26. Kas ir patiesa paļaušanās uz Dievu?


Sprediķis 9. post Trinitatis svētdienā

Bet Viņš runāja arī uz mācekļiem: “Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu. Tad viņš to aicināja pie sevis un tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku. Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī: “Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata!” Un, ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: cik tu manam kungam esi parādā? Tas sacīja: simts mucu eļļas.- Bet viņš teica: še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit! Pēc tam viņš kādam citam jautāja: bet tu, cik tu esi parādā? – Tas sacīja: simts mēru kviešu.- Viņš teica: še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit! Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem. Un Es jums saku: darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos. [Lk.16:1-9]

Tas ir īsts priesteru un mūku Evaņģēlijs, kas varētu nest tiem daudz naudas, ja vien mēs to neaizkavētu. Bet, pirms ķeramies pie šīs Evaņģēlija vietas aplūkošanas, mums jāiepazīstas ar šeit lietotajiem vārdiem, proti – ar vārdu “mamons”. Jūdiem savā ebreju valodas lietojumā tas bija ierasts un pazīstams, bet līdz mums tas ir nonācis un saglabājies, līdzīgi tādiem vārdiem kā “Aleluja”, “Āmen”, “Kirie eleison”. Vārds “mamons” apzīmē bagātību, un nevis vienkārši bagātību, bet pārmērīgu bagātību, kas sniedzas pāri mēram un tiešām nav vajadzīga. Bagātību, kas saucama par mamonu un parastu bagātību, kas netiek saukta šādā vārdā, ir iespējams atšķirt divos veidos: pirmkārt, kad vērtējam pēc mūsu Kunga Dieva prāta un patiesības, mēs redzam, ka mamons ir daudziem; bet, ja vērtējam tā, kā spriež pasaule un cilvēki, mums šķiet, ka tādu ir maz. Jo mūsu meistari augstās skolās un no kanceles ir mācījuši, ka ikvienam jāraugās, kas cilvēkam vajadzīgs, dzīvojot savā kārtā, un atbilstoši tam jāvērtē sava bagātība. Ja viņš ir laulāts vīrs ar sievu un bērniem, viņam vajadzīgs vairāk mantas, jo, kur cilvēku ir vairāk, tur arī mantas nepieciešams vairāk. Ja bagātība tiek vērtēta šādā veidā, tad iznāk, ka mantas nekad un nevienam nevar būt par daudz, un katrs gribētu saņemt vēl vairāk. Ja kādam ir divi tūkstoši guldeņu, viņš apgalvo, ka tie nepieciešami viņa namam, lai uzturētu saimi, sievu un bērnus.

Otrkārt, viņi ir mācījuši, ka citiem cilvēkiem nav jāpalīdz, ja vien tie nav nonākuši visdziļākajā trūkumā. Tā nu Evaņģēlijs ir ticis pilnīgi atcelts, neviens vairs nav gribējis palīdzēt citiem, bet visi ir tikai cēluši baznīcas. Šai ziņā neviens nav gaidījis posta brīdi, kad velves draudētu sabrukt un baznīcas jumts kļūtu caurs, bet daudz naudas ir ziedots acīmredzamām pārmērībām, noklājot ar zeltu baznīcu sienas. Visu kopā saņemot – mamons ir tas, ka cilvēkam pieder mantas un iztikas pārpalikums, ar ko viņš var palīdzēt citiem, tā, lai, to atdevis, pats tomēr neaizietu postā.

Mūsu Kungs to nosauc par “netaisno mamonu”, jo tas ik dienu nonāk netaisnu cilvēku rokās, kuri to izmanto pēc savas saprašanas. Kā mēdz sacīt: manta dod drosmi, un, kā pagāni teikuši: irritamenta malorum – manta mudina uz ļaunu. Tāpat arī Sv. Pāvils 1. Tim. 6: 10 saka: “Visa ļaunuma sakne ir mantas kārība.” Jo no tās rodas ķildas, augstprātība, kari un asins izliešana. Tādēļ arī Kristus šādu manu sauc par netaisno mamonu, jo tas tiek nekrietni izmantots un mudina ļaudis uz ļaunu.

