92. Kāds ir laulības nolūks?


Sprediķis 18. post Trinitatis svētdienā

Bet farizeji, dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās, un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja: “Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” Kad farizeji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja un sacīja: “Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie Viņam saka: “Dāvida.” Viņš tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. – Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?” Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņam ko jautāt. [Mt.22:34-46]

Šajā Evaņģēlija vietā Kristus atbild farizejiem uz jautājumu, kurš ir augstākais bauslis Bauslībā, un pats savukārt jautā šiem ļaudīm, ko tie domā par Kristu – kā Dēls Viņš ir. Mūsu Kungs šeit rāda to, ko arvien dzirdam un kas mums ir jādzird, proti, ka kristīgajā draudzē aizvien jāskan šiem diviem pasludinājumiem: pirmkārt, Bauslības jeb desmit baušļu mācībai; otrkārt, mācībai par Kristus žēlastību. Ja viena no šīm mācībām tiek aizmirsta, tad arī otra iznīkst līdz ar pirmo; un otrādi – kur viena saglabājas un tiek pareizi mācīta, tur nezūd arī otra.

Un Dievs ir iedibinājis tādu kārtību, ka šiem abiem pasludinājumiem arvien jāskan kristīgajā draudzē, jā, tie jau kopš pasaules pirmsākumiem ir pastāvējuši viens otram līdzās; tie abi ir doti mūsu tēvam Ādamam, kad viņš vēl bija paradīzē, un vēlāk Dievs šos pasludinājumus ir apstiprinājis ar Ābrahāma, Mozus un praviešu starpniecību. Jo tas nepieciešams visam cilvēku dzimumam, kas Ādama grēka dēļ ir kritis velna varā, tā ka mēs esam grēka pārņemti un pelnījuši mūžīgo nāvi. Šo grēku un postu ir jutis un sūdzējis Ādams; bet drīz vien tas vairs nav ticis ievērots, un pagāni to vairs nav uzskatījuši par grēku, kaut arī savā miesā jutuši ļaunas tieksmes un kārības; šie ļaudis ir maldīgi iedomājušies, ka tāda ir cilvēka daba. Un tomēr viņi ir mācījuši, ka tādām tieksmēm un kārībām ir jāpretojas un cilvēks nedrīkst ļaut, lai viņa daba rīkojas, kā vēlas, un aiziet pārāk tālu. Bet pašu šo dabu viņi nav nolādējuši.

Tādēļ Dievs ir devis mācību, kura atklāj, kas īsti ir cilvēks, kas viņš ir bijis un kas viņu sagaida. Tā ir Bauslības mācība, kuru Kristus šeit piemin, sacīdams: “Tev būs Dievu mīlēt no visas sirds.” Itin kā Viņš teiktu: “Redzi, kāds tu esi bijis un kādam tev jākļūst! Paradīzē tev piederēja liels dārgums – tu biji radīts kā būtne, kas spēj mīlēt Dievu no visas sirds; bet nu tu šo spēju esi zaudējis, un tagad tev no jauna jākļūst tādam, kāds sākumā biji radīts, – citādi nevarēsi nākt Dieva valstībā.” To pašu mūsu Kungs pavisam skaidri saka arī citās vietās, kā Mt. 19:17: “Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus,” un Lk. 10:28: “Dari to, un tu dzīvosi.” Īsi sakot, – ir jātur baušļi. Nav nozīmes diskutēt par to, ko nozīmē mīlēt Dievu no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu. Šai prasībai jātiek pildītai šķīstā un pilnīgā veidā, kā to pilda eņģeļi debesīs.

Tādēļ ir nepareizi un nepieļaujami, ja kāds grib sludināt (kā daži jau senlaikos ir darījuši un daži neprāši dara vēl šodien): kaut arī tu neturi visus baušļus, nemīli Dievu un savu tuvāko, jā, pat tad, ja esi laulības pārkāpējs, tas tev nevar kaitēt, – ja vien tu tici, tad tapsi pestīts. Nē, mīļais cilvēk, tā gan nav! Tu netiksi Debesu valstībā; tev jātur baušļi un jāmīl gan Dievs, gan savs tuvākais. Jo Dieva spriedums ir īss un skaidrs: “Ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus.” Tāpat arī Gal. 5:19–21 Sv. Pāvils saka: “Bet zināmi ir miesas darbi [..] kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību.”

