185. Kādos dažādos stāvokļos Jēzus ir savā pestītāja misijā?


Sprediķis 14. post Trinitatis svētdienā

Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.” [Lk.17:11-19].

Sv. Lūka vairāk par citiem evaņģēlistiem apraksta nevien Kristus darbus un mācību, bet arī Viņa ceļojumu gaitu un kārtību. Tā Lūkas Evaņģēlijā līdz trīspadsmitajai nodaļai mums tiek rādīts, kā Kristus sācis sludināt un darīt zīmes Kapernaumā, uz kurieni bija devies un pārcēlies no Nācaretes, kas Evaņģēlijā tiek saukta par Viņa pilsētu. Un no turienes Viņš ir devies uz visām citām vietām, pilsētām un ciemiem, kur turpinājis sludināt un darīt brīnumus. Kad nu Kristus visu bija paveicis un sludinādams pārstaigājis šo zemi, Viņš devās ceļā uz Jeruzālemi. Šo ceļojumu Sv. Lūka apraksta savā evaņģēlijā no devītās nodaļās beigām līdz pašam šī evaņģēlija nobeigumam. Jo šīs ceļojums ir īstenots Jēzus dzīves pēdējā gada laikā. Tādēļ evaņģēlists šeit saka: Jēzus ir gājis uz Jeruzālemi cauri Samarijai un Galilejai, tas nozīmē – Viņš darījis šo brīnumu, būdams ceļā uz Jeruzālemi.

Ceļš, pa kuru iet Jēzus, nav taisnākais ceļš no Kapernaumas uz Jeruzālemi; jo Galileja atrodas uz ziemeļiem no Jeruzālemes, Samarija robežojas ar Galileju austrumu pusē, bet Kapernauma atrodas Galilejā. Evaņģēlists īpaši cenšas parādīt tieši to, ka Jēzus nav gājis pa taisnāko ceļu; viņš piemin Samariju un Galileju, turklāt saka, ka mūsu Kungs gājis cauri šīm zemēm, nevis gar robežām un pa taisnāko ceļu. Tā nu šis Jēzus ceļojums ir bijis tāls, ilgs un nesteidzīgs – no Kapernaumas uz austrumu pusi – uz Jordānu un Samariju, no Samarijas uz rietumiem, uz Galileju, no Galilejas – uz dienvidiem, uz Jeruzālemi; tas ir prasījis daudz laika un spēku. Jo Kristus ir devies tik garā ceļā ne sevis paša dēļ, bet gan tādēļ, ka ir gribējis daudz sludināt un daudziem palīdzēt. Tādēļ Viņš dodas cauri šīm zemēm, lai būtu ikvienam sastopams – lai ļaudis no visām pusēm varētu nākt pie Viņa, Viņu dzirdēt un saņemt no Viņa palīdzību; jo Viņš bija sūtīts, lai būtu ikvienam pieejams, lai ikviens brīvi varētu baudīt Viņa žēlastību un labestību. Aprakstīdams šo brīnumu, evaņģēlists saka:

Viņš gāja vidū starp Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!”

Kāds varētu evaņģēlistam jautāt: kā gan šie spitālīgie varēja no tālienes paceltā balsī saukt Jēzu, ja spitālīgs cilvēks nespēj skaļi runāt, tā, ka šādiem ļaudīm nākas izmantot grabuļus un klabekļus. Evaņģēlists droši vien atbildētu, ka spitālīgie nav stāvējuši jūdzes attālumā, bet tikai nav pienākuši Jēzum tik tuvu, kā tie, kuri gāja kopā ar Viņu. Un ne visi spitālīgie zaudē balsi, tā, ka viņu saucieni nebūtu dzirdami no tālienes. Bet šeit Sv. Lūka izsakās Rakstos ierastajā veidā, gribēdams parādīt šo ļaužu dedzīgo tiekšanos pie Jēzus – viņu sirdis ir skaļā balsī saukušas, un šī balss ir spiedusi viņus arī miesīgi saukt Jēzu, cik skaļi vien iespējams.

Viss šis Evaņģēlijā aprakstītais notikums ir saprotams gluži tiešā un vienkāršā veidā, tā, ka sarežģīti skaidrojumi šeit nav vajadzīgi. Bet – cik vienkāršs ir notikums, tik varens ir piemērs, kas mums šeit tiek rādīts. Spitālīgo piemērs mums māca ticēt, Jēzus piemērs – mīlēt. Bet ticība un mīlestība – tā ir visa kristīga cilvēka dzīve, – kā jau bieži esmu sacījis. Ticība saņem, savukārt mīlestība dod; ticība ved cilvēku pie Dieva, bet mīlestība ved Dievu pie cilvēkiem; ticībā cilvēks spēj darīt labu Dieva priekšā, savukārt mīlestībā viņš dara labu cilvēkiem. Jo tas, kurš tic, saņem no Dieva visas lietas, viņš ir svētīgs un bagāts, tādēļ viņam pašam nekas vairāk nav vajadzīgs, un visa viņa dzīve un darbs nes labumu viņa tuvākajam; šis cilvēks ar savu mīlestību visu dara sava tuvākā labā – kā Dievs ir darījis viņa labā, ļaudams caur ticību iemantot visas lietas. Tā ticīgais saņem visus dārgumus no augšienes, caur ticību, un arī pats dod visu labo – no sevis, caur mīlestību. Darbu svētie ar saviem nopelniem un labajiem darbiem, ko tie dara tikai paši savā labā, neganti cīnās pret šādu kristīgu dzīvi. Jo šādi ļaudis dzīvo tikai paši sev un dara labu bez ticības.

I

Pirmkārt, ticības daba ir tāda, ka tā droši paļaujas uz Dieva žēlastību un uzticas tai bez kādas šaubīšanās, domādama, ka Dievs to noteikti uzlūkos un nepametīs. Jo, kur nav šādas domas un paļāvības, tur nav arī īstas ticības, tāpat arī nav īstas lūgšanas un Dieva meklēšanas. Bet, kur ir ticība, tur tā dara cilvēku drosmīgu un izslāpušu pēc Dieva; ticīgais uzdrīkstas droši izteikt savas vajadzības Dieva priekšā un ar vislielāko nopietnību lūgt Viņa palīdzību.

Tādēļ nepietiek tikai ticēt, ka Dievs ir, un teikt daudz lūgšanu, kā tagad, diemžēl, ir ierasts. Tev jāraugās šo spitālīgo cilvēku piemērā – šeit redzi, kā jāizturas ticībai – tai bez kādu meistaru pamācībām ir jāprot auglīgi lūgt. Šai piemērā redzi, ka spitālīgie ir iemantojuši labas domas par Kristu un prieka pilnu paļāvību uz Viņu; šie ļaudis nešaubīdamies sagaida, ka Viņš būs tiem žēlīgs. Šis pieņēmums dara viņus tik drosmīgus un izslāpušus pēc Kristus žēlastības, ka viņi pavisam bezbailīgi runā ar Kristu par savu postu un ar vislielāko dedzību, skaļā balsī sauc pēc Viņa palīdzības. Jo, ja spitālīgie jau iepriekš nebūtu iedomājušies, ka sagaidīs palīdzību no Kristus, viņi drīzāk gan būtu palikuši mājās vai vismaz nebūtu steigušies Jēzum pretī, nebūtu lūguši Viņu paceltās balsīs; šaubas būtu devušas viņiem citādu padomu, proti: Ko lai darām? Kas zina, vai Viņš grib, lai Viņu lūdzam? Droši vien Viņš mūs neuzlūkos!

Šāda svārstīšanās un šaubas dara lūgšanu kūtru, tās neļauj lūgt paceltā balsī, nedz steigties Jēzum pretī. Šaubas gan ļauj mums murmināt daudz vārdu un dziedāt dziesmas bez kādas patikas, taču šaubu pilna sirds nelīdz, bet vēlas jau iepriekš būt pārliecināta, ka lūgšana tiks uzklausīta; bet tāda vēlēšanās nav nekas cits, kā Dieva izaicināšana. Turpretī īsta ticība nešaubās par Dieva žēlīgo prātu, tādēļ ticības lūgšana ir tikpat stipra un nešaubīga, kā pati ticība. Ne velti Sv. Lūka, runādams par spitālīgajiem, norāda trīs lietas: pirmkārt, viņi ir steigušies Jēzum pretī; otrkārt, viņi ir stāvējuši; treškārt, viņi ir saukuši paceltā balsī. Šīs trīs lietas cildina viņu ticību un rāda mums piemēru.

