62. Kāds grēks ir vecāku nicināšana?


Sprediķis 18. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bet farizeji, dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās, un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja: “Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” Kad farizeji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja un sacīja: “Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie Viņam saka: “Dāvida.” Viņš tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. – Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?” Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņam ko jautāt. [Mt.22:34-46]

Baznīcas ticības apliecība arvien ir atbilde uz Dieva vārdu. Dziļi simboliski tas atklājas mūsu liturģijā, kur tūdaļ pēc Dieva vārda lasījumiem mēs apliecinām savu ticību ar Nīkajas ticības apliecības vārdiem. Šī ticība apliecība tapa 325. gadā kā Kristus dievišķības apliecinājums iepretī Aleksandrijas prezbitera Ārija maldiem, kas Jēzu uzskatīja par kaut ko līdzīgu pusdievam. Baznīcas tēvi uz šo ķecerību atbildēja ar apliecinājumu – „Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva”. Šajos vārdos mēs saklausām pirmās ticības apliecības atbalsi, kuru visas baznīcas vārdā apliecināja apustulis Pēteris: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” (Mt.16:16) Ar apustuliskās ticības apliecības vārdiem katrs kristāmais jau no pašiem baznīcas pirmsākumiem mācījās apliecināt šo diženo patiesību: „Es ticu uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu.” Atklāsmes grāmatā mēs lasām kā uzvarējušās baznīcas debespulki apliecina šo pašu ticību: „Tam, kas sēd goda krēslā, un tam Jēram, lai ir pateicība, gods, slava un vara mūžu mūžos.” (Atkl.gr.7:13) Šīs dienas evaņģēlijā mēs dzirdējām, ka farizeji nespēja šādi apliecināt ticību, jo tie „nevarēja Jēzum atbildēt neviena vārda.” Apustulis Pāvils mums paskaidro kāpēc: „Neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā.” (1.Kor.3) To Pāvils bija mācījies no Jēzus paskaidrojuma, kas sekoja Pētera ticības apliecībai: „Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas ir debesīs.” (Mt.16:17) Pievērsīsimies šīs dienas evaņģēlija tekstam, lai uzzinātu, kā Jēzus mācīja farizejus apliecināt ticību.

Notikumi, kas aprakstīti šīs dienas evaņģēlija tekstā risinājās Klusās nedēļas otrdienā – trīs dienas pirms Jēzus krusta nāves. Visu šo nedēļu Jēzus mācīja jūdus viņu templī. Pirms šā notikuma pie Jēzus bija pienākuši saduķeji – jūdu augstākā garīdzniecība, lai pierādītu, ka saskaņā ar cilvēka prātu augšāmcelšanās nav iespējama. Kā pierādījumu tam viņi izvirzīja viņuprāt neapgāžamu argumentu par septiņiem brāļiem, kas visi bija apņēmuši vienu sievu un pēc tam nomiruši. Pēc viņu domām augšāmcelšanās nebūs -jo kuram tad no brāļiem šī sieva piederēs debesīs? Dažos vārdos Jēzus atspēko viņu argumentu, norādīdams, ka tie alojas, nesaprazdami nedz Rakstus, nedz Dieva spēku. „Jo augšāmcelšanās cēlienā ne precējas, nedz tiek precēti, bet visi ir kā eņģeļi debesīs. Vai tad jūs neesat lasījuši par mirušo augšāmcelšanos, ko Dievs jums teicis: Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.” Farizejiem šī atbilde ārkārtīgi patika. Jau sen viņu teoloģiskie pretinieki – saduķeji bija ņirgājušies par viņiem, izmantodami savu „septiņu brāļu” argumentu. Farizejiem nebija izdevies rast tam atspēkojumu. Tagad Jēzus to bija paveicis īsi, ātri, vienkārši, ar pāris teikumiem. To dzirdēdami, farizeji sapulcējās. Tad viens no viņiem nolēma uzdot Jēzum vēl vienu teoloģiski sarežģītu jautājumu, par kuru jūdu starpā notika strīdi, proti, „kurš ir augstākais bauslis bauslībā?”

Jūdu rakstu mācītāji bija sadalījuši bauslību neskaitāmos sīkos likumos. Tā viņi bija ieguvuši 248 pavēles, kas jāpilda un 365 aizliegumus. Brīžiem šie likumi nonāca pretrunā viens ar otru, un tad farizeji strīdējās, kurš no tiem svarīgāks. Situācija bija kļuvusi farizejiem vēl nepatīkama tādēļ, ka saduķeji vispār noraidīja šo farizeju izstrādāto smalko likumu sadalījumu. Tā nu izdzirdējuši, ka Jēzus atspēkojis saduķeju iebildumus pret augšāmcelšanos, farizeji cerēja, ka Jēzus tiem varētu palīdzēt arī šā jautājuma risināšanā. Izskatījās, ka farizeji ir atmaiguši pret Jēzu un ieraudzījuši viņā savu sabiedroto. Arī Jēzus atbild tiem draudzīgi un laipni: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā bauslība un pravieši.”