Un Kristus grib, lai šāda mācība tiktu uzturēta kristiešu vidū un viņi zinātu, kāds ir viņu pienākums un par ko viņiem atkal jākļūst, lai nepaliktu dubļos, kuros viņi tagad ir nogrimuši. Ja viņi tajos paliks, tad ies pazušanā. To Kristus pavisam īsi un skaidri pasaka Mt. 5:17–18: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest Bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no Bauslības, iekāms viss notiek.” Un tālāk, Mt. 12:36, Viņš saka: “Bet Es jums saku: par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā.” Un Sv. Pāvils Rom. 8:3–4 raksta: “.. sūtīdams savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi, lai Bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam.” Un Rom. 3:31: “Vai Bauslību iznīcinām caur ticību?”, tas ir, mācīdami, ka topam taisnoti caur ticību, nevis darbu dēļ. – “Nekādā ziņā ne, mēs Bauslību nostiprinām.” Tas ir, mēs mācām ticību tieši tādēļ, lai Bauslība varētu tikt piepildīta.

Jo tā gan ir laba mācība, kas māca, kādiem mums jābūt; bet, lai šo mācību varētu īstenot darbos un tā nebūtu veltīgi sludināta, ir jānāk vēl otrai mācībai, kura norāda, kā un ar kādiem līdzekļiem to var sasniegt. Jo mēs dzirdam, ko paradīzē esam zaudējuši, – ka Ādams pirms grēkā krišanas bijis pilns mīlestības pret Dievu un spējis šķīsti mīlēt arī savu tuvāko; viņam bijusi pilnīga paklausība un nav bijis nekādu ļaunu tieksmju. Ja Ādams tāds būtu palicis, tad arī mēs būtu šķīsti un bez grēka; bet nu, tā kā Ādams ir kritis grēkā un pārkāpis šo bausli, arī mēs esam nogrimuši šajā pašā postā, pilni grēka un nepaklausības, pakļauti Dieva dusmām un lāstam; mēs krītam no viena grēka nākamajā, un Bauslība nemitīgi mūs apsūdz, dzen un prasa, lai esam dievbijīgi un paklausīgi Dievam.

Ko tad nu lai darām, ja Bauslība mūs nemitīgi dzen un prasa no mums to, ko nespējam pildīt? Mana sirdsapziņa vēršas pret mani un saka savu spriedumu: tā kā mans pienākums ir mīlēt Dievu no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu, bet es to nedaru, tad man jāiet pazušanā; arī pats Dievs to apstiprina. Kurš gan man varētu dot padomu šādā lietā? Bauslība saka: “Es nezinu, kādu padomu lai tev dodu.” Tā tikai prasa paklausību. Te nu nāk pravieši un sludina Kristu, sacīdami: nāk kāds, kurš dos tev padomu šajā nelaimē, un cilvēks atgūs to, ko ir pazaudējis, atgriezdamies šajā kārtā, no kuras viņš – kā to parāda Bauslība – ir atkritis. Tas ir otrs pasludinājums, kam arī jāskan līdz pat pastarajai dienai, proti, pasludinājums par glābšanu no grēka, nāves un elles, par mūsu miesas un dvēseles atjaunošanu, par to, kā varam atgriezties savā sākotnējā kārtā, tas ir, no sirds mīlēt Dievu un savu tuvāko. Nākamajā dzīvē tas īstenosies pilnīgā veidā, bet šeit, šajā dzīvē, vēl tikai sākas.

Jo viņā dzīvē būs ne vairs ticība, bet pilnīga mīlestība un visu, ko Bauslība prasa, mēs darīsim no sirds. Tādēļ arī tagad ir jāsludina, par ko mums jākļūst un kādiem jāpaliek, proti, ka mums piederas no visas sirds mīlēt Dievu un savu tuvāko. “To,” Kristus saka, “Es īstenošu ne tikai pats, bet – palīdzēšu arī jums, lai jūs šeit iesāktu un turpinātu pieaugt šādā mīlestībā, līdz nonāksiet tur, kur arī jūs spēsiet pildīt šo bausli pilnīgi.”

