197. Ko Kristus ir atpircis un atbrīvojis ar savu rūgto ciešanu un miršanu?


Sprediķis 26. post Trinitatis svētdienā

Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku. Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis? Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši. Tad Viņš arī sacīs tiem, kas pa kreiso roku: eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Jo Es biju izsalcis un jūs neesat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs neesat Mani dzirdinājuši. Es biju svešinieks un jūs neesat Mani uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs neesat Mani apģērbuši; Es biju slims un cietumā un jūs neesat Mani apmeklējuši. Tad tie arīdzan Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai pliku, vai slimu, vai cietumā un neesam Tev kalpojuši? Tad Viņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši. Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā.” [Mt.25:31-46]

Šie Evaņģēlija vārdi paši par sevi ir skaidri un labi saprotami. Tie sacīti gan kā mierinājums un pamudinājums ticīgajiem un kristiešiem, gan arī kā brīdinājums un biedinājums tiem, kuri šādu pamācību negrib uzklausīt. Un, lai gan lielākā daļa Evaņģēlija vietu māca tikai ticību, šeit, šķiet, tiek runāts vienīgi par darbiem, kurus Kristus pieminēs pastarajā dienā. Tā nu redzam, ka arī darbi netiek aizmirsti, – mūsu Kungs vēlas, lai tie, kuri grib būt kristieši un nākt Viņa valstībā, darītu labus darbus.

Šajā pasludinājumā mūsu Kungs pats lieto visspēcīgākos vārdus, kādi vien atrodami; Viņš piemin gan prieka un mierinājuma pilno, brīnišķīgo mūžīgā atalgojuma apsolījumu, gan arī draud ar mūžīgu dusmību un ciešanām tiem, kuri šo pasludinājumu atstājuši neievērotu. Tos, kurus nespēj aizkustināt šādi vārdi, patiesi nebūs iespējams uzrunāt tā, lai viņi sadzirdētu. Jo Kristus šeit saka: Viņš pastarajā dienā nāks redzamā veidā, visā savā godībā līdz ar visiem eņģeļiem, lai pats vestu sava Tēva mūžīgās godības valstībā tos, kas Viņam ticējuši un parādījuši mīlestību Viņa kristiešiem; turpretī tos, kuri negrib dzīvot kā kristieši, Viņš nošķirs no visiem svētajiem un atstums, tā ka tie mūžīgi paliks ellē.

Ja tas nebūtu sacīts, mēs gan ļoti vēlētos dzirdēt, kas notiks pastarajā dienā, ko mūsu Kungs tad sacīs vai darīs. To dzirdam šajā vietā: mūsu acu priekšā vispirms ir nāve, no kuras neviens neizbēgs, un tad – pastarās tiesas diena. Šajā dienā Kristus cels augšām un sapulcinās visus cilvēkus, kuri dzīvojuši uz zemes; Viņš pats nāks no debesīm lielā, neizteicamā godībā, sēdēdams savā soģa krēslā, un Viņam līdzi nāks viss debesu pulks. Šādā godībā Kristus parādīsies visiem, ļauniem un labiem, tā ka arī mēs stāvēsim Viņa priekšā ikvienam redzamā veidā un neviens nevarēs no Viņa paslēpties.

Šis Dieva godības klātbūtnes brīdis un Kristus skatiens nolādētajiem radīs vislielākās bailes un mokas – kā sacīts vēstulē –, jo viņiem Tā Kunga vaiga priekšā sāksies mūžīgās pazušanas mokas. Jo, pat ja no debesīm nāktu tikai viens eņģelis, arī tad netīrās, apgrūtinātās sirdsapziņas no viņa bēgtu un nepaliktu viņa vaiga priekšā (ja vien tas būtu iespējams). Zaglis un blēdis nekad negrib stāties arī cilvēku tiesneša priekšā; ja vien būtu iespējams no tā izvairīties, viņš to noteikti darītu – kaut vai tādēļ vien, lai netiktu publiski apkaunots, nemaz jau nerunājot par viņa bailēm saņemt nāves spriedumu. Kas gan tā būs par šausminošu ainu, kad bezdievjiem nāksies stāties ne tikai visu eņģeļu un visas radības, bet arī paša soģa priekšā, redzēt Viņu visā dievišķajā godībā un dzirdēt spriedumu, ar kuru viņi tiks nolemti mūžīgajai pazušanai elles ugunī. Tas tiešām ir bargs un varens brīdinājums, kas mums liek izturēties kā īstiem kristiešiem, lai ar godu un bez bailēm varam nākt godības Kunga priekšā un stāties pie Viņa labās rokas, kur vairs nebūs ne baiļu, ne briesmu, bet tikai mūžīgs mierinājums un prieks.

Jo tad Kungs Kristus – kā Viņš šeit saka – nošķirs āžus no avīm, tā ka visu eņģeļu un visas radības priekšā kļūs redzams, kuri ir bijuši Viņa dievbijīgie, godīgie kristieši un tāpat arī – kuri ir bijuši viltīgi liekuļi un piederējuši bezdievīgās pasaules ļaužu pulkam. Šāda nošķiršana pasaulē joprojām, arī šodien vēl nevar notikt (pat to ļaužu vidū, kuri ir Kristus baznīca), labajiem un ļaunajiem vēl jāpaliek līdzās, – kā to rāda līdzība par kāzu viesiem, Mt.22:10. Arī pats Kristus ļāva, lai Jūda paliek Viņa mācekļu vidū. Kristiešiem ir sāpīgi, ka jāpaliek un jādzīvo nekrietnu, aplamu ļaužu vidū, šajā pasaulē, kura nav nekas cits kā velna valstība, Fil.2:15.

