Sprediķis 24. post Trinitatis svētdienā

Un, Viņam ar tiem runājot, redzi, viens vecākais atnāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Mana meita nupat nomira, bet nāc, uzliec Tu viņai Savu roku, tad tā taps dzīva.” Un Jēzus cēlās un sekoja viņam ar Saviem mācekļiem. Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pienāca no muguras un aizskāra Viņa drēbju vīli, jo tā sacīja pati pie sevis: “Kaut tik vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es taptu vesela.” Tad Jēzus, pagriezies un to ieraudzījis, sacīja: “Ņemies drošu sirdi, meita! Tava ticība tev palīdzējusi.” Un sieva tapa vesela tanī pašā stundā. Kad Jēzus ienāca vecākā namā un redzēja stabulniekus un uztrauktus ļaudis, Viņš tiem uzsauca: “Atkāpieties! Jo meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie Viņu izsmēja. Bet, kad ļaužu pulku izdzina ārā, Viņš iegāja iekšā un satvēra to pie rokas, tad meitene piecēlās. Un šī slava izpaudās pa visu zemi. [Mt.9:18-26]

I

Apslēptā nozīme

Sinagogas priekšnieka meitiņa ir jāuzskata par jūdu tautu, savukārt sieva – par pagāniem; tiem visiem Kristus palīdz. Marks ir gribējis īpaši norādīt arī to, ka viņa bijusi divpadsmit gadus veca, savukārt sieva sirgusi ar asiņošanu divpadsmit gadus, tātad, kamēr sieva bija slima, meitiņa dzīvoja bez kādām bēdām, bija spirgta un vesela, bet, kad sieva tika dziedināta, meitiņa nomira. Tas norāda, ka jūdi ir priecājušies un gavilējuši par Dievu un Viņa Bauslību, kamēr pagāni palikuši savos grēkos, bez Dieva un nav uzdrīkstējušies nākt jūdu vidū (Ap.d.10). Bet, kad nāk Kristus, kas grib palīdzēt arī pagāniem un visai pasaulei, tad meitiņai, tas ir, sinagogai, tuvojas nāves stunda; tā neievēro tai piedāvāto Dieva žēlastību, kas atklājas Kristū. Bet sieva pa to laiku zagšus paņem sev veselību, tas ir, – pagāni iemanto žēlastību, kuru jūdi bija noniecinājuši. Tomēr Kristus uzmodina meitiņu no mirušajiem – tas nozīmē, ka ne visi jūdi tiek atmesti, bet daudzi no tiem ar Evaņģēlija pasludinājuma palīdzību ticībā nāk pie Kristus (Rom.11). Tātad šīs Evaņģēlija vietas apslēptā nozīme ir šāda: Kristus grib modināt sinagogu no mirušajiem, bet pagānu tautas tieši šai pašā brīdī nāk un iejaucas, arī gribēdamas saņemt žēlastību. Par to runā visi Raksti, – kā lasām Sv.Pāvila vēstulēs un citur.

II

Evaņģēlija izklāsts

Mīļie draugi, jūs zināt, ka Evaņģēlijs nav nekas cits kā pasludinājums, kurā vēstīts tikai par vienu personu – Kristu. Un, lai gan ir sarakstīts daudz dažādu citu grāmatu un daudzi sludinātāji ir sludinājuši par citiem cilvēkiem – gan par pagāniem, gan kristiešiem, jā, arī par Dieva māti, par Sv. Pēteri, par eņģeļiem un par citiem svētajiem -, tomēr visi šie pasludinājumi nav Evaņģēlijs. Īstais Evaņģēlijs ir tikai tas pasludinājums, kas mums rāda Kristu un māca gaidīt no Viņa visu labo.

Evaņģēlijā gan daudzviet tiek runāts arī par Jāni Kristītāju, par Mariju un apustuļiem, taču šie vārdi nav pats Evaņģēlijs. Visas šīs personas tiek pieminētas, lai pilnīgāk atklātu to, no kurienes Kristus nāk un kāds ir Viņa amats. Tā Lūka raksta par Jāni Kristītāju, sākot ar viņa ieņemšanu un dzimšanu, tāpat arī par Jaunavu Mariju, taču tas tiek darīts nevis pašu šo cilvēku, bet vienīgi Kristus dēļ, tā ka viss, kas rakstīts Evaņģēlijā, saistīts tikai ar šo personu – Kristu. Sv. Pāvila vēstulēs nekas nav rakstīts par svētajiem, bet vienīgi par Kristu. Evaņģēlisti apraksta Kristus darītos brīnumus un zīmes; viņi neraksta par darbiem, kurus darījuši Jānis vai Marija, bet tikai par to, ko paveicis Kristus, – kā Viņš palīdzējis ļaudīm, viņu miesai un dvēselei, kā ļaudis Viņam sekojuši.

Jo tā Dievs ir nolēmis – Viņš grib, lai visi ļaudis, ja viņi grib tikt pestīti, sekotu šim vienam Cilvēkam – Kristum, tikai uz Viņu cerētu un paļautos un Viņu satvertu, tādēļ viņiem nav jāzina par kādu citu cilvēku kā vien par Kristu, ko Dievs mums devis kā žēlastības troni, kā Sv. Pāvils saka Rom. 3:25. Līdz šim viens ir turējies pie viena, otrs – pie cita svētā; viens bija pieķēries Marijai, otrs Sv. Barbarai; bija radies daudz dažādu sektu un ordeņu, bet par Kristu gan neviens īpaši nedomāja – no Viņa mums bija palicis tikai vārds. Mums bija daudz aizlūdzēju, kurus visus būtu vajadzējis sūtīt projām un turēties tikai pie Kristus. Tādēļ Sv. Pāvils saka: “[Evaņģēliju Dievs] jau iepriekš apsolījis caur saviem praviešiem Svētajos Rakstos par savu Dēlu..” (Rom.1:2) Dievs ir gribējis, lai Evaņģēlijā nebūtu nekā cita kā vien šī persona – Jēzus Kristus. Kas to zina, tas var pateikties Dievam, ka viņam ir atklāts, kur meklēt mierinājumu un palīdzību, uz ko paļauties; tāds cilvēks neuzklausīs un noraidīs visus svešos pasludinājumus.

