94. Kāds sods skar sestā baušļa pārkāpējus?


Sprediķis Ascencio Christi in coelum dienā

Bet pēc tam Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši. Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. [Mk.16:14-20]

jesusascension.gif

Šodien aplūkosim mūsu Ticības apliecības artikulu, kurā sakām: es ticu uz Jēzu Kristu, kas uzkāpis Debesīs un sēž pie Dieva Tēva labās rokas. Šajā Evaņģēlija vietā tiek īsi aplūkots Kristus Debesbraukšanas notikums. Lūka to apraksta nedaudz plašāk un stāsta, ka mūsu Kungs četrdesmit dienas pēc savas augšāmcelšanās sapulcinājis visus mācekļus, kuriem Viņš jau vairākkārt bija parādījies, runājis ar viņiem un devis pavēli, sacīdams, kas viņiem jādara. Kad visi mācekļi bija sanākuši kopā Betānijā, kurp Kristus tos bija aizvedis, daži no tiem, ar Viņu runādami, jautāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā uzcelsi Israēlam valstību?” – Kristus viņiem sacīja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” To sacījis, Viņš, tiem redzot, tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm.” Un, kad mācekļi lūkojās debesīs, noraudzīdamies pakaļ Kristum, tiem līdzās nostājās divi vīri baltās drēbēs – “Tie sacīja: Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.” Tad viņi griezās atpakaļ uz Jeruzālemi no kalna, ko sauc par Eļļas kalnu, kas tuvu pie Jeruzālemes, vienu sabata gājumu. Un, tur nonākuši, viņi uzkāpa augšistabā, kur mēdza uzturēties… Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievām un Mariju, Jēzus māti, un ar Viņa brāļiem.” Tāds ir Kunga Jēzus Kristus Debesbraukšanas notikums; nu aplūkosim sīkāk šos Evaņģēlija vārdus.

Pirmkārt, šajā Evaņģēlijā izšķiramas divas daļas: viena ir tā, ka mūsu Kungs pavēl mācekļiem sludināt Evaņģēliju visā pasaulē; otrā ir vēsts par pašu Kristus debesbraukšanas notikumu. Šeit neaplūkosim to, kā mūsu Kungs nosoda mācekļu neticību un viņu siržu cietību, bet ķersimies pie vārdiem: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.” Te tu redzi, ko īsti mēs saucam par Evaņģēliju, proti, kad es saku: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts,” šajos vārdos ir ietverts viss Evaņģēlija saturs; kam tie ir, tam ir Evaņģēlijs.

I

Tā mēs jau iepriekš daudzkārt esam teikuši, ka Evaņģēlijs ir nevis tas, kas rakstīts grāmatās, bet dzīvs pasludinājums, kuram jātiek uzklausītam visā pasaulē un sludinātam visai radībai, lai visi, kam vien ir acis, to varētu dzirdēt, tas ir – Evaņģēlijam jātiek publiski pasludinātam, tā, lai tas atskanētu, cik plaši un atklāti vien iespējams. Jo vecā Bauslība un tas, ko sludinājuši pravieši, nav atskanējis visā pasaulē un pasludināts visai radībai – tikai jūdi to ir sludinājuši savās skolās. Taču Evaņģēlijs nedrīkst tikt šādi ierobežots – tam brīvi jāatskan visā pasaulē!

Tādēļ nav nepieciešams izdomāt citus skaidrojumus, kā to daži ir darījuši, teikdami, ka omnis creatura tomēr esot jāsaprot nevis kā visa radība, bet – kā cilvēks. Jo Kristus vārdi nenorāda, ka Evaņģēlijs būtu jāsludina tikai cilvēkiem, bet saka: šai vēstij jāatskan visas radības priekšā, tā, lai uz zemes nebūtu neviena nostūra, kurā tas vēl līdz Pastarai dienai nebūtu atskanējis. Tāds ir Dieva padoms – Viņš nolēmis, ka arī tie, kuri neprot lasīt un nav dzirdējuši ne Mozu, ne praviešus, tomēr ir jādzird Evaņģēlijs.