Taču viņiem ir mierinājums (kā jau visās ciešanās uz šīs zemes) – nākamā tiesas diena, kad Kristus nošķirs viņus no visiem pārējiem. Pēc šīs dienas nedz ļauni, aplami cilvēki, nedz arī velns un nāve vairs nevarēs viņiem uzbrukt.

Tad Kristus teiks spriedumu, par kuru mums jau šeit tiek sacīts, kāds tas būs; un tas vairs netiks mainīts. Ir pārsteidzoši dzirdēt, ka mūsu Kungs šo spriedumu pamato, uzskaitīdams šos darbus un raudzīdamies, kurš tos ir, kurš nav darījis. Šajā vietā Kristus pārstāsta arī garos paskaidrojumus, kādus sacīs tie, kas ir, un tie, kuri nav darījuši šos darbus; tomēr tas viss notiks vienā acumirklī. Jo tiesas dienā visu cilvēku sirdis būs atvērtas visas radības priekšā un, kā šeit sacīts, viss tiks paveikts vienā mirklī.

Te nu varētu jautāt: kādēļ Kristus pieminēs tikai šos darbus, kuri tiek saukti par žēlastības darbiem un kuru nedarīšana liecina par žēlsirdības trūkumu (šajā vietā tiek norādīti seši šādi darbi, lai gan varētu nosaukt daudz vairāk)? Rūpīgi aplūkojot, ir redzams, ka tie visi ir piektā baušļa darbi, proti, tos prasa bauslis: “Tev nebūs nokaut!”; jo šajā bauslī – kā Kristus pats to skaidro – tiek pavēlēts nedusmoties uz tuvāko, bet izturēties pret viņu draudzīgi, kalpot, palīdzēt un darīt viņam labu, kad un kā vien viņam tas vajadzīgs, – sniegt palīdzību, ja tuvākais cieš izsalkumu vai slāpes, ir kails vai svešumā, ieslodzīts vai slims, vai arī kā citādi nonācis trūkumā un postā. Tas pavēlēts arī tiem, kam būtu pamats dusmoties un izturēties nežēlīgi; ikvienam ir pienākums darīt labu arī tiem, kuri, šķiet, nav mīlestības un labo darbu cienīgi. Jo nav nekāds cēlais tikums darīt labu tiem, kuri mums ir mīļi vai no kuriem paši ceram sagaidīt pateicību un labus darbus. Žēlastības darbiem vēl būtu jāpieskaita arī daudzi citi darbi, kurus prasa pārējie baušļi, kā, piemēram, pildot sesto bausli, ir jāpalīdz tuvākajam uzturēt godā un tikumībā viņa sievu, bērnus un saimi; pildot septīto, astoto un pārējos baušļus, – palīdzēt tuvākajam glābt un uzturēt mantu un īpašumu, namu, saimniecību un labo slavu, tāpat arī – sargāt un aizstāvēt nabadzīgos un apspiestos.

Mt.2:36 Kristus māca, ka cilvēkiem vajadzēs atbildēt ne tikai par to, ka viņi pārkāpuši šos baušļus, bet arī par ikvienu veltīgu vārdu, ko tie ir teikuši. Un kur paliek pašu augstāko – pirmā galdiņa baušļu darbi – pareizi mācīt, ticēt, lūgt, klausīties un sludināt Dieva vārdu utt.? Kādēļ tad Kristus saka tik asu un bargu spriedumu tikai tiem, kuri nav darījuši šos darbus, ko prasa piektais bauslis? Turklāt tie, šķiet, ir tādi darbi, kurus dara arī pagāni. Turki ar šādiem darbiem lepojas vēl vairāk un savā lokā māca tos daudz uzcītīgāk nekā mēs, kuri saucam sevi par kristiešiem; jo viņi cits citu uzskata par brāļiem un ikviens dalās ar otru visā, kas viņam pieder, tā ka arī turki par vislielāko neuzticību un visapkaunojošāko netikumu uzskata to, ka cilvēks bada laikā nedala ar otru savu maizes riecienu. Kādēļ tad Kristus tā cildina tieši šos darbus, kuri tiek slavēti arī turku un pagānu vidū? Viņš taču neteiks, ka nekristīgi cilvēki šādu darbu dēļ iemantos mūžīgo dzīvību!

Kristus pats skaidri parāda, ka runā par ticīgu kristiešu darbiem, sacīdams: “Jo Es biju izsalcis, un jūs esat mani paēdinājuši [..] ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” Jo nav šaubu, ka tam, kuram jādara šādi žēlastības darbi pie kristiešiem, arī pašam ir jābūt kristietim un ticīgam cilvēkam; bet, kas netic Kristum, tas noteikti neizturēsies laipni pret kristiešiem un vēl jo mazāk – pret pašu Kristu. Kā gan lai Viņš Kristus dēļ parādītu žēlsirdību izsalkušajiem, nabadzīgajiem, trūkuma nomāktajiem utt.! Tādēļ arī mūsu Kungs pieminēs šādus darbus tiesas priekšā un, teikdams spriedumu, ņems vērā, kurš ir, kurš nav tos darījis. Žēlsirdības darbi vai to trūkums kā acīmredzama liecība parādīs ticības vai neticības augļus.

