174. Kādēļ mūsu Pestītāja vārds ir Kristus?


Sprediķis 22. post Trinitatis svētdienā

Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.” [Mt.18:21-35]

Šodienas Evaņģēlija būtība ir izteikta tā sākumā. Pēteris vaicā tam Kungam, ko darīt, ja tavs brālis grēko pret tevi. Cik bieži tam jāpiedod, un vai ar to pietiek, ja piedod septiņas reizes. Mūsu Kungs atbildēja viņam: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” Tas nozīmē to, ka kristiešu starpā piedošanai nevar būt ne gala, ne malas; ikviens vienmēr piedos otram un atteiksies no atriebības; jo tā pieder vienīgi Dievam. Viņa varenībai un spēkam nekad nevajag jaukties starpā. Par to zināmā mērā runā šodien lasītā līdzība, kuru vēlāk apskatīsim.

Mums tomēr īpaši jāpamana mūsu Kunga vārdi: “Tāpēc debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties.” Lai pavēli par piedošanu mēs nekad neattiecinātu uz šo pasauli, kurā amati un cilvēki nav vienādi un kādiem vienmēr ir vara pār citiem. Šajā pasaulē ļaunums nav jāpacieš, nedz arī jāļauj cilvēkiem darīt visu, kas tiem ienāk prātā; bet pārkāpumi ir jāsoda, un cilvēki jāmāca dzīvot godīgi un kārtīgi.

Šeit nav domāts mācīt tēvam, ka tam viss ir jāpiedod saviem bērniem un jāizliekas neredzam viņu nedarbus. Viņam vajadzētu sodīt un neko nepiedot. Tāpat arī laicīgajiem valdniekiem un kungiem nevajadzētu piedot pārkāpumus saviem padotajiem, bet tos sodīt. Jo pasaulei piemīt slikts paradums: jo vairāk tās noziegumus neievēro, jo sliktāka tā kļūst.

Tādēļ šī pavēle neattiecas uz šo pasauli, kurā, kā jau minēts, cilvēki un amati nav vienādi, bet uz debesu valstību, kur mēs visi esam vienādi un mums ir tikai viens visu atzīts Kungs. Šī “debesu valstība” sākas šeit uz zemes un tiek saukta Kristīgā Baznīca, kurā Dievs valda ar Savu Vārdu un Garu. Šajā Baznīcā, ja vien cilvēks nav īpašā amatā, kas domāts ļaundaru sodīšanai, mums ir pienākums piedot, neatriebties, būt žēlsirdīgiem un laipniem pret savu tuvāko, kur vien tam ir kāda vajadzība. Pat tad, ja, šīs pasaules vārdiem runājot, mums viņam vajadzētu vēlēt visu to ļaunāko. Kāpēc Kungs Jēzus grib, lai mēs piedotu tam, Viņš paskaidro līdzībā par diviem kalpiem un ķēniņu.

Pirmkārt, Viņš to dara, tādēļ ka mūsu dārgais Kungs grib, lai visi Viņa kristieši atcerētos to neierobežoto žēlastību, ko Viņš tiem parāda, kaut gan Viņam būtu nopietns iemesls tos sodīt. Otrkārt tādēļ ka mēs baudām nepelnītu žēlastību un mums vajadzētu šo labumu dot arī savam tuvākajam. Tāpēc to vajadzētu nopietni ņemt vērā. Tas Kungs šeit rāda pareizo ceļu, kā iegūt grēku piedošanu, un ļoti vienkārši izstāsta, kas mēs esam, kas ir Dievs, ko Viņš dara un ko mēs no Viņa gūstam.

Līdzībā par kalpu, kas bija pārādā desmit tūkstošus talantu, tas Kungs rāda, kādi mēs esam pēc Dieva sprieduma. [Vārds ''talentum'' senatnē nozīmēja noteiktu naudas summu — apmēram 300 latus. Desmit tūkstoši talantu tātad ir milzīgi liela nauda— apmēram 3 miljoni latu. tulk.piez.] Tādai summai tas Kungs pielīdzina mūsu grēkus. Lai parādītu, ka mēs tos nevaram nedz atcelt, nedz atdarīt. Jo mēs grēku esam mantojuši un nesam to sevī jau no mātes klēpja. Un jo vecāki kļūstam, jo vairāk tas liek sevi manīt — mēs pievienojam arī savus grēkus tam, ko esam mantojuši no citiem. Tā mūsu parāds Dievam pieaug un satriec mūs, līdzīgi kā stāstā par kalpu.

