46. Ko nozīmē Dieva Vārda nievāšana?


Sprediķis 4. post Pascha svētdienā

Tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju. Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku – jo tie netic Man. Taisnību – jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit. Tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu. Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc Es jums sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. [Jņ.16:5–15]

Šo Evaņģēlija vārdu saturu arī cituviet daudzkārt esam dzirdējuši; vienīgais trūkums ir tas, ka neesam tos pilnīgi izpratuši un atzinuši., ka tie runā par lietām, kuras mums jau ir labi zināmas; tādēļ mums šie vārdi mazliet jāpaskaidro, lai redzētu, ka tajos ietverts tieši tas pats saturs, kas atrodams gandrīz visās citās Evaņģēlija vietās. Šie ir lieliski vārdi, taču tiem vajadzīgi arī krietni skolnieki. Sākuma daļu pašlaik sīkāk neaplūkosim, bet pievērsīsimies mūsu Kunga vārdiem par to, ka Svētais Gars liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu – raudzīsimies, ko tas viss nozīmē.

Pirmkārt, mēs šeit redzam, ka pasaule pati tiks vainota tās aklumā un neizpratnē, tā, ka visi, kam nav Svētā Gara – lai cik gudri tie būtu pasaules priekšā, lai kādu atzinību būtu iemantojuši ar savu ārējo dzīvi, valdīšanu vai darbību – Dieva priekšā ir tikai nelgas un akli ļautiņi. Viņi paši gan to negrib dzirdēt; tie izrāda nepatiku un dusmojas, kad viņiem tiek sacīts, ka visas viņu lietas Dieva priekšā nav nekā vērtas; jo viņi paliek pie tā, ka viņiem ir saprāts un dabīgā gaisma, ko pats Dievs viņos ir radījis. Bet ko lai mēs te sakām? Dieva Vārds pavisam skaidri un tieši atklāj, ka Svētais Gars nāks un nosodīs pasauli tādēļ, ka tā nezina, kas ir grēks, taisnība un tiesa. Tas ir izlemts – lai dusmojas, kas grib; Kristus nejautā, vai pasaulei tas patīk.

Tas tiešām ir liels posts – pasaule tiek nosodīta nevien tādēļ, ka tai ir grēks un nav taisnības, tā, ka pasaule nevar pareizi spriest, bet – tā turklāt vēl neredz un neatzīst savu netaisnību, nemaz jau nerunājot par iespēju no tās atbrīvoties. Redzi, kā tiek atspēkota visu to cilvēku lielība, kuri grib citus darīt dievbijīgus, lai gan paši vēl nezina, kas ir grēks! Uzlūkosim visas augstās skolas un izglītotos ļaudis, kādi mums ir šodien, un jautā tiem, ko nozīmē šis viens vārdiņš – grēks! Vai no viņu mutēm kāds būtu dzirdējis, ka grēks ir neticība Kristum? Viņi saka tā: grēks ir runāt, rīkoties vai iekārot pret Dieva gribu un pavēli. Bet kā tad tas saskan ar šiem Kristus vārdiem: “Grēku – jo tie netic man.”? Tā nu šiem ļaudīm itin viegli varam pierādīt, ka viņi nezina, kas ir grēks; un, lai cik izglītoti viņi būtu, tie tomēr nespēj izskaidrot šos Kristus vārdus.

Tāpat viņi nevar zināt, kas ir taisnība. Jo kurš gan tagad vairs ir dzirdējis, ka cilvēks kļūst dievbijīgs un taisns tādēļ, ka Kristus uzkāpj Debesīs jeb iet pie Tēva, un mēs Viņu vairs neredzam? Te nu mūsu mācītajiem vīriem jāsaka: šos vārdus būs sacījis kāds ģeķis – gudrs cilvēks taču tā nerunā! Jo viņi saka: taisnība ir tikums, kas māca ikvienam cilvēkam pildīt savus pienākumus. Tas gan tā ir; tomēr viņi nesaprot arī paši savus vārdus – tik akli tie ir. Tādēļ nav jābrīnās, ka viņi nikni pretojas Evaņģēlijam un vajā kristiešus. Ko gan citu tie varētu darīt? Nekā cita viņi nezina.

