94. Kāds sods skar sestā baušļa pārkāpējus?


Sprediķis Dominica Resurrectionis

Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noejiet un sakiet to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās. [Mk.16:1–8]

Par Kristus augšāmcelšanās augli un spēku

Kā esam dzirdējuši mūsu Kunga ciešanu laikā, nepietiek tikai zināt netikumus un vēsturiskus stāstus; tāpat nepietiek ar to vien, ka zinām, kā un kad mūsu kungs ir augšāmcēlies. Ir nepieciešams zināt un sludināt gan Kristus ciešanu, gan augšāmcelšanās augļus un noderīgumu, proti – ko Viņš ar savām ciešanām un augšāmcelšanos izcīnījis mūsu labā. Jo, ja tiek stāstīts tikai pats notikums, tas ir sprediķis, kas nenes nekādu labumu – arī velni un bezdievji zina, lasa un saprot šādas lietas tikpat labi, kā īsti kristieši; bet tad, ja tiek sludināts, kam šis notikums kalpo – tas ir derīgs, svētīgs, mierinošs sprediķis.

Kristus pats ir norādījis savu ciešanu un augšāmcelšanās nozīmi, sacīdams sievām (kā Matejs 28: 10 raksta): “Nebīstieties, ejiet un sakiet to Maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs.” Šie ir pirmie vārdi, kas dzirdēti par Kristu pēc Viņa augšāmcelšanās no mirušajiem; tā Kristus apstiprina visus iepriekšējos pasludinājumus un labos darbus, ko bija sacījis un rādījis saviem mācekļiem, proti – ka tie nāks par labu arī mums, kas Viņam ticēsim – tādēļ, ka šeit Viņš jau iepriekš sauc par saviem brāļiem kristiešus, kuri Viņam tic, tomēr vēl Viņu neredz – kā tas bija ar apustuļiem.

Un Kristus šeit negaida, kamēr mēs Viņu piesauksim un lūgsim, lai Viņš mūs dara par saviem brāļiem. Vai gan kāds te varētu minēt kādu mūsu nopelnu, ar ko mēs būtu ko tādu pelnījuši? Ko bija pelnījuši apustuļi? Pēteris trīs reizes noliedza savu Kungu; visi pārējie mācekļi bēga projām no Kristus, tie nepalika pie Viņa ilgāk, kā zaķis paliek pie saviem mazuļiem. Drīzāk gan Kristum būtu vajadzējis saukt šos ļaudis par dezertieriem, jā, par nodevējiem un ļaundariem, kur nu par brāļiem! Tādēļ šis Vārds ar sievu starpniecību tiek viņiem sūtīts no tīras Dieva žēlastības un žēlsirdības; to apustuļi tolaik itin labi sajuta, un arī mēs to jūtam, dzīvodami grēku, kārdinājumu un lāsta vidū.

Šis ir mierinājuma pilns Vārds – Kristus rūpējas par tādiem nelabojamiem neliešiem, kādi esam es un tu, turklāt sauc mūs visus par saviem brāļiem! Ja nu Kristus ir mūsu brālis, tad es gan gribētu zināt – kā mums var pietrūkt? Kā notiek ar miesīgiem brāļiem, tāpat arī šeit. Miesīgiem brāļiem ir kopīgs īpašums, visiem viens tēvs, viens mantojums – citādi tie nebūtu brāļi. Tāpat arī mums ar Kristu ir kopīgs īpašums, visiem viens Tēvs un viens mantojums. Un šis mantojums dalot nekļūst mazāks, kā tas notiek ar citiem mantojumiem, bet kļūst arvien lielāks un lielāks; jo tas ir garīgs mantojums. Miesīgs mantojums samazinās, kad tas tiek sadalīts daudzās daļās, turpretī šeit, kur mantojums ir garīgs, tā nenotiek. Kas saņem vienu daļu, tam jau pieder viss mantojums.