Steigšanās pretī Jēzum ir drosme, kura rodas no priecīgas paļāvības. Stāvēšana ir stingrība un nepaļaušanās šaubām. Saukšana ir dedzīga vēlme lūgt – tā rodas no paļāvīgās Dieva žēlastības gaidīšanas. Turpretī bezspēcīgās šaubas nesteidzas, nestāv un nesauc, bet novēršas un liecas, nokar galvu un satver to rokās, atpleš muti un tikai murmina: Kas zina? Kas zina? Kaut varētu droši zināt! Ko tad, ja tā nenotiks? Šādus un līdzīgus vārdus nemitīgi atkārto šaubas; jo tām nav labu domu, nedz paļāvīgas Dieva žēlastības gaidīšanas. Šaubas no Viņa neko negaida, tādēļ arī neko nesaņem, – kā Sv. Jēkabs 1: 6 – 8 saka: “Kas lūdz, lai lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems.” Un tad tādi ļaudis, kuri, līdzīgi negudrajām jaunavām, ir izšķieduši visu eļļu, nāk ar saviem tukšajiem lukturiem, tas ir, ar saviem darbiem, un domā, ka Dievam vajadzētu uzklausīt viņu lūgšanas un atdarīt tiem Debesu Valstības vārtus; taču Viņš to nedarīs.

Redzi, tādas labas domas jeb priecīga paļāvība un visa labā gaidīšana no Dieva – vai kā citādi to vēl varētu nosaukt – ir kristīgā ticība un sirdsapziņas miers, kas smeļams Rakstos un pie kura ir jānonāk, lai iemantotu pestīšanu. To nav iespējams sasniegt ar darbiem un pamācībām – kā redzēsim šajā piemērā, un bez šādas paļāvības sirdī neviens darbs nav labs. Tādēļ uzmanies – ir daudz tukšu salmu kūlēju, kuri grib mācīt par ticību un sirdsapziņu, lai gan paši no šīm lietām nezina vairāk, kā jebkurš neaptēsts bluķis. Viņi domā, ka ticība ir snaudoša, bezdarbīga lieta, kas apslēpta dvēselē, un pietiek, ja sirds tic, ka Dievs ir Dievs. Bet šeit tu redzi, ka ticība ir dzīva un spēcīga – tā dara sirdi gluži citādu un pārvērš cilvēku tā, ka tas gaida no Dieva tikai žēlastību; tādēļ ticība liek cilvēkam steigties un stāvēt, dara viņu drosmīgu, māca saukt un lūgt Dievu par visām vajadzībām.

Un vēl ticībai ir raksturīgi tas, ka tā nemaz negrib jau iepriekš zināt un būt pārliecināta, ka ir žēlastības cienīga un tiks uzklausīta; šāda vēlme arvien redzama pie šaubīgajiem, kuri cenšas satvert Dievu, Viņu izaicinādami – gluži kā akls cilvēks, kas taustās gar sienu un mēģina satvert Dievu, gribēdami Viņu sajust un būt droši, ka Dievs viņiem neizspruks no rokām. Vēstulē ebrejiem 11: 1 sacīts: “Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām,” tas ir, ticība turas pie lietām, kuras nevar ne redzēt, ne sajust – ne miesā, ne dvēselē. Ticība gaida no Dieva visu labo, paļaujas uz Viņu un droši uzticas Viņam, nešaubīdamās, ka saņems to, ko ir gaidījusi. Un tai arī notiek tieši tā – gaidītais kļūst sajūtams un saņemams bez īpašas prasīšanas un meklēšanas, tieši caur šādu gaidīšanu un ticību.

Jo – saki man, kurš gan šiem spitālīgajiem bija devis kādu vēstuli un zīmogu, kas apliecinātu, ka Kristus viņus uzklausīs? Vai tad šie cilvēki bija sajutuši Viņa žēlastību? Ko tad viņi zināja par Kristus laipnību un labestību, kā viņi varēja būt par to tik pārliecināti? Tie tikai brīvi un droši paļāvās uz vēl nesajusto, neiepazīto, nepārbaudīto žēlastību, kas bija gaidāma no Jēzus. Viņu priekšā nebija nekādu pēdu, kurās varētu iet, lai sajustu, ko Jēzus grib darīt. Spitālīgie uzlūko vienīgi Kristus labestību, un tā viņos rada cerību un paļāvību uz to, ka Viņš šos ļaudis neatstās nelaimē. Bet no kurienes spitālīgie bija smēlušies Kristus žēlastības atziņu? Jo viņiem taču jau iepriekš bija par to jāzina, lai cik nepieredzējuši viņi būtu bijuši. Nav šaubu, ka šie ļaudis to uzzinājuši no labajiem vārdiem, ko bija dzirdējuši par Jēzu – kaut arī viņi paši neko no tā nebija sajutuši un pieredzējuši. Jo Dieva žēlastībai ir jātiek sludinātai Vārdā, un ļaudīm uz to ir jāpaļaujas, pirms vēl viņi paši to varējuši sajust un pārbaudīt – to arī tālāk redzēsim.

Trešā ticības īpašība ir tāda, ka ticība nerāda un nepiedāvā Dievam savus nopelnus; tā arī negrib nopirkt Dieva žēlastību, kā to dara šaubīgie un liekuļi, bet nāk pie Dieva bez nopelniem, turēdamās tikai pie tīrās, nepelnītās Dieva žēlastības un paļaudamās tikai uz to; jo ticība nevar paciest sev līdzās nekādus darbus un nopelnus – tā pilnīgi un nedalīti paļaujas un padodas gaidāmajai žēlastībai, pat nepamanīdama nekādus darbus un nopelnus. Jā, ticība redz: Dieva žēlastība ir tik liela, ka salīdzinājumā ar to, visi darbi un nopelni nav nekas cits, kā tikai grēki. Tādēļ pats sevī ticīgais atrod tikai pilnīgu nopelnu trūkumu, atzīstot, ka ir drīzāk Dieva dusmu, nevis žēlastības cienīgs. Un to viņš dara bez kādas liekuļošanas, jo redz, ka būtībā un patiesībā viss ir tieši tā.

To šeit lieliski apstiprina spitālīgo piemērs – šie ļaudis, kuriem nav nekādu nopelnu, sagaida no Kristus žēlastību. Vai gan viņi paši iepriekš ir darījuši Kristum ko labu? Tie taču nav Viņu pat redzējuši, kur nu vēl Viņam kalpojuši! Turklāt vēl šie ļaudis bija saslimuši ar spitālību, tā, ka, ievērojot Bauslības noteikumus, 3. Mozus 13, Kristus būtu varējis no viņiem vairīties un novērsties – tas būtu pamatoti un pareizi. Jo būtībā un patiesībā spitālīgajiem trūka jebkādu nopelnu, turklāt, ja Kristus nebūtu gribējis nekādā veidā saistīties ar šiem ļaudīm un tie pat neuzrunātu viņus, tas būtu pamatoti. Tādēļ spitālīgie stāv tālu no Kristus, atzīdami savu necienīgumu. Tā arī ticība stāv iztālēm, tomēr steidzas Dievam pretī un sauc Viņu; jo tā atzīst patiesību – ka nav Dieva žēlastības cienīga un tai nav nekā cita, uz ko varētu paļauties, kā vien visiem zināmā un plaši izdaudzinātā Dieva žēlastība. Šāda dvēsele arī meklē Dieva žēlastību, stāvēdama iztālēm un būdama gluži tukša. Jo žēlastība negrib sev līdzās redzēt mūsu darbus un nopelnus – tā grib nākt nepelnīta – kā Kristus nāk šajā ciemā pie spitālīgajiem – lai tās slava paliktu tīra un neaizēnota.

Redzi, tā šīs lietas jauki saskan kopā – Dieva mīlestība sniedz savu žēlastību bez nopelniem un atlīdzības, neko neņemdama un neprasīdama pretī; un ticība bez kādiem nopelniem saņem Dieva žēlastību, neko nesniegdama pretī; tā bagātais un nabagais nāk viens pie otra. To apliecina arī spitālīgo vārdi: apžēlojies par mums! Kas meklē apžēlošanu, tas neko nepērk un nemaina, bet sauc pēc žēlastības un žēlsirdības, lai gan zina, ka nav tās cienīgs un ir pelnījis pavisam ko citu.

Redzi, tas ir patiesi kristīgas ticības piemērs, kas mums pietiekami labi māca, kā jāizturas, ja gribam atrast žēlastību, kļūt dievbijīgi un iemantot pestīšanu. Papildus šai mācībai gūstam arī pamudinājumu ticēt – lai mēs labprāt ticētu tā, kā šeit ir mācīts ticēt. Šis pamudinājums ir tāds, ka redzam: šāda ticība nekļūdās; tai notiek, kā tā ticējusi, un šādas ticības lūgšana noteikti tiek uzklausīta. Sv. Lūka raksta, cik žēlīgi un labprāt Kristus šos ļaudis ir uzlūkojis un uzklausījis. Viņš saka:

Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādieties priesteriem!”

