina. Lielā, stiprā, pilnīgā ticībā viņi novērš savus skatienus un prātus no visa, ko daba ar saviem spēkiem varētu pārdomāt un pārdzīvot. Magi vientiesīgi seko pravieša vārdiem un zvaigznes liecībai, uzskatīdami Kristu par ķēniņu, – tie metas ceļos, pielūdz Kristu un sniedz Viņam savas dāvanas. Ak, cik varena ir bijusi viņu ticība, cik daudzas lietas, ko cilvēka daba nespētu mierīgi pieņemt, ticība ir atstājusi neievērotas! Cik daudzi, līdzās stāvēdami, būtu domājuši: ak, kādi gan mēs esam muļķi, ka pielūdzam tādu nabadzīgu bērnu! Magi tiešām ir bijuši gluži kā apustuļi un uzskatījuši Kristu par Ķēniņu.

Te nu ir pats šī evaņģēlija teksta kodols, kurā tas mums māca ticības dabu un īpašību – ka tā ir argumentum non apparentium (droša paļāvība uz neredzamām lietām). Tā turas tikai pie Dieva vārda un rīkojas atbilstoši tam, kas nav redzams, bet tiek atklāts vienīgi šajā vārdā. Savukārt daudzas redzamas lietas, kuras varētu cilvēku satraukt un likt domāt, ka tas, ko saka Dieva vārds, ir veltīgi un nepareizi, ticība uzskata par nenozīmīgām. Un, proti, – ko daba sauc par mēģinājumu apvest ap stūri, to ticība sauc par pareizo ceļu un droši dodas cauri, ļaudama dabai būt gudrai un pati palikdama ģeķīga; tā ticība nāk pie Kristus un atrod Viņu. Par to runā Sv. Pāvils 1. Kor. 1:25: “Jo Dieva ģeķība ir gudrāka nekā cilvēki, un Dieva nespēks ir stiprāks nekā cilvēka.” Jo jušana un ticēšana nemēdz palikt viena otrai līdzās.

Savukārt tas, ka magi snieguši trīs dāvanas un pielūguši Kristu, nav jāsaprot tā, ka katrs no viņiem ir darījis ko savu un īpašu, bet – kā jau iepriekš sacīts – tā ir bijusi magu kopīgā dāvana, viņu zemes augļi, ko tie Kristum snieguši, atzīdami Viņu par ķēniņu. Arī pielūgšana nav notikusi tā, kā cilvēki pielūdz Dievu; jo – es domāju – par Dievu magi Kristu nav uzskatījuši. Viņi tikai ir rīkojušies atbilstoši savas zemes ieradumam pielūgt ķēniņus un izcilus ļaudis; tas arī nebija nekas cits kā mešanās pie ķēniņa kājām, lai viņu godinātu, – gluži kā arī tagad ļaudis mēdz locīt ceļus viņu priekšā. Šādi pielūdzot ķēniņu, cilvēku mute nerunā, tikai viņu miesa izrāda goddevību.

Bet to, kā magi runājuši ar Mariju un Jāzepu, ļausim izdomāt cilvēkiem, kuriem ir pārlieku daudz brīva laika. Austrumu zemju valodas nav tik ļoti atšķīrušās no ebreju valodas, tā ka šie cilvēki itin viegli būtu varējuši cits citu saprast. Jo, kā magi varēja runāt ar Hērodu, priesteriem un Jeruzalemes iedzīvotājiem, tāpat viņi runājuši arī ar Mariju un Jāzepu. Un, ja arī viņi būtu runājuši dažādās valodās, tomēr jūdu zemes ļaudis bija pazīstami Sarkanās jūras apkaimē, tā ka abās zemēs bija pazīstamas abas valodas – gluži kā Vācijā ir sastopami francūži, savukārt Francijā – vācieši. Tā nu vienā Sarkanās jūras krastā mīt bagātās Arābijas iedzīvotāji, no kuru vidus ir nākuši šie magi.

“Un, sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.”

Šeit redzam, ka tos, kuri Dievam tic, Viņš pats īpašā veidā pasargā. Viņš tik ļoti rūpējas par magiem, ka gādā arī par viņu mājupceļu un pamāca viņus sapnī.

Bet kādēļ Dievs neļauj magiem atgriezties pie Hēroda, ja Viņš taču būtu varējis pasargāt Bērnu no visas pasaules uzbrukumiem, kaut arī Hērods būtu par Viņu uzzinājis un Viņu atradis? Tas noticis tādēļ, lai mēs mācītos, ka Dievu neklājas izaicināt. To, ko iespējams paveikt ar pašā radībā atrodamiem līdzekļiem un gluži pieejamā veidā, nevajag noniecināt, sakot: jā, es ticēšu Dievam, tad jau viss būs labi. Tā, piemēram, ja tu negribētu strādāt un sacītu: es gribu ticēt Dievam, gan jau manā laukā izaugs tas, kam jāizaug. Kam gan būtu vajadzīga radība, ja tu to nevēlētos izmantot? 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā rakstīts, kā Dievs radījis visu radību un pavēlējis tai darīt visus tās darbus un kā cilvēkam tas viss jāizmanto un jāstrādā; Viņš nekad neatsauks šīs pavēles, lai radītu tieši tev kaut ko savu un īpašu.

Ja nu tu jautāsi: kā tad lai rīkojos pareizi – kā man ticēt un tomēr neizaicināt Dievu? Tu taču slavē un sludini tikai ticību, nerimdams to daudzināt! Es atbildēšu: tev jātic tikai tam, ko tev saka Dieva vārds. Tālāk un plašāk tavai ticībai nav jāsniedzas. Jo ticības daba un būtība ir tāda, ka tā paļaujas uz Dieva vārdu. Kur nav Dieva vārda, tur ticībai nav īstā vieta. Vai tas nav pietiekami skaidri un saprotami sacīts? Tādēļ Raksti sauc Dieva vārdus par testimonia, pacta, foedera (liecības, tiesas, derības), – jo šie vārdi prasa ticību. Dievs vēl nekad nav licis ticēt Viņa darbiem, nedodot tiem līdzi savu vārdu.

Bet savus vārdus Dievs ir apstiprinājis ar darbiem un brīnumu zīmēm, – lai mēs ticētu vārdam. Tādēļ arī Kristus Jņ. 10:38 saka: “.. ja man neticat, ticiet vismaz šiem darbiem..” Ja tev netiek dots īpašs Dieva vārds, tev jāturpina savs darbs un jāliek lietā savi spēki, sava manta, draugi un viss, ko Dievs tev ir devis, tā paliekot Dieva iedibinātajā kārtībā, par kuru lasām 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā. Jo Viņš ne velti ir devis tev šādu kārtību; tevis dēļ Viņš arī nedarīs ūdeni par vīnu un akmeņus par maizi. Tev jālieto ikviena lieta tā, kā tā ir radīta – līdz tam brīdim, kad Dievs ar saviem vārdiem vai darbiem liks tev to lietot citādi.

Bet tajā brīdī un vietā, kad radība vairs nespēs palīdzēt un visi tavi spēki būs par vājiem, tad tevi uzrunās Dieva vārds. Jo Dievs savā vārdā ir pavēlējis, lai uzskatām Viņu par Dievu, tas ir, sagaidām no Viņa visu labo. Lai gan Dieva vārds ir spēkā visu laiku, tomēr grūtībās un posta brīdī, kad nekas cits vairs nevar palīdzēt, – tikai tad šis vārds pirmoreiz kļūst patiesi nepieciešams un tiek dziļi un patiesi atzīts. Par to runā Psalmi 50:15: “Un piesauc mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs mani godāt!” No šiem vārdiem ir skaidrs, ka arī posta brīdī neklājas izaicināt Dievu; jo visi Viņa vārdi un apsolījumi saistās ar grūtiem brīžiem, kad cilvēkam nevar palīdzēt neviens cits, tikai pats Dievs. Tā Mt. 4:7 lasām, ka tad, kad velns kārdināja Kristu, vedinādams Viņu lēkt lejā no tempļa jumta, Kristus atteicās paklausīt un sacīja: “Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt,” itin kā Viņš teiktu: Es varu nokāpt pa pakāpieniem – te nekādas brīnumu zīmes nav jāmeklē. Savukārt sentēvu leģendās lasām, ka divi brāļi ceļojuši un viens no viņiem nomiris badā Dieva dēļ, tas ir, nogrimis ellē, jo, nonākot negantu cilvēku vidū, kuri tomēr deva viņiem ēst, šis brālis negribējis ēdienu pieņemt un sacījis: es neņemšu neko no šiem ļaudīm, bet gaidīšu savu barību no debesīm; turpretī otrs brālis ņēmis, ēdis un palicis dzīvs. Vai gan ģeķis bija darījis ko citu kā nicinājis kārtību, kuru Dievs iedibinājis savas radības vidū, un kārdinājis pašu Dievu? Lai cik neganti būtu cilvēki, tomēr tie visi ir Dieva radības daļa – tāpat kā ērkšķi un dadži. Ja ērkšķis tev var kalpot, lai tu ar to pārdurtu augoni vai vēl kā citādi to izmantotu, vai tad tu šo kalpošanu nicināsi tādēļ vien, ka ērkšķu krūms ir ass un durstīgs? Tā mēs redzam, ka Ābrahāms un Īzāks paši atlaida savas sievas, ļaudami, lai tās viņiem tiek atņemtas – lai tikai neizaicinātu Dievu; viņi ļāva iet tam, kas aiziet, un darīja, ko varēja. Tādēļ ne viņiem pašiem, ne sievām nekas ļauns nenotika; Dievs pats sodīja varenos ķēniņus. Tas pietiekami skaidri parāda, ka Dieva izaicināšana ir īsta pārgalvība un negantība – mēs nedrīkstam nostāties pret Dievu, prasīdami no Viņa brīnumus, kad nav šādas nepieciešamības.

Līdzās šai izaicināšanai pastāv vēl citāda veida Dieva izaicināšana, kas tāpat tiek darīta posta laikos un tiek īpaši nosodīta Israēla tautas vidū; tā diemžēl arī pie mums ir parasta lieta, kas sastopama biežāk nekā iepriekš aplūkotā izaicināšana. Tā arī ir vēl neprātīgāka. Jo pirmā veida izaicināšana notiek, pirms cilvēks ir dzirdējis Dieva vārdu, turpretī šī – tad, kad Dieva vārds viņam jau ir dots, proti, kad viņš zina, ka Dievs ir apsolījis palīdzību visās grūtībās, un cilvēkam ar to vēl nepietiek. Viņš negrib gaidīt apsolījuma piepildīšanos, bet pats grib noteikt Dieva palīdzības mērķi, vietu, laiku un veidu. Ja palīdzība nenāk tā, kā mēs vēlamies, tad arī mūsu ticība izsīkst. Pirmajā gadījumā ticības ir par daudz, otrajā – par maz; tur tā nāk par agru, šeit – par vēlu. Abos gadījumos cilvēks novēršas no Dieva vārda. Pirmajā ir ticība bez vārda – tā nekam nav derīga; otrajā – vārds bez ticības; arī tas neko nespēj palīdzēt. Vidusceļš ir labs un svētīgs – tā tas ir, ja vārds un ticība savijas kopā vienā veselā, – kā Dievs un Cilvēks Kristū ir viena persona.

Kas paliek un turas tikai pie vārda, uzticas tam un gaida, nešaubīdamies, ka noteikti notiks tā, kā vārds saka, tomēr nenorāda vārdam pats savu mērķi, nedz laiku, neizraugās ne mēru, ne veidu, bet atstāj šīs lietas Dieva gribas un nodomu ziņā, ļaudams, lai Dievs piepilda savu vārdu, kad, kā, kur un kādā veidā Viņš grib, – tā ir brīva un godīga ticība, kas neizaicina un nevar izaicināt Dievu.

Tādēļ mācies, ko tas nozīmē – kārdināt Dievu. To ir viegli zināt un atzīt – Dieva izaicināšana noteikti ir īstas ticības trūkums. Ticībai svarīgāks par visām lietām ir Dieva vārds – ticības pamats un klints. Tādēļ Dieva izaicināšana nav nekas cits kā sazināšanās ar Dievu bez Viņa vārda, tas ir, ticība tam, kam Viņš nav pavēlējis ticēt un nav devis savu vārdu; vai arī – neticība tam, kam Dievs pavēlējis ticēt, dodams savu vārdu. Un Dievs nav pavēlējis, lai tu ticētu tam, ka Viņš tevi pabaros, kad tu pats bez brīnuma zīmēm vari sev sagādāt ēdienu. Bet, ja nevari to sagādāt, tad gan tev pēc Viņa pavēles ir droši jātic, ka Viņš tevi neatstās. Bet tu nedrīksti Dievam norādīt nekādus laikus, nedz mēru; Viņš grib būt brīvs, un tādas taču ir Viņa tiesības; tomēr, būdams Dievs, Viņš tevi nepametīs. Ko gan vairāk tu gribi?

Tāpat šeit ir noticis ar Kristu. Dievs gan būtu varējis Viņu pasargāt no Hēroda varmācības, bet, tā kā šajā ziņā bija iespējams visu nokārtot bez acīmredzamām brīnumu zīmēm, Viņš, sniegdams mums piemēru, ir izmantojis gluži parastu veidu un darījis šo darbu ar savas radības starpniecību, vadīdams magus mājup pa citu ceļu. Jo, ja magi būtu atgriezušies pie Hēroda un nosaukuši tam namu, kurā Kristus piedzimis un atrodams, tad Dievam nāktos darīt brīnumus, kas nepavisam nebija nepieciešami. Tomēr šiem notikumiem ir vēl kāda nozīme, kuru nepieciešams plašāk aplūkot.

II

Par šā Evaņģēlija garīgo nozīmi

Kristus dabīgā piedzimšana arvien ir saistīta ar Viņa garīgo dzimšanu – ar to, kā Viņš dzimst mūsos un mēs – Viņā; Sv. Pāvils Gal. 4:19 par šo piedzimšanu saka: “Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radību sāpes, līdz kamēr Kristus izveidotos jūsos..” Šādai piedzimšanai ir vajadzīgas divas lietas – Dieva vārds un ticība; šajās divās lietās īstenojas Kristus garīgā piedzimšana. Tādēļ šis Evaņģēlijs garīgā ziņā rāda tikai to, kāda ir Dieva vārda un ticības daba, kā klājas tiem, kuri piedzimst šādā veidā, un kādi kārdinājumi un cīņas ir jāpieredz ticībai.

Pirmkārt, Hērods, svešinieks, valda jūdu tautā – šādi Dievs rāda, kāda vara valdījusi iekšēji, cilvēku dvēselēs. Jūdi bija atmetuši Dievu, un Viņš vairs nevarēja viņos valdīt caur ticību. Viņi bija kļuvuši par īsti farizejisku, saduķejisku, liekulīgu un partijās sadalītu tautu, kas ar cilvēku mācībām un ārējiem darbiem gribēja pati sevi darīt dievbijīgu un atpestīt. Mēs redzam, kā to apstiprina viss Evaņģēlijs un Kristus dzīve. Jūdi, kuri savā garā ir neticīgi, paši sev Kristus vietā ir likuši Hērodu; tādēļ viņiem arī ārēji ir nācies ciest no miesīgā Hēroda, kas stājies īstā, ķēnišķīgā Dāvida dzimuma vietā, tā ka abās vietās ir tikai Hēroda vara. Jo grieķu valodā par heroes sauc dižus cilvēkus, kas savu darbu dēļ ir bijuši izdaudzināti ļaužu vidū – kā Herkuless, Hektors, Ahilejs[6] un līdzīgi vīri, kurus vācu valodā mēdz saukt par milžiem; Saksijā tādi tiek apzīmēti ar vārdu “Kerl”. No šā vārda ir radies vārds carolus, kas mums nozīmēja to pašu, ko grieķiem heros jeb herodes. Vārds Hērods nāk no heros un nozīmē “varens, milzim līdzīgs, tāds, kas dara lielus darbus” – kā Bernes Dītrihs, Hildebrands vai Rolands –, un varbūt šos lielos slepkavas un ļaužu rijējus, kuri bijuši jau pirms grēku plūdiem, varētu nosaukt vēl kā citādi. Mozus ebreju valodā tos sauc par riphlim, 1. Moz. 6:4; tie uzbrūk citiem ļaudīm un pakļauj tos savai varai; Israēls daudzus no tiem nonāvēja Apsolītajā zemē – tos sauca par anakiešiem, refajiešiem, emiešiem. “Anaks” nozīmē “zelta ķēde”. 5. Moz. 2:11 pieminētie anakieši šajā vārdā tika saukti tādēļ, ka valkāja zelta ķēdes un bija savas zemes augstmaņi. “Rafajs” nozīmē “pestītājs”; jo šādi ļaudis tika uzskatīti par tiem, kas izglābs zemi un tautu. Emimieši nozīmē “briesmīgie, tie, no kuriem citi bīstas”; jo ļaudis bijās no viņiem.

Tādi cilvēki arvien ir bijuši herodes, lai arī saukti dažādos un citādos vārdos. Herodes būs sastopami arī pirms pastarās dienas – Kristus ar savu atnākšanu viņus iznīcinās. Tagad viņi tiek saukti par pāvestu, kardināliem, bīskapiem, priesteriem, mūkiem, garīgajiem kungiem un svētajiem tēviem; pilnīgi netaisnīgi viņi tiek saukti par Kristus avju ganiem, lai gan patiesībā ir plēsīgi vilki, kas izposta un aprij Kristus tautas miesu, mantu un dvēseli. Tie ir pēdējie varenie milži, ļaužu rijēji un hērodi; viņus nespēj iznīcināt neviens cits kā tikai pats Kristus, kas nāk no debesīm.

Kristus un Hērods ir ļoti atšķirīgi, nesamierināmi pretinieki. Jo Kristus dzīvē nav skaļas daudzināšanas, nedz milža vai varoņa darbu, bet vienīgi pazemība – šis Cilvēks sevi noniecina un ne par ko neuzskata, ļaudams, lai pats Dievs ir viss un tikai Viņa vārds tiek slavēts. Savukārt Hērodam jāpaveic lielas lietas, jāspēj itin viss un jātiek daudzinātam kā tādam, kam nav nekāda trūkuma.

Tā kā jūdi iekšēji bija īsti hērodi, tie augstu vērtēja paši sevi un savus darbus, baudīdami lielu atzinību savas liekulīgās, spožās dzīves dēļ, tā ka Kristus dzīve viņiem nešķita nekas vērtīgs. Tādēļ arī Dievs tiem sūtīja ķēniņu Hērodu, kas miesīgi izturējās pret viņiem tāpat, kā viņi garīgā ziņā izturējās pret ļaužu dvēselēm. Viņi noraidīja Kristus un Dieva būtību, tādēļ arī Dievs noraidīja viņu ķēnišķīgās asinis. Un, tā kā Kristus nevaldīja viņu dvēselēs, Viņš savukārt neļāva viņu miesai un asinīm valdīt pār tautas miesu un mantu; kā šie jūdi garīgi nonāvēja un apspieda tautu ar savu valdīšanu un cilvēku mācībām, tā Dievs ļāva, lai Hērods viņus pašus miesīgi nonāvē, apspiež un moka. Tā miesīgais Hērods kļuva par garīgā Hēroda sodu un zīmi.
Ar jūdiem notika tāpat, kā notiek ar katru, kurš dara grēku: viņš jūt un ienīst sodu, turpretī grēku neuztver kā grēku, jo viņam tas ir mīļš. Jūdi juta naidu pret miesīgo Hērodu, turpretī garīgais Hērods – viņu neuzticības pilnā, garīgā tirānija – tiem šķita jauks un labs. Viņi uzdrīkstējās domāt, ka ar savu farizejisko, sektantisko dzīvi cilvēku mācībās un bauslības darbos varēs sakrāt lielus nopelnus Dieva priekšā, neredzēdami, ka tieši tā ir nopelnījuši Hēroda varu, no kuras nebija iespējams atbrīvoties, lai cik ļoti jūdi to vēlējās, savas izcilās, garīgās, svētās dzīves dēļ juzdamies brīvības cienīgi.

Arī mēs tagad itin labi sajūtam savu Hērodu – to, kā viņš mūs moka, postīdams mūsu miesu un mantu; bet, tā kā neesam nevainojami kristieši un neļaujam Kristum būt mūsu Ķēniņam, jo nepaliekam šķīstā, brīvā ticībā, mēs esam mierā ar garīgo dzīvi, kura tagad valda, un paši ar saviem darbiem; mēs nespējam atbrīvoties no šīm lietām, un nav arī cerību, ka tas mums kādreiz izdosies. Mums nākas ļaut, lai mūs saplosa, samaitā un pazudina; nekas mūs neglābj no šī miesīgā – un vienlaikus arī garīgā – Hēroda.

Tālāk: garīgā valdīšana var tikt īstenota tikai divos veidos: vai nu svētīgi – tā, ka valda vienīgi Kristus, īstā ticībā un ar skaidru Evaņģēliju; vai arī – pazudinoši, tā, ka cilvēks ar saviem darbiem un cilvēku mācībām cenšas īstenot garīgo varu. Gluži kā jūdu tautā ir valdījuši pašu jūdu ķēniņi, kas nākuši no viņu cilts, vai arī – Hērods, svešais ķēniņš. Tādēļ Hērods nevar būt nekas cits kā šāda garīga valdība, kas valda pār ļaudīm nevis caur ticību un Evaņģēliju, bet ar darbiem un cilvēku mācībām. Tomēr šī valdība izliekas un tiek uzskatīta par tādu, kas māca pareizi un ved cilvēkus uz Dieva valstību, lai gan īstenībā tā ved pa plato ceļu uz elli. Galu galā Hērods ir pāvests ar savu garīgo valdību; jo tajā nav saskatāma nedz ticība, nedz arī Evaņģēlijs, bet vieni vienīgi cilvēku darbi un mācības; tomēr šai valdībai piemīt gluži hērodiska varenība un sevis slavēšana. Sirdsapziņas drīkst un var tikt pārvaldītas, barotas un uzturētas tikai ar Dieva vārdu; taču pāvesta valdība tās vada un baro tikai ar saviem puņķiem un slienām – ar grēku atlaidām, ordeņiem, misēm, lūgšanām, gavēšanu un citām līdzīgām lietām; te pāvests ir varonis un milzis, īsts Rolands.

Jo šī garīgā valdība apgalvo, ka ir vienīgā, kas spēj uzturēt kristīgo baznīcu un paglābt to no bojāejas; baznīca aiziešot bojā, ja tajā valdīs tikai ticība un Kristus. Tādēļ notiek tā, kā zemnieki mēdz sacīt: Kuncs Hildebrands, lielais valis, nes visu pasauli uz savas astes, tas ir, ja pāvests ar savu valdību stāvētu malā, Dievs izrādītos pārāk vājš – pasaules ābols izkristu Viņam no rokas; nelīdzētu ne ticība, ne Evaņģēlijs. Bet nu pāvests nāk Dievam palīgā un sniedz Viņam drošu pamatu – visas savas daudzās tonzūras, kapuces, auklas, koka tupeles, bīskapu un kardinālu cepures, ērģeļu skaņas un vīraka dūmus, zvanīšanu un sveču liesmas, kaukšanu baznīcās un kurkstēšanu vēderos – īpaši gavējot, neēdot gaļu, olas, pienu un tamlīdzīgas lietas – tas viss ir pāvesta svētums; ar šo lietu palīdzību gan kristīgā baznīca tiks uzturēta! Un ja nu – no kā lai pāvests žēlīgi pasargā! – garīgā, kārtīgā, svētā valdība tiktu iznīcināta, kā tad pasaule varētu pastāvēt? Tā nu mēs uzzinām, kas ir Hērods un kas – Kristus; tās ir divas garīgās valdības – viena valda ar neticību, otra – ar ticību.

Un kas ir zvaigzne? Nekas cits kā jaunā gaisma, Evaņģēlijs, kas tiek sludināts atklāti, ar runāto vārdu. Kristus mums sniedzis divas savas piedzimšanas un valdīšanas liecības; pirmā ir Raksti jeb vārds, kas ietverts burtu zīmēs; otrā ir balss jeb mutes izteiktie vārdi. Arī Sv. Pāvils 2. Kor. 4:6 un Sv. Pēteris 2. Pēt. 1:19 nosauc šo vārdu par gaismu un sveci.

Raksti kļūst saprotami tikai tad, kad ataust šī gaisma; jo Evaņģēlijs atklāj praviešu vārdu jēgu. Tādēļ vispirms ir jāuzlēc un jātiek ieraudzītai zvaigznei. Jaunajā Derībā pasludinājumam jāatskan mutiski, publiski, sludinot ar dzīvu balsi, dzirdamā veidā atklājot to, kas agrāk bija apslēpts burtu zīmēs, – tādēļ ka Jaunā Derība nav nekas cits kā Vecās Derības atdarīšana un atklāsme, kā apliecina Atkl. 5:9, parādot, ka Dieva Jērs atver grāmatu ar septiņiem zīmogiem. Tāpat redzam, ka apustuļa sludināšana nav bijusi nekas cits kā Rakstu atklāšana un paļaušanās uz tiem. Tādēļ arī Kristus nav pats rakstījis savu mācību, kā to darīja Mozus, bet sludinājis un pavēlējis sludināt mutiski; Viņš nevienam nav pavēlējis šo mācību uzrakstīt. Tāpat arī apustuļi ir rakstījuši pavisam maz – turklāt to darījuši ne visi, bet tikai Pēteris, Pāvils, Jānis un Matejs. No citiem apustuļiem nekādas rakstiskas liecības neesam saņēmuši; Jēkaba un Jūdas vēstules, ko daudzi uzskata par apustuļu rakstiem, īstenībā tādas nav. Bet arī tie apustuļi, kuri ir rakstījuši, savos rakstos nedara neko vairāk kā norāda mums ceļu uz Veco Derību, – gluži kā eņģeļi ganiem rādīja ceļu pie siles un autiņiem un kā zvaigzne veda magus uz Bētlemi.

Tādēļ nepavisam nav nepieciešams rakstīt grāmatas par Jaunās Derības kristīgo mācību – tai jātiek sludinātai bez grāmatu palīdzības; it visās vietās jābūt labiem, izglītotiem, garīgiem, uzcītīgiem sludinātājiem, kas ņemtu veco Rakstu dzīvo vārdu un bez mitas censtos likt to ļaudīm pie sirds, – kā ir darījuši apustuļi. Jo, pirms viņi ko rakstīja, tie arvien bija jau atgriezuši ļaudis, mīlīgā balsī tiem sludinādami; tas arī bija viņu īstais, apustuliskais, Jaunās Derības darbs. Tā ir īstā zvaigzne, kas rāda Kristus dzimšanu, un eņģeļu vēsts, kura runā par silīti un autiņiem.

Tas, ka grāmatas tomēr ir nācies rakstīt, jau pats par sevi ir liels zaudējums un Gara trūkums; tas noticis nepieciešamības un nevis Jaunās Derības dabas dēļ. Jo, kad dievbijīgu sludinātāju vietā nāca ķeceri, viltus mācītāji un dažādu maldu sludinātāji, kuri sāka barot Kristus avis ar indi, bija jāliek lietā pēdējais līdzeklis un jādara viss, kas vien iespējams, lai kaut dažas avis tomēr tiktu paglābtas no slepkavām. Tad sākās rakstīšana, kuras mērķis bija, cik vien iespējams, vest Kristus avis atpakaļ pie Rakstiem, lai tās nonāktu ganībās, kur atrodama laba barība un patvērums no vilkiem; tas notika tādēļ, ka gani vairs negribēja avis ganīt vai arī paši bija kļuvuši par vilkiem.

Tādēļ arī Sv. Lūka sava evaņģēlija iesākumā, Lk. 1:1, saka, ka viņam nācies rakstīt to cilvēku dēļ, kuri jau sākuši aprakstīt Kristus dzīves notikumus. Nav šaubu, apustulis ir redzējis, ka šie ļaudis to nedara pareizi. Arī visas Sv. Pāvila vēstules rakstītas tikai ar nodomu apstiprināt to, kas jau iepriekš ir ticis mācīts, un sludināšana noteikti ir bijusi daudz bagātīgāka nekā viss, ko apustulis rakstījis. Un, ja ar vēlēšanos kas būtu līdzēts, tad vajadzētu vēlēties, kaut visas grāmatas pazustu un visā pasaulē nepaliktu nekas cits kā tikai skaidrie, tīrie Raksti jeb Bībele. Tajā ir pārpārēm dažādu zināšanu un mācību, ko cilvēkam ir derīgi un nepieciešami zināt. Taču šī vēlēšanās tagad ir gluži veltīga – lai Dievs dod, kaut līdzās Rakstiem būtu atrodamas labas grāmatas!

Ar to šoreiz pietiktu: šī zvaigzne ir skaidrais Kristus pasludinājums un atklāsme, kura rāda to, kas Rakstos bijis apslēpts un apsolīts. Tādēļ – kurš redz zvaigzni, tas noteikti atzīst jūdu Ķēniņu, jaundzimušo Kristu. Jo Evaņģēlijs nemāca neko citu kā vien Kristu; arī Rakstos nav nekā cita, tikai Kristus. Kas neatzīst Kristu, tas nespēj uzklausīt Evaņģēliju vai arī viņš tur Grāmatu savās rokās, taču izpratnes viņam vēl nav. Jo saņemt Evaņģēliju bez izpratnes ir tas pats, kas nemaz to nesaņemt. Kam ir Raksti bez Kristus atziņas, tam Rakstu nemaz nav; tādam šī zvaigzne gan spīd, tomēr viņš to nesaskata.

Tā klājas šiem Hēroda sekotājiem un tiem, kuri tolaik bijuši Jeruzalemē: zvaigzne atspīd pār viņu zemi, pār viņu galvām; taču viņi to neredz. Kad Evaņģēlijs uzlēca pār jūdu tautu – kā Jesaja saka savā vēstulē –, jūdi gan ir ļāvuši tam spīdēt, bet paši nav to atzinuši. Sv. Pāvils 2. Kor. 4:3 4 par to saka: “.. kuriem šīs pasaules dievs,” tas ir, velns, “ir apstulbojis neticīgo sirdi, ka tiem nespīd Kristus godības Evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls.” No šiem vārdiem redzams, ka tikai neticība ir akluma cēlonis, kas neļauj redzēt Evaņģēliju, lai gan tas spīd un bez mitas tiek sludināts. Jo nav iespējams, ka Kristus un Viņa Evaņģēlijs tiktu atzīts ar prātu; šo atziņu var nest tikai ticība. Un zvaigznes redzēšana nozīmē tieši šo ticību.

Savukārt magi ir pirmā visu pagānisko ļaužu daļa, kas caur Evaņģēliju tiek atgriezta pie ticības. Jo pagāni ir bijuši magi, tas ir, dabīgi cilvēki, kas dzīvojuši saskaņā ar sava prāta spriedumiem; viņiem nav bijis bauslības un praviešu, kādi bija doti jūdiem, – tie dzīvojuši tikai atbilstoši savai dabai, bez Dieva likumiem un Viņa vārda. Tāpat kā dabaszinību meistari, arī šie magi itin bieži pārkāpj robežu un pievēršas buršanai, kā jau iepriekš sacīts; tā cilvēka daba, ja tā darbojas viena pati un Dievs ar savu mācību nenāk palīgā, noteikti aiziet maldu ceļos un pati no sevis iekrīt maldos un aklumā, kļūdama par īstu burvi, kas pievēršas visdažādāko veidu elku kalpošanai.

Tā Sv. Pāvils Rom. 2:14, 15 saka, ka pagāniem, kam nav dota Dieva bauslība, tomēr ir dabīgā sirdsapziņa, tādēļ tie paši no sevis, dabīgā veidā dara bauslības darbus, – jo bauslība ir ierakstīta viņu sirdīs. Bet, tā kā viņi ir bijuši bez Dieva bauslības un atradušies tālu no tās, tie ir tuvāk ticībai un nonāk pie tās ātrāk nekā jūdi. Tas tādēļ, ka jūdi, kam bija dota bauslība, arī paļāvās uz bauslību, domādami, ka varēs to piepildīt ar darbiem. Tādēļ viņi nicināja Evaņģēliju, itin kā tas viņiem nebūtu vajadzīgs un pat saturētu kādas aplamas lietas; jo Evaņģēlijs noraida darbus, ar kuriem jūdi bija tik skaļi lepojušies, un slavē vienīgi ticību. Turpretī pagāniem nebija pamata kļūt uzpūtīgiem, jo tiem nebija bauslības; tādēļ viņi itin viegli varēja pievērsties Evaņģēlijam, atzīdami gan Evaņģēlija nozīmīgumu, gan arī paši savu postu.

Magi nāk uz Jeruzalemi un jautā pēc jaunā Ķēniņa. Tas nenozīmē neko citu kā to, ka pagāni, Evaņģēlija apgaismoti, nāk kristīgajā baznīcā un meklē Kristu. Jo Jeruzaleme ir kristīgās baznīcas tēls un iesākums; tajā ir sapulcināta Dieva tauta. Un vārds “Jeruzaleme” nozīmē “Dieva vaigs”. Kristīgajā baznīcā ir redzams un atrodams miers, tas ir, mierīga sirdsapziņa un miera pilna siržu paļāvība, ko iemanto visi tie, kuri pieder šai baznīcai un ir īsti kristieši. Šādu mieru nes grēku piedošana caur Dieva žēlastību.