Kristus vārdi skan tā, it kā Viņš gribētu parādīt, ka kristiešu pulkā daudz ir tādu, kuri pēc Evaņģēlija – caur Kristu saņemtās grēku piedošanas un žēlastības pasludinājuma – uzklausīšanas kļūst vēl sliktāki par pagāniem. Jo arī Mt.19:30 Viņš saka: “Bet daudzi, kas bija pirmie, būs pēdējie, un, kas bija pēdējie, būs pirmie.” Galu galā, notiks tā, ka tie, kuriem vajadzētu būt īstiem kristiešiem – jo viņi ir dzirdējuši Evaņģēliju –, tomēr būs kļuvuši daudz sliktāki un nežēlīgāki, nekā bijuši iepriekš, – to tagad paši savām acīm redzam piepildāmies ar pārlieku lielu spēku. Iepriekš, kad, sekodami pāvesta maldināšanai un aplamajai dievkalpošanai, bijām spiesti darīt labus darbus, ikviens tiešām bija tam gatavs un labprāt tos arī darīja; viens firsts vai pilsēta spēja ziedot vairāk nekā tagad visi ķēniņi un ķeizari. Tagad visa pasaule nav iemācījusies neko citu kā vien raust, izspiest, jā, arī atklāti laupīt un zagt, melot, krāpt, augļot, likt pārmaksāt utt. Ikviens dara pāri savam tuvākajam, it kā uzskatītu viņu nevis par savu draugu – kur nu vēl par brāli Kristū –, bet par visniknāko ienaidnieku. Katrs grib visu saraust tikai sev, turpretī otram nenovēl itin neko.

Tā notiek katru dienu, un šāda rīcība gūst virsroku visās lietās un vietās – tas ir pats parastākais “tikums” visās kārtās, firstu, dižciltīgo, pilsētnieku un zemnieku vidū, visās sētās, pilsētās, ciemos, jā, gandrīz visos namos. Saki man, kura pilsēta ir tik stipra vai dievbijīga, ka spētu savākt tik daudz, lai uzturētu kaut vai vienu skolotāju vai mācītāju? Ja mums nebūtu bijis mūsu priekšteču dāsno ziedojumu un nāktos gaidīt palīdzību no pilsētniekiem, dižciltīgajiem un zemniekiem, tad Evaņģēlijs jau sen būtu izdeldēts – neviens nabaga sludinātājs nebūtu ne paēdināts, ne padzirdīts. Jo arī mēs negribam dot, bet tikai ņemt – turklāt ņemt ar varu un laupīt – to, ko citi ir devuši un ziedojuši. Tādēļ, ja kāda kancele vai skola vēl tiek uzturēta, mums gan par to nekāda pateicība nepienākas. Jā, lielo, vareno, bagāto (it īpaši pāvesta piekritēju) vidū ir daudz tādu cilvēku, kuri vislabprātāk redzētu, ka visi sludinātāji, visas skolas un zinības tiek iznīcinātas.

Šajos pēdējos laikos cilvēkus pārņem tik apkaunojošs ļaunums kā nepateicība mīļajam Evaņģēlijam, kas tos atbrīvojis no pāvestības gūsta un mokām. Nu viņus pārņēmusi ne vairs cilvēciska, bet īsti velnišķīga nežēlība. Viņiem nepietiek ar to, ka tie joprojām var baudīt Evaņģēliju, kuru izmantodami viņi ir kļuvuši resni, zaguši un laupījuši baznīcas mantu. [Šeit Luters, šķiet, runā par bijušo Romas baznīcas īpašumu sagrābšanu un izlaupīšanu.] Cik vien tas no viņiem ir atkarīgs, tie cenšas iznīcināt Evaņģēliju, liekot sludinātājiem ciest badu. Mēs varam saskaitīt uz pirkstiem visu, ko šie ļaudis ir devuši, lai varētu baudīt Evaņģēliju. Ja tas būtu atkarīgs no mums, kas dzīvojam tagad, tad sen vairs nebūtu neviena sludinātāja, nedz arī skolnieka, tā ka mūsu pēcnācēji un mantinieki nevarētu zināt, ko esam mācījuši un kam ticējuši.

Kā tev šķiet, ko Kristus, pastarajā dienā sēdēdams savā soģa krēslā, teiks par šādu nekristīgu žēlsirdības trūkumu? “Mīļais, tu arī esi gribējis saukt sevi par kristieti un lepoties ar Evaņģēliju. Vai tad neesi dzirdējis šo manu sprediķi, ko Es pats esmu teicis, tevi brīdinādams un atklādams, kāds būs manas tiesas spriedums? “Eita nost no manis, jūs, nolādētie!” Es biju izsalcis, izslāpis, kails, slims, svešumā un cietumā, bet jūs neesat mani paēdinājuši, padzirdinājuši, apģērbuši, nedz snieguši man patvērumu un mani apmeklējuši! Kādēļ tad tu to neesi ņēmis vērā, turklāt esi kļuvis apkaunojošas nežēlības pilns pret savu brāli – sliktāks par turkiem un pagāniem?!” Vai domā meklēt attaisnojumu, iebilzdams: “Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai pliku, vai slimu, vai cietumā un neesam Tev kalpojuši?” Tad Kungs ar tavu paša sirdsapziņu tev atbildēs: “Mīļais, vai tad tavā tuvumā nebija cilvēku, kas tev sludināja, nedz nabaga mācekļu, kuriem būtu vajadzējis mācīties un uzaugt ar Dieva vārdu? Vai nebija vajātu, nabadzīgu, posta nomāktu kristiešu, kurus tev būtu vajadzējis paēdināt, padzirdīt, apģērbt, paglābt un apmeklēt?”