Kas tad ir Evaņģēlijs? Tas, ko Kungs Kristus šeit izteic ar vārdiem: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts.” Mēs bieži esam teikuši un es domāju, nu jau labi saprotam, ka Evaņģēlijs nepieļauj darbu sludināšanu – lai cik lieli un labi tie būtu; jo tas grib mūs izraut no mūsu pārgalvības un mācīt turēties tikai pie Dieva žēlsirdības, lai tiktu slavēts tikai Dieva darbs un žēlastība; tādēļ Evaņģēlijs nepanes to, ka gribam paļauties uz saviem darbiem. Jo vai nu vienam, vai otram ir jāzūd: ja paļaujos uz Dieva žēlastību un žēlsirdību, tad nepaļaujos uz saviem nopelniem un darbiem; un otrādi – ja palieku pie saviem darbiem un nopelniem, tad nevaru paļauties uz Dieva žēlastību. Jo – kā Sv. Pāvils Rom. 11: 6 saka – “Ja pēc žēlastības, tad vairs ne ar darbiem, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība.” Ja paļaujos uz savu nopelnu, tad saņemu savu algu, kura man pienākas; bet, ja tā ir žēlastība, tad nevaru teikt, ka man pienākas alga no Dieva – man jāatzīst, ka Viņš man visu ir dāvājis gluži nepelnīti.

Tādēļ, lai varētu sludināt Evaņģēliju, ir jāatmet visi darbi, ar kuriem cilvēki domā kļūt dievbijīgi – lai nepaliktu vairs nekas cits, kā vien ticība; jo man ir jātic, ka Dievs man bez kādiem nopelniem un neatkarīgi no visiem maniem darbiem ir dāvājis savu žēlastību un mūžīgo dzīvošanu, tā, ka man Viņām jāpateicas un jāsaka: es esmu priecīgs, slavēju Dievu un pateicos Viņam pat to, ka Viņš man pilnīgi nepelnīti, tikai no savas žēlastības ir dāvājis tik neizteicami bagātīgu dārgumu krājumu. Tātad Evaņģēlijs – kā Raksti saka – nav nekas cits, kā Dieva slavas un goda pasludinājums, – kā arī Ps. 19: 2 – 3 ir rakstīts: “Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu. Diena dienai to pauž, un nakts naktij dara zināmu.” Tādēļ ir jāsludina tā, lai gods un slava tiktu dota tikai Dievam, un nevis mums. Bet nav cita veida, kādā labāk slavēt un godāt Dievu, kā – apliecināt, ka Viņš tikai savas žēlsirdības un žēlastības dēļ atbrīvojis mūs no grēka, nāves un elles, nododams mūsu labā savu mīļo Dēlu un dāvādams mums visu dārgumu pārpilnību. Tikai ar šādu apliecību varam pienācīgi godāt, teikt un slavēt Dievu. Tieši par to runā visi Rakstos atrodamie izteikumi, kuros Dievs lepojas, ka iedibinās pasludinājumu, kura dēļ Viņš tiks slavēts un cildināts; tā, piemēram, kad Viņš Jes. 43: 21 saka: “Šī tauta, ko Es esmu sev izredzējis, lai pauž Manu slavu!” Tas ir, it kā Dievs sacītu: jūs, liekuļi, nedarāt neko vairāk, kā vien paši savās sirdīs slavējat paši sevi, tādēļ mana slava iet mazumā; jo jūs mani pārvēršat par bargu soģi un nelaipnu Dievu, tā, ka cilvēki jūt naidu pret mani un slepus domā: ak, kaut mums būtu cits Dievs, kas neprasītu no mums tik daudz – tādu Dievu gan mēs mīlētu. Tādēļ es gribu radīt sev jaunu, citādu tautu, kas mani atzīs un mīlēs, redzot, ka es tās darbus negribu uzlūkot, bet dāvāju visu bez kādiem cilvēku darbiem un nopelniem. Šo ļaužu sirdis atspirgs un atplauks, tā, ka viņi no prieka nevarēs vien beigt mani slavēt un cildināt.

