207. Ko otrajā ticības artikulā tu apliecini ar vārdiem: "Tas ir tiešām tiesa"?


Sprediķis 8. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt. Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. [Mt.7:15-21]


[Pirms sāc lasīt šo e-sprediķi noteikti IZLASI autora e-Reflexiju]

Ne viss ir zelts, kas spīd. Tomēr cilvēka dabiskais prāts ir kā traks uz dažādiem spīdumiem un krindzuļiem. Evaņģēlijos mēs lasām, ka jūdi no Jēzus nemitīgi prasīja zīmes: vēl un vēl un nebija piesātināmi. Viņš tikko bija paveicis neredzētu brīnumu: paēdinājis praktiski no nekā ļaužu tūkstošus, un farizēji tūdaļ pat prasīja, „lai Viņš tiem rādot kādu zīmi no debesīm”. „Cik ārprātīga sirds cietība! Kāds garīgs aklums!” mēs varētu teikt. Tomēr nekas neliecina, ka mēs paši būtu labāki. Mums arī gribas zīmes un brīnumus, un godību. Un Kristus mums atbild gluži kā toreiz jūdiem: „Ļauna un laulības pārkāpēju cilts meklē zīmes.” Proti – „ja jūs tiešām būtu šķīsti Dieva bērni, tad jūs priecātos par Dieva vārdu, par Viņa apsolījumiem, kas apzīmogo tādu jūsu dievbērnību, nevis meklētu tai ārēji grandiozus apliecinājumus.”

Kristus dažnedažādi brīdina Savus mācekļus par gaidāmo pievilšanu, kas sevišķi laiku beigās nāks ar lielām zīmēm un brīnumiem. Un viņa pavēle tad ir: „Neticiet.” Neticiet ārējai, miesīgai, pasaulīgai godībai, nepieķerieties tai, bet gan lieciet visu savu cerību uz Dieva teikto, uz savas ticības jeb faktiski uz neredzamajām realitātēm, kas ir skaidri Dieva izteiktas un apsolītas. Nekam vairāk. Protams, var būt arī kas vairāk – var būt godība, var būt skaistums, var būt dažnedažādas gara dāvanas, bet – tas nav pamats, uz kā stāvēt, tā nav Labā Gana balss, kurai sekot.

Tādēļ Jēzus kā patiesais Labais Gans brīdina Savus ticīgos un pravietiski stāsta kādu Pastarās tiesas ainu. Tur miesīgās godības un pasaulīgās varenības mīlētāji, jūtot elles spelti pakausī, šausmās ķeras pie savas maldu ticības trauslā salmiņa un kliedz: „Kungs! Kungs!” Bet tas nelīdz. Ir tāds patiesīgs teiciens, ka viens no ticīgākajiem radījumiem pasaulē ir velns. Proti, viņš labāk par mums zina, ka ir Dievs un ka Jēzus ar Savu Evaņģēliju ir Kungs pār visu radību. Jeb, kā to saka apustulis Jēkabs, „tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb”. Un psalmi to vēl paskaidro: „Muļķis saka savā sirdī: „Dieva nav!”” Ja jau šai pasaulē neticēt Dievam ir muļķība, tad cik vēl vairāk Pastarajā dienā! Tai dienā pat ar Kristus piesaukšanu vairs neizglābsies.

Un tad miesīgās godības mīļotāji turpina: „Vai mēs Tavā vārdā neesam nākošās lietas sludinājuši, vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?” Acīmredzot, ka to visu viņi tiešām būs darījuši, bet tas nelīdzēs ne nieka. Miesīgās godības spožuma laiks būs cauri. Pasaulīgās taisnības laiks būs beidzies. Tāpēc Jēzus kādu brīdi pirms šīs dienas evaņģēlija lasījuma saca: „Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs.” Sargieties, ka savu dievatziņu un dievbērnību nebalstāt nekādos piedzīvojumos, pārdzīvojumos, domās, ideālos, cilvēciskā gudrībā, arī zīmēs un brīnumos ne. Tādēļ apustulis Pāvils saka, ka jebko, kas vien varētu viņa miesīgajam prātam patikt un glaimos, gan vien varētu viņa maņas un saprašanu fascinēt, Dieva priekšā viņš uzskata „par mēsliem, lai Kristu iegūtu”.

Ticībā Kristum starp mums un Viņu notiek apmaiņa: viss, kas ir mans, kļūst Viņa, un viss, kas ir Viņa, kļūst mans. Mans grēks un visa mana grēka samaitātā dzīve, kas grēka aptumšotajam prātam varbūt pat var likties diža un svēta, tiek atdota Kristum. Un kas notiek? Viņš, to uzņēmies, mirst šausmīgā nāvē un Dieva atstāts. Ja es ķeros pie jebkā no savas dzīves un šīs pasaules, tad Dievs mani pamet, tad man nav vietas Viņa valstībā. Tad es esmu zaudējis Kristu, jo Viņš kļūst mans tikai krustā un paliek mans tikai Sava krusta nopelnā, kas man tiek dots Evaņģēlija sludināšanā un svētajos sakramentos. Ārpus tā nav taisnības, kas būtu derīga Dieva priekšā, nav darbu, kas tiktu Viņa atzīti, nav brīnumu un zīmju, kas būtu Viņa vārda apstiprinātas.

Patiesais Dieva zelts ir lepns zelts. Tas nespīd ļaužu prāta priekšā, jo tā godība, spožums un vērtība ir prātam neaptverama, tādēļ tai nav jēgas prāta priekšā dižoties. Ta nelielas pasaules priekšā un ar pasaulīgiem līdzekļiem, jo kam gan pīties ar nīcību, kas tūliņ zudīs, un kam gan lietot līdzekļus, kas ir par vāju, lai panestu šo patieso Dieva godību? Tie šo patieso Dieva dārgumu vien nometīs zemē, un dullā pasaule, skriedama pēc zvīguļiem un zvārguļiem, to mīdīs kājām. Dieva jeb viņa valstības un patiesas kristīgās baznīcas zīmes ir sludinātais Dieva vārds: bauslība un Evaņģēlijs; Viņa zīmes ir Absolūcijas vārds, Kristības ūdens un Vakarēdiena maize un vīns; un Viņa brīnumi ir grēku piedošana bez kādas mūsu pašu samaksas par tiem un mūsu dievbērnība, lai gan, kā saka Dāvids, pēc miesas mēs visi esam dzimuši grēkos. Tās ir tās īstās zīmes un brīnumi, tas ir tas patiesais gaišums un godība – Kristus Jēzus Viņa Evaņģēlijā un sakramentos. Viss pārēlais ir viltus, velns un elle. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

Viena atsauce par “Sprediķis 8. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem”

  1. Didzis Meļķis:


    Sprediķa oriģinālais nosaukums ir “Lepnais zelts”. Bet es to, kā savulaik teica V. V. Klīve, tikai aprādu. Protams, respektēju e-minenču jauko vienkāršību, norādot uz sprediķa vietu B/e-/baznīcas gadā.



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.