Mums tiešām pienāktos kaunēties mūsu vecāku, kungu, ķēniņu, valdnieku un visu citu priekšā, kuri pat pārlieku bagātīgi devuši baznīcām, draudzēm, skolām, slimnīcām utt., no kā gan ne viņi paši, ne viņu pēcnācēji nav kļuvuši nabadzīgāki. Ko gan tie būtu darījuši, ja varētu saņemt Evaņģēlija gaismu, kas tagad ir dota mums! Kā mīļie apustuļi un viņu sekotāji sākumā vāca ziedojumus atraitnēm, vajātajiem un tiem, kuriem nebija nekādas mantas, – lai tikai kristiešu vidū nevienam nenāktos ciest trūkumu! Nabaga kristiešiem arvien ir nācies visiem kopā sevi uzturēt. Citādi – kā jau sacīts –, cik tas atkarīgs no visiem pārējiem ļaudīm, Evaņģēlijs, sludināšanas amats, baznīcas un skolas būtu jau pilnīgi iznīcinātas. Tā vēl ir liela Dieva žēlastība, ja Viņš tagad dod kādu dievbijīgu valdnieku un valdību, kas tomēr kaut ko no tā visa grib uzturēt un dod kristietībai kādu maizes riecienu, lai mantrauši, zagļi un laupītāji to nevarētu izpostīt; jo citādi nabaga mācītāji un sludinātāji tiktu ne tikai nomērdēti badā, bet arī noslepkavoti; jo tagad vairs nav citu nabadzīgāku ļaužu kā tie, kuri kalpo baznīcai vai tiek audzināti šādai kalpošanai, tā ka tiem nav nekādu citu iztikas avotu un viņu nabaga sievām un bērniem, kas paliek pēc viņiem, ļaunās pasaules dēļ galu galā jānomirst badā. Visa pasaule ir nekam nederīgu, neuzticamu, ļaunu neliešu pilna – tādi ir algādži, slinkie amatnieki, kalpi, kalpones un viss diedelnieku bars, kas domā tikai, kā pieēsties, un visās malās ar meliem un krāpšanu aplaupa un apzog nabaga ļaudis, kuri pelna savu iztiku ar sviedriem un asinīm; šie nelieši paliek nesodīti, turpinādami rīkoties patvaļīgi un turklāt vēl būdami lepni.

To saku tādēļ, ka Kristus tiesas dienā redzēs šādus meļus un liekuļus, kas slēpjas kristiešu vidū, un visas radības priekšā pierādīs viņu vainu; tie tiks nolādēti, jo nav darījuši nevienu no darbiem, kurus pat pagāni dara savējo labā. Viņi, neraugoties uz savu aplamo, maldīgo reliģiju, ir darījuši vairāk un labprāt būtu bijuši vēl uzcītīgāki un būtu darījuši arī ko labāku, – ja vien tie zinātu, kas darāms.

Šāds briesmīgs, pazudinošs spriedums pelnīti nāks pār tiem, kuri atstājuši novārtā žēlsirdības darbus. Ko tad darīs tie, kuri ne tikai atstājuši novārtā šos darbus, nav neko devuši, nedz kalpojuši Kristum un Viņa nabagiem, bet arī nolaupījuši viņiem visu, kas tiem vēl bijis, likdami ciest badu, slāpes un kailumu, turklāt vēl vajājuši, padzinuši, sagūstījuši un nonāvējuši viņus? Šie cilvēki nenoliedzami ir ļauni un tiks iemesti pašos elles dziļumos, lai paliktu kopā ar velnu un viņa eņģeļiem, tā ka Kristus par tiem vairs negribēs ne domāt, ne runāt. Šādus slepkavas, tirānus un asinssuņus Viņš, protams, neaizmirsīs sodīt; gluži tāpat kā mūsu Kungs neaizmirsīs un neatstās neatalgotus tos, kuri paši ir cietuši badu, slāpes, kailumu, vajāšanas utt., īpaši – Kristus un Viņa vārda dēļ. Arī šajā vietā Viņš tos neaizmirst, lai gan uzrunā tos, kuri par viņiem ir iežēlojušies un viņiem palīdzējuši. Viņš šos ļaudis slavē, teikdams brīnišķīgus vārdus: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.”

