62. Kāds grēks ir vecāku nicināšana?


Sprediķis 25. post Trinitatis svētdienā

Kad nu jūs redzēsit izpostīšanas negantību stāvam svētā vietā, par ko pravietis Daniēls sacījis – kas to lasa, lai uzmana, – lai tad tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos. Un, kas ir uz jumta, lai nekāpj zemē iznest mantas no sava nama. Un, kas ir uz lauka, lai neatgriežas mājās paņemt savas drēbes. Bet vai grūtajām un zīdītājām tanī laikā! Bet lūdziet Dievu, lai jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā vai sabata dienā. Jo tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam un kādas arī vairs nebūs. Un, ja šīs dienas netiktu saīsinātas, tad neviens cilvēks neizglābtos; bet izredzēto dēļ šīs dienas tiks saīsinātas. Ja tad kas jums sacīs: redzi, še ir Kristus vai tur, – tad neticiet. Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos. Redzi, Es jums to esmu teicis jau iepriekš. Tāpēc, kad tie jums sacīs: redzi, Viņš ir tuksnesī, – tad neizeita ārā; redzi, Viņš ir kambaros, – tad neticiet. Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Jo, kur maita, tur salasās ērgļi. [Mt.24:15-28]


Šajā nodaļā aprakstīts abu valstību – jūdu valsts un visas pasaules – iesākums un gals. Abi evaņģēlisti – Matejs un Marks – aplūko šīs lietas nedalīti un nepaliek pie kārtības, kādu ievērojis Lūka; jo viņi tikai atstāsta Kristus vārdus, necenzdamies paskaidrot, kas sacīts vispirms, kas – vēlāk. Savukārt Lūka cenšas visu aprakstīt skaidrāk un sakārtoti, tādēļ atkārto šos vārdus divreiz: vispirms īsi, divpadsmitās nodaļas sākumā, kur viņš runā par Jeruzalemes izpostīšanu, un tad – divdesmitajā nodaļā – par abām šīm izpostīšanām pēc kārtas.

Tad nu zini, ka Matejs šajā vietā saista kopā un aplūko gan jūdu tautas, gan visas pasaules galu. Ja gribi to saprast, tev jāprot aplūkot šīs lietas arī atsevišķi un izšķirt, kas sacīts tieši par jūdu tautas, kas – par visas pasaules galu; to arī mēs šeit apskatīsim.

Vispirms Kristus šajā nodaļā pravieto par jūdu valsts galīgo izpostīšanu, kam jūdi nekādi nespēja ticēt un ko tie negaidīja. Jo šai tautai dotas lielas zīmes un vārdi jeb Dieva apsolījumi, ko Dievs bija apliecinājis jūdu tautas tēviem, – nevienai citai tautai uz zemes nekas tāds nebija noticis. Tādēļ jūdi stūrgalvīgi turējās pie savas pārliecības un paļāvās uz to, ka viņi paliks mūžīgi. Tie vēl šodien domā, ka viņu valstība nav izpostīta, bet tikai mazliet zaudējusi savu spēku un tiks uzcelta no jauna; jūdi nespēj noticēt, ka viņu valstība pilnīgi gājusi bojā. Tādēļ Dievs jau iepriekš gan darījis brīnumus, gan ar praviešu mutēm skaidri sludinājis, ka šai valstībai jābeidz pastāvēt; Dievs ir gribējis atcelt jūdu valstības varu un ārējo kārtību, kas pastāvēja Bauslībā, upurēšanā, ēdiena izvēlē utt., un iedibinājis citu valstību, kurai jāpaliek mūžīgi, – kā eņģelis Lk. 1:33 Jaunavai Marijai sacīja par Kristu: “.. un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.”

Vienu no šiem Bībeles izteikumiem par jūdu valstības galu Kristus piemin šajā vietā. Tie ir vārdi no pravieša Daniēla grāmatas, Dan. 9:25 u. trpm., kas runā par izpostīšanas negantību svētā vietā, kur tai nevajadzētu būt; tas sacīts tieši par jūdu tautu. Pravietis saka: “Tādēļ zini un saproti: no tā laika, kad atskanēja vārds par Jeruzalemes atjaunošanu un uzcelšanu, līdz svaidītam valdniekam jāpaiet septiņām nedēļām, un pēc tam sešdesmit divu nedēļu laikā (tas kopā ir septiņdesmit nedēļas jeb četrsimt deviņdesmit gadi) to atkal atjaunos un uzcels ar tirgus laukumiem, ar ielām un grāvjiem, kaut arī spaidu pilnā laikā. Un pēc tām sešdesmit divām nedēļām tas svaidītais tiks nogalināts, gan ne viņa vainas dēļ; pilsētu un svētnīcu izpostīs kāda valdnieka karaspēks. Ieradīsies arī pats šis valdnieks, bet tam gals būs plūdos; līdz pašam galam būs karš un norisināsies iepriekš stingri nolemtā postīšana un zemes noplicināšana. Un viņš ar daudziem slēgs ciešu derību uz vienu nedēļu; un nedēļas vidū tiks atcelts kaujamais un ēdamais upuris; to vietā kā pirmās izvirzīsies postīšanas negantības, un, proti – tik ilgi, kamēr iepriekš nolemtā iznīcināšana pārvelsies pāri arī pašai postīšanai un postītājiem.”

