266. Kas ir vislabākā lūgšana?


Sprediķis 5. post Trinitatis svētdienā

Kādu reizi ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera.Tad Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas. Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: “Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.” Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: “Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest.” Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima. Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par lomu, ko tie bija vilkuši, tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: “Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Un, savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja Viņam līdzi. [Lk.5:1-11]


Šie Evaņģēlija vārdi ir viegli saprotami tiem, kuriem ir ticība, un tie rāda mums divas lietas, proti: ticība laicīgiem labumiem, un tālāk – ticība mūžīgiem labumiem.

Vispirms mūsu Kungs mums šeit atklāj, ka tie, kuri tic Kristum, arī laicīgās lietās necietīs trūkumu. Un to Viņš apstiprina, ļaudams Sv. Pēterim un viņa darba biedriem izzvejot tik daudz zivju, cik vien tie būtu vēlējušies – un vēl vairāk. Tāpat Kristus rūpējas arī par mūsu vēderiem; mēs arvien tiktu uzturēti, ja tikai mūsos nebūtu nolādētas neticības. Uzlūkojiet Sv. Pēteri un ielūkojieties viņa sirdī, tad redzēsit, ka viņš nemaz nav cerējis nozvejot tik daudz zivju; bet Dievs iedzen zivis viņa tīklos, tā, ka to ir daudz vairāk, nekā zvejnieki bija uzdrīkstējušies cerēt.

Tātad šis piemērs rāda, ka tiem, kuri tic, visa pietiks; savukārt tiem, kuri netic, nepietiks nekad, un viņiem nebūs miera, domājot par to, kā saraust mantu – tā viņi krīt visos grēkos un netikumos. Notiek tā, kā Sv. Pāvils saka 1. Tim. 6: 6 – 10: “Patiesi, lielu ieguvumu dod
dievbijība ar pieticību, jo mēs nenieka neesam pasaulē ienesuši, tāpēc arī nenieka nevaram iznest; bet, kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim. Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.”

Šie Sv. Pāvila vārdi skaidri rāda, kādas sekas nāk līdzi mūsu neticībai, proti, ka tas, kurš tiecas pēc mantas un grib kļūt bagāts, krīt kārdināšanā un sapinas velna valgos. To mēs vēl nespējam saskatīt, jo šis notikums ir garīgs. Ja mēs spētu redzēt to postu, kādu neticība rada garīgās lietās, tikpat skaidri, kā to, kas notiek laicīgās lietās, tad mūsu sludināšana nestu lielu labumu. Jo paši savām acīm mēs varam redzēt, kā neticīgs cilvēks rauš mantu un dara pāri citiem, cenzdamies saraust pēc iespējas vairāk un gribēdams paļauties uz savu mantu, tā, ka varētu sacīt: jā, nu man ir gana. Mēs redzam, cik alkatīga un nelaipna ir neticība – tā nevienam nedara labu, neizturas laipni un draudzīgi ne pret vienu, pat nepārdod nevienam neko, ja neredz, kā šajā darījumā varētu gūt labumu sev.

Tā ir nolādēta lieta, ka nespējam uzticēties Dievam pat tik daudz, lai cerētu, ka Viņš dos mums tik, cik vajadzīgs mūsu vēderam, bet arvien baidāmies nomirt badā. Mēs taču tiksim uzturēti, un mums arvien būs tik daudz, ka mūsu iztikai pietiks, – kā Kristus saka Mt. 6: 25 – 34: “Nezūdieties savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācieties no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Sālamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šis lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdieties nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.

Te jūs redzat, kā Dievs rūpējas par putniem un puķēm, cik skaisti Viņš tās rotā; bet vēl daudz vairāk Dievs grib dot mums – Viņš sniegs un dāvās visu, kas mums vajadzīgs. Un tomēr mēs nespējam Viņam uzticēties. Tā velns mūs ir sagūstījis savos valgos. Kad cilvēks nespēj būt mierā ar to, kas viņam ir, un neuzticas Dievam, arī mīlestība beidzas – viņš vairs nevienam nedara labu, bet tikai rauš mantu sev.