Te nu vispirms šī briesmīgā sprieduma priekšā vajadzētu drebēt mūsu lielajiem garīgajiem prelātiem, kā viņi paši sevi sauc, – pāvestam, kardināliem, bīskapiem, doma kungiem, priesteriem utt. – visam velnišķīgajam antikrista sekotāju pulkam Romā un visās vietās, kur viņi savos klosteros un netikļu namos (ja viņi vēl nav tik cietsirdīgi un ar nodomu nenodod savu miesu un dvēseli velnam, lai uzreiz mestos elles ugunī) spēj domāt un rīkoties vienīgi tā, it kā viņu uzdevums būtu izraut no nabaga baznīcas mutes visu, kas tai pieder. Viņi visapkaunojošākajā un zaimojošākajā veidā patvaļīgi izšķērdē, noplītē, nospēlē, iztērē savai greznībai un netiklībai visu, kas tiem tiek dots sludināšanas amata, skolu un nabadzīgo ļaužu uzturēšanai, turklāt vēl izsmiedami Dievu un cilvēkus, – kā Sv.Pēteris 2.Pēt.2:12–13 par viņiem saka; jā, tie pat publiski nonāvē nevainīgus, dievbijīgus cilvēkus.

Jā, vai! jums – un atkal un mūžīgi – vai! viņiem un visiem, kuri turas kopā ar viņiem! Jo tiem būtu labāk – kā Kristus par Jūdu saka –, ja tie nemaz nebūtu dzimuši. Viņiem vajadzētu vēlēties, kaut māte tos būtu noslīcinājusi, pirmoreiz mazgādama, vai arī – kaut tie būtu palikuši mātes miesās, nevis kļuvuši par pāvestu, kardināliem vai pāvesta priesteriem! Jo tie visi nav nekas cits kā nelabojami, īpaši neganti laupītāji, kas laupa ne vien ielās un uz ceļiem, bet visā zemē, turklāt vēl aplaupa nevis lielos un varenos, bet nabadzīgus un necilus ļaudis – draudzes, baznīcas, skolas, slimnīcas – tām viņi izrauj no mutēm pēdējo maizes riecienu un dzēriena malku, lai tās vairs nespētu uzturēt sevi pie dzīvības.

Tādēļ ikvienam jāsargās no pāvesta, bīskapiem un priesteru kārtas – kā no tādiem, kuri jau šīs dzīves laikā ir nolādēti un lemti pazušanai elles bezdibenī. Patiesi, ne velti Sv.Pāvils 2.Tim.3:1 ir pravietojis, ka beigās nāks briesmīgi un neganti laiki. Jo visa pasaule dzīvo tik pārdroši un nemaz neņem vērā šo briesmīgo spriedumu, kas jau iepriekš teikts šādiem nežēlīgiem laupītājiem, zagļiem un slepkavām, kuri vērš savu ļaundarību pret nabaga kristiešiem. Un vispirms pazudinošais spriedums sacīts tiem, kuri grib būt kristieši, taču pēc žēlastības saņemšanas atkal atkrīt un rīkojas gluži kā suņi, kas aprij savus vēmekļus, un kā cūkas, kuras mazgājušās atkal vārtās dubļos. Tā pirmie kļūst pēdējie, pirms vēl paguvuši attapties.

Otrs iemesls, kādēļ Kristus piemin tieši šos piektā baušļa prasītos žēlsirdības darbus un šī baušļa pārkāpumus, ir tas, ka Viņš grib mums – kas esam kristieši un caur mūsu Kungu saņēmuši Dieva žēlastību, atpestīti no Viņa dusmām un īstās piektā baušļa apsūdzības, izglābti no mūžīgās nāves un tās vietā iemantojuši žēlīgu Dievu, kurš dara mums tikai labu kā laicīgi, tā mūžīgi, – atgādināt, ka šis Viņa darbs mums jāuzlūko ne tikai kā mūsu pestīšana, bet arī kā piemērs, kas mums tiek dots un mācīts. Tā kā Kristus mums ir parādījis šādu žēlastību, lai mūsu miesa un dvēsele neietu pazušanā, arī mums tāpat jāizturas pret mūsu tuvāko, lai mēs negrēkotu pret piekto bausli, kas prasa mīlestību un žēlsirdību. Un mums tā jādara ne tikai baušļa un tiesas draudu dēļ, bet arī brīnišķīgā Kristus labestības piemēra dēļ, ko Viņš mums ir parādījis. Jo šis piemērs nevar palikt bez augļiem, kā arī Viņa darbs un pestīšana nav bez spēka un augļiem. Lai gan lielākā daļa ļaužu pēc Evaņģēlija saņemšanas kļūst vēl sliktāki, tomēr ir jābūt dažiem, kuri Evaņģēliju uzņem pareizi un paliek pie tā. Jo mūsu Kungs uzsver, ka Viņš nošķirs avis no āžiem – šos divus ļaužu pulkus vienu no otra. Tātad ir jābūt arī dievbijīgiem cilvēkiem, kuri ir turējuši šo bausli.

Tad nu pielūko, ka esi to vidū, kuri Kristus dēļ ir labi un žēlsirdīgi vai arī paši cieš; tad varēsi ar prieku sagaidīt pastaro dienu un tev nevajadzēs bīties no tiesas, jo Kristus jau tagad ir tevi no tās atbrīvojis un piepulcinājis tiem, kas stāvēs pie Viņa labās rokas.

