26. Kas ir patiesa paļaušanās uz Dievu?


Sprediķis 6. post Trinitatis svētdienā

Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu. [Mt.5:20-26]


Šajā Evaņģēlija vietā mums tiek mācīta atšķirība starp īstu dievbijību un liekulību jeb svētulību. Un šie ir īsti evaņģēliski vārdi, kas māca, ka darbi nespēj darīt mūs dievbijīgus – te nepieciešams kas augstāks, nekā viss, ko mēs spējam darīt. Jo arī farizeji dzīvoja ārēji dievbijīgu dzīvi, darīja visu, kas jādara, nepārkāpa Dieva baušļus, neņēma svešu mantu, tērpās redzami atšķirīgās drānās, un arī tika saukti īpašā vārdā – par farizejiem, tas ir, nošķirtajiem jeb izraudzītajiem.

Tāpat Kristus šeit aizskar arī Rakstu mācītājus, kas bija jūdu tautas labākie vīri, izglītoti un zinoši Dieva likumos un Svētajos Rakstos – viņi bija tie, kuri mācīja citus ļaudis, deva tautai likumus un teica savu spriedumu visās lietās. Vidu kopā saņemot – tie bija labākie, izglītotākie un dievbijīgākie cilvēki jūdu vidū. Šos cilvēkus Kristus aizskar, lai gan tieši viņi būtu vismazāk pelnījuši pārmetumus; par viņiem Kristus saka saviem mācekļiem šādus vārdus:

Ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.

Itin kā Viņš sacītu: redziet, farizeji un Rakstu mācītāji dzīvo tik skaistu dzīvi, ka gan citi cilvēki, gan arī viņi paši iedomājas, it kā Debesu Valstība viņiem jau piederētu. Taču tas nebūt tā nav. Tādēļ Kristus šos cilvēkus nosoda un saka: patiesi, es jums saku, ja jūs nekļūsit dievbijīgāki par Rakstu mācītājiem un farizejiem, tad nevarēsit nākt Debesu Valstībā. Tāda ir atbilde uz šo cilvēku jautājumu: kas mums jādara, lai mēs kļūtu dievbijīgi? Te visi darbi, kādus vien cilvēks spēj darīt, tiek atraidīti un atcelti, un pat paši dievbijīgākie darbu svētie ir nomesti no viņu lielajiem augstumiem. Tādēļ nav neviena tāda darba, kuru darīdams, cilvēks varētu tikt atpestīts un kļūt brīvs no visiem grēkiem. Ja tagad kāds saka šādus vārdus, viņš tiek nosaukts par ķeceri.

Arī farizeji un Rakstu mācītāji Kristum būs sacījuši: Tu taču esi ķeceris! Vai gribi atmest visus labos darbus? Taču Kristus to neņem vērā, bet skaidri secina un saka, ka viņu darbi nav gluži nekas. Bet nu viņi varētu teikt: ja jau darbi mums neatnes dievbijību, kādēļ tad ir dota Bauslība, ar kuras palīdzību ceram iemantot pestīšanu, dzīvodami saskaņā ar Bauslības prasībām? Šis jautājums ir pamudinājis Kristu izskaidrot baušļus, norādot, kā tie jāsaprot; Viņš saka:

Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī.

Šis Vārds ir augstāks un dziļāks, nekā kāds jebkad spētu piepildīt un īstenot. To apstiprina nevien mūsu Kunga vārdi, ko lasām šeit, bet arī ikviena cilvēka pieredze. Kristus šeit piemin četras lietas: domas, izturēšanos jeb zīmes, vārdus un darbus – ikvienam ir pienākums ievērot Dieva baušļus visās šajās lietās. Itin kā Viņš sacītu: nav grūti atrast tādus, kuri ar savām rokām nevienu nenonāvē; taču tādi, kuri būtu pavisam bez naida, nedusmotos un vienmēr izturētos laipni, nekad nevienam neuzkliegtu, nav atrodami. To māca mūsu pieredze.