Tādēļ paliec pie tā, ka tev nav jāmēģina šie vārdi vēl skaidrot un uzlabot – tev tie nav jāpadara labāki, nekā tos izteicis Kristus. Mūsu izglītotie vīri un augstās skolas ir vēlējušās šos vārdus uzlabot, sakot, ka Kristus sacītais jāskaidro tā: “Kas tic” (te jāsaprot: kas dara labus darbus), “tas taps izglābts.” Kurš gan viņiem būtu pavēlējis teikt šādu piebildi? Vai tev šķiet, ka Svētais Gars ir tik nesaprātīgs, ka pats nebūtu varējis pateikt visu, kas vēl piebilstams? Tā nu šie mācītie vīri ir pavisam aizēnojuši, jā, sagrozījuši šos cēlos vārdus, pievienodami tiem šādu papildinājumu. Tādēļ piesargies, ka neļauj šeit neko piebilst, bet paliec pie tā, kā šie vārdi skan, un saproti tos šādi: “Kas tic, tas tiks izglābts” – bez saviem nopelniem un darbiem. Kādēļ? Tādēļ, ka pats Dievs liek vēstīt un sludināt, ka Viņš licis nākt savam Dēlam Jēzum Kristum, lai Viņš ņemtu projām mūsu grēku un visas nelaimes. Jo Viņš redzēja, ka mēs paši no tā visa nespējam atbrīvoties – būtu neiespējami ar mūsu pašu darbiem un spēkiem iznīcināt grēku. Citādi Dievs būtu varējis aiztaupīt sev tādas pūles un zaudējumu – nelikt, lai Viņa Dēls cieš un mirst; un to visu Dievs licis pasludināt ar Evaņģēlija starpniecību.

Bet kas ir nepieciešams šādam pasludinājumam? Ir vajadzīga ticība; jo citādi es Evaņģēliju nevaru satvert. Ja tu par to rakstīsi grāmatu, tā nevienam nekādu labumu nenesīs, kaut arī tu tajā atklātu daudz dažādu domu. Tāpat arī – ja tu par to daudz sludini un runā vai dzirdi, bet netici – šis pasludinājums tev nepalīdz. Tev ir jātic un nešaubīgi jāpaļaujas uz to, ka viss ir tieši tā, kā Evaņģēlijs saka – ka nevis tavi darbi, bet Kunga Kristus darbs, miršana un augšāmcelšanās atraisa tevi no grēka un nāves varas. Pie tā tu nevari nonākt citādi, kā vien caur ticību.

“Bet, kas netic,” Kristus saka, “tiks pazudināts” – pat tad, ja viņš ir kristīts. Šie vārdi tev jāatstāj tādi, kādi tie ir. Jo Kristus saka nevis: kas netic, turklāt dara ļaunus darbus, bet runā pavisam īsi un skaidri, sacīdams: kaut arī tev būtu visu jaunavu šķīstība, visu mocekļu ciešanas un, īsi sakot, visi labie darbi, ko visi svētie jebkad ir darījuši, tomēr – ja tev nav ticības, tas viss neko nepalīdz.

Tādēļ tieši šie vārdi noraida visu klosteru, priesteru, mūku un mūķeņu dzīvi; jo tā ir gluži veltīga – dari, ko gribi, tev jau ir izteikts spriedums: ja netici, tu jau esi pazudināts. Tā nu šie divi izteikumi ar lielu spēku stājas pretī ikvienai mācībai un dzīves veidam, kas pamatojas cilvēku nopelnos un darbos.

Tādēļ salīdzini šis lietas, lai varētu pareizi spriest: kur ir ticība, tur visi grēki – lai cik daudz to būtu – ir aprīti un izdeldēti ar ticību; kur ir neticība, tur tu nekad nevarēsi paveikt tik daudz labu darbu, lai izdeldētu kaut vienu, vissīkāko grēku. Un, kā grēks nevar pastāvēt tur, kur ir ticība, tāpat labie darbi nevar būt atrodami tur, kur ir neticība. Tā nu labiem darbiem nav vajadzīgs nekas vairāk, kā vien ticība, savukārt grēkiem un ļauniem darbiem ir vajadzīga tikai neticība. Tātad tas, kurš tic, ir bez grēka un dara tikai labus darbus; turpretī tas, kurš netic, patiesi nedara nevienu labu darbu, bet tikai grēko.

