175. Kāds ir mūsu Pestītājs Jēzus Kristus?


Sprediķis 4. post Trinitatis svētdienā

Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” Viņš tiem arī sacīja līdzību: “Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē? Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi sava paša acī tu nepamani? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs. [Lk.6:36-42]

Šajā Evaņģēlija vietā mums tiek rādīti mīlestības darbi, kas mums jādara mūsu tuvākā labā, palīdzot viņam visās viņa miesas vajadzībās un kalpojot viņam ar savu laicīgo mantu. To mūsu Kungs šeit atklāj īsos un vienkāršos vārdos; jo iepriekš Viņš ir sacījis, lai mīlam ienaidniekus un darām labu tiem, kuri mūs ienīst, lai svētījam tos, kuri mūs nolād, lūdzam par tiem, kuri mūs kaitina, lai tiem, kas mūs sit vienā vaigā, pagriežam arī otru, un tiem, kas ņem mūsu apmetni, neliedzam arī svārkus. To Viņš šeit saņem kopā, īsa kopsavilkuma veidā, un saka: “Esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs.” Te jūs redzat vienkopus aprakstītus visus labos darbus, kas mums jādara vienam otra labā – kā Debesu Tēvs ir darījis un vēl joprojām dara mūsu visu labā.

Jūs bieži esat dzirdējuši, ka darbi mums jādara nevis Dievam, bet savam tuvākajam. Dievu mēs ar saviem darbiem nevaram darīt ne stiprāku, ne bagātāku, bet cilvēkus gan mūsu darbi var darīt stiprus un bagātus. Viņiem mūsu darbi ir vajadzīgi, tādēļ mums tie jāveltī viņiem, nevis Dievam. To jūs itin bieži esat dzirdējuši un dzirdat arī šajā vietā; kaut Dievs dotu, ka arī jūsu rokas darītu šādus darbus!

Tā nu jūs šeit redzat, cik aplami ir, ja kāds grib veltīt Dievam labos darbus, kuri jāveltī tuvākajam; mēs nedrīkstam ar savu ticību turēties pie cilvēkiem un svētajiem – tai jāturas tikai pie Dieva. Ticībai jābūt vērstai vienīgi uz Dievu – tā saņem Dieva darbus; ticību rada tikai Dievs, un šos Dieva darbus mēs varam saņemt tikai caur ticību. Un tālāk – mums jāpūlas sava tuvākā labā, un visi mūsu darbi jādara tā, lai tie kalpotu mūsu tuvākajam. Dieva priekšā mums jānāk tikai ar savu ticību, un ne ar ko citu; jo mums nevar palīdzēt neviens cits, kā tikai Dievs, un visu, kas mūsu miesai un dvēselei ir dots, esam saņēmuši tikai no Dieva; tādēļ mums ar savām sirdīm jāturas tikai pie Viņa.

Bet cilvēki visu sagroza un ticību, ar kuru tiem būtu jāturas tikai pie Dieva, vērš uz sevi un citiem cilvēkiem, pieķerdamies paši saviem un izcilo meistaru izdomājumiem – tie paļaujas uz šādām lietām. Vai tā nav viena vienīga nāve un velna darbi? Tā Dievs Jer. 2: 13 saka: “Mana tauta ir atļāvusies divkārtēju grēku: tie atstājuši Mani, dzīvā ūdens avotu, un izrakuši sev akas, cauras akas, kas nepatur sevī ūdeni!” Un 35. pantā Viņš tautai saka: tu saki, ka man būtu jānovērš no tevis savas dusmas, un, ka tu neesi grēkojusi. – “Redzi, Es tevi saukšu pie atbildības tieši šo tavu vārdu dēļ, ka tu apgalvo: es neesmu grēkojusi!”

Pirmkārt, Dievs saka, ka Viņa līgava kļuvusi par netikli – novērsusies no Dieva, no dzīvā ūdens avota, no kā plūst dzīvība, svētība un viss labais; Viņu tauta ir atstājusi. Otrkārt, tie pievēršas savām lietām un izdomājumiem, rok paši savas akas, kurās nekad nav ūdens. Tāpat arī mūsu pāvesta sekotāji paliek paši pie saviem izdomājumiem – misēm, gavēšanas, lūgšanām un tamlīdzīgām lietām. Šīs lietas gan tiešām izskatās pēc akām, no kurām vajadzētu smelt dzīvību un svētību, taču tās ūdeni netur; un īsto dzīvā ūdens avotu – Dievu viņi ir atstājuši.