Tādēļ šīsdienas Evaņģēlijā mūsu Kungs tiek rādīts tautas vidū; Viņš ar savu laipnību un jauko, žēlastības pilno mācību velk pie sevis visu pasauli, lai tā varētu pieķerties Viņam ar visu sirdi, paļauties uz Viņa labestību un gaidīt no Viņa kā garīgos, tā arī laicīgos dārgumus. Šeit neredzi, ka Kristus ko ņemtu no tiem, kuriem Viņš dara labu; jā, mūsu Kungs no tiem nesaņem neko citu kā vien izsmieklu – arī to mēs Evaņģēlijā dzirdam. No Kristus nāk žēlastība un labie darbi, bet pretī Viņš saņem zaimus un izsmieklu.

Evaņģēlijs tiek sludināts un celts priekšā visai pasaulei, lai visi mācītos pazīt šo Cilvēku un lai mēs zinātu, kā varam kļūt par kristiešiem, nevis – kā kļūt dievbijīgiem.^[1] Citi māca dažādas lietas, kuru Evaņģēlijā nav, un cenšas panākt, lai ļaudis kļūtu dievbijīgi; ar tādu nodomu rakstītas pagānu skolotāju un laicīgo likumu grāmatas, tāpat arī svēto leģendas, kas mudina cilvēkus dzīvot tā, kā dzīvojuši svētie. Evaņģēlijs nedara cilvēkus dievbijīgus, bet tikai dara viņus par kristiešiem. Taču būt kristietim – tas ir daudz vairāk nekā būt dievbijīgam. Kāds varbūt ir dievbijīgs, bet nav kristietis. Kristietis neko nevar pateikt par savu dievbijību, pats sevī viņš neatrod nekā laba, ne miņas no dievbijības. Ja viņam jākļūst dievbijīgam, tad jāmeklē citu, nevis viņa paša dievbijību.

Tādēļ Kristus mums tiek rādīts kā neizsīkstošs avots, kas arvien plūst pāri malām, dāvādams neizsmeļamu laipnības un žēlastības bagātību. Par visu savu žēlastību un labajiem darbiem Kristus neko neprasa un nesaņem pretī; Viņš tikai grib, lai dievbijīgie, kuri atzīst šo Viņa laipnību un žēlastību, Viņam par to pateiktos, Viņu slavētu un mīlētu. Turpretī citi Viņu izsmej – tādu atlīdzību Kristus saņem. Tā nu cilvēks tiek saukts par kristieti nevis tādēļ, ka viņš daudz dara, bet tādēļ, ka Viņš saņem no Kristus žēlastību, smeļ no šī avota un ļauj, lai Kristus viņam dod. Ja kāds no Kristus neko vairs neņem, viņš arī vairs nav kristietis; jo kristieša vārds prasa, lai cilvēks paliktu tikai ņemšanā, nevis došanā vai darbos un lai viņš ņemtu vienīgi no Kristus, nevis no kāda cita. Ja tu pievērs uzmanību tam, ko pats dari, tad jau esi zaudējis kristieša vārdu. Ir gan tiesa, ka jādara labi darbi, jāpalīdz citiem ar darbiem un padomu un jādod, taču šādu darbu dēļ neviens nekļūst par kristieti un netiek saukts šajā vārdā.

Tādēļ, ja gribam pareizi izprast vārdu “kristietis”, mums jāzina: kristieti var pazīt pēc tā, ka viņš tikai ņem no Kristus un Kristus mājo viņā; jo tieši to ietver kristieša vārds. Gluži kā par baltu sauc to, kas ir balts, par melnu – to, kas ir melns, bet par lielu – to, kas ir liels. Tā arī kristieša vārdā tiek saukts tas, kurā ir Kristus un kurš no Kristus saņem visu labo. Ja nu kāds saņem kristieša vārdu no Kristus, tātad viņš tiek saukts šajā vārdā ne savu darbu dēļ, un tas savukārt nozīmē, ka ar darbiem neviens nevar kļūt par kristieti. Ja nu tas patiesi tā ir – un tas tā pavisam noteikti ir -, tad mūsu ordeņi un sektas nav saistāmi ar kristieša vārdu un nespēj darīt cilvēkus par kristiešiem.

Tādēļ tie, kuri, sludinādami vai mācīdami draudzē, runā par likumiem, darbiem un statūtiem, ir maldinātāji un nevienu nedara par kristieti, kaut arī grib darboties ar kristieša vārdu. Slēpdamies šī vārda aizsegā, viņi tikai cenšas apkraut un apgrūtināt mūs ar saviem likumiem un darbiem. Savu darbu dēļ es gan varu iemantot gavētāja, lūdzēja vai svētceļnieka, bet ne kristieša vārdu. Ja arī tu apkopotu visus savus un visu pārējo cilvēku darbus, tomēr tev vēl nebūs Kristus un tu arī netiksi saukts par kristieti. Kristus ir kaut kas pavisam cits un augstāks nekā Bauslība un visi cilvēku likumi. Viņš ir Dieva Dēls, kas ir gatavs tikai dot, neko neņemot pretī. Kad esmu gatavs no Viņa ņemt, tad man Viņš ir; un, ja man ir Kristus, tad arī es pamatoti tieku saukts par kristieti. Te jūs redzat un varat mācīties pareizi izšķirt, kas ir kristietis un kas ir Kristus.