Bet kāds spriedums sagaida kalpu par viņa milzīgo parādu? Tas ir šāds: “Kungs pavēlēja viņu pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija”. Tādējādi tas Kungs mums atklāj, ka mēs, nabaga grēcinieki, ne tikai nespējam maksāt, bet arī to, ka mums jāmirst par saviem grēkiem. Svētais Pāvils saka: “Grēka alga ir nāve.” Dievs arī brīdina Ādamu un Ievu paradīzē: “Bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” Mūsu grēku dēļ Dieva likums pasludina tik bargu spriedumu mums visiem un nodod mūs nāvei. Jo, ja nebūtu grēka, nevienam nebūtu jāmirst. Bet ko lai mēs darām tagad? Mūsu parāds ir acīm redzams un mēs nevaram to noliegt. Kungs grib, lai mēs maksājam, bet mums nav nekā, ar ko maksāt; mums ir neiespējami kaut ko samaksāt.

Būt atbrīvotam no lielā parāda un izbēgt nāvei ­ tā ir varena, cēla un mierinoša lieta. Mums vajadzētu atvērt savas ausis un sirdis, lai to saklausītu, saprastu un mācītos. Bet tas notiek tikai tad, ja darām kā kalps, par kuru tas Kungs stāsta, ka viņš ņēma vērā gan savu parādu, gan savu nespēju un sodu. Kalps tādēļ krita pie zemes un gauži lūdza, sacīdams: “Kungs, pacieties ar mani, un es visu tev nomaksāšu.” Mēs to saucam par nožēlu un lūgšanu pēc žēlastības.

Tas Kungs vēlas, lai mēs to zinātu, ja gribam tikt atbrīvoti no parāda. Jo tie, kas neatzīst, bet līdzīgi farizejiem noliedz savu parādu, uzskata sevi par šķīstiem un taisniem, tikai padara stāvokli vēl sliktāku. Turpretī, ja atzīstam savus grēkus, mēs nonākam sprukās — mums nav ar ko samaksāt parādu! Norādīt uz saviem darbiem un nopelniem kā samaksu par grēkiem, kā to dara pāvesta ļaudis, ir bīstama un liela kļūda. Vienīgā izeja ir atzīt savu parādu un līdzīgi kalpam, krist pie zemes un lūgt piedošanu kopā ar muitnieku, par kuru stāstīts Lūkas evaņģēlijā, un teikt: “Dievs esi man grēciniekam žēlīgs.”

Tomēr tu varētu iebilst, ­ kalps apsolīja samaksāt visu, ko bija parādā. Viņš var teikt, ko grib, taču mums ir jāsaprot, ka tas viņam bija neiespējami. Šķiet, ka Kristus ir gribējis likt mums saprast, kādā stāvoklī ir mūsu sirdis, ­ mēs nespējam aptvert tik bagātīgu un neierobežotu žēlastību. Mums vienmēr šķiet, ka tas ir pārāk daudz, ka Dievs nevarētu būt tik žēlīgs un piedot visu, bet tomēr pieprasa, lai mēs kaut ko samaksājam. Tas mums šķiet par daudz, ka viss tiktu piedots. Šīs mūsu domas tas Kungs gribēja darīt zināmas, runādams par kalpu, kas, lūgdams žēlastību, tomēr solījās visu parādu samaksāt. Arī tas ir patiesi: katrs, kas vēlas grēku piedošanu no visas sirds, vismaz ir apņēmies parādu nepalielināt, bet atturēties no grēka, atgriezties un turpmāk dzīvot labāku dzīvi. Lūgt piedošanu un vienlaikus turpināt dzīvot grēkā un negribēt to atmest ­ būtu ņirgāšanās.

