30. Ko Dievs aizliedz ar otro bausli?


Sprediķis ciešanu laika otrajā svētdienā

Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: “Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: “Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.” Bet viņa sacīja: “Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: “Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā. [Mt.15:21-28]


Šī meitene nebija vienkārši slima ar kādu dīvainu, neizprotamu slimību. Lai gan visas slimības ir velna darbs, tomēr apsēstība ir daudzkārt baisāka par jebkuru slimību. „Tā ir tāda nelaime”, saka latviešu tautas skolotājs, vācu mācītājs Georgs Mancelis (1593-1654), „kas nav vārdiem aprakstāma. Kas tādus cilvēkus ir redzējis, tam atceroties vien viņus, visi mati stāvus ceļas un visa sirds drebēt dreb.” Lai izprastu, kas īsti ir ļauno garu apsēstība, apskatīsim dažus evaņģēliju tekstus, kuros runāts par šādiem ļauno garu pārņemtiem cilvēkiem.

Mateja evaņģēlijā atrodams stāsts par diviem ļauno garu apsēstiem vīriem, kas vairījās no cilvēku sabiedrības, dzīvoja kapos, un bija tik briesmīgi, ka neviens tiem neuzdrīkstējās pat tuvoties. Kad Jēzus no tiem izdzina ļaunos garus, tie ieskrēja cūku ganāmpulkā un kopā ar cūkām iegāzās no kraujas jūrā, noslīcinādami visu ganāmpulku (Mt.8:28-34). Evaņģēlisti stāsta arī par kādu cilvēku, kura dēlu ļauns gars reizēm satvēra. Kad tas notika, viņa dēls sāka kliegt un kratīties, tam uz lūpām parādījās putas, un ļaunais gars no šā cilvēka ātrāk neatstājās, pirms nebija to galīgi novārdzinājis. Tas bija viņu apsēdis jau no bērnības, un vairākas reizes šādos krīzes brīžos zēns bija iekritis ugunī un ūdenī (Lk.9:37-42; Mt.17:14-21; Mk.9:14-29). Citā vietā evaņģēlisti stāsta par kādu vīru, ko ļaunais gars bija padarījis kurlmēmu (Mt.15:29-31; Mk.7:31-37). Evaņģēlijos apsēstība tiek skaidri nošķirta no parastām slimībām (Lk.6:17-19). Tā arvien rada cilvēkiem briesmīgas garīgas mokas, ciešanas un arī fiziskus defektus.

Naivi būtu domāt, ka Jēzus kā seno laiku cilvēks nepazina atsevišķas slimības un piedēvēja tās ļauno garu apsēstībai. Apsēstība bija kaut kas vairāk nekā tikai parasta slimība. Tā bija reāla velna vara pār cilvēku, kas izpaudās atbaidošā un mokpilnā veidā.