Šī Evaņģēlija vieta mums māca, ka Kristus ir pati diženākā un augstākā persona visā pasaulē – ne tādēļ, ka Viņam vajadzētu cilvēkus biedēt, bet – Viņš izlej pār visiem cilvēkiem debesu dārgumus, lai tie paļautos uz Viņu, uzticētos Viņam un vienmēr ņemtu no Viņa. Ja manu sirdsapziņu biedē kāds grēks un Bauslības sludinātāji grib nākt man palīgā ar darbiem, viņi man neko nespēj palīdzēt; šajā brīdī man var palīdzēt tikai Kristus un neviens cits. Jā, pārējie var padarīt visu tikai vēl ļaunāku – pat tad, ja man gribētu nākt palīgā Sv. Pēteris, Sv. Pāvils vai Marija, pati Dieva māte. Mani var glābt tikai Kristus, kuru Dievs ir sūtījis, lai Viņš liktu atskanēt pasludinājumam, kas vēsta, ka mani grēki tiek piedoti – bez kādiem maniem darbiem un nopelniem, tikai no tīras žēlastības, ticībā Kristum. Ja es šo pasludinājumu uzņemu, tad man ir mierinājums, ka mani grēki Dieva un pasaules priekšā ir piedoti. Ja es ar savu sirdi turos pie šīs vēsts, tad esmu kristietis un pateicos Dievam caur Kristu, kas man arvien dod Svēto Garu un žēlastību, tā ka grēks man vairs nevar kaitēt – ne šeit, ne pastarās tiesas priekšā.

Ja bīstos nāves un negribu mirt, tad šeit, pie Kristus, atrodu mierinājumu un zāles, kas ļauj man nāvi neņemt vērā. Ja bīstos Dieva dusmības, tad Kristū atrodu Starpnieku. Kāds dodas tuksnesī, kāds uzvelk astru kreklu, domādams, ka tā piespiedīs Dievu nedusmoties uz viņu; taču tas viss neko nelīdz. Kam nav Kristus, pār to Dieva dusmība paliek mūžīgi (Jņ.3:36) – tā Dievs ir nolēmis.

Tādēļ, kurš vēlas iegūt priecīgu sirdsapziņu, nebīties no grēka, elles un nāves, nedz arī no Dieva dusmības, tas nedrīkst pastumt malā šo Starpnieku; jo Viņš ir pāri plūstošs žēlastības avots, kas dod laicīgo un mūžīgo dzīvību. Atver tikai savu sirdi un uzskati Viņu par šādu avotu, tad tev būs viss – Viņš izlej pār tevi žēlastību un visu labo, nespēdams rīkoties citādi kā vien dot un dot, ja vien tu spēj ticēt. Jo tad tu īsti atbilsti kristieša vārdam – tas, ka tu ņem no Kristus, dara tevi par kristieti; ja ir citādi – ja tu negribi ņemt, bet iedomājies, ka pats vari Kristum daudz dot, tad neesi kristietis. Tas ir dārgais, bagātais Vārds, ko Sv. Pāvils nekad nebeidz slavēt un cildināt, – Dievs tik žēlīgi nāk mūsu vidū, dāvādams mums savu Dēlu, lai izlietu savu žēlastību pār visiem, kuri grib to uzņemt.

No tā varam secināt: ja kristietis dara labus darbus un parāda mīlestību savam tuvākajam, viņš šo darbu dēļ nekļūst par kristieti un dievbijīgu cilvēku; viņam jau iepriekš jābūt dievbijīgam kristietim. Viņš gan dara labus darbus, bet tie nevienu nespēj darīt par kristieti. Koks nes labus augļus, bet augļi nav tie, kas dara koku labu. Tāpat arī šeit – cilvēks kļūst par kristieti nevis ar darbiem, bet caur Kristu.

Tā varat saprast, kādi ir kristieši un kāda ir viņu valstība, proti, kristieši ir tie ļaudis, kuri turas pie Kristus un kuriem ir viens Gars un vienas dāvanas ar Viņu. Tās visus kristiešus dara vienlīdzīgus, un neviens nav saņēmis no Kristus vairāk kā citi – Sv. Pēteris nav kas vairāk kā ļaundaris pie krusta; Marija, Dieva māte, nav pārāka par grēcinieci Mariju Magdalēnu. Ārējās lietās un darbos starp cilvēkiem pastāv atšķirības; tā, piemēram, Jaunava Marija ir paveikusi lielāku darbu nekā Marija Magdalēna; Sv. Pēteris darījis daudz lielākus darbus nekā šis ļaundaris. Jā, vērtējot pēc darbiem, atšķirības ir redzamas, taču ne jau savu darbu dēļ viņi ir kristieši. Jaunava Marija ir kristiete ne sava lielā darba dēļ – ne tādēļ, ka viņa savā miesā nesusi Kristu, šo brīnišķīgo, neizteicamo dārgumu. Sievai, kura izsaucas: “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis,” Kristus atbild: “Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.” (Lk.11:27-28) Redzi – ticīgos Kristus vērtē augstāk par savu māti. Jo kristieši tiek saukti par kristiešiem tādēļ, ka viņi tic Kristum. Arī Sv. Pāvils ticības dēļ ir tik lepns, ka Gal.2:6 uzdrīkstas piešķirt lielajam, augstajam apustuļu amatam tik daudz cieņas, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu – šim amatam tikai jānes labums citiem cilvēkiem.