Un šī tauta vēl uzdrīkstas sacelties pret mani – Dievs saka – domādama, ka Es nedrīkstētu uz to dusmoties; tā grib saukt Mani pie tiesas un dzirdēt, ka tai ir taisnība, ka visi tās darbi ir pareizi. Redziet, šis ir otrs grēks – cilvēki grib aizstāvēt savus grēkus. Tādēļ Dievs saka: es tevi saukšu pie atbildības un parādīšu, cik neģēlīga tu esi kļuvusi, arvien staigādama tikai pati savus ceļus.

Redziet, tādēļ ticībai ir jāsaistās tikai pie Dieva un no Viņa jāsaņem viss, kas mums ir vajadzīgs – gan laicīgās, gan mūžīgās lietās. Viss jāsaņem ticībā, nedomājot, ka pats cilvēks kaut ko būtu nopelnījis. Šai ticībai jāizpaužas arī attiecībās ar tuvāko, un tai nekādi papildinājumi nav vajadzīgi – ne tā, ka mūsu pestīšana būtu atkarīga no izturēšanās pret tuvāko, jo Dievs grib, lai cilvēka sirdsapziņa būtu saistīta tikai pie Viņa; gluži kā līgavai jāpieķeras tikai savam līgavainim, un nevienam citam, tā arī Dieva grib, lai mēs uzticamies vienīgi Viņam.

To parāda arī Sv. Lūka, sacīdams: “Esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs.” Tā nu manai sirdsapziņai Dievs jāuzskata par laipnu, žēlīgu Tēvu, tādēļ man arī pret tuvāko jāizturas žēlsirdīgi. Ar ticību man jātiecas iekšienē un augšup, pie Dieva; savukārt darbiem jātiek vērstiem lejup un uz āru – tie jāveltī tuvākajam. Gluži kā Ābrahams, uzkāpdams Morija kalnā, atstāja ēzeli un kalpus kalna pakājē un ņēma sev līdzi tikai Īzaku, 1. Mozus 22: 5. Tāpat jārīkojas arī mums: kad gribam kāpt augšup, pie Dieva, mums jāņem līdzi tikai Īzaks, tas ir – ticībā jānāk pie Dieva kopā ar Kristu; kalpi un ēzeļi, tas ir, darbi, jāatstāj lejā.

Tas būtu sakāms kā ievads, runājot par šo Evaņģēlija vietu: ticībai jātiecas iekšienē un augšup, savukārt darbiem – uz āru un lejup. Jo tikai tā mēs varam izturēties taisnīgi pret Dievu un cilvēkiem – Dievam mēs dodam godu, brīvi un droši lūkodamies Viņā un ticēdami Viņa Vārdam, savukārt tuvākajam parādām savu mīlestību un darām labu. Nu aplūkosim sīkāk šos Evaņģēlija vārdus un lasīsim visu pēc kārtas.

Esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs.

Kā atklājas Dieva, mūsu Debesu Tēva žēlsirdība? Tā, ka Viņš mums par velti, tikai no savas žēlastības dod visu labo – gan miesīgi, gan garīgi, gan laicīgi, gan mūžīgi. Jo, ja Viņš gribētu dot mums to, ko esam pelnījuši, tad mums būtu jāsaņem vienīgi elles uguns un mūžīgā pazušana. Tādēļ viss labais un arī gods, ko Viņš mums dod, nāk tikai no Viņā žēlastības un žēlsirdības. Dievs redz, ka grimstam nāvē, tādēļ arī Viņš par mums apžēlojas un dod mums dzīvību. Viņš redz, ka esam elles bērni; Viņš apžēlojas un dod mums Debesis. Viņš redz, ka esam nabagi, kaili, izsalkuši un izslāpuši, tādēļ Viņš apžēlojas, apģērbj, paēdina un padzirdina mūs, dod mums tik daudz, ka mums pietiek visu lietu. Tā nu visu, kas mums ir – kā garīgas, tā miesīgas lietas – esam saņēmuši no Dieva žēlastības, kurā Viņš mūsos un pār mums izlej savas dāvanas. Tādēļ Kristus šeit saka: sekojiet savam Tēvam un esiet žēlīgi, tāpat kā Viņš ir žēlīgs.