Un šajā miera pilnajā vietā valda un arvien grib valdīt ļaužu rijējs Hērods. Jo visiem cilvēkiem un darbu skolotājiem ir šī kopīgā nelaime – tie ar savu dzīvi maldina, samaitā un nomāc īsto Jeruzalemi, sagūsta skaidrās sirdsapziņas un dievbijīgās, vientiesīgās sirdis, mācot tās paļauties uz darbiem un pašām uz sevi. Tā ticība panīkst, miers un mierīgā sirdsapziņa aiziet postā un paliek tikai Hēroda valdīšana, kas ar visu savu krāšņo izskatu, skaļo dižošanos un darbiem tomēr ir un paliek bez ticības un bez pamata. To arī izsaka evaņģēlista vārdi, kas apliecina, ka Kristus ir dzimis un tiek meklēts tieši Hēroda valdīšanas laikā un tieši Hēroda valsts galvaspilsētā. Jo evaņģēliskā patiesība izcīna cīņu ar hērodisko svētumu; kad vien šī patiesība nāk, tā sastop Hēroda sekotājus, kas valda tautā ar cilvēku mācību un darbu palīdzību. Un tā nāk vienīgi tādēļ, lai nolādētu Hēroda varu un darbu vietā liktu tīru Dieva žēlastību, lai bauslības vietā mācītu tikai ticību un atpestītu no Hēroda valdības Dieva tautu, kas mājo Jeruzalemē.

Kad Hērods to izdzird, viņš izbīstas, un visa Jeruzaleme līdz ar viņu. Kādēļ tā? Hērods bīstas no cita, īstā Ķēniņa, jo pats grib būt vienīgais ķēniņš un valdīt ar savu paša varenību. Tas ir piepildījies, kad pagāni, dzirdējuši Evaņģēliju, ir sākuši slavēt Kristu un ticību, novērsdamies no darbiem un cilvēku mācībām. Nu jūdi saniknojās, redzēdami, ka tad, ja notikumi ies savu dabīgo gaitu, visas viņu lietas kļūs nevajadzīgas un nenozīmīgas, visa viņu šķietami izcilā dzīve darbos un cilvēku mācībās kritīs kaunā. To viņi negribēja paciest un sāka plosīties, – kā to pierāda visu apustuļu dzīvesstāsti. Ja ļaudis pievērstos ticībai, tad jūdu valdībai, godam, varai un bagātībai – visam, ko tie pārpārēm bija saņēmuši no hērodiskās garīdzniecības varas, tiktu dots smags trieciens.

Darbu un cilvēku mācības arvien atnes daudz naudas un mantas. Turpretī Dieva mācība un Kristus darbs atnes krustu, nabadzību, kaunu un dažādas grūtības; hērodiskajam svētumam nekas tāds nav pieļaujams. Arvien notiek tā, ka tie, kuri sasaista un apgrūtina nabaga tautu ar sirdsapziņas maldiem un cilvēku mācībām, nelabprāt dzird to, ka nabaga nožēlojamās sirdsapziņas beidzot ir guvušas pareizu izpratni, tikušas pamācītas un sākušas tiekties pēc tīrā, skaidrā Dieva vārda un ticības, sacīdamas, ka grib iemantot jaunu Ķēniņu un ir redzējušas Viņa zvaigzni; jo, ja tā notiktu, tad pāvests, bīskapi, svētie tēvi un garīgie kungi vairs nevarētu tik viegli piepildīt savus vēderus.

Tādēļ jau viņu hērodiskajai valdībai nepavisam nav pa prātam un nenāk par labu tas, ka magi – neizglītoti laji, kam nekas nebūtu jāzina – sāk runāt par Evaņģēlija gaismu un, atstājot neievērotu viņu garīgo spožumu, pašā Jeruzalemes vidū taujā pēc citādas dzīves. Par to Hērodam un viņa saimei tiešām ir jāizbīstas – šis notikums draud ar zaudējumiem viņu makam un vēderam. Jā, visa Jeruzaleme izbīstas līdz ar Hērodu; jo arī daudzi dievbijīgi ļaudis, būdami naidīgi noskaņoti pret Hēroda varu un vēlēdamies, kaut tās nebūtu, tomēr baidījās, ka patiesība varētu nākt gaismā nepiemērotā laikā, tā ka pasaulē tās dēļ varētu rasties daudz nemiera un nekārtību; tad valdība gan tiktu aizskarta, tomēr to uzveikt bez lieliem zaudējumiem nebūtu iespējams. Tādēļ viņi domāja, ka būtu labāk vēl kādu laiku paturēt patiesību apslēptu vai vismaz atklāt to tikai tādā mērā un veidā, lai Hērods neizbītos un netiktu pamudināts radīt vēl lielāku postu.

Bet magi nemaz neraizējas par Hēroda bailēm vai dusmām; tie pavisam brīvi stāsta Jeruzalemei par zvaigzni un jauno Ķēniņu, nepavisam nebaidīdamies, ka debesis varētu sabrukt pār viņiem. Jo Evaņģēliju neklājas ne apliecināt, ne noliegt kāda cilvēka dēļ; Evaņģēlijs ir Dieva vārds, un arī Hērodam nākas tam pakļauties un sekot. Ja viņš trako, lai trako. Kristus viņa priekšā pratīs pastāvēt.

Bet raugi: pirmkārt, Hērods grib aizsteigties priekšā jaunajam Ķēniņam ne ar varu, bet ar viltu. Viņš sapulcina visus mācītos vīrus un uzcītīgi cenšas izzināt, ko saka Raksti, – itin kā gribētu zināt patiesību. Tomēr viņa nodoms ir panākt, lai nevis Raksti, bet viņa paša prāts un griba varētu īstenoties un uzvarēt. Te nu ieraugām īsto Hēroda tikumu; te redzam, kā Hēroda personā tiek attēlots pāvests un viņa ļaudis.

Bet, lai neviens neturētu uz mani ļaunu prātu par to, ka attiecinu uz pāvestu šādas lietas un tik nicinošā veidā salīdzinu garīdznieku kārtu un visu tās valdīšanu ar Hēroda varu, es noteikti gribu apliecināt, ka esmu to darījis sava kristīgā pienākuma un uzticības dēļ. Tā rīkoties likusi mana sirdsapziņa un pienākums pret ikvienu cilvēku. Tomēr es nevienu nepiespiežu man ticēt. Ja patiesība un pašu cilvēku pieredze neapstiprina to, ko es saku, lai mani sauc par meli, kas vien grib! Es gribu pildīt savu brālīgā amata pienākumu un būt bez vainas Dieva priekšā. Ja kāds atstāj neievērotu manu uzticīgo brīdināšanu, lai atbild pats par sevi; es gribu, lai katram cilvēkam būtu sacīts, ka Kristus un Viņa mācība nevar un negrib pastāvēt līdzās pāvestam un garīdznieku kārtai. Tādēļ ikvienam ir jāsargas no viņiem kā no mūžīgās pazušanas un cieši jāturas pie Kristus – un tikai pie Viņa. Vai pāvestam un garīdzniekiem mani vārdi atnes vai neatnes daudz labuma un goda, tas man nav svarīgi; man jāsludina Kristus, nevis pāvesta vai garīdznieku manta vai gods. Un tas, kas sacīts par pāvestu un garīdzniekiem, ir attiecināms uz visiem tiem, kuri ar saviem darbiem un mācībām apspiež ļaudis un nesludina šķīstu ticību, skaidros Rakstus un vienīgo Kristu, ko ir sludinājuši arī daži no jūdiem – tiesa gan, tikai nedaudzi –, vērsdamies pret pāvestu un viņa saimi. Varbūt kāds grib ļaut, lai viņu aizved maldu ceļos, tomēr arī viņš ir dzirdējis manas domas; es viņa asins izliešanā un pazušanā neesmu vainojams.

Hērods sapulcina savas tautas pārvaldniekus, priesterus un Rakstu mācītājus, lai izdibinātu no tiem ziņas par Kristus piedzimšanu; tas ir tieši tas pats, ko dara mūsu garīgā valdība un tāpat arī visi darbu mācītāji: tie grib pielāgot Rakstus paši savām domām un vajadzībām – visam, ko viņi māca, ir jābūt atrodamam Rakstos, tikai tā, lai viņu uzskati būtu noteicošie un Raksti tiem pielāgotos. Jo viņi domā izmantot Rakstus tikai, lai nomāktu patiesību un pamatotu savu rīcību, – gluži kā Hērods meklē Rakstus vienīgi tādēļ, lai varētu nonāvēt Kristu.

Tieši tā rīkojas mūsu Hērods ar saviem hērodistiem. Pāvests gan meklē un izmanto Rakstus, taču izskaidro tos tā, lai iznīcinātu Rakstu patieso jēgu un izpratni un piešķirtu tiem savu saturu. Šāda liekulīga attieksme spēj maldināt arī izredzētos; jo tieši šī šķietamība visvairāk izbiedē un maldina sirdsapziņas. Vismulsinošāk ir tieši tas, ka viņi lieto Dieva vārdu, izturēdamies tā, it kā meklētu un pētītu vienīgi Dieva Rakstus; taču īstenībā tie cenšas panākt kaut ko gluži pretēju – nomākt Rakstus līdz ar visu to saturu. Tādēļ Jeruzalemē magi neredz zvaigzni; viņi arī nezina, kurp doties. Un visi, kas nonāk šādas ārēji skaistas un jaukas tautas vidū, apjūk un pazaudē īsto, kristīgo izpratni par neticīgu svēto šķietami izcilo dzīvi. Viņi arī neatgūst šo izpratni, līdz ir pareizi un labi sapratuši skaidros Rakstus.

Tā arī šeit – gan Hērods, gan magi bija saņēmuši no priesteriem Rakstus; taču Hērods tos bija saņēmis ar viltīgu, ļaunu nodomu. Savukārt magi Rakstus saņem ar labu, pareizu nodomu; tādēļ viņi atkal ierauga zvaigzni un tiek atraisīti no aplamās, hērodiskās dzīves, kuras varā būdami, bija zvaigzni pazaudējuši. Mēs redzam nesaskaņu, kas rodas starp Hērodu un magiem. Tā ir nesaskaņa Rakstu izpratnē – tā neizbēgami rodas starp īstiem un viltus svētajiem. Īsti svētie gan var nedaudz apmulst un uz īsu brīdi pazaudēt patieso gaismu, tomēr tie nepaliek uz maldu ceļiem. Galu galā viņi satver Rakstu pareizo izpratni un nāk atpakaļ pie spožās gaismas, ļaudami Hēroda sekotājiem lepoties ar savu aplamo izpratni par Rakstiem.

Par to Sv. Pāvils rakstījis 2. Tim. 3:1 9: “Bet zini to, ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi, mantas kārīgi, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti, cietsirdīgi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, nesavaldāmi, labā nīdēji, nodevēji, pārsteidzīgi, uzpūtīgi, mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu, izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami; un no tādiem izvairies. Jo tādi ir tie, kas iespiežas namos un gūsta sievas, kas apkrauti grēkiem un ko dažādas kārības vada, kas vienmēr mācās un nekad nevar nonākt pie patiesības atziņas. Bet, tāpat kā Janne un Jambre uzstājās pret Mozu, tā arī šie uzstājas pret patiesību – ļaudis, kas pavisam samaitāti savā prātā un nav pastāvējuši ticībā. Bet viņi netiks tālāk uz priekšu, jo viņu neprāts būs visiem skaidri redzams, kā tas arī ar pirmajiem notika.”

Es domāju, Sv. Pāvils šeit runājis pavisam skaidri, neko neslēpjot, gluži vai ar pirkstu norādīdams uz mūsu garīgajiem kungiem un svēto Hēroda saimi. Te nav neviena burta, kas nerunātu par lietām, kuras acīmredzamā veidā valda garīdznieku kārtā. Taču viņi ir stūrgalvīgi un uzskata, ka par viņiem gan te nekas nav sacīts, iedomādamies, ka, ja jau pāvests ar savu pergamentu un zīmuli apstiprina viņu darbus, tad būtu netaisni attiecināt visu Sv. Pāvila sacīto uz viņiem. Tādēļ mums mazliet plašāk jāaplūko šie satura ziņā bagātīgie Sv. Pāvila vārdi, lai mēs īsti labi mācētu atpazīt Hērodu. Proti, apustulis saka, ka pēdējos laikos nāks tieši tādi ļaudis, kādus redzam nu jau daudzus gadus. Un viņi ir bīstami, jo nu vairs tikai nedaudzi iemanto pestīšanu, – šie maldinātāji iznīcina ticību un nonāvē dvēseles ar savām cilvēku mācībām un pašu sagudrotajām blēņām.

Apustulis mums neļauj attiecināt viņa vārdus uz parastiem cilvēkiem, kurus tagad saucam par laicīgiem ļaudīm jeb lajiem. Viņa vārdi ir skaidri, un tie runā par tonzūru un kapuču valkātāju tautu – par garīgo valdību. Jo citu cēlu tikumu vidū apustulis droši norāda viņu galveno tikumu – ka tie dzīvo šķietami garīgu dzīvi jeb kalpo Dievam, tomēr īstenībā atsakās no šādas kalpošanas. Kurš gan nezina, kas ir šie ļaudis? Kur gan citur ir garīgā dzīve, kalpošana Dievam un garīgās kārtas, ja ne klosteros un baznīcās? Tālāk – Sv. Pāvils saka: tie iespiežas namos un gūsta sievas, tās mācīdami. Tas taču skaidri un gaiši ir sacīts par mācītājiem un sludinātājiem – īpaši par ubagotājmūku ordeni un klejotājiem. Arī tas, ka šie ļaudis pretojas patiesībai, tāpat kā Janne un Jambre, kas uzstājās pret Mozu, pietiekami skaidri rāda, ka Sv. Pāvils runā par tiem, kuri sludina un valda visā tautā. Bet aplūkosim visu pēc kārtas.

Pirmkārt, šie cilvēki ir philauti – ļaudis, kas paši sevi augstu vērtē un paši sev ļoti patīk; visam, ko tie dara, ir jābūt darītam labi un pareizi; viņi grib būt vienīgie, kuri nokļūs debesīs, – tie domā, ka tikai viņi ir atraduši īsto ceļu; viņi vien ir kristīgā baznīca, uz viņiem balstās kā debesis, tā arī zeme. Salīdzinājumā ar viņiem visi pārējie cilvēki ir nabaga grēcinieki, viņu kārta ir apdraudēta, un tie ir spiesti pirkt no viņiem aizlūgumus, labus darbus un nopelnus. Galu galā, šie svētie ļaudis ir aizgājuši tik tālu, ka uzdrīkstas saukt visus pārējos kristiešus par laicīgiem, turpretī sevi – par garīgiem cilvēkiem. Nav vārdos izsakāms, kā viņi tīksminās ap šo savu vārdu un cik lielu pārākumu visu pārējo kārtu vidū viņi sev piešķir; lai gan virs zemes nav dzīvojusi neviena cita tauta, kam vārds philauti būtu vēl piemērotāks nekā šai, un apustulis viņus ir īsti pareizi un trāpīgi raksturojis. Bet visvairāk šeit sacītais attiecas uz viņu galveno kungu, pāvestu, kas gluži vai smird no savas uzpūtības un patmīlības, tā ka smaka izplatās pa visu pasauli, un pašiem pāvesta sekotājiem jāatzīst, ka viņu garīgie likumi ir tīra philautia – tīksmināšanās ap sevi.

Lai Dievs žēlīgs, cik augstu negantība vērtē pati sevi, cik ļoti tai patīk tās kārta, cik nekaunīgi tā nošķiras no visiem kristiešiem – ne tikai no laicīgajiem ļaudīm, bet arī garīdzniekiem! Tā nedara neko citu kā vien tīksminās ap sevi, lielā pārgalvībā smiedamās gluži vai līdz nāvei. To atklāti apliecinās un atzīs ikviens, kas uzlūkojis pāvesta ļaužu valdīšanu, viņu bullas, viņu likumus un mācību. Un vēlāk šo indi no viņiem saņem arī citi – ikviens cilvēks, dzīvodams savā kārtā. Un šajā ziņā pāvests tiem palīdz ar dažādām brīvībām, ar aizsardzību, svētību un slavēšanu. Tālāk – no garīdzniekiem šīs lietas mācās laji – katrs savā mazajā lūgšaniņā un īpašā izturēšanās veidā. Tā aiziet bojā kristīgā ticība, kam labs un tīkams ir vienīgi Kristus; jo viss pārējais ticībai šķiet vienlīdz nozīmīgs – tā nevērtē kādas lietas vai dzīvesveidu augstāk par citiem.

Otrkārt, viņi ir augstprātīgi. Šī īpašība seko pirmajai – viņu patmīlībai. Tie savās sirdīs paaugstinās pār citiem, iedomādamies, ka ir labāki par visiem. To visvairāk redzam tieši pie pāvesta un garīdzniekiem, kas pavisam nekaunīgi saka un lielās: garīgā kārta esot labāka nekā laicīgā, lai gan arī laicīgajās kārtās ir kristieši. Bet laba taču ir tikai kristieša kārta, un tajā šāda šķirošana nav pieļaujama – citādi kristietība aizies bojā. Jā, šī indīgā augstprātība ir pamats, uz kura balstīta visa pāvesta garīdzniecības valdīšana; jo, ja šie ļaudis netiktu uzskatīti par labākiem nekā pārējie, visa viņu dzīve un vara iznīktu pati no sevis.

Šie divi negantie, dziļie, lielie netikumi ir tik izsmalcināti un garīgi, ka pašu garīdznieku skatienam nav pamanāmi, jā, viņi tos uzskata par patiesību un īstu taisnību. Tie dzīvo savu velnišķīgo, svēto dzīvi, tieši sava šausminošā netikuma dēļ likdami sevi godāt kā svētus, garīgus, svētīgus ļaudis.

Treškārt, viņi ir lepni un lielīgi; lielība rodas no viņu otrā netikuma – no augstprātības. Jo augstprātībai nepietiek ar to vien, ka tā var klusībā slavēt un lielīt pati sevi; tā laužas uz āru un vēlas tikt novērtēta tieši tik augstu, kā vērtē pati sevi – tā grib augstu lidot, augstu sēdēt un arī izturēties tāpat, kā tā iekšēji jūtas. Jo augstprātība un lielība atšķiras ar to, ka augstprātība mīt sirdī, savukārt lielība izpaužas ārēji dižmanīgā dzīvē un izturēšanās veidā. Kurš gan nebūtu redzējis, cik raksturīga šī lielība ir pāvestam un visai garīgajai kārtai? Vai viņi ar savu rīcību nepaaugstinās pār ķeizariem, ķēniņiem, valdniekiem un visiem, kas dzīvo uz šīs zemes – kā maziem, tā lieliem? Tie paši ir sevi iecēluši par noteicējiem pār visu cilvēku mantu, miesu un dvēselēm, īstenodami sagrābto varu pārdrošā un nekaunīgā veidā, itin kā viņiem būtu likumīgas tiesības un pamats tā rīkoties. Un, ja viņiem kāds saka, ka Kristus ir aizliedzis šādu lepnību, Lk. 22:25 26 sacīdams saviem mācekļiem: “.. lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam..”, un: “Ķēniņi valda pār tautām, un varenos sauc par labdariem. Bet jūs tā ne,” – tad viņi pamanās izlauzt šiem vārdiem visus zobus un iztulkot tos pēc sava prāta, proti, ka Kristus, šos vārdus sacīdams, neesot aizliedzis valdībai paaugstināties pār citiem cilvēkiem, bet runājis par cilvēka sirds nodomu, – ka neviens nedrīkst sevi uzskatīt labāku par citiem. Jo – viņi saka – prelāts var būt tas, kurš ir pazemīgs un savā sirdī nepaaugstinās pār citiem, lai arī ārēji viņam nākas ieņemt augstu stāvokli. Tādēļ viņi piemin dažus svēto tēvu izteikumus, piemuļķodami un samulsinādami gan paši sevi, gan visus citus.

Apustulis runā par ārēju lepnību un lielību; viņš gluži labi zina, ka tam, kuram jāmāca vai jāpārvalda citi, ir jābūt garīgam vadītājam. Bet viņi padara garīgu to, kas ir miesīgs; tie vēlas miesīgi lidināties augstumos, ar savu mantu, godu, izskatu, personu, dzīvi, tiesībām un varu paaugstinoties pār visu pārējo mantu, godu, personām, dzīvi un varu. Mūsu mīļie junkuri grib būt augstākie it visās lietās, tādēļ no miesīgas mantas, goda, personām, izskata, apģērbiem utt. tie izveido garīgas lietas.

Kristus arī bija garīgi augstākais Cilvēks uz zemes, jo Viņš kā Skolotājs un Meistars mācīja ikvienu. Taču Viņš ar savu personu nepaaugstinājās pār citiem, bet kalpoja ļaudīm ar visu, kas vien Viņam bija un ko Viņš spēja. Tāpat pravieši un apustuļi, neapšaubāmi, garīgi ir bijuši augstākie, valdošie ļaudis uz zemes, jo viņi bija pasaules gaisma un skolotāji; bet kad gan kāds no viņiem būtu ar savu personu, savu mantu un dzīvi paaugstinājies kaut pār vienu cilvēku – kur nu vēl pār ķēniņiem un valdniekiem? Gluži pretēji – pravieši un apustuļi ar savu miesu un mantu pakļāvās visiem pārējiem cilvēkiem un pavēlēja, lai arī citi rīkotos tāpat, – kā arī pats Kristus pakļāvās ķeizaram, Mt. 17:24 27. Mīļie hērodisti, dzirdiet: garīgā vara nav acīm saskatāma, tā nevalda pār mantu, nedz personām, bet ar Dieva vārdu valda pār dvēselēm un gariem. Bet jūs to pārvēršat par laicīgu varu, tikai saucat par garīgu valdīšanu, izskaistinādami un noslēpdami savu nolādēto lepnību, uzskatīdami, ka jums nav jāpakļaujas nevienam, nav jādod ne manta, ne nodevas, ka esat atbrīvoti no visiem pienākumiem un drīkstat raust un laupīt, cik gribat.

Es esmu piemirsis otrajā daļā pieminēt alkatību, tādēļ nu nosaukšu to kā ceturto. Šis netikums pāvesta un garīdznieku kārtas dzīvē izpaužas tik rupjā veidā, ka tagad par to vaimanā pat akmeņi un koki. Tomēr tas viss vēl nav gluži nekas salīdzinājumā ar to, ko redz tikai nedaudzi, proti, ar to, ka garīdznieku kārta pārtiek gandrīz tikai no augļošanas un nolādētās nodevu vākšanas, ko pāvests ir darījis par savas alkatības balstu, aprīdams visu pasauli; tāpat apslēpto alkatību, kas valda viņu vidū, redz labi ja viens no tūkstoša; jo tikai retais noprot, ka viņi kļūst par garīdzniekiem vienīgi miesīgā uztura un iztikas dēļ.

Patiess ir sakāmvārds: izmisums dara cilvēku par mūku. Cik daudz tad ir to, kuri kļūst par garīgiem ļaudīm cita iemesla dēļ kā vien tādēļ, ka raizējas par savu iztiku vai baidās, ka citādi vajadzētu sevi uzturēt tikai ar savu darbu un pūlēm? Arī tagad bīskapi un baznīckungi rodas tieši šī iemesla dēļ. Bet kas gan tā ir, ja ne alkatība, kas neuzticas Dievam pat tik daudz, lai gaidītu, ka Viņš pabaros to, kuru pats ir radījis? Savukārt daži citi, izmisuma dzīti, kļūst par garīdzniekiem tādēļ, ka neuzticas Dievam pat tik daudz, lai cerētu tapt pestīti bez šāda soļa; taču tā ir neliela daļa, turklāt arī šis nav īstais pamats, uz kura vajadzētu balstīties.

Piektkārt, viņi ir zaimotāji. Arī tās ir iepriekš minēto tikumu sekas. Jo, lai viņu augstprātība, lielība, alkatība un patmīlība varētu pastāvēt un sevi uzturēt, viņiem noteikti ir jāapbruņojas un jāaizstāvas pret tiem, kuri ar Rakstu vārdu nosoda šādas lietas; jo tās tiešām ir nosodāmas un Rakstiem pilnīgi nepieņemamas. Tādēļ pāvestam ir jāizdod bullas un likumi, jānolād, jāzaimo, jāizraida visi, kas aizskar viņu augsto valdību. Tie saka, ka tas, kas stājas pretī viņu svētumam un garīdznieku kārtai, esot nevis Dieva, bet velna vārds, no kā ir jāsargās kā no visbriesmīgākās ķecerības. Arī Sv. Pēteris 2. Pēt. 2:2 ir pravietojis, ka šī tauta zaimos patiesības ceļu un vēlāk sacīs, ka to visu ir darījusi Dieva goda un garīgo dārgumu dēļ. Un viss zaimotāju pulks, visa hērodiskā saime sekos savam vadonim, tā ka šāda zaimošana un nolādēšana valdīs tikpat plaši kā viņu alkatība, augstprātība un lielība, – tā pārpludinās visu pasauli, piepildīdama to ar Dieva zaimošanu un nolādēšanu.

Ak Dievs, Debesu Tēvs, cik briesmīgas ir Tavas dusmas, cik barga ir Tava tiesa, kas nāk pār pasauli šajos briesmu pilnajos, nožēlojamajos laikos un ko diemžēl neviens negrib saskatīt, nedz atzīt! Vai tad Tu veltīgi būtu radījis visus cilvēkus?

Sestkārt, viņi ir nepaklausīgi vecākiem. Līdzās paklausībai pašam Dievam Viņš ir pavēlējis mums būt paklausīgiem arī vecākiem – un šī pavēle ir svarīgāka par visām lietām. Bet ko tagad māca pāvests un garīgā valdība? Ja kādam tēvam dēls kļuvis par priesteri vai bīskapu, tad tēvs pats ir izaudzinājis sev kungu, kam nekādā ziņā vairs nav pienākuma klausīt tēvam – svētās, hērodiskās garīdzniecības īpašā cienīguma dēļ. Tādēļ arī šī tauta dzīvo pavisam bez ierobežojumiem un paliek nesodīta, – kā mēs to paši redzam. Paklausība vecākiem ir zudusi, Dieva pavēle aizmirsta; viņi apgalvo, ka tagad dzīvo augstākā paklausībā un paklausa Dievam. Bet Dievs taču ne ar vienu burtu savā vārdā nav devis kādu pavēli attiecībā uz viņu kārtu – tie paši ir izvēlējušies šādu dzīvi. Un Dievs savas pavēles neatsauc arī sevis paša dēļ – kur nu vēl cilvēku izvēles dēļ. Arī klosteri tagad ir tik iecienīti tādēļ, ka atbrīvo cilvēku no šīs Dieva pavēles: dēls vai meita pret tēva gribu var aizbēgt uz klosteri. Svētais tēvs – pāvests līdz ar saviem hērodistiem to uzskata par labu un pareizu rīcību; viņi pat piespiež ļaudis pārkāpt Dieva pavēli, lai kalpotu Viņam! Tā nu visa garīdznieku kārta ir kļuvusi brīva no šī Dieva bauslības otrā galdiņa pirmā un augstākā baušļa.

Bet, ja tu gribi man sekot, es, Gara vadīts, mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā došu tev padomu: ja tavs bērns bez tavas piekrišanas kļūst par garīdznieku – priesteri, mūku vai mūķeni, tu, ja gribi, vari to pieļaut un atļaut savam bērnam kļūt nepaklausīgam. Bet, ja tu to negribi, ja raizējies par bērnu, domādams, ka viņš sava vājuma dēļ nevarēs ievērot šķīstību vai kā citādi nonāks uz nepareiza ceļa un kļūs par viltus garīdznieku, vai arī ja tev pašam ir vajadzīga viņa palīdzība, – nesāc strīdēties, bet ej droši un ved bērnu projām no klostera, atbrīvo viņu no mūka drēbēm, tonzūras, no visa tā, kur viņš ir iepinies. Neņem vērā to, ka viņš varbūt ir devis tūkstoš solījumus un visi bīskapi reizē ir viņu svētījuši. Tu esi tas, kam Dievs pavēlējis valdīt pār šo bērnu, un no tevis Viņš prasīs atbildību, ja ļausi savam bērnam iet pazušanā, lai gan būtu varējis dot padomu un palīdzēt. Ja tev kāds ko saka, turies pretī, atgādinādams Dieva pavēli, kas prasa, lai bērni paklausītu vecākiem, – vispirms tad, ja vecāki raizējas par briesmām, kuras bērnam draud, un negrib viņam ļaut tajās nonākt. Arī pāvesta likumi taču paredz, ka sieva drīkst netraucēti atsaukt savu vīru no klostera vai no priestera amata. Bet ceturtais bauslis prasa, lai bērni paklausītu vecākiem it visās lietās, kas nav pret Dievu, – gluži tāpat kā Dieva bauslis saka, ka vīram un sievai jābūt nešķiramiem.

Tādēļ es saku: pāvests patvaļīgi rauj mūkus un mūķenes ārā no klosteriem, lai gan viņam pār tiem nav nekādas varas; turpretī vecākiem ir šāda vara – viņi drīkst izlemt, vai laist bērnu uz klosteri vai izņemt viņu no tā; to vecāki drīkst darīt, kad paši vēlas vai arī ja viņi redz, ka bērnam tas nepieciešams.

Ja hērodisti saka, ka paklausībai vecākiem šeit jābeidzas, jo kalpošana Dievam, ko prasa pirmais bauslis, ir augstāka nekā ceturtais bauslis, – tev droši jāatbild: kalpošana Dievam nav garīdznieku kārta; par šādām lietām Dievs neko nav pavēlējis, tātad viņi melo un sauc paši savus izdomājumus par kalpošanu Dievam. Kalpošana Dievam nav nekas cits kā Viņa baušļu ievērošana. Bet Dieva bauslības pirmā galdiņa baušļi prasa paklausību Dievam un mīlestību pret Viņu; tie, kas kļūst par garīdzniekiem, nedzīvo ticībā Dievam un mīlestībā pret Viņu, bet ārišķīgā, īpašā dzīvē, kurā ir mazāk mīlestības un ticības nekā laulības jeb laicīgajā dzīvē.

Bet tagad diemžēl daudzi cilvēki labprāt noraugās, kā viņu bērni kļūst par garīdzniekiem; jo tie neredz briesmas, kuras slēpjas šajā kārtā. Daži pat paši apsola savus bērnus klosterim. Tā visa ir tikai neizpratne jautājumos par ticību un kristieša kārtu. Bet, ja vecāki bērniem pavēlētu ko tādu, kas ir pret Dieva baušļiem, tad gan neklātos viņus paklausīt – šajā gadījumā ir jāievēro Kristus vārdi: “Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā mani, tas manis nav vērts..”, Mt. 10:37. Visos citos gadījumos ir jāievēro bauslis par paklausību vecākiem. Tomēr vecāki var atļaut un viņiem arī jāatļauj un jāuzklausa bērna lūgums, ja viņa dvēselei tas nāk par labu.

Te nu sastopamies vēl ar kādu lietu, kura tāpat ir ļoti svarīga, proti, ar jautājumu par bērnu laulību. Neviens taču nav tik neprātīgs, lai piespiestu bērnu doties laulībā, – vismaz tā tam nevajadzētu būt. Bet, ja tā notiktu, es domāju, bērnam vajadzētu uzskatīt paklausību par svarīgāku lietu nekā jaunavība vai arī izlūgties, lai tēvs maina savu lēmumu. Tāpat nedrīkstētu spiest bērnu izvēlēties to vai citu laulāto draugu; izvēlei ir jānotiek ar paša bērna piekrišanu, – kā tas notika ar Rebeku 1. Moz. 24:58. Bet, ja paklausība to prasa, tad, man šķiet, tomēr ir jānotiek tēva prātam.

Bet jautājums ir tāds: vai tēvam ir vara šķirt laulību, ja bērns tajā devies bez tēva atļaujas? Te pāvests atbild noraidoši un atbrīvo bērnu no paklausības tēvam. Bet es gan saku “jā” un neatraisu bērnu no paklausības tēvam, turklāt domāju, ka nevienam cilvēkam nav tiesību kādu no tās atraisīt, kamēr bērni, kas grib doties laulībā, vēl nav nākuši kopā. Jo, ja tie jau dzīvojuši kopā vai viņu kopdzīvei jau ir augļi un viņi vēlas palikt kopā, būtu ļoti nelaipni, ja tēvs gribētu tos šķirt un atraut vienu otram, – kaut arī tēvam ir šādas tiesības. Jo, lai cik liela būtu viņa vara, tēva pienākums tomēr prasa parādīt bērnam mīlestību un draudzību, dažreiz varbūt arī raudzīties caur pirkstiem un ievērot bērna gribu, lai nerīkotos patvaļīgi un varmācīgi, nepamatoti šķirot viņa laulību.

Jo vecāki dažkārt ir noskaņoti tā, ka vairāk raugās uz savām pārgalvīgajām iedomām nekā uz bērnu vajadzībām un labumu. Lai gan bērnam ir pienākums to paciest, tomēr tēva rīcība nav pareiza; tēva pienākums ir izturēties pret bērnu laipni un draudzīgi, palīdzēt viņam pēc labākās sirdsapziņas un izmantot savu varu tā, kā būtu labāk bērnam, – kā Manua un viņa sieva, uzklausīdami sava dēla Simsona lūgumu, deva tam sievu, kuru viņš vēlējās, lai gan vecāki nelabprāt redzēja šīs laulības (Soģu 14:3).