Bet kas ir Kristus mantojums? Viņam pieder dzīvība un nāve, grēks un žēlastība, viss, kas ir Debesīs un uz zemes – mūžīgā patiesība, spēks, gudrība, taisnība; Kristus ir Kungs un valda pār visu – pār badu un slāpēm, pār laimi un nelaimi, pār visu, ko tikai varētu iedomāties – vienalga, vai tas būtu Debesīs vai uz zemes – nevien garīgi, bet arī miesīgi. Un īsi kopā saņemot – viss ir Viņa rokās, vai tās būtu mūžīgas vai laicīgas lietas. Jo, ja vien es Viņam ticu, arī es līdz ar Viņu esmu visas Viņa mantas līdzīpašnieks. Es iemantošu ne tikai kādu daļu, bet visu, kas ir Viņam – mūžīgo taisnību, mūžīgo gudrību, mūžīgo spēku; es būšu kungs un valdīšu pār visu. Mans vēders nekad necietīs badu, grēki mani nesagraus, es vairs nebaidīšos pat nāves priekšā, nedz izbīšos, ieraugot velnu; man vairs netrūks nevienas lietas – kā pašam Kungam Kristum.

Tas ļauj saprast daudzus praviešu – un it īpaši psalmu – vārdus, kā, piemēram, kad Dāvids Ps. 34: 11 saka: “Jauniem lauvām jācieš trūkums un bads, bet, kas To Kungu meklē, tiem netrūkst nekāda labuma.” Tāpat Ps. 37: 18 – 19: “Tas Kungs zina sirdsšķīsto dienas, un viņu mantojums pastāv mūžīgi. Tie neiekļūs kaunā ļaunā dienā, un bada laikā tie būs paēduši.” Un mazliet tālāk, 25. pantā lasām: “Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno atstātu, nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi.” Tas viss tādēļ, ka tiekam saukti par Kristus brāļiem, kas mēs arī esam – ne mūsu nopelnu, bet vienīgi Viņa žēlastības dēļ. Jā, ja Dievs dotu, ka mūsu sirdis to varētu sajust, mēs būtu dziedināti; tikai mums šādi vārdi pa vienu ausi ienāk, pa otru iziet. Un tieši šo Kristus žēlastību Pāvils slavē ar cēliem un vareniem vārdiem, Rom. 8: 14 – 17 sacīdams: “Visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni. Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs! Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni. Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti.”

Šis mūsu tituls – ka esam Kristus brāļi – ir tik augsts, ka cilvēka sirds to nespēj saprast. Ja Svētais Gars nedod šādu žēlastību, neviens nevar sacīt: Kristus ir mans brālis. Jo prāts neuzdrīkstas ko tādu teikt – kaut arī ar muti daži to apliecina, kā, piemēram, mūsu jaunie gari.[1] To nevar sacīt vieglprātīgi – ir nepieciešams, lai sirds to justu; citādi šādi vārdi ir viena vienīga liekulība. Ja tu savā sirdī patiesi jutīsi, ka esi Kristus brālis, tā būs tik liela lieta, ka drīzāk gan cietīsi klusu, nekā gribēsi vēl kaut ko piebilst, jā, šī nenovērtējami lielā labuma priekšā tu vēl šaubīsies, vai tā maz var būt patiesība. Tie, kuri kliedz: Kristus ir mūsu brālis! Kristus ir mūsu brālis! – nav patiesi gari. Ar kristieti notiek pavisam citādi. Būt Kristus brālim ir tik apbrīnojama lieta, ka miesai jāiztrūkstas un tā neuzdrīkstas neko sacīt, nedz apliecināt.

Mums jācenšas, lai esam nevien dzirdējuši par to ar savām miesīgajām ausīm, bet arī sajūtam savās sirdīs; jo tad nebūsim pārdroši un nekaunīgi, bet pārsteigti un izbrīnījušies. Godīgi un dievbijīgi kristieši, nicinādami paši sevi un bīdamies Dievu, domā tā: Ak, es, nabaga nožēlojamais cilvēks, kas esmu grēkos grimis – vai tad es būtu cienīgs, ka Dieva Dēls mani sauc par savu brāli? Kā gan es, nabaga nožēlojamais radījums, varētu tāds kļūt? Kristietis izbīstas šī lielā goda priekšā, un viņam patiesi ir grūti tam noticēt. Jā, ja cilvēks spētu it visu sajust tā, kā tas patiesībā ir, viņam būtu jāmirst tai pašā brīdī; jo cilvēks ar miesu un asinīm kaut ko tādu nespēj saprast. Dzīves laikā cilvēka sirds ir daudz par šauru, lai tādas lietas aptvertu; bet pēc nāves, kad mūsu sirdis kļūs plašākas, tad jutīsim to, ko tagad dzirdam Vārdā.

