335. Vai kāds cits kristietis, ne tikai draudzes gans, var pasludināt grēku piedošanu?


Sprediķis ciešanu laika pirmajā svētdienā

Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.” Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.” Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja. [Mt.4:1-11]

Redziet, tuksneši sēž kāds vienuļš cilvēks. Šis vīrs četrdesmit dienas un naktis neko nav ēdis. Un Viņam gribas ēst.

Atnācis no Galilejas Viņš devās pie Jāņa Kristītāja Jordānas krastā, lai tiktu kristīts. Kad Viņš bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens, un redzi, debesis tika atvērtas, Dieva Gars kā balodis nolaidās uz Viņu, un balss no debesīm sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” Pēc tam arī Gars Viņu atveda šeit tuksnesī.

Tātad šis esot Dieva Dēls! Viņš esot Dievs! Bet Viņš taču ir arī cilvēks! Viņam gribas ēst.
„Ja tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Ko gan citu varētu darīt Dieva Dēls, kad Viņam gribas ēst, un kad Viņš ir palicis pavisam viens? Šķiet, Viņš pats nevarēj to izdomāt.

Gaišais tēls, gaismas eņģelis, vēlas dot Viņam padomu. Bet stūrgalvīgais Dieva Dēls nevis radīs maizi no akmeņiem. Bet Viņš darīs vēl vairāk – Viņš maizi radīs no nekā, un paēdinās vairāk kā piecus tūkstošus cilvēku. (Mt.14) Bet ne tagad.

Savukārt no akmeņiem Dievs var radīt pat Ābrahāma bērnus (Mt.3), par liecību neticīgai pasaulei, kas nemitīgi novēršas no Dieva.

Šādu cilvēku vēl velns nebija saticis. Ēda pat Ādams un Ieva. Bet šis nemaz nedomā par Sevi, bet vienīgi par to, ko saka Dieva Vārds. Bet Dieva Vārds saka, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Turklāt Viņš to sludināja arī citiem novēršot uzmanību no ierastās zūdīšanās ēdiena un apģērba dēļ un no mantkārības.

„Tāpēc Es jums saku – Viņš mācīja – nezūdieties savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?”

Jēzus turpina: „Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mt.6) „Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.”

Tiešām manta un vēders ir labi iemaukti, ar ko stūrēt cilvēku. Jo „Kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.” (1.Tim.6) Tādēļ neapgrūtini savu sirdi ar rūpēm par nākamo dienu, un savu priekšā stāvošo dzīvi.

Tāds ir pirmais velna kārdinājums – viņš vēlas kļūt par noteicēju slēpjoties aiz ēstgribas un mantas. Bet kā Kristus izturas pret šādu vēdera kārdinājumu! Apkārt nav nevienas ēdamas lietas. [Protams, varētu iedomāties pārpildītu kulinārijas veikalu, bet no iedomām vien paēdis nekļūsi.]

Kristus noraida jebkādu prātošanu un buršanu. Viņš tveras un paliek pie Dieva Vārda. Šis pats Vārds ir jāsatver arī mums – kristiešiem, kad redzam apkārt valdošo postu un, kad prāts izbīstas nākamās dienas dēļ un nekur nerod mieru.
Mārtiņš Luters māca, ka „Šādā brīdī kristietim jāsaka: un kas tad notiktu, ja visa pasaule būtu maizes pilna? Cilvēks taču nedzīvo no maizes vien!” Cilvēkam ir vajadzīgs Dieva Vārds. Ja arī visa pasaule kļūtu par milzīgu tirdzniecības centru, kas būtu pārpildīts ar visdažādākajām lietām, kristietim būtu jālūdz, kaut vismazākā lieta no šīs pārpilnības kļūtu vismaz par mazāko Rakstu zīmi, jo „ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?”

Tādēļ mācītājs Luters māca: „Ja mums ir maize un manta, mums tomēr nav uz to jāpaļaujas. Ja mums maizes nav, mums tomēr nav pamata krist izmisumā. Mums jālieto maize, kad tā mums ir, un jāiztiek bez tās, kad tās nav, un jābūt pārliecinātiem, ka dzīvojam un tiekam uzturēti ar Dieva Vārdu.”