Jo mēs, kristieši, varam cerēt un no sirds ilgoties, lai šī tiesas diena nāk. Tādēļ arī mēs lūdzam: “Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek! Atpestī mūs no ļauna!” Mēs gribam dzirdēt priecīgos, mīļos vārdus: “Nāciet, jūs, svētītie, mana Tēva valstībā!” Šādu spriedumu mēs gaidām; jo tādēļ jau esam kristieši un tieši šīs cerības dēļ tiekam tik ļoti apspiesti – vispirms to dara velns un mūsu pašu miesa, kas negrib mums ļaut šiem vārdiem ticēt un par tiem priecāties, un tad – arī pasaules tirānija, kura jūt pret mums lielu naidu. It visur mums nākas redzēt un dzirdēt, cik varmācīgi velns un pasaule pretojas Evaņģēlijam, radot uz zemes tik daudz posta, ka mums jāpagurst no visas šīs dzīves un jāsauc: “Nāc, mīļais Kungs, nāc un atpestī mūs!”

Noteikti ir jābūt tādām sirdīm, kuras ar prieku un skaidru sirdsapziņu gaida parādāmies Kristu soģa krēslā. Jo šie cilvēki ir Kristum ticīgo kārtā un kopībā, kas parāda ticības augļus, mīlēdami un darīdami labu nabadzīgajiem vai arī – būdami pacietīgi tad, kad nākas ciest līdz ar viņiem. Jo, kā jau esmu sacījis, kam nav ticības, tas nedarīs žēlsirdības darbus kristiešu labā. Bet, kas šos darbus dara, tas dara tādēļ, ka tic Kristum kā savam uzticamajam Glābējam un Pestītājam, kurš viņu samierinājis ar Dievu. Tādēļ arī viņa sirdij ir jābūt laipnai un labai pret savu tuvāko, jā, arī pret ienaidnieku, un jākalpo viņam, ja tas cieš trūkumu. Jā, arī viņš pats (kā jau sacīts) cieš velna un pasaules pārestības savas ticības dēļ. Es saku: kas šādi domā un dara, tas tiesas dienu var gaidīt priecīgi un ar drošu prātu, jo viņš jau ir saņēmis svētīgo, prieka pilno spriedumu: “Nāc, tu, svētītais… – jo tu esi bijis viens no maniem mazākajiem brāļiem, kuri paši ir cietuši badu un slāpes vai arī kalpojuši citiem izsalkušajiem un izslāpušajiem, parādīdami tiem žēlsirdību, – tāpat kā Es esmu bijis žēlsirdīgs pret jums.”

Redzi, tā nu jau šajā dzīvē pastāv atšķirība starp avīm un āžiem; ikviens pats var pārliecināties, kas viņš ir, un arī ārēji tas ir jūtams un pamanāms. Jo tie, kuriem nav ticības, nerod mierinājumu Kristus žēlastībā, nedz arī tiecas parādīt žēlsirdību savam tuvākajam. Tie paiet garām gan Dieva vārdam, gan savam tuvākajam tā, it kā neko neredzētu un nedzirdētu; tie negrib ne dzirdēt, ne zināt, ka Kristus ir Kungs, kuram viņiem būtu jākalpo, darot labu tuvākajam, un kurš prasīs no viņiem šādus žēlsirdības darbus. Ja viņi iedomātos, ka reiz nāksies mirt un stāties soģa krēsla priekšā, tie droši vien nedarītu savam tuvākajam ne vismazāko netaisnību; taču viņi domā tikai par patīkamām lietām, cenzdamies neievērot nāvi, un viņu sirdis par to pat neiedomājas.

Tik akla un cietsirdīga ir pasaule – pati savām acīm redzēdama, cik daudz ļaužu jau ir miruši un ik dienu mirst, tā tomēr neredz un neņem to vērā, bet droši turpina dzīvot savā ļaunumā. Tāpat arī, dzirdēdama par briesmīgo tiesu, pasaule tomēr atstāj neievērotu gan Kristus mierinājumu, gan Viņa piemēru – tā rīkojas bez jebkādas žēlsirdības. Pasaule vienkārši negrib panākt neko citu kā – Kristus soģa krēsla priekšā dzirdēt briesmīgo un nepārsūdzamo spriedumu un tajā pašā mirklī no Kristus klātienes tikt iemesta mūžīgajā elles ugunī.

Tam, kurš ir gatavs atgriezties un grib uzklausīt to, kas viņam tiek sacīts, pietiek ar šo brīdinājumu un biedinājumu. Tas viņu mudina rīkoties atbilstoši Kristus vārdiem un piemēram, lai nenāktos līdz ar pasauli dzirdēt briesmīgo spriedumu, bet varētu līdz ar dievbijīgiem kristiešiem rast mierinājumu Kristus žēlastībā. Jo arī Kristus pats ir teicis saviem apustuļiem šos nopietnos brīdinājuma vārdus, Lk.21:34–36: “Bet sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm” (kas rāda, ka pasaules beigu laikos šādas lietas īpaši pieņemsies spēkā), “ka šī diena jums piepeši neuzbrūk; jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.”