Tādēļ es vēlreiz saku: tu nevari būt darījis tik daudz grēku un Dievs nevar būt pret tevi tik naidīgs, ka visi tavi grēki nevarētu zust un tikt piedoti, tiklīdz tu sāc ticēt. Jo caur ticību tu iemanto Kristu, kas tev ir dāvāts, lai Viņš atņemtu tavus grēkus; kurš tad nu būs tik pārdrošs, lai nolādētu Viņu? Tādēļ grēki – lai cik lieli tie būtu – nevar palikt pie tevis, ja tu tici. Jo tad tu esi mīļais bērns, un viss ir vienkārši – it viss, ko tu dari, ir pareizi. Bet, ja netici, tad esi nolādēts un iesi pazušanā, lai ko tu darītu; jo, ja tev nav Kristus, tu savu grēku nespēj iznīcināt.

Un nav neviena cita, kas varētu iznīcināt grēku – to spēj vienīgi Kristus. Tu varētu jautāt: kādēļ tad mums tomēr jādara labi darbi, ja nozīmīga ir tikai ticība? Atbilde: ja ticība ir īsta, tā nevar palikt bez labiem darbiem. Un otrādi – kur ir neticība, tur nav neviena laba darba. Tādēļ – ja tici, tavai ticībai noteikti sekos labi darbi. Jo ticība tev atnes pestīšanu un mūžīgo dzīvošanu, sev līdzi neatturami nesdama arī labus darbus. Jo, kā dzīvs cilvēks nespēj nerosīties vai iztikt bez ēšanas, dzeršanas un gulēšanas, tā, ka šie darbi nevar palikt nedarīti, kamēr vien viņš dzīvo, un ikviens dzīvs cilvēks tos dara tādēļ vien, ka ir dzīvs, nevis tādēļ, ka to visu viņam kāds pavēlējis vai uzspiedis, – tāpat arī, lai darītu labus darbus, nav vajadzīgs nekas vairāk, kā vien ticība. Tici, un labos darbus darīsi pats no sevis.

Tādēļ tev nenāksies ilgi prasīt labus darbus no tā, kurš tic – viņam visu iemācīs ticība; un tad viss, ko viņš darīs, būs vieni vienīgi brīnišķīgi labie darbi, lai cik necili tie izskatītos. Jo ticība ir tik cēla, ka vērš par labu it visu, kas cilvēkā atrodams. Un nav iespējams, ka cilvēkam, kurš dzīvo uz zemes, nekas nebūtu darāms. Tādēļ šādi darbi, kas darīti ticībā, ir brīnišķīgi labie darbi. Savukārt tur, kur ir neticība, neviens cilvēks tāpat nevar iztikt bez darbiem; un visi neticībā darītie darbi ir grēks; jo, kur nav Kristus, tur visi darbi ir veltīgi. Par to Sv. Pāvils runā Rom. 14: 23, sacīdams: “Viss, kas nenāk no ticības, ir grēks.” Tas ir, it kā viņš gribētu sacīt: kas nāk no ticības, ir viena vienīga žēlastība un taisnība – tas ir izsakāms pavisam īsi. Tādēļ arī nav jājautā, vai būtu nepieciešams darīt labus darbus – ticība tos dara nejautājot. To pašu lasām arī Ps. 25: 10: “Visi Tā Kunga ceļi ir žēlastība un uzticība tiem, kas tur Viņa derību un Viņa liecības.” Tas ir – kad Dievs mūsos darbojas un rada ticību, tad viss, ko darām, ir tikai žēlastība un tikai patiesība – viss nāk no īstā avots un tiek darīts neliekuļojot. Taču tas nozīmē, ka visi cilvēku ceļi ir nevis žēlastība, bet tikai dusmība, nevis patiesība, bet tikai izlikšanās un liekulība – jo te viss nāk no neticības.

Tādēļ tu nekādā ziņā nedrīksti izdomāt citus skaidrojumus un sacīt: lai cilvēks kļūtu dievbijīgs, ir nepieciešama nevien ticība, bet arī darbi. Jo no sacītā ir pietiekami skaidrs, ka darbi šai ziņā neko nevar palīdzēt, savukārt kaitēt var vienīgi neticība; tātad ar darbiem nepietiek. Kur ir ticība, tur viss ir labi. Neticībā nav lielas nozīmes tam, ka darbi ir ļauni, un tāpat arī ticībā tas, ka darbi ir labi, nav galvenais. Jo tikai neticība sabojā visus darbus, turpretī ticība visus darbus dara labus.