Pēc mirkļa Jēzus un kārdinātājs vairs neatrodas tuksnesī, bet svētajā pilsētā uz Dieva tempļa jumta, kur velns kārdina Dieva Dēlu kļūt par ķeceri. Proti, velns no iesākuma ir mācījis kārdināt Dievu. Ja jau Dieva Dēls vēlas rīkoties tā, kā māca Dieva Vārds, tad vienkārši ir jāsagroza Dieva Vārds. Tā notiek tur, kur cilvēki par teologu un Rakstu skaidrotāju ieceļ velnu.

Velns sacīja: „Stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.”

No tempļa nebija nepieciešams lēkt lejā. Lai nokļūtu lejā bija jālieto šim nolūkam paredzētās kāpnes. Savukārt, eņģeļu palīdzība pēc Dieva pavēlēs nesniedzas tālāk par ceļiem, kurus Dievs mums pavēlējis iet.

Sātans domāja, ka 91. psalma vārdi ir labs argumetns – „[Dievs] sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos.” Velns noklusē vārdus par ticīgā gaitām un izliekas, it kā eņģeļiem būtu mūs jāsargā visur un vienmēr – pat tad, ja darām to, ko Dievs nav pavēlējis.

Tie ir maldi un Dieva kārdināšana. Sagrozot Rakstus velns māca ticēt tā, kā Dievs nav mācījis ticēt, un meklēt palīdzību tur, kur Dievs nav apsolījis to dot. Tas ir visbīstamākais velna darbs. Tas laupa cilvēkam skaidru Svēto Rakstu izpratni un pareizu ticību, un līdz ar to arī mūžīgās dzīvības apsolījumu.

Velns, izmantodams Rakstus, ir pierunājis cilvēkus kāpt uz jumta un lauzt kaklu. Šādiem cilvēkiem velns iedveš skaistas domas. Šie apmātie iedomājas, ka var palikt ticības pilni bez Dieva vārda un sakramentiem, ja vien dara dažādas pašizdomātas lietas un apjūsmo savas sajūtas. Tas ir salīdzināms ar lēkšanu no jumta tad, kad blakus ir pieslietas kāpnes.
Viens sacīs, ka bērnus nevajag kristīt. Cits sacīs, ka Svētais Vakarēdiens nav Kristus miesa un asinis. Trešais sacīs, ka viņam grēki vairs nav jānožēlo un jāsaņem grēku piedošana. Cits sacīs, ka „svēto garu” viņš saņem no rītiem, kad atver aizkarus un lūkojas saulē.

Cilvēki sagroza vienkāršo Rakstu mācību par Sakramentiem un pestīšanu vienīgi Jēzus Kristus dēļ, vai arī atmet to vispār, un pievērsušas dažādiem izdomājumiem un pasakām.
Miesas prāts ir pilnīgi akls garīgās lietās, tādēļ cilvēka uzmanība, īsi sakot, ir vērsta nevis uz Dieva žēlastību, bet uz paša „gribēšanu un skriešanu” kā saka apusutulis Pāvils (Rom 9).

Turklāt velns, pazīdams cilvēka samaitāto prātu, skaidro Rakstus prātam pieņemamā veidā, un velna skaidrojums pasaulei ir tīkamāks nekā patiesā Rakstu izpratne. Šāds posts mūsdienās notiek ik uz soļa. Maldi nav tikai ellē, kā varētu iedomāties, bet tieši svētajā pilsētā. Maldi ir iesakņojušies kristīgajās draudzēs. No šiem maldiem ir brīdinājis Kristus, apustuļi un mācītāji visos laikos.

Maldi vietām ir tā izkropļojuši kristīgo ticību, ka cilvēks no malas vairs nespēj saprast, ko tad īsti māca Svētie Raksti. Baznīcu ticības apliecības ir vai nu vispār izzudušas vai kļuvušas tikai par formāliem dokumentiem. Arī luteriskās baznīcas sen ir atmetušas reformācijas laikā gaismā celto Evaņģēliju, un zaudējušas savu identitāti. „Luterisms mūsdienās ir kļuvis pārāk dažāds un atšķirīgs, lai to varētu raksturot ar kādu kopīgu definīciju.”

