277. Kas ir dienišķā maize?


Sprediķis 7. post Trinitatis svētdienā

Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes.” Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: “Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?” Un Viņš tiem jautāja: “Cik jums ir maizes?” Tie sacīja: “Septiņas.” Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā. Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā. Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus. Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida. [Mk.8:1-9]

Es ceru, ka jūs, mīļie draugi, itin labi saprotat šo Evaņģēlija vietu; jo pamats jau ir likts, un jūs jau zināt, kas mums no Evaņģēlija ir jāgaida un kas tajā tiek parādīts, proti – tas rāda ticības īsto dabu un būtību. Tādēļ arī Kristus it visās Evaņģēlija vietās mums tiek rādīts tik laipns un draudzīgs; lai arī notikumi un darbi mainās, tajos arvien paliek tā pati vienkāršā ticība. Un šeit mūsu Kungs tiek attēlots tik pilnīgi, ka mēs varam nekļūdīgi pazīt Viņu un zināt visu, kas mums par Viņu jāzina, proti – ka Viņš ir žēlsirdīgs, laipns un draudzīgs, labprāt palīdz ikvienam, labprāt nāk un ir kopā ar ikvienu. Tāds ir Kristus tēls, kuru arvien skata ticība.

Tādēļ Raksti mums rāda divas dažādas ainas. Pirmā ir biedinošā Dieva dusmu un bardzības aina – šeit redzam Dieva dusmību, kuras priekšā neviens nevar pastāvēt; to, kuram nav ticības, šī aina neizbēgami dzen izmisumā. Turpretī mums tiek rādīta Dieva žēlastības aina – lai ticība, to uzlūkodama, smeltos drošu, mierinošu paļāvību uz Dievu; te ticīgs cilvēks gūst cerību saņemt no Dieva vēl daudz vairāk, nekā spēj no Viņa gaidīt.

Jūs bieži esat dzirdējuši, ka pastāv divējāda manta jeb labumi, proti – garīgie un laicīgie. Šajā Evaņģēlija vietā stāstīts par laicīgajiem, miesīgajiem labumiem; šis notikums mums māca vienkāršu, bērnišķīgu ticību. Šie vārdi sacīti vājajiem, un tie māca gaidīt no Dieva visu labo, un tālāk – mācīties paļauties uz Viņu arī garīgās lietās. Jo, kad esam šeit, Evaņģēlijā, mācījušies, ka Kristus grib paēdināt mūsu vēderus, mēs varam apjaust arī to, ka Viņš tāpat gribēs paēdināt un apģērbt ar garīgiem labumiem mūsu dvēseles. Jo, ja es neuzticu Dievam manas miesas uzturēšanu, tad vēl jo mazāk spēšu uzticēt Viņam savas dvēseles uzturēšanu mūžībā. Tas ir tāpat, kā, ja neticu, ka cilvēks dos man vienu guldeni, es vēl jo mazāk spēšu ticēt, ka saņemšu no viņa desmit guldeņus. Ja nespēju gaidīt, ka viņš man dos maizes riecienu, tad vēl jo mazāk spēšu ticēt, ka viņš man varētu dot savu namu, saimniecību un visu mantojumu.

Tam, kurš nespēj līdz ar zīdaiņiem iemantot vientiesīgu bērna ticību, būs grūti noticēt un sagaidīt, ka Dievs piedos viņam grēkus un mūžībā izglābs viņa dvēseli. Jo dvēsele ir kaut kas daudz nozīmīgāks, nekā vēders, par kuru Dievs tomēr ir apžēlojies – , kā atklāj šī Evaņģēlija vieta. Tādēļ arī Sv. Pēteris 1. Pēt. 2: 1 ir pareizi teicis: “Mīļie brāļi, tad nu, atmetuši visu ļaunprātību un visu viltu, liekulību un skaudību, kā arī visas mēlnesības, kārojiet kā patlaban piedzimuši bērni pēc garīgā, tīrā piena, ka jūs ar to augat un topat izglābti, jo jūs esat baudījuši, ka Tas Kungs ir labs.” Jo bērnam ir ne tikai jāzīž piens, bet arī jāaug lielam un stipram, lai turpmāk varētu mācīties ēst arī maizi un cietāku barību.

Bet “ēst pienu” nozīmē – baudīt Dieva žēlastību un labvēlību. “Baudīt Dieva laipnību”, tas ir – pieredzēt to savā dzīvē. Kaut arī es sludinātu par Dievu simts gadus pēc kārtas, stāstīdams, cik Viņš ir laipns, labs un žēlsirdīgs, cik labprāt Viņš palīdz cilvēkiem utt., taču cilvēks savā pieredzē to nebūtu sajutis, – visa mana sludināšana nevienam neiemācītu paļauties uz Dievu. Tā u varat noprast, cik reti sastopami ir īsti kristīgi cilvēki; jo daudzi gan saka, ka uzticot Dievam rūpes par viņu vēderiem, taču šie vārdi paliek tikai uz viņu mēlēm un turpina skanēt ausīs, tā arī nesasniedzot sirdis, kur tiem būtu jāiesakņojas.