Un tieši tāpat viņi nezina, kas ir tiesa, tas ir, taisnīgs, pareizs spriedums, labas, pareizas domas un izpratne – lai kā mēs to sauktu. Jo viņi saka: tiesa ir tas, kas rakstīts grāmatās par to, kā lietas izzināmas un izšķiramas, kā novēršami un izšķirami strīdi. Bet ko saka Kristus? Viņš saka: “Tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu.” Kas gan saprot šādus vārdus, kas zina, no kuras puses tie jāsāk skaidrot, kā tie saskan ar cilvēka prāta spriedumiem? Raudzīsim to paskaidrot saprotamā veidā.

Pirmkārt, ir jāzina, ka Dieva Vārds runā ne tikai par ārējo izskatu un izpausmēm, bet skar pašus sirds un dvēseles dziļumus. Tādēļ arī tas nevērtē cilvēku pēc viņa ārējās dzīves trūkumiem, bet pēc tā, kas apslēpts viņa sirdsapziņas dzīlēs. Tā nu ikviens, kas grib iegūt īstu atziņu par sevi pašu, atklāj, ka, lai cik dievbijīgs viņš būtu (pat tad, ja uz zemes dzīvotu tikai kartēzieši un vissvētākie cilvēki), tomēr savā sirdī jūt, ka labprātāk rīkotos gluži pretēji, pavisam citādi, nekā prasa ārējās dzīves likumi. Tā, piemēram, ja esmu mūks, kas dzīvo nabadzībā un šķīstībā – kā viņi, sevi slavēdami, lepojas – man tomēr nākas atzīt, ka sirdī jūtu kaut ko pavisam citu; man jāsaka: es daru to, ko būtu vēlējies nedarīt – ja nebūtu elles un ja es nebaidītos kauna, es pamestu savu kapuci līdz ar visām nelaimēm un bēgtu projām. Jo mana sirds pēc šādas dzīves netiecas – es esmu spiests tā dzīvot, jo bīstos elles, soda un kauna; un nav iespējams, ka es dzīvotu mūka dzīvi labprātīgi, pēc savas gribas un ar prieku. Tas, kuram nav dota Dieva žēlastība, noteikti sajutīs savā sirdī šādas tieksmes. Un to pašu tev nāksies atzīt, aplūkojot visas pārējās lietas. Tā nu es nekad nespēju no sirds būt laipns un labvēlīgs pret savu ienaidnieku; jo cilvēka dabai tas ir neiespējami. Un pat tad, ja ārēji rīkojos tā, kā tiek prasīts, tomēr turpina domāt tā: jā, ja nebūtu soda, es atriebtos ienaidniekam par visu, ko viņš man darījis. Tomēr pasaules priekšā ne nedaru to, ko vēlētos darīt, pēc kā tiecas mana sirds – mani attur bailes no soda vai kauna. Tā nu, pārdomājot visus baušļus – no pirmā līdz pat pēdējam – tu atklāsi, ka neviens cilvēks nespēj no visas sirds pildīt Dieva baušļus.

Dievs ir radis padomu, kā tikt galā ar šo ļaunumu un nolēmis, sūtīt pasaulē Kristu, savu Dēlu, lai Viņš izlietu savas asinis un mirtu, gandarīdams par grēku un atbrīvodams cilvēkus no grēka varas; Viņš ir devis cilvēku sirdīm Svēto Garu, lai cilvēki, kuri ar nepatiku un piespiesti darījuši Bauslības darbus, kļūtu labprātīgi, tā, ka tie ar priecīgu prātu pildītu Dieva baušļus. Šādā postā ne ar kādiem citiem līdzekļiem nebūtu iespējams cilvēkiem palīdzēt. Jo ne cilvēka prāts un spēki, nedz arī eņģeļi nespētu mūs no tā izraut. Tā nu Dievs ir atcēlis visu to cilvēku grēkus, kuri tic Kristum, tā, ka turpmāk cilvēks, kuram ir šis Pestītājs, vairs nevar grimt grēkos; jo Kristus ir uzņēmies un izdeldējis visu grēku.