Cik laipni mūsu Kungs ar šo piemēru aicina visas sirdis pie sevis un mudina tās ticēt! Jo nav šaubu, ka Viņš ikvienam cilvēkam darītu to, ko ir darījis šiem spitālīgajiem – ja vien mēs spētu brīvi un droši sagaidīt no Viņa žēlastību un visu labo. Īstai ticībai un kristīgai sirdij ir jārīkojas tieši tā, kā māca šo spitālīgo piemērs. Kristus šeit parāda, cik labprāt Viņš redz, ka ļaudis ar prieku paļaujas uz Viņa labestību, pirms vēl ir to iepazinuši un sajutuši. Viņš bez vilcināšanās uzklausa šo cilvēku lūgumu; Kristus nav iepriekš teicis, ka Viņš to grib darīt – brīnums ir jau noticis, Kristus šiem ļaudīm ir darījis to, ko viņi gribējuši. Kristus nesaka: jā, Es par jums apžēlošos, un jūs tapsit šķīsti; Viņš saka: “Ejiet, rādieties priesteriem!” Itin kā Viņš teiktu: nekādi lūgumi nav vajadzīgi – jūsu ticība jau to visu ir saņēmusi un iemantojusi, pirms vēl esat sākuši lūgt. Manā priekšā jūs jau esat kļuvuši šķīsti – tiklīdz sākāt gaidīt no Manis to, ka Es jūs šķīstīšu. Nekas vairāk arī nav vajadzīgs – ejiet tikai un rādiet savu šķīstību priesteriem! Jūs kļūsit tādi, par kādiem Es jūs uzskatu un kādi jūs ticībā cerat kļūt. Kristus nebūtu sūtījis šos cilvēkus pie priesteriem, ja nebūtu viņus uzskatījis par šķīstiem un negribētu darīt tā, lai viņi kļūtu šķīsti.

Redzi, tik varena un spēcīga ir ticība – tā saņem no Dieva visu, ko vēlas; tas viss Dieva priekšā tiek uzskatīts par jau notikušu, pirms vēl ir ticis lūgts. Pravietis Jesaja 65: 24 par to ir sacījis: “Un notiks, pirms vēl viņi sauc, Es viņiem jau atbildēšu, un, kamēr viņi vēl runā, Es viņus jau uzklausīšu.” Ne tādēļ, ka mūsu ticība vai mēs paši būtu tā cienīgi, bet gan tādēļ, ka Dievs mums parāda savu neizteicamo labestību un labprātības pilno žēlastību, mudinādams mūs ticēt un ar priecīgu, nešaubīgu sirdsapziņu sagaidīt no Viņa visu labo, nevis mēģināt Viņu satvert ar rokām vai izaicināt. Tā arī šeit redzi, ka mūsu Kungs uzklausa spitālīgos, pirms vēl tie ir saukuši pēc palīdzības, un ir gatavs darīt visu, pēc kā viņu sirdis tiecas, pirms vēl viņi ir izteikuši savu lūgumu. “Ejiet,” Kristus saka – Es jums neko nesolu; ar jums jau ir noticis tik daudz, ka nekāda solīšana nav vajadzīga; ejiet – jūs esat saņēmuši to, ko lūdzāt. Vai tas nav spēcīgs pamudinājums, kas spēj darīt sirdi prieka pilnu un dedzīgu. Redzi, nu Kristus ļauj šiem cilvēkiem sajust un pat ar rokām sataustīt Viņa žēlastību, jā, šī žēlastība pati mūs satver. Tas sakāms par šī Evaņģēlija pirmo daļu.

Nu mums jāaplūko arī otra šī kristīgās dzīves piemēra daļa. Spitālīgie mums ir mācījuši ticēt; savukārt Kristus mums māca mīlēt. Mīlestība dara tuvākajam to, ko tā redz, ka Kristus ir darījis mums, – kā Viņš saka Jņ. 13: 15: “Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā es jums esmu darījis.” Un nedaudz tālāk, 34 – 35. pantā: “jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ka jums būs mīlestība savā starpā.” Vai gan tas nozīmē ko citu, kā: nu jūs caur Mani ticībā esat iemantojuši visu, kas Es esmu un kas Man pieder; Es pats nu piederu jums; caur Mani jūs esat kļuvuši bagāti un piepildīti. Jo visu, ko Es daru un mīlu, Es daru un mīlu ne sevis paša, bet jūsu labā – Es domāju tikai par to, kā varu būt jums noderīgs un palīdzēt, kā piepildīt un sniegt jums to, kas vajadzīgs. Tādēļ sekojiet šim piemēram un atcerieties, ka ikvienam no jums pienākas darīt otram tā, kā Es jums esmu darījis; domājiet tikai par to, kā turpmāk dzīvot sava tuvākā labā un darīt to, kas viņam ir vajadzīgs un nāk par labu. Jūsu ticībai pietiek ar manu mīlestību un žēlastību; tā arī jūsu mīlestībai ir jādod viss labais citiem cilvēkiem.

Redzi, tāda, pavisam īsi runājot, ir kristīga dzīve; te nav vajadzīgas daudzveidīgas grāmatas un mācības – pilnīgi pietiek ar šīm divām lietām. Tā arī Sv. Pāvils Gal. 6: 2 saka: “Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu.” Un Fil. 2: 4 – 6 apustulis saka: “Neraudzīsimies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.” Uzlūkosim pašu Kristu kā piemēru – Viņš, būdams pats Dievs, tomēr kļuva par mūsu kalpu – Viņš kalpoja mums un mūsu labā mira apkaunojošā nāvē. Šai kristīgajai, vieglajai, prieka pilnajai dzīvei ļaunais gars ir visniknākais ienaidnieks, un vislielāko postu tas spēj nodarīt tieši ar cilvēku mācību palīdzību, – kā tālāk dzirdēsim. Jo patiesi – šeit Evaņģēlijs pavisam īsi norāda, kādai jābūt kristieša dzīvei, proti – viņa sirdij jābūt labai pret Dievu un labprātīgai pret cilvēkiem – tāda ir kristīgas dzīves būtība.

Labā sirds un ticība pati cilvēkam māca, kā lūgt. Jā, vai gan šāda ticība ir kas cits, kā viena vienīga lūgšana? Ticīgs cilvēks vienmēr un bez mitas sagaida Dieva žēlastību; bet, ja viņš to negaida, tad vismaz ilgojas pēc tās no visas sirds. Un tieši šīs kristīgās ilgas ir īstā lūgšana, kādu Kristus mums māca un pats Dievs prasa; tieši šāda lūgšana iemanto un spēj paveikt visas lietas. Un, tā kā ticība paļaujas nevis uz sevi, saviem darbiem vai cienīgumu, bet tikai uz Dieva žēlastību, tai arī notiek tā, kā tā tic, gaida, lūdz un ilgojas. Tādēļ pravietis Caharija sauc Garu par žēlastības un lūgšanas Garu – kā Dievs Cah. 12: 10 saka: “Pār Dāvida namu un Jeruzālemes iedzīvotājiem Es izliešu žēlastības un lūgšanas Garu – tādēļ, ka ticība atzīst Dieva žēlastību un nemitīgi tiecas pēc tās.

Savukārt mīlestība pati māca cilvēkam, kā darīt labus darbus; jo labi darbi ir tikai tie, kuri kalpo un nāk par labu tuvākajam. Jā, vai gan šāda mīlestība ir kas cits, kā nemitīga darbošanās tuvākā labā, tā, ka labajiem darbiem ir mīlestības vārds, tāpat kā lūgšanai – ticības vārds! Arī Kristus Jņ. 15: 12 – 13 saka: “Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” Tas ir, it kā Viņš sacītu: visus savus darbus Es esmu darījis tikai jūsu labā, un arī savu dzīvību atdodu par jums; tā ir vislielākā mīlestība jeb lielākais mīlestības darbs. Ja man būtu zināms kāds vēl lielāks mīlestības darbs, Es arī to būtu darījis jūsu labā; tādēļ arī jums pienākas citam citu mīlēt, tā, lai jūs viens otram darītu tikai labu. Es neprasu, lai jūs darītu vairāk, un nesaku, lai ceļat Man baznīcas, ejat svētceļojumos, gavējat, kļūstat par mūkiem un priesteriem, pieņemat vienu vai otru kārtu. Jūs darāt manu prātu un kalpojat Man, ja darāt labu cits citam. Rūpējieties nevis katrs par sevi, bet viens par otru – tad būsit pārpārēm piepildījuši Manu bausli.