Tomēr arī vīns un graudi ir Dieva radītas lietas, un visa Dieva radība ir laba. Kādēļ tad Kristus to sauc par ļaunu? Tādēļ, ka šīs lietas mudina darīt ļaunu. Gluži kā Sv. Pāvils Efez. 5: 16 saka: “Izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas!” – ne tādēļ, ka pats laiks jeb dienas būtu ļaunas, bet tādēļ, ka tajās notiek daudz ļauna. Tāpat arī Rom. 2: 5 apustulis saka: “…dienā, kad parādīsies Dieva dusmība un Viņa taisnā tiesa,” lai gan pati diena ir laba; taču, tā kā šajā dienā atklāsies Dieva dusmība un posts, arī diena iegūst dusmības dienas vārdu. Tāpat arī – tā kā mamons tiek izmantots negantā veidā, tas tiek saukts par netaisno mamonu – tādēļ, ka tas, kuram mantas ir pārpārēm, ar to tomēr nepalīdz savam tuvākajam; jo manta ir iegūta netaisni – Dieva priekšā tā ir zagta. Jo Dieva priekšā cilvēkam ir pienākums dot citiem, aizdot un ļaut ņemt savu mantu. Tādēļ mūsu lielākie kungi ir paši lielākie zagļi – kā to apliecina visiem zināmais sakāmvārds; jo viņiem mantas ir visvairāk, taču viņi vismazāk dod citiem. Tas būtu sakāms par šeit izmantoto valodu; nu atgriezīsimies pie Evaņģēlija.

Šo līdzību aplūkosim vienkāršā izpratnē, nemeklēdami īpašus smalkumus, kā to ir darījis Hieronīms. Jo te nav nepieciešams meklēt kādus jaunus, atjautīgus izpratnes veidus; ir jāpaliek tikai pie paša vienkāršākā un saprotamākā. Lai līdzība paliek, kāda tā ir, un runā par pārvaldnieku, kurš izšķērdējis sava kunga mantu, rīkodamies ar ļaunu nodomu, viltīgi un negodīgi. Jo nav pareizi, ka tas, kurš jau iepriekš piekrāpis savu kungu, tagad rīkojas vēl negodīgāk, gribēdams ar krāpšanas palīdzību iemantot labas dienas – pie tā arī paliksim. Mūsu Kungs gan saka, ka netaisnais pārvaldnieks ir rīkojies gudri: Viņš neuzteic šo cilvēku par to, ka tas iepriekš izšķērdējis sava kunga mantu, bet vēlāk viltīgi pavērsis visu izdarīto sev par labu. Kristus slavē netaisno pārvaldnieku tādēļ, ka tas nav aizmirsis parūpēties par sevi; Viņš slavē tikai pārvaldnieka viltību. Tāpat kā, ja es redzētu netikli, kura vilina pie sevis un spēj piesaistīt visu pasauli, es teiktu: tā gan ir gudra netikle, kas prot panākt savu. Tā nu mūsu Kungs secina, ka arī mums jābūt gudriem, rūpējoties, lai varam iegūt mūžīgo dzīvību – kā pārvaldnieks ar savu viltīgo rīcību gūst sev labumu.

Lai jūs to saprastu, aplūkosim Sv. Pāvila vārdus, kurus viņš saka Rom. 5: 14: “Ādams ir nākamā Ādama (Kristus) pirmtēls.” Kādēļ gan apustulis salīdzina Ādamu ar Kristu, ja Ādams mums mantojumā devis grēku un nāvi, turpretī Kristus – taisnību un dzīvību? Sv. Pāvils salīdzina Kungu Kristu un Ādamu saistībā ar izcelsmi un cilti, taču ne attiecībā uz augļiem un darbiem. Jo Ādams ir visu grēcinieku pirmsākums un galva, turpretī Kristus – visu svēto Pirmsākums un Galva. Jo no Ādama neesam mantojuši neko vairāk, kā vien grēku, lāstu un mūžīgo pazušanu, turpretī no Kristus esam saņēmuši taisnību un pestīšanu. Šīs divas lietas savā starpā nesaskan, jo grēks ir nosodāms, turpretī taisnība – slavējama. Bet apustulis tās salīdzina pēc izcelsmes jeb pirmsākuma, teikdams, ka, gluži kā caur Ādamu visos cilvēkos ielauzies grēks un nāve, tā caur Kristu mūsos ienākusi taisnība un dzīvība.