Tādēļ Kristū, ar ticību visi kļūstam un esam līdzīgi. Kaut arī Sv. Pēterim bijusi stiprāka ticība nekā man, tomēr mums ir viena un tā pati ticība Kristum. Jo Kristu Tēvs ir devis mums visiem; kas Viņu saņem, tas saņem visu, kaut arī viņš pats būtu slims vai vājš. Sieva, par kuru runāts šajā Evaņģēlija vietā, bija ilgi slimojusi, bet visbeidzot saņēma Kristu tāpat kā Marija, Viņa māte. Tādēļ kristiešiem visiem ir viens Gars un ikviens no tiem ir tikpat dižciltīgs kā pārējie – Sv. Pēteris sauc mani par savu brāli, un arī es varu saukt viņu par savu brāli. Jā, pats Kristus rūpējas par mums un uzskata mūs par saviem brāļiem, kā Viņš pēc savas augšāmcelšanās saka Marijai Magdalēnai: “.. ej pie maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie sava Tēva un jūsu Tēva, pie sava Dieva un jūsu Dieva.” (Jņ.20:17) Un Sv. Pāvils sauc Kristu par pirmdzimto daudzu brāļu starpā (Rom.8:29). To viņš lieliski izteicis arī 1.Kor.8:9-12, pieminēdams vājos brāļus: “Bet pielūkojiet, ka šī jūsu brīvība netop vājajiem par piedauzību. Jo, ja kas redzēs tevi, kam ir atziņa, elku namā pie galda sēžam, vai tad sirdsapziņa nepamudinās to, kas ir vājš, piedalīties elku upuru mielastā? Tavas atziņas dēļ pazūd tas, kas vājš ticībā, brālis, par kuru Kristus ir miris. Bet, ja jūs tā pret brāļiem apgrēkojaties un ievainojat viņu sirdsapziņu, tad jūs grēkojat arī pret Kristu.” Te tu redzi – ja kristietis tiek apgrēcināts vai apgrūtināts, tas viss tiek darīts pašam Kristum.

Tā nu visas šīs Evaņģēlija vietas kopsavilkums ir šāds: mums jāmācās pareizi atzīt Kristu, lai no Viņa nepaliktu tikai vārds vien, bet mēs zinātu, ka visu mūsu dzīvi devis Viņš. Ja esam kristieši, tad mums ir viss – Dievs ir mūsu Tēvs un mēs esam kungi, kas valda pār visām lietām debesīs un virs zemes. To mums nevar dot neviens darbs, lai cik liels un brīnišķīgs tas būtu. Nu tu redzi, cik tālu no kristieša vārda ir tie, kuri dzīvo pāvesta valstībā. Evaņģēlijam nav jāsludina nekas cits kā vien Kristus – pat ne Marija un kur nu vēl pāvests vai kādi darbi, lai cik skaisti tie arī būtu. Evaņģēlijs sniedz Kristu un nevienu citu; Viņu Dievs ir ielicis mums klēpī – tikai tādēļ, lai mēs ņemtu no Viņa, sagaidītu no Viņa žēlastību un labestību.

Kad nu tev par Kristu tiek sludināts kā par soģi (kāds Viņš būs pastarajā tiesā) un par to, cik daudz labu darbu tev jādara, lai Viņš tevi atalgotu, un tu, šo pasludinājumu uzklausījis, gūsti pārliecību, ka Kristus ir soģis, nevis Pestītājs, un kad tev tiek rādīts, kā to gleznās mēdz attēlot, ka māte rāda Jēzum savas krūtis, – tā ir īsta elku sludināšana; tā nevar sludināt par Kristu – Viņš tikai dod, nevis ņem. Patiesi, ir gan tā, ka tad, kad esi Viņu saņēmis, seko arī tavi labie darbi, – tie nāk paši no sevis, bez piespiešanas un pieprasīšanas. Tas šajā Evaņģēlija vietā ir lieliski parādīts.

Jo šeit tu redzi, ka Kristus sludina tautai Evaņģēliju. Sludināšana nav maznozīmīgs darbs, jo Kristus dara lielu žēlastības darbu, kļūdams par mūsu Skolotāju un pats mācīdams, kā varam nākt pie Viņa atzīšanas. Tā ir Viņa lielā žēlastība un laipnība. Būdams šeit, uz zemes, Viņš nepārstāj sludināt, lai mēs uzņemtu Viņu kā savu Glābēju un Pestītāju. Un tad Viņš dara arī savus darbus – ikvienam cilvēkam, kuram tie vajadzīgi. Evaņģēlijā neatradīsi nevienu, kam Kristus būtu liedzis palīdzību, nevienu, kurš būtu mūsu Kungam ko lūdzis, bet Viņš to nebūtu devis. Pie Kristus nāca daudz aklo, kurlo, paralizēto, triekas ķerto, ūdenssērdzīgo utt., un tos visus Viņš uzņēma, sniegdams gaidīto palīdzību un dziedinādams ļaudis no visām kaitēm, – kā Lūka saka: “Un visi ļaudis mēģināja Viņam pieskarties, jo spēks izgāja no Viņa, un Viņš visus darīja veselus.” (Lk.6:19)

Tāpat Kristus dara ar šo sievu. Tā dzird Viņa sludināšanu un redz, ka Viņš ir labestīgs, lēnprātīgs Vīrs, kas izturas laipni pret visu pasauli. Nu arī sieva sāk tverties pie Kristus; Viņš nevienu neatraida, tādēļ viņa cer, ka arī varēs baudīt Kristus laipnību un žēlastību. Tādēļ viņa nepievērš nekādu uzmanību apustuļiem, bet ar visu savu sirdi paļaujas tikai uz Kristu, pati pie sevis sacīdama:

“Kaut tik vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es taptu vesela.”