Tas tagad notiek. Tā kā mēs neesam spējuši pildīt Bauslības prasības un cilvēka daba to nespēj, Kristus ir nācis, nostādamies starp mums un Tēvu un lūgdams par mums: “Mīļais Tēvs, esi viņiem žēlīgs, piedod tiem viņu grēkus! Es uzņemšos un nesīšu viņu grēku; Es no visas sirds mīlu Tevi un mīlu arī visu cilvēku dzimumu. To Es apliecinu, izliedams savas asinis cilvēku labā. Tā esmu piepildījis Bauslību un darījis to viņu labā, lai ļaudis gūtu no tā labumu un piedzīvotu Tavu žēlastību!”

Tā nu caur Kristu mums pirmoreiz tiek dāvāta atziņa, ka nepildām Bauslības prasības un ka mūsu grēks ir pilnīgi piedots. Taču tas noticis ne tā un ne tādēļ, lai turpmāk mums nevajadzētu Bauslību ievērot un mēs drīkstētu grēkot, nedz arī, lai mēs teiktu un mācītu: ja tev ir ticība, tad turpmāk tev vairs nav pienākuma mīlēt Dievu un savu tuvāko. Nē, ir tā, ka tagad pirmoreiz sākam pildīt Bauslības prasības, kas ir mūžīgā, nemainīgā, negrozāmā Dieva griba. Tādēļ ir nepieciešams sludināt Dieva žēlastību, lai cilvēks atrastu padomu un palīdzību, kā pie tās nonākt.

Bet Kristus palīdzība mums ir tāda, ka Viņš lūdz, lai Tēvs piedod mums grēkus, ko esam darījuši pret Viņa baušļiem, un neņem vērā mūsu parādus. Turklāt Viņš arī apsola dot Svēto Garu, lai mūsu sirdis varētu sākt mīlēt Dievu un turēt Viņa baušļus; jo Dievs ir žēlīgs un žēlsirdīgs pret grēciniekiem ne tādēļ, lai tie nepildītu Viņa Bauslības prasības un paliktu, kādi bijuši. Viņš atlaiž un piedod mūsu grēkus un nāvi Kristus dēļ, kas piepildījis visu Bauslību, lai ar Svēto Garu darītu mūsu sirdis labprātīgas, iedegtu un mudinātu tās mīlēt Dievu ar katru dienu arvien vairāk un vairāk.

Tā mūsos sākas ne tikai žēlastība, bet arī patiesība, tas ir, godīga dzīve, kādu prasa Bauslība. Kā Sv. Jānis Jņ. 1:17 saka, Kristus ir pilns žēlastības un patiesības, un caur Viņu arī mūsos ir ienākusi žēlastība un patiesība, ko nespēj dot ne Mozus, ne Bauslība. Jo žēlastība neatceļ Bauslību, tā ka arī patiesība zaudētu nozīmi un vairs nevajadzētu mīlēt Dievu; bet žēlastības jeb piedošanas valstībā mums caur Kristību tiek piedots tas, ka nespējam izpildīt Bauslības prasības, lai gan mums to vajadzētu darīt. Taču mums tiek dots arī Svētais Gars, kas mūsos iededz jaunu uguni un liesmu, proti, mīlestību un labprātību pret Dieva baušļiem. Tam jāsākas šajā žēlastības valstībā un jāturpinās līdz pat pastarajai dienai, kad būs ne vairs žēlastība un piedošana, bet viena vienīga patiesība un pilnīga paklausība. Bet līdz tam laikam arvien vēl ir tā, ka Dievs mums atlaiž un piedod, mūs panes un skatās caur pirkstiem – līdz pat mūsu zemes dzīves beigām.

