315. Kāds pielietojums kristībai ...ikdienā?


Sprediķis 17. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un notika, ka Jēzus sabatā bija ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizeja namā, un tie Viņu novēroja. Un, lūk, tur bija kāds ūdenssērdzīgs cilvēks Viņa priekšā. Un Jēzus, vārdu ņēmis, griezās pie bauslības mācītājiem un farizejiem ar jautājumu: “Vai ir atļauts sabatā dziedināt vai ne?” Bet tie klusēja. Tad Viņš to ņēmis dziedināja un atlaida. Bet tiem Viņš teica: “Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?” Un tie nekā uz to nespēja atbildēt. Bet, nomanīdams, ka viesi sev izmeklēja pirmās vietas, Viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams: “Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajā vietā, ka neierodas kāds par tevi cienīgāks, kas arī aicināts, un ka tas, kas tevi un viņu aicinājis, nesaka tev: dod šim vietu,- un tev ar kaunu nav jāieņem pēdējā vieta. Bet, ja tu esi aicināts, tad nogājis apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis varētu sacīt: draugs, virzies uz augšu! – Tad tu būsi pagodināts visu citu viesu priekšā. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” [Lk.14:1-11]


[Pirms sāc lasīt šo e-sprediķi noteikti IZLASI autora e-Reflexiju]

Skolā jaunākajās klasēs ir uzdevumi, kuros ir jāsavieto pareizie vārdu pāri. Arī mums šodien ir šāds uzdevums. Kā jums šķiet – kādos pāros būtu saliekami sekojoši vārdi: “prieks”, “bēdas”, “smags” un “viegls”? Arī no pieredzes mēs zinām teikt, ka “smags” visdrīzāk gan būtu attiecināms uz bēdām. Bēdu smagums. Bēdas nospiež kā nasta. Prieks – tas gan atvieglo un pacilā. Un otrādi: atvieglojums iepriecina, gluži kā ar raižu nastu smaga sirds cilvēku apbēdina.

Bet šīs dienas introits ar psalma vārdiem mums māca pavisam ko pretēju: “Labi manim, ka esmu apbēdināts.” Kā gan tā? Paskaidrojumam varētu derēt apustuļa Pāvila vārdi korintiešiem: “..es priecājos ne par to, ka jūs tapāt skumdināti, bet par to, ka jūs tapāt skumdināti uz atgriešanos; jo jūs esat skumdināti pēc Dieva prāta, lai jums nekas no mums nenāktu par ļaunu. Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.” Un to pašu paskaidro arī introita psalms: “Labi manim, ka esmu apbēdināts, lai mācos tavus likumus.” Jeb: ja žēlīgais Dievs nebūtu mani skumdinājis par maniem grēkiem, tad es nezinātu, kas ir pestīšana.

Latvieši saka: “Kad pelīte paēdusi, milti rūgti.” Kad nav izsalkuma un vajadzības, tad pat vislabākās lietas var šķist nevajadzīgas un nejaukas. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc pasaule un pasaulīgie ienīst Kristu: tā ir pieēdusies līdz acīm ar savu pašapmierinātību, tiem nav kāres un izsalkuma pēc Kristus krusta augļiem, viņiem ir pilnas bļodas ar aizliegtā koka augļiem un pilni podi ar tauku grēka verdzības Ēģiptes gaļu. Kristus ar Savām ciešanām tiem šķiet rūgts, nebaudāms un pat kaitīgs.

Otrs pasaulīgo ļaužu naida iemesls pret Kristu ir tāds, ka viņu pieredze nekļūdīgi liecina: skumjas pazudina. Skumjas nav labas, ar tām ir “jātiek galā”. Cilvēki iet pie ārstiem un tērē bargu naudu zālēm, lai tiktu vaļā no skumjām. Un Pāvils šos ļaudis labi saprot: “..pasaulīgās skumjas nes nāvi,” viņš saka. Tā paši dziļākie instinkti un saprašana cilvēku biedē prom no Kristus krusta, jo tur acīm redzams ir tikai izmisums, skumjas, lielas bēdas un nāve.