Kristus šai vietā saka “draugi”. Tas nenozīmē, ka Viņš gribētu, lai mīlam tikai draugus, bet ne ienaidniekus. Mūsu Kungs skaidri saka: “Ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem.” “Savi draugi” ir kas vairāk, nekā vienkārši “draugi”. Var būt tā, ka tu esi mans draugs, taču es neesmu tavs draugs, tas ir – es varu tevi mīlēt un uzskatīt par savu draugu, izrādīt tev savu draudzību, lai gan tu joprojām mani ienīsti un paliec mans ienaidnieks. Gluži kā Kristus Ģetzemanes dārzā saka Jūdam: “Draugs, kāpēc tu esi šeit?” Jūda bija Viņa draugs, lai gan Kristus bija Jūdas ienaidnieks; jo Jūda uzskatīja Kristu par savu ienaidnieku un ienīda Viņu; Kristus mīlēja Jūdu un uzskatīja Viņu par savu draugu. Ir nepieciešama brīva un pilnīga mīlestība pret ikvienu cilvēku.

Redzi, par to runā Sv. Jēkabs, savā vēstulē 2: 26 sacīdams: “Ticība bez darbiem ir nedzīva.” Kā miesa bez gara, tā arī ticība bez darbiem ir nedzīva. Nav iespējams, ka ticība cilvēkā būtu, tomēr paliktu bezdarbībā, jo ticība ir dzīva un nemiera pilna. Cilvēkiem neklājas pievilt pašiem sevi un domāt, ka viņiem ir ticība, ja viņiem no tās nav ne miņas. Tiem jāuzlūko pašiem savi darbi un jāraugās, vai tie mīl savu tuvāko un dara viņam labu. Ja viņi to dara, tā ir zīme, ka viņiem ir pareiza ticība; bet, ja nē – tie par ticību ir tikai dzirdējuši, un viņiem notiek tāpat, kā cilvēkam, kurš raugās spogulī – aizgājis no spoguļa, viņš sevi vairs neredz un, uzlūkodams citas lietas, pavisam aizmirst savu attēlu spogulī – kā Sv. Jēkabs 1: 23 – 24 saka. (Šos Jēkaba vārdus maldinātāji un aklie meistari ir tā izstaipījuši, ka pavisam iznīcinājuši ticību un sludinājuši tikai darbus, itin kā taisnība un pestīšana būtu atkarīga nevis no ticības, bet no darbiem. Šai lielajai tumsonībai viņi vēlāk pievienojuši vēl lielāku, turpmāk mācīdami vairs tikai tādus labos darbus, no kuriem cilvēkiem nav nekāda labuma, tā, piemēram, gavēt, teikt daudz lūgšanu, neēst gaļu, sviestu, olu, pienu, celt baznīcas, klosterus, kapellas, altārus, noturēt mises, vigilijas un lūgšanu stundas, valkāt pelēkas, baltas, melnas drānas, utt. No tā visa neviens cilvēks negūst nekādu labumu; Dievs pamatoti nolād šādus nederīgus darbus. Bet Sv, Jēkabs grib redzēt darbus, kuri nes labumu tuvākajam; jo kristīga dzīve nav nekas cits, kā ticība un mīlestība. Mīlestība – tas nav nekas cits, kā – darīt labu un būt noderīgam visiem cilvēkiem, kā draugiem, tā arī ienaidniekiem. Ja ticība ir pareiza, tad jābūt arī mīlestībai; ticīgs cilvēks mīlestībā dara citiem cilvēkiem to, ko Kristus ir darījis viņam un ko viņš saņēmis ticībā. Tā nu ikvienam ir jāuzmanās, lai viņa sirdī ticības vietā neatrastos tikai sapņi un tukšas iedomas un viņš nepieviltu pats sevi. Neviena cita lieta neļauj tik skaidri atpazīt ticību, kā mīlestības darbi. Tādēļ arī pats Kristus norāda šo zīmi un saka: “No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” Un Sv. Jēkabs grib sacīt: uzmanies! Ja tava dzīve nerit kalpošanā citiem, ja tu dzīvo pats sev un nerūpējies par savu tuvāko, tad tava ticība nav gluži nekas. Jo tu nedari otram to, ko Kristus ir darījis tev, jā, tu netici, ka Kristus tev ir darījis labu – citādi arī tu pats darītu labu savam tuvākajam. To pašu grib teikt arī Sv. Pāvils 1. Kor. 13: 2: “Ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. ” Arī šie apustuļa vārdi nenozīmē, ka ar ticību nepietiktu, lai cilvēks kļūtu dievbijīgs, bet gan – ka šīm lietām – ticībai un mīlestībai – kristīgā dzīvē ir jābūt cieši saistītām un nešķiramām. Bet pārgalvīgi ļaudis domā tās nošķirt vienu no otras; viņi grib tikai ticēt, nevis mīlēt – tie nicina savu tuvāko, tomēr grib sev paturēt Kristu. Šāds nodoms ir aplams un nevar izdoties. Arī mēs sakām: ticība sevī ietver visas lietas un ir vienīgā, kas spēj cilvēku atpestīt, tātad pestīšanai nav vajadzīgs nekasa vairāk, kā vien ticība. Taču tas nenozīmē, ka ticība būtu bezdarbīga – tā dara daudz, taču visi ticības darbi tiek darīti tuvākā, nevis paša darītāja labā; jo ticībai darbi nav vajadzīgi – tai pietiek ar Kristu. Ja ticība tā nerīkojas, tā nav īsta un pareiza. Tātad ticības darbi ir mīlestības darbi. Bet aklie ceļa rādītāji grib mācīt darbus un iegalvot, ka tie nepieciešami, lai pats darītājs iemantotu pestīšanu. Tā ir pati lielākā aplamība un visu maldu maldi, jo tie posta gan ticību, gan mīlestību, noliedzot visu kristīgo dzīvi un tās īsto piemēru. Šādi skolotāji atņem darbus mūsu tuvākajam un sniedz tos pašam darītājam, itin kā viņam tie būtu nepieciešami. Te nu vairs nav vietas ticībai, kura zina, ka mūsu darbi ir vajadzīgi un nāk par labu nevis mums pašiem, bet tikai mūsu tuvākajam. Tā nu šīs lietas ir savstarpējā pretrunā: ticība sniedz darbus tuvākajam un dara tos mīlestībā; turpretī aklie meistari rauj darbus projām no mūsu tuvākā un saista tos pie mūsu pašu personas, nomākdami un iznīcinādami gan mīlestību, gan ticību, panākdami to, ka cilvēks mīl tikai pats sevi un tiecas iemantot pestīšanu, paļaudamies uz saviem darbiem. Tā sirdsapziņas neizbēgami kļūst apgrūtinātas un bailīgas; ļaudis izbijušiem ķeras pie daudziem un dažādiem pašu izraudzītiem darbiem – ceļ baznīcas, daudz lūdz, gavē par godu svētajiem un dara citas līdzīgas lietas, kuras nevienam nenes nekādu labumu. Te nu rodas viss posts un nelaimes, ko tagad redzam klosteros, augstās skolās un citur.)

Nu aplūkosim Kristus mīlestības darbu, kas atklājas šajā piemērā. Vai gan Kristū atrodams kas cits, kā vien mīlestība? To katrs pats var saskatīt un atzīt. Vispirms – vai tad Viņam būtu vajadzīgs doties cauri visai Samarijai un Galilejai? Vai kāds Viņam par šo ceļojumu ko deva, vai kāds Viņam bija lūdzis iet tik garu ceļu? Vai tad nav acīmredzams, ka Kristus to visu ir darījis bez atlīdzības un brīvprātīgi, neko nesaņemdams pretī? Viņš nāk pats pēc savas gribas, nesaukts un nemeklēts, tā, ka neviens nevar lepoties, it kā būtu Viņa apciemojumu nopelnījis vai izlūdzies. Tā nu šeit pavisam nepārprotami redzam, ka Kristus neko nedara pats savā, bet tikai citu labā; turklāt Viņš to dara pat nelūgts un pilnīgi bez atlīdzības, tikai no savas žēlastības un mīlestības.

Tāpat arī – kādēļ mūsu Kungam vajadzēja iet tieši uz šo ciemu? Kas Viņam to bija lūdzis? Kas Viņam par to kaut ko deva? Vai nav tiesa – Viņš aizsteidzas priekšā visiem nopelniem, visām lūgšanām un sniedz savu mīlestību par brīvu, bez atlīdzības, nemeklēdams nekādu labumu pats sev, bet kalpodams tikai citiem un labinādams visas sirdis, lai tās ticētu Viņam. Redzi, tāds tikums ir mīlestība, kas dara darbus un dzīvo tikai sava tuvākā labā, rīkodamās pilnīgi nesavtīgi un nākdama pretī ikvienam. Ja gribi būt kristietis, tev jāuzlūko šāda dzīve un darbi un salīdzinājumā ar to jāvērtē pašam sava dzīve; tev jānovērš skatiens no visiem tiem darbiem, kuriem ir citāda daba, lai cik lieli tie būtu – pat tad, ja – kā apustulis saka 1. Kor. 13: 2 – tu spētu kalnus pārcelt.