Tā kā Kristus ir nācis un licis sludināt, ka viss, ko mēs spējam darīt – lai cik lieli un skaisti šie mūsu darbi izskatītos – ir grēks (jo nevienu labu darbu mēs nedarām labprāt un ar prieku); Kristus ir stājies mūsu vietā un atņēmis mums visu mūsu grēku tieši tādēļ, lai mēs saņemtu Svēto Garu, kas rada mūsos mīlestību un labprātību darīt to, ko Dievs prasa, un, lai mēs neuzdrīkstētos nākt Dieva priekšā ar saviem pašu darbiem, bet – tikai caur Kristu un Viņa nopelnu. Nu mūsu darbi vairs nav grēks, nedz pretošanās Bauslībai; jo Bauslība mums nav palīdzējusi kļūt dievbijīgiem – mēs paši nemaz neesam spējīgi darīt labu.

Kāds grēks tad šeit, virs zemes, vēl paliek? Nekas cits, kā tas, ka šis Pestītājs netiek uzņemts – Viņš, kas atņem un noliek malā mūsu grēku! Jo tur, kur ir Viņš, grēka vairs nav; tas tādēļ, ka Viņš – kā jau esmu sacījis – nes sev līdzi Svēto Garu, kas iekvēlina sirdi un dod tai prieku darīt labu. Tādēļ pasaule netiek sodīta, nedz nolādēta cita grēka dēļ, kā vienīgi tādēļ, ka tā negrib atzīt un uzņemt Kristu. Jaunajā Derībā vairs paliek tikai šis grēks, jo visus pārējos grēkus Kristus ir iznīcinājis. Tādēļ Kristus tālāk šajā Evaņģēlija vietā saka:

Svētais Gars nāks un liks pasaulei izprast grēku… – jo tie netic Man.

Tas ir, it kā Viņš gribētu sacīt: ja tie ticētu man, viņiem jau būtu piedoti visi grēki, kādus vien viņi ir darījuši; jo es zinu, ka viņi savas dabas dēļ neko citu nespēj darīt. Bet ja viņi negrib mani uzņemt, nedz ticēt, ka gribu viņiem palīdzēt, tad gan viņi tiks nolādēti. Tādēļ Dievs Pastarās tiesas dienā teiks viņiem tādu spriedumu: redzi, tu biji nogrimis grēkos un pats nespēji izglābties, tomēr es tevi negribēju nolādēt. Es esmu sūtījis pie tevis savu vienīgo Dēlu un gribējis tev dāvāt Pestītāju, kas atņemtu tev visu tavu grēku. Bet tu Viņu neesi gribējis uzņemt; tu tiksi nolādēts tikai tādēļ, ka tev nav Kristus.

Tā nu šie vārdi ir teikti par godu un slavu lielajai žēlastībai, ko Dievs mums devis Kungā Kristū. Kurš prāts gan varētu būt tik gudrs, lai pats atklātu un atzītu, ka ar cilvēku notiek tieši tā? Prāts nespēj pacelties augstāk un domāt ko citu, kā vien: es esmu grēkojis ar saviem darbiem, tādēļ man ar darbiem jācenšas arī gandarīt un samaksāt par grēku, lai iemantotu sev žēlīgu Dievu. Kad prāts tiek tik tālu, tas ir sasniedzis savu spēju robežu; un tomēr tas nav nekas vairāk, kā ģeķība un aklums.

Bet Dievs saka tā: ja gribi kļūt brīvs no grēka, tev par to jāatlīdzina ar gluži citādiem darbiem; jo ar visiem tiem darbiem, kurus tu dari, nespēsi izdarīt neko citu, kā vien grēku – arī ar tiem darbiem, ar kuriem esi nodomājis samierināt mani un gandarīt par saviem grēkiem. Kā tad tu, muļķi, gribi iznīcināt grēku ar cita grēka palīdzību? Tu taču grēko arī ar saviem vislabākajiem darbiem – tu tos nedari labprāt un no sirds! Ja tu nebītos soda, tad drīzāk gan mestu pie malas visus labos darbus. Tu taču nedari neko vairāk, kā vien – uzdrīksties mēģināt gandarīt par maziem grēkiem ar lieliem, vai vismaz darīt otru tikpat lielu grēku, lai atbrīvotos no pirmā.