Bet, ja notiek tā, ka meita ir kādam slepeni solījusies, tomēr tēvs vai tēva vietas izpildītājs atdod viņu citam, viņai jāsamin pāvesta pinekļi un bez sirdsapziņas pārmetumiem jāpamet pirmais un jāseko otrajam; jo pāvestam nav nekādas varas rīkoties pret Dieva baušļiem, apstiprināt pirmo solījumu un lauzt otro. Tā viņš samulsina sirdsapziņas un saka, ka šāda meita esot laulības pārkāpēja, ja viņa guļ kopā ar otro no saviem saderētajiem; vienlaikus pāvesta likumi prasa, lai viņa to paciestu un pret savu gribu gulētu viņam līdzās; laulības pienākuma izpildīšana tad netiek prasīta. Ak, tu, dvēseļu slepkava! Kā tu proti mierināt sirdsapziņas, cik veikli sajauc visu kopā, tā ka pestīšanai vairs nav vietas; tu atnes īsti postošus, bīstamus laikus! Ja meita var izlūgties tēvam atļauju palikt pie pirmā saderētā, kas viņai ļoti patīk, viņa to var darīt; citādi paklausībai ir jātiek ievērotai; viņai ir jāpilda laulātas sievas pienākums un jārīkojas tā, it kā viņa nevienam neko nebūtu solījusi. Ja šāds likums un ieradums būtu palicis spēkā un saglabājies, tad slepenā saderināšanās jau sen būtu izzudusi un lielie, maldu pilnie sirdsapziņas pinekļi, kas balstīti pāvesta likumos, nekad nebūtu radušies.

Es domāju, nu tu redzi, cik skaidri Sv. Pāvils ir saskatījis, ko dara garīgā valdība, kura māca bērniem būt nepaklausīgiem viņu vecākiem, dod tiem brīvību izvēlēties starp dažādām laicīgām un garīgām kārtām un palikt kārtā, kurā ir nonākuši bez vecāku piekrišanas. Tā Dieva pavēle par paklausību tiek vienkārši atcelta un izpostīta, tomēr sirdsapziņa vienlaikus tiek tik nožēlojamā veidā samulsināta, ka bērni nekad vairs nespēj izkļūt no šīs nelaimes. Šajā garīgajā svētumā bērni kļūst nepaklausīgi vecākiem un atraisās no Dieva pavēles pildīšanas; un garīgā valdība māca arī laicīgos jaunos ļaudis tāpat rīkoties laulības kārtā.

Bet dievbijīgam bērnam ir jāmācās godāt vecākus un jāpieņem no viņiem viss, ko tie dara – ja vien vecāki nerīkojas pret Dieva baušļiem. Ja arī bērns spētu uzmodināt mirušos vai ja debesis viņa priekšā būtu atvērtas, viņš tomēr nedrīkstētu uzsākt neko tādu, kas prasītu stāties pretī vecāku gribai. Jo tas, kurš ir paklausīgs vecākiem, paklausa arī Dievam, kas devis pavēli paklausīt vecākiem; un tādēļ tas, kas tiek darīts pret vecāku gribu un paklausību viņiem – ja vien to neprasa pats Dievs –, būtu noraidāms un iznīcināms, lai cik labs šis darbs būtu, lai cik izcila būtu šī kalpošana Dievam. Jo Dievam nevar patikt tas, kas tiek darīts pret vecāku gribu – ja vien viņi bērnam nepavēl neko tādu, kas būtu pret Dievu. Tādēļ Dievs ar pravieša Jeremijas starpniecību Jer. 29:6 saka vecākiem: “Ņemiet arī saviem dēliem sievas un dodiet savām meitām vīrus..” – nevis pašiem bērniem jāņem sievas un vīri, bet vecākiem ir vara tos viņiem dot. Ar to šoreiz pietiks, lai gan par šīm lietām varētu runāt arī plašāk.

Septītkārt, garīgie valdnieki ir nepateicīgi ne vien pret Dievu – šī nepateicība nav noliedzama, jo viņi zaimo Dievu, nolād Viņa vārdu un iznīcina Viņa baušļus –, bet arī pret cilvēkiem. Jo viņi saņem lielu mantu un godu no visiem pasaules valdniekiem, tā ka visa viņu dzīve ir citu cilvēku sūrie sviedri un asinis. Tomēr viņi paši to neredz un neatzīst, tā ka, ja kāda zeme vai pilsēta nonāktu postā, viņi tai nesniegtu palīdzību no savas milzīgās bagātības un dārgumiem, jo tālāk par savu kabatu tie neredz. Turklāt, ja viņu manta nevar palikt neskarta un neapdraudēta, tie ar savu izraidīšanu, vajāšanu un mocīšanu nepazīst nekādu žēlsirdību. Te neviens nedomā pie sevis: labi, mums ir tādas bagātības, ko esam saņēmuši arī no šīs zemes un cilts; nu tā ir nonākusi nelaimē un postā, tādēļ mums jāparāda tai mīlestība un jāsniedz palīdzīga roka. Tā ir garīga manta, kas nedrīkst kalpot pasaulīgiem cilvēkiem, jā, garīdznieki šādu palīdzību un pateicību uzskata par vislielāko netikumu un saka: kas to dara, tas izposta svētās baznīcas, klostera, dievnama mantu. Tādēļ – lai baznīcas dārgumi paliktu neapdraudēti, kristīgajai mīlestībai un dabiskajai pateicībai ir jāiznīkst. Tomēr viņi ir garīgi, svēti ļaudis un vienīgie iebrauks debesīs, gluži kā govs peles alā.

Astotkārt, viņi neko neuzskata par svētu. Šeit apustulis nodara viņiem lielu pārestību, saukdams tos par anosios. Osios nozīmē “iesvētīts, svēts, garīgs, tāds, kam jādarbojas ar svētajām lietām”, kā to prasa viņam dotā pavēle – kā ļaudis ar īpašas svētības palīdzību kļūst par garīdzniekiem jeb svētiem cilvēkiem. Anosios nozīmē “neiesvētīts” jeb “tāds, kas nav garīgs”. Vai gan tas nav pārgalvīgs apustulis, kurš garīdzniekus sauc par negarīgiem un iesvētītos – par neiesvētītajiem? Viņiem taču ir tonzūras, viņi ir svaidīti ar eļļu; tiem ir balti svārki, tie notur mises, dzied augstā, bet lasa zemā balsī, spēlē ērģeles un stabules, skandina zvanus un zvārguļus, iesvēta baznīcas un kapelas, kvēpina vīraku un slaka ūdeni, nes krustu un karogus, ģērbjas zīdā un samtā; paši labākie valkā zelta ķēdes un lieto sudraba monstrances. Ja tās nav garīgas lietas, kas tad ir garīgs? Tad jau pāvestam un bīskapiem būtu bijis jāmaldās. Patiesi, Sv. Pāvils ir pelnījis pāvesta lāstu; viņš runā pretī svētajām garīgajām tiesībām, kurās runāts par iepriekš nosauktajām garīgajām lietām.

Neviena govs, ēzelis vai cūka nav pilnīgi bez prāta, ka nespētu atzīt, ka šādas lietas ir miesīgas un ārējas, tādēļ ar tām neviens nevar kļūt garīgs, nedz svēts. Tomēr tagad šī hērodiskā valdība tās uzskata par garīgām un svētītām lietām. Tādēļ Sv. Pāvils pamatoti nosauc šādus garīdzniekus par tādiem, kam nav Gara – viņu negarīgās dzīves dēļ; jo, nododamies šādai dzīvei, tie atstāj novārtā patiesi garīgas lietas. Apustulis ir raudzījies tieši viņu aplamajā dzīvē un redzējis, kā viņi sevi nosauc par garīdzniekiem un tad sagroza šo vārdu, lai tas atbilstu viņu aplamajai dzīvei. Itin kā viņš sacītu: šie ļaudis grib būt garīdznieki un saka, ka nodarbojas ar garīgām lietām; taču viņi ir mazāk garīgi nekā visi pārējie un nododas ģeķīgiem, nevajadzīgiem darbiem, atstādami novārtā īstās garīgās lietas.

Jo osios, garīgs, ir tāds, kurš māca Dieva vārdu un sniedz sakramentus, vezdams pats sevi un citus cilvēkus pie Dieva. Tas arī ir īstais garīdznieku amats, bet viņi neko no tā nedara. Jā, ar savām ļaunprātībām visos sakramentos – un vispirms jau misē – tie dzen sevi un ikvienu cilvēku arvien tālāk projām no Dieva; viņi arī nesludina Evaņģēliju un nepilda pareizi nevienu garīgu amatu. Par to varētu runāt vēl daudz. Apustulis šajos vārdos ir ietvēris visu, kas attiecas uz amatu, kura dēļ viņi sevi sauc par garīdzniekiem; viņš saka: tie nedara neko no šīm lietām, tādēļ drīzāk būtu saucami par cilvēkiem, kam nav Gara.

Devītkārt, viņi nav žēlsirdīgi. Tie ne par vienu cilvēku nerūpējas no visas sirds, tas ir, viņi ļauj, lai katrs iet, kur grib, un dzīvo, kā var. Viņi ir apmierināti, ja vien pašiem visa ir diezgan. Bet, kā jau sacīts, garīdznieku amats prasa rūpēties par ļaudīm garīgās lietās, tāpat arī raudzīties, lai miesīgi nevienam nebūtu jācieš bads un nabadzība. Tā nu ir redzams, ka neviens no tiem, kuri dzīvo zemes virsū, nav tik nevērīgs pret citiem cilvēkiem kā šie garīdznieki. To visu izraisa iepriekš minētie netikumi – alkatība, nepateicība, Gara trūkums. Šie ļaudis tiecas tikai pēc sava labuma gan garīgās, gan laicīgās lietās.

Var jau būt, ka kāds gribētu saukt pāvestu un viņa sekotājus par laipniem un draudzīgiem ļaudīm – tie taču izlej tik daudz kristiešu asiņu, kūda visu pasauli uz kariem, nomāc, izsūc un novārdzina to ar grēku atlaidām un dažādām nelietībām. Tas ir īpašs tikums, ja valdītāji rūpējas par saviem padotajiem un ņem pie sirds viņu vajadzības laicīgās lietās. Vēl jaukāks tikums redzams tad, ja garīdznieki parāda šādas rūpes par saviem padotajiem garīgās lietās, – tas viņiem būtu jādara, ja tie būtu osii; bet nu viņi ir anosii un astorgi – viņi nav ne garīgi, ne laipni.

Desmitkārt, viņi ir stūrgalvīgi un nevienprātīgi. Te nu Sv. Pāvils pārgalvīgi uzbrūk svētajam kanoniskajam likumam, kas daudz māca par privilēģijām, brīvībām, izņēmumiem un aizskar pašu Romas scrinium pectoris (sirds lādi). Daba un Dieva iedibinātā kārtība saka tā: ja cilvēkiem jādzīvo kopīga dzīve, paliekot visiem kopā, ir nepieciešams, lai viņi strādātu kopā un nestu uz savām mugurām kopīgās nastas, darītu kopīgu darbu, itin kā strādātu ar kopīgām rokām. Tā viņus saista kopīgās dzīves nepieciešamība. Turpretī pāvestam un kanoniskajam likumam ir savas privilegia, libertates, immunitates, indulta, gratias, vieni vienīgi izņēmumi, tā ka viņš līdz ar visiem savējiem tikai izmanto kopīgo mantu, ļaujot, lai citi dara kopīgo darbu un nes kopīgās nastas. Vislielākais grēks būtu sekot Sv. Pāvilam, atteikties no privilēģijām un kopā ar draudzi nest visas tās nastas un grūtības. Lai gan arī viņi redz, ka šāda brīvība rada skaudību un nepatiku, sarūgtinādama cilvēku sirdis; šī nepatika ir gluži pamatota, jo privilēģijas vēršas pret brālīgo mīlestību.

Papildus tam visam svētajam tēvam pāvestam ir tāda vara, ka, ja arī daži garīdznieki būtu vai gribētu būt saistīti ar savu draudzi, pāvests var šīs saites saraut, atraisīt no zvērestiem un solījumiem, kas kavē garīgo dārgumu saņemšanu. Tas ir nelaipnības un žēlsirdības trūkuma auglis un tieksme pēc tā, lai tikai viņi – un neviens cits – būtu brīvi un bagāti, dzīvodami pārticībā un priekā, bez kāda apgrūtinājuma, bailēm un rūpēm.
Visas viņu lietas ir vieni vienīgi izņēmumi un kopības trūkums. Tādēļ Sv. Pāvils tos sauc par aspondos – neparastajiem, stūrgalvīgajiem, par tiem, no kuriem neviens neko nevar saņemt un kuri paši nevienu nepieņem. Tie grib, lai tiem būtu savas priekšrocības visās lietās, un vairās no jebkādiem zaudējumiem. Nav pieļaujams, ka kāds, draudzes vidū būdams, rīkotos šādā veidā; tas ir ne vien pretrunā ar kristīgo mīlestību, bet arī ar laicīgo taisnīgumu un visu cilvēku prāta spriedumiem.

Vienpadsmitkārt, viņi ir neslavas cēlāji un aprunātāji. Ak, cik liels ir netikums, kuru Sv. Pāvils šeit piemin, cik bieži tas sastopams cilvēku vidū – īpaši pie garīdzniekiem, pie tiem, kuri pasaules priekšā ir pazīstami ar savu tikumību, godu un godājamu dzīvi. Pievērs uzmanību tam, kā šie cilvēki izturas pret citu cilvēku grēkiem vai trūkumiem, kā viņi izrāda savu mīlestību un labvēlību pret tikumību un godu, cik nopietni viņi tiecas pēc taisnības, – tā ka no žēlsirdības un mīlestības pret tuvāko nekas nepaliek pāri.

Lai mēs to varētu skaidri atzīt, ir nepieciešams visu bez steigas pārrunāt un aplūkot. Iepriekš, runājot par netikumiem, tika parādīts, kā šie ļaudis izturas pret sava tuvākā personu un mantu. Tālāk apustulis rāda, kā viņi izturas pret sava tuvākā grēku. Ak, cik akli un neziņas pārņemti viņi ir šajās lietās, kā viņi seko savai iedomībai un pašapmierinātībai! Raksti mums māca izturēties pret mūsu tuvākā grēku šādi.

Pirmkārt, mums neklājas būt neuzticīgiem; ir jācenšas vērst visu par labu, panesot visu, ko redzam pie sava tuvākā, – ja vien viņš nedara atklātu grēku. Jo Sv. Pāvils 1. Kor. 13:7 raksta: mīlestība “apklāj visu”, tas ir, tā gaida no katra to labāko, tā nav neuzticīga pret otru cilvēku; mīlestība domā, ka otrs dara un spriež tāpat kā tā. Bet, arī dzirdēdama kaut ko šķietami sliktu, mīlestība tomēr vēlas panākt tikai labu; tādēļ tā arī izskaidro visu pārējo cilvēku rīcību vislabākajā veidā, lai cik ļauna tā izskatītos.

Otrkārt, ja tuvākā darbi nav atklāti ļauni, tādi, ka tie nebūtu izskaidrojami un vēršami par labu, mīlestība rīkojas tā: ja grēki ir slepeni, tā ka vienīgi tai šie darbi ir zināmi vai redzami, mīlestība cieš klusu un patur redzēto noslēpumā, nestāstīdama par to nevienam cilvēkam un, ja vien ir iespējams, apklādama šīs lietas, tā ka neviens tās turpmāk vairs neuzzina, tādējādi saglabājot tuvākā godu. Mīlestība nosoda tuvākā rīcību un lūdz par viņu, būdama pacietīga un žēlsirdīga, domādama tā, kā teicis kāds no tēviem: šis cilvēks ir paklupis vakar, bet šodien klūpu es, vai: mans tuvākais grēko šajā lietā, es savukārt grēkoju kādā citā – mums abiem ir vienlīdz nepieciešama žēlastība. Tādēļ mīlestība piedod un palīdz – tāpat, kā pati lūdz pēc piedošanas un palīdzības. To Kristus māca Mt. 18:15: “Bet, ja tavs brālis grēko,” tas ir, grēko slepeni, tā ka to redzi tikai tu, “tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm.” Un Sv. Pāvils Gal. 6:1 saka: “.. ja kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā.”

Treškārt, ja tava tuvākā grēks ir darīts atklātā, acīm redzamā veidā, tā, ka tas nevar tikt apklāts, bet ļaudis neizbēgami par to uzzina, mīlestība rīkojas tā: tā klusē un nestāsta par redzēto nevienam citam, bet iet un runā ar to, kurš ir jānosoda; pie tā mīlestība paliek; tā lūdz par vainīgo un ir žēlsirdīga pret viņu – tāpat kā agrāk. 1. Moz. 37:2 lasām, ka Jāzeps sacījis savam tēvam Jēkabam, ka viņa brāļiem ir slikta slava – viņš nav stāstījis par savu brāļu slepenajiem darbiem, bet par viņu slikto slavu; tātad brāļu darbi vairs nav bijuši apslēpti, bet nākuši gaismā, tā ka ļaudis par tiem ir runājuši.

Bet redzi, ko tagad dara visu tikumu un goda mīļotāji! Pirmkārt, tā kā viņi slepus tīksminās paši ap sevi un ir par sevi ļoti augstās domās, tiem šķiet, ka neviens cilvēks nespēj darīt un domāt tik labi kā viņi. Tie ir paši neuzticīgākie cilvēki virs zemes; viņi ir nevajadzīgu rūpju un raižu pārpilni un domā, ka neviens nerīkojas pareizi; it visas lietas viņi izskaidro visļaunākajā veidā. Un, ja arī kāda cilvēka paveiktais darbs ir labs, tie raizējas, ka tas varētu būt darīts ar ļaunu nodomu. Viņi meklē un rokas arvien dziļāk, cenzdamies izdibināt darītāju nodomus, un nevar rimties, līdz ir dzirdējuši par savu tuvāko ko sliktu. Ak, cik jauki, godīgi un krietni cilvēki padodas šim netikumam, kas dažkārt izskatās pēc piesardzības un vairīšanās no pievilšanas! Taču piesardzība tikai novērtē iespējamos draudus un raugās, lai netiktu piekrāpta. Tā saka: es ticu, ka tev nav ļaunu nodomu, taču mēs visi esam cilvēki – arī tu vari kļūdīties tieši tāpat kā es. Bet neuzticība raugās uz tuvākā paveikto darbu, nevis uz iespējamajiem draudiem un nedomā neko labu. Neuzticība uzskata par ļaunu un samaitātu to, kas piesardzībai šķiet labs; savukārt piesardzība liek lietā visus pieejamos līdzekļus, lai nekas ļauns nenotiktu.

Otrkārt, kad neuzticība ierauga vai uzzina tuvākā slepenos pārkāpumus, tā priecājas un vēlas izrādīt savu dievbijību pretstatā visu pārējo cilvēku ļaunumam; šāds cilvēks grib, lai visi redzētu, cik mīļa viņam ir taisnība, tikumība un gods. Te nu nabaga muitniekam jābūt farizeja rīcībā; te Noam jāļauj, lai dēls Hams rāda visiem viņa kaunu. Redziet – ļaudis saka – tas nu gan ir dievbijīgs cilvēks. Tādēļ ikviens vēlas zināt sava tuvākā pārkāpumus. Dažiem lielāko prieku sagādā iespēja runāt un mācīt par sava tuvākā grēkiem; un viņi saka: tā taču ir patiesība! Šis netikums valda briesmīgāk, nekā kāds varētu iedomāties un ticēt – it īpaši spožo, godājamo, tikumīgo ļaužu vidū; te nav ne apklāšanas, ne nosodīšanas, ne labošanās, ne aizlūgšanas, bet tikai nozākāšana un apmelošana – un tie esot svēti, garīgi cilvēki.

Treškārt, ja viņi grib kādu nosodīt vai apsūdzēt, tie rīkojas bez jebkādas žēlastības, – itin kā viņiem pašiem žēlastība nebūtu vajadzīga, it kā viņi paši nekad nebūtu darījuši nekādu grēku. Viņi nerunā par pārkāpumu ar vainīgā priekšnieku, bet lamājas atklāti, visiem dzirdot, un izstāsta par notikušo arī tiem, kuri agrāk nav to zinājuši. Te nu taisnības mīlestība tiek vērtēta augstāk par visu; tās dēļ viņi aizskar sava tuvākā godu un grūž viņu kaunā. Un nav svarīgi, ka šis cilvēks varētu krist izmisumā, kļūt nevērīgs pret savu miesu un mantu un pārdrošs. Viņi, būdami dievbijīgi, godājami cilvēki, ir nosodījuši grēku – lai citi raugās, kā varētu panākt uzlabošanos. Tie raida pārkāpēju projām – kā cilvēku, no kura nekad nevar būt sagaidāms nekas labs un derīgs. Ak, cik neprātīga tauta ir šie svētie, godājamie ļaudis! Viņiem nav nekādu sirdsapziņas pārmetumu šādas rīcības dēļ; tie iet un lūdz, itin kā būtu visu paveikuši vislabākajā veidā. Redzi, pie šāda netikuma viņus ir novedis iepriekš aplūkotais. Viņi ir augstprātīgi – tie ļoti augstu vērtē paši sevi – un arī spītīgi ļaudis, kam žēlastība ir sveša. Viņi nerūpējas par citiem cilvēkiem un nevienam nevar būt noderīgi, jo tiecas tikai pēc sava goda, radot kaunu un zaudējumus citiem. Šī iemesla dēļ Sv. Pāvils viņus šeit nosauc par diabolos – apmelotājiem un apkaunotājiem, kas neprot izturēties pret sava tuvākā grēku nekā citādi kā vien darīt tuvākajam kaunu, publiski laupīt viņam labo slavu, lai tikai varētu izcelt paši sevi un parādīt, cik dievbijīgi, tikumīgi un godājami cilvēki viņi ir. Jo, ja viņi būtu žēlsirdīgi un labsirdīgi, tad censtos vērst visu par labu un palīdzēt tuvākajam laboties – tad viņi nevis apkaunotu un atraidītu cilvēku, bet palīdzētu izskaust grēku.

Sv. Pāvils patiesi ir viņus pareizi sapratis. Mūsu pieredze rāda, cik neprātīgi ir garīdznieki un viņiem līdzīgi ļaudis. Izdzirdējuši par citu cilvēku grēkiem, tie smejas, stāsta un izplata dzirdētās valodas tālāk, tā ka tiešām ir saucami šajā vārdā – diaboli. Sv. Pāvils vārdu diabolus vienmēr lieto šādā nozīmē; lai gan daži tā sauc velnu, kura dabā tāpat ir atklāt cilvēku grēkus, iztēlot tos sevišķi lielus un izplatīt valodas par grēkiem. Bet Sv. Pāvils, runādams par velnu, parasti lieto vārdu “sātans”. Tā 1. Tim. 3:6 viņš saka: bīskapam nav jābūt “jaunatgrieztam, lai viņš neuzpūstos un neiekristu velna (diaboli) tiesā,” tas ir, lai apmelotājam nebūtu pamata spriest par viņu ko ļaunu.

Divpadsmitkārt, viņi ir nešķīsti. Un ko gan citu varētu gaidīt, ja tie dzīvo tik augstprātīgu, pārdrošu, bezdarbīgu, kārību pilnu un bezrūpīgu dzīvi? Kā gan viņi varētu palikt šķīsti, ja tiem piemīt iepriekš minētie netikumi un tie dzīvo tik jauku “tikumu” pārpilnībā? Viņu nešķīstība ir kļuvusi visiem zināma, un viņi tai nododas pavisam nekaunīgi, tomēr palikdami nesodīti. Taču šajā nešķīstībā nav vainojams neviens cits kā pāvests, kas garīdznieku kārtai ir aizliedzis laulību. Ja tiem būtu atļauts doties laulībā, daudzi netikumi būtu novērsti un garīgā valdība arī būtu citāda. To ļaunais gars ir labi zinājis, tādēļ iedvesis pāvestam, lai viņš aizliedz laulību, tā ka nešķīstības netikums varētu pieņemties spēkā. Tā nu garīdznieki ir uzsākuši pavisam jaunu un īpašu dzīvi un paši ar sevi ir ļoti apmierināti. Galu galā velns viņus ir apstulbojis tā, ka tie neatzīst savus vienpadsmit iepriekš minētos netikumus, nekad tos nenožēlo un neizsūdz kā grēkus, bet uzskata par īstu taisnību un tikumiem, kas ļauj nokļūt debesīs. Tikai šis divpadsmitais netikums ir tik rupjš, ka to viņi nespēj noliegt. To gan viņi nožēlo un sūdz, lai pēc šādas grēksūdzes kļūtu sniegbalti – gluži kā cūka, kas guļ dubļos, tomēr ir saglabājusi tīru vienu ausi vai dažus sarus uz muguras.

Trīspadsmitkārt, viņi nav lēnprātīgi, tas ir, tie ir pavisam nepārbaudīti ļaudis, kuri nav tikuši salauzti, nedz pieredzējuši ciešanas. Ja tu tos aizskarsi, tie uzreiz salūzīs. Tas viss neizbēgami seko brīvajai dzīvei, kādā tie audzināti; gluži kā bērns, kad tam neļauj rīkoties, kā viņš grib, – cik nelaipns, ass un spurains viņš kļūst. Tāpat arī šie cilvēki ir nepiekāpīga, nejauka un neiecietīga tauta. Viņi ir pieraduši, ka tos godā, dod visa papilnam, ļauj tiem darīt, kā viņi vēlas, un vienmēr atstāj tos nesodītus; tādēļ, ja notiek citādi, viņi to nespēj paciest. Ja tie būtu audzināti tāpat kā pārējie, tiem bieži nāktos lauzt savu gribu un piekāpties; viņi būtu laipnāki un lēnprātīgāki, tā ka ar viņiem būtu iespējams saprasties. Arī šis netikums ir pietiekami labi redzams, it īpaši klosteros; to iemītnieki pat paši sevi dēvē par passionatos – tādiem, kas ir viegli sadusmojami.

Četrpadsmitkārt, viņi netiecas pēc labā, tas ir, viņi labo nevērtē sevišķi augstu, tādēļ pavisam negribīgi dara labus darbus un izturas tā, it kā viņiem nekādi labie darbi nebūtu vajadzīgi, it kā viņi zinātu kādu citu, labāku ceļu uz debesīm. Jo šie cilvēki domā, ka mises noturēšanas un kanonisko stundu lūgšanu dēļ ir kļuvuši pārlieku bagāti ar labiem darbiem, tā ka pat var pārdot savus darbus citiem. Viņi nemaz nezina, ka pastāv arī citādi labie darbi, nevis tikai šādi pašu izraudzīti darbi, par kuriem Dievs neko nav pavēlējis. Tie, kuri ir paši dievbijīgākie, raksta testamentus, kam jātiek izpildītiem pēc viņu nāves, ziedo misēm un vigilijām, vairo savus ziedojumus, svētās baznīcas mantu un dievkalpojumus. Tie ir viņu labie darbi; bet citādi visā savā dzīvē tie nevienam nedara neko labu, un neviens no viņiem neko nevar iegūt, – ja nu vienīgi varētu saukt par labu darbu to, ka tie prasa naudu nabadzīgajiem ļaudīm un ar savu augļošanu izposta visu zemi – kā to darīja jūdi –, uzlikdami savus nodokļus katram namam un galvai. Nav nemaz iedomājams, ka viņi varētu kādam kaut ko dot bez atlīdzības vai aizdot bez procentiem; viņiem taču ir jākrāj testamentam un dvēseļu misēm! Tādēļ arī paruna saka: priestera testaments ir tukša skaņa – tas paliek un arī būs tikai tukša skaņa. Tā nu novēlējums pārceļo no viena testamenta rakstītāja pie cita un atkal pie nākamā: šī manta nav cienīga kļūt noderīga nabadzīgajiem ļaudīm. Tāpat tas ir arī ar labajiem darbiem – slimnieku apmeklēšanu, kailo apģērbšanu, noskumušo mierināšanu un tā tālāk. Kalpot tuvākajam un nest viņam labumu – tas šo ļaužu vidū netiek uzskatīts par kaut ko nozīmīgu, tā viņiem nav kalpošana Dievam. Tie paliek pie savām misēm un gaudošanas baznīcā – viņi misi ir pārvērtuši par labu darbu un upuri; tas no viņiem neprasa ne pūles, ne naudu, bet, gluži pretēji, atnes naudu un vieglas, bezrūpīgas dienas.

Tālāk viņi sāk skaidrojumus par divu veidu žēlsirdības darbiem – garīgiem un miesīgiem. Viņi saka, ka garīgie darbi esot labāki nekā miesīgie, – tādēļ šos miesīgos darbus viņi noniecina kā kaut ko mazvērtīgu un turas pie lielākajiem, garīgajiem darbiem, pavisam nemanāmi un negaidīti novērsdamies no Kristus ceļa un pavēles. Jo par garīgo žēlsirdības darbu šie ļaudis uzskata misi un paši savus likumus, tādēļ tas, kas nav saistīts ar misēm un vigilijām, viņiem izraisa nepatiku un šķiet nekam nederīgs. Tik pilnīgi un galīgi viņi ir nogrimuši aizmirstībā un nevērībā pret labajiem darbiem. Saki man, vai gan velns varētu atrast vēl labāku cilvēku apstulbošanas veidu, kā, mācīdams, ka mise un lūgšana saucamas par garīgiem un labākiem darbiem nekā miesīgie darbi – tie, kurus Kristus ir pavēlējis, neko nezinādams par šiem viņu garīgajiem darbiem?

Tādēļ apustulis patiesi ir šos cilvēkus pareizi izpratis un pamatoti saka, ka viņi ir labā nīdēji. Sv. Pāvils nesaka, ka viņi nezinātu, kas ir labie darbi, bet – tie šos darbus neievēro, lai gan labi zina, ka Kristus tos ir pavēlējis, turklāt arī paši apliecina, ka tie ir žēlsirdības miesīgie darbi; taču viņi ar savu skaidrojumu un garīgajiem labajiem darbiem padara īstos labos darbus pavisam nenozīmīgus. Mīļais, paraugies uz visiem klosteriem un saki man: vai gan tauta no tiem var saņemt kaut grasi? Kam tie visi kalpo? Kam tie palīdz? Viņi apgalvo, ka darot tikai garīgos žēlsirdības darbus, tas ir, savas elku kalpu mises, slinko murmināšanu baznīcās un līdzīgas lietas, ko nevis Dievs, bet tikai viņi paši sauc par labiem darbiem, lai gan tā noteikti ir tikai velna māžošanās.

To vēl varētu paciest, ja viņi ar šiem darbiem tikai paši iekristu ellē; bet nu šī nolādētā tauta aizrauj sev līdzi pazušanā visu pasauli, kas, mācīdamās no viņiem, arī atstāj novārtā labos darbus un līdz ar viņiem pieķeras misei, vigilijām, lūgšanām, ziedojumiem un citiem velnišķīgiem labajiem darbiem. Tā nu tagad viņi bauda labas, laiskas un bezrūpīgas dienas – tiem nav jādara nevienam nekas labs; tie tikai ļauj, lai ikviens dod un dara labu viņiem, tā ka tagad ikviens grib viņiem sekot garīgos labajos darbos un tikt brīvs no miesīgiem labajiem darbiem. Cilvēki nepalīdz cits citam, bet katrs krāj un pūlas, lai tikai spētu paveikt šos garīgos darbus. Tie gan patiešām ir garīgi, labi darbi, taču tādi darbi, kas nākuši nevis no Svētā Gara, bet ir ļaunā gara iedvesmoti.

Ak, cik daudzkārt svētīgāka ir laulības kārta vai ikviena laicīgā kārta! Jo laulības kārta tomēr piespiež darīt labus darbus, piemēram, audzinot bērnus un rūpējoties par saimi. Laulātam vīram nākas miesīgi būt noderīgam ne tikai sev, bet arī citiem cilvēkiem; arī laicīgajai valdībai ir jānes kāds labums saviem padotajiem; kalpam, kalponei un visiem padotajiem ir jābūt noderīgiem un jākalpo citiem cilvēkiem. Bet šī nožēlojamā tauta taču nav noderīga nevienam cilvēkam uz zemes. Tā grib, lai ikviens raudzītos, kā varētu būt derīgs tai, bet pati grimst arvien dziļāk naidā pret labo. Un tomēr viņi lūdz par citiem cilvēkiem un notur mises viņu labā, itin kā lūgšana un mise piederētu viņiem pašiem, nevis būtu lietas, kas dotas visai draudzei. Ak Kungs Dievs, kāda nolādēta dzīve, kāda aplama kalpošana!

Piecpadsmitkārt, viņi ir nodevēji. Kā, Sv. Pāvil, ko tu ar to gribi teikt? Kad tu reiz beigsi? Ak, kā tu kod, kā tu dur, kādus briesmīgus triecienus tu dod šiem trauslajiem ļaudīm ar maigajām ausīm! Vai tad viņi tiešām būtu nodevēji no Jūdas, Kristus nodevēja, cilts? Ko gan viņi tādu ir noziegušies? Nodevējs saņem naudu vai labvēlību, ar labiem vārdiem sūtīdams savu kungu vai draugu nāvē vai briesmās, gluži kā Jūda, saņēmis naudu, ar draudzīgu sveicienu un skūpstu nodeva savu Kungu ienaidnieku rokās. Lai gan tagad pāvests līdz ar visiem savējiem garīgā nozīmē to dara bez mitas – viņš saņem visas pasaules dārgumus un dod tai grēku atlaidas. Arī pāvesta ļaudis sludina nabaga tautai paša pāvesta izdomātos melus par grēku atlaidām un neīstiem darbiem; tā viņi dod ļaudīm labus vārdus, bet aizved viņus projām no ticības, lai pievērstu darbiem, tā ka tie novērstos no Kristus un sapītos velna valgos. Tā ir liela, nožēlojama nodevība pret dvēselēm visā pasaulē. Tomēr tas notiek garīgā veidā; Sv. Pāvila vārdi runā arī par miesīgu nodevību.