Ja vien mēs paliekam šādā ticībā, tas ir, grēku atlaišanā jeb piedošanā, Svētā Gara dotajā Bauslības piepildījuma sākumā, tad, kā lasām 1. Kor. 3:13, pastarajā dienā uguns, kas sadedzinās visu pasauli, attīrīs un šķīstīs mūs tā, ka grēku atlaišana un piedošana vairs nebūs vajadzīga (jo mūsos nebūs nekā nešķīsta un grēcīga, kā ir tagad), bet arī mēs būsim līdzīgi mīļajai saulei, kura spīd pie debesīm, – bez mazākā traipa un trūkuma, pilni mīlestības – tādi, kāds iesākumā paradīzē bija Ādams. Tā Bauslība tiešām būs nostiprināta un piepildīta, Rom. 3:31. Jo tad mēs vairs netiksim vainoti un apsūdzēti – Bauslība būs gandarīta un saņēmusi no mums visu, ko tā prasa. Bet tagad, lai gan paši neesam Bauslību piepildījuši, tomēr tiekam atbrīvoti un atpestīti, ja meklējam glābiņu pie Kristus un patveramies zem Viņa spārniem, lai Viņš samaksātu par mums, līdz būsim aprakti zemē un tad – atkal celsimies augšā no kapa jaunā, skaistā un spožā miesā, kurā būs tikai svētums un šķīstība, un būsim apveltīti ar šķīstām dvēselēm, kas būs Dieva mīlestības pilnas. Tad mums nevajadzēs, lai Kristus mūs apklāj un par mums aizlūdz, bet arī mūsos viss būs pilnīgs. Tagad, ja ticu Kristum, mani grēki tiek piedoti un es tieku saukts par žēlastības bērnu; turklāt arī manī ir sākusies patiesība, tas ir, jauna, taisna un godīga dzīve, kas nebeigsies, bet kļūs pilnīga; jo Kristus ir nācis ne tādēļ, lai Bauslību iznīcinātu, bet, lai to piepildītu – ne tikai Viņā pašā (jo Viņš to jau sen ir paveicis), bet manī un visos kristiešos.

Tās ir divas mācības, kam ir jāpaliek kopā jeb vienai otrā; kamēr mēs šeit dzīvojam, kristiešos jāsāk piepildīties Bauslībai jeb Dieva bauslim, turklāt arī ļaunās pasaules nepaklausībai jātiek atvairītai un sodītai, jo tā negrib bīties un mīlēt Dievu, kā to dara ticīgie, tādēļ pasaulei ir jābīstas no mūžīgās elles uguns, pazušanas un citiem sodiem; savukārt citiem ir jāmācās, no kā tie atkrituši un cik smagi pār mums gulstas grēka mantojums. ā nu Bauslība un Evaņģēlijs ir doti, lai mēs mācītos atzīt, kāds ir mūsu pienākums un pie kā mums jāatgriežas.

Tāda ir kristīgā mācība un pasludinājums, ko mēs – lai slava Dievam! – zinām un esam saņēmuši, tā ka šajā vietā to nevajag izklāstīt sīkāk; ir tikai jāmudina, lai šī mācība ar vislielāko uzcītību tiktu uzturēta un mācīta kristiešu vidū. Jo velns tai uzbrūk ar lielu niknumu – tā tas ir bijis jau iesākumā un turpinās joprojām; viņš labprāt pilnīgi nomāktu un samīdītu Dieva vārdu; jo velns nevar paciest, ka cilvēki turas un paliek pie šī vārda, – viņš atrod simtiem un tūkstošiem veidu un viltību, cenzdamies to sagrozīt un samaitāt. Tādēļ es tik labprāt sludinu šo mācību, un tas mums patiesi arī ir nepieciešams; jo līdz šim, pāvestības laikos, tā nav dzirdēta un atzīta.

Jo arī es pats, būdams izglītots teoloģijas doktors, tomēr nebiju pareizi izpratis desmit baušļus. Jā, daudzi pazīstami doktori līdz šim pat nebija zinājuši, cik baušļu tad īsti ir – deviņi, desmit vai vienpadsmit; un vēl jo mazāk mēs esam zinājuši par Evaņģēliju un Kristu. Vienīgais, kas mums tika mācīts un iegalvots, bija: piesauc Jaunavu Mariju un citus svētos kā starpniekus un aizstāvjus; gavē un lūdz tik daudz un tādos laikos; steidzies svētceļojumā, ej klosterī un kļūsti par mūku, ziedo tik un tik daudz misēm utt. Mēs bijām maldīgi iedomājušies, ka tad, ja to visu darīsim, noteikti būsim nopelnījuši Debesu valstību.