Tā ir radusies garīdznieku kārta, priesteri un mūki: tie saskrējuši klosteros, lai palīdzētu tikai paši sev un piepildītu savu vēderu, nestrādādami nekādu darbu. Tādēļ arī patiesi ir tā, kā vēsta sakāmvārds: izmisums dara cilvēku par mūku; jā, ne tikai par mūku, bet arī par priesteri, bīskapu vai pāvestu; jo tie nepaļaujas uz Dievu un necer, ka Viņš tos uzturēs, bet domā tikai par to, kā atbrīvoties no visiem trūkumiem un nabadzības. Tā visa ir dzīve neticībā. Un viņi to turpina, turēdami netikles vai pārkāpdami laulību. Tie visi ir augļi, ko nesusi neticība; jo viņi nekad nav uzticējušies Dievam un domājuši, ka Viņš tos spētu uzturēt, ja viņi ņemtu sievas un paliktu ārpus klostera.

Tā šajā Evaņģēlija vietā atrodams piemērs, kas mūs mudina uzticēties Dievam – visupirms jau, attiecībā uz savu vēderu, jo Viņš par mums rūpējas arī laicīgās lietās. To šeit varam redzēt Pētera piemērā – viņš nozvejojis vēl vairāk zivju, nekā viņam būtu vajadzīgs, saņēmis pārpārēm. Tā skaidri tiek parādīts, ka Dievs nevienu negrib atstāt, un katram, kas uz Viņu paļaujas, pietiks it visa, – kā sacīts psalmā 37: 25: “Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno atstātu, nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi.” Mums pietrūkst nevis mantas, bet vienīgi ticības; jo, ja ne citādi, tad eņģeļi nāktu no Debesīm un dotu to, kas mums vajadzīgs. Ja ļaudis cieš trūkumu, tur vainīga tikai viņu neticība.

Un, lai gan Dievs ir mums tuvu un grib dot tik daudz, lai mums pietiktu, Viņš tomēr arī gaida no mums divas lietas – darbu un cerību; mums jāturpina cerēt uz Viņu arī tad, ja Viņš kādu laiku vilcinās. Tādēļ Kungs Kristus šeit liek Pēterim izmest tīklus un saka:

Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.

Tas ir, it kā Kungs Kristus sacītu: iemet tīklus un dari tos darbus, kuri tev kā zvejniekam jādara, un ļauj man rūpēties par visu pārējo. Tev nav jārūpējas vai jāraizējas, bet tikai jādara darbs. Bet mēs gribam darīt otrādi: mēs gribam uzņemties rūpes un gaidām, ka Dievs strādās. Tādēļ arī ikviens tiecas kļūt par augļotāju un saraust naudu, lai nebūtu jāstrādā.

Ja gribi dzīvot kristīgu dzīvi, ļauj, lai tavs Kungs rūpējas par to, kā zivis nonāks tavos tīklos; ej un strādā darbu, kas tiek prasīts no tavas kārtas. Bet mēs visi gribam būt tādās kārtās, kurās mums nevajadzētu strādāt. Tādas tieksmes nāk no velna. Kādēļ esam kļuvuši par mūkiem un priesteriem? Tikai tādēļ, lai dzīvotu kā kungi, un mums nebūtu jāstrādā. Arī mātes ir sūtījušas savus bērnus skolā, lai tie varētu dzīvot vieglas dienas un kalpot Dievam. Tā nu esam nonākuši tik tālu, ka vairs nezinām, kas ir krietna dzīve; lai gan Dievs pavēl un grib, lai ēdam savu maizi ar sviedriem vaigā, – kā Viņš saka Ādamam, 1. Mozus 3: 19: “Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst.” Jo vairāk tu pakļaujies šim bauslim, jo labāk; tādēļ strādā un tici, ļaudams Dievam valdīt.

