78. Ko Dievs pieprasa no mums ar piekto bausli?


Sprediķis 3. post Trinitatis svētdienā

Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī – kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, ko biju pazaudējusi. Gluži tāpat, es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” [Lk.15:1-10]

Evaņģēlijs ir Vārds, kas ir dzīvs un dara dzīvu, ja vien tas tiek pareizi satverts. Bet, lai mēs jo labāk apgūtu Evaņģēlija mācību, gribam aplūkot divējādus cilvēkus – atklātu grēcinieku un farizeju, ļaujot Kristum būt par viņu tiesnesi. Jūs jau daudzkārt esat dzirdējuši, ka mīlestības dēļ mums ir pienākums kalpot savam tuvākajam visās lietās: ja viņš ir nabags, mums viņam jākalpo ar mantu, ja viņš ir apkaunots, mums ar savu godu jāapklāj viņa negods; ja viņš ir grēcinieks, mums jārīkojas tā, lai viņš rotātos ar mūsu taisnību un dievbijību. Tieši tā Kristus ir darījis mums – Viņš, kas bija neizsakāmi bagāts, mūsu dēļ ir atteicies no savas bagātības un kļuvis nabags, kalpodams mums ar visiem saviem dārgumiem, lai mēs Viņa nabadzībā kļūtu bagāti; Viņš kļuvis par grēku, lai mēs iemantotu taisnību.

Jau ārējais mīlestības darbs ir ļoti liels – mēs ļaujam, lai mūsu manta kļūst par otra cilvēka kalpu. Taču pats lielākais darbs ir tas, ka atdodu savu taisnību un ļauju, lai tā kalpo mana tuvākā grēkam. Jo palīdzēt un kalpot ārēji, ar mantu – tā ir tikai mīlestības izpausme ārējā dzīvē; bet atdot savu taisnību – tas ir īpaši liels darbs, kas pieder cilvēka iekšējai dzīvei. Man jākļūst par grēcinieka draugu un jāmīl šis cilvēks; taču tai pašā laikā man jājūt naids pret viņa netikumu. Man no sirds jānosoda, tomēr savā sirdī jāmīl, tā, lai es ar savu taisnību apklātu viņa grēku. Man ir pavēlēts nosodīt; taču par to, kā nosodīt savu tuvāko, Kristus māca Mt. 18: 15 – 18: “Ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku. Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs.”

Kopā saņemot: man jābūt pret tuvāko tik naidīgam, ka nespēju viņu panest, tomēr jāmīl viņš tā, ka steidzos viņam pakaļ kā gans, kas meklē pazudušu avi, un kā sieva, kas meklē pazaudētu grasi. Tādēļ šeit runāsim par augsto un cildeno mīlestības darbu – par to, ka dievbijīgs vīrs atdod savu taisnību grēcinieka labā, un dievbijīga sieva atdod savu godu visbriesmīgākās netikles dēļ.

Pasaule un cilvēka prāts tādus darbus nedara, un tur, kur ir tikai prāts un godīgi, dievbijīgi ļaudis, tie neko tādu nespēj darīt – tie grib apliecināt savu dievbijību tikai ar deguna raukšanu, sastopoties ar grēcinieku – gluži kā šeit rīkojas farizejs, kas kurn un ņurd uz atklātiem grēciniekiem.