Tas bija akluma laiks, kad nepazinām Dieva vārdu, bet paši ar savām blēņām un sapņiem bijām iedzinuši postā gan sevi, gan citus. Arī es biju viens no tiem, kas krietni izpeldējās savos baiļu un moku sviedros. Tādēļ gādāsim, ka būtu labi sapratuši un prastu paturēt Dieva vārda mācību, lai tad, ja kādi citi novirzieni un maldu gari gribēs mūs kārdināt, mēs būtu sagatavojušies; mācīsimies, kamēr mums ir laiks, kamēr mīļā saule mūs apspīd; pirksim, kamēr tirgus ir mūsu durvju priekšā! Jo notiks tā, ka tad, kad šie lukturi, kurus Dievs mums devis, tas ir, sludinātāji, kas nes mums īsto Dieva vārda gaismu, reiz būs projām, velns nesnaudīs, bet sūtīs citas sektas, kas atkal nodarīs lielu postu. Daudzviet tas ir sācies jau tagad, mūsu dzīves laikā; bet kas gan notiks pēc mums?

Ja salīdzinu savu dzīvi ar Bauslības prasībām, tad redzu un jūtu gluži pretējo. Man vajadzētu uzticēt Dievam savu miesu un dvēseli, vajadzētu Viņu no sirds mīlēt, bet es jūtu, ka guldenis lādē man ir desmitreiz mīļāks nekā Dievs sirdī; ja zinu, kā iegūt desmit guldeņus, man ir daudz lielāks prieks nekā tad, ja varu dzirdēt visu Evaņģēliju. Ja valdnieks kādam uzdāvina pili vai daudzus tūkstošus guldeņu, – kā gan šis cilvēks lielā priekā lēkā un gavilē! Turpretī tad, kad kāds tiek kristīts vai saņem Sakramentu, kas ir mūžīgs debesu dārgums, tad viņam nav ne desmitās daļas šāda prieka. Tādi mēs visi esam; nav neviena, kurš priecātos par Dieva žēlastību un Viņa dāvanām no visas sirds – tā, kā mēdzam priecāties par naudu un mantu. Vai gan tas atklāj ko citu kā to, ka nemīlam Dievu tā, kā mums vajadzētu Viņu mīlēt? Ja mēs Viņam uzticētos un Viņu mīlētu, tad vairāk priecātos par to, ka Viņš mums dāvājis acu gaismu, nekā par to, ka varam iemantot visu pasauli. Tad mierinājuma pilnais vārds, ko Dievs sniedz Evaņģēlijā, mani iepriecinātu vairāk nekā visas pasaules labvēlība, nauda, manta un gods. Bet, ja tā nenotiek – ja desmit tūkstoši guldeņu spēj cilvēku iepriecināt vairāk nekā visa Dieva žēlastība un Viņa dārgumi, tas skaidri norāda, kas mēs esam un cik briesmīgā, negantā grēkā esam krituši. Tomēr mēs to neredzam un neņemam vērā, un, ja mūsu grēks ar Bauslības palīdzību netiktu parādīts, tad mēs tajā paliktu mūžīgi un aizietu pazušanā, – ja vien Kristus mūs neizglābtu.

Tādēļ ikvienam, kurš var mācīties, ir jāmācās, lai viņš vispirms zinātu desmit baušļus un saprastu, kāds ir mūsu pienākums Dieva priekšā; ja tas cilvēkam nav zināms, viņš neko negribēs zināt par Kristu. Tieši tā ir rīkojušies mūki – vai nu uzskatīdami Kristu par bargu soģi, vai arī pavisam noniecinādami Viņu mūsu pašu izdomātā svētuma dēļ. Tie ir maldīgi domājuši, ka mēs neesam to grēku varā, kurus parāda un nosoda desmit baušļi, bet mums ir dabīgā prāta gaisma un brīvā griba, tā ka, ja vien mēs cik vien spēdami rīkotos atbilstoši saprāta balsij, tad Dievam vajadzētu dot mums savu žēlastību. Bet tagad, kad esam iepazinuši Kristu kā savu Glābēju un Pestītāju, mums jau iepriekš jāzina, no kā Viņam mūs jāglābj, proti, nedz no uguns vai ūdens, nedz arī no citām miesīgām nelaimēm un briesmām, bet no grēka un Dieva naida. Bet kā lai es zinu, ka esmu nogrimis tādā postā? To uzzinu tikai ar Bauslības palīdzību. Bauslība parāda, kāda ir mana nelaime un slimība; citādi es nemeklētu Ārstu un Viņa palīdzību.