Aplūkosim kā piemēru jebkuru dievbijīgu vīru vai sievu. Tie izturas laipni un draudzīgi pret cilvēkiem, kuri viņus neaizskar. Bet, tiklīdz kāds saka kādu sliktu vārdu vai kā citādi aizskar šos dievbijīgos ļaudis – jā, dažkārt pietiek pat ar pavisam nenozīmīgu vārdu – tie tūliņ iedegas dusmās, izraisīdami dusmas un naidu arī otrā cilvēkā. Cilvēka prāts nekad nav spējis atzīt, ka ir jāizturas labi arī pret ļaunajiem. Jūs varat izlasīt visas pagānu grāmatas un pārdomāt arī paši savu pieredzi, tad redzēsit, ka mums gribot negribot nākas dusmoties – ja ne uz draugiem, tad vismaz uz ienaidniekiem. Taču Dievs nav ar to mierā, turklāt es nevaru atdalīt miesu un asinis no visa pārējā, kas veido manu būtni; ir labi jāievēro vārdi, ko mūsu Kungs šeit saka: “Te nebūs nokaut.” Ko izsaka vārds “tev”? Tavai rokai? Nē. Tavai mēlei? Nē. Bet tev, tas ir – visam, kas tevī ir – tavām rokām, sirdij un domām nebūs nokaut.

Tā Kristus šeit izskaidro Mozus Bauslību, teikdams savu spriedumu: “Kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā.” Šo spriedumu ir pelnījusi visa pasaule. Es gribētu jautāt: vai gan uz zemes ir kāds, kurš nebūtu pārkāpis šo bausli? Ko tad nu lai darām, ja mums jārīkojas tā, kā nespējam? Šos netīrumus mēs nevaram izmēzt. Te nu tiešām varētu krist izmisumā. Tādēļ Dieva baušļi ir tikai spogulis, kurā redzam savus dubļus un ļaunumu; Bauslība saslēdz mūs visus grēka važās, tā, ka paši ar saviem darbiem un spēkiem, ar mūsu brīvo gribu un cilvēku palīdzību nevaram no tām izkļūt – ir vajadzīgs kas vairāk. Tā ir pirmā lieta.

Tālāk Kristus turpina: “Kas uz savu brāli saka: ģeķis!” – tā ir dusmu un naida zīme. Jo, ja man nākas laipni uzlūkot kādu, pret ko sajūtu naidu, šāda zīme ļauj noprast, ka mana laipnība nenāk no sirds. Jo sirds nespēj slēpties, tā izpauž to, ko jūt – vārdos vai izturēšanās veidā. Tā nu mums ir teikts spriedums, ka esam nolādēti, ja saucam savu brāli par ģeķi, tas ir, ja nespējam izturēties laipni un draudzīgi gan pret draugiem, gan arī pret ienaidniekiem. Palūkojieties paši savā pieredzē un redziet, ka neviens nespēj pats atbrīvoties no šādas sirds ļaunprātības, kas tik dziļi iedēstīta cilvēka dabā. Tu gan vari izturēties laipni pret savu brāli, taču atdot viņam savu sirdi tu nespēj, kaut arī pats sevi saplosītu gabalos. Tā nu šai ziņā neviens cilvēks nevar palīdzēt pats sev.

Un tālāk Kristus saka: “Kas uz savu brāli saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī.” Arī to bez Dieva žēlastības nevienam nav iespējams ievērot; jo neviens nav tik labestīgs, ka neteiktu nevienam nevienu nelaipnu vārdu. Ja viņš tos nesaka draugiem, tad saka vismaz ienaidniekiem. Jo, ja arī kādam izdotos tevi piespiest laipni uzrunāt tavu tuvāko, tomēr laipnie vārdi nenāk no sirds, un, ja vien radīsies iespēja, tu par viņu teiksi “ģeķis” vai “bezdievis”. Tas jau ir šī baušļa pārkāpums, jo šeit minētā prasība attiecas gan uz draugiem, gan ienaidniekiem; jo te sacīts: “tavs brālis”. Mēs visi esam brāļi, kas nākuši no viena tēva, un Raksti šo mūsu tuvo radniecību apstiprina, sakot, ka visi esam viena miesa, – kā Jesaja 58: 7 teicis: “Kad tu savu maizi lauz izsalušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka.” To pravietis saka par tavu tuvāko. Un šeit tiek ietverti visi aizskarošie vārdi, lāsti un zaimošana, aprunāšana, tiesāšana, visi apvainojumi un lamāšanās.