Redzi, kāda ir bijusi šīs sievas sirds! Tā ir liela, brīnišķīga ticība un uzticība. Viņa ir domājusi: “Viņš man noteikti palīdzēs, ja tikai varēšu kaut ar roku pieskarties Viņa drēbēm.” Tomēr sieva neuzdrīkstas stāties Kristus vaiga priekšā – viņa uzskata sevi par pārāk necienīgu, lai varētu ar Viņu runāt vai Viņu uzlūkot. Jo sieva zina, ka neko nav pelnījusi un nekad neko nav darījusi Kunga Kristus labā. Tādēļ viņa izturas tik bikli, pienāk Kristum no mugurpuses, krīt pie Viņa kājām un aizskar tikai Viņa drēbju vīli. Īsi sakot – te skaidri redzam, ka sieva atzīst savu necienīgumu un pilnīgo nopelnu trūkumu. Kurš gan būtu pelnījis to, ka mūsu Kungs sludina tautai Evaņģēliju? Neviens nav gatavojies, nedz darījis kādu darbu, lai varētu to saņemt. Tomēr nabaga sieva ir Kristus tuvumā un gaida no sava Kunga lielu darbu – ka Viņš to atbrīvos no slimības. Divpadsmit gadus viņa ir cietusi no asiņošanas. Ko gan viņa ar savu slimību būtu varējusi nopelnītā Kā viņa, šādi dzīvodama, būtu varējusi kļūt kaut kā cienīga? Jā, viņa patiesi bija cienīga, taču – tikai cienīga saņemt, nevis dot; jo šai sievai tolaik nebija itin nekā, ko dot.

Tāda ir pareiza gatavošanās Kristus žēlastībai un laipnībai – ir jābūt tā, ka man šī žēlastība ir vajadzīga; un tad mēs sastopamies – bagātais un nabagais, Kristus un grēcinieks. Bet liela māksla ir pārliecināt cilvēkus, ka viņi ir nabadzīgi un viņiem vajadzīga žēlastība. Tas ir grūti pieņemams, un arī velns negrib ļaut, lai cilvēki to atzītu; viņš cenšas ļaudis pievērst darbiem, lai tie nekad neaptvertu, ka tiem vajadzīga Kristus žēlastība un žēlsirdība.

Evaņģēlijs skaidri vēsta, ka nabaga sieva cietusi no asiņošanas veselus divpadsmit gadus un izšķiedusi visu savu mantu, maksādama ārstiem; taču, jo vairāk viņa devusi, jo smagāk slimība viņu nomākusi. Lūka un Marks to sevišķi uzsver, norādīdami, ka, jo vairāk tiek sludināta Bauslība un darbi, jo sliktāk ar mums kļūst – mēs nesaņemam neko citu kā vēl dziļāku postu. Mūsu sirdsapziņu nav iespējams nomierināt ar darbiem – ja arī viens grēks no sirdsapziņas tiek noņemts, cits jau ir klāt, jā, pašas zāles un darbi bieži vien rada mums grēkus tur, kur nekādu grēku nav, – tā tas turpinās, līdz nākam pie Kristus. Tā arī šī sieva, kas ilgi bija gulējusi slima, nekad nebūtu saņēmusi palīdzību, ja nebūtu nākusi pie Kristus, no kura viņa bez kādiem saviem darbiem saņem veselību; sieva Kristum neko nedod, bet tikai ņem no Viņa un gaida, ka Viņš dos.

Tā notiek ar visiem pasludinājumiem, kuros nav Kristus; te arī tiek rādīts, ka Dieva vārdam pastāvīgi jātiek mācītam un pārrunātam; jo arvien ir daudz tādu cilvēku, kuru sirdsapziņas ir izbiedētas un apgrūtinātas. Jo šī sieva līdzībā attēlo visas nabaga sirdsapziņas, kuras “sirgst ar asiņošanu”, tas ir, jūt savus grēkus. Un asiņošana arvien turpinās, tā nav apturama, jo miesa un asinis nedara neko citu kā vien to, kas tām patīk. Kad sajūtas gūst virsroku, nabaga ļaudis grib palīdzēt paši sev; viens dara vienu darbu, otrs citu, bet neviens neko
nepanāk.

Tādēļ ir radušies tik daudzi klosteri, izdomāts tik daudz darbu, ka gandrīz vairs nav iespējams visu uzskaitīt. Kādēļ tas viss ir radīts? Vienīgais iemesls ir – sirdsapziņas mokas grēka dēļ; tās mūs ir biedējušas un dzinušas – mēs esam domājuši, ka tā varēsim atbrīvoties no visiem grēkiem. Taču tajā visā nav bijis Kristus; jo mēs esam gribējuši tikai dot, nevis ņemt. Tādēļ arī mums ir kļuvis tikai vēl sliktāk – gluži kā šai sievai, kas bija mēģinājusi rast palīdzību pie dažādiem ārstiem, tomēr nebija atradusi nevienu, kurš spētu viņu dziedināt. Arī mēs esam ticējuši “dažādiem ārstiem”: kad vien kāds ir nācis un runājis par vienu vai otru darbu, mēs to esam uzņēmuši. Mīļais Dievs! Cik labprāt mēs būtu bijuši veseli, iemantojuši priecīgu sirdsapziņu un kļuvuši brīvi no grēkiem!