Nu aplūkosim piemēru, kas mums rāda, kāda ir ticības daba un būtība. Ebr. 11: 1 apustulis raksta: “Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” Tas ir: ticība ir pamats paļāvībai uz tiem dārgumiem, kurus nevaram redzēt, proti – ka man jāgaida uz to mantu, ko nevaru ne saskatīt, ne sadzirdēt, bet uz kuru varu tikai cerēt – tā tas ir bijis arī notikumā, par kuru lasām šajā Evaņģēlija vietā. Daudzi vīri – apmēram četri tūkstoši – līdz ar savām sievām un bērniem trīs dienas nebija varējuši paēst (un es domāju, šeit droši var teikt, ka viņi bija gavējuši), un nu bija ļoti izsalkuši, tālu no mājām, palikuši bez visa, kas vajadzīgs cilvēka miesai. Apustulis saka, ka ticība ir tāda lieta, ar kuras palīdzību spējam cerēt uz to, kas mūsu acīm nav saskatāms. Visam šim ļaužu pulkam ir bijusi tāda ticība – viņi nav redzējuši ēdienu, tomēr ir cerējuši, ka Dievs viņus paēdinās.

Un ko Kristus dara? Kā Viņš izturas pret šo jautājumu? Varbūt Viņš nav bijis pietiekami gudrs, ja jau ir gājis pie apustuļiem un jautājis, ar ko lai ļaudis paēdina? Un viņi saka: kas gan var pabarot tādu ļaužu pulku tuksnesī? Te nu jūs redzat, kas notiek, kad cilvēka prāts sastopas ar ticību. Jo gudrāks ir prāts, jo mazāk tas spēj izprast Dieva darbus. Bet Kristus uzdod mācekļiem šādu jautājumu, lai ikviens no tiem iepazītu pats savu prātu un atzītu, ka prāts nekādi nespēj būt saskaņā ar ticību. Te mācīsimies apklusināt prātu un likt tam palikt malā, kad iesākas ticība. Aplūkosim piemēru: ja es būtu laulāts vīrs ar sievu un bērniem, un neviens man neko nedotu un nepalīdzētu tos uzturēt, tad man vajadzētu ticēt un cerēt, ka Dievs mani uzturēs. Taču, kad redzu, ka man nekas neizdodas, un tik drīz vēl nekādu palīdzību nesaņemu, kad man pietrūkst ēdiena un apģērba, tad, ja esmu neticīgs muļķis, es krītu izmisumā, sāku zagt, krāpties un izmantot citus cilvēkus, lai tiktu galā ar savu trūkumu, kā pats spēju un protu. Redziet, pie tā noved apkaunojošā neticība. Turpretī tad, ja esmu ticīgs, es aizveru acis un saku: ak, Dievs, es esmu Tavs darbs, Tava radītā būtne; ja jau Tu mani esi radījis, es ļaušu Tev pašam rūpēties par to, kā tikšu uzturēts – Tu spēj to izdarīt daudz labāk, nekā es pats. Tu mani paēdināsi un apģērbsi, Tu man palīdzēsi, atrazdams vislabāko vietu, laiku un veidu, kā to īstenot.

Tā nu ticība ir drošais pamats, kas man ļauj sagaidīt to, ko nevaru redzēt. Tādēļ ticībai arvien visa ir diezgan. Jo, ja ticīgam cilvēkam vajadzīga barība, tad drīzāk eņģeļi nāktu no Debesīm un izraktu maizi no zemes, nekā ticība ciestu trūkumu. Jā, drīzāk debesis un zeme ietu bojā, nekā Dievs atstātu šādu cilvēku bez drēbēm un trūkumā. To prasa varenais, mierinošais Dieva apsolījuma Vārds. Tādēļ Dāvids Ps. 37: 25 saka: “Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno atstātu, nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi.” Un nedaudz iepriekš, Ps. 37: 18 – 19: “Tas Kungs zina sirdsšķīsto dienas, un viņu mantojums pastāv mūžīgi. Tie neiekļūs kaunā ļaunā dienā, un bada laikā tie būs paēduši.”