Kad mēs runājam par ticību, par to, kā jāpaļaujas uz Dievu un jāatstāj visas rūpes Viņa ziņā, viņi saka: jā, ja es nestrādāšu, tad ļoti ilgi varēšu ticēt, ka cepts balodis pats ielidos man mutē. Jā, tas tiesa, tev ir pavēlēts strādāt; bet ļauj Dievam rūpēties par tevi. Tici un strādā, tad ne tikai cepts balodis, bet pat cepta zoss tev ielidos mutē.

Taču šeit vajadzīga vēl otra lieta – ir jācer uz Dievu arī tad, ja Viņš nedaudz vilcinās. Tādēļ Viņš arī zvejniekiem ir ļāvis visu nakti strādāt, tomēr nenoķert nevienu zivi, tā, ka viņiem jau šķiet, it kā Dievs gribētu ļaut tiem nomirt badā. Arī Sv. Pēteris, tik ilgi zvejodams un nespēdams neko noķert, būtu varējis domāt: nu Dievs ļaus manam vēderam ciest badu. Taču Pēteris nezaudē cerības, bet turpina strādāt, cerēdams, ka Dievs viņam dos zivis, kaut arī Viņš vēl vilcinās. Un Dievs arī nāk un dod uzreiz tik daudz un vēl vairāk, nekā zvejnieks spētu nozvejot astoņās dienās.

Tādēļ tev labi jāiemācās šīs lietas – strādā un ceri arī tad, kad Dievs vēl nedaudz vilcinās; jo, ja Viņš tevi grib audzināt un liek strādāt vaiga sviedros, tā, ka tagad tev šķiet, it kā tavs darbs būtu veltīgs, tev jābūt gudram, jāmācās pazīt savu Dievu un paļauties uz Viņu. Tad arī Viņš nāk un dod vairāk, nekā tev bijis nepieciešams – kā Viņš šeit dara Sv. Pētera piemērā. Tādēļ, kad Dievs tevi kādu brīdi audzina, domā tā: arī Sv. Pēteris ir ticis šādi audzināts, tomēr vēlāk – saņēmis bagātīgu dāvanu. Paļaujies uz Dieva labo gribu un nepadodies, bet ceri, tad arī tevi darbi būs zelta vērti un Dievam tīkami. Jo cerība turpina gaidīt un pastāvēt arī tad, kad Dievs vilcinās un uzreiz nedara tā, kā mēs vēlētos. Tādēļ Dievs dos pārpārēm un rotās savu darbu ar krāšņiem dārgakmeņiem, lai tavi darbi izskatītos pavisam niecīgi. Īstais dārgakmens ir ticība; turpretī neticīgo darbi ir salmi, jo tie nav balstīti ticībā. Tāda ir šī Evaņģēlija pirmā daļa. Tālāk seko otra.

Kad zvejnieki ir izvilkuši lomu un baudījuši ticības augļus, viņu ticība pieaug un tiek vairota. Visupirms mums ir jāspēj uzticēt Dievam rūpes par mūsu vēderu. Jo, kas nespēj uzticēt Dievam savu vēderu, tas nekad nespēs uzticēt Viņam savu dvēseli. Taču tā vēl ir tikai bērnu ticība – tā mēs mācāmies staigāt, turēdamies pie sola, un vēl joprojām zīžam mātes krūti. Tomēr tieši tādā veidā mums jāiemācās uzticēt Dievam arī mūsu dvēseles. Par to evaņģēlists runā, sacīdams:

Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par lomu, ko tie bija vilkuši.