Tā nav vienkārša žēlsirdība, nedz tāda žēlsirdība, kādu māca cilvēka prāts. Jo tas ir savtīgs – tas labprāt dod tiem, kuri ir vareni un izglītoti, kuriem ir kādi nopelni. Cilvēks, sekodams sava prāta balsij, mīl tos, kuri ir skaisti, un dod tiem, no kuriem pats cer saņemt kādu labumu. Tā ir savtīga, vienpusīga, skrandaina un nožēlojama žēlsirdība. Jo, ja dodu tam, kurš to ir pelnījis vai arī tam, kurš ir skaists vai izturas pret mani draudzīgi, tad esmu tikai pildījis pienākumu vai atdevis parādu, nevis izturējies žēlsirdīgi. Par to runā arī mūsu Kungs, nedaudz pirms šodien lasītajiem vārdiem, Lk. 6: 32 – 34 sacīdams: “Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl. Un ja jūs saviem labdariem darāt labu, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki dara to pašu. Un, ja jūs aizdodat tiem, no kuriem cerat atdabūt, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki grēciniekiem aizdod, lai to atdabūtu.” Kristiešu žēlsirdība nedrīkst meklēt savu labumu; tai jābūt vienādai pret visiem; tai jāatver acis un ar vienādu skatienu jāuzlūko gan draugi, gan ienaidnieki, – kā to dara mūsu Debesu Tēvs.

Kur nav šādas žēlsirdības, tur nav arī ticības. Jo, ja tava sirds paliek ticībā un tu zini, ka tavs Dievs pret tevi izturējies tik laipni un žēlīgi, neatkarīgi no taviem nopelniem – kaut arī tu biji Viņa ienaidnieks un mūžīgās pazušanas bērns – , ja tu tam tici, tev noteikti jāizturas žēlsirdīgi pret savu tuvāko – citādi nemaz nevar būt; tev jādara viss, kas ir Dievam tīkams un nāk par labu tavam tuvākajam. Tādēļ raugies, lai tu nešķirotu un nedalītu cilvēkus draugos un ienaidniekos, cienīgajos un necienīgajos. Jo visi, kuri šai vietā tiek pieminēti, būtu pelnījuši pavisam ko citu, nevis to, lai mēs viņus mīlam un darām viņiem labu. To mūsu Kungs grib parādīt, Lk. 6: 35 sacīdams: “Mīliet savus ienaidniekus un dariet labu un aizdodiet, atmaksu negaidīdami, un tad jūsu alga būs liela un jūs būsit Visuaugstākā bērni; jo Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem.” Tas būtu sakāms par šī Evaņģēlija pirmo daļu.

Un tālāk – kāds varētu sacīt: tu taču esi mācījis, ka darbi Dieva priekšā nekam nav derīgi un ka ar tiem neko nevar nopelnīt. Kādēļ tad Kristus šeit saka gluži pretējo: “Esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots”? Visi šie vārdi skan tā, it kā mums ar saviem darbiem būtu jānāk Dieva priekšā un ar tiem jānopelna Dieva žēlsirdība un piedošana; bet jūs taču arvien esat dzirdējuši, ka tikai ticība paveic visas lietas.

Ir jāievēro, ko saka Sv. Pāvils un visi Raksti – tie skaidri norāda, ka ir nepieciešams ticēt, un, ka Dieva priekšā varam nākt tikai ar ticību. Tādēļ vārdi, kuri šeit sacīti, ir jāsaprot tā, ka darbi ir tikai ticības pārbaude un apstiprinājums. Tātad, ja es ticu, tad man arī jābūt žēlsirdīgam; man nevis jātiesā un jānolād, bet jādod un jāpiedod savam tuvākajam. Lielisku piemēru redzam 1. Mozus 22: 5 u. t. Ko darīja Ābrahams, kad viņam tika pavēlēts upurēt viņa paša dēlu? Viņš pildīja pavēli un jau izvilka zobenu, lai nocirstu Īzakam galvu. Kas notika? Tā Kunga eņģelis viņu apturēja un sacīja: “Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad.”