Otrkārt, redzi, kā Kristus dara labu, nekaitēdams citiem, jā, pasargādams citus no zaudējumiem. Jo atrodas tādi, kuri dara labu, radīdami citiem zaudējumus; tie, kā mēdz sacīt, upurē grasi, bet nozog zirgu. Tā rīkojas tie, kuri dod žēlastības dāvanas no netaisni iegūtas mantas; tādiem Dieva Jes. 61: 8 saka: “Es, Tas Kungs, mīlu taisnību un ienīstu laupījumu.” Bet šādā veidā tagad tiek doti gandrīz visi ziedojumi un celti visi klosteri, kuri izšķērdē ļaužu sviedrus un asinis, bet vēlāk mēģina samaksāt par to Dievam ar misēm, vigilijām, rožukroņiem, ziedojumiem vai dažreiz arī ar žēlastības dāvanām. Visa šī mīlestības parādīšana notiek, izlietojot svešu mantu; tā ir kalpošana Dievam, dzīvojot bagātībā un pārticībā. Tāda apkaunojoša labdarība tagad ir ļoti izplatīta nelaime. Turpretī Kristus šeit nevienam nerada zaudējumus, bet drīzāk gan pasargā cilvēkus no tiem; Viņš mudina spitālīgos doties pie priesteriem, lai arī viņu tiesības netiktu aizskartas.

Tā Kristus dara savu labo darbu, dziedinādams spitālīgos, itin kā tieši viņu dēļ būtu nācis uz šo ciemu; Viņš žēlīgi uzlūko šos ļaudis un labprāt tiem palīdz. Turklāt Viņš pasargā arī priesterus un rīkojas tā, lai viņi netiktu aizskarti – lai gan pret šiem vīriem Kristum nav nekāda pienākuma. Jo, tā kā mūsu Kungs šķīstīja spitālīgos pārdabiskā veidā, bez priesteru līdzdalības, Viņš būtu varējis nelikt šiem ļaudīm rādīties priesteriem, bet sacīt: Bauslībā paredzētais priesteru uzdevums pie šiem ļaudīm nav ticis pildīts, tādēļ arī priesteru amatam šeit nekāds gods nepienākas – un tas būtu taisnīgi. Taču mīlestība nestrīdas un netiesājas, tā grib tikai darīt labu, tādēļ tā dara vairāk, nekā prasa pienākums, un paceļas pāri visām tiesībām. Tā arī Sv. Pāvils 1. Kor. 6: 1 saka, ka kristiešiem neklājas citam citu tiesāt, jo mīlestība nemeklē un neprasa ievērot savas tiesības, bet raugās tikai, kā darīt labu; tādēļ arī citā vietā, 1. Kor. 13: 1 apustulis saka: “Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš un šķindošs zvārgulis,” kas neko nevar paveikt. Tādi, patiesi, tagad ir izglītotie vīri, kuri daudz zina mācīt par tiesībām, taču viss, ko viņi māca, ir nekristīgi un vēršas pret mīlestību. Es nerunāju par tiem, kuriem ir pienākums tiesāt; jo, tā kā dažiem nekristīgiem cilvēkiem tiesības ir svarīgākas par mīlestību, tiesnešiem ir jābūt klāt un jāspriež taisnīgi, lai nenotiktu kas ļaunāks. Nav kristīgi cilvēkus kārt un sodīt uz moku rata, taču, lai apturētu slepkavas, ir nepieciešams darīt arī to. Nav kristīgi arī ēst un dzert, tomēr to nākas darīt. Tie visi ir vajadzīgi darbi, kuri nepieder kristīgai dzīvei; tādēļ ar tiem nepietiek, lai cilvēks dzīvotu kā kristietis. Arī laulātā darbs nav kristīgs; taču tas ir nepieciešams, lai izvairītos no vēl ļaunākiem darbiem; un tā joprojām.

Treškārt, Kristus vēl jo skaidrāk parāda savu mīlestību, dāvādams to cilvēkiem, kuri atbild ar nepateicību, un lielākā daļa ir tieši tādu ļaužu – Viņš šķīstī desmit spitālīgos, taču tikai viens no tiem Viņam pateicas. Ja mūsu Kungs šai vietā būtu gribējis vairāk palikt pie savām tiesībām, nekā parādīt mīlestību – kā ļaudis mēdz darīt un kā māca pati cilvēka daba – Viņš būtu varējis pārējos deviņus atkal darīt spitālīgus. Taču Viņš ļauj tiem iet savu ceļu un izmantot Viņa mīlestību un labo darbu, kaut arī tie pateicības vietā atbild Kristum ar ienaidu. Tāpat arī priesteriem Kristus neliedz gūt savu labumu – Viņš ļauj tiem saņemt godu un īstenot savas tiesības, lai gan Viņam nebūtu nekāda pienākuma, nedz vajadzības to darīt. Bet priesteri Viņam pateicas savā veidā – novērsdami spitālīgos no viņa un likdami tiem ticēt, ka viņus šķīstījis nevis Kristus, bet upuris un paklausība Bauslībai. Tā priesteri izposta spitālīgo vīru ticību, darīdami Kristu tiem netīkamu un nicināmu, itin kā Viņš būtu ķēries pie svešas mantas.

Jo ir ļoti ticams un arī Evaņģēlija vārdi ļauj noprast, ka priesteri ir noklaušinājuši spitālīgos. Tādēļ viņi noteikti būs teikuši daudz niknu vārdu par Kristu, gribēdami noskaņot šos ļaudis pret Viņu; turpretī Bauslības darbus un upuri tie noteikti ir slavējuši, tā iznīcinādami viņu sirdīs radušos ticību un Kristus vietā likdami paši sevi. Spitālīgie arī ir uzņēmuši priesteru vārdus un sākuši domāt par Kristu tā, kā tie viņiem iestāstījuši; viņi ir kļuvuši par īstiem Kristus ienaidniekiem. Viņi ir piedēvējuši šķīstīšanas brīnumdarbu Dievam – tā, it kā būtu panākuši ar savu upuri un nopelnu, nevis saņēmuši no Kristus, no Viņa žēlastības. Tā viņi gan miesīgi ir šķīstīti un atbrīvoti no spitālības, taču nu krituši garīgas spitālības postā, kas ir tūkstoškārt briesmīgāks. Bet Kristu ļauj, lai gan vieni, gan otri bauda Viņa žēlastību; Viņš nerunā par savām tiesībām, bet slavas un pateicības vietā saņem naidu un nelabvēlību. Te nu arī mēs varam mācīties, ka dažkārt mēdz būt labāk, ja Dievs mums nedod to, ko lūdzam. Šiem spitālīgajiem būtu bijis labāk, ja tie būtu palikuši nešķīsti, nekā, ja tie savas miesīgās šķīstības dēļ krīt šādā lielā garīgā nešķīstībā.