Es jums šodien nevaru šeit apgavot, ka katrā draudzē, kas saucas luteriska, jūs dzirdēsit luterisku [biblisku] mācību.

Pret šīm negācijām un kārdinājumiem ar Dieva žēlastību vēl cīnās atsevišķas baznīcas, bet tāds ir bijis visu kristiešu uzdevums visos laikos – nevis kārdināt Dievu, bet uzticēties un sekot Viņa Vārdam.

Trešajā kārdinājumā velns piedāvā Jēzum laicīgo varu, kļūštot par tādu Mesiju, kādu vēlas pasaule – par visas pasaules taisnīgo vadoni. Nu velns vairs nesaka, „Ja tu esi Dieva Dēls.”

Šeit viņš atklāj cik nožēlojams ir. Viņš liek sevi pielūgt Dieva Dēlam, un par to melodams sola kaut ko dot pretī. Ak, nožēlojams tu esi, melu un visas nešķīstības tēvs. Tu esi nožēlojams.

Mēs nezinām, ko domāja un juta Dieva Dēls, kad velns Viņu kārdināja, bet Raksti mums vēstī, ka Jēzus Kristus ar velnu viegli tika galā. Un tas rakstīts kā mierinājums un iedrošinājums mums.

Arī mums, Kristus draudzei, ikdienas ir jāsastopas ar līdzīgiem trīs veida kārdinājumiem. Ar miesas, pasaules un velna kārdinājumiem.
Lai gan mēs esam kristīti un atdzimuši, mēs joprojām dzīvojam grēcīgajā miesā, kas mūs ikdienas vilina uz nešķīstību, slinkumu, izlaidību, krāpšanu, melošanu, viltu un citām iekārēm. Mūs iespaido redzētais, dzirdētais, baumas, slikts piemērs, televīzija, internets, laikraksti. Poti, ļaunums no iekšienes un ārienes vēlas mūs piespiest darīt to, kas ir mūsu grēcīgajā dabā – grēkot.

Otrkārt, pasaule mūs apvaino, tuvinieki mūs kaitina un dzen dusmās. Ik uz soļa ir neuzticība, skaudība, naids, apmelošana, vardarbība un netaisnība, iedomība un lepnums, pārmērīga greznība un varas kāre.

Un treškārt, velns ne vien ir klāt pirmajos divos kārdinājumos, bet cenšas mūs ievest arī maldos. Viņš mudina mūs neievērot un nicināt Dieva vārdu, lai atrautu mums ticību, cerību un mīlestību, un ievestu māņticībā, neticībā, pārdrošība, izmisumā, lai visbeidzot mūs padarītu pavisam trakus un neprātīgus.

Šādi mēs ik mirkli tiekam kārdināti. Kad viens kārdinājums beidzas, tad sākas nākamais vai arī nāk visi uzreiz.

Tādēļ mums jālūdz, kā Kristus mūs mācījis lūgt: „Un neieved mūs kārdināšanā.” Šajā lūgšanā mēs lūdzam, lai Dievs mūs sargā un uztur, ka velns, pasaule un mūsu miesa mūs nepieviļ, nedz ieved neticība, izmisumā vai arī citā lielā kaunā un grēkā, un kaut arī tie mums uzmācas, mēs tomēr beigās uzvaram un virsroku paturam.

Mēs nevaram aizbēgt no savas miesas un pasaules. Bet, ja to arī mēģinām, tad mums jāatceras, ka velns ir visur. Bet ko mēs varam darīt? Mēs varam lūgt, uzklausīt un mācīties Dieva Vārdu, saņemt grēku piedošanu un Svēto Vakarēdienu. Proti, mēs varam saņemt Dieva stiprinājumu, žēlastību un mierinājumu tur, kur Viņš apsolījis to dāvāt.

Tādēļ „Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. Tam turieties pretī stipri ticībā, zinādami, ka tās pašas ciešanas ir uzliktas jūsu brāļiem pasaulē. Bet visas žēlastības Dievs, kas jūs Kristū ir aicinājis Savā mūžīgajā godībā, Tas jūs pēc īsām ciešanām pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus. Viņam vara mūžu mūžos. Āmen!” (1.Pēt. 5)

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.