Tāpat arī šeit – pirms spējam dot, mums ir jāsaņem; pirms darām žēlsirdības darbu, mums tas vispirms jāsaņem no Dieva. Mēs paši neliekam pirmo akmeni; jo avs nemeklē ganu, bet gans meklē avi. Tādēļ arī Dieva priekšā ar darbiem neko nepanākam, bet bez kādiem mūsu pašu nopelniem saņemam no Dieva visu, kas mums tiek dots. Tā Jes. 65: 1 Dievs saka: “Es esmu atklājies tiem, kas pēc Manis nejautāja, Mani atrod tie, kas Mani nemeklēja…” Un šīs nodaļas beigās Viņš saka: “Un notiks, pirms viņi sauc, Es viņiem jau atbildēšu, un, kamēr viņi vēl runā, Es viņus jau uzklausīšu.” Jo, pirms vēl mēs Dievu meklējam, Viņš mūs jau atrod; pirms mēs pēc Viņa jautājam, Viņš mūs jau uzņem. Tā Sv. Pāvils Rom. 3: 23 – 26 saka: “Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū. Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams Savu taisnību; jo Viņš piedod visus agrāk, dievišķās pacietības laikā, nodarītos grēkus, lai tagadējā laikmetā parādītu savu taisnību, pats taisns būdams un taisnodams to, kas tic Jēzum.” Un tālāk, Rom. 4: 4 – 5: “Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna. Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību,” “Tāpēc arī Dāvids teic svētīgu tādu cilvēku, kam Dievs piešķir taisnību neatkarīgi no darbiem,” – kā apustulis saka tālāk, 6. pantā.

Otrkārt, Kristus mums rāda darbus kā drošu zīmi, kā zīmogu vēstulei, kas apliecina, ka mūsu ticība ir pareiza. Ja es savā sirdī jūtu, ka darbs nāk no mīlestības, tad varu būt pārliecināts, ka mana ticība ir īsta un godīga. Ja es piedodu, tad šī piedošana mani pārliecina, ka mana ticība ir godīga – tā apstiprina un pierāda manu ticību tam, ka arī Dievs man ir piedevis un joprojām ik dienu piedod; bet, ja es nepiedodu, tad varu droši secināt, ka man vēl pietrūkst ticības. Tā tas ir noticis arī ar Ābrahamu – viņa darbs atklāja un apstiprināja viņa ticību. Dievs gan it labi zināja, ka šis vīrs tic, taču arī pašam Ābrahamam vajadzēja par to pārliecināties un pierādīt savu ticību.

Tādēļ darbi ir tikai augļi, kas brīvi seko šādai ticībai un to apliecina. Jo ko gan man palīdzētu mana ticība, ja es pats par to neko nezinātu? Tāpat arī, ja man būtu liela lāde, pilna ar guldeņiem, bet es par to nezinātu, man taču no tās nebūtu nekāda labuma! Bet ja man kāds par šo mantu pastāstītu, tas būtu paveicis manā labā tādu pašu darbu, kā, ja viņš pats man to uzdāvinātu. Tāpat arī, ja man ir ticība, taču es pats to nezinu, tā nenes man nekādu labumu. Ticībai jālaužas uz āru un jāatklājas darbos, kuri nāk no ticības – tad darbi kļūst par zīmi un zīmogu, kas apliecina ticības klātbūtni. Tieši to grib pateikt Sv. Pēteris, 2. Pēt. 1: 10 – 11 teikdams par žēlastības darbiem un par ticības tikumiem tā: “Tādēļ, brāļi, darbojieties, lai jūsu aicināšana un izredzēšana jo stipra paliek, jo, to darīdami, jūs nekad neklupsit. Tas lielā mērā veicinās jūsu ieiešanu mūsu Kunga un Pestītāja valstībā.” Apustulis nesaka: dariet labus darbus, lai jūs tiktu aicināti, bet: lai jūsu aicināšana jo stipra paliek – lai jūs paši varat būt par to pārliecināti.