Bet kāda būs Dieva attieksme pret to, kurš tversies pie Viņa žēlastības un lūgs apžēlošanu? Viņš būs žēlsirdīgs un laipns. Klausieties, ko saka Dieva Dēls, kas ir pie Dieva krūts: “Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida.” Lūk, kāds ir Dievs

Ja kāds Viņu attēlo citādi, tad nerāda, kāds Viņš ir patiesībā.

Domāt, ka Dievs ir nežēlīgs tiesnesis, pie kura grēciniekam neatrast žēlastību, bet tikai dusmas, ir pilnīgi nepareizi. Tā tas nav, kaut arī likums māca tieši to par Dievu. Jo likums runā par grēciniekiem, kas negrib un necer uz nekādu žēlastību. Bet tie grēcinieki, kas atzīst savus grēkus, atgriežas no tiem un vēlas, kaut tie nekad nebūtu aizskāruši Dievu; tie skumst un vaimanā par to, ka viņu dzīve ir pretrunā ar Dievu un Viņa likumiem un tādēļ lūdz apžēlošanu, tādi atradīs žēlastību, kā tas Evaņģēlijā ir apliecināts. Tam par iemeslu ir tas, ka Dievs ir žēlsirdīgs Dievs, ar tēvišķu sirdi. Viņš jūt līdzi mūsu nelaimēs, kā Viņš to apliecina ar pravieša muti: “Vai tad man ir kāds prieks par ļaunā bojāeju? saka Dievs tas Kungs: un ne par to, ka viņš atgrieztos no saviem ceļiem un dzīvotu?” Tādēļ, kad Viņš atrod tevi, meklējot žēlastību, ienīstot grēku un atsakoties no tā, Viņš ar prieku atlaidīs tavu parādu un izrādīs tev žēlastību, kā mēs to mācāmies no kalpa, kas atzīst savu parādu un lūdz pēc apžēlošanas.

Bet Dieva žēlastība ir parādījusies, kad Dieva Dēls, mūsu dārgais Kungs Jēzus Kristus, iežēlojās par nabaga grēciniekiem, uzņēmās viņu grēkus uz sevi un izcieta viņu sodu ar savu nāvi. Ikviens, kurš tagad paļaujas uz Kungu Jēzu un Viņa nāvi, ir ieguvis Dieva labvēlību, kurā nav nedz dusmu, nedz nosodījuma.

Tāda nu ir mūsu mācība, ko, pateicoties Dievam, paturam tīru mūsu baznīcās: ka mūsu grēki ir piedoti un mums pieder mūžīgā dzīvība tikai ticībā uz Jēzu Kristu, tas ir ­ Dieva žēlastības dēļ. To mēs šeit mācāmies no kalpa, kura nesamaksājamais parāds tika atlaists bez nopelniem, bet vienkārši tādēļ, ka viņš uzticējās sava kunga žēlastībai un to lūdza.

Tādēļ kļūdaina un zaimojoša ir tā mācība, kas, runājot par grēku piedošanu, rāda uz cilvēka gandarīšanas darbiem, kā to dara pāvestnieki. Spriediet nu paši pēc šīsdienas Evaņģēlija, kura mācība atbilst Kristus patiesībai. Mēs esam kristieši tad, ja paši saņemam žēlastību un grēku piedošanu kā dāvanu. Tas ir pirmais iemesls būt žēlsirdīgiem arī pret pārējiem.

Tas Kungs grib, lai mēs pamanām vēl vienu iemeslu, proti ­ neiekaist dusmās, kad mūsu tuvākais mums nodara pāri. Tas ir, ka mēs labi apsveram un salīdzinām, ko esam parādā Dievam un kāds ir tuvākā parāds mums. Desmit tūkstoš talentu pret simts denārijiem! [Apmēram trīs miljoni latu pret pieciem! tulk.piez.] Mūsu Kungs patiesībā saka: kaut arī tu savu zaudējumu vērtē ļoti augstu un tev šķiet, ka ir iemesls dusmoties, tomēr apdomā ­ cik liels tas ir? Tad zini ­ tas ir kā nekas pret to, ko tu esi parādā tam Kungam savam Dievam. Ja Dievs ir aizvēris acis, lai neredzētu tavu parādu ­ kā tad tu vari nepiedot savam parādniekam? Dieva dēļ, nedari tā! Salīdzini savus grēkus ar tiem, kas nodarīti pret tevi, un rīkojies ar sava tuvākā pārkāpumiem, kā Dievs darījis ar taviem, un tu būsi īsts kristietis.