Uzlūko Pēteri kā tēlu, kurā parādīti visi, kam jātic mūžīgajiem dārgumiem – tā ir sirdsapziņa, kas tagad vēl gaida un skata citus dārgumus. Grēcīgā sirdsapziņa pēc savas dabas ir noskaņota tieši šādi – tā rīkojas atbilstoši šeit redzamajam Pētera piemēram, bēg no sava Pestītāja un domā tā: ak, Dievs, es neesmu pestīšanas cienīgs! Kā gan es drīkstētu būt visu svēto un eņģeļu pulkā? Ak, šis dārgums ir pārāk augsts un cēls! Šaurā sirdsapziņa nespēj aptvert tik lielus dārgumus, bet domā tā: jā, ja es būtu Sv. Pēteris vai Pāvils, es labprāt tam ticētu. Tā ir liela ģeķība. Jo, ja gribi meklēt pamatu pats savā svētumā, tad būsi cēlis namu uz smiltīm. Nē, ne tā – tev jārīkojas tāpat, kā šeit rīkojas Sv. Pēteris. Jo, uzskatīdams pats sevi par necilu cilvēku, kas nav šādas žēlastības cienīgs, viņš tiešām kļūst tās cienīgs. Un tieši tādēļ, ka esi grēcīgs cilvēks, tev jāuzticas Kristum; tev plaši jāatver tava sirdsapziņa un jāļauj sirdij kļūt tik lielai, lai žēlastība varētu tajā ienākt.

Kad nu esi atzinis Dievu, neatraidi neko no tā, ko Viņš dod, tas ir, kad redzam lielos dārgumus, kas mums tiek sniegti, mums nav jāizbīstas. Patiesi, ir gan tā, ka mēs arvien dziļāk un labāk iepazīstam paši sevi, taču tev tava grēka dēļ nav jāatraida Dieva žēlastība. Jo, kad sajūti, ka tava sirdsapziņa baiļojas un grib dzīt tevi projām no šīs žēlastības, tieši tad esi visvairāk gatavs saņemt mierinājumu, kas tiek sniegts tavai sirdsapziņai, un sacīt līdz ar pravieti Mihu, 7: 18 – 19: “Kur ir tāds Dievs, kā Tu esi, kas piedod grēkus un neatmaksā savas tautas atlikušajiem viņu noziegumus.?… Visus mūsu grēku darbus Tu liec iemest jūras dziļumos.” Tie dievi, kuri mums neatņem mūsu grēkus, ir elki. Tādēļ pravietis saka, ka neviens cits dievs nav līdzīgs mūsu Kungam Dievam; jo citi dievi raugās pēc mūsu dievbijības, nevis paši mums to atnes. Kungs Dievs pats atnes mums dievbijību un nemeklē to mūsos. Tādēļ tev nav jākrīt izmisumā, kaut arī tava sirdsapziņa baiļojas un sajūt grēku; jo necienīgāks esi, jo drīzāk Dievs sniegs tev savu žēlastību.

Viss lielais ļaužu pulks mēģina sevi sapost, kā to mēdz darīt kaķi, un domā, ka tad Dievs viņus uzņems. Nē, Raksti slavē Dievu kā To, kurš atņem mums grēku un iemet to jūras dzelmē. Mēs nevaram tikt galā ar grēku, izmantojot paši savus darbus; tāpat nevaram paši no sevis kļūt dievbijīgi. To spēj paveikt un paveic tikai Dievs, un neviens cits – Viņš to dara tikai no savas žēlastības, neatkarīgi no mūsu darbiem un nopelniem, – kā Viņš pats saka Jes. 43: 25: “Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ, un nepieminu tavus grēkus.” Tā tam ir jābūt; citādi tu nekad neiemantosi prieku savai sirdsapziņai. Tādēļ Pēteris rīkojas pareizi, sacīdams: “Es esmu grēcīgs cilvēks.” Patiesi, viņam ir pamats bīties un būt pazemīgam; taču viņam nevajadzēja Dievu atraidīt, bet gan – Viņu uzņemt.

