329. Kam ir tiesības būt aicinātam?


Sprediķis 20. post Trinitatis svētdienā

Un Jēzus sāka atkal uz tiem runāt līdzībās un sacīja: “Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt. Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakait aicinātiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās. Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva. Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat. Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem. Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? – Bet tas palika kā mēms. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” [Mt.22:1-14]

Šī Evaņģēlija vieta rāda mums līdzību par kāzām. Tā mums ir jāsaprot citādi, nekā vārdi savā tiešajā un acīmredzamajā nozīmē saka. Tādēļ klausīsimies, kāda ir šīs līdzības garīgā nozīme, un tad arī redzēsim, kā šie vārdi ir tikuši pārprasti un to jēga – pazaudēta.

Pirmkārt, ķēniņš, kas rīko kāzas, ir Debesu Tēvs. Savukārt līgavainis ir Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus. Līgava ir kristīgā baznīca – mēs un ticīgie visā pasaulē –, kā tālāk dzirdēsim.

Lai aicinātu viesus šajās kāzās, Dievs vispirms ir sūtījis savus kalpus, tas ir, savus praviešus; tiem bija uzticēts aicināt viesus kāzās, tas ir, sludināt tikai ticību Kristum. Taču lūgtie viesi negribēja nākt. Tie bija jūdi, pie kuriem tika sūtīti pravieši, – viņi nav gribējuši praviešus uzklausīt, nedz uzņemt. Tad Dievs ir sūtījis citus kalpus – apustuļus un mocekļus. Viņiem vajadzēja aicināt mūs uz kāzu mielastu un sacīt: “Redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti, un viss sagatavots; nāciet kāzās.”

Šajos vārdos mums tiek parādīts, kā mums jāizmanto un jāgodā svēto dzīve, proti, kā piemērs, kas apstiprina Evaņģēlija mācību, – lai mēs no šī piemēra mācītos veltīt savu dzīvi Kristum, nāktu pie Viņa un atrastu sev ēdienu, – jo Viņš mūsu mielastam sagatavojis vēršus un barotos lopus. Tādēļ šeit tiek pieminēti barotie lopi. Aplūkosim vēl kādu piemēru: Sv. Pāvils Rom. 3:23 u.trpm. māca, ka līgava ir grēka pilna, – tai jātiek šķīstītai ar Kristus asinīm, citādi tā paliks nešķīsta, tas ir, tai tikai jātic, ka Kristus asinis izlietas par mūsu grēkiem, citādi tā nekādu svētību neiemantos. Sv. Pāvils piemin Ābrahāmu, Rom. 4:3 apstiprinādams mācību par ticību ar Ābrahāma ticības un dzīves piemēru: “Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību.” Tas ir īsts vērsis, kas ir pareizi barots un pabaro mūs, lai mēs ar Ābrahāma ticības piemēru tiktu stiprināti ticībā. Tāpat nedaudz tālāk Sv. Pāvils rāda arī barotos lopus, pieminēdams pravieti Dāvidu un ar viņa vārdiem apstiprinādams, ka Dievs mūs taisno nevis mūsu darbu, bet ticības dēļ. Tā Rom. 4:6–8 apustulis saka: “Tāpēc arī Dāvids teic svētīgu tādu cilvēku, kam Dievs piešķir taisnību neatkarīgi no darbiem: svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti (Ps. 32:1–2), svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa grēku.” Redziet, tā tiekam pareizi baroti un paēdināti – tā dievbijīgu svēto piemēri un mācība tiek izmantota, lai apstiprinātu mūsu mācību un ticību. Tas arī ir īstais gods, kāds mums jāparāda svētajiem. Tālāk Evaņģēlijā lasām:

“Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva.” Tie ir trīs šķēršļi, kuri mūs attur doties uz kāzu mielastu. Pirmkārt, šāds šķērslis ir tīrums, tas ir, gods. Šis ir liels šķērslis, kas neļauj mums paļauties uz Kristu un ticēt Viņam. Mēs baidāmies, ka ticības dēļ nāksies pieredzēt negodu un apkaunojumu; mēs neuzticamies Dievam un negaidām, ka Viņš mūs pasargās no kauna un uzturēs mūsu godu. Citi iet savās darīšanās, tas ir, ar savu sirdi pieķeras laicīgajai mantai, ļaujas alkatībai un raizējas, ka tad, ja viņi pieķersies vārdam, tiem būs jāaiziet bojā un viņu vēderi paliks izsalkuši. Tie neuzticas Dievam tik daudz, lai gaidītu, ka Viņš tos paēdinās. Bet trešie ir paši ļaunākie. Tie ir gudrie un izglītotie, augstie gari, kas ne vien nicina Dieva kalpus, bet pat nonāvē viņus, lai tikai varētu saglabāt paši savu vārdu, godu un slavu, – tie rīkojas tik neganti, lai paši varētu būt nozīmīgi. Jo Evaņģēlijs nav nekas cits kā mācība, kas nolād un pazudina viņu gudrību, taisnību un pārdrošo paļāvību uz sevi. To viņi nevar paciest, tādēļ nonāvē kalpus, kuri aicina viesus kāzās un sludina kāzu mielastu. Tādi ir bijuši farizeji un Rakstu mācītāji, kuri ir nonāvējuši gan Kristu, gan apustuļus, – tāpat kā viņu vecāki reiz nonāvēja praviešus. Šie ir daudz ļaunāki par pirmajiem un otrajiem, kuri, lai arī nicina un apkauno kalpus, tomēr vienkārši dodas projām, nevis nonāvē viņus.

Tālāk Evaņģēlijs saka: “Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut, un nodedzināja viņu pilsētu.” Jūdiem tas ticis nodarīts ar romiešu, Tita un Vespasiāna rokām, kas nodedzināja Jeruzalemi līdz pašiem pamatiem. Es gan labprātāk saprastu šos vārdus garīgi, jo viss Evaņģēlijs ir skaidrojams garīgi, tomēr ir noticis tā, ka Dievs līdz pašiem pamatiem nopostījis Jeruzalemes sinagogu, nodedzinājis to un izkaisījis tautu tā, ka šie ļaudis ir pilnīgi atstājuši ticību. Jūdi ir izklīdināti pa visu pasauli, tiem vairs nav ne priesterības, ne ķēniņvalsts, tā ka uz zemes nav nelaimīgākas, nabadzīgākas, nožēlojamākas un pamestākas tautas par viņiem. Tā klājas Dieva nicinātājiem.

Tālāk sacīts: “Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi.” Arī tas ir noticis; jo jūdi par Kristu neko nav gribējuši zināt. Tie ir nonāvējuši gan Viņu, gan arī visus praviešus un apustuļus, un kopš tā laika jūdi nav bijuši cienīgi dzirdēt ne vārda par Kristu.

Tālāk ķēniņš saka: “Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat.” Kalpi ir izgājuši ielās, tas ir, nākuši pie mums, pagāniem, un sapulcinājuši mūs vienā draudzē, saaicinādami no visām pasaules malām. Tā nu te ir gan labi, gan ļauni cilvēki.

Nu ķēniņš ir iegājis namā, lai aplūkotu viesus. Tas notiks pastarajā tiesā, kad pats Ķēniņš parādīsies redzamā veidā.

Un Viņš ieraudzīs “vienu”, tas ir, nevis vienu atsevišķu cilvēku, bet veselu pulku, kas nav tērpušies kāzu drānās, tas ir, nav rotāti ar ticību. Šie tomēr vēl ir dievbijīgi ļaudis, daudz labāki nekā iepriekšminētie; jo par šādiem viesiem jāuzskata tie, kas ir dzirdējuši un sapratuši Evaņģēliju, tomēr vēl joprojām paliek pieķērušies kādiem darbiem un nav pilnīgi patvērušies Kristū, – gluži kā negudrās jaunavas, kurām pietrūka eļļas, tas ir, ticības.

Par tādiem Dievs sacīs: “Sasieniet viņiem rokas un kājas un izmetiet tos galējā tumsībā,” tas ir, Viņš nolādēs šo cilvēku labos darbus, tāpēc ka tie vairs nav nekam derīgi; jo rokas apzīmē darbus, bet kājas – cilvēka gaitas; un tie tiks izmesti galējā tumsībā.

Galējā tumsība ir pretstats iekšējai gaismai, kuru var redzēt tikai ar sirdi, ticībā. Lai to saskatītu, mūsu prātam ir jāpadodas un jānorimst, lai mūsos atspīdētu tikai ticības gaisma. Ja gribam rīkoties atbilstoši saprātam un ļaujam tam vaļu, tad mūsu skatienam paveras tikai nāve, elle un grēks. Tajā visā lūkojoties, varam nomocīt sevi līdz nāvei, tomēr visā radībā neatrodam palīdzību – visapkārt ir tikai tukšums un tumsība. Tādēļ prāta acis mums ir jāaizver, lai nebūtu jākrīt izmisumā, bet jāpaklausa un jāseko tikai ticības gaismai. Savukārt šī ticības gaisma redz, ka tai ir Dievs debesīs, kas par mums domā un rūpējas, tādēļ sirds paļaujas uz Viņu, aizver prāta acis un vairs neuzlūko nevienu radītu būtni; tad arī tiekam uzturēti. Šie Evaņģēlija vārdi nozīmē, ka tie, kuri iemesti galējā tumsībā, ir zaudējuši ticību un tikuši atmesti, jo nav ar ticību turējušies pie Dieva žēlsirdības; tādēļ viņiem jākrīt izmisumā un jāiet pazušanā.