Iegaumē labi šo piemēru un vadi savu dzīvi tā, lai savus labos darbus darītu ne tikai nekaitējot citiem, bet gan – lai viņi būtu ieguvēji! Turklāt tev jāmācās darīt labu ne tikai draugiem un dievbijīgiem cilvēkiem, bet arī jābūt gatavam pieredzēt, ka lielākajai daļai ļaužu darīt labu ir gluži veltīgi, un tu pats kā algu arvien saņem nepateicību un naidu. Ja tev tā notiek, tas nozīmē, ka ej pareizo ceļu, sekodams pa pēdām savam Kungam Kristum. Kamēr tik tālu vāl neesi ticis, tev neklājas sevi uzskatīt par īstu, pilnīgu kristieti, kaut arī tu valkātu vai desmit astru kreklu, gavētu katru dienu, tāpat arī ik dienas noturētu mises, lūgtu psalmu vārdiem, skrietu svētceļojumos, ziedotu baznīcām vai gadadienām; jo, ja šie darbi būtu pareizi, arī Kristus tos būtu darījis. Redzi, tāda ir kristieša dzīve. (Bet nu tu arī zini, uz kādu mērķi vērsti Kristus darbi. Tādēļ pievērs šīm lietām vislielāko uzmanību un uzlūko pareizi savu dzīvi. Ja tajā atrodi kādu darbu, kas tev ir vajadzīgs – vai arī tu domā, ka ir vajadzīgs – tavai pestīšanai, tad samin to kājām un pārmet krustu, it kā jau būtu ieraudzījis visus velnus – nerimsties, līdz nonāksi pie īsti kristīgas dzīves un darbiem; tiecies pēc tā, lai tava dzīve būtu vajadzīga un noderīga nevis tev, bet vienīgi tavam tuvākajam. Nolādēts tas, kurš dzīvo un strādā pats sev! Kristus taču nav gribējis darīt pats savu prātu, nedz dzīvot pats sev! Jo šādi mūsu pašu darbi noteikti ved projām no mīlestības un ticības. Tavai pestīšanai nav vajadzīgs un noderīgs neviens cits darbs, kā tikai tas, ka tu tici un ik dienu apliecini darbos savu ticību, raudzīdamies, lai spētu pie tās pastāvīgi palikt un neļautu nekādiem priesteriem aizraut tevi no tās – kā ir noticis ar deviņiem no desmit spitālīgajiem; jo priesteri runā jaukus vārdus un rotājas ar skaistām krāsām. ļauj, lai visi šie darbi tiek ļaudīm – dari tos ikviena cilvēka labā un neraizējies par to, vai tie nesīs labumu, vai izrādīsies veltīgi. Paliec tikai ticībā, kuru tev dod Kristus – ar to tev pilnīgi pietiks – un mīlestībā, kura nodod tevi pašu tavam tuvākajam – tad atradīsi pietiekami daudz darba, un tavu spēku tam visam būs daudzreiz par maz. Jo viss cits, ko tu varētu darīt, nav nekā vērts – kaut arī tie būtu visu svēto darbi. Klausies, ko Sv. Pāvils saka 1. Kor. 18: 3: “Ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.” Nepietiek ar to vien, ka tu palīdzi nabagiem un moki pats sevi; mīlestība jāparāda arī ienaidniekiem; tev jāmet ubaga tarbā visa tava manta līdz ar tevi pašu, neizvēloties, kam gribi darīt vairāk laba, nekā pārējiem. Te tu varētu sacīt: kur tad nu paliks garīdznieki, mūki un mūķenes? Viņi taču nevienam cilvēkam nenes nekādu labumu, bet dara tikai pašu izraudzītos darbus! Es atbildēšu: Kādēļ tu prāto par priesteriem un mūkiem? Kristus taču tev ir pavēlējis sekot nevis priesteriem vai mūkiem, bet Viņam pašam! Ja tie savus darbus nedara ar nodomu kalpot cits citam un turēties pie ticības, tev nav pamata šaubīties, ka viņi pretojas Kristum un ir negudrās jaunavas ar tukšiem, izdzisušiem lukturiem. Viņu dēļ taču cits Kristus nenāks! Par viņiem Sv. Pēteris ir pravietojis 2. Pēt. 2: 1: “Arī jūsu starpā būs viltus mācītāji, kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības,” tas ir, radīs garīgus ordeņus un kārtas, kas ļaužu dvēseles ievedīs tikai pazušanā. Un Sv. Pāvils 2. Tes. 2: 10 – 12 saka: “…tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi. Tādēļ Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, tā ka sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību.” Šajos vārdos ir pravietots par garīgajiem ordeņiem un kārtām – kādi tie būs un no kurienes nāks. Jo tie visi sevi uzskata par ko īpašu un vērtīgāku, nekā visas citas kārtas un parasta kristieša dzīve, taču patiesībā atrodas tālāk no īsti kristīgas dzīves, nekā jebkura cita kārta, un viņiem ir grūtāk pie tās nonākt, nekā visiem citiem ļaudīm, kas dzīvo uz zemes. Jo laulības kārtai un valdībai ir doti savi pienākumi: kam ir sieva, bērni un padotie, tam ir pamats izrādīt tiem mīlestību; jā, tu esi spiests dzīvot un strādāt nevis pats savā labā, bet darīt svešu darbu un to, kas nāk par labu citiem. Ja vien atzīsti ticību un proti pret šīm lietām pareizi izturēties, tev vairs nav pašam savu darbu, un atrodas tik daudz darāmā, ka par saviem īpašajiem darbiem nākas aizmirst. Jo tas, ka tu gavē, strādā, ēd, dzer, guli, ņem sievu – īsi sakot, viss, kas kalpo miesai un mantai, ir vajadzīgs, lai tu varētu dzīvot un uzturēt savu miesu, tā, ka tev būtu iespējams ar to kalpot citiem. Redzi, tāda ir kristieša dzīve. Tādēļ Sv. Pāvils Rom. 13: 8 saka: jums nav cita pienākuma, kā vien – citam citu mīlēt un mīlestībā kalpot citiem cilvēkiem. Tā vari spriest, ka tagad visa pasaule ir garīgo kārtu, tas ir, elles nešķīstības un slepkavu bedru pilna, bet kristīgu dzīvi neviens vairs nepazīst, nerunājot jau nemaz par to, ka pasaulē varētu būt atrodami šādas dzīves piemēri. Tā visa ir pāvesta un viņa nolādēto likumu vaina, kas piesaukusi pār mums Dieva dusmību – kā pravietojuši Sv. Pēteris un Sv. Pāvils.) Ar to pietiktu, runājot par šī Evaņģēlija pirmo daļu; nu aplūkosim arī otro. Evaņģēlists saka:

II

Un notika, ka tie aizejot kļuva veseli.

Līdz šim esam mācījušies, kā darbojas ticība, kāda ir tās daba, no kurienes tā rodas, kāds ir tās iesākums, ko ticība mums nes un cik tīkama tā ir Dievam; tas viss vēl sacīts tikai par kristīgas dzīves iesākumu. Taču ar iesākumu vien nepietiek; ir jāpieaug ticībā un pastāvīgi tajā jāpaliek; jo Kristus Mt. 24: 13 saka: “Kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts,” un Lk. 9: 62: “Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva Valstībai.” Tādēļ šī otrā daļa māca par pieaugšanu ticībā un ticības pilnību.

Ticība jeb sirds paļāvība uz Dievu ir trausla lieta, kuru itin viegli var sagraut, tā, ka cilvēks sāk svārstīties, sastapdamies ar ko iepriekš nepieredzētu. Un ticīgajam itin bieži nākas sastapties ar neskaitāmām briesmām un apgrēcību, ko rada grēks, cilvēka daba, prāts un viņa paša iedomas, cilvēku mācības, svēto piemēri un velni, īsi sakot – ienaidnieki nemitīgi uzbrūk no visām pusēm, tā, ka cilvēks viegli var kļūt nemierīgs, sākt svārstīties vai pievērsties paša izdomātajiem darbiem. Tādēļ Sv. Pēteris 1. Pēt. 4: 18 saka: “Taisnais tikko tiek izglābts.” Tik neganti kārdinājumi cīnās, cenšoties uzveikt šādu ticīgu sirdi. Tā arī Sv. Pāvils 1. Kor. 10: 12 saka: “Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” Apustulis it visās vietās savās vēstulēs māca, ka mums nākas dzīvot nemitīgās raizēs un bailēs, un ir nopietni jāraugās, lai paliekam ticībā; jo – kā viņš saka 2. Kor. 4: 7 – mēs glabājam šo mantu māla traukos, kuri ir viegli sasitami, ja pats Dievs tos nepasargā.

Tādēļ mums nav jākļūst pārdrošiem, bet jābīstas Dieva un jālīdz līdz ar pravieti Jeremiju 17: 17 – lai Viņš sargā mūsu ticību, neļauj mums zaudēt cerības un izbīties Viņa priekšā. Arī šī Evaņģēlija vieta pietiekami skaidri parāda šīs briesmas – te redzam biedinošu piemēru: deviņi no desmit dziedinātajiem spitālīgajiem atkrīt, un tikai viens spēj palikt un pastāvēt ticībā līdz galam. Te notiek tāpat kā ar skaistu koku, kas saplaucis pilnos ziedos. Varētu domāt, ka ikviena zieda vietā ienāksies auglis; taču nāk negaiss, un daudzi ziedi irt bojā, augļi vēl neienākušies nokrīt vai arī tos sagrauž tārpi, un tikai labi ja desmitā daļa no visiem augļiem ienākas. Tāpat – daudz ir to, kuri uzņem Vārdu un sāk ticēt; bet, kā mūsu Kungs Lk. 8: 13 saka, tīrums ir akmeņains, un sēkla bieži nav kritusi tur, kur tai atrastos pietiekami dziļa augsne, vai arī ērkšķi un dadži to nomāc, tas ir, kārdinājumu un vilinājumu dēļ cilvēki atkrīt no ticības un nespēj pastāvēt. Jo, tiklīdz viņiem klājas slikti vai Dievs viņus pārbauda, tie aizmirst Viņa žēlastību un redz vienīgi Dieva dusmas. Tā ticība iznīkst, un cilvēkam paliek tikai nemierīga, izbijusies un izmisusi sirdsapziņa, kas bēg no Dieva, nemaz nerunājot par to, ka tai vajadzētu steigties Viņam pretī, kā tā darījusi sākumā.