Pravietis Daniēls labprāt būtu zinājis noteiktu laiku, kad tas pienāks gals. Jo, kad Kristus lika atspīdēt Evaņģēlijam, sludinādams to pats ar savu muti un ar apustuļu palīdzību, šī sludināšana turpinājās trīs vai trīsarpus gadus, kas gandrīz saskan ar pravieša Daniēla skaitīšanu; tādēļ viņš saka: “.. nedēļas vidū tiks atcelts kaujamais un ēdamais upuris,” – tas ir, beigsies jūdu priesterība un valdīšana. Tas viss noticis trīsarpus gadu laikā, kad Kristus ir sludinājis, un beidzies pēc četriem gadiem, kuru laikā Evaņģēlijs atskanējis visspēcīgāk – īpaši jūdu zemē – ar apustuļu sludināšanas palīdzību. Tiklīdz apustuļi atdarīja savas mutes, Svētais Gars jau nāca no debesīm, kā rakstīts Apustuļu darbos. Tā tas turpinājās veselu nedēļu, tas ir, septiņus gadus, kad – kā Daniēls saka – derība tika nostiprināta, tas ir, Evaņģēlijs tika sludināts jūdiem, kā citviet rakstīts. Bija pienācis laiks, un sākās jauns pasludinājums, tādēļ vajadzēja rasties arī jaunai valstībai, tas ir, valstībai, kurā Kristus ar vārdu un ticību garīgi valda mūsu sirdīs. Lai šī valstība varētu turpināties un pieaugt, vecajai bija jātiek atceltai un jābeidzas. Tā ir daļa no pravietojuma, par kuru Kristus šeit runā.

Otrā daļa ir par izpostīšanas negantību. Kristus saka: “Kad redzēsiet izpostīšanas negantību templī, tad ievērojiet, ka tā ir droša zīme, kas norāda uz Daniēla pravietojuma piepildīšanos, – ka šī valstība nu beidzas; un lai jūs nemaldina tas, ka jūdi un vāji kristieši iedomājas, ka izpostīšana nevarētu notikt.”

Bet negantība, par kuru raksta Daniēls, ir tā, ka ķeizars Kajs – kā vēstures liecības rāda – ir licis savu attēlu Jeruzalemes templī, lai tas tiktu pielūgts kā elks, – pēc tam, kad viss, kas templī bijis, tika izpostīts. Jo tieši elku pielūgšanu Raksti sauc par negantību, kas Dievam izraisa riebumu un nepatiku; jo vislielāko naidu Viņš jūt tieši pret šo grēku. Dievs gan nosoda arī pārējos grēkus, taču to dēļ Viņš ļaudis neatraida, – kā Ps. 89:31–34 sacīts: “Bet, ja viņa dēli atmetīs manu Bauslību un nestaigās pēc maniem likumiem, ja viņi neturēs svētus manus noteikumus un nepildīs manus baušļus, tad Es gan piemeklēšu viņu pārkāpumus ar rīksti un viņu noziegumus ar sitieniem, tomēr savu žēlastību Es viņam neatraušu, nedz liegšu savu uzticību.” Bet šo grēku – elku pielūgšanu, īsto neticību un Dieva notiks, taču viņš to nespēja. Jo, lai gan eņģelis norāda noteiktu laiku, tas tomēr pravietim vēl palika neskaidrs un nesaprotams. Tādēļ arī iepriekš eņģelis ir sacījis: beigās, pēdējos laikos tu to visu redzēsi, tas ir, tavs pravietojums, kas tev šeit tiek atklāts, piepildīsies, kad pasaulei noliegšanu – Viņš nepavisam nespēj paciest un pilnīgi pazudina cilvēku, kas tādu grēku dara. Ja sirdī paliek pareiza mācība un ticība, ja zinām, ka mūsu darbi nav gluži nekas un tikai caur ticību varam kļūt Dievam tīkami un patiesi kalpot Viņam, tad mūsu dzīve ir dievbijīga dzīve, kurā ir gaisma un patiesība. Ja arī līdzās ticībai vēl paliek arī grēks un miesas vājums, Dieva priekšā tā tomēr nav negantība, bet tikai ikdienišķs grēks, ko Dievs soda laicīgā veidā. Viņš turpina uzturēt savu tautu, saudzē to un piedod tai pārkāpumus, lai ļaudis mācītos atzīt Dieva žēlastību un labestību. Turpretī, kur nav ticības un pareizas mācības, tur viss jau ir zaudēts; jo nav iespējams, ka tad cilvēks pats sev neizdomātu aplamu dievkalpošanu un nesāktu pielūgt pats savas iedomas un darbus. Tā viņš tiešām noliedz Dievu un Viņa vārdu, un arī Dievs no šāda cilvēka novēršas, tā ka tas nesaņem Dieva žēlastību. Šāda negantība ir gluži parasta lieta pašu lielāko un spožāko šīs pasaules svēto dzīvē, kuri ārēji pārsteidz ar lieliskiem darbiem un izturēšanos, bet iekšēji ir netīrības pilni. To vēl līdz šai dienai redzam mūsu ordeņos un dievkalpojumos, arī tad, ja visi mūsu darbi ir lieliski. Turpretī daži kristieši, kuri ar savu dzīvi un darbiem, šķiet, nevar līdzināties šiem svētajiem, Dieva priekšā tomēr ir svēti.