Tas ir liels aklums, ka cilvēks neredz un arī nezina, kas ir labie darbi, tādēļ uzskata grēkus par labiem darbiem. Tādēļ, kad nāk Svētais Gars, tas nosoda cilvēkus un saka: darbi, kurus tu esi darījis un vēl joprojām dari, ir vieni vienīgi grēki; tādēļ tu velti uzdrīksties mēģināt gandarīt par grēkiem ar saviem paša darbiem. Tā nu mūsu mācītajiem vīriem nākas sacīt: redzi, to mēs nezinājām. Savukārt Kristus saka: jā, tādēļ jau es esmu šeit, lai tev to pateiktu; ja tu to būtu zinājis, man nebūtu vajadzējis nākt un sludināt šādas lietas. Kā nu tu rīkosies, lai tiktu izglābts? Tev jārīkojas tā: tici Pestītājam – Kungam Kristum, tici tam, ka Viņš ir ņēmis projām tavu grēku. Ja tu tam tici, tev ir šis Pestītājs, un visiem taviem grēkiem ir jākrīt; ja netici, tad nekādi nespēsi kļūt brīvs no grēka un kristīsi tajā arvien dziļāk.

Tā nu Kristus ar šiem vārdiem ir atspēkojis un noraidījis visu, kas līdz šim sludināts par grēknožēlu un gandarīšanu, visu dzīvi, kāda līdz šim ir dzīvota un mācīta. Jo gribēdami kļūt brīvi no grēkiem, mēs esam radījuši tik daudz ordeņu un noturējuši neskaitāmas mises; tieši tādēļ esam kļuvuši par priesteriem un mūkiem, esam skrējuši šurpu un turpu, cenzdamies aizbēgt no sava grēka. Tādēļ arī šajā vietā lasām: pats labākais, kas pasaulē atrodams, tas, ko tā uzskata par dievbijību un svētumu, patiesībā nav nekas cits, kā tikai grēks un nolādēta dzīve. Tā ir daļa no šīsdienas Evaņģēlija satura.

Otrkārt, tālāk lasām: “Svētais Gars liks pasaulei izprast taisnību – jo Es aizeju pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit.” Taisnība ir dievbijība un laba, godājama dzīve Dieva priekšā. Ko tas nozīmē? To – Kristus saka – ka “Es aizeju pie Tēva.” Mēs bieži esam runājuši par Kungs Kristus augšāmcelšanos un sacījuši, ka tā notikusi nevis Viņa paša, bet mūsu labā, lai mēs to pieņemtu kā savu īpašumu; jo Kristus ir cēlies augšām no nāves un uzkāpis Debesīs, lai nodibinātu garīgu Valstību, kurā Viņš mūsos valdīs ar taisnību un patiesību. Tādēļ Viņš sēž Debesu godībā un nevis atdusas vai savā nodabā spēlē kādu spēli, bet – kā Sv. Pāvils saka Ef.1:22 – darbojas šeit, uz zemes, valdīdams pār sirdsapziņām ar Evaņģēlija palīdzību.

Kur Kristus tiek sludināts un iepazīts, tur Viņš valda mūsos – no augšienes, sēdēdams pie Tēva labās rokas un vienlaikus būdams arī šeit, mūsu sirdīs. Tur Viņš valda tā, ka Viņam ir vara pār tevi un visiem taviem ienaidniekiem; Viņš glābj tevi no grēkiem, nāves, velna un elles. Tādēļ Viņa augšāmcelšanās un debesbraukšana ir mūsu mierinājums, dzīvība, taisnība, pestīšana un viss pārējais. Par to mūsu Kungs runā, sacīdams, ka Viņa taisnība darīs cilvēkus dievbijīgus un taisnus Dieva priekšā – tieši tādēļ, ka Viņš uzkāpj Debesīs pie Tēva, un mēs Viņu vairs neredzam. Pasaule to nesaprot, tādēļ Svētajam Garam ir jānāk un pasaule jānosoda.