Tādēļ pieradinieties pareizi saprast Rakstu vārdu, lai nerīkotos aplami, bet atrastu šādos izteikumos pamatojumu saviem darbiem. Jo darbi tiek noraidīti tādā ziņā, ka mums neklājas iedomāties, it kā mēs ar darbiem varētu kļūt dievbijīgi; taču mūsu darbi tiek arī slavēti – tādēļ, ka tie vajadzīgi mūsu tuvākajam un ir mūsu ticības augļi un zīme.

Redziet, šāda atkāpe bija nepieciešama, lai es nebūtu apstiprinājis pāvesta piekritēju aplamo izpratni, ar kādu tie uzlūko šos Evaņģēlija vārdus. Dievs bieži lieto šādus izteikumus, kuri cilvēka prātam šķiet pretrunīgi; un Viņš to dara tādēļ, lai vingrinātu mūs Rakstu lasīšanā – lai mēs neiedomātos, ka, tiklīdz esam izlasījuši dažus vārdus, mēs jau itin labi pārzinām visus Rakstus. Daži Rakstu izteikumi vada mūs Garā un rāda, kā mums jāizturas Dieva priekšā; tā, piemēram: “Mēs esam pestīti bez nopelna.” Un Mt. 25: 42 u. t. Kungs Kristus saka, ka Pastarā tiesā Viņš prasīs darbus un sacīs nolādētajiem: “Es biju izsalcis un jūs neesat Mani paēdinājuši; ES biju izslāpis un jūs neesat Mani padzirdījuši. Es biju svešinieks un jūs neesat Mani uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs neesat Mani apģērbuši; Es biju slims un cietumā un jūs neesat Mani apmeklējuši.” Nesaprātīgi ļaudis grib likt šos vārdus pašā vidū un saistīt visu ar darbiem; tas ir nepareizi. Bet tie, kuri ir garīgi, tos saprot pavisam vienkārši, saista tikai ar miesu un arī vienkārši, ar savu garu stājas Dieva priekšā; tas arī ir nepieciešams, un tā rīkoties ir pareizi. Jo cilvēkā ir divas daļas – gars un miesa, tādēļ arī daļa Rakstu vārdu runā tikai Garā, mācīdami par ticību, bet citi – par darbiem, kas saistīti ar miesu. Jo viens un tas pats Rakstu izteikums nevar vienlaikus vadīt gan garu, gan miesu.

Šeit jārunā arī par to, kā mums ar savu laicīgo mantu jāizturas pret savu tuvāko. Ar mantu jādara tā: tā mums ir jāļauj ņemt, jādod un jāaizdod tuvākajam, kur un kad vien viņš to grib. Un tā ir stingra pavēle, nevis tikai padoms, kā iedomājas tie, kuri Kristus vārdus skaidro pēc sava prāta, mācīdami tā: kas grib būt pilnīgs, tas var darīt šādus darbus. Tādēļ arī klosteri ir celti uz velna mēsliem. Jo nav skopāku un nenovīdīgāku ļaužu par mūkiem. Ja kāds grib būt kristietis, viņam jādod un jāaizdod tuvākajam kad un kā vien ir iespējams, bez kādām atrunām. Un, ja redzam kādu, kurš mums neko nespēj dot pretī, mums viņam jādod dāvana un jāatbrīvo viņš no parāda – kā lasām Nehemijas grāmatas 5. nodaļā. Jo Dievs tev ir devis visu, kas tev ir, un Viņš dos vēl vairāk, ja vien ticēsi. Tāpat arī, ja mums kaut kas tiek atņemts, mums tas nav jāprasa atpakaļ; tuvākajam ir jānāk mums palīgā un mūs jāaizstāv, lai mums netiktu pārlieku nodarīts pāri – viņam jānovērš netaisnība un jāsūdzas par mums nodarīto pārestību.

Redziet nu, mūki un priesteri ir apgalvojuši, ka šādus darbus tikai būtu ieteicams darīt. Tā nu ļaudis, kuri visu mūžu nav darījuši nevienu kristīgu darbu, nāves priekšā nonākuši, atceras mūku mācību, ziedo misēm un raksta vēl kādus novēlējumus, domādami, ka tā būs visu paveikuši un izpildījuši. Bet šeit tu dzirdi: ja gribam būt kristieši, mums jādod, jāaizdod un jāļauj, lai tas, kas mums pieder, tiek atņemts – citādi aizmaldīsimies projām no ticības.