Kristus saka: “Kad negantība, tas ir, elka tēls, būs templī, tad šī valstība tiks pilnīgi izpostīta un vairs netiks atjaunota.” To Lūka, Lk. 21:20 u. trpm., izsaka pavisam skaidri: “Bet, kad jūs Jeruzalemi redzat karaspēka ielenktu, tad zinait, ka viņas izpostīšanas brīdis ir pienācis.” Un tālāk seko tas, ko lasījām arī šajā vietā: “Tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos, kas ir pilsētā, lai iziet ārā, un, kas ir uz laukiem, lai neiet pilsētā,” un: “Vai! grūtajām un zīdītājām tajās dienās!” “Bet lūdziet Dievu, lai jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā vai sabata dienā. Jo tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam un kādas arī vairs nebūs.” (Mt. 24:20–21)

Tas viss vēl sacīts par jūdu tautu. Ja visām šīm lietām būtu jānotiek ar mums, kad nāks pasaules gals, tad mums – pēc šiem vārdiem – vajadzētu būt Jūdejā, jo Kristus runā tieši par šo zemi. Patiesi ir arī Viņa vārdi: uz zemes nav bijis un nebūs lielākas nelaimes par to, kāda bijusi šī izpostīšana. Vēstures liecībās redzam, cik briesmīgi jūdu valstība ir iznīcināta un kā ļaudis šīs izpostīšanas laikā iznīcinājuši arī paši sevi, – daži lēkuši ugunī, vēl citi ļāvuši viens otram sevi nonāvēt; jā, arī bads ir bijis tik nepanesams, ka ļaudis apēduši savu stopu stīgas un pat paši savus bērnus. Šajā laikā ir notikušas tik šausminošas un apkaunojošas lietas, ka par tamlīdzīgu postu nekad nav dzirdēts.

Paši jūdi ir gribējuši, lai Dievs tos ļautu tā pazudināt. Viņš gan būtu par tiem apžēlojies un labprāt tos pasargājis, taču viņi paši ar savu stūrgalvību nonāca postā, paši sevi saplosīja, vairodami slepkavošanu un asinsizliešanu. Tā Kristus un visu praviešu nāve jūdiem ir tikusi briesmīgi atriebta. Tas notika tādēļ, ka viņi nemitīgi pretojās Dieva vārdam, turklāt vajāja un padzina arī apustuļus, – kā Sv. Pāvils saka 1. Tes. 2:16: “[Dieva] dusmība jau nākusi pār viņiem galīgi.”

Kad nu būs parādījusies šī briesmīgā Dieva dusmība un uzbrukusi šausminošā nelaime – Kristus māca –, tad raugieties, kurp varat bēgt. Jo šie vārdi: “.. lai tad tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos. Un, kas ir uz jumta, lai nekāpj zemē iznest mantas no sava nama. Un, kas ir uz lauka, lai neatgriežas mājās paņemt savas drēbes,” ir teikti sakāmvārda veidā, un tie nozīmē: steidzieties ātri projām – jo ātrāk, jo labāk – un dariet to tā, lai neviens jūs neatrod! Tieši tā viss notika. Kad jūdi bija saņēmuši pietiekami daudz brīdinošu zīmju, kas liecināja par to, ka viņi nonāks romiešu varā, bet viņi negribēja brīdinājumus ievērot, tad mācekļi un apustuļi viņus atstāja, paklausīdami šiem Kristus vārdiem; tie atstāja visu, kas bija jūdu zemē, un negriezās atpakaļ, lai kaut ko paņemtu līdzi.

“Bet lūdziet Dievu,” Kristus saka, “lai jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā vai sabata dienā.” Tas ir: raugieties, ka bēgat īstajā laikā, lai netiktu notverti. Jo Dievs negribēja darīt brīnumus un pasargāt jūdus ienaidnieku vidū, lai gan Viņš to būtu varējis darīt. Tas Kungs bija nolēmis sadedzināt un pārvērst pelnos visu, kas bija šajā vietā; tādēļ Jeruzalemē vajadzēja palikt tikai tiem, kuriem jāiet pazušanā. Tolaik Jeruzaleme bija liela pilsēta, kurā dzīvoja apmēram miljons un simt tūkstoši cilvēku, un tiem visiem bija jāiet bojā. Tādēļ Kristus brīdina savus mācekļus, lai tie neatliktu savu bēgšanu uz sabata dienu, kurā nedrīkstēja doties ceļā, nedz arī uz ziemu, kad ir pārāk auksts, bet steigtos projām no Jeruzalemes – jo ātrāk, jo labāk; ja viņi vilcinātos, tad varētu gadīties, ka būtu jābēg nepiemērotā laikā.