Šo formulējumu ir svarīgi saprast pareizi. Vārdi „Dievu, savu Kungu” Israēlam nebija likuma pavēles, labo darbu, bet gan žēlastības pilnas derības vārdi. Tie prasīja ticību Dieva žēlastībai un mīlestību pret žēlsirdīgo Dievu, kurā tad arī sakņotos bauslības piepildījums. Bez šīs ticības žēlsirdīgajam derības Dievam, nekādiem darbiem nebūtu nozīmes. Tā Jēzus norāda uz galveno bauslībā, kas sniedzas līdz pašiem debesu augstumiem pie žēlsirdīgā Dieva un nolaižas līdz cilvēka iekšējās būtības dziļumiem – sirdij, dvēselei un prātam. Otra līdzīga daļa Vecajā Derība ir tuvākmīlestība. Arī tās būtību Jēzus ļauj ieraudzīt bez neskaitāmiem papildus likumiem, proti, mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Viss ģeniālais ir vienkāršs. Te nav vairs vajadzīgs juristu smalkais darbs – mīli kā sevi pašu – atklāj bauslības būtību attiecībās ar citiem cilvēkiem. Protams, bez Dieva un Viņa dotās derības, bez ticības Dieva žēlsirdībai nedz Mozum, nedz praviešiem, nedz priesteru likumiem nebūtu nekādas jēgas un nozīmes. Viss balstās ticībā, kas izpaužas mīlestībā pret Dievu un savu tuvāko.

Atbildējis uz farizeju jautājumu, Jēzus neatstāj šos cilvēkus pusceļā, bet pats uzdod tiem jautājumu, vezdams tos pie pilnas patiesības atziņas. Bauslības piepildījums un gals ir Kristus. Ja kāds grib saprast bauslību, tam jāpazīst arī Kristu, jo bauslību nav iespējams saprast bez Kristus. Tad tā no žēlastības pilnas derības kļūtu par likumu kodeksu. Tomēr bauslība ir dota, lai mēs redzētu nepieciešamību pēc Kristus, jo mīlēt Dievu un tuvāko var tikai tur, kur ir grēku piedošana. Savukārt grēku piedošana ir tikai Kristū. Tādēļ Jēzus jautā: „Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” „Dāvida”, atbild farizeji. Atbilde ir pareiza, bet tikai daļēji. Dāvidam bija daudz dēlu. Kurš gan viens no viņiem varētu būt Kristus? Ja Dievs par Kristu nebūtu sacījis neko vairāk, kā tikai to, ka viņš būs Dāvida dēls, tad cilvēki būtu atstāti pilnīgā neziņā. Izcelsme no Dāvida cilts bija viena Kristus pazīme, bet bija vēl otra, kam Viņu jānostāda augstāk par Salamanu un citiem Dāvida dēliem. Lai farizeji spētu labāk izprast paši savus Rakstus, Jēzus tiem jautā: „Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekams Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. – Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?”

Jēzus šo jautājumu uzdod ļoti saudzīgā veidā, ļaujot pašiem farizejiem rast atbildi. Ja Dāvids bija dižākais un varenākais Israēla ķēniņš, tad kuru cilvēku gan viņš varētu saukt par savu Kungu? Farizeji ir apstulbuši un nespēj neko sakarīgu atbildēt. Iznāk, ka Mesijam ir jābūt gan cilvēkam – Dāvida Dēlam, gan Dievam – lielākam par Dāvidu. Te farizeju simpātijas pret Jēzu pazuda. Viņi ļoti labi saprata, ko Jēzus gribēja sacīt, bet šādu varbūtību viņi negribēja pieļaut pat domās. Viņu priekšā stāvēja Dāvida Dēls un Dieva Dēls – Jēzus. Viņi redzēja Viņu ar savām acīm, dzirdēja ar savām ausīm, bet neticība tiem neļāva atbildēt tā, kā to bija darījis Pēteris – „Tu esi Kristus, Dzīvā Dieva Dēls.” Tādēļ farizeji klusēja. Tomēr klusēšana šajā gadījumā nebija glābiņš, bet kļuva tiem par lāstu. Tie baidījās Jēzum ko vairāk jautāt, jo baidījās no patiesības. Arī Jēzus tiem vairāk neko nesacīja, jo žēlastības laiks bija beidzies.