Tā nu mums ir divējāda Kristus palīdzība: pirmkārt, Viņam nākas aizstāvēt mūs Dieva priekšā un kļūt par mūsu kauna apsegu (es uzsveru: par mūsu kauna apsegu, jo Viņš uzņemas mūsu grēku un kaunu); bet Dieva priekšā Kristus ir žēlastības tronis, pie kura nav atrodams ne grēks, ne kauns, bet vienīgi tikums un gods. Viņš izpleš pār mums savus spārnus, gluži kā cāļu māte, kas paglābj savus cālīšus no vanaga, tas ir, no velna, grēka un nāves, tā ka Viņa dēļ Dievs mums visu piedod un nevēl nekā ļauna. Bet tev jāraugās, ka paliec zem Kristus spārniem. Jo, kamēr esi zem šī apmetņa, šajā patvērumā, un nenāc ārā, tikmēr tas grēks, kas vēl ir tevī, nav grēks – Kristus dēļ, kurš ar savu taisnību ir apklājis tavu grēku.

Otrkārt, Kristus mūs ne tikai apklāj un pasargā, bet arī grib mūs paēdināt, gluži kā vista paēdina savus cālīšus, tas ir, Viņš grib dot mums Svēto Garu un spēku, lai varam sākt mīlēt Dievu un turēt Viņa baušļus. Tam jāturpinās līdz pat pastarajai dienai, kad ticība un šis žēlastības patvērums beigsies un mēs varēsim stāties Tēva priekšā, uzlūkodami Viņu bez kāda starpnieka un apsega; tad mūsos vairs nebūs grēka, ko vajadzētu piedot, bet viss mūsos būs atjaunots un kļuvis pilnīgs, jā, šķīsts un pilnīgs, kā Sv. Pēteris saka Ap. d. 3:21; mēs atgūsim visu, ko velns jau iesākumā bija izpostījis un samaitājis.

To Kristus šeit grib mācīt ar savu atbildi un pretjautājumu, ko Viņš uzdod farizejiem. Itin kā mūsu Kungs sacītu: “Jūs vairs nezināt, ko sacīt par Bauslību, kuru paši mācāt. Teikdami, ka tā prasa mīlēt tuvāko, jūs paši nesaprotat, ko tas nozīmē; jūs maldīgi iedomājaties, ka esat pildījuši Bauslības prasības, lai gan esat ļoti tālu no šī piepildījuma,” – gluži kā tas cilvēks, kurš Mt. 19:20–21 lepojās, ka jau kopš jaunības dienām ir turējis visu, kas pavēlēts; taču Kristus viņam sacīja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā man pakaļ.” Tas nozīmē: kas grib patiesi mīlēt Dievu un turēt Viņa baušļus, tam jābūt gatavam atteikties no savas mantas, miesas un dzīvības. Tādēļ, Kristus grib sacīt, ir nepieciešams vēl kas tāds, kas jums jāiepazīst, proti, jums vajadzīgs šis Cilvēks – Kristus, kas jums palīdzēs nostiprināt un piepildīt šo Bauslības mācību.

Bet ko nozīmē – pareizi atzīt un pazīt Kristu? To šie farizeji un Rakstu mācītāji nezina; jo tie Kristū redz vienīgi Dāvida Dēlu, tas ir, to, kurš sēdēs Dāvida tronī (jo ir dzimis no viņa miesas un asinīm) un būs kungs un ķēniņš, varenāks, nekā bijis Dāvids, taču valdīs tikai gluži laicīgi, darīs savu tautu par šīs pasaules kungiem un pakļaus tai visus pagānus. Bet tas, ka Kristus viņiem būtu vajadzīgs kā Glābējs no grēka un nāves, – tas gan šiem ļaudīm nebija zināms. Tādēļ Svētajam Garam bija jāatklāj, ka Kristus ir ne tikai Dāvida, bet arī Dieva Dēls, kā tas ir atklājies pēc Viņa augšāmcelšanās.