Tā nu mēs redzam, ka tad, kad spitālīgie bija sākuši ticēt un gaidīt no Kristus visu labo, Viņš mācīja un pārbaudīja šo cilvēku ticību – mūsu Kungs nevis tai pašā mirklī dziedināja šos vīrus, bet teica tiem savu Vārdu un lika rādīties priesteriem. Ja spitālīgajiem nebūtu bijis ticības, viņu prāts un domas, kas nāk no cilvēka dabas, tūliņ kurnētu un sacītu: kas tad tas? Mēs esam gaidījuši no Kristus lielu labestību un žēlastību, mēs no visas sirds esam ticējuši, ka Viņš mums palīdzēs, taču nu Viņš mums pat nepieskaras, kā ir to darījis, dziedinādams citus cilvēkus, bet tikai uzlūko mūs un tūliņ dodas tālāk! Laikam gan Kristus mūs nicina. Turklāt Viņš pat nesaka, vai grib mūs dziedināt, vai nē, bet ļauj šaubīties; Viņš nesaka neko citu, kā vien – lai rādāmies priesteriem. Kādēļ gan lai mēs viņiem rādītos? Viņi jau zina, ka esam spitālīgi! Redzi, tā nu cilvēka daba sāktu dusmoties un skaisties uz Dievu, tiklīdz Viņš nav darījis to, ko cilvēks grib, vai nav skaidri pateicis, ko grib darīt. Taču šeit ir ticība; tā šādos pārbaudījumos tikai pieaug un pieņemas spēkā, neņemdama vērā to, cik neskaidri šķiet Kristus vārdi, vai arī – ka Viņa izturēšanās veidā nav jaušama žēlastība. Ticība cieši turas pie Viņa laipnības un neļauj sevi aizbiedēt projām no Kristus. Patiesi, šiem cilvēkiem ir bijusi liela un bagātīga ticība, ja tie ir nešaubīdamies paklausījuši Kristus Vārdam un devušies pie priesteriem. Jo, ja viņi būtu šaubījušies, tad nekādā ziņā nebūtu gājuši; un Kristus taču šeit viņiem nedod skaidru solījumu!

Šādu paņēmienu Dieva izmanto, lai stiprinātu un pārbaudītu mūsu visu ticību – tieši tādēļ Viņš ar mums rīkojas tā, ka nezinām, ko īsti Dievs ar to grib panākt. Te nu cilvēkam jāmācās nodoties Dieva rokās un paļauties tikai uz Viņa žēlastību, nešauboties, ka Viņš dos to, pēc kā tiecamies, vai kaut ko vēl labāku. Tā arī šie spitālīgie ir domājuši: labi, mēs iesim tur, kur Kristus mums pavēl doties, kaut arī Viņš nesaka, vai grib mūs šķīstīt, vai nē, tomēr tādēļ jau mēs Viņu nesākam vērtēt zemāk, nekā līdz šim. Jā, mēs vēl jo stiprāk ticēsim Viņam un ar prieku gaidīsim, ko Jēzus darīs. Ja arī Viņš mūs negribēs šķīstīt, tad paveiks pie mums kaut ko vēl labāku, nekā tikai to, ka kļūstam šķīsti; tādēļ mēs nenovērsīsimies no Viņa žēlastības. Redzi, tā ir īsta pieaugšana ticībā.

Šādi pārbaudījumi turpinās, kamēr vien dzīvojam, tādēļ arī pieaugšanai ticībā jāturpinās visu mūžu. Jo, ja Dievs reiz mūs ir pārbaudījis kādā lietā, kurā neesam zinājuši, ko Viņš grib darīt, Viņš ņem nākamo lietu, lai arvien liktu pieaugt mūsu ticībai un uzticībai – mums tikai jāpaliek nelokāmiem un jāturas pie Viņa žēlastības. Redzi, to Sv. Pēteris sauc par pieaugšanu Kristū, 1. Pēt. 2: 2 sacīdams: “Kārojiet kā patlaban piedzimuši bērni pēc garīgā tīrā piena, ka jūs ar to augat un topat izglābti,” un 2. Pēt. 3: 18: “Audziet mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā!” Un Sv. Pāvils visās savā vēstulēs prasa, lai pieaugam, paliekam un topam bagāti Dieva un Jēzus Kristus atziņā. Tas nav nekas cits, kā šāda stiprināšanās ticībā, kad Dievs apslēpj mums savu laipnību un izturas tā, kā Kristus šeit ir izturējies pret spitālīgajiem – ka mēs nezinām, kāds ir Viņa nodoms attiecībā uz mums. Jo ticībai ir jābūt argumentum non apparentium – drošai un nešaubīgai – tai neklājas šaubīties par lietām, kuras ir apslēptas un nav sajūtamas, Ebr. 11: 1.

Tādēļ tev šeit jāievēro, ka tieši tad, kad Dievs šķiet esam vistālāk, Viņš ir mums vistuvāk. Šie Kristus vārdi, kuri sacīti spitālīgajiem, skan tā, ka cilvēki nevar zināt, ko Viņš darīs; mūsu Kungs viņus neatraida, taču arī neko tiem neapsola. Tā nu spitālīgie, kuri iepriekš bija pārliecināti par Viņa žēlastību un katrā ziņā bija to gaidījuši, tagad varētu krist apgrēcībā un nonākt šaubu varā, izprazdami šos vārdus pavisam citādi, nekā Kristus tos domājis. Bet Viņš, runādams savā bezgalīgajā laipnībā, domā, ka nav pat nepieciešams šiem cilvēkiem sacīt ko vairāk – viņi jau ir saņēmuši visu, ko vēlējušies. Taču, tā kā Kristus nodoms viņiem nebija skaidri redzams, tie varēja domāt, ka Viņa nodomi ir mainījušies, un nu Kristus no viņiem atrodas tālāk, nekā iepriekš.

Tā ir ar visu Kristus labo darbu un vārdu pārpilnību – mums šķiet, ka iepriekš Viņš ir bijis labestīgāks un žēlīgāks, nekā tagad, kad Viņš sāk savu darbu pie mums. Tāpat notika Israēla tautai tuksnesī – tā domāja, ka Dievs nav viņus izvedis no Ēģiptes, lai gan iepriekš, vēl Ēģiptē būdami, Israēla bērni bija Viņu piesaukuši un lūguši palīdzēt izglābties. Taču tas viss notiek tādēļ, lai mēs nepaliktu tikai pie biklā iesākuma un piena ticības, bet pieaugtu un pieņemtos ticības spēkā, līdz varēsim dzert arī stipru vīnu, lai kļūtu Svētā Gara pilni, tā, ka spēsim nicināt un uzveikt arī nāvi un elli.

Tādēļ neuzticīgajiem un neticīgajiem notiek gluži tāpat, kā neveiksmīgiem dārgumu meklētājiem, kuri ar lielām cerībām sāk meklēt un čakli rakt, taču tad, kad apslēptā manta gandrīz jau ir rokā un darba vairs palicis pavisam nedaudz, viņi apstājas un pagurst, redzēdami, cik daudz tie līdz šim ir veltīgi strādājuši; tiem šķiet, ka šai vietā nekādu dārgumu nav. Bet tad nāk kāds cits, kas ir izrādījies dārgumu cienīgs, un, lai gan pats nav darbu iesācis, atrod to, ko iepriekšējie ir meklējuši un jau gandrīz izrakuši. Tāpat ir arī ar Dieva žēlastību: kas iesāk ticēt, bet negrib pieaugt ticībā, tam žēlastība tiek atņemta un dota citam, kas ar to iesāk ticēt; ja arī viņš negribēs iet tālāk, tas tāpat pazaudēs Dieva žēlastību, un to atkal saņems kāds cits. Mums tikai jātic. Te nu redzam, ka mūsu augstās skolas par ticību runā pavisam trakas, aklas un kaitīgas lietas, mācīdamas, ka pestīšanai pietiekot, ja tikai iesākam ticēt – ja mums ir kaut maza ticības dzirkstelīte jeb maza tās daļiņa.

Tā nu šo Evaņģēlija vārdu: “Un notika, ka tie aizejot kļuva veseli” saturs ir tāds: nav iespējams, ka ticība kļūdītos; ir jānotiek tā, kā cilvēks tic. Ja šie spitālīgie nebūtu ticējuši un palikuši pastāvīgi, viņi noteikti nebūtu gājuši pie priesteriem. Tādēļ viņi ir kļuvuši veseli nevis savas iešanas, bet ticības dēļ, kas viņiem arī ir likusi doties ceļā.