Bet ievēro, kā es jau sākumā sacīju: mūsu Kungs grib, lai Viņa kristiešu labie darbi atšķirtos no turku un pagānu darbiem, – Viņš runā par tādiem darbiem, kuri tiek darīti Viņam, par ko turki un pagāni neko negrib zināt un bezdievji atrunājas, ka neesot Viņu redzējuši. Bet mūsu Kungs šeit īsti pareizi skaidro piekto bausli, parādīdams, ka šī baušļa prasītos darbus nedara neviens cits kā tikai ticīgs kristietis, kurš tos ir darījis Kristum. Tā arī Mt.26:10–13 Viņš slavē sievu, kura ir svaidījusi ar eļļu Viņa galvu un kājas, sacīdams: “Viņa pie manis ir padarījusi labu darbu. Jo nabagi ir arvien pie jums, bet Es neesmu arvien. .. Patiesi Es jums saku: kur vien visā pasaulē sludinās šo Evaņģēliju, tur arī sacīs viņai par piemiņu, ko tā ir darījusi.” Un Mt.10:42: “.. kas dzirdinās vienu no šiem mazākajiem tikai ar kausu auksta ūdens mācekļa vārdā, patiesi Es jums saku: tam sava alga nezudīs.”

Tas mums būtu jāieraksta savās sirdīs un jāpārdomā, cik brīnišķīgs darbs ir darīt labu kristietim; un tāpat arī – ko nozīmē radīt kristietim ciešanas. Tā jau par pāvestu, bīskapiem, tirāniem un kungiem esmu teicis: tie atņem Kristum to, ko nav Viņam devuši, liegdami ēdienu, dzērienu, pajumti un uzturu tiem, kuriem Kristus dēļ nākas būt nabadzīgiem. Jo viņi, sludinātāji, baznīcas kalpi, skolotāji, nav tādā kārtā, kura varētu valdīt pār pasauli, tādēļ arī nevar darīt neko citu, kas ļautu iegūt iztiku, citādi tie piedalītos pasaules valdīšanā un viņiem nenāktos ciest trūkumu. Bet, tā kā šiem cilvēkiem nav jādarbojas ar pasaules lietām, pasaule par viņu kalpošanu arī neko nedod; un, ja tiem nedod Dieva un Kristus dēļ, tad viņiem arī nekā nav un viņi atstāj aiz sevis atraitnes un bāreņus.

Jo tie, kas ir citās kārtās un amatos un kam visa ir pārpārēm, negrib un nevar pildīt baznīcas amatu un kalpot tai – viņi arī nav to mācījušies; savukārt, ja mācītājiem un sludinātājiem nāktos iesaistīties laicīgos darījumos un valdīšanā, viņi būtu novērsušies no viņiem uzticētā amata. Bet, tā kā arī šiem cilvēkiem ir jāēd, viņiem jātiek uzturētiem. Tā nu Kristus dod viņiem ubaga spieķi, bet saka arī brīnišķīgus vārdus – ikviens, kas paēdina vai padzirdina šos Viņa vismazākos brāļus uz zemes, ir darījis labu nevis kādam citam, bet pašam Kristum. Ja gribam būt kristieši un gaidīt, ka Kristus cels mūs godā, ka visas radības priekšā tiksim slavēti un saņemsim atlīdzību, mums nedrīkst izraisīt nepatiku tas, ka ir bez atlīdzības jādod tiem, kuri pilda sludināšanas amatu, jo citādi tiem nav nekāda likumīga pamata saņemt kaut ko no šīs pasaules un sava amata pienākumi viņiem jāpilda bez atlīdzības. Mums jāpalīdz viņiem, lai pār mums nenāktu Dieva lāsts un dusmība par to, ka neesam iežēlojušies par saviem nabaga brāļiem, kuri mūsu labā pasaulē cieš badu, slāpes, postu, atstumtību un nebrīvi, vezdami mūs pie Kristus.

Bet kādēļ notiek tā, ka taisnie paši neatzīst un nezina, ka savus žēlsirdības darbus ir darījuši Kristum? Kādēļ viņi saka: “Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu vai izslāpušu?” Laikam gan tādēļ, ka viņiem šie darbi šķiet pārāk necili, lai varētu būt tik brīnišķīgi Dieva priekšā; tie domā: “Kas gan tur liels, ja esam ko devuši kādam nabaga mācītājam, kapelānam, skolotājam vai ķesterim?” Jā, pasaule to uzskata par veltīgi izšķiestu un pazaudētu naudu. Un tomēr ikvienam jāsaka: vai gan tad, ja netiktu uzturēts neviens sludinātājs, nedz skolas un slimnīcas, pasaule būtu bagātāka vai arī, to darīdama, tā kļūst nabagāka? Ja nu vienīgi visi ļaudis būtu īsti pagāni vai arī tiem kā līdz šim nāktos visu līdz pēdējam atdot tiem, kuri pieviļ gan mūsu miesu, gan dvēseles. Īsi sakot: tas, ko baznīcas un skolas saņem no pasaules, ir tikai mazumiņš un niecīga daļa no visas pasaules mantas. Tomēr pasaule uz šādiem izdevumiem skatās greizi un to dēļ jūtas tik apgrūtināta, ka brēc tikai par to, kas baznīcām un skolām jau pieder, lai gan pati pasaule neko negrib dot, lai tās tiktu labāk uzturētas; bet tā taču ir devusi simtkārt vairāk nekaunīgiem, nekam nederīgiem, slinkiem neliešiem un ākstiem. Jā, pasaule drīzāk pieļauj, ka tai nolaupa un atņem ar varu; tā nespēj ticēt, nedz iedomāties, ka dot šādām lietām nozīmē – dot Kristum; jā, arī mēs paši nespējam šādi uzlūkot žēlastības darbus.