Trešais iemesls ir tas, ka šajā līdzībā mēs tiekam saukti par kalpiem: “..šis pats kalps izgājis ārā sastapa vienu no saviem darba biedriem.” Tas arī liek mums būt žēlsirdīgiem un atturēties no dusmām, jo mēs esam tikai “darba biedri” un mums visiem ir viens un tas pats Kungs. Viņš var sodīt katru tā, kā tas ir pelnījis. Tas Kungs saka: “Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu.” Un pirms iedegties dusmās pret savu tuvāko, atceries: tas ir mans darba biedrs; man nav varas pār viņu; es uzticēšu sodu tam, kas ir Kungs pār mums abiem, kas ir taisnīgs un neatstās ļauna darītāju nesodītu.

Ceturtais iemesls būt žēlsirdīgiem ir šāds: ja kāds neņem vērā iepriekš minētās mācības un pats atriebjas un soda, tad ­ ko viņš ar to panāks? Tikai jau to, ka šī rīcība nāks gaismā. Šāda bezsirdība sarūgtinās pārējos kristiešus, un Dievs saklausīs viņu nopūtas un sāpes. Un nevienam nav iemesla domāt, ka šīs nopūtas ir veltas. Citkārt lēns būdams sodā, Viņš nopūtu dēļ būs spiests iejaukties. Ja mēs būsim lēnprātīgi pret savu tuvāko, būs kristieši, kas pateiksies Dievam par šādu žēlastību un lūgs, lai Viņš mūs atalgo ar to pašu.

Bet ļauno kalpu Kungs izsauca savā priekšā. Tas ir piektais iemesls: Ja tu neizturies žēlsirdīgi pret savu tuvāko, bet atriebies un to sodi, tad Dievs pēdējā dienā izpildīs savu spriedumu: “..viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā”. Ko tad tu, nabaga cilvēk, esi ieguvis ar savām dusmām? Tu vairs nespēj patiesi lūgt: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Tev varēja būt žēlastības Dievs, un viss tev tiktu piedots, ja vien tu būtu piedevis tuvākajam pāridarījumu. Tas ir slikts darījums, ja tu zaudē desmit tūkstoš talentus simts denāriju dēļ. Tādēļ tas Kungs māca: “Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.” Viņš saka, ka mēs esam brāļi viens otram. Bet mēs nevaram dzīvot tā, ka reizēm neaizskaram cits citu. Vai tad mums vajadzētu vienam otru kost un skrāpēt, kā to dara suns un kaķis? Nē, bet mums vajag no sirds piedot un sev pajautāt: Par ko lai es vainoju savu brāli? Ja Dievs Kristus dēļ man piedod tik lielu parādu, kādēļ man taisīt brēku par niekiem? Es tev piedošu un aizmirsīšu, es pateikšos Dievam, ka Viņš mani darījis par savas žēlastības dalībnieku, kaut arī Viņam ir tūkstoš reižu vairāk iemeslu būt dusmīgam un sodīt nekā man.

Vai tad nav daudzreiz labāk atmest visas dusmas, paciest pāridarījumus un izlīgt, nekā apzināti nolaupīt sev Dieva žēlastību un tā vietā saņemt Dieva sodu? Tad nu lai tas, kura sirds ir pilna naida un dusmu, saņem šo Evaņģēliju un lūdz Dievu, lai Viņš piedod to, ka tas tik ilgi ir turējis naidu pret savu tuvāko, un lai dod spēku beidzot piedot no visas sirds. Lai Dieva nosodījums nenāk pār viņu, bet lai arī viņš caur Kristu, mūsu Pestītāju un Glābēju, var iegūt grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību. Dievs, mūsu žēlsirdīgais Tēvs debesīs, lai dāvā to mums visiem. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.