Par pāvestiem lasām, cik daudzas reizes viņi sarīdījuši ķēniņus un valdniekus citu pret citu un kūdījuši karot pret turkiem; tas arvien ticis darīts ar labiem vārdiem, apsolot viņiem debesis un vienlaikus nonāvējot viņu miesu un dvēseli, pārpludinot visu pasauli ar kristiešu asinīm. To viņi nemitas darīt arī tagad, nododami nabaga tautu, kad vien tiem ienāk prātā. Tie sludina un liek sludināt, cik svēti ir kari, kuros tiek karots garīgo dārgumu un baznīcas labā, – lai gan īstenībā tas viss notiek pāvesta sekotāju vēderu dēļ un viss viņu sacītais ir vieni vienīgi meli. Arī pats pāvests bieži ir izturējies nodevīgi pret ķeizariem un ķēniņiem – to pārpārēm apliecina vēstures piemēri. Šajā nodevībā pāvestu atbalsta bīskapi un visi garīdznieki; citādi jau pāvests nevarētu to visu īstenot. Tā nu nodevība viņiem visiem ir ierasta lieta, un apustulis pamatoti sauc viņus par nodevējiem. Tie arī tagad nerimstas rīkoties nodevīgi ik reizi, kad vien ir atrodams kāds iemesls nodot un pārdot ķeizarus un ķēniņus. Jo citādi garīdznieki nevar tos apspiest un uzveikt; tie ķeras klāt drīz vienam, drīz citam valdniekam, lai pakļautu tos visus citu pēc cita un kļūtu par nodevējiem.

Te nu garīdzniekus nekādi sirdsapziņas pārmetumi nemoka; viss izdarītais tiem šķiet lieli nopelni: kas turas kopā ar vissvēto pāvestu, tas nav nodevējs, bet paklausīgs kristīgās baznīcas bērns. Un, kā viņi miesīgi nodod ķēniņus, zemi un ļaudis, tāpat tie garīgi nodod viens otru, ļaudami, lai kāds cits tos ar labiem vārdiem mudina uz nodevību, itin kā tā būtu kalpošana Dievam. Saņemdami kā algu pāvesta svētību un žēlastību, viņi palīdz nodot visu pasauli. Vai redzi, kā Sv. Pāvils jau iepriekš skaidri paredzējis visas lietas un cik tieši viņš tās norādījis, atklādams to, kā viss notiek mūsu dienās un ir noticis jau ilgu laiku; apustulis nav kļūdījies ne par mata tiesu.

Sešpadsmitkārt, viņi ir pārsteidzīgi, tas ir, šo nodevību un arī visus savus nodomus tie piekopj pavisam brīvi, droši un nekaunīgi, nekautrēdamies no cilvēkiem un nebīdamies Dievu, – it kā nebūtu neviena, kas drīkstētu tos tiesāt un sodīt. Visā, ko vien garīdznieki dara, tie sevi parāda kā pārdrošus, neprātīgus, pārgalvīgus cilvēkus. Jo, tā kā viņi ir sevi atbrīvojuši no visiem pienākumiem un noteikumiem, nav vairs nevienas lietas, pret ko tie neuzdrīkstētos izturēties pārdroši un nekaunīgi, ja vien ir piemēroti apstākļi.

Šis netikums sevišķi spoži atklājas paša pāvesta darbos – viņš to liek saukt par plenitudinem potestatis (varenības pilnību), tāpat arī par proprium motum et certam scientiam (īsto gribu un drošo atziņu). Arī citiem piemīt šādi paši netikumi, un viņi tos sauc par zelum veritatis et justitiae, reverentiam ecclesiae (dedzīgu tiekšanos pēc patiesības un taisnības, godbijību baznīcas priekšā) un tamlīdzīgi. Kad redzi, ka tiek lietots kāds no šiem aizbildinājumiem un netikumu apsegiem, – sargies! Te noteikti ir pārdrošība un negantība.

Septiņpadsmitkārt, tie ir uzpūtīgi – viņiem ir uzpūtīgas sirdis; to neizbēgami izraisa iepriekš minētais netikums – pārsteidzība. Kad šie ļaudis ir paveikuši visus savus ļaunos un nodevīgos darbus, tie piepūšas un saka: kas gan varētu mūs nosodīt? Kas mūs tiesās? Mēs esam tie, kam piederas tiesāt un nosodīt; mūs pašus neviens netiesās un nesodīs. Tā nu viņi grib ne vien iegūt brīvību darīt jebkādas nelietības, bet arī palikt nesodīti un lepoties to cilvēku priekšā, kas gribētu viņiem pretoties. Turklāt vēl citiem ir jāklusē, jāsauc viņi par žēlīgiem kungiem un jāļauj tiem nodarīt jebkādus zaudējumus visas pasaules miesai un dvēselei, mantai un godam.

Par šo netikumu runā arī Sv. Pēteris 2. Pēt. 2:18, teikdams, ka tie vēlas palikt nesodīti un vilina ļaudis, runādami lepnus, tukšus vārdus, itin kā viņu kakli būtu pietūkuši. Šāda daba ir daudziem pāvesta kanoniskajiem likumiem – tajos pāvests, piepūties kā odze, spītē visai pasaulei, lai tikai neviens neatklātu, kādu spēli viņš spēlē, un netiesātu ne viņu, ne viņa ļaudis. Un garīdznieki pāvestam seko – tie visi ir spītīgi un uzpūtīgi, grib palikt neviena netiesāti, draudēdami ar zibeni, pērkonu un divdesmit četrām ellēm, – to apliecina mūsu pieredze. Jo Sv. Pāvils nesaka neko tādu, ko tie nebūtu darījuši pavisam atklāti, visiem redzamā veidā; un tie arī nedara neko citu kā pārpārēm piepilda Sv. Pāvila vārdus.

Astoņpadsmitkārt, tie ir akli. Uzmanies, svētais apustuli, uzmanies! Tie taču ir izglītoti ļaudis, pasaules spožākie gaismekļi, kuriem ir vara radīt jaunus ticības artikulus un bez kuriem neviens nedrīkst skaidrot Rakstus. Tu gribi radīt nemieru un paaugstināt lajus pār garīdzniekiem; tad jau dievkalpojums tiks sagrozīts un debesis, kas turas tikai uz viņiem, nokritīs zemē! Tev jācieš klusu vai arī jānorāj tikai laji; jo garīdznieku rāšana nenovedīs ne pie kā laba – tā tikai radīs tautā pārgalvību un nicinājumu pret garīgo valdību. Turklāt garīdznieki šādas rāšanas dēļ nelabojas, bet tikai saniknojas un kļūst vēl ļaunāki; tie tevi izraidīs, nolādēs un sadedzinās kā ķeceri!

Kādēļ viņi ir akli? Tādēļ, ka nodarbojas ar šādām muļķībām un apgalvo tādas lietas, ka arī bērni un muļķi redz, cik maz tās ir vērtas. Viņi neredz ne dzirkstelīti no patiesās ticības un Evaņģēlija gaismas. Ēģiptes tumsība klājas pār viņiem un viņos – tas katram ir skaidrs un sataustāms pat ar pirkstiem; tomēr viņiem pašiem šķiet, ka tie ir tikumu pārpilni. Arī tagad bīskapu augstākais tikums ir tas, ka viņi ir lielas, rupjas un neizglītotas ēzeļu galvas, kas uzskata par kaunu ļaut kādam sevi mācīt.
Deviņpadsmitkārt, tie mīl baudas vairāk nekā Dievu. Te apustulis parāda to pašu, ko visiem zināmais sakāmvārds: garīdzniekiem ir viegla dzīve. Ja kaut kur uz zemes ir baudu pilna dzīve, tad tā ir viņu dzīve; jo iztika tiem nav jāpelna ar darbu – viņi to iegūst ar svešiem sviedriem un asinīm, bet paši dzīvo laiski, ēd un dzer to labāko, ģērbjas labākajās drēbēs; tiem pieder labākā zeme un nami, turklāt arī glītākās meitas; tie arvien var priecāties un gūt baudu, tā ka mēdz sacīt: manta pieder garīdzniekiem.
Bet svēto krustu, ko Kristus visiem savējiem ir licis nest un kas nepieļauj baudu pilnu dzīvi, – to viņi ir meistarīgi piekrāpuši. Viņi to ir ietērpuši sudrabā, lai tas būtu ērti nesams un neradītu sāpes, jā, šis krusts nu pārdod savu svētību un iespēju tikt noskūpstītam un ir kļuvis par garīdznieku baudkāres paklausīgu kalpu. Bet viņu sirdīs mīļais krusts nevar ienākt, un arī ar viņu dzīvi tas nekādi nav saistīts; jo viņu brīvība, kārības, spītība un uzpūtība liek tam ceļā nepārvaramus šķēršļus. Tomēr viņi ar lielu godu nes Kungam savu sudrabā kalto krustu un ar savām mutēm brauc tieši debesīs. Kad nu Kungs tiem sacīs: Es pats esmu nesis savu krustu un neesmu pavēlējis, lai jūs to nestu, bet esmu sacījis, ka ikvienam no jums ir jānes savs krusts un jāseko man, tad viņi droši vien atkal pārspēs Kristu gudrībā un izdomās, ka krusts mēdz būt divējāds, – tāpat kā tie ir izdomājuši divējādus žēlsirdības darbus. Tie sacīs: Kristus krusts ir labāks nekā mūsu pašu. Tādēļ viņi ir turējušies pie labākā un atstājuši savu krustu malā, lai ar savu izturēšanos ļoti cienīgā veidā apkrāptu Kristus krustu, godādami un pielūgdami to kā elku. Tā viņi diemžēl tagad vada nabaga tautu, mācīdami to pielūgt koku, sudrabu vai zeltu, runādami par savām attiecībām ar Dievu un Dieva uzlūkošanu caur krustu, – itin kā nabaga vienkāršais cilvēks, piesaukdams svēto krustu, spētu izsekot viņu sagudrotajām, smalkajām muļķībām. Visu kopā saņemot, ir jāsaka: šie garīdznieki ir Kristus krusta ienaidnieki.

Divdesmitkārt un visbeidzot, tie izrāda ārēju dievbijību, bet noliedz tās spēku. Cik tieši apustulis parāda viņu dabu un apsteidz iespējamo jautājumu un iebildumu, ko kāds varētu izteikt: kā tas var būt? Viņi taču tik daudz lūdz un dzied, ik dienas notur mises un dievkalpojumus – ar lielu greznību un godu; garīdznieki dzīvo paklausībā, nabadzībā un šķīstībā, pakļaudamies saviem svētajiem ordeņiem un noteikumiem. Uz šiem un visiem citiem iebildumiem, kādi varētu rasties, apustulis dod īsu atbildi un saka: tā visa ir tikai izlikšanās un ārišķīga izrādīšanās, kas apklāj, izskaistina un uztur viņu briesmīgos netikumus. Jo visas viņu lietas ir cilvēku izdomātas un izraudzītas, Dievs tās nav pavēlējis. Tā garīdznieki atstāj Dieva pavēles neievērotas un pieķeras savām blēņām. Tie ir izvēlīgi kungi, kas dara to, ko paši izvēlējušies, un nevis to, ko Dievs grib. Pats Kungs Kristus Mt. 24:15, gribēdams īsi nosaukt visus netikumus, ko slēpj šāda ārišķīga izlikšanās, sauc to par negantību un saka: “.. jūs redzēsit izpostīšanas negantību stāvam svētā vietā..” Jo tā ir negantība, kam ikvienā cilvēkā būtu jārada šausmas par to, ka aiz šāda nenozīmīga šķietamības aizsega slēpjas un valda tik lieli, netīri, atbaidoši netikumi.

Apustulis lieto ļoti zīmīgus vārdus: “Svētbijības spēku noliegdami.” Tas ir sacīts daudz tiešāk un stingrāk nekā, ja būtu teikts, ka viņiem nav svētbijīgas dzīves spēka un darbu. Viņi noliedz to un cīnās tai pretī. Bet, ko tas nozīmē, mēs redzēsim vēlāk, turpinādami runāt par Hērodu un to, kā viņš pielūdz Kristu. Tagad pietiks, ja no šiem vārdiem redzēsim un atzīsim, ka Sv. Pāvila sacītais saskan ar Evaņģēliju, ar to, kā magi meklē un uzņem Rakstus to īstajā izpratnē. Un, lai gan arī Hērodam ir Raksti, tomēr viņš no tiem nav ieguvis neko vairāk kā tikai izlikšanos un viltīgu nodomu traucēt Rakstu piepildīšanos, lai saglabātu savu varu, – tāpat kā to dara pāvesta sekotāji. Tādēļ turpināsim aplūkot Sv. Pāvila vārdus (2. Tim. 3:1 9) un izlasīsim tos līdz beigām.

Apustulis turpina un saka: “.. no tādiem izvairies.” Tā viņš mūs brīdina, lai sargāmies no garīgās valdības un kārtas, un atļauj, jā, pat pavēl bēgt no tās, ja kāds tajā ir nokļuvis un dzīvo tā, kā iepriekš aprakstīts. Kā tālāk dzirdēsim, Sv. Pāvils ar šiem vārdiem atrauj vaļā visu klosteru vārtus, atbrīvodams visus priesterus un mūkus. Tā arī Kristus Mt. 24:16 māca bēgt un vairīties no šādas negantības.

Tālāk Sv. Pāvils īpaši attēlo dažus no šiem negantajiem ļaudīm un saka: “Jo tādi ir tie, kas iespiežas namos un gūsta sievas, kas apkrauti grēkiem un ko dažādas kārības vada, kas vienmēr mācās un nekad nevar nonākt pie patiesības atziņas.” Vai gan šos vārdus varētu attiecināt uz ko citu nekā uz ubagotājmūku ordeņiem, ko apustulis šeit ir tik skaidri pareģojis? Viņi ir tie, kas iet no nama uz namu. Un par namiem Sv. Pāvils sauc tos namus, kurus mēs tagad saucam par baznīcām; jo viņa laikos baznīcu nebija – kristieši sapulcējās namos, tāpat kā tagad desmit vai divdesmit kaimiņi varētu sanākt vienā no viņu namiem, lai tur visi kopā lūgtu Dievu un saņemtu Sakramentu.

Tā ubagotājmūki tagad izskraida visas baznīcas, kas viņiem nemaz nepieder, un sludina tajās savu pasludinājumu. To pāvests pārdroši un patvaļīgi ir viņiem atļāvis. Otrā lieta ir tā, ka tieši viņi ir gandrīz vienīgie, kas pārvalda grēksūdzi. Arī to pāvests ir nodevis viņu rokās tieši tādā pašā veidā un ar tādām pašām tiesībām kā skriešanu pa baznīcām. Te velns var pa īstam sākt savu spēli; sievas pieķeras šādiem sludinātājiem – it īpaši tās, kurām uz sirds ir kāds liels, apslēpts smagums un kuras – kā Sv. Pāvils šeit saka – ir apkrautas grēkiem. Jo muļķīgās sievas, ko nomoka sirdsapziņas pārmetumi un kas nezina, kur rast palīdzību un padomu, skrien pie viņiem un izkrata sirdi tiem, kuri tērpušies mūku drēbēs, domādamas, ka būs rīkojušās pareizi. Nu viņas ir notvertas, tās nes un sniedz viņiem visu, kas vien tām ir. Un svētie tēvi sludina par to, kā jāsūdz grēki. Tie stāsta daudz piemēru, kā sievas tikušas pazudinātas un pēc nāves parādījušās, lai apliecinātu, ka pazudinātas grēksūdzes trūkuma dēļ; mūki savam pāvestam raksturīgajā veidā melo visbriesmīgākos melus, tā ka zvaigznes, to dzirdēdamas, varētu nodrebēt un nosvīst.

Pievērs uzmanību viņu sprediķu piemēriem, un tu pamanīsi, ka parasti tieši sievas – un nevis vīri – ir tās, kuras tikušas pazudinātas tādēļ, ka atstājušas novārtā grēksūdzi. No tā varam noprast, ka šos piemērus tiešām ir izdomājis vislielākais nelietis, kas vēlējies izzināt sievu noslēpumus. Redzēdams, ka sievas savas dabīgās nedrošības dēļ arvien ir kaunīgākas nekā vīri, viņš ir domājis: es došu tām īsto padomu un ar grēksūdzes palīdzību izzināšu viņu sirdis. Un velns ir nācis talkā, lai nelieša nodoms īstenotos. Šādi ir tikušas sasaistītas un pazudinātas daudzas sievas, kuras nepārvarama kauna un baiļu dēl nav spējušas izsūdzēt grēkus, tomēr ir grēkojušas pret savu sirdsapziņu, jo ticējušas, ka sūdzēt grēkus ir nepieciešams, bet viņas nav to darījušas. Jo, kā tu tici, tā Dievs tevi tiesās; ja tici, ka tev ir pienākums darīt kādu noteiktu darbu, bet tu to nedari, tad esi grēkojis. Es izsaku savu spriedumu: tas nelietis, kurš ar šādiem piemēriem sasaista sirdsapziņas aplamā ticībā un aizved tās pazušanā, būtu pelnījis, lai ne vien viņa miesu, bet arī dvēseli visi velni saplosītu simttūkstoš gabalos un pārvērstu pelnos. Cik šausmīgu un negantu dvēseļu slepkavošanu elles nodevēji un pāvesta meļi ir sarīkojuši visā pasaulē! Kas vien spēj raudāt, lai raud par nabaga dvēseļu briesmīgo postu!

Kad nabaga bailīgās sievas dzird šādu pasludinājumu, tās, jau pēc dabas būdamas aplamas un lētticīgas, grib kļūt dievbijīgas un svētbijīgas. Tādēļ tās tiek sagūstītas, meklēdamas padomu un palīdzību pie sava garīgā tēva. Bet šis neaptēstais ēzelis un aklais ceļa rādītājs māca nevis par ticību, nedz arī par Kristu, bet tikai par to, kā ar darbiem un gandarīšanu nožēlot grēkus. Te nu sākas mokas, par kurām Sv. Pāvils saka: tās vienmēr mācās un nekad nenonāk pie patiesības atziņas. Sievu sirdsapziņām nav miera, jo grēki tās nomāc un moka. Sievas labprāt kļūtu brīvas no grēkiem, bet nespēj to izdarīt. Tad nu, kā Sv. Pāvils saka, tās ļauj sevi vadīt dažādām kārībām; tās sāk gavēt pie maizes un ūdens, pēc tam basām kājām dodas svētceļojumā un grib tikt pie svētajiem; dažas pātago sevi līdz asinīm, citas ziedo baznīcām un biķeriem; bet dažādajām kārībām nav ne gala, ne malas. Sievas steigšus pieķeras visam, par ko vien tiek sacīts, ka tas nāk par labu grēknožēlai; tās visā nopietnībā vēlas darīt šos darbus, tomēr nekur nerod sev mieru. Bet svētais tēvs mierīgi sēž un vēro, kā viņam ir izdevies notvert nabaga lopiņu; viņam ir vajadzīgs labi daudz slaucamu govju. Un, kad sievas ir sagūstītas, drīz vien izdodas sagūstīt arī vīrus; ir jānotiek tā, kā to prasa slepenā grēksūdze.

Ja tiku atklāti sludināts atbilstošais sods, mudinot mīļās sievas, kurām uz sirdsapziņas ir grēks, to izsūdzēt, ja vēlas; bet vienalga, vai viņa sūdz vai nesūdz savu grēku, tai nešaubīgi jātic, ka Kristus tai piedod grēkus, ja arī grēks tiek izsūdzēts slepeni, ar sirsnīgu paļāvību uz Kristus žēlastību, ko Viņš ir apsolījis visiem, kas pēc tās ilgojas un nešaubās, ka tajā visi viņa grēki noteikti ir piedoti; un tālāk ir jānovēršas no sava grēka, lai darītu labus darbus sava tuvākā labā, palīdzētu tiem, kam tas vajadzīgs, aicinātu nabadzīgus ļaudis savā namā, mazgātu viņiem kājas un kalpotu ar īstu pazemību, redzi, tas būtu īstais veids, kā vest grēcīgu sievu atpakaļ uz īstā ceļa; tā ar prieku un labprātīgi, bez kāda apgrūtinājuma tiktu darīts tas, kas Dievam ir tīkami. Bet, ja tā notiktu, tad dvēseļu slepkavas un garu gūstītāji nevarētu saņemt bikts naudu, viņu slaucamajām govīm aptrūktos piena, nabaga sirdsapziņa kļūtu brīva un vairs nesekotu viņu nebeidzamajai sludināšanai. Tas pārāk aizskartu svēto garīgo kārtu – tā taču pat varētu nomirt badā. Ne velti apustulis ir runājis par grēkiem apkrautajām sievām, jo tām, kuras ir bez vainas, viņi nevar uzbrukt ar saviem velnišķīgajiem piemēriem, mācībām un nebrīvi. Lai viņiem neaptrūktos piena, tie dzen sirdsapziņas šādās bailēs, vispirms uzbrukdami sievām, kuras ir vieglāk aizvest no īstā ceļa, – un visbiežāk tas izdodas tad, kad tās ir grūtas un ar grēka slogu uz sirdsapziņas. Šādā brīdī būtu grūti atrast ko tādu, kam viņas nebūtu ar mieru sekot, un dvēseļu slepkavas nevar vien izdomāt, ko vēl lai sievām piedāvā. Un dvēseles kļūst nepastāvīgas, līdz galu galā krīt izmisumā, jo ir mācījušās meklēt mierinājumu nevis Dieva žēlastībā, bet savos pašu darbos un grib atraisīties no grēkiem nevis ar skaidru ticību, bet – ar gandarīšanu; taču tas nav iespējams. Bieži tiek sacīts, ka garīdznieki ir jāsaudzē, ka neklājas viņus lamāt, nedz nosodīt, bet ir nepieciešams tos godāt un attaisnot. Jā, ja viņi tikai paši būtu neganti un nepazudinātu nevienu citu, tikai sevi, tad arī es labprātāk klusētu; taču viņu valdīšana samaitā visu pasauli. Kurš klusē un negrib riskēt ar savu dzīvību, lai viņus apturētu, tas nav īsts kristietis – viņš nemīl sava tuvākā pestīšanu tāpat kā savu. Ja vien es spētu izraut dvēseles no šo garīdznieku elles rīkles, es arī ievērotu mērenību viņu nosodīšanā. Viņi aizdedzina pilsētu un kliedz, ka es nedrīkstot dzēst uguni! Bet Jeremija 48:10 saka: “Nolādēts lai ir, kas Tā Kunga darbu dara nolaidīgi! Un nolādēts, kas attur savu zobenu no asins izliešanas!” Dievs grib, lai droši iejaucamies šādās lietās ar Viņa zobenu, tā ka asinis līst; kas nolaidīgi dara savu darbu, tas ir nolādēts. Bet viņi grib, lai ap tiem luncinātos lapsu astes. Nē, ne tā, mīļais cilvēk!

Tālāk Sv. Pāvils saka: “Bet, tāpat kā Janne un Jambre uzstājās pret Mozu, tā arī šie uzstājas pret patiesību..” Tas sacīts ne vien par ubagotājmūku ordeni, bet arī par visiem agrākajiem garīdzniekiem, kas uzstājušies pret patiesību, negribēdami paciest, ka ļaudis atbrīvojas no viņu radīto baiļu varas un nāk pie brīvas ticības atziņas. Tagad ikvienam ir labi redzams, ka tie baidās no savas varas un tirānijas bojāejas. Tāpat tas bija, kad Israēla tauta Ēģiptē cieta faraona spaidus un Dievs sūtīja Mozu, lai viņš tautu atbrīvotu. Vispirms Mozus darīja divas brīnumu zīmes, lai pierādītu, ka ir Dieva sūtīts; un divi faraona burvji, Janne un Jambre, darīja tieši tādas pašas brīnumu zīmes. Tā viņi aizstāvēja faraonu un padarīja Mozus zīmes bezspēcīgas, tā ka tautai nācās gaidīt trešo brīnumu zīmi, kuru burvji vairs nespēja atkārtot; tikai tad tika atzīts, ka taisnība ir nevis burvjiem, bet Mozum.

Tā notiek vienmēr: tirāni Dieva tautas vidū izceļas ar ārēju spožumu un izturas gluži kā īsti svētie. Tā viņiem izdodas noturēt vienkāršos cilvēkus savā varā, un tie nekad nekļūst brīvi, jo ir pārāk vāji savā sirdsapziņā un nevar skaidri atšķirt ārējo izskatu no pamata, liekulību – no patiesības. Tā nabaga ļaudis arvien nonāk izlikšanās un liekulības gūstā, tiek aizkavēti un atturēti ceļā uz patiesību. Arī magus Hērods aizkavēja Jeruzalemē, izlikdamies, ka meklē Rakstu piepildījumu. Un tagad visa garīdznieku greznība nepaveic neko vairāk kā tikai traucē ļaudīm nākt pie ticības un patiesības; jo šī liekulība taču izskatās tik jauka un ir tik līdzīga kalpošanai Dievam.

Tālāk Sv. Pāvils raksta, ka šie ļaudis ir pavisam samaitāti savā prātā un nav pastāvējuši ticībā. Te tu redzi, kas viņi būtībā ir. Visi viņu nodomi un uzskati ir samaitāti, jo tie paliek pie domas, ka viņu – un neviena cita – dzīve ir pareiza; par ticību viņiem nekas nav zināms. Vienīgi ticība rada nesamaitātus prātus un garīgas jaunavas; ticība māca pareizus uzskatus un labus nodomus, tā ka Dieva žēlastība ir mūsu mierinājums. Kam nav šāda prāta, tas ir tāds pats kristietis, kā netikle varētu būt jaunava – arī tad, ja viņš dara visu svēto labos darbus. Un, kur ir šādi aplami, samaitāti nodomi, tur ir pavisam maz cerību kādreiz nokļūt pie īstas ticības – it īpaši tad, ja liekuļi jau nonākuši tik tālu, ka sākuši cīnīties pret patiesību un ticību, un tad, ja, iepriekš caur Kristību uzņemti ticībā, tie ir ļāvuši sevi samaitāt.

Tālāk: “Bet viņi netiks tālāk uz priekšu, jo viņu neprāts būs visiem skaidri redzams..” Tāpat klāsies arī pāvestam un mūsu garīdzniekiem – patiesība paliks un pastāvēs, jo tā viņiem ir pārāk spēcīga pretiniece; viņu liekulība un nelietība būs visiem skaidri redzama. Te nelīdzēs nekāda plosīšanās un trakošana, kaut arī viņus atbalstītu četri tūkstoši turku ķeizaru. Meli un izlikšanās netiks tālāk uz priekšu un nevarēs pastāvēt līdz galam – tas nav iespējams, kaut arī kādu laiku tiem izdodas paglābties un saglabāties. Ar to pietiktu, runājot par šiem Sv. Pāvila vārdiem. Nu atgriezīsimies pie Evaņģēlija un tā skaidrojuma.

Savukārt tas, ka Hērods slepeni aicina magus un izzina no tiem zvaigznes atspīdēšanas laiku, nozīmē, ka garīgie Hēroda sekotāji atklāti nenoliedz Evaņģēliju, bet mācās to no īstiem kristiešiem; tikai viņi to dara, lai izmantotu Evaņģēliju atbilstoši savām iegribām, gluži kā Hērods bija iecerējis izmantot zināšanas par zvaigznes atspīdēšanas laiku, lai nonāvētu Kristu un nostiprinātu pats savu valstību. Tā arī tagad – ja mūsu garīdzniekiem tiek mācīts Evaņģēlijs, tie nenoliedz, ka tas patiesi ir Evaņģēlijs; viņi to klausās un uzņem. Tomēr tie saka, ka mums pietrūkstot īstas Evaņģēlija izpratnes – esot vajadzīgi īpaši skaidrojumi, ko varot dot tikai viņi un kas ikvienam esot jāpieņem un jāatzīst. Šādi viņi gan nenoliedz Evaņģēliju, bet atņem tam visu spēku, lai Evaņģēlija vārda un izskata aizsegā sludinātu paši savas iedomas. Par to Sv. Pāvils 2. Tim. 3:5 saka: “.. izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami.” Apustulis neapgalvo, ka viņiem nav svētbijīgas dzīves spēka – lai gan viņiem tā patiesi nav –, bet saka vēl daudz bargāk: viņi šo spēku noliedz. Tā apustulis skaidri liek saprast, ka šie ļaudis ne vien dzīvo bezdievīgu dzīvi, bet padara bezdievīgu arī savu mācību un varu, tā ka aizved projām no Evaņģēlija un pestīšanas ceļa ne vien paši sevi – ar savu dzīvi –, bet arī citus – ar savu mācību. To pāvests un viņa garīdznieki tagad dara ikvienā sprediķī. Tie gan skaļi sauc: Evaņģēlijs! Evaņģēlijs! – tomēr noliedz un nolād visu, kas Evaņģēlijā rakstīts, visu tā saturu. Viņi rīkojas gluži kā Hērods, kas gan iepazīst zvaigzni, tomēr grib iznīcināt visu, uz ko tā norāda. Aplūkosim dažas no viņu mācībām, lai prastu no tām izsargāties.

Evaņģēlijs māca, ka pestīšana ir atkarīga tikai no ticības; to viņi uzklausa un nenoliedz. Tomēr viņi atņem ticībai tās spēku un saka, ka bez darbiem tā nekam neesot derīga; tā viņi slepus pāriet no ticības pie darbiem un tagad jau ir nonākuši tik tālu, ka atklāti nolād ticību un māca, ka darbi paveic visas lietas. Tā nu vārdu “ticība” viņi patur tikai skata pēc, noliegdami, nosodīdami un nolādēdami pašu ticības dabu un būtību. Tie sadala ticību daudzās un dažādās daļās, izšķirdami dabīgo ticību, garīgo ticību, vispārējo un īpašo, uz iekšu un uz āru vērsto ticību. Šie aklie ceļa rādītāji paši savu muļķošanos saprot vēl mazāk nekā jebkurš parasts muļķis. Evaņģēlijs neko nezina par šādu daudzveidīgu ticību; tam ir tikai viena vienīgā ticība, kas paļaujas uz Dieva žēlastību, kas nav saistīta ne ar kādiem darbu nopelniem; par šādiem nopelniem Evaņģēlijam nav ne jausmas. Šādu ticību viņi noraida kā visbriesmīgāko ķecerību; tomēr tie saka, ka gribot aizstāvēt Evaņģēliju un kristīgo ticību.

Tāpat Evaņģēlijs saka, ka Kristus ir mūsu Pestītājs. To viņi dzird, taču tie padara tukšus un nespēcīgus visus Kristus dabīgos darbus, Viņa dabu un īpašības, atklāti mācīdami, ka cilvēks var nopelnīt Dieva žēlastību pats ar saviem dabīgajiem spēkiem un darbiem. Tā viņi nolād Kristu līdz ar visiem Viņa darbiem, – kā Sv. Pēteris pravietojis, 2. Pēt. 2:1 sacīdams: “.. jūsu starpā būs viltus mācītāji, kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības, noliegdami pat To Kungu, kas viņus atpircis..” Jo, ja cilvēka daba pati spētu iemantot Dieva žēlastību – kā tagad visas augstās skolas un visi klosteri līdz ar savu pāvestu vienprātīgi māca un uzskata –, tad Kristus velti būtu dzimis un miris. Kādēļ gan Viņam būtu vajadzējis izliet savas asinis, lai iemantotu mums žēlastību, ja mēs paši ar savu dabu to varētu iegūt? Un viņi vēl grib būt kristieši, rotāties ar Kristus vārdu un, izlikdamies par kristiešiem, nosaukt par ķecerību un nolādēt visu kristīgo dzīvi.

Tāpat Evaņģēlijs māca, ka Dieva Bauslība ir garīga, un cilvēka dabai nav iespējams to piepildīt, tādēļ Dieva Garam mūsos jāpiepilda Bauslība caur ticību, – kā Sv. Pāvils saka Rom. 8:2 3. Viņi gan nenoliedz ne Dieva Garu, ne Bauslību, tomēr atņem tiem visu spēku un māca, ka cilvēks bez Gara palīdzības var piepildīt Dieva Bauslību ar saviem dabīgajiem darbiem, – lai gan debesis viņš ar tiem nenopelna. Vai gan tas nozīmē ko citu kā noliegt Bauslības un Gara spēku, paturot no šīm lietām tikai vārdu?
Turklāt viņi iet vēl tālāk un saplosa Dieva Bauslību, ja tā šķiet par smagu viņu cilvēciskajai dabai; viņi to pārvērš padomos un gluži liekās, nevajadzīgās lietās. Tā, piemēram, tie māca, ka nav nepieciešams, nedz pavēlēts mīlēt Dievu no visas sirds, nedz tam, kas prasa svārkus, atdot arī mēteli. Tāpat neesot nepieciešams atturēties no ķildām tiesas priekšā, nedz dot un aizdot, nedomājot par savu labumu un izdevīgumu, nedz arī panest netaisnību un darīt labu ienaidniekiem utt. Tā viņi ir atcēluši visu īsto, dabīgo kristiešu kārtas dzīvi, kuras būtība taču ir tieši panest netaisnību un darīt labu ikvienam. Pēc tam viņi šādu dzīvi ir aizstājuši ar savām pavēlēm – ka ir jāvalkā tonzūras un kapuces, ka nedrīkst ēst gaļu, zivis, olas un pienu, ka ir nepieciešama nebeidzamā murmināšana baznīcā utt.; no Dieva likumiem viņiem nekas vairāk nav palicis pāri.

Evaņģēlijs slavē tīro, nepelnīto Dieva žēlastību, kas vienīgā atlaiž un izdeldē visus grēkus. Viņi savukārt nenoliedz vārdu “žēlastība” un liekulīgi piebalso šai slavēšanai; taču līdzās tai viņi māca dažādu veidu gandarīšanu par grēkiem – sodu atlīdzināšanu ar naudu, īpašus grēknožēlai veltītus ordeņus, sektas un kārtas – un grib ar šīm lietām pirkt no Dieva grēku piedošanu, sniedzot atlīdzību par Viņa žēlastību. Tā žēlastības daba un darbs pašos pamatos tiek izpostīts un nolādēts; jo žēlastība ir tikai tīra žēlastība vai arī tās vispār nav.