Tik tālu Kristus runā par jūdiem. Kā jau iepriekš sacīju, Matejs un Marks runā vienlaikus par jūdu tautas un visas pasaules galu; tādēļ šos divus notikumus ir grūti izšķirt; tomēr mums tie jāizšķir. Jāievēro, ka viss, ko sacīju iepriekš, attiecas uz jūdiem. Bet šeit vienlaikus tiek aplūkotas un savītas kopā abas lietas, runājot pavisam īsi un nepievēršot īpašu uzmanību secībai, kādā Kristus šos vārdus sacījis. To labāk parāda evaņģēlists Lūka. Bet šeit tiek norādīts, ka arī pirms pastarās dienas notiks šādas lietas; un tālāk:

“Un, ja šīs dienas netiktu saīsinātas, tad neviens cilvēks neizglābtos; bet izredzēto dēļ šīs dienas tiks saīsinātas.”

Tas attiecas uz abām bojāejām, proti, posts neturpināsies ilgi – dievbijīgo dēļ; pirmais notikums nav turpinājies ilgāk kā nepilnus divus gadus, un tad atkal ir iestājies miers. Bet, tā kā viss sacītais attiecas arī uz pasaules galu, mēs iepriekš aplūkotos vārdus attiecināsim nevis tikai uz jūdiem, bet arī uz sevi – saskaņā ar Evaņģēlija piemēru.

Es negaidu, ka pie mums notiks tāda slepkavošana, kāda notika Jeruzalemes izpostīšanas laikā; jo evaņģēlists saka: “Būs tādas bēdas, kurām līdzīgas vairs netiks pieredzētas.” To mēs arī lasām un redzam. Bet mūs piemeklēs citāds sods: pirmais sods vēl ir bijis miesīgs, turpretī pasaules pastāvēšanas beigās nāks garīgs sods, kas piemeklēs nekristīgus cilvēkus, kuri ir tādi paši kā jūdi. Tā abi sodi būs līdzīgi: pirmā nelaime ar Dieva ziņu nāca pār Jeruzalemi un pārvērta to pelnos; un tikpat briesmīga, jā, vēl briesmīgāka nelaime notiks pirms pastarās dienas, kad pienāks gals visai pasaulei.

Jo Kristus ir uzkāpis debesīs un iedibinājis savu valstību ne tikai jūdu zemē, bet ar Evaņģēliju izplatījis to visā pasaulē, kur vien Evaņģēlijs tiek sludināts un uzklausīts. Taču mēs rīkojamies tieši tāpat kā jūdi – noliedzam un vajājam Dieva vārdu, nonāvējam kristiešus, kuri to apliecina un sludina. Tā sākumā ir rīkojušies romieši, un tāpat līdz šai dienai dara pāvests, bīskapi, firsti, mūki un priesteri. Tas turpinās nu jau vairāk nekā piecpadsmit gadsimtus. Neviens nav drīkstējis sludināt Dieva vārdu – viņi tikai skata pēc no kanceles pārstāstījuši Evaņģēlija tekstus, bet tad piepinuši tiem klāt pašu izdomātas cilvēku mācības. Ja kāds ir uzdrīkstējies tiem iebilst, viņi ir vērsušies pret to ar zobenu un uguni, lai to apklusinātu. Viņiem nelīdz brīdinājumi un draudi ar Dieva vārdu un zīmēm; tie kliedz un trako, pretodamies Dieva vārdam kā visneprātīgākie ļaudis. Tā nu Dievam būtu pietiekams iemesls pastarajā dienā viņus pilnīgi un uz mūžīgiem laikiem pazudināt.

Tādēļ Daniēla vārdi par negantību attiecas arī uz mums. Jo arī mums negantība ir “svētajā vietā” – kristietībā un cilvēku sirdsapziņās, kur pienāktos būt un valdīt tikai Dievam. Par to Daniēls skaidri un izteiksmīgi raksta astotajā un vienpadsmitajā nodaļā. Jo tā, ko mēs sludinām, ir īstā, skaidrā mācība: ka mēs caur Kristu tiekam atpestīti no nāves, velna un visām nelaimēm, ar vārdu un ticību ievesti Dieva valstībā. Tā esam darīti brīvi no visiem likumiem, un neviens cilvēks ar Bauslības darbiem – lai kādi tie būtu – nevar nākt Dieva valstībā, nedz kļūt brīvs no grēkiem. Kur tas tiek sludināts un uzņemts ticībā, tur Kristus mājo, garīgi, bez kādiem citiem līdzekļiem valdīdams cilvēku sirdīs; tur ir Svētais Gars līdz ar visiem saviem dārgumiem un Dieva bagātības pārpilnība.