Kā tas notiek? Tā, kā esam dzirdējuši. Lai es kļūtu dievbijīgs, nepietiek ar to vien, ka daru ārēji labus darbus. Man šie darbi jādara no sirds, ar īstu mīlestību un labprātību, tā, lai man nebūtu jābīstas grēka, nāves un velna – lai es varētu brīvi un priecīgi, ar skaidru sirdsapziņu stāvēt Dieva priekšā, zinādams, ko Viņš par mani domā. To man nevar sniegt neviens darbs, nedz arī kāda radīta būtne, bet vienīgi Kristus, kas uzkāpis Debesīs, kur mēs Viņu nevaram redzēt, bet ticam, ka Viņš, kas sēž Debesu augstībā, grib mums palīdzēt. Šāda ticība dara mani Dievam tīkamu; nu Kristus dod man sirdī Svēto Garu, kas mani dara priecīgu un labprātīgu darīt visu labo. Tikai tā es tieku taisnots – un ne citādi. Jo darbi tikai vairo nepatiku – jo ilgāk tu tos dari, jo negribīgāk tie tiek paveikti.

Turpretī ar šo Kristus darbu ir citādi – jo vairāk tu to iepazīsti, jo priecīgāku tas dara manu sirdi. Jo, kur ir šāda atziņa, tur noteikti būs arī Svētais Gars. Kad Svētais Gars nāk, tas dara sirdi labprātīgu, priecīgu un līksmu, tā, ka cilvēks labprāt un ar prieku dara visu, kas ir Dievam tīkams, un panes visu, kas jāpanes – pat labprāt mirst. Un, jo lielāka un skaidrāka ir šī atziņa, jo lielāks ir arī prieks un labprātība. Tā Dieva Bauslība tiek piepildīta – ir paveikts viss, kas jāpaveic, un tu esi taisnots. Kurš gan būtu varējis iedomāties, ka tāda ir taisnība un tādā veidā tā iegūstama! To jau iepriekš bieži esam dzirdējuši un pārrunājuši, tikai šeit tas pats saturs un izpratne izteikta citādos vārdos.

Treškārt, Svētais Gars nāks un “liks pasaulei izprast tiesu” – tas ir, to, ka pasaule nezina, kas ir tiesa. Jo kurš gan būtu dzirdējis par tiesu, kurā tiek tiesāts pasaules valdnieks? Pasaules valdnieks, acīm redzot, ir velns – to labi redzam visā viņa valstībā.

Kad nu esmu atzinis grēku un atbrīvoties no tā, turklāt iemantojis taisnību, tā, ka nu esmu iegājis jaunā dzīvē un dzīvībā, kļūdams par gluži jaunu, citādu cilvēku; kad man ir Kungs Kristus un es zinu, ka, lai atbrīvotos no grēka, ir vajadzīgs kas cits, nevis mūsu darbi – tad iegūstu spēju pareizi izšķirt un spriest par visām ārējām lietām – zināt, kā Dievs par tām spriež. Jo, ja man ir šāda izpratne, es varu apspriest un izskaidrot visas lietas, kas ir Debesīs un virs zemes, un izteikt par tām pareizu spriedumu; un, kad esmu izteicis šo spriedumu, spēju arī dzīvot saskaņā ar to. Tas, kuram nav šādas izpratnes, to nespēj.

Pasaule turas pie sava svētuma, ko tā sauc par taisnību, un dara labus darbus, lai būtu nožēlojusi grēkus un samierinājusi Dievu. To mums mācīja visas augstās skolas; tām viss šķiet labi un pareizi, ja tikai tiek darīts daudz labu darbu. Bet Svētais Gars nāk un saka: nē, ne tā – tu maldies un kļūdies, tavs spriedums ir nepareizs; tādēļ ir nepieciešams citāds spriedums. Tev jāspriež tā: viss, ko secina un spriež mans prāts, ir aplams un lemts neveiksmei – es esmu muļķis un ģeķis.