Evaņģēlijs māca arī, ka iedzimtā grēka dēļ visi cilvēki ir nonākuši Dieva dusmu un nežēlastības varā un visi viņu darbi ir kļuvuši grēcīgi. Arī pāvesta sekotāji nenoliedz vārdus “iedzimtais grēks”, taču atņem tiem spēku. Viņi saka, ka daba vēl arvien esot laba un tās darbi neesot grēks, tādēļ cilvēkam esot iespējams sevi sagatavot žēlastībai. Viņi saka, ka iedzimtais grēks neesot kaitējis cilvēka dabai tik ļoti, ka tā šī grēka dēļ būtu nolādēta, bet tikai darījis to vāju labās lietās un radījis tajā tieksmi uz ļauno. Un, ja vien cilvēks neseko šai tieksmei – bet to cilvēka daba pati spējot –, tad viņš arī nenopelnot elli, bet iemantojot Dieva žēlastību. Redzi, tas nozīmē gluži to pašu, kā, ja viņi sacītu: iedzimtais grēks nav iedzimtais grēks; tā nu, paturot šo vārdu, grēka daba un darbs tiek noliegts.

Tālāk – Evaņģēlijs māca, ka mīlestība netiecas pēc sava labuma, bet kalpo tikai citiem. Viņi patur vārdu “mīlestība”, bet nošķir to no pašas mīlestības dabas un būtības, mācīdami, ka vispirms un visvairāk mīlestība mīl pati sevi. Tālāk tie saka: mīlot kādu cilvēku, pietiekot tikai vēlēt viņam labu, neesot nepieciešams parādīt mīlestību ar darbiem un kalpot viņam. Jo būtu taču necienīgi, ja pāvestam nāktos pazemoties kāda padotā priekšā; viņš ļauj, lai citi skūpsta viņam kājas – pietiek, ka viņš pats pie sevis domā: es vēlu labu ikvienam, izņemot manus ienaidniekus. Redzi, tā visa mīlestības būtība un spēks ir zudis un no mīlestības paliek pāri tikai tukšs, bezspēcīgs vārds.

Tāpat Evaņģēlijs māca, ka cerība paļaujas tikai uz Dieva apsolījumu; viņi savukārt atzīst un lieto vārdu “cerība” un māca, ka tai jābalstās nevis Dieva apsolījumā, bet pašu cilvēku nopelnos.

Vēl Evaņģēlijs māca, ka Dieva providence[8] ir noteikta un pastāv mūžībā; turpretī viņi māca, ka tā atkarīga no brīvās gribas un ir nenoteikta.

Īsi sakot, viņi gan apliecina Dievu un Viņa vārdu, taču visu, ko Dievs iedibina, grib, dara un izveido, tie saplosa, iznīcina un nolād kā vislielāko ķecerību, tā ka tagad redzam, kā Kristus ciešanas garīgā veidā ir piepildījušās, nodibinoties pāvesta varai. Viņa piekritēju mācībā ārēji ir jaušama ticība, cerība, mīlestība, šķietama izpratne par žēlastību, par grēku, Bauslību, Kristu, Dievu un Evaņģēliju; taču viņi noliedz visu šo lietu spēku un dabu, nolādēdami to kā vislielāko ķecerību. Tādēļ apustulis saka bargus vārdus: viņi noliedz svētbijīgas dzīves un kalpošanas spēku, bet patur tikai tās ārējo izskatu. Ak Kungs Dievs debesīs! Kur gan ir ūdens straumes, jā, asiņu straumes, kam vajadzētu lītin līt no mūsu acīm šajos pēdējos, briesmīgajos un negantajos laikos, kad atklājas tik neizteicamas, neizmērojamas un bezgalīgas Dieva dusmas, kas nāk pār pasauli tās grēka un nepateicības dēļ?!

Tālāk: Hērods sūta magus uz Bētlemi un pavēl tiem rūpīgi meklēt bērnu; viņš izliekas, it kā arī pats gribētu nākt un pielūgt jaundzimušo Ķēniņu. Šeit redzam vēl kādu lietu, kas attiecas uz mūsu hērodistiem, proti, to, kā viņu dzīve saskan ar mācību. Gan viņu mācība, gan dzīve ir tikai ārišķīga izlikšanās un patiesības noliegšana; jo dzīvei ir jārit tā, kā mācība to vada. Tā tagad rīkojas pāvests un garīgā kārta: tie liek kristiešiem būt dievbijīgiem un pavēl tiem meklēt Kristu un patiesību; tomēr šī pavēle nes līdzi arī Hēroda papildinājumu un nodomu – kristiešiem jākļūst par nodevējiem un ar šiem meklējumiem jākalpo pāvestam. Jo viņš gluži nekaunīgi, visai pasaulei dzirdot, pārdroši apgalvo: ikviens var meklēt Kristu un dzīvot krietnu dzīvi; bet tas, kurš nepilda pāvesta pavēles un likumus, atsacīdamies kalpot viņam, ar visu savu krietno dzīvi tomēr nevar tikt pestīts, jo viņa pienākums ir paklausīt pāvestam. Tā viņš panāk, ka ļaudis iedomājas, it kā paklausība pāvestam būtu tikpat nozīmīga – vai pat vēl nozīmīgāka – kā paklausība Dieva baušļiem.

Redzi, tā Hērods nevis vienkārši sūta magus uz Bētlemi, bet patur tos savā pakļautībā un, gribēdams iznīcināt Kristu, pieprasa, lai magi kļūtu par nodevējiem. Un visi, kas paklausa pāvestam, uzskatīdami, ka to darīt ir nepieciešams viņu pestīšanas dēļ un ka nepaklausība viņam ved cilvēku pazušanā, nedara neko citu kā nodod un pārdod Kristu, ļaudami, lai Hērods Viņu atrod un nonāvē. Jo kristīgā ticība nevar pastāvēt līdzās šādai paklausībai vai sirdsapziņai, – kā jau iepriekš daudzkārt sacīts. Jo pestīšanai vajadzīga un tai var palīdzēt tikai ticība, turpretī paklausība pāvestam šajā ziņā neko nespēj palīdzēt; ja tā tiek pieņemta un uzskatīta par spējīgu palīdzēt, ticībai neizbēgami jāiet bojā un Hērodam jāvalda Kristus vietā. Tā tiešām ir nodevība pret Kristu un Viņa ticību.

Ikvienam ir redzams, ka Hēroda vārdi – es arī gribu nākt un pielūgt Kristu – ir meli, tukši vārdi un liekulīgs apgalvojums, aiz kura slēpjas pavisam kas cits, proti, nodoms nonāvēt Kristu un izpostīt Viņa valstību. Te tu līdzībā redzi visus neticīgos svētos – Hērods ir tēls, kas tos parāda ļoti trāpīgā un uzskatāmā veidā. Pirmkārt, Hērods nerunā par kādu vienkāršu darbu – viņš nesaka, ka grib dāvāt Kristum zeltu vai mirres, nedz arī, ka grib Viņam palīdzēt vai būt labs draugs, bet ķeras pie paša augstākā un labākā darba, kāds paveicams, kalpojot Dievam. Šis darbs ir pazemība un pielūgšana. Hērods saka: es gribu nākt pie Kristus pazemīgs un parādīt visaugstāko godu – pielūgt Viņu.

Tieši tāpat tagad rīkojas mūsu hērodisti – garīdznieki, kuri nepievēršas kādiem sīkiem un maznozīmīgiem darbiem, bet nododas visaugstākajai lietai, proti, dievkalpošanai. To viņi uzskata par savu īsto darbu, tai viņi nododas tik uzcītīgi, ka uzdrīkstas sacīt: citu cilvēku dzīve ir laicīga un pasaulīga, bet mēs dzīvojam, kalpodami Dievam dienu un nakti. Kamēr citi strādā, viņi lūdz un kalpo Dievam arī šo nabaga ļaužu vietā. Vai tu tam netici? Labi, pajautā zvaniem, kas atskan viņu dievkalpojumos – tie skan tik pazemīgi it visās vietās, visu cilvēku priekšā daudzinot garīdzniekus kā Dieva kalpus. Bet viņi rūpējas par saviem vēderiem, rauš sev visas pasaules mantu, būvē sev tādus namus, it kā domātu šeit dzīvot mūžīgi! Tādēļ mums jāpamana īsta un viltus dievkalpojuma atšķirība, lai varētu atpazīt ļaundara Hēroda sirdi un nodomus un izvairīties no tiem.

[9]Bet atšķirību vislabāk var redzēt pēc Dieva vārda – kāda kalpošana Dievam tiek mācīta Dieva vārdā, tāds arī ir īstais, patiesais dievkalpojums; savukārt tas, kas tiek iedibināts līdzās Dieva vārdam un ārpus tā, ir vieni vienīgi cilvēku izdomājumi – tā noteikti ir aplamā un liekulīgā Hēroda kalpošana. Viss, kas sacīts par kalpošanu Dievam, ir ietverts Dieva baušļos. Jo nav šaubu, ka Dievam kalpo tikai tas, kas ievēro Viņa baušļus, – gluži kā par kalpu namā tiek saukts tas, kurš kalpo savam kungam, darīdams un rūpēdamies par tām lietām, ko viņa kungs pavēl; ja kalps nepilda kunga pavēles, tad, kaut arī viņš pildītu visas pilsētas iedzīvotāju gribu, tomēr savam kungam nebūs kalpojis. Tāpat arī tas, kurš nepilda Dieva baušļus, nekalpo Dievam, kaut arī viņš ievērotu visas cilvēku mācības un pavēles.

Tā nu kalpošana Dievam ir tāda, ka tu atzīsti Dievu, godā un mīli Viņu no visas sirds, esi uzticīgs un paļaujies tikai uz Viņu, nekad nešaubies par Viņa labvēlību – arī ciezdams un mirdams, gan grimdams grēkos, gan darīdams labu –, kā māca pirmais bauslis. Bet pie tā varam nonākt tikai caur Kristus nopelnu un Viņa asinīm – Viņš ir izcīnījis un dod mums šādas sirdis. Tas notiek, kad dzirdam Viņa vārdu un ticam šim vārdam. Mūsu daba pati no sevis šādu sirdi nekad nespētu iemantot. Redzi, tāda ir pati svarīgākā kalpošana un augstākā lieta, ko saucam par patiesu, neliekuļotu kristīgo ticību un mīlestību uz Dievu Kristū. Tā caur Kristus asinīm esam piepildījuši pirmo bausli un īsti pareizi kalpojuši Dievam.

Otrkārt, kad tu godā Dieva vārdu, piesauc to grūtā brīdī un atklāti apliecini tirānu un patiesās dievkalpošanas vajātāju priekšā, nebīsties no viņiem, bet nosodi hērodistus un – cik vien tas ir tavos spēkos – aizkavē viņus, lai tie nevarētu apkaunot Dieva vārdu ar savu aplamo dzīvi un mācību, ko viņi piedāvā šī vārda aizsegā, – tā ir liela lieta, kas izraisa visas pasaules pretestību. Redzi, tā ir vēl viena dievkalpošanas daļa, kas prasīta otrajā bauslī.

Treškārt, kad tu nes svēto krustu, šādas ticības un apliecības dēļ panesdams daudz ciešanu, riskēdams ar savu miesu, dzīvību, mantu un godu, draugiem un cilvēku labvēlību, – tā ir īsta sabata svētīšana, kurā darbojies nevis tu pats, bet Dievs tevī; tu esi tikai ciešanu pārņemts, vajāts cilvēks. Šī ir dievkalpošanas trešā daļa, kas parādīta trešajā bauslī. Redzi, tāds ir bauslības pirmais galdiņš ar pirmajiem trim baušļiem, kas ietverti šajās trijās lietās: ticībā, apliecināšanā un ciešanās. Tajās dzīvodams, cilvēks atsaka pasaulei un pasaulīgai dzīvei un dzīvo vienīgi Dievam.

Ceturtkārt, tālāk nonākam pie Bauslības otrā galdiņa. Tu kalpo Dievam arī, godādams tēvu un māti, paklausīdams un pakļaudamies viņiem, palīdzēdams, kad vecākiem vajadzīga tava palīdzība, – šajā ziņā tev jādod tiem priekšroka salīdzinājumā ar visiem citiem cilvēkiem uz zemes. Tu arī nedrīksti bez vecāku ziņas pievienoties garīgajai kārtai,[10] ja esi viņiem vajadzīgs vai viņi grib tevi izmantot citādā veidā.

Piektkārt, nenodari nekādu pārestību neviena cilvēka miesai, bet dari labu ikvienam, arī saviem ienaidniekiem. Apmeklē slimos un nebrīvē esošos, sniedz roku visiem, kas cieš trūkumu, saglabā savu sirdi laipnu un labu pret visiem cilvēkiem.

Sestkārt, dzīvo šķīsti un atturīgi, izturies pareizi pret savu laulību un palīdzi tāpat rīkoties arī citiem.

Septītkārt, neradi bēdas, nedz zaudējumus nevienam cilvēkam, neatņem un nemazini neviena cilvēka laicīgo mantu, bet dod un aizdod ikvienam, cenzdamies pasargāt savu tuvāko no zaudējumiem.

Astotkārt, sargā savu mēli – nelamā un neaprunā, neapmelo nevienu cilvēku, bet attaisno un saudzē ikvienu.

Devītkārt un desmitkārt, netīko pēc otra sievas vai mantas.

Redzi, tādas ir īsti dievbijīgas un patiesi labas kalpošanas daļas; Dievs no tevis prasa tieši šīs lietas – un neko citu; visus pārējos darbus Viņš neņem vērā. Tas ir pietiekami skaidri un viegli saprotams ikvienam cilvēkam. Te nu tu redzi, ka patiesa kalpošana Dievam ir kopīga visām kārtām, visiem cilvēkiem, tā ka Dieva tautas vidū jābūt tikai tādai kalpošanai. Ja tiek radīta citāda dievkalpošana, tā noteikti ir aplama, neīsta un maldinoša. Tas attiecas uz visu, kas nemēdz būt kopīgs, bet ir saistīts ar īpašām kārtām un cilvēkiem. Tas nu būtu sacīts par īsto, kopīgo un vienīgo kalpošanu Dievam.

Tagad aplūkosim aplamo, īpašo, sadalīto, daudzveidīgo kalpošanu, par kuru Dievs neko nav pavēlējis. Tās ir lietas, ko sagudrojis pāvests ar saviem sekotājiem. Tu redzi visdažādākos ordeņus un klosterus, no kuriem nevienam nav nekā kopīga ar otru: viens valkā lielu, otrs – mazu tonzūru, viens – pelēkas, otrs – melnas vai baltas, vilnas, linu vai astru drēbes; viens lūdz vienās dienās un laikos, otrs – pavisam citās dienās un laikos. Viens ēd gaļu, otrs – zivis; viens ir kartēzietis, otrs – baskājis;[11] vienam ir tādas ceremonijas, otram – citādas; viens lūdz kopā ar Romas svēto krēslu, otrs – ar Jeruzalemes solu; viens notur misi tādā veidā, otrs – citādā. Viens ir saistīts ar vienu klosteri, otrs – ar citu; viens skandina vienā, otrs – citā korī, un visas baznīcas ir pārņēmusi šāda murdoņa. Viņi dzīvo šķīstībā un ievēro vairāku veidu disciplīnu. Kas gan varētu nosaukt visas viņu neskaitāmās partejiskās, nevienādās, sektantiskās lietas? Viņu aplamā dievkalpošana ir izlauzusi sev ceļu un radījusi vēl daudz lielākas aplamības; nav vairs ne mērķa, ne mēra baznīcu, klosteru, kapelu un altāru celšanai, mises un vigiliju noturēšanai, kanonisko stundu lūgšanām, mises tērpiem, kapucēm un biķeriem, monstrancēm, sudraba gleznām un dārgakmeņiem, lukturiem, svecēm, vīrakam un zvaniem. Šo lietu tagad ir saradies pārlieku daudz – vesela jūra un mežs! Tām ir bijusi veltīta visu laju svētbijība, visi nodokļi, nauda un manta; tā ir tikusi saukta par dievkalpošanas vairošanu un Dieva kalpu apgādāšanu, – kā pāvests to nosauc savos svētajos likumos.

Salīdzini šīs lietas ar patieso dievkalpošanu un saki man, kur gan Dievs būtu sacījis kaut vārdu vai burtu par kādu no tām? Un tomēr tu šaubies par to, ka visa garīdznieku kārta ar pāvestu priekšgalā nododas tikai Hēroda lietām, liekuļošanai un krāpšanai, kas nepanāk neko vairāk kā vien aizkavē un novērš cilvēkus no patiesās dievkalpošanas? Tie ir altāri un birzis, kuru dēļ pravieši sūdzas par Israēla tautu, sacīdami, ka tā ikvienā pilsētā ceļ savu altāri un pielūdz Dievu birzīs, pamezdama vienīgo Dieva templi. Tā šī elku pielūgsmes un māņticības pilnā pāvesta un Hēroda dievkalpošana ir piepildījusi visas pasaules malas, padzenot un iznīcinot patieso dievkalpošanu.

Tu droši vien lūkosies apkārt un domāsi: kā, vai tad tik daudzi cilvēki varētu maldīties? Piesargies un neapgrēcinies, redzēdams šo ļaužu daudzumu! Turies cieši pie Dieva vārda, kas nevar melot, ja arī visi cilvēki melotu; jo, kā Raksti saka Ps. 116:11: “Visi cilvēki ir meļi.” Nebrīnies, ka tagad tik daudzi maldās; Elijas laikā taču Israēla tautā bija palikuši tikai septiņi tūkstoši dievbijīgu vīru, 1. Ķēn. 19:18. Saki man, kas gan bija septiņi tūkstoši vīru salīdzinājumā ar visu Israēla tautu, kurā varētu būt vairāk nekā divpadsmit reiz simttūkstoš karot spējīgu vīru, neskaitot sievas un bērnus? Un kas ir viena tauta pret visu pasauli, kura iet maldu ceļus? Vai tad tagad ir citādi? Bet Kristus un apustuļi par šiem laikiem ir sacījuši briesmīgas lietas, kā Lk. 18:8: “Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” Maldi būs šausminoši un lieli, tā ka maldīsies daudzi – arī ievērojami cilvēki, jo īpaši tie, par kuriem neviens nevarētu domāt, ka tie maldās; antikrists valdīs un vedīs maldos visu pasauli. Mēs gribam būt droši un nebīties no Dieva tiesas, neņemt pie sirds Viņa dusmas un nebūt pārsteigti, ja arī tikai nedaudzi cilvēki uz zemes tiks uzturēti dievbijībā.

Šie ir pēdējie un visbriesmīgākie laiki, ar kuriem ir draudējuši visi Raksti. Tādēļ pateicies Dievam par to, ka Viņa vārdā vari redzēt, kāda ir patiesa, kāda – nepatiesa dievkalpošana. Bet pielūko, ka tu paliec pie patiesās kalpošanas un neseko lielajam ļaužu pulkam, kas dzīvo bez Dieva vārda. Ja to, kuri saņem Dieva vārdu un turas pie tā, paliek pavisam maz, – kur nonāks visi, kas, bez Dieva vārda dzīvodami, iet, kur deguns rāda? Kas grib, lai šaubās; Dieva vārds un patiesā dievkalpošana pietiekami skaidri mūs pārliecina, ka pāvests ir antikrists, savukārt garīgās kārtas – viņa mācekļi; tie ved pazušanā visu pasauli.

Redzi nu, vai viss nav jauki iekārtots? Hērodiskais dievkalpojums tiek iezvanīts, skandinot vara zvanus; šie zvani ir lieli, un to ir daudz – tie atskan, lai vilinātu tautu uz šādu dievkalpojumu. Kāds ir pats dievkalpojums, tādi arī zvani jeb vilināšana un mudināšana. Patiesam dievkalpojumam Dievs ir devis citādus, patiesus zvanus – tie ir sludinātāji, kam jāskandina un jāsludina šāds dievkalpojums tautas vidū. Bet kur viņi tagad ir? Nu dzirdami tikai nedzīvi, nesaprātīgi zvani, kuri būtu bijuši noderīgāki, ja no tiem izlietotā vara būtu gatavoti podi un kannas. Arī šo zvanu sludinātais dievkalpojums ir nedzīvs un nekam nederīgs, tā ka būtu bijis labāk, ja visas šīs lietas būtu palikušas tikai acu apmānītāju izrādēs.

Redzi, tāds ir Hēroda dievkalpojums; šis cilvēks izturas tā, it kā gribētu pielūgt Kristu un kalpot Dievam, taču aiz šīs izlikšanās nav gluži nekā. Tomēr Hērods liekuļo tik skaisti un meistarīgi, ka ik dienu viņam izdodas pievilt arī dievbijīgus ļaudis, un daudzus viņš jau ir pievīlis, – kā Kristus saka Mt. 24:24, apliecinādams, ka viltus pravieši pievils un maldinās arī izredzētos. Tā tas ir noticis ar Sv. Bernardu, Francisku, Dominiku un citiem līdzīgiem vīriem, – lai gan tie nav savos maldos palikuši un noslīkuši; jo pareizā ticība tos ir uzturējusi un izvedusi cauri visiem maldiem, tā ka viņiem nekas ļauns nav noticis.

Tāpat notika arī šiem dievbijīgajiem magiem: tiem bija laba, pareiza ticība un nodoms; tomēr tie pievīlās, uzklausīdami Hērodu – magi uzskatīja viņa apgalvojumus par patiesiem un noticēja viņa meliem, būdami gatavi pat sekot un paklausīt Hērodam; magi arī būtu tā rīkojušies, ja vien no debesīm nebūtu saņēmuši citādu pamācību. Tā ir noticis un notiek arī tagad: daudzi ir paklausīgi pāvestam, vientiesīgi ticēdami, ka viņa iedibinātās lietas ir labas un pareizas. Tā šie ļaudis tiek maldināti. Taču kristīgā ticība viņiem palīdz, tā ka galu galā šī inde nav tiem kaitējusi, – kā Kristus saka Mk. 16:17 18: nāvīgas zāles viņiem nekaitēs, ja tie ticēs manam vārdam. Bet vai tad šādi viltus mācību un nepareizas dievkalpošanas meli un liekulība nav saindēts dzēriens?

Ja nu esam iepazinuši Hēroda dievkalpošanu un viņa ļaunas viltības pilno liekulību, aplūkosim arī viņa viltīgo, ļauno nodomu, kas slēpjas aiz šādas liekulības, tiecoties iznīcināt ne vien patiesu dievkalpošanu, bet arī Ķēniņu, Kristu, līdz ar visu Viņa valstību. Jo šāda liekulīga kalpošana ir spēcīgs un – ja netiek dota īpaša Dieva žēlastība – arī nepārvarams vilinājums, kas ved cilvēku projām no patiesas kalpošanas Dievam, tā ka Sv. Pāvils to nosauc par energiam erroris – maldu spēcīgo darbību. Tauta nespēj aizstāvēties pret šādu vilinājumu, ja tai nav modru bīskapu un sludinātāju, kuri sludina tikai patiesu kalpošanu, uzturēdami tautu pie skaidrā Dieva vārda un atturēdami to no aplamās dievkalpošanas. Tā rīkojās pravieši, kuri sludināja Israēla tautā; un tieši tādēļ tie visi tika nonāvēti. Jo šāda sludināšana maksā dzīvību; Hērodam, pāvestam un citiem garīgiem, svētiem ļaudīm tā ir gluži nepanesama. Tā atnes tik milzīgus zaudējumus viņu makiem un tik daudz labuma ļaužu dvēselēm, ka velns, visu viltus svēto skolotājs, to nevar paciest.

Otrkārt, Hērods iznīcina Kristu ar savu mācību, – kā iepriekš sacīts. Mācīdams darbus ticības vietā, viņš stājas pretī pirmajam bauslim, Dieva godam un Viņa darbiem; vēršoties pret otro un trešo bausli, viņš māca paša cilvēka darbus un pārdrošību, turklāt aizliedz ticību un Dieva vārda apliecināšanu. Turklāt tiek mācīta arī nepaklausība tēvam un mātei, kas ir pretrunā ar ceturto bausli. Tāpat šī mācība saka, ka nav nepieciešams mīlēt ienaidnieku un darīt viņam labu, – un tas ir pretrunā ar piekto bausli. Pretojoties sestajam bauslim, tiek postīta laulība. Hēroda sekotāji laupa un zog, iegūstot netaisnu mantu, un atļauj darīt šādas lietas, pretojoties septītajam bauslim. Tāpat tie māca, ka nav nepieciešams dot un aizdot. Īsi sakot, Hērods māca, ka nav nepieciešams no sirds mīlēt Dievu un savu tuvāko. Tā tiešām ir visu Rakstu un patiesās dievkalpošanas iznīcināšana.

Treškārt, Hērodam vēl nepietiek ar šādu indīgu piemēru un nāvējošu mācību; viņš nodara ļaudīm divkāršu pārestību: garīgi izraida un nolād dvēseles, kuras viņam neseko, un arī miesīgi visapkaunojošākajā veidā sadedzina, padzen un vajā viņu miesu, mantu un godu. Ko gan vēl ļaunāku viņš varētu darīt? Es domāju, tas tiešām ir īsts Hērods; tomēr viņam nākas pieļaut, ka Kristus paliek dzīvs, un atteikties no savu nodomu īstenošanas. Hērods gan pazudina daudzus, bet ticība paliek līdz pasaules galam, lai arī tā ir apslēpta, nepazīstama un tiek piespiesta bēgt.

Te varbūt kāds man jautās: kā jārīkojas tiem, kuri tagad ir nonākuši Hēroda varā, kļuvuši par garīdzniekiem un iestājušies klosteros? Es atbildu: tu nevari darīt neko citu kā vien nolikt malā aplamo dievkalpošanu, lai turētos pie Dieva vārda un patiesās dievkalpošanas, vai arī – darīt tā, kā darīja magi: dzert indi drošā ticībā, lai tā tev nekaitētu. Nekādu citu ceļu tu neatradīsi – Dieva vārds nemūžam nemainīsies. Lai gan par to esmu runājis iepriekš, aplūkojot citu Evaņģēlija vietu, tagad mums atkal jāpievēršas šai lietai.

Labi, runāsim ar cilvēku, kurš strīdas mums pretī, apgalvodams, ka priesterim, mūkam, mūķenei vai kādam citam, kas devis solījumus un iestājies ordenī, ir pienākums pildīt dotos solījumus, un viņš nekādā ziņā nedrīkst no tiem atteikties, nedz mainīt savas dzīves ceļu; turklāt šāds cilvēks savu pārliecību pamato Rakstos, kuri saka: ir jāpilda tas, kas apsolīts. Bet mēs runājam par solījumiem, kurus dot un pildīt Dievs nav pavēlējis – par solījumiem, ko cilvēks dod brīvprātīgi. Jo solījumu, ko dodam Kristībā, apsolīdami kalpot Dievam un turēt Viņa baušļus, Dievs prasa no visiem cilvēkiem; Raksti par to runā Ps. 22:26: “.. es pildīšu savus solījumus to priekšā, kas Tevi bīstas,” un Ps. 116:18: “Es pildīšu Tam Kungam savus solījumus visas Viņa tautas priekšā..” Varētu atrast vēl citas līdzīgas Rakstu vietas. Turpretī garīdznieku solījumus Dievs nekad nav prasījis, nedz pavēlējis dot.

Ar šo pretrunu mēs tiksim galā divos veidos. Pirmkārt, pamatosim slēdzienus, par kuriem nav iespējams šaubīties, nedz diskutēt. Otrkārt, diskutēsim ar šo cilvēku, pētīsim un meklēsim patiesību. Pirmkārt, nevienam nav jāšaubās par to, ka viss, ko cilvēks dara pret Dieva baušļiem – dzīvojot vai mirstot, dodot solījumus vai kļūstot brīvs, runājot vai klusējot –, tās visas ir lietas, kuras pelna lāstu un no kurām visādā ziņā ir jāvairās un jānovēršas. Jo Dieva gribai ir jāuzvar un jānotiek kā debesīs, tā arī virs zemes – kā mēs lūdzam –, kaut arī cilvēks spētu darīt vislielākos brīnumus. Tas ir skaidrs un ikvienam saprotams. Tā nu šajā jautājumā nav ne šaubu, ne diskusiju, jo, neapšaubāmi, ir tā: ja kāds pretēji Dieva pavēlei kļūst par priesteri, mūku, mūķeni vai uzņemas vēl kādas saistības, tad viņa piederība priestera vai mūka kārtai nav nekā vērta un katrā ziņā ir nosodāma; viņam ir pienākums atstāt šīs lietas un mainīt savas dzīves gājumu. Tā, piemēram, ja kāds kļūst par priesteri vai mūku, lai nozagtu kādu biķeri vai dārgakmeni, tas noteikti būtu rīkojies pret Dieva baušļiem; viņš būtu grēkojis, un viņa solījumam nebūtu saistoša spēka. Tāds cilvēks pavisam brīvi var atgriezties laicīgā kārtā, vai arī – viņam no jauna, no sirds un ar labu nodomu ir jādod solījumi. Jo iepriekš viņam nav bijis nodoma kļūt par garīdznieku; ja tieksme zagt viņam nebūtu likusi rīkoties, tad viņš noteikti nebūtu solījis un nebūtu ne domājis par šo kārtu. Tādēļ Dievs nevar pieņemt viņa solījumu un cilvēkam arī nav pienākuma to pildīt.

Bet cilvēku priekšā viss ir citādi; jo te nu katram, kas devis kādu solījumu, ir pienākums to pildīt – pat tad, ja solījums nav nācis no sirds. Jo cilvēki nevar ielūkoties cits cita sirdī, tādēļ ikviens solījums tiek uzskatīts par īstu un godīgu, ticot, ka tas nācis no sirds; tādēļ cilvēkiem ir tiesības prasīt, lai ikviens solījums tiktu pildīts, un viņš var izteikt pamatotus pārmetumus, ja solītājs ir mainījis savas domas un nožēlo, ka devis šādu solījumu. Nevienam nav pienākuma ticēt tam, kurš šādi maina domas; ja kāds iepriekš ir melojis, lai tagad cieš. Bet Dievu nav iespējams piekrāpt – Viņš tiesā tikai cilvēku sirdis; tādēļ Viņa priekšā šādam solījumam nav itin nekāda spēka. Dievs jau tādus solījumus arī neprasa un dusmojas, ka cilvēki Viņu tā izaicina.

Ja nu kāds kļūst par garīdznieku, pretodamies visaugstākajam, pirmajam Dieva Bauslības pirmā galdiņa bauslim, tam vairāk nekā iepriekš pieminētajam zaglim būtu pienākums atteikties no šī solījuma. Jo zaglis ir devis solījumu, grēkodams pret septīto bausli, kas pieder Bauslības otrajam galdiņam, bet pirmais galdiņš un pirmais bauslis ir daudz augstāks nekā otrais galdiņš un septītais bauslis. Kas zog, pārkāpdams septīto bausli, tas nolaupa tikai laicīgo mantu – visniecīgāko lietu visas radības vidū. Turpretī tas, kurš rīkojas pret pirmo bausli, aplaupa un noliedz pašu Dievu – augstāko dārgumu un visas radības Radītāju. Tādēļ priesteri un mūki, kas par tādiem kļuvuši, grēkodami pret pirmo bausli, ir daudzkārt ļaunāki nekā šis zaglīgais blēdis, kas grēko pret septīto bausli. Kas gan notiktu, ja mēs varētu pierādīt, ka gandrīz visi priesteri un mūki pievienojušies garīgajai kārtai, pārkāpdami pirmo bausli, un ka patiesi dievbijīgu garīgai kārtai piederīgo ir mazāk nekā šādu viltīgu, zaglīgu blēžu, kas pieslienas garīgajai kārtai, lai zagtu? Ak, tad gan klosteru vārti būtu atdarīti, priesteri un mūki padzīti.

Pirmais bauslis parāda un prasa kristīgu ticību; jo tam, kurš netic, nav Dieva, nedz viņš Dievu godā – neticība vienmēr ir elku kalpība. Bet kristīgā ticība paļaujas tikai uz Dieva žēlastību, kas ar Kristus asinīm ir mūsu labā izcīnīta un mums dota, tā ka neviens mūsu darbs nav ne vajadzīgs, ne pietiekami labs, lai iemantotu Dieva žēlastību. Jo šis mērķis ir pārāk augsts grēkos ieņemtā un dzimušā cilvēka dabai; viņš arī dzīvo, strādā un mirst šajos grēkos, ja Kristus nenāk palīgā. Vienīgi Viņš – un nevis mēs – ar savu darbu iemanto mums Dieva labvēlību; tā mēs caur Viņu pildām pirmo bausli – mums ir Dievs, uz kura žēlastību no visas sirds paļaujamies, atzīdami, ka neatkarīgi no mūsu nopelniem Viņš Kristū mums piedod visus grēkus un dāvā pestīšanu, – kā jau iepriekš sacīts. Tādēļ nav iespējams, ka šai ticībai līdzās varētu pastāvēt paļaušanās uz darbiem – itin kā būtu iespējams vēl kādā citādā veidā iemantot grēku piedošanu un žēlastību, kļūt dievbijīgiem un atpestītiem. Jo šādas lietas ir iespējamas vienīgi Kristum, kas ar saviem darbiem to visu paveic, tā ka mēs varam paļāvīgi gaidīt no Viņa pestīšanu un grēku piedošanu.