Bet ir vēl viena lieta, kuru Kristus šeit norāda, sacīdams: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts.” Te tu varētu sacīt: es skaidri dzirdu, ka arī Kristība ir nepieciešama pestīšanai. Jā, tā tiešām ir nepieciešama; taču Kristība nav darbs, kuru darām mēs. Kristībai ir jābūt kopā ar ticību tādēļ, ka Dievs grib, lai ticība nepaliktu apslēpta sirdī, bet izlauztos ārpusē, tiktu apliecināta un kļūtu redzama pasaules priekšā. Tādēļ Dievs ir iedibinājis šādu ārēju zīmi, ar kuras palīdzību ikviens var pierādīt un apliecināt savu ticību arī tad, kad jānes svētais krusts. Jo, ja ticība paliktu apslēpta sirdī, cilvēks varētu būt drošs, ka viņam nevajadzēs nest krustu, nedz sekot Kristum; ja pasaule nezinātu, ka esam ticīgi, tā mūs nevajātu.

Otrkārt, ja ticība paliktu apslēpta, mēs nevarētu panākt, lai kāds mūsu dēļ labotos un nāktu pie ticības. Tas nevarētu notikt, ja mēs atklāti neapliecinātu Evaņģēliju un nenestu ārēji redzamu zīmi, kas ļauj pazīt, kur un kuri ir kristieši. Dievs ir iedibinājis Kristību, lai mūsu ticība atklātos pagānu priekšā; tā nu tas, kurš ir kļuvis par kristieti un saņēmis Kristību, jau ir pakļāvis sevi pagānu un nekristīgu cilvēku uzbrukumu draudiem – tie kristieti var arī nonāvēt. Tādēļ ir nepieciešams, lai mēs, kas esam kristieši, saņemtu Kristību; ja nedomājam nest krustu, tad nevaram sacīt: es gribētu tikt kristīts.

Šī zīme mums dota arī tādēļ, ka pats Dievs grib mums palīdzēt būt pārliecinātiem par Viņā žēlastību, tā, lai ikviens varētu sacīt: Dievs man ir devis šo zīmi, lai es būtu pārliecināts par savu pestīšanu, ko Viņš man Evaņģēlijā apsolījis. Viņa dotais Vārds ir vēstule, un līdzās Vārdam saņemam arī Kristību, kas ir zīmogs. Tā šī zīme un zīmogs stiprina mūsu ticību.

Un tomēr arī šajā zīmē nav saskatāms nekāds cilvēku darbs – Kristība ir nevis mans, bet Dieva darbs. Jo tas, kurš man sniedz Kristību, stāv Dieva vietā un dara nevis cilvēka darbu, bet – kļūst par Dieva roku, kas paveic Dieva darbu; tā nu būtībā šo darbu dara pats Dievs. Tādēļ es varu un drīkstu sacīt: Dievs, mans Kungs pats mani ir kristījis ar cilvēka roku; ar to es varu lepoties un uz to varu paļauties, sacīdams: Dievs man ir devis zīmi, kas nevar melot un nemelos; tādēļ varu būt pārliecināts, ka Dievs man ir žēlīgs un grib mani atpestīt, turklāt Viņš caur savu Dēlu man ir sniedzis un dāvājis visu, kas Viņam pieder. Tā nu no mūsu puses ir tikai ticība, bet no Viņa puses – Vārds un zīme. Par to jau pietiekami bieži esam runājuši, tā, ka šoreiz to plašāk aplūkot nav nepieciešams.

Tālāk Evaņģēlijs runā par zīmēm, kuras ies līdzi visiem, kas tic; taču arī par šādām zīmēm tagad plašāk nerunāsim, bet pievērsīsimies otrajai daļai, ko atklāj šodien lasītā Evaņģēlija vieta, proti – Kristus Debesbraukšanai.

