208. Ko māca trešais ticības loceklis?


Sprediķis ciešanu laika ceturtajā svētdienā

Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tiberijas, jūrai. Bet Viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko Viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar Saviem mācekļiem. Bet Pashā, jūdu svētki bija tuvu. Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. Filips Viņam atbildēja: “Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.” Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: “Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” Jēzus sacīja: “Lieciet, lai ļaudis apsēstas!” Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās – vīru vien kādi pieci tūkstoši. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: “Salasait atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!” Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši. Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: “Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet, Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai Viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā. [Jņ.6:1-15]

Jēzum apkārt vienmēr pulcējās dažādi ļaudis – muitnieki un grēcinieki, farizeji un saduķeji, priesteri un rakstu mācītāji, slimie, kroplie un ļauno garu apsēstie. Daudzi gribēja Viņam ko jautāt, saņemt palīdzību vai padomu, bet bija arī tādi, kas vēlējās Viņu izaicināt, kārdināt un piekrāpt. Īsi sakot, miera un atpūtas brīži Jēzum gadījās reti. Parasti gan Viņš no ļaudīm nevairījās, bet tieši otrādi – labprāt atbildēja pat acīm redzamiem ienaidniekiem, palīdzēja neveselajiem un velna mocītajiem. Žēlsirdīgs, laipns un draudzīgs bija šis savādais vīrs no Nācaretes. Nāciet visi pie manis, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, jo Es jūs gribu iepriecināt – Viņš aicināja ļaudis, un tie arī nāca pie Viņa no tuvienes un tālienes. Taču šoreiz Jēzus meklēja vientulību, gan sevis, gan savu mācekļu dēļ. Tuvojās Pashā svētki, priekšpēdējie Jēzus mūžā. Pavisam nesen Hērods bija licis nocirst Jāņa Kristītāja galvu un tuvojās laiks, kad Dieva izraudzītais upura Jērs Pashā svētkos būs Viņa paša Dēls. Noliktais laiks bija tuvu. Jēzus bija gatavs mirt par cilvēku grēkiem. Par to vajadzēja īpaši runāt ar mācekļiem, lai viņus stiprinātu, iedrošinātu un pamācītu. Tādēļ kopā ar saviem mācekļiem Jēzus pārceļas pāri Galilejas ezeram. Tomēr ļaužu pūlis pa ezera krastu jau bija aizsteidzies viņiem priekšā. Mācekļi bija noguruši, pārsteigti un neapmierināti, bet Jēzus, izkāpis krastā, atkal ķērās pie sava darba, mācīdams un dziedinādams ļaudis. Tad, tomēr mēģinādams atrast kādu atelpas brīdi, Jēzus kopā ar mācekļiem uzkāpj kādā vientuļā kalnā.

Bija sācies jūdu jaunais gads, ritēja pirmais mēnesis Nisans, kas sev līdzi atnesa maigo un brīnišķīgo Jūdejas pavasari. Bija silts, leknā zaļā zāle jau klāja kalna nogāzi, viss ziedēja, plauka un smaržoja, visapkārt mutuļoja dzīvība, un pāri visam, šim grūti aprakstāmajam skaistumam, pletās saules pielietās, dzidrās Galilejas debesis. Bija tik labi un patīkami baudīt šo īso atelpas brīdi, taču vajadzēja to arī izmantot, lai pārrunātu nepieciešamās lietas ar mācekļiem. Sildīdamies pavasarīgās saules staros, Jēzus pacēla acis, domās meklēdams īstos vārdus, taču tūdaļ saprata, ka arī šoreiz nebūs viegli īstenot savus nodomus: no dažādām pusēm pa kalna nogāzi tuvojās lielāki un mazāki ļaužu pulciņi. Tur bija cilvēki, kas bija klausījušies Viņa sludināšanu, tur bija nesen dziedinātie slimnieki, tad vēl ļaudis, kas bija atbrīvoti no dēmonu varas, un tiem klāt vēl bija nākuši svētceļnieki, kas cauri Galilejai devās uz Jeruzālemi. Netraucēta saruna ar mācekļiem atkal vairs nebija iespējama. Pēc brīža Jēzus jau bija pūļa ielenkts. Pa lielākai daļai tas diemžēl bija ziņkārīgo pūlis, kas meklēja brīnumdari. Tomēr Jēzus sirds iežēlojas par šiem ļaudīm, jo tie bija kā avis bez gana, tādēļ savā dievišķajā gudrībā Jēzus atrod veidu, kā vienlaicīgi pamācīt gan ļaužu pūli, gan savus mācekļus.