Nu nedaudz aplūkosim to, kas mums tiek parādīts šajā līdzībā par kāzām. Pirmkārt, šīs kāzas ir dievišķās dabas savienošanās ar cilvēcisko. Šeit redzam arī, kāda ir Kristus mīlestība pret mums, – kāzu ainā tas mums tiek parādīts visjaukākajā veidā. Mīlestība mēdz būt dažāda un izpaužas daudzos veidos, taču viskvēlākā ir līgavaiņa mīlestība pret līgavu, tāpat arī – līgavas mīlestība pret līgavaini. Mīlestība nemeklē sev labumu, tai nav vajadzīgas ne dāvanas, ne bagātība, ne zelta gredzeni vai citas līdzīgas lietas; līgavas mīlestība raugās tikai uz līgavaini. Ja arī tai tiktu dotas visas lietas, tā tomēr nevēlētos neko, bet sacītu: “Es vēlos tikai tevi.” Un, ja arī līgavainim nebūtu nekā, līgava tomēr par to neraizētos, bet tiektos tikai pēc līgavaiņa. Tāda ir īsta līgavas mīlestība. Turpretī tāda mīlestība, kura meklē sev labumu, ir netikles mīlestība – tā tiecas nevis pēc līgavaiņa, bet gan pēc viņa maka; tādēļ šāda mīlestība ilgi nevar pastāvēt.

Tādu īstu mīlestību Dievs mums ir sniedzis Kristū, likdams Viņam mūsu labā tapt Cilvēkam un savienodams dievišķo dabu ar cilvēcisko, lai mēs piedzīvotu un atzītu Dieva laipno un žēlīgo prātu, kāds Viņam ir pret mums. Kā līgava mīl līgavaini, tā Kristus mīl mūs; un arī mēs tāpat mīlam Viņu, ja ticam un esam īsta Kristus līgava. Ja arī Dievs mums dotu visas debesis, visu praviešu gudrību, visu svēto un eņģeļu godību, mēs nevēlamies iegūt visas šīs lietas, bet vēlamies tikai, lai mums būtu pats Kristus; jo līgavai nepietiek ne ar kādām citām lietām, viņai vajadzīgs tikai pats līgavainis, – kā līgava saka Salamana augstajā dziesmā, 2:16: “Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene..” Viņa nerimst, līdz ir iemantojusi pašu līgavaini. Tāpat Kristus mīl mani: Viņš grib tikai mani un neko citu. Ja arī es dotu Viņam visu, ko vien spēju dot un paveikt, tas Viņam nebūtu vajadzīgs – Viņš neņemtu vērā arī to, ka es būtu uzvilcis visu mūku drānas. Kristus vēlas tikai visu manu sirdi; jo ārējās lietas – tādas kā ārējās dzīves tikumi – ir tikai kalpones; bet Viņam vajadzīga pati saimniece. Viņš grib, lai es no visas sirds saku: “Es esmu Tavs.” Bet savienošanās jeb došanās laulībā notiek ticībā, – kad es no sirds paļaujos uz Viņu, zinādams, ka Viņš ir mans. Un, ja Viņš ir mans, tad ko gan vēl es varētu vēlēties?