Tādēļ nav citas atgriešanās, nedz citas gandarīšanas par grēkiem, cita žēlastības iegūšanas veida vai citas svēttapšanas kā vien ticība Kristum – ticība tam, ka Kristus viens ir gandarījis par visiem mūsu grēkiem, izcīnījis žēlastību mūsu labā un mūs atpestījis. Tikai tad sākam darīt darbus – brīvi un bez atlīdzības, par godu Dievam un par labu tuvākajam, nevis tādēļ, lai ar saviem darbiem iemantotu dievbijību un pestīšanu vai atraisītos no grēkiem; jo šīs lietas jāatstāj tikai Kristus ziņā un nesagrozītā veidā, saņemot Viņa nopelnu ticībā. Jo nevienam eņģelim – nemaz jau nerunājot par mums – Kristus neļaus pašam ar saviem darbiem atraisīties no grēkiem, iemantot žēlastību un pestīšanu; tas paveicams vienīgi Viņam – Kristus viens ir darījis un dara šo darbu. Viņš grib, lai mēs tam ticam; un, ja ticam, tad to visu arī saņemam. Par to runā Sv. Pāvils Gal. 2:21: “.. ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris,” tas ir, ja mēs spētu darīt tik daudz, ka Dievs mūsu darbu dēļ varētu piedot mums grēkus, dot žēlastību un atpestīt, tad Kristus nebūtu vajadzīgs. Vai gan Viņam būtu vajadzējis mirt kāda cita iemesla dēļ kā vien, lai mūsu vietā atlīdzinātu par grēkiem un iemantotu mums žēlastību, tā ka mēs, vairs necerēdami paši uz saviem darbiem, neuzskatītu tos par kaut ko vērtīgu, bet lepotos tikai ar Kristu un droši ticētu, ka Viņš ir tas Cilvēks, kuru Dievs uzlūko mūsu vietā, ka vienīgi Viņš ar savu nopelnu piedod mūsu grēkus, sniedz žēlastību un pestīšanu. Tā arī ir kristīgā ticība, par kuru Kristus Mk. 16:16 saka: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.”

Paskatīsimies uz mūsu garīgajām kārtām un novērtēsim, kā redzētais saskan ar pirmo bausli un kristīgo ticību. Lai cilvēks varētu pareizi un kristīgi kļūt par garīdznieku vai pievienoties ordenim, nepārkāpjot pirmo bausli un nenoliedzot Dievu, viņa sirds nodomam jābūt tādam, lai varētu teikt: es gribu kļūt par priesteri, mūku vai mūķeni un dot solījumus ne tādēļ, ka uzskatītu savu kārtu vai ordeni par ceļu uz pestīšanu, nedz arī tādēļ, ka gribētu ar šādu dzīvi kļūt dievbijīgs, atgriezties no grēkiem un iemantot Dieva žēlastību; lai Dievs pasargā mani no šādām domām! – tas būtu apvainojums Kristum un Viņa asinīm; šādi nodomi iznīcinātu visus Kristus nopelnus un Viņa godu – tā būtu visnekrietnākā Dieva zaimošana un noliegšana. Jo visi šie nopelni man ticībā jāsagaida no Kristus, zinot, ka Viņš šīs lietas paveicis manā labā, – par to es nešaubos. Bet, tā kā man uz zemes kaut kas ir jādara, es gribu pieņemt šo dzīvi, lai tajā vingrinātos, savaldītu savu miesu un kalpotu savam tuvākajam – gluži tāpat kā to dara citi cilvēki, kuri strādā uz lauka, dārzā vai dara amatnieka darbu –, nemeklējot darbos nekādus nopelnus, nedz labumu. Redzi, kur nav šāda nodoma, tur Kristus neizbēgami tiek noliegts un pirmais bauslis pārkāpts, tā ka paliek tikai nekristīga, neticības pilna, jūdiska, pagāniska dzīve. To apliecina Sv. Pāvila spēkpilnie un nozīmīgie vārdi, kas sacīti Rom. 14:23: “Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks,” jo bez ticības neviens nevar tikt pestīts, Mk. 16:16. Tātad bez ticības nav arī taisnības, nedz patiesības.

Saki man, vai tu domā, ka atradīsi daudz priesteru un mūku, kuri pieslējušies garīgajai kārtai un pieņēmuši šādu dzīvi, tāda kristīga nodoma vadīti? Vai tad viņi visi kā viens nesaka: ja man mans ordenis nedod neko vairāk kā zemniekam arkls vai skroderim uzpirkstenis – ja ordenis man nepalīdz atgriezties no grēkiem, kļūt dievbijīgam un nonākt debesīs –, ko tad es daru ordenī un priestera kārtā? Patiesi, tas nevar būt! Es gribu darīt labus darbus, lūgt par sevi un citiem cilvēkiem, noturēt neskaitāmas mises, atgriezties no grēkiem utt. Vai šādi vārdi nenāk no neticīgas sirds, kas noliegusi Kristu, piedēvēdama savam ordenim un darbiem to, kas ticībā jāgaida no Kristus?

Turklāt – kā jau iepriekš sacīts – visu garīgo kārtu nodoms un mācība ir tāda, ka cilvēks ar saviem darbiem var iemantot Dieva žēlastību un atmest savus grēkus. Viņi pat ir tik nekaunīgi, ka pārdod, apsola un piešķir citiem cilvēkiem savus labos darbus, nopelnus un brālību; viņi uzdrīkstas darīt cilvēku labā tos darbus, kuri piederas tikai un vienīgi Kristum, proti, atņemt cilvēkiem grēkus un darīt viņus dievbijīgus. Par šādiem cilvēkiem Kristus Mt. 24:5 ir pravietojis un sacījis: “.. daudzi nāks manā Vārdā un sacīs: es esmu Kristus..” Mīļais, paklausies viņu vārdos! Vai nav tā, kā tikko sacīju – ka mūsu priesteri un mūki paši sevi ceļ Kristus vietā? Lai gan neviens no viņiem ar savu muti nesaka: es esmu Kristus, – tomēr tie saka: es palīdzu cilvēkiem, sniedzu viņiem savus nopelnus, iegūstu viņiem Dieva žēlastību, atbrīvoju viņus no grēkiem. Bet šie darbi ir vienīgi Kristus darbi un amats. Tātad priesteri un mūki ceļ sevi Kristus vietā, lai gan paši sevi par Kristu nesauc. Un arī Matejs 24. nodaļā saka nevis – tie teiks: “Mani sauc Kristus”, bet: “Es esmu Kristus.” Viņi piesavinās nevis Kristus vārdu, bet Viņa amatu un darbu.

Tādēļ mēs bez kādām diskusijām, jautājumiem vai šaubām varam secināt, ka visi garīgajai kārtai piederīgie, kas kļuvuši par priesteriem, mūkiem vai mūķenēm bez iepriekš minētā kristīgā nodoma, ir devuši solījumus un dzīvo, pārkāpdami pirmo bausli; tie ir daudzkārt ļaunāki par zaglīgo blēdi, kuru iepriekš esam pieminējuši. Un tie noteikti pieder zudušo ļaužu pulkam, pagāniem un jūdiem, kas ir velna īpašums – ar visu savu dzīvi. Un tieši viņi ir tie, par kuriem Sv. Pēteris 2. Pēt. 2:1 3 saka: “.. jūsu starpā būs viltus mācītāji.. noliegdami pat To Kungu, kas viņus atpircis.. Mantkārībā viņi izmantos jūs ar izdomātiem vārdiem.” To viņi tiešām arī dara – pat ļoti prasmīgi; jo visa nauda, visas nodevas pie garīgās kārtas nonāk viņu neīstās, nekristīgās garīgās dzīves dēļ, ko tie ar aplamiem, izdomātiem vārdiem slavē cik spēdami.

Tādēļ visiem šiem ļaudīm vajadzētu uzklausīt padomu un atteikties no tonzūrām, kapucēm, baznīcām un klosteriem, pārtraukt pildīt savus svētos solījumus un no jauna sākt dzīvot kristīgā ticībā, dodot solījumus tikai ar kristīgu nodomu. Jo solījumi, kas doti ar nekristīgu nodomu, Dieva priekšā nav nekas cits kā, ja cilvēks sacītu: redzi, Dievs, es Tev apsolu visu mūžu būt un palikt nekristīgs cilvēks; es atsaucu savu Kristībā doto solījumu un nu gribu Tev dot un pildīt labāku solījumu, kas nav saistīts ar Kristu, bet tikai ar manu dzīvi un darbiem. Vai gan tas nav negants un šausminošs solījums? Jau iepriekš pietiekami plaši esam aplūkojuši to, kas tagad notiek, un redzējuši, ka tieši tā tas ir; bet šādas lietas dara tieši tie, kuri – kā visi uzskata – vislabākajā un krietnākajā veidā nokļūst garīgajā kārtā.

Jo neprātīgo ļaužu pūlis – visi tie, kuri sava vēdera dēļ kļūst par priesteriem un mūkiem, gribēdami nodrošināt sev laicīgo iztiku; un tādu ir lielais vairums – nav tā vērti, lai par viņiem runātu; kur nu vēl varētu iedomāties, ka viņu solījumiem ir kāds spēks! Viņi itin droši var kļūt par laicīgiem ļaudīm, kad vien vēlas; jo īsti garīgi cilvēki tie nekad nav bijuši. Un būtu pat nepieciešams, lai tie beigtu izsmiet Dievu ar savu ākstīšanos, atteiktos no savām prebendām, lēņiem, mācītāju vietām un mūku dzīves. Ak Kungs Dievs, cik akla un pārdroša ir pasaule! Cik aplami viss tajā notiek! Pasaule tagad ir garīga, turpretī paši garīdznieki ir pasaulīgi. Tik spēcīga ir antikrista vara.

Otrkārt, mēs gribam diskutēt un uzdot jautājumu: vai tādā gadījumā, ja kāds ir nokļuvis garīgajā kārtā, godīga, kristīga nodoma vadīts, viņam pamatotu iemeslu dēļ var tikt dota vara atkal kļūt par laicīgu cilvēku? Te es prasu, lai tālāk klausītos tikai dievbijīgi, krietni cilvēki, kas nemēdz pārsteidzīgi spriest un tiesāt, bet grib izzināt katru lietu līdz pašiem pamatiem. Jo neprātīgajiem pāvesta un Hēroda sekotājiem man nekas nav sakāms; ar viņiem neviens nespēj diskutēt – tie neprot darīt neko citu kā tikai aizspiest ausis, sakost zobus un kliegt: ķeceris, ķeceris, ķeceris! Uguni, uguni, uguni! Viņus, šos neprātīgos ļaudis, mēs neņemsim vērā, bet runāsim ar tiem, kuri vēlētos gūt pamācību savai un citu cilvēku sirdsapziņām.

Nav apstrīdams, ka kristīgs nodoms, pieslejoties garīgajai kārtai – kā jau iepriekš sacīts –, ir tāds, ka cilvēks kļūst par šai kārtai piederīgu nevis, domādams, ka šī kārta ir derīga un vajadzīga, lai varētu iznīdēt grēku un iemantot žēlastību, lai kļūtu dievbijīgs, īpašā veidā kalpotu Dievam un iemantotu pestīšanu – jo visas šīs spējas ir kristīgās ticības īpašības un ticība šos dārgumus gaida vienīgi no Kristus –, bet, būdams brīvs no šādām nekristīgām, aplamām iedomām, vēlas tikai vingrināties krietnā dzīvē, savaldot savu miesu. Tikpat nenoliedzami ir arī tas, ka Dievs nepieņem nekādus solījumus, nedz garīgo kārtu, ja tai trūkst šāda kristīga nodoma; jo Sv. Pāvils ir nelokāms un Rom. 14:23 saka: “.. viss, kas nenāk no ticības, ir grēks.” Bet: “Tavas acis ir pārāk šķīstas, lai Tu varētu skatīt ļaunumu..”, Ps. 5:5, Hab. 1:13. Ja nu Dievs šādus solījumus un kārtu uzlūko tikai kā lietu, kas ir pilnīgi brīvprātīga un nav nozīmīga pestīšanai, un kristīgs nodoms ir tieši tāds pats, – es labprāt dzirdētu, kurš, izmantojot saprātīgus apsvērumus, spētu noliegt to, ka garīdznieks var atkal kļūt par laicīgu cilvēku, nekaitēdams savai dvēselei un saglabādams skaidru sirdsapziņu Dieva priekšā; it īpaši tad, ja viņam ir nopietns iemesls mainīt savu kārtu.
Daudzi saka: šādi rīkoties nav ierasts; svētie tēvi arī ir rakstījuši un rīkojušies citādi; taču katram redzams, ka tam nav izšķirošas nozīmes. Mēs šeit nejautājam, kā ir ierasts rīkoties vai arī ko rakstījuši tēvi, bet – kas ir pareizi un Dievam tīkami. Kā gan varam būt droši, ka ieradums nav nepareizs un tēvi nav maldījušies? Kristus Mt. 24:24 taču pravieto, ka arī izredzētos pievils viltus kristieši – tādi, kādi ir mūsu garīdznieki. Saki, ko vien gribi, nav iespējams saskaņot šīs divas lietas: ka šādi darbi un solījumi ir brīvprātīgi un nedz Dieva, nedz arī sirdsapziņas priekšā nav nepieciešami dvēseles pestīšanai un ka tie tomēr nedrīkst tikt atsaukti, bet, lai nepazaudētu dvēseles pestīšanu, ir pildāmi līdz pat nāves stundai. Šīs divas lietas ir tiešā pretrunā. Padomā pats!

Kristīgam solījumam kļūt par garīgajai kārtai piederīgu Dieva priekšā ir jāatskan šādi: redzi, mīļais Dievs, es Tev apsolu dzīvot šādu dzīvi, kura gan pēc savas dabas ir brīvprātīga un nav nepieciešama pestīšanai. Vai tad Dievam nevajadzētu atbildēt tā: kādēļ tad tu dod šādus solījumus un par ko tu pats tos uzskati? Vai tad tev nepietiek vajadzīgu un nozīmīgu lietu, kuras ir jāievēro? Tu jau man nesoli neko vairāk kā tikai ievērot lietas, kuras cilvēks drīkst gan ievērot, gan atkal atstāt neievērotas. Nu labi, lai tā notiek. Tātad solījums Dieva priekšā ir pavisam brīvprātīga lieta – katrs var turēties vai neturēties pie garīga ordeņa dzīves. Tas ir gluži kā, ja kalps tev solītu un teiktu: kungs, es tev apsolu atlikušo dienas daļu kalpot brīvprātīgi, jo to es varu darīt vai nedarīt; citas dienas man ir pienākums tev kalpot. Es domāju, šajā gadījumā ir vienalga, vai kalps šajā dienā strādās vai nestrādās, – solījums būs pildīts.

Es šīs lietas saprotu vienīgi tā, ka visu garīgajai kārtai piederīgo svētie solījumi ir tieši tādi – tādēļ, ka ticība dara visas lietas par brīvprātīgām, un nav iespējams, ka vēl kas cits, izņemot pašu ticību, tiktu uzlūkots kā lieta, kas nepieciešama pestīšanai, – vienalga, vai tā būtu paveicama mums pašiem, eņģeļiem vai visai radībai. Tā ir brīvība, kuru Kristus mūsu labā ir izcīnījis; par to Sv. Pāvils māca Gal. 5:1, kur viņš, pretodamies visām cilvēku mācībām, saka: “Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” Tādēļ visiem garīgās kārtas solījumiem gluži dabīgā veidā ir jāsaglabā šī brīvība – iespēja atkal atkāpties no šādas dzīves. Tiem būtu jāskan šādi: es Dievam un tev apsolu dzīvot šķīstībā, nabadzībā un paklausībā, kā mācījis Sv. Augustīns; to brīvprātīgi varu darīt vai nedarīt līdz pat nāves stundai.

Te varbūt kāds sāks iebilst un teiks: tas būtu ģeķīgs, smieklīgs solījums – viena vienīga ākstība un spokošanās. Es atbildēšu: nebrīnies, ka cilvēki dara ģeķīgas un smieklīgas lietas, sekodami savām aplamajām iedomām, iedami projām no Dieva iedibinātās kārtības un darīdami to, kas viņiem pašiem šķiet labs, nevis to, ko māca Dieva vārds. Smieklīgi, ģeķīgi un nožēlojami ir šādi solījumi; taču tajos piepildās Dieva dusmas, un daudzas dvēseles tiek aizvestas maldos, no kuriem arī izredzētie tik tikko spēj paglābties.

Cilvēki paši ir izdomājuši šādus solījumus un dzīvi, tādēļ tās ir un paliek tikai cilvēku sagudrotas blēņas; jo senlaikos, kad jaunieši tika kristīgi mācīti un audzināti – kā to tagad vajadzētu darīt skolās –, tie kādu laiku tika audzināti visi kopā, šķīstībā un paklausībā. Daži labprātīgi palika šajā kopībā visu mūžu, un tas, ka tikai nedaudzi atstāj šo kopību, kļuva par ieradumu, un parasti ļaudis dzīvoja tajā visu mūžu; tā radās klosteri. Kad nu skolotāji kļuva slinki, bet jaunieši – nevaldāmi, tika izdomāti šie solījumu valgi un ķēdes, ar kurām tika sagūstītas jauno ļaužu sirdsapziņas – lai atbrīvotu skolotājus no rūpēm un nepieciešamības viņus uzraudzīt, tā ka ikvienam pašam būtu jācenšas būt un palikt šķīstam un dievbijīgam savu saistību un solījumu dēļ. Gluži tāpat arī augstajās skolās valda nolādētais paradums visas lietas kārtot ar zvērestu un solījumu palīdzību, apkaunojošā veidā un bez kādas vajadzības sasaistot nabaga jaunatni.

Tā no brīvām kristīgām skolām ir radušies klosteri un moku nami; ticība ir apmainīta pret darbiem, brīvība solījumu dēļ ir iznīcināta un sasaistīta. Tādēļ nav brīnums, ka tad, kad kristīgā brīvība atkal atspīd, visi cilvēciskie solījumi izskatās smieklīgi un ģeķīgi. Kristīgā brīvība nekad nevar pastāvēt līdzās baiļu uzspiestiem ārējo darbu solījumiem. Ir veltīgi censties apvienot šādas lietas – vai nu vienai, vai otrai ir jāatkāpjas. Ticība visas ārējās lietas dara brīvprātīgi; solījums tām uzliek saistības; kā tad ticība un solījums varētu pastāvēt līdzās? Tā nu ticība ir dievišķa, turpretī solījums – cilvēcisks; Tādēļ nav iespējams, ka tas, kurš paliek priesteris, mūks vai mūķene tik ilgi, cik viņš pats to grib, un kļūst atkal par laicīgu cilvēku, kad viņš grib, lauzdams savu solījumu, būtu grēkojis pret Dievu.

Pārrunāsim šīs lietas vēl plašāk, lai sniegtu mierinājumu nabaga sasaistītajām sirdsapziņām, ko nomāc šā Hēroda un antikrista vara. Es pieņemu, ka solījums ir dots ar kristīgu nodomu un cilvēkam ir nepieciešams to pildīt; bet ko darīt tad, ja kādam nav iespējams to izdarīt? Aplūkosim lietu, kurā liekulība atklājas visskaidrāk, proti, šķīstības solījumu. Ikvienam redzams, ka lielākā daļa cilvēku nespēj to izpildīt; un, ja nav dota īpaša žēlastība, cilvēka daba ir pārāk vāja, lai spētu palikt šķīstībā.

Mozus ir daudz rakstījis par vīrieša un sievietes dabīgo tieksmi vienam pēc otra, kas nemitas ne nomodā, ne miegā; par to tagad neviens neuzdrīkstas atklāti runāt. Mūsu ausis ir kļuvušas šķīstākas par Svētā Gara muti; mēs kaunamies no tā, no kā nav jākaunas, bet nekaunamies, kur tiešām vajadzētu kaunēties. Būtu nepieciešams, lai katrs cilvēks tiktu izglītots un saprastu šīs lietas, – it īpaši tas attiecas uz jauniem ļaudīm. Kur nav augstas Dieva žēlastības, tur cilvēka daba neizbēgami seko savām tieksmēm. Ja vīrietis un sieviete nevar būt kopā, daba tomēr iet savu ceļu un nav atturama, tā ka labāk būtu, ja vīrietis un sieviete būtu kopā, kā Dievs, cilvēku radīdams, ir noteicis un kā prasa cilvēka daba. Par šīm lietām ir sarakstīts daudz mācību un grāmatu. Lai Dievs dod, ka tas viss būtu labi uzrakstīts un palīdzētu!

Nu jautāšu: kādu padomu varētu dot cilvēkam, kas nespēj ievērot šķīstību? Tu saki, ka šāds cilvēks jāvalda ar aizliegumiem. Labi, bet tad, ja cilvēkam nav dota īpaša žēlastība, iznākums būs viens no trijiem: vai nu vīrietis un sieviete skries viens pie otra, kur un kad vien iespējams – kā tagad notiek priesteru vidū; vai arī daba pati atradīs risinājumu; vai arī – ja nenotiek ne viens, ne otrs – būs mūžīga degšana un apslēptas ciešanas. Kad nu velns cilvēku ir pagalam nomocījis, tad vīrs ir gatavs ņemt visbriesmīgāko sievu virs zemes, savukārt sieva – visnetīkamāko vīru, lai tikai apmierinātu satrakotās miesas ļauno iekāri.

Lai tikumīgas ausis man piedod! Man jāķeras pie pašām slimības saknēm, gluži kā ārsts aizskar slepenas un netīras vietas – citādi nekādu padomu nevarēšu dot. Dievs nevar un negrib prasīt uzspiestu, nelabprātīgu šķīstību, un Viņa priekšā šķīstība nemaz nav šķīstība, ja tā nav labprātīga, – tieši tāpat kā visiem pārējiem kalpošanas veidiem jātiek darītiem labprātīgi, citādi Dievs tos neņem vērā. Ko tad tu dari, mēģinādams šo nabaga cilvēku visu mūžu noturēt nešķīstā šķīstībā, tā ka viņš savā sirdī bez mitas grēko pret doto solījumu? Droši vien būtu labāk, ja šim vīriņam dažreiz būtu pieejama kāda meita, bet meitai – puisis.

Te daži māca, ka pietiekot, ja kāds labprātīgi apsola un sāk dzīvot šķīstībā – ka šāds solījums palīdzēs arī tad, ja vēlāk viņš nelabprāt turēs solījumu; labprātīgā iesākuma spēkā šis vājums kļūst nekaitīgs. Ak, jūs, maldinātāji un aklie ceļa rādītāji, kas vērtējat kalpošanu Dievam pēc darbiem un nevis pēc Gara. Un viss, kas tiek darīts negribīgi, ir darīts veltīgi, un labāk būtu, ja šīs lietas vispār nebūtu darītas. Jo var būt tā, ka, vīram un sievai kopā esot, tie nekvēlo tādās kaislību liesmās, kā šādi vientuļi vīrieši un sievietes. Bet, jo spēcīgāka ir tieksme, jo lielāks nešķīstības grēks. Tā nu šie triju veidu cilvēki nekur nespēj rast padomu; pāvests liek tiem tvīkt, degt un mocīties tā, ka, man šķiet, viņi ir gluži kā bērni, kas Israēla tautā tika upurēti ugunīgajam elkam Moloham un sadedzināti.

Tu saki: ko tad lai dara? Neklājas taču ļaut precēties tiem, kuri devuši šķīstības solījumu; jo Raksti saka: Vovete et reddite – apsoliet un turiet. Tādu atbildi es gaidīju. Bet nu atbildi atkal tu man: tu saki – neklājas ļaut viņiem precēties; kādēļ tad pieklājas ļaut viņiem dzīvot kā neliešiem, degt un tiekties? Vai gan tā solījums netiek pārkāpts vēl briesmīgākā veidā nekā tad, ja tie dotos laulībā? Cik jauki gan solījuma pildīšanu veicina tas, ka tu izvairies no laulības, bet nespēj izvairīties no nelietības, degšanas un tiekšanās! Es domāju, ka tas tiešām nozīmē atstāt baļķi acī un pūlēties izvilkt no tās skabargu.

Jā, tu saki, vīrietis var galu galā atteikties no sievietes un dzīvot šķīsti; laulībā būdams, viņš to nevarētu izdarīt. Mīļais, nosauc man dažus piemērus! Biežāk notiek tā, ka laulātie labprātīgi dzīvo atturīgi un nošķiras viens no otra nekā šādi ļaudis; taču to atstāsim kādai citai reizei. Bet nu atbildiet man: Sv. Augustīns savos noteikumos saka, ka viņa brāļiem neklājas staigāt pa vienam, bet jābūt diviem vai trijiem kopā; to esmu apsolījis ievērot līdz pat nāves stundai; bet, ja es tiktu sagūstīts un piespiests būt viens, – saki, kur tad paliek mans solījums? Ja man ir jāpilda solījums, tad drīzāk jāļauj sevi nonāvēt nekā jāpaliek vienam. Bet ko tad, ja viņi negrib mani nonāvēt, bet tikai ar varu tur vienatnē? Tad vai nu man jālauž solījums, vai arī jāpatur prātā atbilde: es apsolīju pildīt noteikumus tādās un tādās lietās, – cik vien tas būs iespējams.

Tālāk: atbilstoši šiem noteikumiem apsolu valkāt noteiktus apģērbus, kā arī darīt vēl citas līdzīgas lietas. Bet, ja es saslimstu un man jāguļ gultā, tādēļ nevaru un nespēju pildīt visus šos solījumus, – kur tad paliek pavēle: Vovete et reddite – apsoliet un turiet? Tas, ka esmu slims, man neko nepalīdz; jo Dieva pavēle ir jāsaglabā nesagrozītā veidā un jāpilda dzīvojot vai mirstot, veselībā vai slimībā. Ko tu par to teiksi? Šeit nav jāizdomā tukšas, slinkas, nepamatotas atrunas; mēs runājam par nopietnām lietām, no kurām ir atkarīga dvēseļu pestīšana, tādēļ ir vajadzīgas godīgas, pareizas un pamatotas atbildes. Tā nu, ja gribi sacīt: kad esmu sagūstīts un spiests būt viens, kad esmu slims un nevaru pildīt citas solījuma daļas, – tad pietiek, ka pats vēlos tās visas pildīt un negribu rīkoties pret noteikumiem. Dievs uzlūko manu gribu, – kaut arī man nav iespējams rīkoties atbilstoši tai. Mīļais, tas neko nepalīdz. Mans solījums ir atskanējis un izpaudies darbos, un tas attiecas ne vien uz gribu, bet arī uz darbiem, ko apraksta un prasa noteikumi.

Tādēļ, ja netiek darīti šādi darbi, solījums tiek lauzts; vai arī – solījums neattiecas uz gadījumiem, kad to izpildīt nav iespējams. Citādi es būtu varējis ņemt sievu un teikt: es gan vēlētos labprātīgi ievērot šķīstību, taču man tas nav iespējams; mana daba mani piespiež un pieveic. Vai gan visā pasaulē atradīsies kāds cilvēks, kas negribētu dzīvot šķīsti un bez sievas, ja vien viņš spētu rīkoties tā, kā vēlas? Tev par šīm lietām jārunā citādi.

Redzi, citās lietās garīgie solījumi paredz gadījumu, kad tos pildīt nav iespējams (un to neviens nevar noliegt), tā ka cilvēks negrēko, kaut arī šādas neiespējamības dēļ visu mūžu nespēj pildīt solījumu. Es gribētu dzirdēt īstu un godīgu pamatojumu, kādēļ šķīstība ir jāievēro, neraugoties uz to, vai tas ir vai nav iespējams. Kādēļ šajā solījumā nav šādas piebildes: es apsolu ievērot šķīstību, cik vien tas man būs iespējams? Ja gribam runāt bez tukšām, nevajadzīgām muļķībām, ir jāteic, ka neiespējamu šķīstību – tāpat kā citas neiespējamas lietas – nekad nevajadzētu solīt; vai arī nevienam cilvēkam nebūtu vajadzējis dzīvot zemes virsū. Jo nav bijis neviena, kas kaut reizi nebūtu slimojis vai kā citādi ticis aizkavēts, tā ka viņam nācies atstāt neievērotas dažas lietas, kuras prasītas šajos noteikumos – kas taču ir pretrunā ar solījumu.

Turklāt viņi visi vienprātīgi turas pie ieraduma, ka šādas lietas tiek atstātas augstāko garīdznieku ziņā, tā ka tie var savus padotos atbrīvot no atsevišķu lietu ievērošanas – pēc saviem ieskatiem – ne vien neiespējamības, bet bieži vien arī ērtības dēļ vai tādēļ, ka viņiem tā šķiet labāk. Un tomēr tā atkal ir solījuma laušana, jo solījums jāsaprot tā, ka tam nevar tikt pievienotas nekādas piebildes. No tā, ko esi apsolījis Dievam, neviena radīta būtne tevi nevar atbrīvot. Un tu esi solījis visu, ko prasa noteikumi; bet prelāts tevi atbrīvo no dažām solījuma daļām, rīkojoties tā, kā viņš grib vai arī – kā ir vajadzīgs tev. Visi mūku solījumi izskatās tā, it kā to saturs būtu šāds: es apsolu ievērot noteikumus, ciktāl tas man būs iespējams un kā labpatiks manam prelātam. Ja solījuma saturs un nozīme nav šāda, tad atkal visi ordeņi un klosteri ir aplami un nolādēti; vai arī uz zemes nekad nav dzīvojis neviens mūks. Jo attiecībā uz šo punktu nekad nav ticēts, nedz uzskatīts citādi. Kādēļ tad tagad prelāts nebūtu tiesīgs dot brālim atļauju atgriezties laicīgajā dzīvē un doties laulībā, ja viņš redz, ka šo cilvēku nomoka dedzinoši un uztraucoši miesas kārdinājumi? Ja prelāts nevar atbrīvot no šķīstības solījuma, – kā tad viņš atbrīvo no visa cita? Bet, ja viņš var atbrīvot no pārējiem solījumiem, kādēļ tad neatbrīvo no šķīstības solījuma, ja šajā ziņā iemesls ir būtiskāks nekā citkārt?

Tādēļ arī ir radies solījumu iedalījums: substantialia[12] un accidentalia,[13] tas ir, daži solījumi var tikt mainīti vai atcelti, daži ir nemainīgi. Par nemainīgajiem ir padarīti trīs: nabadzības, šķīstības un paklausības solījums. Visi pārējie solījumi, tāpat kā visi noteikumi un ordeņi, tiek uzskatīti par solījumiem, kurus drīkst mainīt.

Cik gan ļaunajam nelietim velnam ir dažādu veidu, kā tas pieviļ cilvēku – tūkstošu tūkstoši! Ja mēs jautātu, kāds ir pamatojums, kas ļauj šādi šķirot solījumus un kas tiem devis tiesības tā rīkoties, viņi nevarētu pateikt neko citu kā tikai to, ka ir rīkojušies patvaļīgi, bez kāda pamatojuma un iemesla. Jo, redzēdami, ka ir vienkārši neiespējami ievērot visu, ko prasa apsolīt ordeņi jeb noteikumi, tie domāja: jā, ko tad nu darīsim, ja tas viss ir apsolīts, tomēr netiek pildīts? Tad jau iznāktu, ka viņiem visiem jātiek pazudinātiem un neviens mūks neatrodas svēto kārtā; tad visi ordeņi un likumi nebūtu nekas cits kā vienas vienīgas neiespējamas, ģeķīgas lietas. Rīkosimies tā: atšķirsim trīs lietas, kas saucamas par nemainīgām, tā ka tam, kas tās neievēro, jātiek nolādētam; bet visas pārējās lietas drīkstam mainīt, un to dēļ neviens nebūs jāuzskata par nolādētu. Tā tas ir noticis, mācīts un īstenots – tā rīkojas viņi visi. Bet paklusējiet, mīļie kungi, mums arī te būs kas sakāms.

Ja jums būtu tiesības noteikt, kuri solījumi ir nemainīgi, kuri – ne, tad jūs drīkstētu arī nolādēt vai svētīt cilvēkus. Bet sakiet man: kā varu būt pārliecināts, ka šis jūsu dalījums ir pareizs un Dievam tīkams? Kurš mierinās un iedrošinās manu sirdsapziņu, kad to nomāks pavēle: Vovete et reddite? Vai jūs domājat, man pietiks ar to, ka jūs esat radījuši šādu dalījumu vai arī ka parādāt, kuri solījumi netiek pildīti? Nē, jūsu dalījums un pārkāpumi nespēs stāties pretī šo bargo vārdu vētrai: Vovete et reddite. Es esmu devis ne tikai nemainīgos solījumus, bet apsolīju pildīt visus noteikumus. Visaugstākais Tiesnesis necietīs, ka es mainīšu doto vārdu, sacīdams: omnia vovete, aliqa reddite (apsoliet visu, turiet dažus solījumus). Viņš sacīs: quodcunque voveris, reddite. Et iterum: Redde vota tua (ko esi apsolījis, pildi. Un: turi savus solījumus).

Tādēļ šī triju solījumu izcelšana, neapšaubāmi, ir maldīga lieta, kas nes pievilšanu un ko radījusi cilvēku pārdrošība; vai arī – visiem solījumiem vajadzētu būt vienlīdz viegli maināmiem un atceļamiem, jo tie visi ir doti reizē un vienādā veidā, tos prasa viena un tā pati pavēle, tādēļ arī tos visus ir vienlīdz nepieciešams pildīt. Ko gan jūs te varētu atbildēt, mīļie kungi? Jūs teiksiet: ja ar garīgo dzīvi tiešām ir tā, kā tu saki, tad tā prasa neiespējamas un nevajadzīgas lietas. Tā tas patiesi ir. Mēs esam muļķi – solām un paši nezinām, ko esam apsolījuši; pēc tam gribam paši sev palīdzēt, šķirodami lietas, kuras ir un kuras nav iespējams pildīt, ko drīkst un ko nedrīkst mainīt – atbilstoši tam, kā mums pašiem šķiet. Bet Visaugstākais mums to nav atļāvis – Viņš neļaus savu pavēli staipīt šurpu un turpu, nedz grozīt to pēc mūsu prāta.