Tā arī šeit Kristus salīdzina taisno un netaisno, teikdams, ka, tāpat kā netaisnais savā netaisnībā rīkojas, gudri, tā mums, savukārt, jārīkojas gudri taisnībā un dievbijībā. Tā mums jāsaprot šī līdzība. Jo mūsu Kungs saka: “Šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem.” Tādēļ gaismas bērni var mācīties šādu gudrību no tumsības jeb pasaules bērniem – cik gudri tie ir savos darbos, tikpat gudriem vajadzētu būt gaismas bērniem viņu darbos. Tādēļ jau mūsu Kungs piebilst: “savās lietās”. Un nu redzam trīs lielus jautājumus, ar kuru palīdzību mūsu pretinieki grib mums iebilst, izmantodami šo Evaņģēlija vietu; proti, mūsu Kungs saka:

Dariet sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.

Mūsu pretinieki no šiem vārdiem grib secināt, ka mums pašiem ir vispirms jādarbojas, lai kļūtu dievbijīgi; jo šeit – viņi saka – ir rakstīts: “dariet sev draugus,” tas ir, darbojieties, strādājiet. Otrkārt, viņi saka: šai vietā Dievs grib slavēt darbus; un nevien slavēt, bet arī atalgot. Šeit ir pieminēts gan darbs, gan alga, bet par ticību šī Evaņģēlija vieta klusē. Treškārt, viņi apgalvo, ka Kristus šajos vārdos grib apstiprināt svēto palīdzības un mierinājuma gaidīšanu, jo Viņš saka: “Dariet sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.” Tā nu viņiem šķiet, ka Evaņģēlijs nostājas pret mums, jo tas saka: “Dariet sev draugus,” tas ir, dariet labus darbus, lai tie jūs uzņemtu mūžīgajos mājokļos.” Šīs trīs lietas pāvests un priesteri ir saistījuši paši ar sevi un arī savas grēku atlaides ir saukuši šajā vārdā – mammon iniquitatis – netaisnais mamons.

Tā nu mums ir jāatbild uz viņu uzbrukumiem un visupirms jāievēro, ka nav jāšaubās par to, vai ticība un mīlestība ir īstais pamats un – kā jau arvien esat mācījušies – mēs iekšēji kļūstam dievbijīgi caur ticību, savukārt ārēji pierādām ticību ar mīlestības darbiem. Jo, kā jau bieži esmu sacījis, Raksti par cilvēku runā divējādi: vispirms, par iekšējo cilvēku, un otrkārt – par ārējo. Rakstiem arī ir jāievēro šāda atšķirība – kā, ja es runātu par kāju, es nevarētu to pašu teikt par degunu. Tādēļ arī Raksti par mums vispirms runā kā par garu, par to, kā tam ticībā jānāk Dieva priekšā; tā Dievs ļauj atskanēt savam Vārdam, pie kā mēs turamies; un Vārdam seko Viņa Gars. Un šādā ziņā – kā nesen runājām – visupirms kokam ir jābūt labam.

Cilvēks nevar kļūt dievbijīgs, ja viņa sirdī nav Dieva žēlastības; lai darītu sev draugus ar mamona palīdzību, man vispirms jābūt dievbijīgam. Iegaumē abas šīs lietas: slikts koks nevar nest labus augļus, un otrādi: labs koks nevar nest sliktus augļus. Tālāk spried pats: lai darītu labu un atdāvinātu savu mamonu, man savā sirdī jābūt dievbijīgam, jo Dievs uzlūko sirdi, nevis vērtē mūsu darbus. To saku tikai tādēļ, lai mēs necenstos ievilkt darbus savās sirdīs, bet – lai sirdis vispirms kļūtu dievbijīgas ar ticību, tā, ka no tām varētu plūst labie darbi. Citādi neviens nespēj darīt labu – ja arī tu dod otram, tomēr tava dāvana nenāk no sirds. Tā nu ir skaidrs, ka man jābūt dievbijīgam, pirms daru labus darbus. šis nams nav ceļams tikai no ārpuses, nedz arī iesākams ar jumta likšanu, bet – jāsāk ir no pamatiem. Tātad ticībai ir jābūt pirmajai.