Tādi paši ir arī mūsu mūki, kuri ir raukuši degunus par visiem cilvēkiem, kuri joprojām grēko, un domājuši tā: ak, tas jau ir gluži pasaulīgs cilvēks, un tevi ar viņu nekas nesaista; ja viņš gribētu būt dievbijīgs, tad uzvilktu kapuci! Tā prāts un savam prātam paklausīgie liekuļi nevar rimties – tiem jānicina visi, kas nav viņiem līdzīgi. Jo šie ļaudis raugās uz citu cilvēku dzīvi un ir tik uzpūtīgi, ka nespēj kļūt grēciniekam žēlīgi. Viņi nezina, ka viņiem jākļūst par kalpiem un ar savu dievbijību jākalpo citiem. Otrkārt, viņi kļūst tik lepni un cietsirdīgi, ka nespēj parādīt citiem mīlestību; viņi domā: zemnieks jau nav cienīgs pat atraisīt manas kurpes – kā gan lai es viņam parādītu mīlestību? Nu Dievs iejaucas un ļauj uzpūtīgajam liekulim iekrist tādā cietsirdībā, ka viņš pārkāpj laulību vai kādreiz dara vēl lielāku grēku, tā, ka viņam jāvaino pašam sevi un jāsaka: klusē, brāli, un paraugies pats uz sevi – tu esi darināts no tiem pašiem māliem, kā viņš. Tā nu viņš atzīst, ka visi esam vienādi, un vienam ēzelim neklājas apsmiet otru, saucot to par nastu nesēju; jo mēs visi esam dzimuši no vienas un tās pašas miesas.

Te aplūkosim divējādus cilvēku, kuri mums rādīti kā piemērs. Pirmie ir farizeji un liekuļi, kas bija paši dievbijīgākie no jūdiem; viņi bija līdz ausīm nogrimuši savā svētumā. Otrie ir atklāti, acīmredzami grēcinieki un muitnieki, kas, savukārt, bija grimuši grēkos līdz ausīm, tādēļ liekulīgie svētie nicināja grēciniekus un uzskatīja, ka tie nav cienīgi tikt uzņemti viņu sadraudzībā. Kristus iejaucas, stājas vidū, starp abām pusēm, un saka savu spriedumu: taisnajiem jāliek grēcinieki uz saviem pleciem un jānes, domājot par to, kā varētu ar savu taisnību un dievbijību palīdzēt citiem atbrīvoties no grēkiem. To viņi negrib darīt. Taču tā patiesi ir jānotiek.

Tādi ir īstie kristīgie darbi – taisnajam ir jānolaižas no saviem augstumiem un jāiebrien grēcinieka dubļus – tikpat dziļi, cik tajos ir iestidzis viņš, jāuzņemas viņa grēks, un tad – jāvelk tuvākais ārā no šiem dubļiem; viņam jāizturas tā, it kā tie būtu viņa paša grēki. Grēki ir jānosoda un pret tiem ir jāvēršas ar īstu bardzību; tomēr grēcinieks nav jānicina, bet gan jāmīl no visas sirds. Bet, ja tu esi augstprātīgs un nicini grēcinieku, tad esi caurcaurēm nolādēts.

Tādi ir īstie, lielie un cēlie darbi, kuros mums jāvingrinās; taču to neviens neņem vērā. Šiem darbiem tagad ikviens iet apkārt ar līkumu, tā, ka tie ir pavisam izdzisuši un aizmirsušies. Tā vietā, lai darītu šādus darbus, ļaudis velna vārdā steidzas pie Sv. Jēkaba, ceļ baznīcas, ziedo misēm utt. – viens dara vienu darbu, otrs citu, tikai neviens neiedomājas lūgt par grēciniekiem. Tādēļ jābīstas, ka tieši svētie ir nogrimuši elles dziļumos, turpretī grēcinieki – iemantojuši vietu Debesīs. Īsti kristīgs darbs būtu tas, ka tu rūpējies par grēciniekiem; ej savā kambarī, lūdz Dievu ar vislielāko nopietnību, un saki: Ak, mans Dievs! Par šo cilvēku esmu dzirdējis, ka viņš dara grēku; viņš ir pakritis. Ak, Kungs, palīdzi viņam atkal piecelties! – tā tu rūpētos par savu tuvāko un kalpotu viņam.