Tā nu ir skaidrs, ka mēs visi esam grēkojuši pret bausli: “Tev nebūs nokaut”, un tas, kas nav no Dieva dzimis, nespēj izvairīties no nonāvēšanas. Ja arī viņš no tās atturas darbos, tad tomēr domas un savas sirds piekrišanu šādai ļaundarībai viņš nespēj atvairīt; ja kāds tiek nonāvēts, citi uzreiz saka: redzi, viņš saņēmis, ko pelnījis. Un karavīri sacer dziesmas, kurās teikts, kā viņi sakāvuši savus ienaidniekus, kā tos nonāvējuši vai piespieduši bēgt. Arī tas ir šī baušļa pārkāpums, jo Dievs nemeklē ārēji redzamus darbus, bet uzlūko sirdi. Tādēļ, ja sacīts “tev nebūs nokaut”, šie vārdi prasa, lai tu piedzimtu no jauna un kļūtu gluži cits cilvēks.

Tā nu šajā Evaņģēlija vietā ir pilnīgi atraidīts šis jautājums: kas jādara, lai iemantotu dievbijību. Jo tu vari lūgt, cik ilgi gribi, dot žēlastības dāvanas, ziedot misēm un celt baznīcas, cik vien gribi – tik un tā esi un paliec slepkava, jo tu ienīsti savu brāli, nespēj viņu uzlūkot ar patiesu laipnību, tu nespēj viņu laipni uzrunāt – no šādiem netikumiem tu nespēj atbrīvoties. Tādēļ tava taisnība nav nekā vērta, un tās īstā vieta ir ellē. Tālāk Kristus norāda vēl divas lietas, un šie vārdi skan tikpat skarbi, kā iepriekš lasītie.

Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli, un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.

Arī tās ir divas lietas, ko cilvēka daba nespēj darīt. Pirmkārt, kad esmu sadusmojies, man jāizlīgst ar savu brāli. Un otrkārt – ja kāds mani aizvainojis, man viņam jāpiedod pat tad, ja viņš nelūdz piedošanu. Manai sirdij jābūt laipnai pret viņu, lai viņš mani nenodotu tiesnesim – kā tikko dzirdējāt. Pēdējā lieta līdz šim ir tikusi nošķirta no šajā Evaņģēlija vietā redzamās kopsakarības. Un es domāju, ka to ir izdarījis Augustīns ar savu rakstu, ko lasām grāmatā De spiritu et littera. Bet šo Kristus vārdu saturs ir tāds:

Ir divi cilvēki, kuru starpā radies aizvainojums. Pirmais ir aizskāris otru, un viņam jālūdz piedošana; otrs ir tas, kurš ticis aizskarts, un viņam ir pienākums piedot, būt laipnam un labprātīgam – arī tad, ja otrs viņam neko nelūdz. Arī tas cilvēka dabai nav pa spēkam. Cilvēks gan lūdz: mīļais, piedod man! Taču, ja viņam nebūtu pienākuma piedot, ja nevajadzētu baidīties no elles un Dieva dusmības, viņš nevienam nekad un neko nepiedotu; apslēpts niknums arvien paliek viņa sirdī. Arī tas, kurš ir aizvainots, nespēj no sirds piedot; kā pirmais liekulīgi lūdz piedošanu, tā arī otrais liekulīgi piedod. Taču Dieva priekšā šādiem vārdiem nav nekādas nozīmes; jo šajā Evaņģēlija vietā sacīts: “Kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Šai izlīgšanai ir jānāk no sirds; ievēro labi šos vārdus!

Un šie vārdi saka: Dievs negrib, lai tu nāc un kalpo Viņam, pirms esi izlīdzis ar savu tuvāko; vispirms tev jāizlīgst ar tavu tuvāko, un tad varēsi kalpot Dievam. Itin kā Kristus sacītu: redzi, cilvēk, es esmu tevi radījis un atpestījis – tas tev ir jāatzīst; tev jāvērš visa tava dzīve uz to, lai palīdzētu tuvākajam; ja tu to negribi darīt, tad vari necensties darīt kaut ko tādu, kas būtu veltīts man. Ja nevēlies darīt to, kas ir nepieciešams, tad atturies arī no darbiem, kuri nav nepieciešami. Dievs daudz labprātāk iztiks bez tavas kalpošanas Viņam, nekā bez tavas palīdzības tuvākajam; Viņš skatīsies caur pirkstiem uz trūkumiem tavā kalpošanā Viņam, bet negribēs pieļaut, ka tavam tuvākajam pietrūktu tavas palīdzības. Un, visu kopā saņemot – Dievs grib, lai mūsu tuvākais būtu tas tēls, kuru uzlūkojam vispirms.