Bet, ja mēs prasītu padomu cilvēka prātam, tas tūliņ sacītu: tas nav iespējams; tu vari ilgi gaidīt, kad ceptas pīles lidos tev mutē. Prāts šādas lietas neredz un neko no tām nesaprot. Arī apustuļi šeit domāja un teica: kurš gan var pabarot tik daudz ļaužu? Ja viņi būtu redzējuši kaudzi naudas, turklāt vēl lielus maizes un gaļas krājumus, tad tie drīz vien spētu rast labu padomu un zinātu teikt mierinošus vārdus. Tad viss varētu notikt saprātīgi, viņu prātam pieņemamā veidā. Bet, tā kā apustuļi neredzēja ne naudu, ne ēdienu, viņi nespēja rast nekādu padomu un uzskatīja, ka nav iespējams paēdināt tik daudz cilvēku, ka viņu rīcībā nav pietiekami daudz pārtikas.

Ar to pietiktu, runājot par mūsu ticību tam, ka Dievs rūpēsies par mūsu vēderu un neliks mums ciest trūkumu laicīgās lietās. Nu jārunā arī par garīgiem dārgumiem, kas mums jāsaņem tad, kad būs jāmirst. Šai brīdī, stāvēdami nāves priekšā, vēlēsimies, kaut varētu dzīvot; mēs redzēsim elli, bet vēlēsimies, kaut varētu nokļūt Debesīs; mēs redzēsim Dieva tiesu, bet ilgosimies iemantot žēlastību; īsi sakot – to, ko mēs vēlētos saņemt, paši savām acīm nevarēsim redzēt. Neviena radīt būtne mums nespēs nākt palīgā un mūs aizstāvēt, stājoties pretī nāvei, ellei un Dieva tiesai. Taču, ja es ticu, tad varu teikt: ticība ir mans pamats, kas ļauj man iemantot to, ko nevaru redzēt; ja ticu, tad nekas man nevarēs kaitēt. Tā nu, kaut arī pats savām acīm neredzu neko citu, kā vien nāvi, elli un Dieva tiesu, es tomēr neievērošu visus šos draudus, bet pilnīgi paļaušos uz to, ka Dievs sava apsolījuma spēkā, nevis manu nopelnu dēļ dos man dzīvību, pestīšanu un žēlastību. Tieši to nozīmē – ticībā turēties pie Dieva.

Tas šeit tiek lieliski parādīts brīnišķīgā ainā – šeit redzam četrus tūkstošus cilvēku, kuri ticībā turas pie Dieva, domādami tā: ak, gan jau Dievs mūs paēdinās! Ja viņi būtu sprieduši tā, kā māca viņu prāts, tad būtu teikuši: ak, mūsu ir tik daudz, un mēs esam tuksnesī, mūsu vēderi ir tukši un izsalkuši! Kas gan mums palīdzēs? Taču viņi neko tādu nav teikuši, bet ir paļāvušies uz Dievu, neiesaistīdamies nekādās cilvēcīgās diskusijās. Viņi ir atstājuši visas savas vajadzības Dieva ziņā. Un Kristus nāk, pirms vēl viņi ir izteikuši savas rūpes un lūgumus; Viņš ir norūpējies par šiem ļaudīm vairāk, nekā viņi paši, un saka saviem mācekļiem:

Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas ir pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonāks badā.

Redzi, cik laipni Kristus izturas pret mums – Viņš rūpējas pat par to, kā paēdināt mūsu nožēlojamos vēderus. Tā mums rodas cerība, un Kristus vārdi cilvēku iedrošina, – kā Viņš šeit saka: šie ļaudis ir palikuši pie Manis jau trīs dienas – tie gaida, ko Es darīšu, un Man ir jādod viņiem viss, kas tiem vajadzīgs. Te jūs redzat, ka visus tos, kuri stingri turas pie Dieva Vārda, Viņš pats paēdina. Jo tāda ir ticības daba un spēks, kas plūst tikai no Dieva Vārda.

Tādēļ, mīļie draugi, sāksim beidzot ticēt! Jo tikai neticība ir visu grēku un netikumu sakne – tieši no neticības rodas visi grēki, kas tagad valda it visās kārtās. Kādēļ tad ir tik daudz neprātīgu sievu un neliešu, tik daudz krāpnieku, zagļu, laupītāju, augļotāju, slepkavu un garīdznieku vietu pārdevēju? Tas viss tā ir neticības dēļ. Jo šādi ļaudis spriež tā, kā māca viņu cilvēcīgais prāts, bet prāts saprot tikai to, kas ir redzams; kas nav saskatāms, to prāts nespēj aptvert. Tādēļ, ja cilvēks ticībā paļaujas uz Dievu, viņa prāts, zaudējis cerības uz sevi pašu, krīt izmisumā, un cilvēks kļūst par nelieti un blēdi. Ievēro, ka tas notiek tad, ja cilvēki ļauj valdīt savam prātam, nevis ticībai!