Tieši tā rīkojās Mozus, kad jūdi bija pielūguši zelta teļu. Viņš iebrida savas tautas grēka dubļos un bargi sodīja tautu – lika jūdu nometnē nonāvēt trīs tūkstošus vīru, 2. Mozus 32. Tad Mozus gāja Tā Kunga priekšā un krita pie zemes, lūgdams, lai Dievs piedod tautai grēku, vai arī – lai Viņš izdzēš paša Mozus vārdu no Dzīvības Grāmatas. Redziet, tas bija vīrs, kurš zināja, ka Dievs viņu mīl un ir ierakstījis Dzīvības Grāmatā, līdz ar citiem atpestītajiem. Tomēr viņš teica: Kungs, es vēlētos, kaut labāk Tu nolādētu mani, bet atpestītu manu tautu!

Tāpat rīkojās arī Sv. Pāvils. Lai gan citkārt viņš jūdus bargi norāja, sauca par suņiem un citos līdzīgos vārdos, tomēr Rom. 9: 3 viņš raksta: “Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus par labu saviem brāļiem.” Itin kā viņš sacītu: es labprāt tiktu izraidīts, lai tikai ļaudis varētu tikt izglābti. Šo darbu prāts nespēj saprast, jo tas ir pārāk augsts un prātam neaizsniedzams.

Vēl kāds notikums aprakstīt pirmajā Samuēla grāmatā. Tauta gribēja, lai tai būtu ķēniņš, nevis, lai pār to valdītu tikai Dieva Vārds; ļaudis zaudēja cerības uz Dievu un sacīja: mēs gribam ķēniņu, kas ietu mums pa priekšu, 1. Sam. 8: 5 – 20. Dievs nosodīja šo prasību kā grēku, sacīdams, ka ļaudis ir Viņu nicinājuši; Viņš uzrunā Samuēlu, 1. Sam. 8: 7: “Nav jau viņi tevi nicinājuši, bet tie ir gan Mani atmetuši, lai Es vairs nebūtu viņu ķēniņš.” Tauta nāca pie Samuēla un gribēja, lai viņš lūdz par saviem ļaudīm; tā sacīja: “Aizlūdz par saviem kalpiem To Kungu, savu Dievu, lai mēs nemirstam, jo bez visiem saviem grēkiem mēs arī vēl to grēku esam darījuši, ka esam sev prasījuši ķēniņu.” Un Samuēls sacīja: “Arī es nekad tā neapgrēkošos pret To Kungu, ka mitētos par jums aizlūgt un mācīt jums staigāt labo un taisno ceļu. Tikai bīstieties To Kungu un kalpojiet Viņam patiesībā, no visas savas sirds, jo jūs esat redzējuši, kādas varen lielas lietas Viņš jums ir darījis,” 1. Sam. 12: 19, 23 – 24.

Tāpat rīkojās arī Dāvids: kad Tas Kungs sūtīja Israēlam mēri, Dāvids sacīja Tam Kungam: “Redzi, es esmu grēkojis un esmu darījis pārkāpumu. Bet ko šīs avis ir izdarījušas? Lai Tava roka ir pret mani un pret manu namu!” 2. Sam. 24: 17.

Tāpat arī jums jāizturas pret grēciniekiem – iekšēji, savās sirdīs tiem kalpojot un ārēji, ar mēli, parādot bardzību. To Dievs no mums gaida. Un to Kristus, mūsu Galva, ir apliecinājis pats ar saviem darbiem – kā Sv. Pāvils saka Fil. 2: 4 – 8: “Neraudzīsimies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū. kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” Kristus ir bijis taisnības pilns un Viņam būtu tiesības nolādēt ikvienu grēcinieku; taču Viņš to nav darījis. Ko tad Viņš dara? Viņš pats kļūst par mūsu kalpu. Viņa taisnība ir kalpojusi mūsu grēkiem, Viņa pilnība – mūsu trūkumiem, Viņa dzīvība – mūsu nāvei.

To redzam arī šajā Evaņģēlija vietā, kur mums ar piemēra palīdzību tiek rādīts, cik laipni un draudzīgi Kristus izturas pret grēciniekiem, tā, ka farizeji sāk uz Viņu kurnēt. Tādēļ mūsu Kungs rāda viņiem šo līdzību, lai mācītu viņiem, kā jārūpējas par grēciniekiem un jākalpo viņiem; Kristus saka:

Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? …Vai arī – kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž visu māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod?