īsi sakot – nav jādomā, ka Kristus pieminētās zīmes būtu vienīgās zīmes, ko darīs ticīgie; tāpat arī nav tā, ka šīs zīmes būtu jādara visiem kristiešiem. Kristus šeit saka, ka visi kristieši var darīt zīmes. Jo, ja esmu ticīgs, es to visu varu darīt – šīs lietas ir manā varā; ticība dod tik daudz, ka man nav nekā neiespējama. Tādēļ, ja tas būtu nepieciešams un kalpotu Evaņģēlija izplatīšanai, arī mēs to visu varētu darīt; bet, tā kā šādas nepieciešamības nav, mēs to nedarām. Kristus arī nav teicis, ka visām šīm zīmēm jātiek darītām vienmēr un visu laiku, bet – ka kristieši var un spēj darīt tādas zīmes. Līdzīgi apsolījumi ir sastopami arī cituviet. Tā, piemēram, Jņ. 14: 12 Kristus saka: “Kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tie darīs.” Tādēļ mums šie vārdi jāatstāj, kādi tie ir, un nav jācenšas tos izskaidrot citādi – kā to daži ir darījuši, teikdami, ka zīmes bijušas Svētā Gara izpausmes kristietības rašanās laikā, bet nu Gars šādā veidā vairs neatklājas. Tas nav pareizi; jo Gara spēks arī tagad ir tāds pats. Ja arī tas netiek lietots tieši šādā veidā, tas tomēr nav svarīgi. Jo arī mums ir vara darīt šādas zīmes.

II

Nu mums ir jārunā par mūsu Kunga Debesbraukšanu. Pirmkārt, ir viegli teikt un saprast, ka mūsu Kungs uzkāpis Debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Taču tie ir tikai nedzīvi vārdi un izpratne, ja šis notikums netiek satverts ar sirdi.

Mums jāļauj, lai Kristus Debesbraukšana un sēdēšana pie Tēva labās rokas mums kļūst par spēcīgu un darbīgu lietu, kas arvien atrodas darbībā, un nav jādomā, ka Kristus būtu uzkāpis Debesīs, lai tur sēdētu un neko nedarītu, ļaudams šeit, uz zemes, valdīt mums pašiem. Viņš ir uzkāpis Debesīs tādēļ, ka tieši tur Viņam visvairāk ir nepieciešams darīt un valdīt. Jo, ja Viņš būtu palicis redzamā veidolā un dzīvojis uz zemes, Viņš nebūtu varējis tik daudz paveikt. Ne visi ļaudis varētu būt pie Viņa un Viņu dzirdēt. Tādēļ Kristus ir izvēlējies veidu, kā Viņš var būt pie visiem un valdīt visos – sludināt visiem un panākt, lai visi Viņa sludināšanu dzirdētu. Tādēļ tev šeit jāuzmanās – neiedomājies, ka nu Kristus ir aizgājis tālu projām no mums. Ir gluži pretēji: kad Kristus dzīvoja uz zemes, Viņš bija pārāk tālu no mums; tagad Viņš ir mums pat pārāk tuvu.

Taču prāts nespēj aptvert, kas notiek. Tādēļ šis ir ticības artikuls; šādās lietās ir jāaizver acis, lai nesekotu prātam, bet satvertu tās ticībā. Jo kā gan lai prāts spētu aptvert to, ka Kristus, būdams Cilvēks, redz visus ļaudis un pazīst viņu sirdis, dod viņiem visiem ticību un Garu, vai arī – ka Viņš sēž Debesīs, tomēr reizē arī ir un valda pie mums un mūsos? Tādēļ atstāj visas savas domas un iedomas, un saki: tie ir Raksti un Dieva Vārds, kas pārsniedz visu prātu un saprašanu. Tādēļ ir jānovēršas no prāta spriedumiem un jāsatver Raksti, kas runā par šo Cilvēku – par to, kā Viņš uzkāpis Debesīs, lai sēdētu un valdītu pie Tēva labās rokas; tādēļ aplūkosim vēl dažas Rakstu vietas.