Tādēļ, kad sajūtu savu grēku, kad kļūstu tāds, kādu šeit redzu Sv. Pēteri, un jūtu, ka tūliņ bēgšu projām no Dieva, man jāgriežas atpakaļ un jānāk arvien tuvāk un tuvāk, man jāsteidzas pie Viņa. Jo, ja Dievs būtu no tevis vairījies un nebūtu gribējis atņemt tev tavu grēku, Viņš nebūtu pie tevis nācis un steidzies tev pakaļ. Tādēļ, jo skaidrāk sajūti, ka esi grēcinieks, jo vairāk tev gribētos bēgt no Dieva, jo ciešāk tev jāturas pie Viņa – tas tev labi jāielāgo. Jo visas sirdsapziņas dara tāpat, kā šeit redzam darām Sv. Pēteri – tās izbīstas sava grēka dēļ, grib bēgt no Dieva un meklēt sev kādu elku. Tad nu neatkāpies, bet turies droši pie Dieva! Citādi, ja bēgsi no Viņa un meklēsi glābiņu pats savos darbos, mēģināsi rast palīdzību pie kāda cita dieva, lai pēc tam atkal atgrieztos pie patiesā Dieva, tev klāsies tāpat, kā muļķa jaunavām, kuras, kaut arī ir gājušas pirkt eļļu, atrod durvis aizslēgtas, Mt. 25: 10.

Bet ko darīja Kristus, kad Pēteris tā pazemojās un lielās izbailēs teica, lai Kungs aiziet no viņa? Vai Viņš atstāja šo cilvēku baiļu un izmisuma varā? Nē, Viņš mierina Pēteri un saka:

Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.

Tie ir evaņģēliski vārdi, kas sniedz mierinājumu vājām sirdīm. Tieši tā Dievs dara mūsu darbus un pārbaudījumus zelta vērtus. Nu jūs redzat, kā Dievs par mums rūpējas – arī miesīgā veidā; Viņš dod Pēterim tik daudz zivju, lai gan viņam pietiktu ar divām. Arī garīgi Viņš dara šo cilvēku tik piepildītu un bagātu, ka nu jau Pēteris spētu dalīties ar citiem – Viņš dara šo vīru par īstu zvejnieku – ne tikai miesīgi, bet arī garīgi. Miesīgā jeb laicīgā veidā Pēteris noķer tik daudz zivju, ka varētu tās pārdot, bet garīgi viņam jākļūst par cilvēku zvejnieku, jo nu viņam ir Evaņģēlijs, ar ko viņš var aicināt pie Dieva arī citus cilvēkus, tā vairojot Kristus Valstību.

Redziet, tā tas notiek: kad ticam, Dievs dod mums tik daudz, ka varam palīdzēt visiem ļaudīm – gan ārēji, ar savu mantu un visu, kas mums pieder, gan arī iekšēji, mācīdami citus un darīdami tos iekšēji bagātus. Jo ticīgs cilvēks nespēj klusēt, viņam ir jāsludina citiem un jāsaka, kas noticis ar viņu – kā sacīts Ps. 51: 12 – 15: “Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu! Neraidi mani prom no Sava vaiga un neatņem no manis Savu Svēto Garu! Atdod man atpakaļ Savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu! Es mācīšu pārkāpējiem Tavus ceļus, lai grēcinieki atgriežas pie Tevis.” Un 116. psalmā Dāvids saka: “Es ticu, tādēļ runāju.” Tas notiek tā: kad ticu, es atzīstu Dievu un redzu, kā pietrūkst citiem cilvēkiem, tādēļ es sludinu Evaņģēliju arī viņiem.

Tā nu šajā Evaņģēlija vietā redzam, kā Dievs rūpējas par saviem ļaudīm, kā Viņš tos uztur gan miesīgi, gan garīgi, rūpēdamies gan par viņu miesu, gan dvēseli. Ja arī dažkārt tas nenotiek, tā noteikti ir mūsu neticības vaina, vai arī – mēs vēl tikko esam iesākuši ticēt. Jo, kamēr ticība vēl ir jauna un maza, arī manta vēl var būt maza un niecīga, lai mēs mācītos atzīt Dievu un uzticēties Viņam. Taču Dievs mūs noteikti piepildīs ar garīgiem un miesīgiem labumiem; Viņš dos mums visu dārgumu pārpilnību, tā, ka varēsim palīdzēt arī citiem. Tā nabaga ļaudis tiek darīti bagāti un izsalkušie – paēdināti. Ar to pietiktu, runājot par šo Evaņģēlija vietu.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.