Bet ko dara pāvests? Viņš sēž nevis ārēji redzamā templī jeb Dieva namā, bet garīgajā, jaunajā un dzīvajā templī, par kuru Pāvils saka: “Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat.” (1. Kor. 3:16–17) Šajā namā arvien ir uzdrīkstējušies nākt daudzi velni un ķeceri, kā arī visi, kuri ar savu sludināšanu vēršas pret pareizo mācību. Tie ir teikuši: ja gribi tapt pestīts, pieņem šo vai citu kārtu un ordeni, dari šo vai citu darbu. Tā ļaudis ir tikuši vilkti ārā no ticības un pievērsti darbiem, ar vārdiem apgalvojot, ka Kristus ir Kungs, taču pašos pamatos Viņu noliedzot. Jo viņi ne vārda nesaka par to, ka Kristus tikai savas žēlastības dēļ piedod grēkus, atpestī no nāves un elles. Tie saka: “Ar šī ordeņa, ar tādu darbu palīdzību tev jāatgriežas no grēkiem, jāsniedz gandarījums par tiem un jāiemanto žēlastība.” Tas ir gluži tāpat kā, ja tu sacītu: “Kristus to nav darījis, Viņš nav mūsu Pestītājs, Viņa ciešanas un nāve mums nepalīdz.” Ja tev jāiemanto žēlastība pašam ar saviem darbiem, tad Kristus ar savām asinīm un nāvi tev to nav nopelnījis; vai nu tavs, vai Viņa darbs ir bijis veltīgs. Ja paliec pie darbiem, tu padzen Kristu, noliedz un apkauno Viņa dārgās asinis un Viņu pašu; tad Viņš ar savu vārdu, darbu un Garu nevar valdīt tavā sirdī, bet tavs darbs ir tavs elks, kam tu ļauj sēdēt Kristus vietā un valdīt.

Redzi nu – vai gan pāvests nav visu negantību negantība, par kuru runā Kristus un Daniēls, un īstais antikrists, par ko rakstīts, ka tas sēdēs Dieva templī, tautā, kura nosaukta Kristus vārdā un kurā jābūt Viņa valstībai, Garam, Kristībai, vārdam un ticībai? Pāvests ar saviem baznīcas tiesību murgiem aizskar Kristus amatu un valstību, gribēdams valdīt pār sirdsapziņām ar saviem noteikumiem un darbiem. Tā arī ir “izpostīšanas negantība” – tāda negantība, kas visu izposta un iznīcina. Jo, kā jau sacīts, Kristus un mani darbi nevar pastāvēt līdzās – ja viens paliek, otram jāiet bojā un jātiek izpostītam. Tādēļ pāvests ir pilnīgi izpostījis Kristus valstību, cik tālu vien sniedzas Viņa draudze, – visi, kas viņam pakļauti, ir nolieguši Kristu.

To visu Sv. Pāvils par viņu ir pravietojis 2. Tes. 2:3–4, saukdams pāvestu par grēka cilvēku un sacīdams: “.. papriekš jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, pretiniekam, kas saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu.” Pāvesta sekotāji grib noliegt, ka šie vārdi sacīti par pāvestu, un apgalvo: Kristus un Pāvils runā par Jeruzalemes templi, par to, ka tur sēdēs un valdīs pats antikrists. Šādiem apgalvojumiem nav pamata. Jo Kristus šeit uzsver, ka Jeruzalemei līdz ar templi pienāks gals un pēc izpostīšanas nekas vairs netiks atjaunots. Tādēļ, tā kā Pāvils norāda uz laiku pēc jūdu valsts un tempļa izpostīšanas, šie vārdi nevar tikt attiecināti ne uz ko citu kā vien uz garīgo templi, kas, kā jau sacīts, esam mēs. Šajā templī pāvests sēdēs un tiks godāts – nevis vairāk par Dievu, bet vairāk par visu, ko sauc par Dievu un svētumu, kā apustulis saka. Jo Dieva vārdam, protams, paliek pats augstākais gods un augstāk par īsto un patieso Dievu neviens nevar sēdēt; bet pāvests paaugstinās pār to, ko sauc par Dievu un dievkalpojumu, tas ir, pār Dieva doto pasludinājumu, gribēdams, lai viņu godā vairāk nekā īsto Dievu. Mēs paši zinām un redzam, ka visi pasaules valdnieki turas pie pāvesta un ievēro viņa likumus vairāk nekā Dieva baušļus. Ja kāds ēd gaļu, pretodamies pāvesta pavēlei, vai atstāj nešķīsto priestera, mūka vai mūķenes kārtu, lai dotos laulībā, kā Dievs to pavēlējis, vai arī atbilstoši Kristus iedibinātajai kārtībai saņem sakramentu abos veidos, tad tas tiek saukts par vislielāko grēku. Zagšana, laulības pārkāpšana un visi pārējie acīmredzamie netikumi, kas ir pretrunā ar Dieva baušļiem, tiek uzskatīti par sīkākiem pārkāpumiem, kuru dēļ neviens nav jānosoda. Jā, to, ka viņi paši zaimo Dieva vārdu, vajā un nonāvē kristiešus, tie uzskata par augstāko kalpošanu Dievam; un tā arī ir augstākā kalpošana viņu dievam – pāvestam. Vai tad tas nenozīmē, ka antikrists ir paaugstinājies pār Dievu un tiek godāts vairāk nekā Viņš? Ikvienam, kas uzdrīkstas ar vārdiem un darbiem pretoties pāvesta varai, ir jāmirst, tiklīdz tas nonāk viņu rokās. Es domāju, ar to pietiktu, lai atklātu un izskaidrotu šo negantību.