Pirmkārt, 8. Psalms, 5 – 7 par Kristu saka Tā: “Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko? Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis, esi to darījis par valdnieku pār saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām.” Te pravietis runā ar Dievu par Cilvēku, un ir pārsteigts, ka Dievs mazu brīdi Viņu šķīris no sevis, bet vēl pēc neilga laika atkal cēlis Viņu godā, tā, ka Viņam paklausa viss, kas ir Debesīs un uz zemes. Pie šiem vārdiem mums jāturas un tiem jātic; jo prāts tos nepieņems, bet uzskatīs par meliem. Ja nu viss ir pakļauts šim Cilvēkam un nolikts pie Viņa kājām, tas nozīmē, ka Viņš sēž augstībā, no kurienes pārredzama visa pasaule, Debesis un elle; Viņš ielūkojas visās sirdīs, saskata gan grēku, gan taisnību, un nevien redz visu, bet arī valda pār visu.

Tādēļ šie ir augsti un vareni vārdi, kas dod sirdij lielu mierinājumu, tā, ka tie, kuri šiem vārdiem tic, kļūst priecīgi un droši, jo var lepoties un sacīt: mans Kungs Kristus ir Kungs, kas valda pār nāvi, velnu, grēku, miesu, dzīvību, ienaidniekiem un draugiem – no kā gan lai es bītos? Ja mani ienaidnieki ir manu durvju priekšā un domā, ka spēs mani nonāvēt, mana ticība saka: Kristus ir uzkāpis Debesīs un kļuvis par visas radības Kungu; tātad arī maniem ienaidniekiem nāksies Viņam pakļauties. Tādēļ tie nespēj man kaitēt; bez Kristus ziņas tie nevar man nodarīt gluži neko. Kad ticība to satver un turas pie šīs mācības, cilvēks ir drošs un nelokāms, tā, ka var sacīt: ja mans Kungs grib, lai ienaidnieki mani nonāvē – labi, tad došos pie Viņa. Nu tu redzi, kālab Kristus ir uzkāpis Debesīs – nevis lai tur sēdētu savā nodabā un neko nedarītu, bet gan – lai valdītu un darītu visu mūsu labā, tā, ka mēs saņemtu mierinājumu un prieku. Tā ir viena lieta.

Otrkārt, kā lasām Ps. 2: 7 – 8, Dievs Kristum saka: “Mans Dēls Tu esi, šodien Es tevi esmu dzemdinājis. Prasi Man, tad tev došu tautas par īpašumu un pasaules galus par mantību.” Nu jūs redzat, ka Dievs iecēlis Kristu par visas pasaules Kungu. Ja nu šis Kungs ir mans draugs, un es esmu pārliecināts, ka Viņš par mani ir miris un devis man visas lietas, ka Viņš manā labā sēž Debesu augstībā un raugās uz mani – kurš tad man vairs var ko nodarīt? Vai – ja arī kāds man ko nodara – kas gan man var kaitēt?

Tāpat Dāvids 110. Psalma 1. pantā saka: “Tā Kunga Vārds manam Kungam: “Sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām!” Un šajā pašā Psalmā, 5 – 7 sacīts: “Tas Kungs ir tev pie tavas labās rokas, Viņš satrieks ķēniņus savas dusmības dienā. Viņš turēs tiesu tautu starpā, piepildīs zemi ar nogalinātiem un satrieks to, kas ir galva pār lielu zemi. Viņš dzers no strauta ceļa malā, tādēļ viņš augstu cels savu galvu.”

Un citā Psalmā, 68: 19 Dāvids saka: “Tu uzkāpi augstumā, atvedi gūstekņus, ņēmi dāvanas no cilvēkiem, un arī atkritējiem jādzīvo pie Dieva, Tā kunga.” Visi pravieši ir centušies aprakstīt Kristus Debesbraukšanu un Viņa Valstību. Jo, kā Viņa miršana un nāve ir pamatota Rakstos, tāpat arī Viņa Valstība, augšāmcelšanās un Debesbraukšana. Tieši tā mums Kristus Debesbraukšana ir jāsaprot, citādi tā neatklāj savu spēku. Jo ko gan tā mums var dot, ja tiek sludināts tikai tas, ka Kristus ir uzkāpis Debesīs – itin kā Viņš tur sēdētu un neko nedarītu? Pravietis psalmā saka: Kristus ir nokāpis ellē un atvedis gūstekņus. Tas nozīmē, ka Viņš ne tikai sēž Debesu augstībā, bet ir arī te, lejā. UN tieši tādēļ Viņš ir uzkāpis Debesīs, lai varētu būt arī lejā, piepildīt visas lietas un būt visās vietās; uz zemes dzīvodams, Viņš to nevarētu izdarīt, jo ne visi būtu varējuši redzēt Viņu savām acīm. Tādēļ Viņš ir uzkāpis augstībā, kur ikviens var Viņu redzēt un uzrunāt, un lai Viņš varētu piepildīt visu radību. Viņš ir visur klātesošs un piepilda visas lietas – ne Debesīs, ne virs zemes nav nekā tik liela, ka Kristum pār to nebūtu varas; Viņš nevien valda pār visu radību un to piepilda (jo tas manai ticībai vēl nepalīdz, nedz arī atņem man manus grēkus), bet ir atvedis gūstekņus un sagūstījis pašu gūstu un cietumu.