Šie ārsti ir Bauslības sludinātāji un kristiešu kalpinātāji; kad kāds grib kļūt brīvs no grēkiem – ko tie dara? Viņi ir devuši zāles, no kurām mums ir kļuvis tikai vēl sliktāk – mēs esam grimuši savā sērgā arvien dziļāk. To esam redzējuši un daļēji arī paši piedzīvojuši, taču tas mums ir nesis milzīgu postu – ļaudis ir gribējuši kļūt dievbijīgi ar darbiem un paši sevi atpestīt no grēkiem. Tomēr tas nav palīdzējis – mēs esam kļuvuši arvien nemierīgāki, baidīdamies no grēka un nāves, tā ka uz zemes nav nevienas nemierīgākas, izbiedētākas kārtas kā priesteri, mūki, mūķenes un visi tie, kuri nododas saviem darbiem. Kad tiem uzmetas augonis, tad steigšus jāmeklē zāles – sākas tāda skriešana, itin kā viņu dvēsele jau gatavotos atstāt miesu, – tik ļoti viņi baidās no slimības. Un arī no pastarās tiesas neviens nebaidās tik ļoti kā šie garīgie ļaudis. To viņi skaidri parāda, darīdami dažādus darbus citu pēc cita un nepalikdami ne pie viena no tiem. Jo vairāk darbu viņi dara, jo sliktāk viņiem kļūst, jo nedrošāki un nemierīgāki viņi ir; viņiem notiek tāpat kā sievai, par kuru lasām šajā vietā.

Tā ir skaista līdzība, kas parāda arī mūs. Arī mēs, gribēdami tikt dziedināti, esam izšķērdējuši ne tikai savu laicīgo mantu vien, bet arī apkrāvuši savu miesu ar smagām, nepanesamām nastām, gavēšanu, miesas mocīšanu un daudz ko citu, tā ka daži pavisam zaudējuši prātu un visus spēkus, jā, galu galā arī savu dvēseli. Arī es esmu bijis viens no tādiem ļaudīm un izjutis šo zāļu iedarbību vēl dziļāk nekā daudzi citi. Es uzreiz nevarēju saprast, ka pāvesta likumi jāliek pie malas. Man grūti nācās atzīt, ka varu piektdienā ēst gaļu un ka pāvesta likumam un kārtībai nav nekādas nozīmes. Lai Dievs palīdz, cik smagi man bija, līdz beidzot uzdrīkstējos to darīt! Tādēļ, lai cilvēks spētu atbrīvot savu sirdsapziņu no šādām lietām un atstāt neievērotus pāvesta noteikumus, viņam patiesi vajadzīgs stiprs, drošs pamats un ticība; ja viņam tādas nav, viņš noteikti šaubīsies, pirms uzdrīkstēsies to darīt.

Mums notiek tāpat kā šai sievai, kura izlietojusi visu savu mantu ārstiem, tomēr nav kļuvusi vesela, jā, viņai kļuvis tikai vēl sliktāk. Tāpat ir ar mums – visi mūsu darbi un pūles ir veltīgas; visa mūsu cilvēciskā paklausība, visi ordeņi neko nav spējuši paveikt, un visi mūsu izdevumi ir izrādījušies veltīgi. Nu redzam, ka pāvesta un bīskapu statūti un noteikumi, viss, kā priekšā esam drebējuši, nav gluži nekas. Tas viss mums ir palīdzējis tieši tikpat daudz kā šai sievai, kas atdevusi ārstiem visu savu mantu, jā, nodevusi viņu rokās arī savu miesu. Kādas gan zāles un dziras sievai nav nācies lietot! Cik nogurusi, vāja un slima viņa bieži vien no tām ir jutusies! Jā, ja sieva tā būtu varējusi kļūt vesela, viņa būtu izdzērusi visas zāles, kādas vien atrodamas. Taču zāles nepalīdzēja, viņai nācās mocīties ar savu slimību divpadsmit gadus.

Un kā tad nabaga sieviņai beidzot tika palīdzēts? Kad viņa nāca pie šī Cilvēka Kristus, cerēdama uz Viņu un meklēdama mierinājumu pie Viņa, tā kļuva vesela. Bet kas viņai bija rādījis ceļu pie Kristus? Ārsti to noteikti nebija darījuši – ja mūsu sludinātāji sludinātu par Kristu, pāvesta grabažas un visi viņa noteikumi sabruktu. Kas tad sievai bija par Kristu stāstījis? Viņa šo vēsti bija dzirdējusi no kāda cita, kurš arī ticis dziedināts, un nevis no ārstiem. Šis cilvēks, bez šaubām, bija viņai sacījis, ka tādā un tādā vietā ir atrodams kāds Jēzus – laipns, labestīgs Cilvēks, kas palīdz ikvienam un neatstāj nevienu bez palīdzības, jo tieši tādēļ Dievs Viņu ir sūtījis, lai Viņš palīdzētu visiem cilvēkiem. Un tas, kurš sievai stāstīja par Jēzu, būs pieminējis vēl citus, kam Viņš palīdzējis, tā iedrošinādams sievu doties pie Kristus. Un viņa, to visu dzirdēdama, ir pametusi savus ārstus un steigusies pie Kristus.

Tāpat notiek arī tagad: mums tiek sludināts nevis Kristus, bet tikai darbi; dari šo, dari to! Tomēr tauta runā un stāsta arī, kas ir Kristus, ko mēs no Viņa varam gaidīt un ko spēj paveikt tikai Viņš neatkarīgi no mūsu darbiem un nopelniem. Kad esam dzirdējuši valodas par Kristu, mēs Viņam sekojam un uzklausām šo Vārdu, atstādami savus ārstus – novērsdamies no visiem Bauslības un darbu sludinātājiem un nevaicādami pēc viņu likumiem un noteikumiem. Mēs ar sirsnīgām ilgām tiecamies pēc Kristus un sakām: jā, no šī Cilvēka saņemsim dziedināšanu, kaut arī neesam to pelnījuši, ak, cik ģeķīgi līdz šim esam rīkojušies, neuzdrīkstēdamies nākt pie Viņa! Lai Dievs tevi svētī, mīļais pāvest! Lai Dievs jūs svētī, mīļie bīskapi, mūki un priesteri! Man vairs nav vajadzīgas jūsu zāles, darbi un nopelni, jūsu likumi un noteikumi, ar ko tik ilgi esat mani mocījuši! Es esmu atradis Kādu, kurš man bez atlīdzības dos to, ko līdz šim vajadzēja pirkt no jums par lielu naudu. Viņš man to dod bez kādiem maniem darbiem un nopelniem, bet iepriekš man par to vajadzēja atdot savu miesu, visus spēkus un veselību. Ar Dievu un ar labu nakti, jūs, pāvesta ļaudis! Es pie jums vairs neatgriezīšos!