Tuvojās vakars, vieta bija vientulīga un šie cilvēki bija palikuši bez iztikas, viņus vajadzēja paēdināt. Un tā Jēzus nolemj vienlaicīgi darīt trīs darbus, proti, pamācīt savus mācekļus, apkārtējo ļaužu pulku un turklāt vēl visus paēdināt.

Lai īstenotu savu nodomu, Jēzus pievēršas, Filipam – vienam no Viņa divpadsmit mācekļiem, kas vienmēr visu centās saprast un aptvert ar savu cilvēka prātu, mūsdienās mēs viņu sauktu par praktisku, racionāli domājošu cilvēku. „Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” –Jēzus vaicā (Jņ. 6:5). Izrādās, arī šoreiz Filips nav kavējies visu rūpīgi apsvērt, pārdomāt un aprēķināt. Viņu kopējā kasē bija 200 sudraba gabali. Varēja kādu aizsūtīt uz tuvējo ciemu, lai par šo naudu nopirktu pārtiku, bet, protams, ar to nepietiktu tik daudz cilvēkiem. Ar saviem aprēķiniem Filips iepazīstina arī Jēzu. Sekodami Filipa domu gājumam, arī pārējie mācekļi drudžaini rēķina un spriež, kur varētu rast ko ēdamu. Jāpārbauda klātesošie cilvēki, varbūt tie būs kaut ko paņēmuši līdzi. Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, nekavējoties veic nelielu inspekciju un tiešām, izrādās, ka kādam zēnam ir līdzi piecas miežu maizes un divas zivis. „Bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” – Andreja prieku par atradumu nomaina tūlītēja vilšanās (Jņ. 6:9). Mācekļi ir pārliecinājušies, ka viņu pašu resursi ne tuvu nav pietiekami, lai šos ļaudis varētu paēdināt. Ar līdzīgām rūpēm mēs sastopamies arī savās dzīvēs. Mums visapkārt ir tik daudz cilvēku, kam vajadzīga palīdzība, bet mūsu iespējas palīdzēt ir tik ierobežotas!

Te nu visu acis pievēršas Jēzum, tajās vīd gan neziņa, gan šaubas, gan arī cerība – ko Viņš darīs? „Lieciet, lai ļaudis apsēstas!” – mierīgi saka Jēzus Jņ. 6:10). Kad tie ir apsēdušies, mācekļi var aptuveni noteikt viņu skaitu, un tas ir liels – „vīri vien kādi pieci tūkstoši” (Jņ. 6:10). Tad Jēzus, ne mirkli nevilcinādamies, ņem maizes, kā ierasts saka pateicības vārdus Dievam un dod maizi un zivis cilvēkiem. Viņš sniedz tās tuvāk sēdošajiem, tie savukārt dod maizi un zivis tālāk, līdz beigu beigās visi ir paēduši, turklāt – „cik tiem gribējās” (Jņ. 6:11). Taču ar to vēl viss nebeidzas – Jēzus liek saviem mācekļiem salasīt atlikušās druskas, un tie pielasa divpadsmit grozus, kas palikuši pāri no piecām maizēm. Tā savus ļaudis paēdina Jēzus Kristus!