To Kristus šeit nepaskaidro, bet tikai piemin, ka Ps. 110:1 Dāvids Viņu sauc par savu Kungu; Viņš saka: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu?” – ja tas ir viņa dēls! Tas taču nav dabīgi, ka tēvs sauktu savu dēlu par kungu, tā darīdams pats sevi par viņa padoto un kalpodams viņam! Bet Dāvids sauc Kristu par savu Kungu, turklāt par tādu Kungu, kuram pats Dievs saka: “Sēdies pie manas labās rokas!” – tas ir, esi man līdzīgs, tiec atzīts un pielūgts kā īsts, patiess Dievs! Jo sēdēt Dieva tronī jeb pie Viņa labās rokas nevienam citam nepiederas. Dievs ir tik greizsirdīgs, ka savā tronī varētu ļaut sēdēt tikai kādam sev līdzīgam, – kā Viņš Jes. 48:11 saka: “Savu godu Es citam nedošu!” Ja nu Dievs sēdina Kristu sev līdzās, tad Viņam jābūt augstākam par visu radību. Tādēļ arī Viņš uzdod farizejiem šo lielo jautājumu, tomēr atstāj viņus neziņā par atbildi; jo viņi šo lietu nespēj saprast un vēl nav pienācis īstais laiks to publiski paskaidrot. Bet mūsu ticības artikuls māca: Kristus bija īsts, dabīgs Dāvida Dēls, kas dzimis no viņa miesas un asinīm, tomēr reizē ir arī Dāvida Kungs, kurš Dāvidam, tāpat kā citiem, jāpielūdz un jāuzskata par Dievu. Farizeji savā prātā nespēja saskaņot (jo cilvēka prātam tas arī nav iespējams, ja vien pats Svētais Gars viņam to neatklāj), kā šis Kungs un Dāvida Dēls var būt kopā, vienā Kristus personā, tā ka Viņš ir patiess Dāvida pēcnācējs un reizē arī Dieva Dēls ar dievišķu dabu.

To Kristus viņiem rāda, gribēdams mācīt, ka nepietiek tikai saņemt un zināt Bauslību, kas atklāj, no kādas kārtas esam atkrituši; lai tajā atgrieztos, ir vajadzīga atziņa par Kristu, kas pēc savas miesas un asinīm dzimis no Dāvida, tomēr nav dzimis grēkos kā Dāvids un visi pārējie cilvēki; Viņš nācis no šķīstas jaunavas asins lāses, ieņemts ar Svētā Gara svētību, bez vīra, lai šis Cilvēks varētu piedzimt tīrs un šķīsts, pilnīgi bez grēka.

Kristus ir vienīgais Cilvēks, kas spējis turēt un piepildīt Bauslību. Viņš pēc savas dabas ir līdzīgs visiem cilvēkiem, tomēr nenes sevī tās iedzimto vainu, bet ir brīvs no grēka un Dieva dusmām. Viņam ir vajadzējis aizstāvēt mūs Dieva priekšā, kļūstot par mūsu apsegu, patvērumu un cāļu māti, zem kuras spārniem iemantojam grēku piedošanu un glābšanu no Dieva dusmības un elles. Un tas vēl nav viss, ko Kristus mūsu labā paveic, – Viņš dod mums arī Svēto Garu, lai mēs spētu Viņam sekot un jau šeit sāktu apspiest un nonāvēt grēku, kas mīt mūsos, līdz arī mēs reiz nāksim pie Viņa un kļūsim Viņam līdzīgi – pilni taisnības un gluži bez grēka. Jo tieši tādēļ Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem un sēdies pie Tēva labās rokas, lai izdeldētu un atņemtu mums grēku, nāvi un elli, vezdams arī mūs jaunā, mūžīgā taisnībā un dzīvībā. Āmen.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.