Bēdas ir smagas, bēdas nav labas, no tām ir jāizvairās, no tām ir jābēg, ar tām ir jātiek galā, līdz… Jā, līdz kam? Cik ilgi tu cīnīsies ar bēdām? Visu mūžu? Ļoti precīzi teikts – visu mūžu! Jo vairāk par mūžu tev nenodzīvot. Galu galā ikvienu panāk viņa lielākā bēda – nāve, vai arī viņš pats tai ieskrien rīklē. Ei, cilvēki, atjēdzieties: no bēdām neaizbēgt! Un arī “tikt galā” ar tām arī nav iespējams, jo tās beigu beigās pat ļoti pārliecinoši tiek galā ar tevi pašu. Un ar bēdām, protams, nevar sadzīvot, jo tās nogalina. Ko var darīt ar bēdām? – Jā, bēdas var vienīgi bēdāties. Bēdas ir greizsirdīgas – tās necieš sev līdzās neko citu, tās paņem un pārņem cilvēku visu. Nekā cita nepaliek. Un “kad nekas nav palicis tevī…”

Jūtīgākie no mūsu vidus savos tumšākajois brīžos caur Dieva doto sirdsapziņu ir jutuši tās tālās saules siltuma atblāzmu sejā un guvuši tajā kaut nelielu, bet mierinājumu, kaut nepilnīgu, bet atziņu. Tas prieks – tas nedzimst vis pats no sevis. Tas ir Dieva iedots brīnums. Tā ir visspēcīgākā un drošākā slīkstošajam pastiepta roka, lai gan tiem, kuri ir drošībā, tas izskatās vien trausls salmiņš. Tie, kuri sev šķietas drošībā, to nenovērtē un nicina. Viņiem tas šķiet ļoti nedrošs glābiņš, un pats tā piedāvājums – kaitīgs un kaitinošs. Tāpēc viņi paliek bez Dieva prieka. Viņi paliek savās bailēs un bēgšanā no bēdām līdz tās viņus uzveic.

Tāpēc nebaidieties no bēdām – tajās Dievs jums ir apslēpis un noglabājis prieku. Bēdas, ciešanas, slimības, sāpes, pati nāve ir briesmīgi, bet uzticami Dieva bauslības sulaiņi. Tie greizsirdīgi un perfekti pilda sava Kunga prātu: neļauj nevienam no mums pat ne uz mirkli aizmirst mūsu katra grēcīgumu. Grēka sekas un nāves priekšvēstneši ir visas ķibeles, likstas un ligas, kas mūs vajā, klupina un piemeklē faktiski ik uz soļa. Dullie ļaudis kā apmāti lopiņi bēg no bēdas uz likstu, no likstas uz problēmu, no problēmas uz kaiti, no kaites uz vainu, sāpi, smagumu vai vēl ko citu līdz, tā mētādamies, pēkšņi iegāžas bedrē un nāvē. Nebēdz no savas bēdas – bēdājies! Bēdā savu bēdu nost! Un turi ausis un acis vaļā: Dievs tajā tev teiks mīļus vārdus un rādīs brīnišķus skatus. Kad būsu atzinis savu bēdu, kad būsu atzinis savu grēku un pārstājis liegties, Dievs tev to piedos. Viņš tevi kušinās un mierinās, Viņš tevi glāstīs un spirdzinās, un tu kļūsi garīgi gudrs. Tu kļūsu gudrāks par savām sajūtām, un vairs nebūsi to vergs. Jā, tu kļūsi gudrāks pat par savām domām, un pratīsi tās vērtēt. Tu kļūsi bagāts Dievā, tādēļ pratīsi atdot pasaulē. Tu kļūsi ieguvējs Kristū, tādēļ pratīsi zaudēt pasaulē. Tu iegūsi mūžīgu dzīvību, tādēļ nebaidīsies mirt šai laikā. Tev būs Dieva dots prieks, tāpēc tevi nebiedēs arī Dieva dotas bēdas un pārbaudījumi.