Prāta spriedumi gan var būt noderīgi laicīgajās, cilvēku lietās; prāts palīdz aptvert to, kā jāceļ nami un pilsētas, kā labi un pareizi valdīt utt.; šādās lietās ļaudis prot spriest cits par citu labāk un ar skaidrāku izpratni. Taču par to mēs šeit nerunājam; mēs aplūkojam spēju spriest par visām lietām, izšķirot, kas ir pareizi, kas – nepareizi Dieva priekšā. Svētais Gars secina: viss, ko prāts spriež par Dieva lietām, ir vienas vienīgas nekam nederīgas aplamības; viss, kas ielikts cilvēkā jau no dzimšanas un nav dzimis no jauna, ir jāiznīcina un jānonāvē, lai neviens ar šādām lietām nelepotos un uz tām nepaļautos. Tāpat arī tālāk: ko pasaule uzskata par gudrību, par gudru un saprātīgu rīcību, tas Dieva priekšā ir ģeķība. Īsi sakot – viss, ko pasaule dara, ir darīts veltīgi un nopelna tikai lāstu, ja tas nav nācis no Kunga Kristus un nav Viņa Vārds un Gars, kas mūs māca. Viss, kas nenāk no Kristus, ir viens vienīgs aklums un nav nekas labs.

Tā tiek noraidīts viss, ko pasaule uzskata par labu – tas viss tiek nosaukts par ļaunu, jo nenāk no Vārda un Gara, bet gan no vecā Ādama, kas ir tikai akls ģeķis un grēcinieks. Kādēļ tā? Kā tad nu lai tava gudrība un prāts netiktu atzīts par nekam nederīgu ģeķību? Pats galvenais – tas, kuram pieder vislielākā vara un gudrība šajā pasaulē, taču ir nolādēts! Jo nav šaubu, ka pasaulē neviens cits nav tik gudrs un apveltīts ar tādu izpratni, kā velns; turklāt viņš vislabāk prot izlikties dievbijīgs. Tā gudrība un svētums, kas nenāk no Dieva, vislielākajā mērā piemīt tieši velnam. Jo, tā kā viņš ir pasaules galva un valdnieks, tad visai pasaules gudrībai un taisnībai ir jānāk no viņa – šajās lietās velns valda ar vislielāko spēku. Tādēļ Kristus saka: šīs pasaules valdnieks ir nolādēts līdz ar visu, ko viņš ir nodomājis un spēj darīt, tomēr pasaule ir tik akla un neganta, ka sauc par labu to, kas jau ir nolādēts, proti – savu gudrību un dievbijību.

Tādēļ mums jāsaprot īstais spriedums, kādu izsaka Kristus – lai mēs prastu sargāties no visa, ko pasaule uzskata par jauku un vērtīgu, no visa, ar ko tā Dieva priekšā grib izskatīties gudra un dievbijīga. Jo, ja mācīt un valdīt sāk ļaudis, kuriem nav Kristus Vārda un Gara, šī valdīšana jau ir nolādēta; jo tā nepanāk neko vairāk, kā vien – stiprina veco Ādamu, kas domā, ka viņa darbi, viņa gudrība un dievbijība ir derīga Dieva priekšā. Tā cilvēks grimst arvien dziļāk velna valstībā.

Bet, tā kā pasaules valdnieks un Svētais Gars, velna valstība un Kristus ir nesamierināmi pretinieki, un Svētais Gars nevar paciest, ka cilvēks lepojas pats ar saviem darbiem, mums tūliņ jāsastopas arī ar svēto krustu. Jo arī pasaule negrib paciest, ka tā tiek nosodīta sava akluma dēļ. Tādēļ mums jāļauj, lai Kristus dēļ tiekam mocīti. Jo, ja mūsu sirdīs ir īsta un godīga ticība, mums jāatdara arī mutes, jāapliecina taisnība un jānorāda uz grēku; tātad mums nākas arī nosodīt un nolādēt pasaules darbus un atklāt, ka viss, ko tā uzsāk, jau ir nolādēts. Tādēļ mēs tiekam saukti par ķeceriem un mesti ugunī. Jo viņi saka: tas ir pret svēto koncilu lēmumiem un svētā tēva pāvesta likumiem. Te nu tev jāatbild: ko tad es tur varu darīt? Šeit skaidri rakstīts: Svētais Gars nevis pieglaimosies pāvestam, bīskapiem un valdniekiem, bet nosodīs, liks izprast un sacīs, ka visi pasaules nodomi ir maldi, aklums un velna valdīšana; bet viņi taču grib palikt nesodīti, vēl jo vairāk – tie grib tikt saukti par žēlīgiem kungiem. Tādēļ mums nākas riskēt ar savu dzīvību.