Tādēļ ievērojiet un centieties saprast šos Evaņģēlija vārdus, lai nenāktu Dieva priekšā nekā citādi, kā vien – ar ticību; savukārt darbi lai paliek ārpusē un kalpo tikai tuvākajam. Tas sacīts par šī Evaņģēlija pirmo daļu. Nu aplūkosim vārdus, kas rakstīti tālāk, un kur pats mūsu Kungs paskaidro, kā jāizpaužas žēlsirdībai. Viņš saka:

Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots.

Šeit mūsu Kungs dala žēlsirdību trijās daļās, lai mēs zinātu, kāda žēlsirdība mums jāparāda tuvākajam. Pirmkārt, mums neklājas tiesāt, nedz pazudināt; otrkārt, tev jāpiedod tuvākajam, ja viņš ir grēkojis pret tevi; treškārt, tev jāsniedz palīdzība tam, kurš cieš trūkumu. To izsaka vārds “žēlsirdība”, kas atrodams Rakstos.

Un tam visam jānāk no godīgas sirds un jānotiek bez kādas liekuļošanas, lai žēlsirdība tuvākajam tiktu parādīta, neizvērtējot viņu kā cilvēku. Jo, ja tu gribētu vēlēt vai darīt labu tiem, kuri dara labu tev, vai kaitēt tiem, kuri kaitē tev, tie būtu lieli maldi. Tev jādara tā, kā Kristus saka nedaudz iepriekš: tev jāseko tavam Debesu Tēvam un jāmīl ienaidnieks. Dari labu tam, kas tev dara ļaunu; piedod tam, kas dara tev pāri; aizdod tam, kuram tas vajadzīgs utt. – kā jau esat dzirdējuši.

Runājot par pirmo no šeit pieminētajām lietām – par to, ka mums neklājas tiesāt, nedz pazudināt – ir jāievēro, ka Dievs pats ir uzticējis laicīgajai varai zobenu, lai tā sodītu acīmredzamus grēkus; tikai tas nedrīkst notikt pretēji Dieva pavēlei un bauslim – nedrīkst tikt nonāvēts tas, kurš ir bez vainas. Jo, ja tiesnesis dara netaisnību, viņš neatšķiras no citiem slepkavām. Par šādu tiesu mūsu Kungs šeit nerunā. Lk. 12: 14, runādams ar to, kurš gribēja, lai brālis dalās ar viņu mantojumā, Viņš atbild: “Cilvēk, kas Mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?” Jo Kristus Valstība nemeklē ārējas lietas.

Bet mūsu Kungs šeit runā par citu tiesu, proti – ka mēs nedrīkstam uzskatīt cits citu par labiem vai ļauniem pēc tā, kas ir ārēji redzams; jo Dievs tiesā cilvēkus pēc tā, kas no ārpuses nav redzams, un šī tiesa ir tikai Viņa ziņā. Var notikt tā, ka tu šodien redzi savu tuvāko grēkojam, bet rīt Dievs viņu uzņems. Arī tu pats vari uzskatīt sevi par dievbijīgu un nedomāt par savu grēku. Kristus mums ir aizliedzis tiesāt, jo, kur ļaužu vidū ir šāda tiesāšana un pazudināšana, tur noteikti nebūs ne mīlestības, ne vienprātības. Tiesāt un pazudināt nav nekas cits, kā – paturēt baļķi savā acī, un tādi baļķi ir atrodami visu liekuļu acīs. Jo tie, kuri paši sevi uzskata par dievbijīgiem, niknojas uz saviem brāļiem – viss, ko tie dara, viņiem ir netīkams, bet paši savu grēku viņi negrib saskatīt. Taču notiek tā, ka tu, redzēdams daudz dažādu grēku citos cilvēkos, nepamani baļķi savā paša acī, tādēļ krīti Dieva tiesā. Tādēļ, tiesādams otru, Dieva priekšā esi vēl lielāks grēcinieks, nekā vislielākais nelietis vai visnekrietnākā netikle, par kuriem tikai Dievs zina, vai tie tiks pestīti, vai pazudināti; visi viņa grēki nav gluži nekas, salīdzinot ar tavu tiesāšanu.