Tādēļ Raksti par mums runā arī kā par ārējo cilvēku – par to, kā dzīvojam miesā un asinīs, cilvēku vidū. Tu nevari zināt, vai es esmu dievbijīgs, un arī es pats to nezinu. Man jāapliecina mana ticība manis paša un cilvēku priekšā, darot labu savam tuvākajam – tā, lai mana ticība atklātos redzamā veidā. Tā nu ārējie darbi ir tikai iekšējās ticības zīme. Darbi nedara mani dievbijīgu, bet parāda, ka ticība, kas mīt manī, ir īsta. Tieši tā jāsaprot arī šī Rakstu vieta: dodiet mamonu, tā, lai gūtu sev draugus, tas ir, lai pārliecinātu sevi un citus par savu ticību. Tā mums ir jāizšķir, kas attiecas uz Garu, un kas – uz Gara augļiem.

Tā Lūka šeit ir aprakstījis ticības augļus: dod nabagiem un dari tos par saviem draugiem. Itin kā viņš sacītu: tagad es nerunāšu par ticību, bet gan par to, kā tev tava ticība jāparāda un jāpaliecina. Dari labu savam tuvākajam un, ja esi devis viņam no sirds, tad vari būt pārliecināts, ka patiesi tici. Tā nu Raksti dažviet runā par augļiem, cituviet atkal – par ticību. Par augļiem tiek runāts arī Mt. 25: 42, norādot, kā mūsu Kungs Pastarā dienā sacīs tiem, kuriem jāiet pazušanā: “Es biju izsalcis un jūs neesat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs neesat Mani dzirdinājuši,” tas ir, jūs neesat ticējuši, un to Es varu pierādīt ar jūsu pašu darbiem.

Daļā Rakstu vietu tiek runāts par ārējo dzīvi, bet citur – par iekšējo. Ja nu to, kas sacīts par ārējo dzīvi, tu gribi ielikt sirdī, tu visu sagrozi un dari nepareizi – tev jāļauj, lai šīs divas lietas paliek nošķirtas. Tā nu šie vārdi: Es biju izsalcis, izslāpis, bez pajumtes, kails, slims un ieslodzīts, bet jūs neesat parādījuši Man žēlsirdību – ir sacīti par ārējo dzīvi, un to saturs ir šāds: jūs esat dzīvojuši tādu dzīvi, ka jūsu ticība nav apliecināta un atklājusies redzamā veidā – to apliecinās nabadzīgi cilvēki; viņi būs mani liecinieki. Tādēļ visupirms ir jābūt ticībai, kas dara mūs dievbijīgus, un tad jāseko darbiem, kuriem jāpaliecina dievbijība. Šī ir pirmā lieta, proti – tas, kas saistīts ar darbiem.

Otrā lieta rada vēl daudz lielākas grūtības. Mūsu Kungs saka: “Dariet sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem.” Tu apgalvo – mūsu pretinieki iebilst – ka mūžīgās dzīvības dēļ nav nepieciešams darīt labus darbus. Redzi, te ir rakstīts citādi. Ko tad nu darīsim? Drīz te, drīz tur Rakstos atrodam vārdus, kuri skan tā, it kā runātu par nopelnu iegūšanu. Tos mūsu pretinieki grib izmantot, lai noliegtu Dieva žēlastību un mudinātu mūs iemantot taisnību Dieva priekšā ar labiem darbiem. No tādām domām tev ļoti jāsargās, paliekot pie tīrās Dieva žēlastības un žēlsirdības, un sakot: Ak, Dievs, es esmu nabaga grēcinieks, piedod man manu grēku – es labprāt klusēšu par savu nopelnu, ja vien Tu nepieminēsi savu tiesu! Tā Dāvids Ps. 143: 2 saka: “Neej tiesā ar savu kalpu, jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū.” Un tieši tādēļ Kristus mums ir dots kā Starpnieks. Ja gribam ar saviem labajiem darbiem iet tiesā ar Dievu, tad atstumjam Kristu kā Starpnieku un nespējam pastāvēt Dieva priekšā. Tādēļ ļaujiet Viņam būt Starpniekam un patverties zem Viņa spārniem – kā Ps. 91: 4 sacīts: “Viņš tevi sedz ar saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts.” Tādēļ saki tā: Ak, Dievs, es ar saviem darbiem negribu gūt nekādus nopelnus Tavā priekšā; es ar tiem kalpoju tikai savam tuvākajam, un gribu turēties vienīgi pie Tavas žēlsirdības.