Tā nu Jēzus klusē tādēļ, ka vairāk nav vajadzības neko sacīt, bet farizeji tādēļ, ka baidās no patiesības. Ja nu tie ko vēl vaicātu, tad arī citiem šīs lietas kļūtu skaidras. Cilvēki redzētu, ka tas, kurš turas pie Bībeles mācības ir Jēzus, bet nevis viņi – farizeji. To šie lepnie vīri negrib pieļaut un tādēļ tie klusē. Tā tas notiek arī mūsu dienās: farizejiski noskaņoti ļaudis, saprazdami, ka Bībele māca ko citu, nekā viņi sludina, vairās no tiešas un atklātas sarunas, slēpjas un klusē. Jēzus saka, ka tie negrib nākt Dieva Vārda gaismā, jo tad atklātos viņu grēcīgums. Tādēļ tie slapstās sava pašizdomāto reliģisko ideju labirinta mijkrēslī.

Šādiem cilvēkiem tīk uzsvērt bauslību jeb labos darbus. Viņiem liekas, ka ar savas šķietami lielākās gudrības vai citu spēju palīdzību, tie tos pilda labāk par citiem cilvēkiem. Tas vairo viņu prestižu, liek citiem ar apbrīnu raudzīties uz viņiem. Farizeju pēcteči cenšas izturēties, ģērbties un runāt savādāk nekā citi cilvēki. Tie grib uzvērt savu atšķirīgumu. Viņiem patīk tikai tāds Kristus, kurš būtu gudrs skolotājs, līdzīgs viņiem. Tiklīdz tie dzird, ka Jēzus runā par bauslību un darbiem, tā viņi ir klāt, taču tiklīdz Jēzus sāk runāt par Kristu, kas būs Dievs un glābs cilvēkus no grēkiem, tā viņi apklust un baidās, un nevēlas sarunu turpināt. Evaņģēlijs, kas vēsta par Dieva žēlastību, šādus cilvēkus nesaviļņo un neinteresē. Tie sevi par neglābjamiem grēciniekiem neuzskata un Glābējs no grēka tiem nav vajadzīgs. Šo briesmīgo sērgu sevī jūtam arī mēs visi. Jo tad, kad tiek runāts par šo pasauli, tās problēmām, par mūsu laicīgajām rūpēm un darbiem, mēs klausāmies ar lielu interesi, bet tiklīdz atskan vārdi par Kristu, Viņa žēlastību un piedošanu, interese un uzmanība zūd.

Pretēji šai izkropļotā bauslības izpratnē pamatotajai domāšanai, kristīgā baznīca arvien priecājas par Dieva piedošanas, Viņa žēlastības priecīgo vēsti. Tā zina, ka tā dzīvo tikai un vienīgi no Dieva piedošanas, ko Tas dāvā caur savu Vārdu un Sakramentiem. Tā apustulis Pāvils šīsdienas vēstulē pateicas Dievam par žēlastību, kuru Dievs savai draudzei dāvājis Kristū Jēzu. Jo nevis ar darbiem vai cilvēciskiem talantiem, gudrību un izveicību, bet ar Jēzu Kristu „jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās viscaur vārdos un atziņā.” Pāvils priecīgi norāda, ka Korintas draudzei netrūkst nevienas dāvanas. Taču nevis tādēļ, ka tā pati būtu tās pelnījusi, bet pateicoties Evaņģēlija sludināšanai, kas ir cēlusi tās garīgos pamatus. Pāvils saka, ka, uz šā nemainīgā Dieva žēlastības pamata stāvot, Korintas draudze var mierīgi gaidīt Kunga Jēzus Kristus parādīšanos. Arī mēs stāvam nevis uz savas gudrības un spēju, bet uz Kristus pamata, jo citu pamatu neviens nevar likt. Mūsu ticība balstās grēku piedošanā, ko Kristus izcīnījis mums visiem, mirdams pie krusta staba Golgātā un atklāti parādījis, trešajā dienā augšāmceļoties no miroņiem. Šajā ticībā stiprināties un to kopīgi svinēt mēs esam nākuši šeit šodien. Mēs zinām, ka augšāmceltais Kungs ir klātesošs mums savā Vārdā un sakramentā. Šeit Viņš mums dāvā grēku piedošanas žēlastību, mieru un priecīgu pārliecību, ka arī mēs reiz augšāmcelsimies un būsim ar Viņu kopā jaunajā pasaulē mūžīgi. To paveikt spēj vienīgi tas, kurš vienlaicīgi ir gan Dāvida, gan paša Dieva Dēls. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.