Kā esam šeit mācījušies ticību, tāpat mums jāmācās arī mīlestība. Jo Kristus mums tiek parādīts divos veidos, proti – atklājot ticības dabu, lai mēs nebūtu norūpējušies; un – atklājot Viņa mīlestību, lai mēs darītu cilvēkiem tā, kā Viņš ir darījis mums, rūpēdamies par mums, paēdinādams, padzirdinādams un apģērbdams mūs tikai savas mīlestības dēļ, nevis tādēļ, ka Viņam pašam no tā būtu kāds labums. Tā arī mums piederas darīt labu savam tuvākajam – bez atlīdzības, tikai mīlestības dēļ, tā, lai tu savam tuvākajam būtu gluži kā Kristus.

Tā jūs redzat, ka visi priesteru, mūku un mūķeņu darbi ir veltīgi un nolādēti, jo tie nav darīti, lai kalpotu tuvākajam, bet vienīgi tādēļ, ka šie ļaudis ir gribējuši ar saviem darbiem gūt lielus nopelnus Dieva priekšā. Jo īstiem kristīgiem darbiem ir jātiek darītiem mūsu tuvākā labā – pavisam brīvi un nemeklējot nekādu atlīdzību; šiem darbiem jātiek dāvātiem mūsu tuvākajam un ieliktiem viņa klēpī. Kristīga cilvēka mācībai, vārdiem un dzīvei ir jātiek dāvātiem draudzei – tāpat, kā Kristus tai dāvājis un ielicis klēpī savu žēlastības darbu. Svētīgi tie, kuri pieņem šo dāvanu ar pateicību!

To saku tikai tādēļ, lai jūs redzētu, ka tieši tas pats mums tiek parādīts ikvienā Evaņģēlija vietā; arī Dievs no mums neprasa neko citu, kā – lai nododamies kalpošanai savam tuvākajam, darīdami viņam labu un kalpodami kā pašam Dievam. Jo Dievam mūsu labie darbi nav vajadzīgi, – kā Ps. 50: 7 – 13 sacīts: “Kalusies, Mana tauta, Es runāšu, Israēl, Es brīdinu tevi! Es – Dievs, Es esmu tavs Dievs! Nevis tavu kaujamo upuru dēļ norāju Es tevi; tavi dedzināmie upuri ir vienumēr Manu acu priekšā, Es neņemšu vēršus no tava nama, nedz āžus no tava ganāmā pulka, jo Man pieder visi meža zvēri, visi kustoņi pa tūkstošiem kalnos. Man ir zināms ikviens putns gaisā, un visi lauku kustoņi ir Manā ziņā. Ja Man gribētos ēst, tas Man nebūtu tev jāsaka, jo Man pieder pasaule un viss tās pilnums. Vai tad lai Es ēdu vēršu gaļu un dzeru āžu asinis?”

Tāpat arī mums Dievs saka: redzi, Israēl, tas ir: redzi, ticīgais cilvēk, Es esmu tavs Dievs, un nevis tu mans Dievs; es došu tev, un nevis tu man. Kalusies, Israēl, es negribu uz tevi dusmoties par to, ka tu Man nenes daudz upuru; jo viss, kas ir tavā kūtī, namā un sētā, jau iepriekš ir piederējis Man – Es pats tev to esmu piešķīris. Tā Dievs ir apklusinājis jūdus, kuri tik ļoti lielījās ar saviem upuriem. Ja nu Dievs noraida šos upurus – ko tad Viņš grib un prasa? Tālāk psalmā lasām: Nes Dievam pateicību kā upuri un tā pildi Visuaugstākajam savus solījumus! Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs Mani godāt!” Tas ir: Es gribu tavu sirdi – turies pie Manis, paļaujies uz Mani un uzskati Mani par laipnu, žēlīgu Dievu, par savu Dievu! Ar to Man pietiks. Tādēļ arī nākamajā psalmā, Ps. 51: 16 – 19 Dāvids saka: “Glāb mani no asinsgrēka, ak, Dievs, Tu mans Pestītājs, lai mana mute gavilēdama daudzina Tavu taisnīgumu! Kungs, atdari man manas lūpas, lai mana mute teic Tavu slavu! Jo Tev nepatīk kaujamie upuri, un, ja es Tev dotu dedzināmo upuri, Tu to negribētu. Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi.”

Tavai ticībai jādzīvo šādā paļāvībā un cerībā, atzīstot Viņu par laipnu un žēlīgu Dievu, turoties pie Viņa, vislielākajās grūtībās un briesmās meklējot patvērumu tikai pie Viņa, un nekur citur. Tici tam un gaidi to no sava Dieva, tad Viņš tev palīdzēs – par to tev nav iemesla šaubīties. Un tad – kalpo savam tuvākajam, labprāt un bez atlīdzības! Šīs divas lietas mums tiek mācītas šajā Evaņģēlija vietā.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.