Ko lai mēs par to domājam? Protams, ir cilvēki, kas uzskata, ka nekas tāds nav noticis un arī nav varējis notikt. Tie ir vai nu galēji naivi materiālisti vai vienkārši aprobežoti ļautiņi, kas domā, ka viņu maize rodas nejauši, pati no sevis vai to dod noslēpumainā māte daba. Par viņiem mēs šeit nerunāsim, bet turpināsim savas pārdomas par traģisko pārpratumu, kas saistīts ar to, ko cilvēki sagaida no Jēzus un Viņa baznīcas.

Sāksim ar to, ka Jēzum nebija jānāk šajā pasaulē, lai remdētu cilvēku fizisko badu. Viņš nebija proletariāta vadonis, kas ieradies atņemt bagātajiem un izdalīt nabagajiem vai nodibināt kaut ko līdzīgu kristīgajam komunismam, kur visi būs paēduši. Viņa mērķis bija pavisam cits – Viņš pats bija maize, kas nākusi no debesīm, lai pasaulei nestu dzīvību. No laicīgās maizes neviens nespēj gūt mūžīgu dzīvību. Visiem tiem, kas ēd dienišķo maizi, reiz tomēr būs jāmirst. Tādēļ Jēzus aicina uzņemt neiznīcīgo barību. Nākošajā dienā pēc brīnumiem alkstošajam pūlim Viņš vairākkārt sacīs: „Es esmu dzīvības maize.. kas bauda manu miesu un dzer manas asinis, tam ir mūžīga dzīvība.” (Jņ. 6:35; 48, 54) Tomēr daudziem jo daudziem šie vārdi liksies pārāk smagi, lai tos spētu pieņemt. Šiem cilvēkiem galvenokārt interesēja viņu dienišķā maize, bet pārējais tiem šķita mazsvarīgs.

Jau iepriekšējā vakarā ļaudis atstāja bez ievērības Jēzus vēlmi, lai tie mācas izprast Viņa patieso sūtību. Ar savu brīnumdarbu, paēdinādams daudzus tūkstošus, Viņš vēlējās vispirms saviem mācekļiem parādīt, ka ir ne tikai viņiem labi pazīstamais vīrs no Nācaretes, bet arī Dievs. Mācekļi bija vienkārši ticīgi vīri, kas labi zināja, ka maize nekad nerodas pati no sevis. Beidzamajā instancē tās devējs arvien bija Dievs. Atkal darīdams Dieva darbus, Jēzus vēlējās stiprināt mācekļu ticību, lai tad, kad tie redzēs Viņu mirstam pie krusta, mācekļi neaizmirstu, ka pie krusta mirst pats Dievs. Tāpat Viņš vēlējās parādīt visiem pārējiem, ka Viņš ir žēlsirdīgais jūdu Dievs Jahve – Debesu Ķēniņš, kas glābj savu tautu no visām bēdām un nelaimēm. Daudzi no apkārtējiem vēl pavisam nesen bija dzirdējuši par kādu mielastu ķēniņa Hēroda namā, kas beidzās ar galvas nociršanu pravietim Jānim Kristītājam. Ar savu mielastu Jēzus viņiem vēlējās parādīt, ka Viņš ir citāds ķēniņš, nekā šīs pasaules ķēniņi. Viņa mielasts nes nevis nāvi, bet dzīvību.

Tomēr jūdi izrādījās ļoti pragmatiska tauta. Šajā ziņā viņi nebūt neatpalika no mūsdienu cilvēkiem – ko gan citu mums vēl vajag? Šis vīrs dziedina slimības un spēj paēdināt. Vai tas nav tas, kas mums vajadzīgs? Lai Viņš top par mūsu ķēniņu, padzen romiešus un valda pār mums! Un tie ar varu mēģināja Viņu celt par ķēniņu (Jņ. 6:15)! No šāda neprāta Jēzus novēršas un bēg. Viņš ir citāds ķēniņš, kas grib valdīt citādi nekā valda šīs zemes ķēniņi un dot savai tautai nevis tikai šīs zemes, bet vispirms debesu maizi. Kad cilvēki to beidzot saprata, lielākā daļa no viņiem sauca – mēs negribam, ka šis pār mums valda, sitiet Viņu krustā! (Jņ. 19:6)