Kristus ir šis gans un šī sieva; jo Viņš ir iededzis gaismu, tas ir, Evaņģēliju, un devies meklēt mūs tuksnesī, tas ir, pasaulē; Viņš izmēž māju, meklē pazudušo avi un grasi, nākdams ar Vārdu un sludinādams vispirms grēku, tad – Dieva žēlastību un žēlsirdību. Kad Kristus saka, ka Viņš ir mūsu Gans, kas licis mūsu grēkus uz saviem pleciem, tas mūsos rada paļāvību uz Kristu. Šādā paļāvībā muitnieki un citi grēcinieki steidzas pie Viņa. Jo, ja tie būtu uzskatījuši Kristu par stūrgalvīgu soģi, tie nebūtu pie Viņa nākuši; jo viņi vispirms bija atzinuši sevi par grēciniekiem un sajutuši, ka tiem nepieciešama Dieva žēlastība. Tādēļ, dzirdēdami Viņa mīlestības pilno mācību, grēcinieki tiesās pie Viņa. Tā avs, kas nomaldījusies tuksnesī, un pazudušais grasis tiek atrasts.

Tā nu tev šeit jāmācās, ka tuvākais ir jāmeklē gluži kā pazudusi avs; mums jāapklāj mūsu tuvākā kauns ar savu godu, un mūsu dievbijībai jākļūst par viņa grēka apsegu. Bet tagad, kad ļaudis sanāk kopā, tie cits citu nopeļ, cik vien spēdami; tā viņi grib pierādīt, ka ar lielu dedzību vēršas pret grēkiem. Tādēļ jūs, vīri, kad sanākat kopā, nesitiet cits citu pie kauna staba, nepielipiniet vienam tādu, otram citādu neglītu degunu, nenocērtiet vienam pēdas, otram roku, nepārdodiet dzīvu miesu! Tāpat arī jūs, sievas, kad sanākat kopā, apklājiet citu cilvēku kaunu un neradiet nevienam tādas brūces, ko pašas nespēsit sadziedēt! Ja pārsteidz divus kādā istabā, uzmet tiem savus svārkus un aizver durvis; jo tu gribētu, lai tev dara tāpat. Un, kad esi glabājusi redzēto kā noslēpumu, pamāci viņus un glabā noslēpumu arī turpmāk.

Tā dara Kristus – Viņš arī klusē un apklāj mūsu grēkus. Viņš taču arī būtu varējis iegrūst mūs kaunā un mīdīt kājām, kā to dara farizeji, bet Viņš to nedara. Taču Pastarās tiesas priekšā kļūs zināms un redzams viss, kas iepriekš palicis apslēpts. Jums jārīkojas tā: jaunavai ir jāliek savs vainags netiklei galvā, dievbijīgai sievai jāatdod savs plīvurs laulības pārkāpējai; visām mūsu lietām ir jākļūst par drānām, ar ko mēs apklājam sava tuvākā grēku. Jo ikvienam vīram ir jāatrod sava pazudusī avs, un ikvienai sievai – pazudušais grasis. Visām mūsu dāvanām jākļūst par mūsu tuvākā īpašumu.

Tādēļ – saskaņā ar Dieva spriedumu – uz zemes nav lielāka grēka, kā tas, ko dievbijīgi vīri, sievas un jaunavas dara, nicinot tos, kuri dara grēkus. Šie dievbijīgie ļaudis grib paturēt savas dāvanas tikai sev; tie kļūst uzpūtīgi un nicina savu tuvāko.