Tādēļ tev jāiegaumē, ka mūžīgajai dzīvībai pieder divas lietas, proti – ticība un tas, kas seko ticībai. Ja tu dzīvo ticībā un dari labu savam tuvākajam, tad iemantosi mūžīgo dzīvību – kaut arī tu par to pat nebūtu iedomājies. Gluži tāpat, kā, ja tu pagatavo labu dzērienu, tad, tiklīdz tu to dzersi, tu sajutīsi labu garšu, kaut arī nebūsi to īpaši meklējis. Tāpat ir arī ar elli: pazudušais to nemeklē – tā viņam uzbrūk negaidīti, un viņam tajā jāieiet neatkarīgi no tā, vai viņš to grib, vai nē. To pašu saka Sv. Pāvils 1. Tes. 2: 15 – 16, runādams par Evaņģēlija vajātājiem: “…tie, kas nonāvējuši Kungu Jēzu un praviešus, kas mūs vajājuši, kas Dievam nav patīkami un ir naidīgi pret visiem cilvēkiem, kas mūs kavē sludināt pagāniem un tos glābt no pazušanas. Tā viņi aizvien piepilda savu grēku mēru. Bet dusmība jau nākusi pār viņiem galīgi.” Tas ir, it kā apustulis sacītu: viņi mūs vajā tikai tādēļ, lai piepildītu savu grēku mēru un godīgi nopelnītu elli; tie laužas arvien tālāk pa šo pazušanas ceļu, darīdami arvien vairāk grēku, līdz kļūst pavisam nocietināti un galu galā vairs neņem vērā ne Dievu, ne cilvēkus.

Tā arī Kristus saka, ka mums nepieciešams darīt labu, lai mēs taptu pestīti. Tas nenozīmē, ka mums to vajadzētu nopelnīt ar darbiem; mums jātic, tad arī pestīšana nāks. Tādēļ pielūko, lai neuzskati sekas par meklējumiem un sargies mēģināt gūt nopelnus ar darbiem. Vai tad lai Dievs mums dotu Debesis mūsu darbu dēļ? Nē, nē! To Viņš mums ir devis jau iepriekš, tikai no savas žēlsirdības. Tādēļ dod nabagiem, jo tad arī sekos tava uzņemšana mūžīgajos mājokļos – bet ne tādēļ, ka tu to nopelnītu ar savu došanu.

Tad nu ievērojiet, ka šie vārdi tiek saprasti divos dažādos veidos: pirmkārt, tā, ka iekļūšana mūžīgajos mājokļos būtu jāpanāk ar darbiem – un tas ir aplami; otrkārt, ka šie vārdi runā par sekām – un tas ir pareizi. Tādēļ tev nav jāmēģina nopelnīt Debesis ar kādu darbu, bet tikai no brīvas gribas jādara darbi, tad pieredzēsi arī sekas, tas ir, iemantosi mūžīgo dzīvību – tā nāks pati no sevis, bez taviem meklējumiem. Jo, ja es redzētu Debesis atvērtas un, paceldams salmiņu no zemes, varētu nopelnīt, ka drīkstu tajās ienākt, es tomēr neuzdrīkstētos sacīt: redziet, es esmu to pelnījis. Nē, nē! Ne jau maniem nopelniem, bet Dievam pienākas viss gods – Viņš devis man savu Dēlu un ļāvis Viņam izdeldēt manu grēku, tāpat arī elli.