Šie liekuļi priecājas un jūtas apmierināti, kad rodas iespēja runāt par kāda cita netikumiem vai laulības pārkāpšanu; viņiem tīk izvārtīt savu tuvāko mēslos. Visu, ko dara citi cilvēki, viņi izskaidro visnegantākajā veidā, un neviens nespēj izdarīt viņiem pa prātam. Un, ja arī viņi paši savu tuvāko neaprunā, tomēr ar prieku klausās šādas runas. Ja tu būtu dievbijīgs, tev vajadzētu šādas lietas apslēpt un palīdzēt apklusināt ļaužu valodas, cik vien tas iespējams. Un parasti notiek tā, ka cilvēki, kuri šādi tiesā un notiesā citus, paši ir visnetiklākie – arī miesīgās lietās; jo viņi tiesā ne tikai cilvēkus, bet arī pašu Dievu.

Tādēļ, ja tavs brālis ir grēcinieks, apslēp viņa grēku un lūdz par viņu. Ja tu viņa grēku darīsi zināmu atklātībā, tad patiesi neesi žēlīgā Debesu Tēva bērns; jo, ja tu tāds būtu, tad arī tu būtu žēlsirdīgs. Patiesi, ir tā, ka mēs savam tuvākajam nespējam parādīt tik lielu žēlsirdību, kā Dievs ir parādījis mums; taču tas, ka rīkojamies gluži pretēji un nepavisam neesam žēlsirdīgi, ir velna darbs. Un tā ir droša zīme, ka mūsos nav itin nekādas žēlsirdības. Par to visu runā Evaņģēlijs, kur tālāk lasām:

Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē? Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā paša acī tu nepamani? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs.

Tas ir, itin kā mūsu Kungs gribētu sacīt: tu domā, ka tavs brālis ir akls; tu gribi nosodīt otru, tas ir – rādīt otram ceļu, lai gan pats esi akls. Tu uzskati viņu par grēcinieku un domā, ka pats esi dievbijīgs. Vai gan tas nenozīmē, ka savā sirdī iedomājies esam labāks par otru? Tas nozīmē, ka tu tiešām gribi vadīt citus, pats būdams akls; ikviens, kas tev seko, līdz ar tevi iekrīt bedrē. Par šādiem ļaudīm, kuri iedomājās esam labāki, nekā pārējie, un vēlējās, lai citi viņiem sekotu vairāk, nekā Dieva Vārdam, Sv. Pāvils Rom. 2: 17 – 23 saka: “Tu sauc sevi par jūdu, lepojies ar Dievu un paļaujies uz bauslību. Tu zini Viņa gribu un, būdams bauslībā mācīts, proti atšķirt svarīgo no nesvarīgā; tu apzinies esam aklo ceļvedis, gaisma tiem, kas ir tumsībā, audzinātājs tādiem, kas nekā nezina, skolotājs nepieaugušiem, tāds, kam bauslībā dots atziņas un patiesības paraugs, citus tu māci – un pats sevi nemāci? Sludinādams, ka nebūs zagt, tu pats zodz? Sacīdams, ka nebūs pārkāpt laulību, pats to pārkāp? Ar riebumu novērzdamies no elkiem, aplaupi viņu tempļus? Tu lepojies ar bauslību, bet pats pulgo Dievu, bauslību pārkāpdams.” Tādēļ arī nodaļas sākumā, Rom. 2: 1 – 3 Sv. Pāvils šiem liekuļiem saka: “Tu, cilvēka bērns, kas spried tiesu, ne ar ko nevari aizbildināties, jo, spriezdams tiesu par otru, tu tiesā pats sevi, jo, tiesātājs būdams, tu dari to pašu. Bet mēs zinām, ka pār tiem, kas tā dara, nāk pelnītā Dieva tiesa. Vai nu tu, cilvēks, kas spried tiesu pār tiem, kas tā dara, un pats dari to pašu, domā, ka izbēgsi Dieva sodam?”