Ir daudzas lietas, kas ievaino manu tuvāko; tā, piemēram, ja varu viņu pasargāt no ļaunām valodām, bet negribu to darīt; ja neesmu laipns pret viņu, nepalīdzu viņam, tad esmu viņa pretinieks. Ja gribu būt Dievam tīkams, man vispirms jāizlīgst ar manu tuvāko; ja nē – es nevaru būt Dievam tīkams. Jo Dievs atraida manu kalpošanu Viņam, ja neesmu vispirms kalpojis savam tuvākajam.

Uzlūkojiet dzīvi, kādu līdz šim esam dzīvojuši. Mēs esam gājuši pie Sv. Jēkaba, uz Āheni, uz Romu, uz Jeruzālemi, esam cēluši baznīcas, ziedojuši misēm, pavisam aizmirsdami par savu tuvāko. Tas ir pilnīgi aplami. Bet mūsu Kungs šeit saka: ej pie sava tuvākā, un tā vietā, lai celtu baznīcu, dod un palīdzi viņam. Raugies, kā vari kalpot savam tuvākajam. Dievs neņems vērā to, ka nekad neuzcelsi Viņam nevienu baznīcu, ja vien būsi noderīgs savam tuvākajam. Bet tagad visu aizmirst šo prasību un rīkojas gluži pretēji. Ak, cik nožēlojama un aplama ir dzīve, ko esam mācījušies no pāvesta sekotājiem! Tādēļ arī neviens negrib doties laulāto kārtā, jo tad citi nesniegs viņam palīdzīgu roku, un viņam nāksies grūti uzturēt un pabarot ģimeni. Tā nu viens kļūst par mūku vai mūķeni, otrs par priesteri, lai gan tas nebūtu bijis vajadzīgs, ja ļaudis gribētu darīt mīlestības darbus cits cita labā. Tā kungi aizmirst savus kalpus un kalpones, bet vēlāk raksta testamentus un ar visiem testamentiem krīt velnam tieši rīklē.

Tādēļ – īsi sakot – Dievs grib, lai tu kalpotu savam tuvākajam un darītu to, ko esi viņam parādā – lai vispirms starp tevi un tavu tuvāko viss notiktu pareizi, un visupirms tu rastu samierinājumu ar viņu; citādi Dievs tevi negribēs ne redzēt, ne dzirdēt. Un otrkārt: ka mans pretinieks nāk un lūdz man piedošanu, man jābūt gatavam piedot; ja viņš nenāk, man tomēr jābūt labprātīgam pret viņu – kamēr abi vēl esam ceļā, šajā dzīvē –, lai viņš mani nenodotu tiesnesim.

Kā tad tas notiek? Mans tuvākais neņem mani aiz rokas un neved tiesas priekšā, bet, kad nāku tiesas priekšā, mana sirdsapziņa atzīt, ka neesmu gribējis piedot savam tuvākajam un esmu turpinājis glabāt savā sirdī dusmas. Sirdsapziņa, apliecinādama manu vainu mana tuvākā priekšā, nodod mani tiesnesim. tiesnesis nodod mani savam kalpam, bet tas iemet mani cietumā, tas ir – elles ugunī, līdz būšu nomaksājis pēdējo artavu, tas ir – uz mūžīgiem laikiem; jo es nespēju šo parādu samaksāt, un man vairs nebūs glābiņa. Te nu jūs redzat pašus augstākos darbus, kurus Bauslība ar visiem saviem darbiem nespēj paveikt. Jo darbi rada tikai liekuļus un svētuļus, un Bauslība spēj tikai iedzīt izmisumā.

Kā tad ir jārīkojas? Es skaidri dzirdu, ka esmu nolemts pazušanai! Dari tā: kad jūti sevī šo negantību, turies pie Kristus un saki: ak, mans Dievs! Tava Bauslība man ir bijusi tikai spogulis, kurā raugoties atzīstu, ka esmu pazudis, samaitāts cilvēks. Ak, Dievs! Palīdzi man sava vienpiedzimušā Dēla dēļ! Tā, caur ticību Dievs tev dod savu Garu un pārvērš tavu sirdi, tā, ka tu kļūsti laipns pret savu tuvāko un domā tā: ja jau mans Dievs ir tā izturējies pret mani un piedevis man vairāk, nekā es jebkad spētu kādam piedot, kādēļ tad lai es nevarētu piedot kādu mazumiņu savam tuvākajam?