Kaut ko līdzīgu apsēstības stāvoklim cilvēkā var panākt ar stipru medikamentu palīdzību. Padomju psihiatriskajās slimnīcās šādas metodes tika pielietotas, lai salauztu politieslodzītos. Lielās zāļu devas pārvērta cilvēkus sāpju plosītā, bezpalīdzīgā kamolā. Kāds politieslodzītais sniedz sekojošu aprakstu: „Nakts bija laiks, kad dzīve slimnīcā visvairāk pietuvinājās Dantes ellei: visi iemītnieki tika ieslēgti palātās un sazāļotie pacienti tad vārtījās savās šaurajās guļvietās, sāpēs vaidēdami, nekontrolējami raustīdamies vai ciezdami no šausmīgām konvulsijām.. ar pēdējiem spēkiem [tie] lādēja psihiatrus un padomju varu.” Šķiet, ka padomju mediķi bija no ļaunajiem gariem vai paša velna aizguvuši veidus, kā mocīt cilvēkus, vai pareizāk sakot, paši kļuvuši par ļaunajiem gariem. Viņi tiešām rīkojās kā ļauni gari, apsēzdami un mocīdami citus. Kaut kādā mērā tas izpaudās visā padomju valstī, kas kopumā atgādināja apsēstības pārņemtu ļaužu masu, kur cilvēki visos iespējamos veidos centās mocīt viens otru. Šai bezjēdzīgajai kārei mocīt, pazemot un slepkavot nebija sapratīga pamatojuma – tā bija velna apsēstība. Rumāņu mācītājs, bijušais politieslodzītais Čeušesku režīma moku kambaros, Ričards Vurmbrands šim fenomenam ir veltījis veselu grāmatu, kas saucas „Marks un sātans” . Šajā grāmatā autors ne tikai apraksta faktus, kas liecina par marksistu atklātu un apzinātu saistību ar sātana kultu, bet norāda arī uz slēptākām tā izpausmēm: „Jādomā, ka tikai nedaudzi no komunistu augstākajiem vadītājiem ir bijuši un ir apzināti sātanisti, bet pastāv arī neapzināts sātanisms. Cilvēks var būt sātanists, nezinādams, ka šāda reliģija pastāv. Taču, ja viņš ienīst priekšstatu par Dievu un Kristus vārdu, ja viņš dzīvo tā, it kā būtu vienīgi matērija, ja viņš noliedz reliģiskos un morālos principus, tad patiesībā viņš ir sātanists.” Cilvēkiem piemīt visnotaļ saprotama vēlme nepatīkamo pagātni iespējami ātri aizmirst un nepieminēt, it kā tās nemaz nebūtu bijis. Tā ir velna viltība, kas ļautu viņam savu reiz izmēģināto ieroci izmantot atkal no jauna. Nākošo paaudžu dēļ mēs nedrīkstam ļaut nogrimt aizmirstībā faktiem par „ļaunuma impērijas” patieso raksturu. „Gulaga arhipelāga” ievadā Aleksandrs Solžeņicins citē krievu sakāmvārdu, kurš kļuvis populārs, laikiem mainoties: „Nevajag!.. Nevajag pagātni aiztikt!.. Kas bijušo piemin, tam acs lai kļūst akla!” „Taču”, piebilst Solžeņicins, „sakāmvārds beidzas tā: „Bet kas aizmirst – tas lai kļūst pavisam akls!” Dziļa patiesības slēpjas šajos vārdos, proti, pagātnes aizmiršana dara cilvēkus garīgi aklus, kas atkal no jauna varētu ievest apsēstībā veselas nācijas. Tādēļ uz apsēstību nevajadzētu raudzīties tikai kā uz kādu seno laiku parādību. Tā ir reāls drauds arī mūsdienu cilvēkam. Tā kļūst par realitāti visur tur, kur cilvēki atsakās no Dieva svētības, apzināti vai neapzināti padodamies velna varai.

Tā tas bija noticis ar kanaāniešu tautu senatnē un tā tas notika ar padomju tautu pavisam nesenā pagātnē. Velna dīdīti, šie ļaudis bija spiesti ciest baisas mokas un tikai atsevišķi cilvēki tika izglābti un iemantoja pestīšanu. Arī mūsu dienās netrūkst velna apsēstu cilvēku. Ir zināmi pētījumi par slavenu rokmūziķu saistību ar tumsas spēkiem, kas beigusies ar īstu apsēstību. Par vairāk vai mazāk apsēstiem var saukt arī cilvēkus, kas pārņemti ar dažādām bezdievīgām filozofiskām un politiskām idejām; ir cilvēki, kas ir apsēsti ar tieksmi pēc varas un naudas; visbeidzot tikpat izplatīta cik reāla ir arī mūsdienu cilvēku apsēstība ar seksu, narkotikām un alkoholu, kas rada ne tikai fiziskas ciešanas un kroplību, bet arī dziļu garīgu atkarību. Tātad mēs varam runāt par garīgu un fizisku apsēstību.