Treškārt, mūsu pretinieki cieši turas pie vārdiem: “lai tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.” Redziet – viņi saka – te rakstīts, ka tie mūs uzņems Debesīs. Kādēļ tad tu saki: mums neklājas uzskatīt svētos par mūsu starpniekiem Dieva priekšā, jo tie nevar mums palīdzēt nokļūt Debesīs? – Ievērojiet, ka mums Dieva priekšā ir tikai viens Starpnieks, Kristus. Jo, kā Sv. Pāvils 1. Tim. 2: 5 saka: “Ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – Cilvēks Kristus Jēzus. Tāpat arī Kristus pats Jņ. 14: 6 saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur Mani.” Tādēļ mums nav jācer uz svētajiem, bet tikai uz Kristu, jo tikai ar Viņa nopelnu gan mēs, gan visi svētie kļūstam svēti un iemantojam pestīšanu. Tādēļ par Sv. Pētera nopelniem es nedotu ne grasi, jo šie nopelni man nevar palīdzēt; arī pats Pēteris sev nespēj palīdzēt – visu, kas viņam ir, viņš saņēmis no Dieva caur ticību Kristum. Un, ja pat apustulis pats sev nevar palīdzēt, kā tad lai viņš spētu kaut ko darīt manā labā? Tā nu man nav vajadzīgs neviens cits starpnieks, kā tikai Kristus – Dievs un Cilvēks vienlaikus.

Kādēļ tad šeit ir rakstīts: “dariet sev draugus … lai tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.” To saprotam, ievērojot Kristus vārdus Mt. 25: 37 – 40, kur Viņš saka, ko ķēniņš atbildēs tiem, kuri Pastarā dienā teiks: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu, izslāpušu, bez pajumtes, kailu, slimu vai cietumā? Bet Kungs sacīs: “Patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” Te mūsu Kungs norāda, kas ir šie draugi, proti – tie ir nabadzīgie, izsalkušie un izslāpušie. Tas ir, it kā Viņš sacītu: ja jūs šos vismazākos esat darījuši par saviem draugiem, tad arī Es esmu jūsu draugs; jo viņi ir Mani locekļi.

Te nu ir vēl kāds jautājums: kā tad viņi mūs uzņems mūžīgajos mājokļos, par ko šeit ir runāts – vai tie vedīs mūs pie rokas? Nē. Kad nāksim Dieva tiesas priekšā, tad nabagais, kuram es iepriekš esmu darījis labu, jau būs Debesīs un sacīs: šis cilvēks ir mazgājis manas kājas, viņš mani ir padzirdinājis, paēdinājis, apģērbis utt. Tā nu man būs draugs un manas ticības liecinieks – vai varbūt viņu varētu saukt vēl citos līdzīgos vārdos. Te ubags man būs vairāk noderīgs, nekā Sv. Pēteris vai Sv. Pāvils, jo viņi man nespētu palīdzēt. Bet, ja kāds nožēlojams nabags nāks un sacīs: ak, Dievs! Viņš man – kā Tavam loceklim – ir darījis labu, – tas gan man palīdzēs. Jo Dievs sacīs: ko esat darījuši viņam, to esat darījuši Man. Tā nu šie nabadzīgie ļaudis būs nevis mūsu palīgi, bet liecinieki, kuru liecības dēļ Dievs mūs uzņems. To sacīdams, es negribu aizliegt godāt Sv. Pēteri un citus svētos; jo tie arī ir Dieva un Kristus locekļi. Taču labāk būs, ja dosi kādu grasi savam tuvākajam, nekā, ja uzcelsi zelta baznīcu Sv. Pēterim; jo tev ir pavēlēts palīdzēt nabagiem, bet celt baznīcas Pēterim – tas gan nav pavēlēts. Tagad viss notiek otrādi: viens skrien pie Sv. Jēkaba, otrs uz Āheni, vēl kāds – uz Romu, un visi meklē mirušus svētos; turpretī nabaga ļaudis, kuri ir īsti svētie, tiek atstāti ielās bezpalīdzīgi guļam. Ar to pietiktu, runājot par šo Evaņģēlija vietu.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.