Ar līdzīgām ilgām cilvēki arvien ir raudzījušies arī uz Kristus baznīcu. Ja baznīca dotu tiem maizi, atrisinātu viņu sociālās problēmas, palīdzētu dzīvot veselīgu dzīvi, novērstu karus, tad viņi labprāt varētu to pieņemt. Tā dēļ cilvēki būtu pat ar mieru zemoties baznīcas priekšā. It kā nojaušot to, laicīgās labklājības vēsts arvien ir bijusi dažādu ķeceru, sociālo utopistu un arī antikrista baznīcas vēsts. Tā ir arī viltus reliģiska vēsts, ar kuru manipulē mūsdienu politiķi, solot cilvēkiem to, kas nav viņu spēkos, bet ko cilvēki labprāt gribētu sagaidīt. Tādēļ nevajadzētu brīnīties, redzot, ka sektas iet roku rokā ar dažādiem laicīgiem spēkiem, politiskām partijām un ļaužu grupām, kas sola paradīzi zemes virsū. Šajā ziņā lielu postu savulaik ir nodarījusi Romas baznīca un bez vainas nav bijuši arī austrumu katoļi un luteriskās valsts baznīcas. (Taisnības labad gan jāsaka, ka pašreizējais Romas pāvests savā grāmatā – „Jēzus no Nācaretes” šādu baznīcas sajaukumu ar laicīgo varu noteikti noraida un kritizē.) Kas grib iedziļināties šajā tik būtiskajā jautājumā, tam vajadzētu izlasīt arī lielā krievu rakstnieka Fjodora Dostojevska grāmatu „Brāļi Karamazovi”, kur nodaļā „Lielinkvizitors” autors ar neparastu redzīgumu apskata šo jautājumu. Arī Dostojevska laikabiedrs un draugs krievu domātājs Vladimirs Solovjovs savā stāstā „Antikrists” apraksta antikrista varu kā tādu, kas sola pasaulei sagādāt politisku mieru, laicīgu labklājību un reliģisku vienotību. Kā liecina vēsture, tieši šādu tukšu utopisku solījumu dēļ, tik bieži ir tikusi piedzīvota vilšanās. Vienalga, kas ir bijis solītājs, iznākums arvien ir bijis viens – paradīze zemes virsū nav tikusi nodibināta un nekad arī netiks. Tomēr cilvēki arvien cerēs un lētticīgi ticēs, ka tas varētu notikt un tādēļ tiks pievilti. Kristīgā ticība māca, ka tieši šis veids būs viens no galvenajiem antikrista darbības veidiem, proti, Dieva vārdā apsolīt cilvēkiem laicīgu mieru un labklājību. Turpretī Kristus nav blēdis un nekad necenšas izmantot ļaužu lētticību. Tādēļ Viņš bēg un vairās no šādas lētas slavas un popularitātes.

Mēs dzīvojam kritušā pasaulē, kur cilvēki slimo, cieš trūkumu, dara viens otram pāri, pieviļ un izmanto viens otru un šis posts nevis ies mazumā, bet diemžēl arvien pieaugs, tuvojoties pasaules galam. Pavisam nepareizi būtu domāt, ka Jēzus ir nācis pasaulē, lai šeit nodibinātu veselo un bagāto valsti. Viņš nevienam to nav solījis, un to nevajadzētu darīt arī baznīcai. Arī politiķu rokās nav tādu līdzekļu, ar kuriem tie varētu garantēt valsts uzplaukumu un labklājību. Ja, kāds sola, ko tamlīdzīgu, tad labākajā gadījumā viņš ir naivs muļķis, bet sliktākajā ļauns krāpnieks. Nabagie pie jums būs vienmēr – saka Kristus – un Viņš zina, ko saka.