Neticīgie bīstas no bēdām, novēršas no tām, neskatās pat ne uz to pusi. Mūsu daļa ir labāka: mēs skatāmies bēdām tieši acīs un redzam tām cauri Dieva debesis. Un tas ir varen priecīgs skats, kura prieks dzēš un uzvar katru smagumu un grūtumu. Bet tie, kuri no patiesām bēdām jeb no skumjām par grēku izvairās, neredz jēgu arī mazākās ciešanās un novēršas no tām. Tāpēc patiesa dievticība, kas zina labi Dieva Debesis, arī uz citu ļaužu bēdām vienmēr raugās droši, bet neticīgie un maldīgie ir cietsirdīgi un izvairās arī no svešām ciešanām. Tādi ir arī uzpūtīgie jūdi šīs dienas Evaņģēlija tekstā. Viņi novēršas no drausmīgās patiesības, ar kuru tiem brūk virsū trešais bauslis – no tām bēdām un mokām, kuras piedzīvo godīgs cilvēks, kurš no sirds pārdomā, vai viņš tiešām ar labu un nedalītu prātu savu laiku velta Dieva vārda mācībai un dzīvo tādas mācības gaismā.

Par patieso baušļa būtību šie liekuļi bija iemācījušies nedomāt. Viņi bija iemācījušies ignorēt tās lielās bēdas – svētā Dieva lāstu un nāves spriedumu, kas vēl asāks un baismāks par Damokla zobenu karājās pār viņu galvām, un tāpēc viņi neprata patiesi paraudzīties uz pasaulīgajām bēdām. Viņu vidū bija smagi slims cilvēks. Kā viņi uz to skatījās? Spriežot pēc teksta, nekā neskatījās. Šo slimo ievēroja Jēzus, kurš gan zināja šīs pasaules un ļaužu patiesās bēdas, gan arī redzēja tām cauri. Viņam bija atbilde uz grēku – tā izpiršana un piedošana, tāpēc Viņam bija spēks pienācīgi atbildēt arī uz grēka sekām jeb uz mūsu dzīves dažnedažādajām ciešanām. Tas nav iespējams tiem, kuri izvairās un bēg no grēkatziņas. Tādi ļaudis kļūt garīgi akli – no sākuma pret Dieva patiesību, pēc tam arī pret sava tuvākā vajadzību.

Bet jūs tā ne. Bēdājieties droši! Nebēdziet no savām bēdām, bet gan paļaujieties uz Dievu, kurš tieši bēdās ir ielicis mierinājumu. Lūdziet Dievu, runājieties ar Viņu, un jūs saņemsit iepriecinošas, stiprinošas atbildes gan sev, gan citiem apbēdinātajiem jums līdzās. Mums nav jābaidās no ciešanām, bēdām un pat no nāves ne, jo mūsu ticība ir patiesība. Kā arī apustulis Pāvils to rakstīja Efezas draudzei un ko mēs lasījām pagājušajā svētdienā un šodien: “..manas ciešanas ir jūsu gods,” un – “važās kalts sava Kunga dēļ, es jūs mudinu: dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa”. Proti, tas, kas pasaulē ir vājums un negods, nekādi neapšauba un nekompromitē kristīgo ticību. Pāvils var ļauties vājumam un pat nāvei, jo tā nav viņa ticība un viņa lieta, kuru viņš sludina, bet gan Dieva ticība un Dieva lieta, un Viņš ir svēts un visvarens, Viņš pats parūpēsies, lai Viņa nodoms tiktu īstenots un Viņam ticīgie galu galā būtu ieguvēji.

Tāda, lūk, šodien mums ir pazemības skola, kas runā pretī pasaules kārtībai un miesas kārumam un vājumam. Ticībā vārds “bēdas” savietojas ar vārdu “viegls”, jo mūsu vissmagāko nastu – grēka un vainas – patiesais nesējs ir Jēzus, un arī tās mazākās bēdas viņš prot atvieglot. Bet neticībā pat prieks var kļūt par smagu nastu, ja tu pats vien bez Dieva palīga esi savas laimes un prieka kalējs. Pasaulīgās laimes un kaļamais veseris ir smags. Debesu prieks ticīgajiem tiek kā dāvana. Tas atvieglo viņu dzīves ceļu un dara to paciešamāku arī blakus gājējiem. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.