Garīgā apsēstība plašākā nozīmē attiecas uz visiem neticīgajiem, kuriem sātans ir aptumšojis prātu. Šaurākā nozīmē garīgā apsēstība attiecas uz tiem, kurus sātans ir pārņēmis, piepildījis un nodarbina īpaši intensīvi. Piemēram, tie ir Bībeles kritiķi, patiesības noliedzēji un sociālisti – maldu mācītāji, kas piepilda baznīcu un laicīgo valsti ar visdažādākajiem maldiem. Garīgā apsēstība neatbrīvo cilvēku no atbildības, jo šādi apsēsti cilvēki grēko paši pēc savas brīvas gribas. Citādi tas ir ar miesīgu apsēstību, kad velns iemājo cilvēkā un valda pār to, pakļaujot viņa prātu un gribu. Miesas apsēstība ir nelaime, kas var uzklupt ikvienam. Miesas apsēstības gadījumos cilvēks zaudē gan savas prāta spējas, gan emocionālās funkcijas, gan gribu. Tā kā apskaidrības brīžos fiziski apsēsti cilvēki nožēlo pašu izteiktos zaimus un rīcību, tad tas liecina, ka viņi to darījuši piespiedu kārtā, tiekot pret savu gribu pakļauti sātana varai. Šādi cilvēki nevar vairs atbildēt par savu rīcību un ir pamats cerēt, ka Dievs viņus izglābs.

Īpaši liels ir velna naids pret baznīcu, kuru tas cenšas iznīcināt, uzspiežot baznīcai antikrista tirāniju un dažādas maldu mācības. Lai grautu baznīcu, velns darbojas arī politiskajā un ģimenes sfērā, samaitājot to un vēršot pret baznīcu.

Dievs izmanto ļaunos eņģeļus, lai sodītu ļaunos cilvēkus par patiesības noliegšanu un pārbaudītu ticīgos. Parasti apsēstie cilvēki stieg arvien dziļāk un dziļāk savā apmātībā, līdz iet bojā. Tikai retais tiek izglābts no šiem velna valgiem. Par vienu šādu gadījumu mēs dzirdējām šīs dienas evaņģēlijā, kur Jēzus salauza velna varu un atbrīvoja kanaāniešu sievas meitu. Jēzus vara pār ļaunajiem gariem, nevis pati apsēstība, ir galvenais šajā evaņģēlija stāstā. Tajā gan atklājas arī daudzas citas lietas. Piemēram, mēs lasām par ticības un patiesas lūgšanas nozīmi; redzam, ka pat atrodoties bezdievīgas tautas vidū, atsevišķi cilvēki var nākt pie ticības un tikt izglābti no velna varas; lasām arī par ticības raksturu – ticība ir tikpat pazemīga, cik neatlaidīga. Tomēr galvenais, ko mums atklāj šis Mateja stāsts ir Jēzus vara pār tumsas kungu, kas tiek dāvāta cilvēkiem, lai atbrīvotu mūs no velna un ļaunajiem gariem. Jēzus uzvara pār velnu un ļaunajiem gariem ar varenu spēku turpina darboties arī mūsu dienās. Tie, kas pieder Jēzum un paliek Viņa mācībā, iegūst brīvību no velna varas – meliem, ar kuriem tas paverdzina pasauli. Svētajā Kristībā velns tiek padzīts, cilvēks atbrīvots no viņa varas un Svētais Gars turpina ikdienas dzīt ļaunumu prom no ticīga cilvēka dvēseles un miesas. Īpaši liela nozīme te ir patiesai un skaidrai Evaņģēlija sludināšanai, grēku atlaišanai un Svētajam Vakarēdienam. Ja cilvēks uzklausa Evaņģēliju, sūdz savus grēkus, tic piedošanai un saņem Kristus miesu un asinis Vakarēdienā, tad Svētais Gars arvien vairāk un vairāk iemājo viņā un dara viņu šķīstu, svētu un Dievam tīkamu. Šis varenais spēks nāk no Jēzus uzvaras pār velnu, kas izcīnīta cilvēku dēļ un tiek dāvāta katram, kas vēlas to saņemt. Cilvēkam atliek tikai to lūgt un saņemt, kā to darīja pagānu sieva, par kuru lasījām Mateja evaņģēlijā. Āmen.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.