Šajā pasaulē Kristus ir nācis cita iemesla dēļ, proti, Viņš ir nācis, lai remdētu cilvēku garīgo izsalkumu. „Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.” – Viņš saka Kalna sprediķī (Mt. 5:6).

Šo svētīgo garīgā izsalkuma stāvokli rada sava grēcīguma un nepilnīguma apzināšanās. Šis bads un šis izsalkums ir svētīgs, un tas tiks remdēts. Taču tie, kas nākuši pie Jēzus, lai remdētu tikai savu miesas izsalkumu, arvien paliks vīlušies. Pēc brīnumainās vairāk nekā piectūkstoš ļaužu paēdināšanas Jēzus sarūgtināts pārmeta jūdiem: „Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet, ka esat baudījuši maizes un paēduši.” (Jņ. 6:26) Tā vietā Jēzus mudina uzņemt neiznīkstošo barību, kuru tiem dāvāt ir nācis Cilvēka Dēls (Jņ. 6:27). Maize palīdz tikai uz brīdi remdēt izsalkumu un tikai uz brīdi uztur dzīvību, bet Jēzus pats ir maize, kas nākusi no debesīm. Viņš ir patiesā dzīvības maize; kas Viņam tic, tam nesalks un neslāps nemūžam. Viņa miesa ir patiesa maize, no tās ēdīs tūkstoši un atkal tūkstoši un visiem pietiks. Viņa krusta veikums būs mūžīgās dzīvības avots, ikviens, kas dzers no tā, veldzēs savas slāpes un mantos mūžīgo dzīvību – un šīs barības pietiks visiem un vēl paliks pāri. To Jēzus vēlējās ļaudīm iemācīt ar savu brīnumdarbu.

Tieši šo maizi – maizi, kas dod mūžīgo dzīvību, baznīcai ir atstājis mantojumā tās Kungs Kristus. Tādēļ Baznīcas augstākais uzdevums ir kļūt nevis par sociālas aprūpes iestādi, bet mūžīgās dzīvības maizes izdalītāju Altāra sakramentā. Kas attiecas uz laicīgo maizi, tad tā ir jāatstāj mīlestības pilnā, žēlsirdīgā Dieva rokās. Viņš zinās kur, kā un kad to dot. Kristiešu sūtība ir dzīties nevis pēc laicīgās maizes, bet pēc tās maizes, kas nāk no debesīm. Laicīgo maizi gādīgais debesu Tēvs vienkārši piemetīs, kā Viņš to saka ar saviem vārdiem un rāda ar saviem darbiem un piemēriem. Sakot šos vārdus, tūdaļ ausīs skan dažādu sociālistu un merkantilu baznīcas administratoru vaimanas un iebildumi. Tā ir kārdinātāja balss, kas baznīcai vienkārši jānoraida, tāpat kā Jēzus noraidīja velna pamudinājumu pārvērst akmeņus maizē. Jēzus arī noraidīja mēģinājumu celt Viņu par laicīgu valdnieku, padarīt Viņu par maizes sagādnieku. Pasaule, atriebdamās Viņam, savu galveno apsūdzību formulēja šādi – Viņš pats sevi ceļ par ķēniņu! (Jņ. 19:21) Svinīgā nopietnībā Jēzus atbild Poncijam Pilātam, kas simbolizē šīs pasaules varu: „Mana valstība nav no šīs pasaules.” (Jņ. 18:36) Un tomēr Viņš bija Ķēniņš, bet ne tāds ķēniņš, kādu cilvēki vēlējās redzēt. „Tu pareizi saki”, Jēzus atbildēja Pilātam, „Es esmu Ķēniņš. Tāpēc es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību.” (Jņ. 18:37) Bet pasaulei par šādu patiesības Ķēniņu bija tikai viens spriedums: „Nost, nost ar to! Sit Viņu krustā!” (Jņ. 19:15)

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.