Laicīgās varas zobens aizstāv gluži pretēju uzskatu, un šeit rodas jautājums: ja jau man jāpiedod, nav jādusmojas, nav jānonāvē – kā tad es varu sodīt un nosodīt? Ja man jāpilda amats, kas prasa sodīt, tad taču man nākas arī dusmoties! Arī šis jautājums mums ir jāaplūko. Jo Evaņģēlijs šeit runā tā, it kā gribētu pilnīgi noliegt laicīgās varas zobenu. Taču jums jāpamana, ka Kristus šeit ir garīgs skolotājs, kas vada tikai sirdsapziņas un māca tām saskatīt, cik daudz naida, skaudības un dusmu tajās mājo un kā no tā visa atbrīvoties. Tas ir Kristus amats un to Viņš pilda; ar laicīgās varas zobenu tam nav nekāda sakara, un šai varai ir jāpilda viss, kas tai pavēlēts.

Ne visas sirdis uzņem šo mācību, un lielākā daļa to atstāj neievērotu; bet kuriem tā iekrīt sirdī un kas lūdz pēc Kristus palīdzības, tie jau ir dievbijīgi, un laicīgais zobens viņiem nav vajadzīgs; jo pār viņiem var valdīt ar vārdiem. Bet, kuri šo mācību nesatver un dzīvo acīmredzami ļaunu dzīvi, tie jāvalda ar laicīgās varas zobenu. Tā nu jums jāmācās, ka laicīgajam valdniekam – vai arī kādam citam, kas rīkojas ar šo zobenu – pašam ir jādara tāpat, kā šeit ir mācīts – nav jādusmojas un nav jānonāvē.

Bet kā jārīkojas tiem, kuri tur savā rokā zobenu un pilda paša Dieva amatu? Viņiem jādara tā: jāievēro, ka, lietodami zobenu, tie pilda savu amatu. Taču arī Evaņģēlijs tos tur pie sevis – viņu sirdīm tāpat jābūt laipnām, žēlsirdīgām un lēnprātīgām. Augšā, pildot savu amatu, tiem jābūt nopietniem un jāparāda bardzība, neraugoties uz to, vai cilvēks, kuram jāsaņem sods, ir draugs vai ienaidnieks, vai viņš ir skaists, bagāts vai izglītots. To redzam arī Mozus piemērā – viņš bija viens no laipnākajiem vīriem, kas jebkad dzīvojuši. Mozus krita zemē un prasīja, lai Dievs izdzēš viņa vārdu no dzīvības grāmatas (2. Mozus 32: 32), lai tikai viņa ļaudis tiktu glābti. Vai gan viņš nebija laipns, lēnprātīgs, lielisks cilvēks, ja viņš bija ar mieru pats krist velna rīklē un ļaut pazudināt gan savu miesu, gan dvēseli, lai tikai viņa tauta gūtu samierinājumu ar Dievu? Bet, kad viņam bija jāvalda pār šo tautu un jāpilda pienākums, viņš nonāvēja divdesmit trīs tūkstošus cilvēku, lai remdētu Dieva dusmas. Tāpat darīja arī Sv. Pāvils – arī viņš bija gatavs atteikties no savas pestīšanas jūdu labā, – kā lasām Rom. 9: 3. Bet, uzzinājis, ka korintiešu vidū ir kāds, kas dzīvo ar savu audžumāti, apustulis raksta tik bargu vēstuli, kādu nekad agrāk nav rakstījis, un pavēl nodot šādu cilvēku velnam, lai viņa gars tiktu izglābts Tā Kunga dienā, 1. Kor. 5: 5. Tāpat rīkojas arī Dāvids un citi. Vecajā Derībā pieminēti daudzi šādi cilvēki, kuri ārēji ar lielu bardzību lietojuši zobenu un, pildīdami valdītāju pienākumus, nonāvējuši ļaudis gluži kā cāļus, tomēr savās sirdīs bijuši lēnprātīgi un laipni.

Lai jūs varētu labāk iegaumēt, kā jāizturas tiem, kuri valda, aplūkosim pavisam vienkāršu piemēru. Palūkosimies uz Saksijas firsta ģerboni jeb vairogu ar diviem zobeniem baltā un melnā laukumā. Zobena spals atrodas lejā, baltajā laukumā, bet asmens – augšā, melnajā laukumā. Šie laukumi norāda uz to, kā jāizturas valdītājam: lejā, kur roka satver zobena spalu, ir baltais laukums – valdītājam pašam jābūt gudram, lēnprātīgam un žēlsirdīgam – viņam jārīkojas ar labo nodomu, lai ko arī nāktos darīt; savukārt augšā, kur atrodas zobena smaile, ir melnais laukums, kas norāda uz bargu un stingru valdīšanu – tā nepieciešama, lai ārēji sodītu un novērstu grēku. Un zobeni ir sarkani, tas nozīmē, ka ar tiem jācērt un jāizlej asinis. Tieši tā savas varas zobenu ir lietojuši Mozus, Dāvids un citi, kuru rokas turējušas zobena spalu, palikdamas baltajā laukumā – šie vīri savās sirdīs bijuši laipni, labvēlīgi un žēlsirdīgi, taču viņu zobena asmens ir ticis lietots melnajā laukumā, tas ir – tie savā valdīšanā bijuši bargi un stingri.

