34. Kad ir atļauts zvērēt un tas arī jādara?


Sprediķis ceturtajā svētdiena pēc Kristus augšāmcelšanās svētkiem

Tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju. Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku – jo tie netic Man. Taisnību – jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit. Tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu. Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc Es jums sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. [Jņ.16:5–15]


[Pirms sāc lasīt šo e-sprediķi noteikti IZLASI autora e-Reflexiju]

Šī ceturtā svētdiena pēc Kristus augšāmcelšanās svētkiem, kā to piesaka šīs dienas introits, saucas Cantate jeb “Dziediet!” – pēc 96. psalma vārdiem “dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu”. Manuprāt, šai dienai atvēlēto Rakstu lasījumu un attiecīgās noskaņas dēļ šī ir viena no skaistākajām dienām mūsu baznīcas gadā. Kādēļ? Jo cilvēkiem jau patīk viss kaut kas jauns un dažādas pārmaiņas, jo katrai mūsu dienai klāt ir kaut kāds trūkums, kaut kāda vajadzība, un nekad nav tā, ka nevarētu būt vēl labāk. Un tas vēl ir maigi teikts, ņemot vērā tās pamatīgās un nereti neatrisināmās nebūšanas un ķibeles, kas rada tādas dažnedažādas mūsu vajadzības un ilgas. Un pārmaiņas, jaunumi gluži vienkārši uztur pie dzīvības cilvēka cerību – ka pašas pārmaiņas ir iespējamas un ka tāpēc ir iespējamas arī pārmaiņas uz labu.

Tiesa, Bībele mūs brīdina neaizrauties ar pārlieku optimismu pārmaiņu un jaunumu sakarā. Gudrais Salamans saka, ka “nav nekā jauna zem saules” – visas pārmaiņas šai pasaulē ir tikai šķietamas, tās iet pa apli, pa apburto loku, un visādi jaunumi rada tikai jaunuma ilūziju, jo pamatā problēmas paliek tās pašas vecās, un tās nav atrisināmas ne ar kādām pasaulīgām maiņām un jaunumiem. Uz sejas kopšanas līdzekļiem, šampūniem, zobu pastām, sezonas apģērbu kolekcijām skatlogos mēdz likt lielus, acīs krītošus uzrakstus – “Jaunums!”, bet šis jaunums novalkāsies visai drīz, āda tik un tā kādreiz novecos un zobi… Nu jā. Katrā ziņā, lai cik arī labi šie jaunumi būtu, problēmas paliek vecās. Pēc būtības tās netiek atrisinātas. Nekādi brīnumi jau nenotiek. Bet šīs svētdienas vēsts saka: “Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, jo Viņš dara brīnumus.” Viņš dara.

Dziesma, dziedāšana ir kaut kas īpašs. Parasti mēs ne no šā, ne no tā nedziedam. Dziesma ir ļoti īpaša. Tai mūsu valodā un tātad arī apziņā ir saikne ar dziedināšanu: dziedāt un dziedināt, tā teikt, ir dvīņu vārdi. Dziedināt var dziedot – dziedot kādam klausītājam, un arī pats cilvēks, kad tiek “dziedināts” jeb vedināts, mudināts uz dziedāšanu, ar to var tikt dziedēts no savām raizēm un vainām. Dieva vārds šodien mūs dziedina. Absolūcijā, Vakarēdienā, Rakstu lasījumos un arī sprediķī caur Dieva vārda apsolījumu mēs dažādā veidā saņemam dziedinājumu – no grēka, vainas un nāves, no svešniecības pret Dievu, un mums tiek dota veselība un veselums – pati mūsu esamība tiek darīta vesela, vienota, jo nekas no esošā nespēj pastāvēt bez svētīgas saiknes ar savu Radītāju. Caur Dieva vārdu, kā to saka arī apustulis Jēkabs, mēs tiekam atgriezti veselā, vienotā dzīvē un dzīvībā – no grēka, nāves un ienaida ar Dievu grēku piedošanā, mūžīgā dzīvībā un sadraudzībā, jā, pat Tēva un bērnu attiecībās ar Dievu: “Viņš mūs ir dzemdinājis ar patiesības vārdu,” saka Jēkabs. Tā ir jauna dzīve, jauna realitāte, kas mums Dieva vārdā un sakramentos tiek dota. Vesela, no grēka un jebkāda trūkuma ēnas dziedināta dzīve. Un šī jaunā dzīve jeb kristīgā ticība mūs dziedina: tā mudina, tā vedina un skubina dziedāt – par zīmi Kristus ticībai un par mūsu katra dvēseles veselības un veseluma aizvien stingrāku iesakņošanos dievbērnībā un uzticībā Kristum.