Tās ir trīs lietas, kas atrodamas šajā Evaņģēlija vietā. Grēks ir neticība; taisnība ir ticība; tiesa ir svētais krusts. Uzlūko šīs lietas un mācies nicināt un nolādēt visu, kas ir bez Gara, un tad – sagaidīt svēto krustu, kas tev būs jāpanes Kristus dēļ. Tālāk Evaņģēlijā seko vārdi:

Vēl daudz kas man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā.

Šie vārdi jāsaprot visvienkāršākajā veidā – mūsu Kungs saka: jūs tagad nekādi nespējat saprast šīs trīs lietas, par kurām tikko runāju – lai kā es skaidrotu, jūs tās vēl nesapratīsit. Es vēl daudz par to visu varētu runāt, mēģinādams labāk izskaidrot, kā tas notiek. Taču jūs vēl joprojām esat pārāk dziļi nogrimuši miesīgajā izpratnē, tā, ka šādas lietas nespējat saprast. Tādēļ es šos skaidrojumus atstāšu līdz tam laikam, kad nāks Svētais Gars, kas apgaismos jūsu sirdis tā, ka jūs to varēsit saprast; Svētais Gars jums atgādinās visu, ko esmu sacījis; un es jums tagad to saku tādēļ, lai jūs vēlāk atcerētos, ko esat dzirdējuši. Tātad šie Kristus vārdi ir jāsaprot šādā, pavisam vienkāršā veidā – itin kā es runātu ar otru cilvēku un teiktu: man vēl daudz kas būtu sakāms, taču tev tas būs pārāk sarežģīti – tu vēl nevarēsi to aptvert un saprast. Bet mūsu doktori un augsti izglītotie vīri šos vārdus ir saistījuši ar savām blēņām un izmantojuši kā pamatojumu saviem apgalvojumiem, sacīdami, ka esot vajadzīgs kas vairāk, nekā tikai Evaņģēlijs un Raksti; tādēļ esot nepieciešams klausīties, ko lemj un nosaka koncili un pāvests. To viņi grib pamatot, teikdami tā: Kristus šeit saka: “Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest,” tādēļ, ja jau Kristus nav pateicis visu, ir skaidrs, ka Viņš pavēlējis konciliem, pāvestam un bīskapiem sniegt mums šo mācību pilnīgā veidā.

Redzi, cik ģeķīgi viņi runā! Kristus saka: “Man vēl daudz kas jums sakāms.” Ko nozīmē vārds “jums”? Ar ko Kristus runā? Nav šaubu, ka Viņš uzrunā apustuļus; Viņš tiem saka: Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā.” Kristus nemelo – Viņa Vārdam bija jāpiepildās tai laikā, kad nāca Svētais Gars; Tam bija viņiem viss jāatklāj un jāpaveic viss, par ko mūsu Kungs šeit runā – Svētajam Garam bija jāvada mācekļi visā patiesībā. Kā gan mēs varētu iedomāties, ka Kristus nav pateicis visu, bet daudz ko vēl atstājis vēlākam laikam, lai koncili to varētu mācīt un pabeigt? Kristus vārdi nepavisam neatbilst šādai izpratnei. Jo Viņš liek mācekļiem saprast, ka Svētais Gars drīz viņiem visu pasacīs un izskaidros, tā, ka paši mācekļi vēlāk varēs visu paveikt un sludinās visā pasaulē to, ko mācījušies no Svētā Gara; bet pāvesta piekritēji saka, ka viņiem līdz pat pasaules galam būs jārunā, jāmāca un jāpavēl.

Un tālāk Kristus saka: “Tas jūs vadīs visā patiesībā.” Te mēs secinām: ja patiesība ir tas, ko māca koncili – kā jāvalkā kapuces un tonzūras, kā jāsaglabā jaunavība – tad apustuļi nav tikuši vadīti patiesībā – tādēļ, ka neviens no viņiem nav gājis klosterī, nedz ievērojis kādu no ģeķīgajiem pāvesta likumiem. Ja “vadīt patiesībā” nozīmē mācīt, kā kļūt par priesteriem un mūkiem vai noteiktās dienās neēst gaļu, kā arī – darīt citus līdzīgus ģeķīgus darbus, tad Kristus mūs patiesi ir piekrāpis, sacīdams, ka Svētais Gars mūs vadīs visā patiesībā.