Jāņa evaņģēlijā 20: 17 Kristus atklāj Marijai Magdalēnai savas nāves un augšāmcelšanās pielietojumu un noderīgumu vēl daudz skaidrāk, sacīdams: “…ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeju pie sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.” Arī šis ir viens no lielajiem, mierinošajiem Rakstu vārdiem, ar ko mēs varam lepoties. Tas skan, it kā Kristus sacītu: ej, Marija, un saki maniem aizbēgušajiem mācekļiem – kuri būtu pelnījuši sodu un mūžīgo lāstu – ,ka mana augšāmcelšanās ir notikusi viņu labā, tas ir – es ar savu augšāmcelšanos esmu panācis, ka mans Tēvs ir jūsu Tēvs, mans Dievs – jūsu Dievs. Šis izteikums ir īss, un tajā nav daudz vārdu; taču šajos vārdos ir ietverts kaut kas patiesi liels, proti, tas, ka mēs varam uzticēties Dievam un paļauties uz Viņu tieši tikpat droši, kā pats Kristus, Viņa Dēls. Kurš gan spētu aptvert šo bezgalīgo prieku, kur nu vēl par to runāt – nabaga nožēlojamais grēcinieks nu var un drīkst saukt Dievu par savu Tēvu un savu Dievu – tāpat, kā pats Kristus!

Vēstulē ebrejiem autors labi sapratis un ņēmis pie sirds psalma vārdus (Ps. 22: 23), sacīdams par Kristu tā: “Viņš nekaunas tos saukt par saviem brāļiem, sacīdams: Es sludināšu Tavu Vārdu Saviem brāļiem, draudzes vidū tev dziedāšu slavas dziesmas,” Ebr. 2: 11 – 12. Ja atrastos kaut viens pasaulīgs kungs, kurš pazemotos tik dziļi, ka sacītu zaglim vai slepkavam: tu esi mans brālis – tā būtu liela lieta, par kuru ikviens brīnītos. Bet kad šis Ķēniņš, kas sēž godībā, pie Dieva, sava Tēva labās rokas, saka par nabaga grēcinieku: tas ir mans brālis, – to neviens neņem pie sirds, tas nevienam nešķiet īsti nopietni; lai gan tas ir mūsu lielākais mierinājums un lepnums, stājoties pretī grēkam, nāvei, velnam, ellei, Bauslībai un visām nelaimēm, kas var uzbrukt mūsu miesai un dvēselei.

Ja nu mēs esam miesa un asinis, pakļauti visam ļaunajam, tas nozīmē, ka tāpat notiks arī ar mūsu Brāli; citādi Viņš nebūtu mums līdzīgs visā, ko Viņš darījis. Lai kļūtu līdzīgs mums, Kristus ir izbaudījis visu to, ko pieredzam mēs, kļūdams par mūsu patieso Brāli un atkal izkļūdams no šīm nelaimēm, lai mēs, savukārt, varētu kļūt līdzīgi Viņam. Tas labi parādīts un paskaidrots vēstulē ebrejiem 2: 14 – 18: “Tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis, lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu, un atsvabinātu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā. Jo Viņš jau nepieņem eņģeļus, bet gan Ābrahāma dzimumu. Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai par tiem varētu iežēloties un būtu uzticams augstais priesteris Dieva priekšā salīdzināt tautas grēkus. Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.”

Sv. Pāvils lieliski atklājis Kristus ciešanu un augšāmcelšanās nozīmi un apkopojis to īsā izteikumā, Rom. 4: 25 sacīdams: “Kristus nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti.” Bet šai reizei pietiks ar to, kas jau pasacīts; kurš grib, lai dziļāk pārdomā šīs lietas. Arī Postillā par to ir rakstīts vairāk; kas grib, lai meklē un lasa; mēs tālāk gribam aplūkot ko citu. Jo daudzviet vēl tiek paturēts spēkā pāvesta patvaļīgais izdomājums, kura dēļ ļaudis skrien pie Sakramenta tieši Lieldienās; šis paradums ir tik dziļi iesakņojies, ka grūti to visur iznīcināt; tad nu mēs gribam sniegt pamācību vienkāršiem ļaudīm, norādot, kā viņiem šajā laikā jāizturas pret Sakramentu.


[1] – Jaunie gari – radikālās reformācijas spārna pārstāvji.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.