Man šķiet, tā ir patiesība, kas jāsaka liekuļiem, kuri uzdrīkstas rādīt citiem ceļu, ko viņi paši nezina, tā ieraudami citus sev līdzi bedrē. Tādēļ mūsu Kungs saka: “Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs.” Tas ir pazīstams sakāmvārds: es nevaru iemācīties no sava meistara vairāk, nekā viņš pats zina. Kādēļ Kungs Kristus saka šos vārdus? Tādēļ, ka ir sastopami divējādi meistari: pirmie ir akli, un, ja es tiem sekošu, arī kļūšu akls un iekristīšu bedrē – tāpat, kā viņi. Pavisam citāds Meistars ir mūsu žēlīgais Tēvs, no kura mums jāmācās žēlsirdība. Ja sekojam Viņam, arī mēs kļūstam žēlsirdīgi, tāpat, kā Viņš. Un, ja mēs vienmēr būtu žēlsirdīgi, tad kļūtu pilnīgi, kā Viņš ir pilnīgs. Taču, kamēr esam šeit, šajā dzīvē, tas vēl nenotiek.

Otrā lieta, kas pieder žēlsirdībai, ir – ka mums jāpiedod tiem, kuri mums dara pāri. Kristietim nekad nevar tikt nodarīta tik liela pārestība, ka viņam to nevajadzētu piedot – ne tikai septiņas, bet septiņreiz septiņas reizes, – kā Kungs Kristus saka Pēterim, Mt. 18: 22. Tādēļ arī Dievs kristietim piedod viņa grēkus un trūkumus, lai viņš piedotu trūkumus citiem cilvēkiem. To Kristus pats iepriekš attēlojis skaistā līdzībā, kas noslēdzas ar šādiem vārdiem: “Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds piedosit,” Mt. 18: 35.

Un arī Mūsu Tēvs lūgšanā ik dienu lūdzam un sakām: “Piedod mums mūsu parādus, kā mēs piedodam saviem parādniekiem!” Vai tā nav liela lieta – ja es, nabaga grēcinieks, piedodu savam tuvākajam viņa grēkus vai trūkumus, tad arī Dievs man piedod manus grēkus un vājības! Pat tad, ja kāds būtu nonāvējis manu tēvu – kas gan tas ir, salīdzinājumā ar manu grēku, ar ko esmu tik ļoti aizvainojis Dievu!

Trešā lieta, kas pieder žēlsirdībai, ir tas, ka mums jādod un jāpalīdz nabagiem un tiem, kas cieš trūkumu. Par to Sv. Jānis savā 1. vēstulē, 3: 17 saka: “Kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā?” Jo tur, kur ir Dieva mīlestība, tai jāatklājas arī ārēji redzamā veidā, – kā norādīts Kristus vārdos Mt. 5: 7: “Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību.” Tādēļ šajā Evaņģēlija vietā mūsu Kungs pievieno saviem vārdiem arī apsolījumu un saka: “Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.”

Ar to šoreiz pietiktu, runājot par šīm trim lietām, kurās jāizpaužas mūsu žēlsirdībai pret tuvāko. Te mums īpaši jāņem vērā pamudinājums, ko lasām Kristus vārdos Mt. 7: 12. Šai vietā Kristus runā par kristīgu dzīvi un par to, kā mums jāparāda mīlestība mūsu brāļiem; un noslēgumā Viņš saka šādus vārdus: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.” Tā domā un jūt katrs cilvēks – kad viņš ir slims, viņš vēlas, kaut visa pasaule viņam nāktu palīgā. Ja esmu nabaga grēcinieks, ja grimstu grēkā un mana sirdsapziņa ir apgrūtināta, es vēlos, kaut visa pasaule mani mierinātu un man palīdzētu, lai tā apklātu manu grēku un kaunu. Tāpat man jāizturas pret manu tuvāko – man neklājas viņu tiesāt, nedz pazudināt; man jāpiedod viņa kļūdas, jāpalīdz, jādod padoms, jāaizdod un jādod – jārīkojas tā, kā es gribētu, lai cilvēki darītu man, ja es būtu baiļu varā, trūkumā un nabadzībā.

Tieši tā iespējams pazīt kristiešus – viņi mīl cits citu un dara žēlsirdības darbus cits cita labā. To Kungs Kristus ir sacījis saviem mācekļiem arī Vakarēdiena laikā, Jņ. 13: 34, sacīdams: “Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” Tāds ir šis Evaņģēlijs. Piesauksim Dievu, lūgdami pēc Viņa žēlastības!

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.