Šādu prasmi jūs esat iemācījušies no pāvesta, kas arī ņem šo Dieva pavēli: Vovete et reddite, un stiepj to, cik tālu vien grib. Viņš iecerējis atcelt visus solījumus, izņemot vienīgi solījumus dzīvot šķīstībā un doties uz Romu, pie Sv. Jēkaba un uz Jeruzalemi. Tātad Dieva pavēlei vajadzētu iegūt šādu nozīmi: apsoliet šķīstību un svētceļojumus pie Sv. Jēkaba, uz Romu un Jeruzalemi un tos turiet; visu pārējo, ko apsolāt, varat arī neizpildīt. Redzi, tā Dieva pavēle ir nonākusi viņu rokās, un viņi paši izlemj, kas ir un kas nav jāievēro. Ak, nolādētā abominatio (negantība)! Cik bezkaunīga un pārdroša ir tava augstprātība pret Dievu! Bet kāds pamatojums un iemesls ir šādai rīcībai? Tikai tāds, ka šķīstība un svētceļojumi ir lielas lietas, turpretī pārējās – mazas. Tikai neprātīgs muļķis un Dieva zaimotājs sadala Dieva pavēles un māca tās pildīt tikai tad, ja tiek prasītas lielas lietas – tieši pretēji tam, ko Kristus saka Mt. 5:19: “Ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais debesu valstībā.” Pāvests, mācīdams, ka mazas lietas nav jāievēro, un mēs līdz ar viņu atmetam Dieva pavēli: Vovete et reddite attiecībā uz mazām lietām; tāpat rīkojas arī viņa bērni, garīdznieki. Tie līdz ar savu tēvu saka: Vovete et reddite (apsoliet un turiet) trīs nemainīgos solījumus; bet pārējos Vovete et non reddite (apsoliet un neturiet). Redzi nu, vai tad garīgā kārta nav paša velna valstība un iestādījums, kas pamatots vienīgi melos un Dieva zaimošanā?

Nē, ne tā, mīļais cilvēk! Vienalga, vai lietas, par kurām runā Dieva baušļi, būtu lielas vai mazas, tās ir nepieciešams ievērot. Te jāspriež nevis pēc darbiem, bet pēc Dieva pavēles: tev nav jāraugās, vai darbs ir liels vai mazs, vai tu esi vai neesi to pildījis, bet jāņem vērā tikai viena lieta: vai Dievs to ir pavēlējis. Ja ir, tad tu vairs nedrīksti atkāpties, lai kas arī notiktu. Jo Kristus saka: no bauslības nevar zust ne vismazākais burts – visam ir jātiek piepildītam. Bet pāvests līdz ar saviem mācekļiem šim bauslim Vovete et reddite atņem ne tikai kādu vismazāko rakstu zīmi, bet visus burtus, tekstu un jēgu.

Garīgajai kārtai piederīgie nevar noliegt, ka viņi dod solījumus, arī tos, kurus drīkst mainīt, un šo solījumu došana ietverta vārdā vovete; jo arī šos solījumus viņi sauc par Vota – solījumiem, lai gan viņi uzskata, ka tos drīkst mainīt vai atcelt. Tāpat viņi nevar noliegt, ka viņu pienākums ir pildīt arī šos solījumus, – arī tiem jāpaliek vārdā reddite. Citādi tu varētu sirds dziļumos ienīst savu tuvāko un sacīt, ka tev nav pienākuma viņu mīlēt un ka pietiek ar to, ka tu viņu nenonāvē, tā pildīdams lielāko daļu no piektā baušļa prasībām un atstādams neievērotu tikai mazāko. Tā mēs turpmāk varētu dalīt visus Dieva baušļus lielajos un mazajos, izšķirot atceļamos un neatceļamos darbus un sacīt, ka mazos jeb atceļamos mums nav pienākuma pildīt. Lai Dievs mūs no tā pasargā! – lai gan pāvests ar savām augstajām skolām tieši tā uzskata un māca; un garīdznieki diemžēl viņam seko.

Ko tad lai darām? Ja garīgie ordeņi uzskatītu visus savus solījumus un noteikumus par nemainīgiem, kurš no viņiem varētu iemantot pestīšanu? Vai tad tu gribi, lai viņi visi tiek atmesti un nolādēti? Es negribētu nolādēt nevienu; daudz labprātāk es redzētu, kā viņi visi metas projām no klosteriem vai kļūst garīgi citādā veidā. Ja viņi to dara tā kā tagad, tiem visiem būs jāiet pazušanā – tādēļ, ka viņi groza un staipa Dieva vārdu pēc savām pārgalvīgajām iedomām. Tādēļ esmu par visām šīm lietām diskutējis, lai neapstrīdami pierādītu, ka vai nu visi solījumi ir nemainīgi, vai arī tos visus drīkst atcelt; tiem visiem jābūt vienlīdzīgiem un jātiek vērtētiem vienādi.

Un, ja kāds no solījumiem ar mierīgu sirdsapziņu pamatota iemesla dēļ var tikt atcelts, tad arī šķīstības un visi pārējie solījumi drīkst tikt atcelti, ja to prasa nepieciešamība un tiem ir pamatots iemesls. Ceru, ka tā būšu aizbāzis mutes visiem pretiniekiem, tā ka viņi šajā lietā būs klusi un mēmi, neko nezinādami un nespēdami atbildēt.

Bet, tā kā paši savām acīm redzam, ka neizpildāmie solījumi tiek atstāti neievēroti – to dara arī svēti ļaudis – un Dievs no viņiem neprasa, lai visi šie solījumi tiktu pildīti, es gribu secināt, ka Dieva priekšā neviens solījums nevar tikt dots citādi kā vien ar šādu piebildi: ja tas ir iespējams un prelātiem pieņemams. Tādēļ mēs visiem jaunajiem mūkiem un mūķenēm varam dot sievas un vīrus un atkal darīt viņus par laicīgiem ļaudīm, ja viņiem tas nepieciešams – ja tie nespēj ar tīru sirdsapziņu turēt solījumus tā, ka tas būtu pēc Dieva prāta. Tā mēs klosterus varētu reformēt un atgriezt pie to senās, pirmatnējās būtības – lai tie būtu kristīgas skolas, kurās zēniem un meitenēm tiktu mācīta tikumība, gods un ticība; vēlāk viņi pēc savas izvēles varētu klosteros palikt līdz pat nāves stundai vai tik ilgi, cik paši grib; Dievs arī nav klosterus uzlūkojis citādi, nedz gribējis panākt ko citu.

Tālāk mūs gaida vēl viena sadursme ar mūsu garīgajiem, – lai mēs redzētu, cik aplama un nepamatota ir viņu garīgā dzīve. Es saku, ka viņu sapnis par trim nemainīgajiem solījumiem – nabadzības, šķīstības un paklausības solījumu – ir patiess. Nabadzība ir divējāda – garīga un miesīga. Par garīgo nabadzību Kristus Mt. 5:3 saka: “Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder debesu valstība.” Tas nozīmē, ka cilvēks ir gatavs atteikties no visiem labumiem un nes sirdī citas ilgas, ja arī viņam ir daudz mantas un viņš valda pār citiem ļaudīm – kā Ābrahāms, Īzāks, Jēkabs un visi dievbijīgie kristieši. Šī nabadzība ir kopīga visiem kristiešiem; tā apsolīta Kristībā, un to garīdznieki neprasa; jo viņu solījums vispirms prasa kristīgu, evaņģēlisku, vispārēju nabadzību.

Miesīga nabadzība ir dzīve bez jebkādas mantas. Tā nav iespējama, un Kristus arī pats to nav ne pavēlējis, ne ievērojis; jo cilvēks nevar dzīvot bez ēdiena un apģērba. Tādēļ viņi ir skaidrojuši miesīgo nabadzību kā jebkāda īpašuma trūkumu. Šādu nabadzību Lūka ir aprakstījis Ap. d. 4:34. To ievēroja arī Kristus; jo maks, ko glabāja Jūda, bija kopīgs visiem apustuļiem. Tādēļ Jānis Jņ. 12:6 nesaka, ka Jūda nēsājis Kristus maku, bet ka Jūda turēja maku. Šie vārdi pierāda, ka maks viņiem visiem ir bijis kopīgs. Citādi Jānis būtu sacījis, ka Jūdam ir bijis Kristus maks un viņš nesis to, kas ticis dots Kristum.

Redzi, Sv. Bonaventura kļuva par kardinālu; pāvests Eugēnijs[14] bija Sv. Bernarda māceklis; daudzi garīdznieki ir kļuvuši par bīskapiem un pāvestiem. Saki, kur gan ir palicis viņu nabadzības solījums? Bet viņi taču ir svēti. Un, ja solījums Dieva priekšā nebūtu bijis brīvs un atceļams, tad viņi noteikti būtu pazudināti – kā tādi, kas nav pildījuši solījumu līdz pat nāves stundai. Tagad pāvestiem, bīskapiem, kardināliem ir savi īpašumi un viņi ar tiem drīkst rīkoties tā, kā paši vēlas; bet tas ir tiešā pretrunā ar nabadzības solījumu. Tādēļ pāvesta, kardināla un bīskapa kārtu ikviens varētu uzskatīt par laicīgu salīdzinājumā ar mūka kārtu.

Varbūt tu gribēsi sacīt, ka viņi ir pildījuši paklausības solījumu un pieņēmuši pilnīgāku kārtu, tā ka viņiem ir nodota ne vairs viņu pašu, bet baznīcas manta. Mīļais, raugi pats, ko tu saki! Vai tie nav tikai tukši vārdi? Vai varbūt tu tikai gribi man aizmālēt acis? Ne tā, mīļais brāli! Pirmkārt, lai nu paklausība, kur paklausība; pildīt solījumus – tā ir Dieva pavēle un paklausība Dievam; no šīs paklausības nedrīkstam aiziet, pat sekodami kādam eņģelim, – kā Sv. Pāvils Gal. 1:8 un Sv. Pēteris Ap. d. 5:29 apliecina: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” Garīgie ordeņi ir aizgājuši no paklausības Dievam, lai būtu paklausīgi pāvestam; tātad tie ir aizgājuši no debesīm, lai nonāktu ellē. Nē, tu nedrīksti tā nomest zemē Dieva pavēli un paklausību Viņam. Jo tad es arī sacīšu, ka tu gribi pārkāpt šķīstības solījumu un pāvesta dēļ grēkot pret visiem Dieva baušļiem. Ja tu cilvēku dēļ spēj pārkāpt vienu Dieva bausli, tad varēsi pārkāpt arī visus citus.

Otrkārt, ja arī kardināla, pāvesta, bīskapa kārta būtu pilnīga, tomēr no Dieva baušļiem nedrīkst atkāpties. Jo ārpus Dieva pavēles nav nevienas kārtas – kur nu vēl pilnīgas kārtas –, bet tikai maldi un pazudināšana. Pilnība nevar būt pret Dieva baušļiem, jā, tā ir atrodama tikai Dieva baušļos un nepārkāpj nevienu bausli, bet pilda tos visus. Redzi, ar kādiem lieliem meliem un māžošanos šie ļaudis nodarbojas, – tie paši nezina, ko un par ko runā. Viņi saskata pilnību ārpus Dieva vārda un grib atcelt Dieva pavēli. Bet tagad pāvesta, kardināla, bīskapa kārtas ir īstas kungu kārtas – tās ir pašas nepilnīgākās; tātad mēs nevarēsim glābt šos svētos, ja neapliecināsim, ka visi solījumi Dieva priekšā pastāv tikai kādu laiku un tos drīkst mainīt – kā šeit notiek ar nabadzības solījumu. Kādēļ tad arī šķīstības solījums nevarētu tikt mainīts nepieciešamības un svarīga iemesla dēļ? Tas taču nav augstāks par nabadzības solījumu. Bet lai nu būtu tā, ka šādi svētie ir nokļuvuši pilnīgā kārtā, atbrīvodamies no nabadzības solījuma. Tad tev jāpieļauj doma, ka laulības kārta ir pilnīgāka nekā nešķīstības kārta jeb neiespējamā šķīstība, – kā Sv. Pāvils saka 1. Kor. 7:9: “.. labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā.” Labāk ir gulēt kopā ar savu laulāto sievu nekā ar nelaulātu vai arī – kaist un tiekties. Tad nu lai visi, kas turas pie nešķīstas šķīstības, dzīvodami negribīgā, nelabprātīgā šķīstības kārtā, pāriet pilnīgajā – laulības kārtā. Ja tu to negribi pieļaut, tad zini, ka arī tava aizbildināšanās ar pilnīgo kārtu nekam nav derīga.

Treškārt, kā gan tu vari būt tik pārdrošs un sacīt, ka nabadzības solījums netiek pārkāpts, ka garīgajai kārtai piederīgie rīkojas nevis paši ar savu, bet ar baznīcas mantu? Ja arī tas tā būtu, ar ko tad viņi būtu labāki par laicīgiem nama kalpiem vai amatniekiem? Kādēļ tad viņi netiek uzskatīti par garīgiem ļaudīm tādēļ vien, ka tie pārvalda paši savu mantu? Tās ir tikai tukšas runas un blēņas. Bet bīskapi valda pār visu mantu tā, it kā šī manta būtu viņu īpašums un viņu dzīve ļoti atšķirtos no garīgu cilvēku dzīves – tieši nabadzības dēļ. Tādēļ šeit nekas nav jāizdomā; ir jāatzīst, ka nabadzības solījums nesniedzas tālāk, bet tikai tik tālu, cik prelāts grib vai cik tas nepieciešams, lai uzturētu un pasargātu šos svētos.

Un kam vajadzīgs tik daudz vārdu, kādēļ runāt aplinkiem? Ir taču acīmredzams, ka garīgs cilvēks apsola tikai bērnišķīgu, kalpam piedienīgu nabadzību, kuras būtība ir tāda, ka cilvēka rokās nav nekādas mantas, ka viņš ir pakļauts un ņem, ko citi tam dod. Bet, tiklīdz šis cilvēks iegūst varu pār citiem un izdala mantu, viņš vairs nav pakļauts nabadzības solījumam – līdz brīdim, kad, atbrīvots no valdīšanas, atkal kļūst par padoto. Jo kā gan šāds pārvaldnieks atšķiras no namatēva vai amata vīra, kam arī ir uzticēts pārvaldīt, lietot un dalīt mantu? Tie ir tikai izdomāti vārdi, kas apgalvo, it kā te būtu kāda atšķirība. Kā arī Sv. Pāvils saka – šāda valdīšana būtībā ir gluži pasaulīgs amats, darbs un kārta. Tā mēs redzam, ka Dievs solījumus uztver kā brīvprātīgu un mainīgu lietu; citādi nevienam klosterim nebūtu neviena prelāta.[15] Bet klosteri ir nepieciešami jauno ļaužu skološanai un audzināšanai.

Tāpat arī paklausību var un drīkst saprast vienīgi kā bērnišķīgu jeb kalpam raksturīgu paklausību. Jo solījuma vārdi skaidri runā par paklausību abatam jeb prioram.[16] Bet, ja cilvēks, kas devis šādu solījumu, kļūst par bīskapu vai prelātu, – kur tad paliek viņa paklausības solījums? Nu citiem ir jābūt paklausīgiem viņam, bet viņš pats nav paklausīgs nevienam.

Ja atkal gribi izmantot kādu tukšu atrunu un teikt, ka šāds cilvēks ir iegājis augstākā paklausībā vai arī ka viņa sirds saglabā vēlēšanos atgriezties apsolītajā paklausībā, tas viss ir izdomāts; jo ir sacīts: Vovete et reddite. Pret šiem vārdiem nelīdz nekādi skaidrojumi; Dievs negrib, lai Viņa pavēle tiktu pārkāpta – ne augstas, ne vidējas vai zemas paklausības dēļ. Tā nu ir redzams, ka garīgā kārta apsola nevis sirds, bet gan miesīgu padevību; jo labprātīga sirds padevība ir raksturīga visiem kristiešiem un pret ikvienu cilvēku, – kā Sv. Pāvils Rom. 12:10 saka: “Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā.” Un atkal iznāk, ka klosteri paliek bez prelātiem un bīskapiem vai arī – apsolītā padevība izbeidzas, tāpat kā solījums. Redzi nu, cik apdomīgi šie divi solījumi ir nosaukti par nemainīgiem – kā mūku ordeņi aizraujas ar pasakām un pašu sagudrotiem vārdiem. Dievs ļauj arī saviem svētajiem dot solījumus un dzīvot šādu dzīvi; Viņš pacieš un panes cilvēku muļķību, bet neuzlūko nemainīgos solījumus, – kā tu redzi no visām šīm diskusijām. Jo šādi solījumi ir pretrunā ar kristīgo brīvību un labu kārtību; tikai ļaunais gars uzdrīkstas spēlēt savas spēles ar neticīgajiem un darīt viņos savus neprātīgos darbus, – kā māca Sv. Pāvils.

Tā nu paliek tikai šķīstības solījums, kam vienīgajam jābūt nemainīgam un neatceļamam; lai gan būtu taisnīgi, ja tieši attiecībā uz šo solījumu tiktu dota vislielākā brīvība. Par visiem pārējiem solījumiem tiek teikts: Vovete et non reddite (apsoliet un nepildiet); vienīgi šajā lietā cilvēkam jābūt dedzīgam un tēraudcietam – Vovete et reddite (apsoliet un pildiet). Vai tā nav neganta, briesmīga aplamība? Bet ļaunais gars to ir darījis tādēļ, lai ar vēl lielāku spēku turētu dvēseles nešķīstībā un notvertu tās lietā, kurā tās ir visvājākās un būs viegli pieveicamas. Jo ļaunais ir redzējis, ka visus pārējos solījumus cilvēkam ir vieglāk pildīt. Tādēļ viņš neuzstāj, lai tiktu ievērotas citas lietas, bet ir izraudzījies tikai šo neizpildāmo solījumu, – lai varētu būt drošs par savas tirānijas panākumiem. Ak Kungs Dievs, kā ļaunais gars māžojas un ķēmojas, šādi izrīkodamies ar garīgo kārtu!

Tā nu visā garīgajā dzīvē neatrodam neko drošu, pamatīgu un pastāvīgu; viss svārstās un tiek darīts bez Rakstiem un bez saprāta līdzdalības, tā ka varētu visu pamest un bēgt projām no šādas dzīves jau tādēļ vien, ka tai nav Rakstu pamata, bet ir tikai daudzveidīgi maldi un meli pat pašās svarīgākajās lietās. Turklāt Kristus Mt. 26, Pāvils 2. Tim. 3 un Pēteris 2. Pēt. 2 to bargi nosoda un nolād, tā ka, ja arī esi devis desmit solījumus, tomēr, redzot, ka tas darīts, sekojot velna darbiem un vēršoties pret Dievu, tev būtu jāatkāpjas vai arī jādod solījumi citādā veidā – brīvprātīgi un brīvi –, kā iepriekš sacīts.

Šādas garīgas dzīves aizstāvjiem ir viens iebildums: svētie tēvi ir dzīvojuši garīgajā kārtā. Bet viņiem vajadzētu izbīties, dzirdot, ka Kristus saka: arī izredzētie var tikt pievilti, – kā Hērods šeit pievīlis magus; un līdzīgu piemēru ir daudz. Trīs vīri – Ananija, Azarja un Mihaels – palika Babilonas ugunīgajā krāsnī. Naēmans no Sīrijas vienīgais palika dievbijīgs elku templī. Jāzeps palika dievbijīgs Ēģiptē. Ko lai es saku? Sv. Agnese palika šķīsta meitumājā, un asinsliecinieki palika svēti cietumos – tā kristieši vēl arvien ik dienu paliek dievbijīgi miesā, pasaulē, velnu vidū. Kā tad lai Dievs nebūtu varējis uzturēt tādus vīrus kā Francisks, Bernards un citi dažādu maldu vidū un, ja viņi būtu maldījušies, atkal vest tos ārā no maldiem?!

Dievs gandrīz nevienam izcilam svētajam nav ļāvis nodzīvot dzīvi bez maldiem. Mozum, Mirjamai, Dāvidam, Salamanam un daudziem citiem Dievs ir ļāvis paklupt, lai neviens nepaļautos tikai uz svēto piemēriem un darbiem, nevis uz Rakstiem. Bet mēs lempīgi tveram pēc svēto piemēriem un pieķeramies visam, ko vien varam redzēt un dzirdēt, un parasti sastopamies ar lietām, kurās viņi, būdami cilvēki, savā vājumā ir maldījušies. Te nu viņu maldi mums šķiet kā visīstākā patiesība; mēs atbalstāmies pret grūstošu sienu, – kā Psalmos 62:4 5 sacīts: “Cik ilgi jūs māksities virsū visi vienam vīram, vai jūs gribat viņu nogalināt, bruksit visi viņam virsū kā grūstošai sienai, kā krītošam mūrim, kas taisās gāzties? Patiesi, no maniem augstumiem viņi domā mani nogāzt, viņiem patīk meli; ar savu muti viņi svētī, bet savās sirdīs lād!”

Bet, ja arī visās citās lietās garīgajā kārtā viss būtu labi, pietiktu ar mises nelietīgu izmantošanu, lai mēs bēgtu, jau izdzirdot šīs kārtas vārdu. Es domāju, ka šāda ļaunprātība pret augsto sakramentu ir īpaša šīs kārtas privilēģija, kas tai tiek dota kā pašai ļaunākajai, postošākajai un negantākajai kārtai, kāda jebkad bijusi virs zemes un visu ļauno vidū būs pati lielākā un pēdējā. Viņi pārvērš misi par upuri un labu darbu, kuru tie pārdod ļaudīm un kurai veltī visas iemaksas, ko no viņiem saņēmuši. Ak, kāda šausmīga aplamība! Vai gan tā nav pelnījusi visbargākās Dieva dusmas? Kaut Dievs dotu, ka visas privātās kaktu mises tiktu izskaustas! Tad vēl būtu kāda cerība, ka Dievs mums parādīs kaut nedaudz žēlastības. Bet mēs esam pavisam apstulboti un domājam, ka darītu lielu grēku, ja ļautu misei iznīkt; mēs uzdrīkstamies domāt, ka ar šādu negantu ļaunprātību varēsim samierināt Dievu un kalpot Viņam; tā nu Dieva dusmām nav gala, un visas mūsu lūgšanas ir vieni vienīgi grēki, – kā pravietots Psalmos 109:7. Vajadzētu noturēt tikai vienu misi dienā un izturēties pret to kā pret sakramentu; jā, vēl labāk būtu, ja notiktu tikai viena mise nedēļā. Taču šajā lietā mūsu padoms nelīdzēs – šī ļaunprātība iesakņojusies pārāk dziļi.

Šo atkāpi esmu izdarījis to cilvēku labā, kuri vēlētos manu padomu izmantot. Man nav svarīgi, vai garīgajai kārtai piederīgie uz mani dusmosies un kliegs. Lai labāk dusmojas viņi, nevis Kristus. Es apzinos savu pienākumu dot padomu un palīdzēt nabaga sirdsapziņām un dvēselēm, sniedzot ikvienam to, ko Dievs man ir devis; es negribu, lai vaina gulstas uz mani. Par tiem, kas manu padomu nepieņem, es arī neatbildēšu; lai katrs raugās pats uz sevi – arī viņš ir saņēmis manu uzticīgo kalpošanu un padomu; ja vien es spētu, būtu darījis viņa labā vairāk. Kas grib, lai kļūst par kādam mūku ordenim piederīgo un paliek šajā kārtā; bet tas, kurš grib tikt pestīts, lai pielūko, ka kļūst par kristieti, ļaudams priesteriem un mūkiem palikt priesteriem un mūkiem.

Droši vien šķīstās sirdis un svētie Dieva priesteri, kuriem nepatīk nekas cits kā vien tas, ko viņi paši runā un raksta, atpletīs mutes un sacīs: ak, kā mūkam spiež kapuce, cik ļoti viņš vēlētos sievu! Bet lai viņi zaimo un rīkojas pārgalvīgi. Lai šķīstās sirdis, dižie svētie ir dedzīgi un tēraudcieti, par kādiem tie paši sevi uzskata! Tikai nenoliedz, ka tu pats esi cilvēks, kam ir miesa un asinis, – lai tad Dievs pats tiesā gan šos eņģeliskos, neparasti stipros varoņus, gan tevi, slimo, nicināto grēcinieku. Es ceru, ka esmu nonācis tik tālu, lai ar Dieva žēlastību varētu palikt, kāds esmu; lai gan vēl neesmu ticis pāri kalnam un neuzdrīkstos sevi salīdzināt ar šīm šķīstajām sirdīm. Un man tiešām būtu žēl, ja tas – no kā lai Dievs žēlīgi pasargā – reiz notiktu. Jo, ja tu uzzinātu, kas patiesībā ir tie, kuri lepojas ar tik lielu šķīstību un izrāda tādu tikumību, un kas ir tas, ko Sv. Pāvils saka Ef. 5:12: “.. ko viņi slepenībā dara, par to pat kauns runāt,” – tad tu atzītu, ka viņu slavētā un izdaudzinātā šķīstība nav tā vērta, lai ļauna blēde ar to noslaucītu savas kurpes. Te viss notiek ačgārni – šķīstie ir nešķīsti un viss, kas spīd un mirdz, pieviļ un apmāna acis.

Mīļais zēn, nekaunies par to, ka ilgojies pēc meitenes, savukārt meitene ilgojas pēc zēna. Tikai šai tieksmei ir jānoved pie laulības, nevis pie netiklības – tad tā tevi neapkauno, gluži tāpat kā ēšana un dzeršana. Šķīstība ir tikums, kam jāatklājas Dieva brīnumu darbos – gluži kā, ja cilvēks neēstu un nedzertu. Tā sniedzas pāri veselīgai cilvēka dabai, nemaz jau nerunājot par grēcīgo, samaitāto dabu. Daudzām jaunavām Dievs nav licis dzīvot ilgu mūžu, bet itin drīz ļāvis tām steigties projām no šīs pasaules, kā Cecīlijai, Agnesei, Lūcijai, Agatai un citām. Viņš labi zina, cik cēls ir šis dārgums un cik grūti ir to saglabāt ilgu laiku. Ja katrā pilsētā būtu piecas meitenes un pieci zēni, kas divdesmit gadu vecumā vēl paliktu pilnīgi šķīsti, nesajutuši nekā no dabiskām tieksmēm, es uzdrīkstētos sacīt, ka tagad kristietība ir labākā stāvoklī nekā apustuļu un asinsliecinieku laikos.

Ak Kungs Dievs, es domāju, ka nav cita veida, kā nešķīstība būtu varējusi vēl briesmīgāk izplatīties un pieņemties spēkā, kā tas noticis ar šādu likumu un šķīstības solījumu palīdzību. Kādu Sodomas un Gomoras cienīgu postu velns ir radījis ar šādām pavēlēm un solījumiem, kā viņš pārvērtis reto šķīstības tikumu par izplatītu postu un nelaimi! Pat publiskie nami un visi citi kārdinājumi nav tik postoši kā šīs pavēles un solījumi, ko izdomājis pats velns.

Te jāpiemin arī jaunie ļaudis, kuri devuši solījumus piecpadsmit, sešpadsmit, divdesmit gadu vecumā – pirms vēl sajutuši, kas ir miesa un asinis. Tie ātri jārauj ārā no klosteriem, ja viņi paši to vēlas; jo viņu solījumam nav bijis nekādas nozīmes – gluži kā, ja šķīstību būtu solījis bērns. Te nav jāņem vērā viņu ākstīgā iesvētība, kaut arī to būtu izdarījis priesteris, diakons vai kāds cits svēts ordeņa cilvēks. Tā visa ir tikai māžošanās, kam Dieva priekšā nav nekādas nozīmes. Ar to pietiktu, runājot par svētajiem solījumiem. Tagad atgriezīsimies pie lietām, kuras atstājām neaplūkotas.

Kad magi bija aizgājuši no Hēroda un devušies uz Bētlemi, zvaigzne viņiem atkal parādījās, un viņi ļoti priecājās. Tā notiek vienmēr, kad sirds pēc cilvēku mācību maldiem atkal atgriežas pie skaidrās patiesības un Evaņģēlija atziņas; nu tā uzreiz top brīva no Hēroda un redz, cik drošs un gaišs ir patiesības ceļš pretstatā Hēroda sekotāju liekulībai; un sirds priecājas. Jo Evaņģēlijs ir mierinājuma un iepriecinājuma pilna mācība, kas ved mūs no cilvēciskas pārgalvības uz paļāvīgu uzticēšanos Dieva žēlastībai, – kā Psalmi 4:7 8 saka: “Pacel Tu, Kungs, pār mums sava vaiga gaišumu! Tu esi devis .. prieku manai sirdij..”

Turpretī visi, kas dzīvo saskaņā ar cilvēku mācībām un paļaujas paši uz saviem spēkiem, vada grūtu, baiļu pilnu dzīvi, un tomēr tā viņiem neko labu neatnes. Kura sirds gan nepriecātos, atzinusi, ka pāvesta valdīšana ir vienas vienīgas sirdsapziņas mokas un pūles, kas pieviļ visu pasauli ar savu izlikšanos? Dievišķā gaisma un patiesība pēc savas dabas ir tāda, ka tā iepriecina sirdsapziņu, mierina sirdi un dara garu brīvu; savukārt cilvēku mācības savai dabai atbilstošajā veidā nomāc sirdsapziņu, nomoka sirdi un apspiež garu.

Vēl vairāk – zvaigzne iet magiem pa priekšu un nepamet viņus, līdz ir aizvedusi šos cilvēkus pie Kristus; tālāk tā neiet, bet paliek virs vietas, kur atrodams Bērns. Tā rīkojas svētā Evaņģēlija gaisma – tā ir kā spožs gaismeklis, kas spīd tumsā – kā Sv. Pēteris saka 2. Pēt. 1:19 –, kas iet mums pa priekšu un mūs vada, ja vien mēs pie tās turamies ar stipru ticību; tā mūs neatstāj, līdz ir aizvedusi pie Kristus un patiesības; šī gaisma arī neiet tālāk, jo tā nemāca neko tādu, kas būtu meklējams ārpus Kristus.

Tā nu šī zvaigznes vadība simbolizē Evaņģēlija dabu un darbus, bet magi – visus ticīgos. Gluži kā zvaigzne miesīgi veda magus pie Kristus un viņi tai sekoja miesīgā veidā, tā Evaņģēlijs garīgi vada cilvēku sirdis šajā pasaulē, un ticīgās sirdis tam ar prieku seko, līdz nonāk pie Kristus. Tā Sv. Pāvils 1. Kor. 2:2 lepojas: “Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu.” Un Kol. 2:8 viņš aizliedz sekot mācībām, kas nemāca Kristu. Vai gan tas nav tieši tas pats, ko šeit lasām – ka zvaigzne rāda tikai uz Kristu un ne uz ko citu un ka tā neiet tālāk par to vietu, kur ir atrodams Kristus? Tā šajā līdzībā tiek nolādētas visas cilvēku mācības. Kristiešu vidū nav jātiek sludinātam nekam vairāk kā vien skaidrajai, tīrajai, vienīgajai Evaņģēlija gaismai, un vienīgi šai zvaigznei mums jāseko. Tādēļ pāvests, bīskapi, priesteri un mūki ar visu savu valdīšanu un mācību šeit tiek nolādēti kā Hēroda tirānija, no kuras mums jāvairās.

Ar šiem pašiem vārdiem pāvesta un Hēroda piekritējiem tiek aizbāztas mutes, kad tie pārdroši un bezkaunīgi māca, ka kristīgā baznīca un ticība esot jāgaida un jāmeklē pie viņiem un ka tas, kurš viņus neuzklausa, ir uzskatāms par cilvēku, kas neuzklausa kristīgās baznīcas balsi. Viņi paši grib būt zīme un zvaigzne, kas ved pie Kristus un patiesības; taču tie ir meli un aplamība. Vai gribi zināt, kur ir Kristus un patiesība? To vari mācīties no šī stāsta. Neskaties uz pāvestu, nedz uz bīskapa cepuri, nedz arī uz augstajām skolām un klosteriem; lai tevi nemaldina tas, ka tie visi daudz sludina, lūdz, dzied un notur mises. Nepēti, vai viņi sēž apustuļu vietā un lepojas ar garīgo amatu, – tas viss var pievilt un arī pieviļ bez mitas. Viņi maldās un māca maldus. Ir tikai viena droša zīme, kura ļauj tev atzīt, kur ir Kristus un Viņa baznīca, – tā ir šī zvaigzne, svētais Evaņģēlijs; viss pārējais ir aplams un maldīgs.

Bet, kur tiek sludināts Evaņģēlijs, tur spīd šī zvaigzne un tur noteikti ir Kristus – tur pavisam noteikti atradīsi baznīcu, – vienalga, vai tu būtu Turcijā, Krievijā, Bohēmijā vai jebkurā citā vietā. Nav iespējams, ka Dieva vārds atskanētu tur, kur nav Dieva, Kristus un Svētā Gara. Un otrādi – nav iespējams, ka Dievs, Kristus, Svētais Gars, baznīca vai kas svētīgs būtu atrodams tur, kur neatskan Dieva vārds, – kaut arī šajā vietā tiktu darīti vislielākie brīnumi; tā ir tikai hērodistu un velna valdīšana. Tā nu ikvienam ir redzams, ka pāvests un garīgie ordeņi dzīvo bez Dieva vārda, nododamies tikai cilvēku mācībām.

“Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza.”

Šis nams ir kristīgā baznīca, visu uz zemes dzīvojošo ticīgo sapulce; vienīgi tajā atradīsi Kristu un Viņa māti; jo tieši kristīgajā baznīcā ir arī viņi – tie, kuri kļūst grūti un auglīgi no Svētā Gara, kristīgi dzemdē un dzīvo kristīgu dzīvi. Visā, kas atrodas ārpus šī nama, lai cik jauki un prātīgi tas izskatītos, nav ne Kristus, ne Viņa mātes, tas ir, nav kristīgas dzīves, kura nevar pastāvēt bez ticības un Svētā Gara.