Tā cilvēks kļūst par kristieti – nevis ar pāvesta dekrētiem vai darbiem un cilvēku noteikumiem, bet tikai ar Kristus žēlastību un laipnību. Kam ir smaga, nomākta sirdsapziņa, kas bīstas no grēka un nāves, kas sevī neredz nekā laba, tam jānāk pie šī Vīra, jāatzīst, kā viņam pietrūkst, un jāpiesauc Kristus, tad viņam noteikti tiks palīdzēts (Ps.50:15). Izkrati savu sirdi Viņa priekšā – kā psalmā sacīts – un saki Viņam tā: “Redzi, es esmu tukšs trauks, kam vajag, lai to piepildītu; mans Kungs, piepildi to! Es esmu ticībā vājš, stiprini mani! Es neesmu dedzīgs un mīlestības pilns – sildi manu sirdi un iededz to, lai no manis plūstu mīlestība pret manu tuvāko! Man nav stipras, drošas ticības, es dažkārt šaubos un nespēju pilnīgi uzticēties Dievam. Ak, Kungs! Palīdzi man, vairo manu ticību un paļāvību! Tevī ir apslēpta visa mana bagātība; es pats esmu nabags, bet Tu esi bagāts un esi nācis, lai apžēlotos par nabagiem. Es esmu grēcinieks, bet Tu esi taisns. Manī plūst grēku straume, bet Tevī ir visa taisnības pilnība!”

Ja tu to reiz iemācies, tad visi pāvesta likumi un pavēles tevi vairs nevar sagūstīt; tev no šiem likumiem vairs nekas nav vajadzīgs. Tu līdz ar sievu, par kuru šeit lasām, šo likumu dēļ esi izšķiedis visu savu mantu, atdevis savu miesu un galu galā arī dvēseli. Un nu tu saki: “Es gribu nākt pie Kristus; no Viņa varēšu ņemt, un man Viņam nekas nebūs jādod.”

Citi evaņģēlisti par šo sievu raksta tā: kad viņa kļuvusi vesela, Jēzus sajutis, ka spēks no Viņa ir izgājis, un, pagriezies pret ļaudīm, Viņš jautājis: “Kas aizskāris manas drēbes?” Mācekļi Viņam sacījuši, ka ļaudis laužas Viņam virsū un Viņu spiež, bet Kristus atbildējis: “Mani kāds ir aizskāris, jo Es jūtu, ka spēks no manis ir izgājis,” (Lk.8:45 utt.) – Es zinu, ka ir kāds, kas no manis ko saņēmis. To visu Kristus ir darījis tādēļ, ka Viņam patikusi sievas ticība un Viņš to ir gribējis darīt zināmu visas tautas priekšā. Jo visvairāk Kristum patīk tas, ka cilvēki Viņam tic un uzticas; un Viņš dziedina sievu arī sinagogas priekšnieka dēļ, lai ar brīnuma palīdzību stiprinātu viņa ticību. Tādēļ Marks raksta, sieva, redzēdama, ka Kungs pamanījis viņas pieskārienu, ir izbijusies un drebējusi, nākusi un kritusi zemē pie Kristus kājām; viņa izstāstījusi Kristum visu patiesību, visu, kas ar viņu noticis un ko viņa no Jēzus saņēmusi. Tad arī Kungs Kristus pasludina sievai grēku piedošanu, sacīdams: “Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.”

Vai tie nav laipni vārdi? Cik lielu prieku sieva pieredz, kad kāds viņas labā dara tādu žēlastības darbu! Šo prieku un mieru saņem visi, kas gaida labu no šī Vīra. Un, kur ir šis prieks, tur tūliņ seko arī labi darbi, kas apliecina Kristus dāvāto prieku. Tā arī sievas iemantotajam priekam un mieram bija jāizpaužas; jo, tiklīdz viņa piedzīvoja Kunga Kristus žēlastības darbu, tā apliecināja to visas tautas priekšā un nekautrējās pasludināt, ka ir no Viņa ko saņēmusi, neko nedodama pretī. Tieši šādu darbu un pateicību Dievs no mums gaida, proti, ka sludinām Viņa laipnību, labestību un žēlastības darbus visu ļaužu priekšā, lai arī citi nāktu pie Viņa un ļautu Kristum darīt tiem labu, – kā šeit noticis.

Arī mana kristīgā dzīve prasa, lai daru labu otram, kā Dievs caur Kristu ir darījis man, – lai Kristus tiktu atzīts; taču, to darīdams, es nekļūstu par kristieti. Gluži kā sieva nekļuva vesela sava apliecinājuma dēļ, bet bija kļuvusi vesela jau iepriekš, pirms visiem darbiem un apliecināšanas; bet, būdama dziedināta, viņa apliecina un slavē Kristu – tikai citu ļaužu labā; viņa sāk darīt labus darbus citu pēc cita. Tādēļ mēs, kad esam kļuvuši par kristiešiem, dzīvojam, kalpodami cits citam, kā vien varam. Un, kā šī sieva ir kļuvusi vesela jau pirms visiem saviem darbiem, tā arī mums jākļūst par kristiešiem, pirms vēl esam darījuši kādu darbu.