Šos vārdus daži ir skaidrojuši tā, ka Kristus izvedis svētos sentēvus no elles priekškambariem; taču arī tas neko nepalīdz mūsu ticībai. Tādēļ mums tas jāsaprot pavisam vienkārši – šeit runāts par to cietumu, kas mani sagūsta un sasaista. Jo es esmu Ādama bērns, pilns grēka un netīrumu; Bauslība mani ir saņēmusi gūstā, tā, ka mana sirdsapziņa ir sasaistīta un saņēmusi nāves spriedumu.

No šī gūsta spēj atbrīvoties tikai viens Cilvēks – Kristus. Ko tad Viņš ir paveicis? Viņš darījis nāvi, grēku un velnu par saviem parādniekiem. Grēks Viņam uzbruka, gribēdams Viņu nosmacēt, bet Kristus šajā cīņā uzvarēja, aprīdams pašu grēku; tāpat arī velns, nāve un elle cieta zaudējumu cīņā ar Kristu. Taču mēs nespējam gūt šādu uzvaru, ja Kristus mums nenāk palīgā – ja cīnāmies paši saviem spēkiem, grēks, velns, nāve un elle mūs uzveic. Turpretī Kristus, kas nav darījis nekādu grēku un ir bijis taisnības pilns, ir aprijis un saminis ienaidnieku zem savām kājām, sagūstīdams visu, kas turēja gūstā mūs, tā, ka nu grēkam un nāvei ir atņemta visa vara.

Nu Kristus liek sludināt savu varu – ka visi, kas Viņam tic, tiek atbrīvoti nu gūsta; jo es ticu Tam, kurš ir sagūstījis grēku, nāvi un visus pārējos ienaidniekus, kuri mums uzbrūk. Tie ir jauki un mierinoši vārdi, kas sludina, ka nāve ir padzīta un nonāvēta, tā, ka nav vairs sajūtama tiem, kuri tic Kristum. Neko tādu tu savos darbos neatradīsi – to nevar panākt ne gavēšana, ne lūgšanas, miesas mocīšana, tonzūras un kapuces, nedz arī kādi citi darbi, bet vienīgi Kristus, kas uzkāpis Debesu augstībā un līdzi sev aiznesis arī visu šo gūstu. Tādēļ tam, kurš grib kļūt brīvs no grēka un tikt izglābts no velna un nāves, ir jānāk turp, kur ir Kristus. Bet kur Viņš ir? Šeit, mūsu vidū; Viņš ir uzkāpis Debesīs, lai būtu mūsu tuvumā; tā nu mēs esam tur augstībā, pie Viņa, savukārt Viņš – šeit lejā, pie mums. Šajā pasludinājumā Viņš nāk lejup, bet mēs ticībā kāpjam augšup, pie Viņa.

Tā nu it visur Rakstos redzam, ka ticība ir liela, neizteicama lieta, par kuru nekad nepietiks sludināt; un tā nav izteicama ar vārdiem; jo lietas, kam ticam, nav redzamas, un tādēļ jau tām ir vienkārši jātic. Tāda ar ticības daba – tā neko nejūt, bet tikai seko vārdiem, kurus ir dzirdējusi, un turas pie tiem. Kam tā tic, to arī iemanto; kam netic, to nevar saņemt. Tā mums ir jāsaprot ticības artikuls par to, ka Kristus ir uzkāpis Debesīs un sēž pie Tēva labās rokas.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.