Tādēļ, ja pāvests, bīskaps vai kāds cits – lai kas viņš būtu – prasa, lai tu raudzītos uz viņiem, ja gribi redzēt kristīgo baznīcu, – domā par šo Evaņģēliju un raugies pēc zvaigznes. Zini droši: nams, pār kuru nespīd šī zvaigzne, noteikti nav tas nams, kurā atrodams Kristus un Viņa māte; tas ir nams, pār kuru neatspīd Evaņģēlijs, un tā noteikti nav kristīgā baznīca. Šī zvaigzne tevi nemaldinās, un bez tās nekad nevarēsi atrast īsto namu. Zvaigzne ved uz šo namu un paliek, lai spīdētu pār to. Tā Evaņģēlijs tevi ieved baznīcā; tas arī paliek un spīd pār baznīcu – tas turas pie šī nama cieši un nemaldīgi, neļaujot sevi no tā aizdzīt nekādām vajāšanām. Evaņģēlijs atspīd un atskan brīvi un atklāti, saniknojot visus savus ienaidniekus; to visu redzam piepildāmies apustuļu, asinsliecinieku, visu svēto dzīvē; un arī tagad tā ik dienu notiek visur, kur Evaņģēlijs tiek sludināts.

“Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres.”

Visi miesīgie upuri, kas aprakstīti Mozus Bauslībā un citur, norāda uz garīgo upuri, par kuru Ebr. 13:15 ir rakstīts: “Nesīsim tad caur Viņu slavas upuri Dievam vienumēr, tas ir, lūpu augli, kas Viņa vārdu slavē.” Un Hoz. 14:2 3: “Atgriezies, Israēl, pie Tā Kunga, sava Dieva, jo tu esi kritis sava pārkāpuma dēļ! Iegaumējiet labi savā prātā šos vārdus, atgriezieties pie Tā Kunga un sakait Viņam: “Piedod mums visus mūsu pārkāpumus un esi mums žēlīgs, tad mēs atnesīsim ziedam nevis vēršus, bet mūsu lūpu upurus,”” tas ir, slavu un pateicību. Tie ir īstie vērši, kas jāupurē Dievam; par to runāts arī Ps. 51:20 21: Dievs, “dari labu Ciānai savā žēlastībā, uzcel Jeruzalemes mūrus! Tad Tev patiks taisnības upuri .. tad ļaudis upurēs vēršus uz Tava altāra”. Un Ps. 50:7 15: “Klausies, mana tauta, Es runāšu, Israēl, Es brīdinu tevi! Es – Dievs, Es esmu tavs Dievs! Nevis tavu kaujamo upuru dēļ norāju Es tevi; tavi dedzināmie upuri ir vienumēr manu acu priekšā. .. Ja man gribētos ēst, tas man nebūtu tev jāsaka, jo man pieder pasaule un viss tās pilnums. Vai tad lai Es ēdu vēršu gaļu un dzeru āžu asinis? Nes Dievam pateicību kā upuri un tā pildi Visuaugstākajam savus solījumus!” Un 23. pantā: “Kas pienes upurim pateicību, tas tur mani godā, un tas ir tas ceļš, kā Es tam rādīšu pestīšanu.” No šiem vārdiem ir skaidrs, ka upurim, kas ir Dievam tīkams, jābūt slavas un pateicības upurim; visādā ziņā, tas nevar tikt upurēts bez slavas un pateicības Dievam. Un upuri, kas nests bez slavas un pateicības, Dievs negrib pieņemt, – kā Viņš Jes. 1:11 saka: “Kam man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri? .. Man ir apnikuši jūsu aunu un baroto teļu dedzināmie upuri, man netīk jēru un āžu asinis.”

Mēs arī nevaram dot Dievam neko citu – jo viss jau tāpat pieder Viņam un mēs visu saņemam no Viņa –, vienīgi slavu, pateicību un godu varam Viņam dot. Šī doma izteikta arī Psalmos 116:12 17: “Kā es atmaksāšu Tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis? Es pacelšu svētības kausu un piesaukšu Tā Kunga vārdu. .. Tu saraustīji manas važas. Tev es upurēšu pateicības upurus un piesaukšu Tā Kunga vārdu.” Bet slava nav nekas cits kā tas, ka atzīstam un apliecinām žēlastības darbu, ko esam saņēmuši no Dieva, un nepiedēvējam to sev, bet Viņam, un Viņu par to slavējam. Šī slavēšana un apliecināšana notiek divos veidos: pirmkārt, tikai paša Dieva priekšā; otrkārt, cilvēku priekšā. Tas ir īstais ticības darbs un auglis; par to Sv. Pāvils māca Rom. 10:9 10: “Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību – pestīšana.” Tas ir, itin kā apustulis sacītu: īsta ticība nav tāda, ka tu varētu slepenībā, savā sirdī ticēt Kristum un slavēt Viņu kādā kaktā; tev brīvi un atklāti ar savu muti jāapliecina Kristus ikviena cilvēka priekšā, – kā tu savā sirdī Viņam tici. Tas tev tūliņ var maksāt dzīvību. Jo šādu apliecību ne velns, ne cilvēks negrib dzirdēt un šādai apliecināšanai klāt arvien nāk krusts. Tu redzi, ka pāvests, bīskapi un mūki nespēj ne uzklausīt, ne paciest Kristus vārdu, kā pravietis saka: “Es pacelšu svētības kausu un piesaukšu Tā Kunga vārdu.” Tas ir, itin kā viņš sacītu: ja slavēšu un apliecināšu Dievu, viņi mani dzirdīs no moku kausa; un es to pieņemšu Dieva vārdā un tā dēļ nenoklusēšu Dieva slavu; mokas man arī nekaitēs, bet būs svētīgas un palīdzēs iemantot pestīšanu. To izsaka arī Kristus vārdi Mk. 8:38: “Jo, kas manis un manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem sava Tēva godībā.”

Daudzi ir izteikuši savas domas un skaidrojumus par šiem trijiem magu upuriem; viens runājis tā, otrs – citādi, bet parasti visi ir palikuši pie tā, ka tās ir trīs ticības apliecības. Tādēļ tagad no visa izvēlēsimies to, kas mums būtu derīgs. Upurējot zeltu – viņi saka –, magi apliecina, ka Kristus ir Ķēniņš; vīraku – ka Viņš ir Priesteris; mirres – ka Viņš mirst un tiek aprakts. Visas trīs lietas ir attiecināmas uz Kristus cilvēciskumu, – tomēr tā, ka Kristus ir arī Dievs, un šādas lietas ir notikušas ar Viņa cilvēcisko dabu Viņa dievišķības dēļ.

Pirmkārt, kristīgā ticība apliecina un slavē to, ka Kristus ir Ķēniņš un Kungs pār visām lietām, – kā sacīts Ps. 8:7: “.. esi to darījis par valdnieku pār saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie Viņa kājām..” Un Ps. 110:1: “Tā Kunga vārds manam kungam: “Sēdies pie manas labās rokas, tiekāms Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām!”” Šī apliecība īstā ticībā ir augsts, varens lepnums, kurš dots visiem Kristum ticīgajiem pret visu, kas vien stājas tiem pretī – kā Sv. Pāvils saka Rom. 8:35 –, vai tas būtu zobens, bads, sals vai visa radība. Kas gan var kristietim kaitēt vai viņu izbiedēt, ja viņš upurē Kristum šo zeltu – tic un apliecina, ka viņa Kungs Kristus ir arī nāves, elles, velnu un visas radības Kungs un viss atrodas Viņa rokās, jā, pie Viņa kājām?

Kam ir žēlīgs valdnieks, tas nebīstas ne no kā, kas pakļauts šim valdniekam, bet lepojas un apliecina sava kunga žēlastību un varu. Cik daudzkārt vairāk var lepoties kristīgs cilvēks, kas drīkst stāties pretī ciešanām, nāvei, ellei, velnam un ar mierīgu prātu tiem sacīt: ko gan tu vari man padarīt? Vai tu neesi zem mana Kunga kājām? Pamēģini tikai mani aizskart pret Viņa prātu! Redzi, šādu brīvu sirdi rada šis zelta upuris. Ak, cik reti tas tagad ir sastopams! Tādēļ, ja tevi kas biedē vai aizskar, apliecini Kristu un izglābies, sacīdams: Omnia subjecisti sub pedibus ejus – visas lietas ir zem Viņa kājām; kas gan var stāties man pretī?

Otrkārt, vīraks pēc Mozus Bauslības tiek lietots dievkalpojumā, lai kvēpinātu templī; vīraka kvēpināšana ir uzticēta priestera amatam. Tādēļ upurēt vīraku nenozīmē neko citu kā apliecināt Kristu kā Priesteri, kas ir Starpnieks starp Dievu un mums; arī Sv. Pāvils Rom. 8:34 saka: Kristus mūs aizstāv Dieva priekšā; un tas mums ir vissvarīgāk. Jo Viņš ar savu ķēniņvalsti un valdīšanu pasargā mūs visās lietās no visa ļauna un savukārt ar savu priestera amatu Viņš mūs aizstāv pret visiem grēkiem un Dieva dusmām, upurēdams mūsu labā pats sevi, lai samierinātu Dievu, tā ka Viņā gūstam paļāvību uz Dievu un mūsu sirdsapziņas nebīstas no Dieva dusmām un tiesas, – kā Sv. Pāvils saka Rom. 5:2: “Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši [Dieva] žēlastībā..”

Tā nu Kristus dod mums drošību Dieva priekšā un mierina mūsu sirdsapziņas, panākot, ka Dievs nenostājas pret mums, un arī mums pašiem vairs nenākas to darīt; tas ir vēl daudz vairāk nekā darīt tā, lai visa radība mums neko nevarētu kaitēt. Jo vainas apziņa ir daudz lielāka lieta nekā mokas un grēks ir lielāks ienaidnieks nekā nāve. Tas tādēļ, ka grēks atnes nāvi, un bez grēka arī nāves nebūtu – vai vismaz tā nebūtu tik postoša. Kristus ir Kungs pār grēku un nāvi, tādēļ Viņa varā ir dot žēlastību un dzīvību visiem, kas Viņam tic. Tā upurēt zeltu un vīraku nozīmē apliecināt šos divus Viņa amatus un darbus un pateikties Viņam, – kā to dara Sv. Pāvils 1. Kor. 15:55 57: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? – Nāves dzelonis ir grēks, bet grēka spēks ir bauslība. Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.”

Tā ir liela drošības izjūta, ka cilvēks drīkst stāties pretī grēkam, pretī savai apgrūtinātajai sirdsapziņai un briesmīgajām Dieva dusmām, norādot uz šo Priesteri, un nešaubīgā ticībā sacīt un apliecināt: Tu es Sacerdos in aeternum – Tu esi mūžīgais Priesteris! Bet, ja esi Priesteris, tad Tu atņem grēkus visiem tiem, kuri Tevi apliecina kā šādu Priesteri. Kā Tevi nevar pazudināt, nedz izbiedēt Dieva tiesa, dusmas un grēks, tāpat šīs lietas nepazudina un neizbiedē arī mani, kura labā Tu pildi šo Priestera amatu. Redzi, tāda nozīme ir vīraka upurēšanai – ticībā Kristum nebīties no grēkiem un Dieva dusmām.

Treškārt, mirres tiek izmantotas, lai svaidītu mirušo miesas, lai tās kapā nesatrūdētu. Tādēļ šis upuris norāda uz Kristus miršanu un augšāmcelšanos; jo Viņš vienīgais ir miris, bet nav satrūdējis, jo ir atkal uzmodināts no mirušajiem, – kā Psalmi 16:10 saka: “.. Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz savam Svētajam liksi redzēt iznīcību.” Un uz Viņa neiznīcību norāda visi, kas ar mirrēm tiek miesīgi saglabāti un pasargāti no satrūdēšanas. Tā nu upurēt mirres nozīmē apliecināt, ka Kristus ir miris, tomēr nav iznīcis, tas ir, nāve ir uzvarēta dzīvībā; Viņā dievišķība nekad nav mirusi un cilvēciskums ir atkal uzmodināts no nāves.

Šī apliecība ir svarīgākā no trijām tikko aplūkotajām, lai gan tās visas ir vajadzīgas un tām jāpaliek nešķiramām. Jo tu nedrīksti iedomāties, ka tas, ka Kristus ir kļuvis par tavu Ķēniņu un Priesteri, lai dotu tev tik milzīgu labumu, Viņam nav maksājis dārgi vai arī – ka esi to visu saņēmis pats savu nopelnu dēļ. Grēks un nāve ir uzvarēti Kristū un caur Kristu, un tas noticis, lai tev tiktu dota žēlastība un dzīvība. Taču tas Kristum ir nācis grūti un daudz no Viņa prasījis – šī uzvara Viņam bija jāizcīna par visdārgāko cenu, atdodot savu miesu, asinis un dzīvību. Jo novērst Dieva dusmas, tiesu, sirdsapziņas mokas, elli, nāvi un visu ļauno, lai izcīnītu visu labo, – tas nav bijis paveicams nekā citādi kā vien, sniedzot gandarījumu Dieva taisnībai, samaksājot par grēkiem un godīgi uzvarot nāvi. Tādēļ Sv. Pāvils, sludinot Dieva žēlastību Kristū, parasti piemin arī Viņa ciešanas un asinis, lai parādītu, ka visi šie dārgumi mums doti caur Kristu, ne bez Viņa nenovērtējamā nopelna un dārgās cenas, ko Viņš par to maksājis. Tā Rom. 3:25 apustulis saka: “Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs..” Un 1. Kor. 2:2: “.. es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu.” Tādēļ Kristum upurētās mirres apliecina dārgo maksu un lielās pūles, ko Kristum ir prasījis tas, ka Viņš kļuvis par Priesteri un Ķēniņu.

Redzi, tādas ir trīs lietas, kurās mums piederas slavēt un apliecināt Kristu; tie ir Viņa trīs darbi, ko Viņš mūsu labā ir darījis un joprojām ik dienu dara – līdz pat pastarajai dienai. Un arī kārtība, kādā tie parādīti, ir lieliska. Bet evaņģēlists sāk ar pašu augstāko upuri – ar zeltu. Tas, ka Kristus ir Ķēniņš, kas valda pār visām lietām, darīdams visu mūsu labā, nebūtu iespējams, ja Viņš vispirms nebūtu samierinājis mūs ar Dievu un darījis drošas mūsu sirdsapziņas, lai ar mieru varētu mūsos valdīt un darboties – kā pats savā valstībā; tādēļ Kristum mūsu labā bija jākļūst par Priesteri. Bet, ja Viņam bija jābūt Priesterim un jāsamierina mūs ar Dievu, kā to paredz priestera amats, tad Viņam mūsu vietā vajadzēja piepildīt Dieva taisnību. Savukārt tai nevarēja būt cita piepildījuma un gandarījuma kā vien tas, ka Kristus upurēja sevi un mira, lai sevī uzvarētu grēku līdz ar nāvi. Tā Viņš ar savu miršanu ir nonācis priesterībā, ar priesterību nācis pie ķēniņa varas – mirres Viņš saņēmis pirms vīraka un vīraku – pirms zelta. Tomēr Raksti arvien vispirms runā par ķēniņvalsti, pēc tam – par priesterību un tad – par Kristus miršanu; tā arī Psalmos 110:1, 4, 7 vispirms tiek aprakstīta Kristus ķēniņvalsts: “Tā Kunga vārds manam kungam: “Sēdies pie manas labās rokas, tiekāms Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām!”” Tālāk tiek runāts par Viņa priesterību: “Tas Kungs ir zvērējis, un Viņš to nenožēlos: “Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhisedeka kārtas.”” Un visbeidzot tiek sacīts par Viņa mokām: “Viņš dzers no strauta ceļa malā, tādēļ viņš augstu cels savu galvu.” Tā arī šeit varētu sacīt: Viņš maksās augstu cenu un tiks svaidīts ar mirrēm, tādēļ kļūs par Priesteri; un, būdams Priesteris, Viņš būs arī Ķēniņš. Tā šīs lietas seko viena otrai, kļūdamas cita citai par cēloni un novezdamas cita pie citas.

Paliksim pie šī nesarežģītā, vienkāršā skaidrojuma un atstāsim augstos apcerējumus tiem, kam ir vairāk brīva laika. Te mums visvairāk jāpievērš uzmanība tam, lai nenošķirtu šīs lietas citu no citas, bet upurētu tās visas kopā. Un, lai gan Jesaja 60:6 runā par zeltu un vīraku, nepieminēdams mirres, tas varētu būt noticis tādēļ, ka gan Kristus ķēniņvalsts, gan priesterība ir pastāvējusi vienmēr, jau kopš pasaules iesākuma, – kā Sv. Pāvils saka Ebr. 13:8: “Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi.” Jo visi svētie ir atpestīti no grēka un nāves caur Viņu un caur savu ticību; tomēr tajā laikā trešā lieta – Kristus ciešanas – vēl nebija piepildījusies; evaņģēlistam, kas rakstījis laikā, kad tas jau bija noticis, Kristus ciešanas bija jāpiemin.

Bet Hēroda un pāvesta sekotāji ir ne vien nošķīruši šos upurus citu no cita, bet neizsakāmā negantībā tos iznīcinājuši, paturēdami vairs tikai vārdus un ar vārdiem apliecinādami, ka Kristus ir Ķēniņš un Priesteris un ka Viņš miris par mums; bet ar citiem, pretējiem vārdiem, ar savu dzīvi un savās sirdīs tie visbriesmīgākajā, visnegantākajā veidā to visu noliedz un nolād. Lai to pamanītu, mēs sākām ar mirrēm. Viņi māca, ka cilvēks bez Dieva žēlastības, pats no sevis un ar saviem dabīgajiem prāta un brīvās gribas spēkiem spējot sevi sagatavot un darīt cienīgu saņemt Dieva labvēlību. Vai gan tas ir kas cits kā tas, ka viņi bez Kristus asinīm un ciešanām, ar saviem darbiem grib sniegt gandarījumu Dieva taisnībai, klusināt Viņa dusmas un novērst tiesu, gūt mieru savai sirdsapziņai? Tā ir Kristus asiņu un visu Viņa ciešanu, jā, Viņa cilvēciskuma un visu tā darbu iznīcināšana, pilnīga noniecināšana un mīdīšana ar kājām. Par to Sv. Pāvils Ebr. 6:4 6 saka: “Jo ir neiespējami tos, kas reiz apgaismoti un baudījuši Dieva dāvanas, un kļuvuši Svētā Gara dalībnieki.. un krituši, atkal vest pie atgriešanās, jo tie sev Dieva Dēlu sit krustā un liek smieklā.” Jo ārpus Kristus nav ne žēlastības, ne atgriešanās, bet tikai dusmas; tomēr pāvesta sekotāji meklē un atrod žēlastību ārpus Kristus. Tā mirru upuris tiek atcelts.

Tas nozīmē, ka vīraka upuris jau iepriekš ir zaudējis savu nozīmi. Jo kā gan Kristus varētu būt viņu Priesteris un Starpnieks, ja viņi ir tik labi un šķīsti, ka Kristus asinis un starpniecība tiem nav vajadzīga? Tie taču aizstāv sevi Dieva priekšā, gribēdami panākt Dieva žēlastību un dzīvību ar saviem dabīgajiem spēkiem. Tā viņi apliecina un māca, ka cilvēku dabīgās spējas ir šķīstas un labas; tad jau Kristum nav jābūt Priesterim. Kurš gan būtu varējis ticēt, ka kristiešu vidū atradīsies kāds, kas mācīs un klausīsies šādas lietas, par kurām bail pat domāt?

Nu mēs redzam, ka visas augstās skolas līdz ar pāvestu un garīgajiem ordeņiem māca un uzskata tieši tā; turklāt viņi sauc par ķeceriem visus, kas māca ko citu. Cik pareizi to saskatījis Sv. Pēteris, kas 2. Pēt. 2:1 saka: “.. arī jūsu starpā būs viltus mācītāji, kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības, noliegdami pat To Kungu, kas viņus atpircis..” Apustulis saka nevis: viņi noliegs Kristu, bet: “.. To Kungu, kas viņus atpircis.” Tas ir, itin kā Sv. Pēteris sacītu: vārdos viņi gan apliecinās Kristu, taču neuzskatīs Viņu par to, kas ar savām asinām viņus ir atpircis. Tie gribēs atpestīt paši sevi – bez Kristus asinīm, paši ar saviem dabīgajiem spēkiem gribēdami iegūt Dieva žēlastību, ko taču tikai Kristus ar savām asinīm ir atpircis mūsu visu labā. Tā tas ir – viņi domā, ka iemantot Dieva žēlastību neko nemaksā vai neprasa; tādēļ viņi grib ņemt visu savās rokās – paši izcīnīt Dieva žēlastību, negaidot, lai Kristus viņus atpirktu.

Ja Kristus netiek atzīts par Priesteri, tad vēl jo mazāk ir iespējams atzīt Viņu par Ķēniņu; jo Hēroda un pāvesta sekotāji Viņam nekādā ziņā nav pakļauti – tie ir paši sev kungi, tas ir, paša velna saime. Viņi negrib ļaut, lai Kristus valda pār viņiem un vienīgais viņos darbojas, tomēr Viņš ir un paliek Ķēniņš, Priesteris un Pestītājs, kas valda pār visu radību – arī bez viņu palīdzības. Redzi, tā tu zini, ka tagad ir laiki, kuros Sv. Pēteris trīsreiz noliedz Kristu; lai Dievs dod, ka viņi izdzirdētu gaiļa dziedāšanu un atkal atgrieztos paši pie sevis, atzītu savu krišanu, rūgti raudātu un izietu no Kajafas nama, tas ir, no ellišķīgās pāvesta sapulces, kur ap iedegto pasaulīgās mīlestības uguni sastājas un sildās pāvesta saime; jo dievišķā mīlestība viņos ir izdzisusi un atdzisusi. Ar to pietiktu, runājot par garīgo upuri. Tālāk lasām:

“Un, sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.”

Tas ir galīgais slēdziens par to, ka mums jāvairās no cilvēku mācībām, un, ja reiz esam no tām izglābti, mums neklājas krist atpakaļ; gluži kā magi, reiz tikuši brīvi no Hēroda, vairs nenāk atpakaļ pie viņa. Tāpat arī es saku: mums jāvairās no pāvesta un visu viņa sekotāju likumiem un mācībām, bīstoties no Dieva nežēlastības un rūpējoties par savu dvēseļu pestīšanu; jo mēs esam iepazinuši īsto, evaņģēlisko patiesību. Viņi mums māca tikai to, kā aiziet arvien tālāk projām no Dieva, sekojot mūsu pašu prātam un darbiem; tā tiek likti šķēršļi Dievam un Viņa darbam, kam vienīgajam piederas mūsos paveikt un mums dot visas lietas; Viņš arī grib, lai to visu gaidām vienīgi no Viņa.

Turpretī cilvēku mācības dara mūs tādus, ka vispirms sākam visus darbus, gribēdami būt pirmie un paši meklēt Dievu; Viņam jānāk mums pakaļ un jāraugās, ko esam iesākuši. Ļauj, lai parādu tev kādu piemēru: tie, kuri tagad, šķiet, vislabāk māca jauniešus, saka viņiem, ka ir svarīgi labprāt lūgt, iet baznīcā, dzīvot šķīsti un dievbijīgi; bet viņi nesaka, ar ko sākt un kur meklēt spēku paveikt šādas lietas, – itin kā pietiktu ar to, ka viņi ir mācījuši un teikuši: jums jābūt dievbijīgiem. Tāpat arī – kad vēlāk šie ļaudis grib doties laulībā vai garīgajā kārtā, viņi domā, ka pietiek tikai pašiem iesākt; viņi nemeklē Dievu un necenšas Viņu sastapt; kad nu viņi ir iesākuši, Dievam jānāk un jāskatās, ko tie paveikuši, jāpieņem viņu padarītais un jāvērš viss par labu.

Jā, jaunie ļaudis tiek audzināti tā, ka meitene kaunas lūgt Dievam zēnu, bet zēns – meiteni; viņi domā, ka būtu muļķīgi lūgt Dievam šādas lietas, – te taču jārīkojas pašiem! Tādēļ arī laulībā tik reti viss notiek, kā pienākas. Vai gan meitenei nevajadzētu ar vislielāko nopietnību tikt mācītai nākt Dieva priekšā un pilnīgā paļāvībā sacīt: redzi, mīļais Dievs, nu esmu sasniegusi tādu vecumu, ka vēlos doties laulībā. Esi mans Tēvs un ļauj man būt Tavam bērnam, dod man dievbijīgu zēnu un palīdzi ar savu žēlastību, kad ieiešu laulātas sievas kārtā, vai arī – ja tāds ir Tavs prāts – dod man tādu garu, ka varu palikt šķīsta. Tāpat arī zēnam vajadzētu lūgt pēc meitenes un nevis pašam iesākt visas lietas, bet lūgt Dievu, lai Viņš tās iesāk un liek pirmo akmeni. Tie būtu īsti Dieva bērni, kas neko neiesāk, pirms ir par to lūguši Dievu, – lai cik neievērojamas būtu lietas, kas viņiem darāmas. Tad Kristus paliktu mūsu Ķēniņš; visi mūsu darbi būtu Viņa darbi, un tie būtu labi darīti. Bet cilvēku mācības neko tādu nepieļauj, tās visu grib darīt pašas, itin kā Dieva nebūtu un pašam cilvēkam vajadzētu raudzīties, lai viss būtu labi darīts. Redzi, šis piemērs māca, ka visas cilvēku mācības ved neceļos un vēršas pret Dievu.

Ir trīs veidi, kādos iespējams izvairīties no cilvēku mācībām. Vispirms – ja cilvēks no tām vairās tikai ar sirdsapziņu, nevis ar darbiem. Tā, piemēram, ja es pēc pāvesta likumiem sūdzētu grēkus, lūgtu, gavētu nevis tādēļ, ka tā jādara vai arī ka būtu grēks to nedarīt, bet labprātīgi, pats no sevis, bez nepieciešamības un varētu arī atteikties no šiem darbiem, ja pats tā gribētu. Tad cilvēku mācības prasītais darbs gan tiktu darīts, bet sirdsapziņa paliktu brīva un uzlūkotu darbu darīšanu tāpat kā nedarīšanu – tai nav grēka, ja darbi netiek paveikti, nedz arī tā izpelnās ko labu, darīdama prasītos darbus; jo šādos darbos cilvēks nevis dara to, ko prasa paklausība, bet rīkojas tā, kā pats grib; tie, kas tā dara, ir paši labākie ļaudis.

Tā magi vēl atrodas Hēroda zemē, kas pakļauta viņa kundzībai; taču viņi neņem vērā Hēroda sacīto, nenāk pie viņa un nepaklausa viņam. Kas šādi dzīvo un strādā, būdams pāvesta varā – kas ievēro viņa likumu nevis paklausības dēļ, bet pēc savas brīvās gribas, pildīdams šo likumu tik, cik tas nav pret Dieva vārdu, un kad, kur, kā un cik ilgi viņš pats grib –, tam likuma ievērošana nekaitē. Taču tik augsta izpratne ir tikai nedaudziem, kam, gluži kā šiem magiem, miegā un slepenībā, tikai caur Dieva Garu sirdī tiek atklāts tas, ko neviens ar vārdiem no ārpuses nevar iemācīt, ja sirds pati nesaņem šo izpratni no debesīm.

Otrs veids ir vairīšanās ar sirdsapziņu un ar darbiem; tā rīkojas tie, kuri pilnīgi samin šīs mācības un ar priecīgu, drošu sirdi rīkojas gluži pretēji. Šis veids ir visnozīmīgākais un labākais vājo sirdsapziņu dēļ un ļauj tām rast izeju, kļūt līdzīgām pirmajiem, stiprākajiem, lai tās kļūtu priecīgas un brīvas. Ar vārdiem un sirdsapziņu vien tas nav panākams – ir nepieciešams ar piemēriem parādīt viņiem pretējo, – kā Kristus mācīja saviem mācekļiem rīkoties pret farizeju likumu un nemazgāt rokas. Tāpat būtu labi, ja tagad tas, kurš noteiktajā laikā atstāj bikts, lūgšanas, gavēšanas prasības neizpildītas, lai ar piemēriem parādītu, ka pāvesta likumi ir tikai muļķības un krāpšana, citā reizē brīvprātīgi darītu šos darbus.

Trešais veids ir vairīties no cilvēku mācībām tikai ar darbiem, ne ar sirdsapziņu. Tā rīkojas tie, kuri pārgalvīgi atsakās pildīt prasības, paši ticēdami, ka dara netaisnību, ja neievēro šādas prasības. Un diemžēl šāda sirdsapziņa ir dziļi iesakņojusies vienkāršajos cilvēkos visā pasaulē. Viņu dēļ Sv. Pāvils 2. Tim. 3:1 nosauc šos laikus par bīstamiem laikiem. Jo tādas sirdsapziņas grēko bez mitas – vienalga, vai tās pilda vai nepilda prasības; pāvests ar saviem likumiem ir šo dvēseļu slepkava un šo draudu cēlonis. Ja ļaudis pilda pāvesta likumu, tie rīkojas pret ticību, kam jābūt brīvai no visām cilvēku mācībām; ja viņi to nepilda, tad rīkojas pret savu sirdsapziņu, kas tic, ka šīs prasības ir jāievēro. Šādiem cilvēkiem ir nepieciešama laba pamācība brīvā, kristīgā ticībā un atraisīšanās no aplamajiem sirdsapziņas pārmetumiem; vai arī, ja viņi to nespēj, tad – kā Sv. Pāvils māca Rom. 15:1 – viņu vājums vēl kādu laiku ir jāpanes, ļaujot tiem vēl sekot ne tikai ticībai, bet arī šādai sirdsapziņai, – līdz arī viņi būs kļuvuši lieli un stipri.

Redzi, tā ir došanās mājup pa citu ceļu, nevis atgriešanās pie Hēroda. Jo iesākums ceļam uz dievbijību parasti saistīts ar cilvēku mācībām un ārēju svētumu; taču no šīm mācībām ir jāizkļūst, nonākot skaidrā ticībā; un turpmāk jācenšas nenovērsties no ticības un nekrist atpakaļ darbos. Tā tiešām varēsim nonākt savā tēvzemē, no kuras esam cēlušies, tas ir, pie Dieva, kas mūs ir radījis; un gals atkal saplūst kopā ar sākumu – gluži kā zelta gredzens. Lai Dievs mums to palīdz – caur Kristu, mūsu Ķēniņu un Priesteri, kas slavēts mūžībā![17]


[1] – Hērods Lielais – Jūdejas un Palestīnas valdnieks no 37. līdz 4. gadam pirms Kristus.

[2] – Astroloģija.

[3] – Tiem ir Mozus un pravieši (latīņu val.).

[4] – Kā zināms, vēlāk Luters kategoriski noraidīja mācību par šķīstītavu un aizlūgumus par mirušajiem.

[1] – Hirkans II (ap 110 31 pirms Kristus) – bijušais augstais priesteris, Harmoniešu dinastijas pēctecis. Viņš bija sasniedzis jau 80 gadu vecumu un atradās trimdā. Hērods uzaicināja viņu atgriezties no trimdas, lai nonāvētu.

[6] – Mitoloģiski grieķu varoņi.

[7] – Leģendāri viduslaiku bruņinieki.

[8] – Providence – Dieva iepriekšzināšana, Viņa mūžīgais nodoms.

[9] – Šī daļa – nākamās 17 rindkopas – atrodama arī divos atsevišķos 1524. gadā publicētos izdevumos ar virsrakstu “Unterschied des rechten und falschen Gottesdienstes”. Dr. M. Luters

[10] – Tas ir, iestāties klosterī.

[11] – Mūku ordeņi.

[12]Substantialia – būtiski (latīņu val.).

[13]Accidentalia – gadījuma rakstura (latīņu val.).

[14] – Eugēnijs III (1144-1153).

[15] – Prelāts – augstāks garīdznieks, kam šo titulu piešķir pāvests.

[16] – Abats – klostera priekšnieks; priors – atsevišķu ordeņu (franciskāņu, cisterciešu) klostera priekšnieks.

[17] – Ar šo sprediķi noslēdzas Postillas daļa, kuru Luters publicējis 1522. gadā. Tādēļ šīs daļas beigās ir vārdi: “Te gribam brītiņu paklusēt, lai grāmata nekļūtu pārāk liela un nešķistu lasītājam apnicīga. Lai gan es ceru, ka divpadsmit vēstuļu un Evaņģēlija izklāstos kristīgā dzīve ir attēlota tik bagātīgi, ka kristīgam cilvēkam ar sacīto pietiks, lai atrastu visu, kas nepieciešams viņa pestīšanai. Ak, lai Dievs dod, ka mani un visu skolotāju skaidrojumi pazustu un katrs kristietis pats ķertos pie tīrajiem, skaidrajiem Rakstiem un Dieva vārda! No šīs manas pļāpāšanas tu redzi, cik nepārvarama atšķirība pastāv starp Dieva vārdu un visiem cilvēku vārdiem, tā ka neviens cilvēks ar visiem saviem vārdiem nespēj pietiekami izsmeļoši un pareizi izskaidrot pat vienu Dieva sacīto vārdu. Dieva vārds ir bezgalīgs; tas jāsatver un jāpārdomā ar klusu garu, – kā 84. psalms saka: es klausīšos, ko Dievs manī runā. Dieva vārdu arī nespēj aptvert neviens cits kā tikai šāds kluss, apcerīgs gars. Kurš varētu pie tā nonākt bez skaidrošanas un izklāstīšanas, tam mani un citu cilvēku skaidrojumi nebūtu vajadzīgi, jā, tie viņam tikai traucētu. Tādēļ lasiet Rakstus, mīļie kristieši; lai mani un visu skolotāju skaidrojumi ir tikai sastatnes īstajai celtnei – lai mēs satvertu pašu tīro, skaidro Dieva vārdu, sajustu tā garšu un paliktu pie tā; jo Dievs mājo tikai Ciānā. Āmen.”

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.