III

Par sinagogas priekšnieka meitiņu

Evaņģēlijs mums tiek sludināts gan ar dziedinātās sievas, gan arī ar sinagogas priekšnieka meitiņas piemēru. Šim sinagogas priekšniekam Markam Jairam ir bijusi stipra ticība un paļāvība uz Kungu Kristu – viņš ir ticējis, ka Jēzus spēs atdzīvināt viņa mirušo meitiņu. Ja viņš nebūtu no sirds tam ticējis, tad arī nebūtu nācis pie Kristus un lūdzis Viņam šādu lietu, kas cilvēka dabai šķiet neiespējama. Tātad šis lūgums parāda meitiņas tēva ticību. Kad Kungs Kristus ir pamanījis šo ticību, Viņš nevar atstāt to neievērotu. Kristus tūliņ ceļas un iet līdzi sinagogas priekšniekam. Un, viņiem ceļā esot, tiek dziedināta šī sieva, kura – kā tikko dzirdējām – bija slimojusi divpadsmit gadus.

Kad Kungs ienāk sinagogas priekšnieka namā un redz sapulcējušos stabulniekus un visu ļaužu pūli, kas, pildīdami Mozus Bauslības priekšrakstus, pūta stabules un ragus, kā mēs mēdzam zvanīt zvanus, lai pulcinātu ļaudis, Viņš pavēl stabulniekiem iet ārā un saka: “Atkāpieties! Jo meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie Viņu izsmēja. Tā mēdz notikt: kad atskan šis pasludinājums, kas vēsta, ka Kristus ir Vīrs, kurš palīdz, kad mūsu darbi nespēj palīdzēt, – pasaule nevar apvaldīt smieklus un zobgalību – tai šāds pasludinājums kļūst par piedauzību (1.Kor.1:23). Jo pasaule nespēj ne iedomāties, ka Kristus varētu palīdzēt, – kā šeit to ar savu izturēšanos parāda sapulcējušos ļaužu pulks, kas tūdaļ iesaucas: “Ak, kāds gan meistars, kāds ārsts ir šis Jēzus! Ko gan Viņš varētu palīdzētā Viņš, šķiet, pat nespēj atšķirt mirušu cilvēku no aizmiguša!”

Tā nu pasaule sauc Evaņģēliju par ģeķīgu pasludinājumu, nicina un izzobo to; jo velns nevar pieļaut, ka Evaņģēlija pasludinājums pasaulē tiktu godāts; velna valstībai taču tas nenes nekā laba – to viņš itin skaidri redz, tādēļ izmanto visu savu viltību, lai Evaņģēlija sludināšanu aizkavētu un darītu to nevērtīgu savu ļaužu acīs; viņu sirdis velns ir pilnīgi apstulbojis un sagrābis. Velns cenšas panākt, lai cilvēkiem neatspīdētu Evaņģēlija gaisma, Kristus spožums un skaidrība, – kā Sv. Pāvils saka 2. Kor. 4:4. Jo nav iespējams, ka šis pasludinājums par Kristu nenestu augļus un tiktu sludināts veltīgi (Jes.55:11). Nav svarīgi, ka maz ir to, kuri Evaņģēlija vēsti uzņem.

Tā kā sātans jūt, ka Evaņģēlija pasludinājums vēršas pret viņu, jā, tas ir vērsts tieši pret viņa valstību, viņam nav miera – velns vajā Evaņģēliju, nicina to un uzbrūk tam no visām pusēm – arī šodien viņš tāpat trako un plosās visā pasaulē. Jo vēsts par Kristu satriec visu, kas patīk velnam un pasaulei, – arī to, kas pasaulei šķiet vissvētākais un skaistākais. Jo pasaule iztēlojas Dievu tā, it kā Viņš pieņemtu mūsu labos darbus un viņam patiktu mises, vigilijas, ziedojumi, klosteri, kapuces, tonzūras, kaņepāju auklas un citas līdzīgas muļķības, ar kādām nodarbojas pāvests. Ja kāds nāk un atnes Evaņģēliju, ar savu sludināšanu vērsdamies pret pāvesta ģeķīgajiem darbiem, un māca, ka tie visi ir tikai maldi, kas ir pret Kristu un Rakstu mācību, – tad viņš tiek saukts par ķeceri un nelieti, jā, par tautas mulsinātāju un kūdītāju. Pāvesta sekotāji lepni aizrāda: “Vai tu gribi valdīt pār visu pasauli? Vai domā, ka esi pats gudrākais? Mūsu priekšteči arī nav bijuši muļķi – daudzi svēti, dievbijīgi cilvēki ir darījuši un sludinājuši šos darbus – vai tad tu gribi nākt un to visu iznīcinātā Tas nedrīkst notikt!” Tad sākas trakošana un plosīšanās, vajāšana un slepkavošana; velns par katru cenu grib panākt savu taisnību.

Ar to šoreiz pietiktu par šo Evaņģēlija vietu. Mācieties no Evaņģēlija to, ka visas lietas ir atkarīgas tikai no šīs vienas personas – Kristus. Ne velti es to saku – es zinu, cik grūti pie tā palikt kārdinājumu un sadursmju laikā. Piesauksim Dievu, lūgdami Viņa žēlastību, lai reiz nopietni un patiesi uzņemtu to savās sirdīs, āmen.

---

[1] – Luters šeit gan lieto vārdu fromm, taču to drīzāk vajadzētu saprast nedaudz niansētāk, piemēram, kā labs un nevainīgs jeb šķīsts.