Ko mēs dodam Kristum? Mēs esam nešķīsta līgava, veca, atbaidoša, krunkaina, skrandaina ubadze. Turpretī Viņš ir mūžīgā Gudrība, mūžīgā Patiesība, mūžīgā Gaisma – patiesi brīnumskaists jauneklis. Ko Viņš mums dod? Kristus atdod mums sevi visu; Viņš nenogriež un nepasniedz man kādu gabaliņu no sevis un nedod man kādus sīkumus, bet sniedz visu mūžīgās gudrības avotu, nevis kādu sīku, nomaļu strautiņu. Ja es piederu Viņam un Viņš ir mans, tad man ir mūžīgā dzīvība, taisnība un viss, kas ir Viņam. Tādēļ es esmu taisns un atpestīts – ne nāve, ne grēks, elle vai velns vairs nespēj man kaitēt. Ja Kristus man dotu tikai daļu no savas gudrības, taisnības un dzīvības, tad es sacītu: “Tas man nepalīdz; es gribu Tevi pašu, bez kura viss pārējais ir nenozīmīgs.” Dodams savus kalpus – savus praviešus –, Viņš vēl ir devis tikai nenozīmīgāko daļu; šīs dāvanas ir tikai blakus sievas, kuru vidū var būt tikai viena īsta līgava. Tādēļ šīs lietas ir jāizšķir: ir daudz dvēseļu, kurām dotas dāvanas – gudrība, mīlestība utt.; taču tās nav īstās līgavas. Jo šīs dvēseles nesaka: “Tu esi mans,” – bet slepus tīksminās ap līgavaiņa maku, jo mīl tikai Viņa dāvanas. Turpretī īstā līgava saka: “Es gribu Tevi, Tu esi mans; ne gredzens, ne dārgakmeņi, ne dāvanas man nav svarīgas.” Tā saka mīlestība.

Ko mēs nesam pie Kristus? Neko citu kā vien sirdssāpes, visdažādākās nelaimes, grēku un postu. Viņš ir mūžīgā Gaisma, mēs – mūžīgā tumsība; Viņš ir Dzīvība, mēs – nāve; Viņš ir Taisnība, mēs – grēks. Tā ir nevienlīdzīga laulība. Bet ko dara līgavainis? Viņš negrib gulēt blakus tādai līgavai, bet vispirms rotā viņu ar visskaistākajām drānām. Kā tas notiek? To mums māca Sv. Pāvils, Tit. 3:5–6 sacīdams: “Viņš mūs izglāba nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju.” Kristus mazgā savu līgavu Kristībā. Turklāt Viņš tai devis arī savu vārdu. Tam viņa tic un ticībā kļūst par Viņa līgavu. Līgavainis nāk ar visu savu laipnību un žēlastību, turpretī es nāku ar grēku, postu un sirdssāpēm. Bet te notiek laulības slēgšana un savienošanās, tā ka abi kļūstam par vienu miesu, – kā sacīts 1. Moz. 2:24 un Mt. 19:5: tie atstās tēvu un māti un pieķersies viens otram. Tā līgava un līgavainis rūpējas viens par otru un neatgrūž viens otru, kaut arī viens no viņiem būtu nevesels vai neveikls; jo, kas notiek ar vienu laulāto, tas jāpanes arī otram.

Tādēļ, ja līgava saka: “Es esmu tava un tev mani jāuzskata par savu,” – tas nozīmē, ka līgavainim jāpieņem viņas nelaime kā sava. Tā mani grēki nu ir mūžīgā taisnība, mana nāve – mūžīgā dzīvība, mana elle – debesis; jo grēks un taisnība nevar pastāvēt viens otram līdzās, tāpat arī debesis un elle ne. Ja mēs nākam kopā, tad šīm lietām vienai otra ir jāiznīcina un jāizkausē. Kristus taisnība ir nesalīdzināmi stiprā- ka par manu grēku, Viņa dzīvība – daudzkārt spēcīgāka nekā mana nāve. Jo Viņš pats ir Dzīvība, kas rada visu dzīvību. Tādēļ mana nāve pazūd Viņa dzīvībā, man pazušana – Viņa pestīšanā; mans grēks tiek iedzīts stūrī un iznīkst pavisam. Ja nu mans grēks un nešķīstība ir projām, Kristum jāapģērbj un jārotā mani ar Viņa mūžīgo taisnību un visu žēlastību, līdz arī es kļūstu skaists; jo es esmu Viņa līgava. Tā es saņemu visu, kas pieder Kristum, gluži tāpat kā Viņš ir saņēmis to, kas piederēja man, – kā pravietis Ecēhiēls Ec. 16:6 u.trpm. saka: “Es gāju toreiz tev garām un redzēju tevi atstātu tavās asinīs ķepurojamies un tev teicu: tev būs dzīvot! .. Tad Es audzināju tevi, un tu uzaugi un attīstījies pilnā jaunības krāšņumā. Tavas krūtis piebrieda, tavi mati sacirtoja un sakuploja, taču tu biji vienmēr vēl plika un kaila. Un, kad Es tev atkal gāju garām un tevi skatīju, tad redzi, jau bija klāt tavs laiks mīlēt un par sievu kļūt. Tad Es izplētu sava apmetņa stūri pār tevi un apsedzu tavu kailumu; Es zvērēju tev uzticību un stājos ar tevi derībā, saka Dievs Tas Kungs, un tu man piederēji.” Te Dievs piemin daudzus žēlastības darbus, kurus Viņš darījis savas līgavas labā; un tālāk, 15. pantā, Viņš sūdzas, ka tā tomēr kļuvusi par netikli. Šo vārdu jēga ir tāda, ka Kristus mūs ietērpj savos dārgumos un mums pašiem no sevis nav gluži nekā. Kurš nav pārliecināts, ka viņam pašam no sevis nekā nav, tā ka visi dārgumi, ko viņš iemantojis, pieder Kristum, – kurš nevar bez šaubīšanās sacīt: “Tu esi mans!”, – tas vēl nav kristietis.