Tā nu ir pēdējais laiks bēgt – ikvienam ir steigšus jādodas projām no šīs negantības, atstājot visu un metoties bēgt jo ātrāk, jo labāk – nevis ar kājām, bet ar sirdi – tā, lai atbrīvotos no pāvesta negantības un ticībā nāktu Kristus valstībā. Taču ir vajadzīga izpratne un ass skats, lai negantību atpazītu. Un to nav iespējams izdarīt labāk kā – pretstatot pāvesta mācību Kristum: kā jau sacīts, Kristus māca, ka caur Viņa asinīm tiekam samierināti ar Dievu un atpestīti; pāvests šādu spēku piedēvē mūsu darbiem. Tā nu tu redzi, ka šīs divas mācības ir savstarpējā pretrunā: vai nu cilvēks tiek pestīts ar darbiem, vai arī – bez tiem, ticot Kristum kā mūsu Taisnībai Dieva priekšā. Ja gribi palikt pie Kristus, tev jābēg un jānovēršas no pāvesta.

Tāda ir izpostīšanas negantība, kas valda mūsu laikos; bet nu ar Dieva žēlastību tas mums ir atklājies. Izpostīšana nenotiks ar ķeizara vai laicīgās varas starpniecību. Tam jābūt kam vairāk par Jeruzalemes laicīgo izpostīšanu, kas atnesusi tādas bēdas, ka laicīgajā ziņā vēl lielākas nevar iedomāties. Tādēļ Dievs pats ir paturējis tiesības iznīcināt šo negantību, – kā Sv. Pāvils saka 2. Tes. 2:8: “.. tad netaisnais parādīsies atklāti, un Kungs Jēzus iznīcinās viņu ar savas mutes elpu un izdeldēs viņu, kad pats atnāks godībā.” Lai gan šī negantība tik ļoti baidās no laicīgās varas un sacelšanās, tomēr ne jau ar tādiem pretiniekiem vien tai būs darīšana. Jo tā nav pelnījusi tik vieglu sodu un Dievs tai nenovēl iznīcināšanu ar cilvēku rokām, bet grib to iznīcināt bez cilvēku starpniecības, pats ar savu vārdu. Tas tagad ir iesācies, un pāvesta valstība jau ir izpostīta tik lielā mērā, ka zaudējusi savu spēku, – tā vairs nespēj sagūstīt to cilvēku sirdsapziņas, kuri ir dzirdējuši Evaņģēliju. Lai cik sparīgi pāvests pretojas Evaņģēlijam, viņam tomēr nākas krist zemē pie valdnieku kājām un meklēt palīdzību. Viņa varu Evaņģēlijs ir vājinājis un salauzis; taču viņa galīgo izpostīšanu Dievs atstājis pastarajai dienai. Tādēļ šī negantība daļēji vēl saglabājas – tik ilgi, līdz Kristus ar savu atnākšanu no debesīm to pilnīgi iznīcinās un pārvērtīs pelnos.

Ja toreiz jūdiem izpostīšanas dienas tika saīsinātas – kā Kristus saka –, tad arī tagad tām jātiek saīsinātām izredzēto dēļ; mēs redzam, ka jau trīssimt gadus pāvesta vara vienmēr ir piedzīvojusi pretestību un arvien vairāk zaudējusi savus spēkus; tikai Konstances koncilā, kad tika sadedzināts Jans Huss[1], pāvestam izdevās izbiedēt visus tā, ka ikviens viņu uzskatīja par dievu; taču drīz vien patiesība nāca gaismā, un tā tas turpinās joprojām – pāvesta negantība jau tiek nicināta un ilgi vairs nepastāvēs. Tā nu šie Kristus vārdi, kā jau sacīts, attiecas ne tikai uz jūdiem, bet arī uz mūsu negantību – uz pāvesta valstību. Tālāk Kristus saka:

“Ja tad kas jums sacīs: redzi, še ir Kristus vai tur, – tad neticiet.”