Tāpat jārīkojas arī ikvienam laicīgās varas vīram vai tiesnesim. Redzot ļaunu cilvēku, kas neļauj sevi savaldīt ar vārdiem, viņam jādomā tā: ak, Dievs! Es labprāt mirtu par viņu, ja vien tas būtu iespējams; bet viņa dvēselei es nespēju palīdzēt, turklāt šis cilvēks dzīvo nekrietnu dzīvi, nododamies ļaunumam ar visu savu miesu, jo viņš nespēj pakļaut savu miesu garam. Nu tiesnesis liek abas šīs lietas – cilvēka miesu un dvēseli – katru savā svaru kausā un raugās, kura sver vairāk. Viņš redz, ka tas vēl nav nekas liels, ja cilvēka miesa mirst – daudz smagāk ir, ja jāmirst viņa dvēselei; jo dvēseles nāve ir mūžīga. Tādēļ viņam jādomā un jāsaka: es redzu, ka tavai dvēselei būs jānāk Dieva tiesas priekšā, un tad tu vari tikt pazudināts. Tādēļ, lai grēks neielauztos vēl dziļāk, man jāatņem tev tava miesa, jo tai es nespēju palīdzēt; es varu glābt tikai tavu dvēseli. Tā nu miesa ir jānonāvē, lai aizsteigtos priekšā Dieva dusmībai un bargajai tiesai – kā Mozus darīja Israēla bērnu vidū. Tā zobens tiek lietots baltajā un melnajā laukumā.

Turklāt ģerbonī zobeni atrodas viens otram pretī, it kā tie gribētu viens otru apturēt. Tas norāda, ka tiesnesim jābūt gudram un jāredz, kad bargo tiesas spriedumu nepieciešams mīkstināt, lai tiesa notiktu pareizi un taisnīgi – tā, piemēram, kad sastopas divi likumi, no kuriem viens atceļ otru. Ne vienmēr ir jālemj secundum strictum jus – pēc likuma bardzības, bet arvien jāraugās, kas ir pareizi un taisnīgi, un lieta jāpavērš tā, lai visu vērstu uz labu.

Aplūkosim piemēru: mūsu Kunga mācekļi sabatā plūca un saberza vārpas, iedami pāri labības laukam. Sabatā bija pavēlēts atturēties no darba, un šīs pavēles neievērošana draudēja ar lāstu; taču mācekļi bija ļoti izsalkuši, tā, ka viens likums atcēla otru. Tādēļ arī Mt. 12: 8 Kungs Kristus aizstāv savus mācekļus farizeju priekša, sacīdams: “Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu.” Lai gan svinēt sabatu arī prasīja Dieva bauslis, tomēr mācekļu vaina šajā ziņā tika piedota, jo prasība svētīt sabatu nebija tik stingra, ka mācekļiem būtu vajadzējis iet bojā un mirt badā, lai tikai svētītu sabatu. Tāpat arī Dāvids, būdams izsalcis, ēda svētītās maizes, kuras lajiem neklājās ēst (1. Sam. 2: 6); arī šeit divi zobeni krita viens pret otru, un viens likums bija spiests piekāpties otram. Tādēļ Dāvids un viņa mācekļi tika attaisnoti. Jo nevienu no šiem likumiem Dievs nav devis tādēļ, lai cilvēku pazudinātu, bet gan – lai palīdzētu viņa miesai un dvēselei.

Tā nu, visu kopā saņemot, ārēji laicīgajai varai ir jāpauž dusmība un jāaptur grēks; turpretī iekšēji tai jāpatur laipns, kristīgs, lēnprātīgs un žēlsirdīgs prāts; turklāt tai jābūt gudrai un jāmīkstina likuma bardzība, rīkojoties taisnīgi un apdomīgi. Ar to pietiktu, runājot par šo Evaņģēlija vietu. Piesauksim Dieva žēlastību!

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.