Jo nav šaubu, ka “patiesība” Dievs priekšā nozīmē godīgu, taisnu, patiesi labu dzīvi. Ja mēs tagad uzlūkojam mūsu garīdznieku kārtu, pāvestu, bīskapus, priesterus un mūkus, mēs neredzam neko citu, kā vien karnevāla maskas; viņi ar savu izturēšanos ārēji šķiet esam dievbijīgi ļaudis, lai gan savās sirdīs viņi ir nelieši. Jo kuri pāvesti, bīskapi un ordeņi gan būtu mūs vadījuši patiesībā, kam jāmīt iekšienē, sirdī? Visas viņu lietas un mācības taču ir saistītas ar ārējo izskatu, ar ko tie ļaudīm aizmiglo acis.

Tā nu viņi mums ir meistarīgi sagrozījuši šos Kristus vārdus, gribēdami tos izmantot kā apstiprinājumu saviem meliem; un tomēr mums viņi jāsauc par žēlīgiem kungiem. ir pretīgi dzirdēt šādas lietas, un mūsu sirdīm vajadzētu sāpēt tādēļ, ka mums jāpanes tik milzīga netaisnība, ka cilvēki nekaunīgi pretojas dārgajam Dieva Vārdam un sauc Svēto Garu par meli. Ar šo vienu Kristus izteikumu taču pilnīgi pietiek, lai stātos pretī pāvestam un konciliem – kaut arī mēs neatrastu nevienu citu atbilstošu Rakstu vietu.

Treškārt, Kristus saka: “…jūs to tagad vēl nespējat nest.” Te mēs sakām: mīļais, vai gan apustuļiem būtu bijis par grūtu saprast vai panest likumus par to, kad drīkst vai nedrīkst ēst gaļu utt.? Viņi taču zināja Mozus Bauslību un bija pieraduši pie tā, ka jāievēro daudz dažādu ārēju likumu; jau kopš mazām dienām, visu mūžu viņi bija audzināti un dzīvojuši saskaņā ar šādiem likumiem – tie viņiem jau bija gluži kā bērnu spēle; viņi šos likumus saprata labāk, nekā mēs. Un vai tad tā ir kāda grūti saprotama lieta, ka mūkam jāvalkā melna vai pelēka kapuce, pāvestam – trīs kroņi, bīskapam – smaila cepure? Vai tad ir tik grūti saprast likumus par to, kā jāiesvēta baznīcas un altāri, kā jākristī zvani – vai Svētajam Garam būtu vajadzējis nākt no Debesīm, lai mācītu šādas lietas? Vai tad tā nav ģeķība un ākstība, kas apkauno šos cēlos vārdus? Vai gan būtu iespējams rīkoties vēl muļķīgāk?

Tādēļ sargies no šiem meļiem un saproti pareizi Kristus vārdus – Viņš grib runāt par krietnu un godīgu iekšējo dzīvi, par pašu būtību, nevis par ārišķīgu māžošanos; Viņš grib darīt tavu sirdi dievbijīgu un taisnu Dieva vaiga priekšā, tā, ka tev vispirms jāatzīst savs grēks un tad – jāatzīst Kristus kā tas, kurš piedod grēkus, pats ļaudams sevi upurēt pie krusta. Tā ir tā ir patiesība, kuru mācekļi tolaik vēl nespēja nest un saprast. Ārējās lietas nevienu nespēj taisnot, nedz vadīt patiesībā, bet rada tikai liekuļus, kas ar savu šķietami jauko izskatu pieviļ ļaudis.

Tā nu mums ir sniegta pareiza šo Kristus vārdu izpratne; nu arī redzam, kādi muļķi ir tie, kas grib savas pašizdomātās blēņas pamatot Kristus vārdos, nostādamies pret Kristu un celdami savu namu uz smiltīm; jo šie vārdi vēršas pret viņiem ar vislielāko spēku. Tā nu esam īsi aplūkojuši šo Evaņģēliju, lai redzētu, ka tajā tiek mācīts tieši tas pats, ko mēs arvien esam sludinājuši.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.