Šie un turpmākie vārdi mums būtu labi jāzina un jāsaprot, lai mēs ar tiem varētu stāties pretī pāvestam un viņa sektai, kas ved ļaudis ārā no Kristus valstības un saista kristīgo dzīvi ar ārējām, redzamām lietām, – kā viņi arī atklāti saka: “Kur ir pāvests, tur ir kristīgā baznīca.” Tā viņi grib mūs piespiest meklēt, sajust un satvert ārējas lietas – cilvēkus, vietas un ceremonijas; tieši ar to nodarbojas visi klosteri. “Ja tu,” viņi saka, “pieņem šo kārtu, ja ēd, ģērbies, lūdz un gavē tā, kā mēs mācām, tad būsi atgriezies no saviem grēkiem un tapsi pestīts.” To Kristus šajā vietā jau iepriekš ir lieliski attēlojis, norādīdams tieši uz visiem klosteriem, kārtām un darbiem, ar ko pāvesta sekotāji grib palīdzēt dvēselēm; Viņš mūs brīdina, lai sargāmies no šādām lietām un neļaujam nevienam aizraut mūs projām no tā pamata, uz kura stāvam. Jo neviena no šīm daudzajām lietām nedara mūs par kristiešiem – tikai ar Kristus asinīm tiksim atpestīti un iecelti Viņa valstībā; tas notiek, ja ticam Kristum. Tā Viņš novērš mūsu skatienu no visām laicīgajām, ārējām lietām, ar vienu vārdu satriekdams visas mācības, kas nesludina tikai ticību vien, un jebkādu dzīvi, kura nav saskaņā ar īsto ticības mācību. Tādēļ mūsu Kungs pavisam īsi saka: “Ja tad kas jums sacīs: redzi, še ir Kristus vai tur, – tad neticiet.” Tas ir – “Sargieties no visa, kas cenšas jūs pievērst darbiem, jo tas jūs noteikti pievils un aizraus projām no manis.”

“Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos.”

Tie ir nopietni un biedinoši vārdi: darbu sludināšana tiks sniegta ļaudīm ar tik meistarīgu izlikšanos un ar tādu uzstājību, ka arī svētie, kas turas pie ticības, nespēs pretoties, bet līdz ar citiem tiks maldināti, – kā tas arī ir noticis. Jo mīļie tēvi, man šķiet, arī Augustīns, Hieronīms, tāpat arī Sv. Bernhards, Francisks, Dominiks un daudzi citi šajā lietā ir maldījušies, – kā jau citviet daudzkārt esmu pierādījis. Jo šie maldi ir iesākušies gluēi laicīgā veidā un svētie tajos ir iekrituši līdz ar daudziem citiem. Kristīgo dzīvi viņi ir sasaistījuši ar ārējām lietām un nonākuši tik tālu, ka arī paši nodevušies šādai ārišķīgai dzīvei. To redzam Sv. Bernharda grāmatās – pavisam vāji viņam ar rakstīšanu veicas tad, kad jāatbild uz šādiem jautājumiem par mūku kārtu; bet, kad viņš raksta brīvi, pats no sevis, viņš sludina tik lieliski, ka prieks lasīt. Līdzīgi ir arī ar Sv. Augustīnu, Hieronīmu, lielo, dižo mocekli Kipriānu, kā arī ar daudziem citiem. Tiklīdz viņiem ir ticis uzdots kāds jautājums par Bauslību vai ārējo kārtību, par viņu uzskatiem šādās lietās, tie ir atbildējuši neveikli un nav bijuši tālu no maldiem. Bet pāvesta piekritēju būtiskākais iebildums pret mums ir šāds: “Vai tad tik daudzi svēti cilvēki un izcili skolotāji,” viņi saka, “būtu maldījušies? Vai tad Dievs būtu pavisam pametis pasauli?” Tie neredz, ka šie Kristus vārdi vēršas tieši pret viņiem, tā ka viņiem patiesi vajadzētu paklupt, saņemot šādu triecienu.

Ko tad nu lai viņiem atbildam? Kristus vārdi runā īsi un skaidri – tiem mums ir jātic un pie tiem jāpaliek. Šiem vārdiem nedrīkstam kāpt pāri, kaut arī svētie eņģeļi no debesīm teiktu ko citu. Vai tad Kristus nebūtu svētāks un Viņa vārds nebūtu nozīmīgāks par pāvesta piekritēju vārdiem? Un Viņš māca, ka nevis tikai lielais ļaužu pulks, bet arī mazais izredzēto pulciņš – arī šie cilvēki var paklupt un pat tikt pievilti. Kristus mūs brīdina, lai nesekojam tiem, kuri mūs grib pievērst ārējām lietām. Ja šādi sludinātāji nav maldījušies, tad jau Kristus, šos vārdus teikdams, nav bijis patiess. Tā nu, ja arī visi svētie mācītu un pavēlētu man ticēt pāvestam, es tomēr to negribu darīt, bet saku tā: kaut arī jūs esat izredzēti, tomēr Kristus ir teicis: nāks tik neganti, bīstami laiki, ka arī jūs varat nomaldīties. Tādēļ mums jāturas tikai pie Rakstiem un Dieva vārda, kas saka, Kristus nav ne še, ne tur; kur Viņš ir, tur jābūt arī man – un Viņš negrib būt tur, kur ir mani darbi vai kārta. Kas māca ko citu, tas grib mani pievilt. Tādēļ es arī uzsveru, ka nav nekādas nozīmes viņu iebildumam: “Svētie tēvi un skolotāji tā ir uzskatījuši, tādēļ man jāturas pie tiem pašiem uzskatiem un jādzīvo tā, kā dzīvojuši viņi.” Mums jāuzskata tā, kā uzskatījis un mācījis Kristus, jo Viņš ir kas vairāk nekā visi svētie.