Tādēļ šie Evaņģēlija vārdi ir brīnišķīgs mierinājums nabaga grēciniekiem. Grēciniekiem tie nes prieku, turpretī farizejiem – lielas izbailes. Ja Evaņģēlijs dotu tikai padomu, tas nesniegtu tādu mierinājumu; bet nu man dota pavēle, tā, ka es varu caur Kristu iepazīt Dieva gribu – jo Dievs no mums prasa un pavēl, lai apklājam citu cilvēku grēkus. Jā, vēl vairāk – to dara pats Kristus, un tieši tādēļ Viņš ir sūtīts. Jo neviens nespēj pildīt Dieva Bauslību tik pilnīgi, kā to darījis Viņš. Mums ir tikai sīka dzirkstelīte no Dieva gaismas un uguns, kas piepilda visas Debesis un zemi.

Evaņģēlijs ir sludināts tikai tiem, kuri atzīst savu grēku un saprot, kas viņi ir; un viņi to saprot tikai tad, kad nožēlo savus grēkus. Farizejiem Evaņģēlijs nenes nekādu labumu, jo tie neatzīst savu grēku. Bet tiem, kuri grēku atzīst un ir jau gatavi krist izmisumā, ir jāsniedz Evaņģēlijs. Taču velns ir uzsācis savu spēli, iedvesdams dvēselēm, kuras atzīst savu grēku un vēlētos no tā atbrīvoties, ka jāskrien uz Romu vai pie Sv. Jēkaba, jāmeklē glābiņš lūgšanā vai grēksūdzē. Viņiem tiek sacīts: dod sešas mārciņas vaska, liec noturēt daudzas mises, dari šo, dari to – tad būsi brīvs no grēkiem. Tā ļaudis ir vesti arvien tālāk projām no Evaņģēlija un pievērsti darbiem; tādēļ galu galā tiem ir bijis jākrīt izmisumā.

Tādēļ, kad tavi grēki tevi grauž, kad tava sirds ir nemierīga un izbijusies, nostājies tajā pusē, kur stāv muitnieki; jo tie ir īstie ļaudis, kādi ir vajadzīgi Evaņģēlijam. Satver Evaņģēliju un priecīgi saki: Ak, Dievs! Tie ir Tavi vārdi: Tu vairāk priecājies par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga; visi taisnie un eņģeļi mani aizstāvēs un apklās manu grēku! Te es esmu – es sajūtu savu grēku. Es esmu jau notiesāts; man vajadzīgs tikai Gans, kas nāktu mani meklēt, tādēļ gribu paļauties uz Tavu Evaņģēliju!

Tā tu nāc pie Dieva un esi avs, ko Viņš cēlis uz saviem pleciem – tavs Gans tevi jau ir atradis. Tu esi grasis, kas jau ir sievai rokā; tu esi tas, par ko priecājas visi eņģeļi Debesīs. Ja arī dažkārt šo prieku vēl nesajūtam, tomēr nekritīsim apgrēcībā – grēks dienu no dienas kļūst arvien vājāks, un tā uzbrukumi mudina tevi meklēt Dievu. Tev ar ticību jācīnās pret savām sajūtām un jāsaka: Ak, Dievs, es zinu, ka Tu to esi sacījis; es turēšos pie Tava Vārda – es esmu avs un grasis, Tu esi gans un sieva.

Nu tu varētu sacīt: jā, es labprāt rīkotos tā, kā tu saki, taču nespēju pietiekami nožēlot savu grēku, nedz par to gandarīt. raugies uz muitniekiem un grēciniekiem, par kuriem lasām Evaņģēlijā – ko gan labu tie ir darījuši? Neko! Tie tikai steidzas pie Kunga Kristus, uzklausa Viņa Vārdu un tic tam. Dari arī tu tāpat! Tie ir īsti dzīvības vārdi; Evaņģēlijs ir dziļāks, nekā ar vārdiem sasniedzams un izdibināms. Sirdīm, kuras to pieredzējušas, tas būtu labi saprotams. Bet par to, kas ir deviņdesmit deviņas avis tuksnesī, ļausim spriest augsti izglītotiem vīriem un tiem, kuriem ir daudz brīva laika. Mums pietiek, ja gūstam vispārēju šo Evaņģēlija vārdu izpratni, zinām tā kopsavilkumu un galvenās lietas.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.