Ja nu Kristus ir mans, bet es piederu Viņam, tad – ja nāve man uzbrūk, tomēr man ir Kristus, un Viņš ir mana dzīvība; ja uzbrūk grēks, man ir Kristus, mana taisnība; ja uzbrūk elle un pazušana, – man ir Kristus, mana pestīšana. Tā nu, lai kas man uzbruktu, man tomēr ir Kristus, kura dēļ nekas man nespēj kaitēt. Un šī dievišķās dabas savienošanās ar cilvēcisko tiek parādīta šajā līdzībā, runājot par kāzām; te līgavas un līgavaiņa mīlestības tēlā redzam lielo un augsto mīlestību, ar kādu Dievs mīl mūs.

Kāzu drānas ir pats Kristus; ticēdami mēs ietērpjamies Viņā, – kā apustulis saka Rom. 13:14: “.. jūsu bruņas ir Kungs Jēzus Kristus..” Un šīs drānas izstaro savu spožumu, tas ir, ticība Kristum nes savus augļus, tas ir, mīlestību, kas darbojas ticībā Kristum. Tie ir labie darbi, kas atspīd tur, kur ir ticība, un tiek darīti pilnīgi bez atlīdzības, tikai mūsu tuvākā labā; citādi tie būtu pagāniski darbi, kuri nenāk no ticības, – tādi darbi tiek nolādēti un iznīcināti, iemesti galējā tumsībā.

Uz to šajā līdzībā norāda šī cilvēka roku un kāju sasiešana. Rokas, kā jau sacīts, ir darbi, bet kājas ir cilvēka gaitas un dzīve, kam viņš uzticējies, – tā vietā, lai turētos tikai pie Kristus. Jo šis kāzu viesis tiek apsūdzēts tādēļ, ka viņš nav tērpies kāzu drēbēs, tas ir, Kristū. Tādēļ viņam līdz ar visiem darbiem ir jāiet pazušanā, jo viņa darbi nenāk no ticības un neatspīd kāzu drēbju spožumā. Ja gribi darīt darbus, tev vispirms ir jātic. Ja gribi nest augļus, tev vispirms jākļūst par koku, tad augļi radīsies paši no sevis.

Arī te varam redzēt, ar kādiem maldiem pāvesta sekotāji ir sasaistījuši un sagrozījuši šos Evaņģēlija vārdus. Viņi saka, pat tad, ja pāvests un viņa sekotāji ir ļauni, tiem tomēr ir jāklausa un viņš joprojām ir jāuzskata par kristietības galvu. Lai ko pāvests darītu, viņš tomēr nevar maldīties; kaut arī viņam mugurā nav kāzu drēbju, tomēr viņš ir draudzē. Bet viņi nav pat tik labi, lai tos varētu salīdzināt ar cilvēku, kuram nav kāzu drēbju. Tie ir īsti ļaundari un slepkavas, kas nonāvējuši Ķēniņa kalpus; un pat tad, ja tos varētu salīdzināt ar viesi, kurš bija nācis uz mielastu bez kāzu drānām, tomēr Evaņģēlija līdzība nerāda, ka mums vajadzētu tādiem sekot, bet gan – ka tādi ir izmetami galējā tumsībā un ka no viņiem jāsargās. Jo, kam nav kāzu drēbju, tas nepieder draudzei, bet ir tikai netīrums, puņķis, strutas un augonis miesā, – lai arī tas ir miesā, tomēr nav uzskatāms par miesas daļu. Graši arī mēdz būt starp guldeņiem, tomēr tie nav guldeņi. Pelavas atrodas starp graudiem, tomēr tās nav graudi. Tā arī viņi ir starp kristiešiem, tomēr nav kristieši. Ar to pietiktu, runājot par šo Evaņģēlija vietu. Lūgsim Dieva žēlastību, lai šajās brīnišķīgajās un godības pilnajās kāzās mēs neviens nenāktu bez kāzu drēbēm.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.