Bet Kristus spēj par šīm lietām pareizi runāt un spriest, Viņš zina, cik tās ir nozīmīgas. Jo nav iespējams audzināt jaunatni Dieva valstībai bez skolām, nedz uzturēt ļaužu vidū Dieva vārdu bez sludināšanas amata. Ja skolas un sludināšanas amats aizietu bojā, paliktu tikai Sodoma un Gomora un visai pasaulei klātos tā, kā klājies šīm pilsētām, kas bija atraidījušas Dieva vārdu un vairs negribēja uzklausīt, nedz paciest dievbijīgo Latu. Tā arī pravietis Ecēhiēls Ec.16:48–50, pravietodams par Jeruzalemi, saka: “Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, tava māsa Sodoma ar savām meitām nav bijusi tik ļauna kā tu un tavas meitas. Redzi, tas bija tavas māsas
Sodomas noziegums: lepnība, maizes pilnība un dzīve bez bēdām, tāda bija viņas un viņas meitu dzīve. Bet nabagam un trūkuma cietējam tās nesniedza palīdzīgu roku. Tās bija lepnas un darīja negantības manā priekšā. To redzēdams, Es tās atstūmu.”

Tieši tāpat notiek tagad – ikviens zemnieks, pilsētnieks, dižciltīgais tikai krāj un rauš, rij un plītē, dzīvo lepni un pārgalvīgi, spītēdams ikvienam, itin kā Dievs nebūtu gluži nekas. Nevienam nerūp Kristus un Viņa ubaga spieķis; pasaule Viņu mīda kājām, un tas turpināsies tik ilgi, līdz arī pie mums notiks tāpat, kā notika Sodomā un Gomorā, kur bija pilnīgi iznīkusi jebkāda paklausība, tikumība un gods. Brīdināšana un sludināšana mums nepalīdz, un negantība ir izvērsusies ar tādu spēku, ka tā vairs nevar turpināties.

To pravietoju ļoti nelabprāt; jo bieži esmu pieredzējis, ka šādi pravietojumi pārpārēm piepildās. Diemžēl tagad it visur notiek tā, un es ar sāpošu sirdi skatos, ka Vācija var piedzīvot to pašu, ko Sodoma un Jeruzaleme, – vai nu tas piepildīsies ar turku palīdzību, vai, ja arī pastarā diena vēl tik drīz nenāks, Vācija pati sevi tādā vai citādā veidā izpostīs, jo nu tā ir kļuvusi tik ļauna, ka ļaunāka vairs nevar būt. Dievs tādas lietas neatstāj nesodītas.

Kaut arī pasaule negrib ne zināt, ne ievērot, ka tai būs jāmirst un jāstājas tiesas priekšā, turklāt tā vēl pretojas jau atzītajai patiesībai, tomēr mums šis brīdinājums jāuzklausa un jāņem pie sirds, lai mēs nepiesauktu pār sevi Dieva dusmas. Jo vai gan tad Dievam vajadzētu darīt ko citu kā vien – ļaut turkiem un velnam izrīkoties ar mums tā, kā tiem iepatīkas?! Jo to, ko turks ir darījis un vēl joprojām dara, viņš nevarētu atļauties, ja mēs nebūtu tik nocietinājušies un tik gatavi sodam, bet vēl kaut mazliet vēlētos atgriezties. Mēs piesaucam Dieva dusmas ar to, ka zaimodami vēršamies pret Dieva vārdu un mums piedāvāto palīdzību, turklāt spītējam arī turkiem.

Un es domāju – ja mēs, luteriskie, kā viņi mūs sauc, visi būtu miruši, tad visa pasaule sāktu kliegt, it kā jau būtu aprijusi visus turkus līdz pēdējam; bet notiktu tā, ka ikviens turks nonāvētu veselu simtu savu pretinieku. Un, kad nu atskanētu vaimanas par to, cik briesmīgā veidā turki sacirtuši ļaudis – sievas, bērnus un vīrus, tad gan mēs pirmoreiz būtu patiesi spiesti kliegt un žēloties. Bet mēs rīkojamies tāpat kā jūdi un cenšamies tikai atbrīvoties no šī Kristus. Kad nu Kristus ir krustā sists, mēs domājam paši tikt galā ar turkiem – gluži kā Kajafa un viņa jūdi gribēja tikt galā ar romiešiem; un Jeruzalemes kungi domāja – ja pravietis Jeremija būs miris, viņi itin viegli tiks galā ar Bābeles ˙ēniņu un būs drošībā. Bet notika tā, ka tieši tad, kad Jeremija bija iemests cietumā, ķēniņš nāca un aizveda visus gūstā. Tāpat arī es redzu, kādiem negaisa mākoņiem Dievs ļāvis savilkties pār Vāciju, – mēs ejam to pašu ceļu, līdzinādamies jūdiem savā apzinātajā siržu cietībā, spītībā, nepacietībā un nicinājumā pret mūsu mīļo Evaņģēliju; mums Dieva priekšā nāksies samaksāt par savu muļķību. Lai Dievs uztur mūsu nabaga pulciņu, ka varam izglābties no briesmīgās dusmības un tikt atrasti to vidū, kuri godā Kristu un kalpo Viņam, ar prieku gaidīdami tiesas dienu, lai stātos pie Viņa labās rokas, āmen.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.