Tā ir pilnīgi jauna dziesma, jo arī mēs, ticībā atdzimuši, kā to saka Jēkabs, esam jauni radījumi – pilsoņi un iemītnieki jaunajā Dieva pasaulē, kas pilnībā atklāsies tiesas dienā līdz ar augšāmcelšanos. Tāpat kā mūsu ticība ir radīta no nekā vienīgi pēc Dieva brīvas gribas Viņa mīlestībā caur Viņa vārdu, tā arī ticības radītā valoda ir pavisam jauna – šai pasaulei un tās lietu kārtībai sveša un nesaprotama. Jaunā dziesma, ticības apliecība, ar ko ticīgie slavē Dievu, neticībai un grēkam ir sveša un par riebīga. Jo Svētais Gars – Jēzus Kristus no Tēva sūtītais ticības radītājs, devējs un mūsu aizstāvis – līdz ar Kristus dāvanām jeb grēku piedošanu nes pasaulē arī Dieva spriedumu. Proti, ticības dāvana jeb grēku piedošana uzvar grēku, nāvi un velnu, tādēļ grēkā kritušajai pasaulei un vecajam Ādamam jeb iedzimtā grēka samaitātajam cilvēkam mūsos katrā Svētā Gara vēsts un tās radītā ticība ir par postu un pazušanu.

Kristus tā arī saka, ka Viņam uzticīgo Aizstāvis jeb Svētais Gars pasaulei liks atzīt grēku, taisnību un tiesu. Bet tās ir atziņas, ko grēcīgā pasaule un vecais Ādams nepavisam negrib zināt. Grēks visu, kas ir tā samaitāts, paša acīs rāda kā svētu un nevainojamu, bet Svētais Gars nāk un saka: tu esi samatāts caurcaurēm, un Jēzus ir nācis pasaulē, dzīvojis svētu dzīvi, cietis nevainīgs, uzņemdamies svešu vainu un nu Viņš aiziet pie Dieva Tēva debesīs, lai Savu taisnību dotu ticīgajiem. Grēcinieks un viss grēcīgais negrib ticēt ne savai samaitātībai, ne arī taisnībai, kas līdz ar Jēzus ir Debesīs pie Tēva labās rokas un tiek mums pielīdzināta ticībā. Grēks liedzas ticēt, jo ticība to pazudina, un tieši tādēļ tas tiek pazudināts pavisam ar visu melu tēvu un grēka cēloni – lepno velnu. Tā Jēzus saka, ka Svētais Gars un Viņa nestā ticība pasludina “tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu”.

Līdz ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos mums ir skaidrs Dieva spriedums pār mums: grēku piedošana, žēlastība, dievbērnība un mūžīgā dzīvošana. Tāpat kā ir zināms spriedums pār grēku, nāvi, velnu un visām nebūšanām: gals, mūžības skatījumā – pat ļoti drīzs un briesmīgs gals. Bet mūsu jaunā dziesma – ticības valoda, kurā Dievu mēs saucam par savu Tēvu, Dievu Dēlu – par savu Brāli un Dievu Svēto Garu – par visuvareno Aizstāvi –, sākusi skanēt šai nīcībā un postā, tā mūs iedziedās, iedziedinās no visām vainām un žēlabām svētā mūžībā un nebeidzamā priekā. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

3 atsauces par “Sprediķis ceturtajā svētdiena pēc Kristus augšāmcelšanās svētkiem”

  1. ddauka:


    svieciens autoram vārdadienā!

  2. Didzis Meļķis:


    Paldies.

  3. Roberto:





Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.