“Redzi, Es jums to esmu teicis jau iepriekš. Tāpēc, kad tie jums sacīs: redzi, Viņš ir tuksnesī, – tad neizeita ārā; redzi, Viņš ir kambaros, – tad neticiet.”

Svēto tēvu – Antonija un citu – laikos, neilgi pēc apustuļu laika, ir radušies maldi, par kuriem Kristus šeit runā (lai gan Antonijs pret tiem dedzīgi aizstāvējies). Daudzi tolaik steidzās tuksnesī – turp devās tūkstošiem svēto, un tuksneša svēto dzīve šķita tik spoža, ka vēlāk arī Hieronīms un Augustīns to gandrīz pielūdza un nebeidza vien cildināt. Bet, ja aplūkojam to visu īstajā gaismā, tad redzam, ka šie Kristus vārdi ar lielu spēku vēršas pret tādu svētumu; daudzi no šiem ļaudīm ir bijuši ķeceri un daudzi tikuši pazudināti. Lai arī šo ļaužu vidū bijuši svēti cilvēki, kuri izvairījušies no maldiem, tomēr šāds piemērs ir bīstams un nevienu nevajadzētu mudināt tam sekot. Arī Sv. Francisks bija svēts vīrs, tomēr viņa piemēram un viņa dibinātajam ordenim nevajadzētu sekot. Taču to neviens, pat svētie nav atzinuši – tik dziļi šie maldi ir iesakņojušies. Kristīgā dzīve nav jāsaista ar tuksnesi, tai jārit brīvi – tā, kā ir dzīvojuši Kristus un apustuļi; ir jāiet pasaulē, atklāti jāsludina un jāmāca, lai ļaudis tiktu vesti pie Kristus. Bet daži dodas tuksnesī, bēgdami no ļaudīm un negribēdami palikt pasaulē, kur tik daudz nākas ciest. Viņi izvēlas paši savu, stingru dzīvi, tā gribēdami kļūt par lielākiem kristiešiem nekā pārējie. To pašu dara klosteri, ko Kristus nosauc par kambariem. Un noslēgumā Viņš saka:

“Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.”

Ar šiem vārdiem Kristus grib sacīt: “Tikai neticiet, ja kāds grib jums iegalvot, ka Kristus jāsaista ar kādu noteiktu vietu, un ja jūs mēģina novērst no ticības, lai pievērstu darbiem! Es jūs brīdinu: neatkrītiet no skaidrās un šķīstās ticības, jo jūs nezināt, kurā stundā Es nākšu. Mana atnākšana būs kā zibens, kas atspīd pie debesīm, – tā notiks brīdī, kad neviens to nebūs gaidījis. Kas tad neturēsies pie ticības, tas būs pagalam. Tādēļ uzmanieties, lai šī diena jūs nepārsteidz nesagatavotus, – esiet modri ticībā; ja kļūsiet slinki un iemigsiet, velns varēs jūs aizraut no ticības.” Bet šajā vietā visi Kristus vārdi nav stingrā secībā. Jo, kā jau sacīju, Matejs tikai uzrakstījis vienkopus visu, ko Kristus sacījis, neievērojot šo izteikumu secību. Tādēļ iepriekš sacītais tik tieši nav saistīts ar nākamo izteikumu:

“Jo, kur maita, tur salasās ērgļi.”

Tas ir: jums nav jājautā, kur būs tā vieta, kur Kristus nāks. “Lai kur Es tad būtu,” Viņš saka, “mēs visi tiksim sapulcināti vienkopus; kā mēdz sacīt: “Kur maita, tur salasās ērgļi.” Jo, kā ērgļi neizraugās kādu īpašu vietu, bet dodas turp, kur sajūt maitas smaku, un sapulcējas pie tās, tāpat mani ļaudis sapulcēsies pie manis. Kur esmu Es, tur būs arī mani izredzētie.” Tāda ir šī Evaņģēlija vieta, kurā runāts par jūdu tautas galu un par pasaules galu. Matejs šeit iesaista arī vārdus par pastaro dienu vēstījošām zīmēm, ko Lūka apraksta skaidrāk. To aplūkosim citreiz, taču šīs zīmes jau ir pietiekami labi aprakstītas.


[1] – Jans Huss – čehu reformators; tika kā ķeceris sadedzināts 1415. gadā.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.