To visu saku tādēļ, lai jūs nesamulsinātu kāds akls meistars, kas varētu skaidrot šos vārdus, pievērsdams uzmanību tikai darbiem, nevis ticībai, un tad apgalvot, ka darbi mūs atpestī un dara Dievam tīkamus – jo spitālīgie ir gājuši tur, kur Jēzus licis, un tādēļ kļuvuši šķīsti. Šādus maldus ir nepieciešams atspēkot: ja spitālīgo vīru ticība tiek pareizi uzlūkota, tad atklājas, ka dziedināšanu panācis nevis viņu darbs – iešana pie priesteriem, bet gan ticība. Arī pats mūsu Kungs atspēko šos maldus, šķīstīdams spitālīgo, pirms vēl tie ir paveikuši savu darbu; jo Viņš tiem bija licis ne tikai iet, bet arī rādīties priesteriem. Bet viņi ir izveseļojušies, pirms vēl nonākuši pie priesteriem un paveikuši visu, ko Kristus bija licis. Ja šie ļaudis būtu kļuvuši veseli tikai tad, kad būtu atnākuši un nesuši upuri, tad priesteri visu iztēlo tā, it kā viņu dziedināšana būtu notikusi šī upura dēļ – tieši tā priesteri mēdza rīkoties, maldinādami nabaga tautu.

Tāpat arī – jau daudzreiz ir sacīts, ka pastāv divējādi darbi: tie, kuri tika darīti bez un pirms ticības, un darbi, kas darīti ticībā. Jo, kā cilvēka daba bez ticības nevar palikt bezdarbīga, tā vēl jo vairāk ticība nevar palikt bezdarbīga. Un, kā dabīgie darbi nevar rasties pirms pašas cilvēka dabas, bet dabai ir jābūt pirms darbiem un jākļūst par šo darbu avotu, tā arī ticīgo darbi nerada ticību, bet seko ticībai un nāk no ticības. Tādēļ darbiem noteikti ir jābūt, taču tie nenopelna pestīšanu; pestīšanai un visiem nopelniem ir jābūt jau iepriekš, un tie ir rodami ticībā.

Tādēļ arī ticības darbi ir brīvi, un tiem nav jābūt kādiem izraudzītiem darbiem. Spitālīgie vīri stāvēja un klausījās, ko Kristus sacīs; viņi būtu darījuši jebko, ko vien Viņš tiem liktu darīt. Un, ja kāds jautātu, vai viņi gājuši pie priesteriem tādēļ, lai tiktu šķīstīti, tie būtu teikuši “nē”. Bet, ja šķīstīšana būtu notikusi pašu spitālīgo darba dēļ, tad viņiem vajadzētu atbildēt apstiprinoši. Gluži kā, ja tu darbu svētajiem jautāsi, vai viņi dara darbus, lai iemantotu pestīšanu, tie teiktu “jā”. Viņi nemaz negribētu iemantot pestīšanu bez darbiem. Taču šie spitālīgie tā neteiks; viņi cer, ka Kristus tos šķīstīs tikai savas žēlastības un laipnības dēļ, neraugoties uz viņu pašu darbu – iešanu pie priesteriem; viņi savu darbu dara tikai par prieku Kristum, jo Viņš vēlas, lai tiktu piepildīta Bauslības prasība, lai gan tas nebūtu nepieciešams. Visi spitālīgie varētu iet pie priesteriem, taču tādēļ vien viņi nekļūtu veseli; bet, ja šis darbs būtu nepieciešams un noderīgs spitālīgo dziedināšanai, tad tam gan vajadzētu notikt. Arī darbu svētie uzskata, ka tas, kurš strādā, iemantos pestīšanu; un arī šeit: kas iet pie priesteriem, tam būtu jātop šķīstam. Bet spitālīgo vīru šķīstīšana ir notikusi vienīgi viņu ticības dēļ, tāpat arī pestīšana nāk tikai ticības dēļ. Un tomēr – kā spitālīgajiem vajadzēja doties ceļā ne sevis, bet priesteru dēļ, lai arī viņi sajustu to, kā tiem pietrūkst, kaut gan spitālīgajiem pašiem tas nebūtu bijis vajadzīgs – tāpat visiem ticīgajiem ir jādara darbi – nevis viņu pašu, bet citu cilvēku dēļ, lai tiem kalpotu, kaut arī viņiem pret šiem ļaudīm nav nekāda pienākuma. Mēs, ticīgie, labprāt darām labu citiem cilvēkiem, kā Kristus ir darījis mums.

Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja.

Šī atgriešanās būs notikusi tad, kad izdziedinātais līdz ar pārējiem bija rādījies priesteriem. Evaņģēlists nav mums stāstījis par to, kā visi šie cilvēki nonākuši pie priesteriem un kas tur noticis. Bet, runādams par to, ka viens no tiem griezies atpakaļ un pateicies Jēzum, evaņģēlists ļauj saprast, kā tas viss noticis. Nav šaubu, ka šis izdziedinātais vīrs nav gribējis nākt atpakaļ viens; jo, tā kā viņš no visas sirds pateicas Kristum un ir Viņam padevīgs, mēs nevaram domāt citādi, kā vien – ka viņš ir ar tiem sirsnīgi runājis, mudinājis, skubinājis, lūdzis, un, cik vien spēdams, pūlējies panākt, lai tie nāktu viņam līdzi un atzītu lielo žēlastības darbu, kuru Kristus viņu labā bija darījis. Viņam sirds ir sāpējusi par to, ka nav izdevies tos pārliecināt – šis vīrs būs atstājis pārējos negribīgi un ar asarām acīs. Tas viss mums liek domāt par mīlestību, ar kādu šis cilvēks mīlēja Kristu; šī mīlestība izmēģina visus līdzekļus, nebīstas neviena un neraugās ne uz ko citu, lai tikai varētu dot Kristum tādu godu un slavu, kāda Viņam pienākas.

Kāds negaiss gan būtu varējis nākt un tik nenovēršami nošķirt deviņus vīrus no šī viena? Mēs taču esam dzirdējuši, ka tie visi kopā pieredzējuši ticības iesākumu un pieauguši ticībā Kristum! Paši viņi nebūtu varējuši tā atkrist no ticības – kāds noteikti būs devis izšķirošu triecienu viņu ticībai, tā, ka godu, kuru viņi līdz šim godīgi un pamatoti bija devuši Kristum, nu saņem kāds cits, un draudzība ir pārvērtusies ienaidā. Tā arī nav bijusi vienkārša atkrišana, ja jau visi deviņi tik spēcīgi pretojas vienam, neraugoties un visiem viņa lūgumiem un mudināšanu. Redzi, to ir panākuši priesteri. Tie nav varējuši paciest, ka viss gods tiktu dots Kristum; tādēļ tie būs nostājušies pret Kristu ar bargu pasludinājumu, cenzdamies izdeldēt dziedināto spitālīgo ticību.

Ko gan priesteri būtu varējuši viņiem sacīt? Tā kā tie cīnījās pret Kristus ticību, nav grūti iedomāties, ko viņi būtu varējuši sacīt, proti – tie ir sludinājuši kaut ko pretēju ticībai, tas ir, tie nabaga ļaudīm ir iestāstījuši: nevajag ticēt tam, ka Kristus tos darījis šķīstus, bet ir jāpateicas Dievam, kas uzlūkojis viņu upuri un uzklausījis priesteru lūgšanas, tādēļ darījis šos ļaudis veselus un šķīstus. Priesteri varēja izmantot vēl citus līdzīgus vārdus, lai novērstu spitālīgo sirdis no ticības Kristum. Taču šis vienīgais nav gribējis ļaut, lai kāds viņu novērš no Kristus, bet palicis un izturējis visus ticības pārbaudījumus.

Priesteriem ir izdevies samulsināt šo deviņu vīru sirdis ar diviem spēcīgiem triecieniem. Pirmkārt, neviena radīta būtne nespēj izdziedināt spitālību – tas noteikti ir tikai Dieva darbs, tādēļ Kristum tas nekādā ziņā nevar tikt piedēvēts; jo šie ļaudis uzskatīja Kristu tikai par Cilvēku, nevis par Dievu, tādēļ tiem bija jāuzmanās, lai nezaimotu Dievu un neliktu radību Dieva vietā. Ak, cik lielisks izskats piemīt šim spēcīgajam triecienam! Cik lielai jābūt ticībai, lai tā spētu pastāvēt, kad tai pretī tiek likts pats Dievs, Dieva gods un Dieva Vārds, draudot, ka šāda ticība var novest pie Dieva noliegšanas! Kura sirds gan tādā brīdī nedomātu, ka vispareizāk būtu paklausīt šim kārdinājumam?

Otrais trieciens būs bijis tas, ka priesteri spitālīgajam rādījuši Mozus Bauslību, kurā pavēlēts klausīt priesteriem un draudēts nepaklausīgos sodīt ar nāvi, piekodinot, ka jāpieņem viss, ko priesteri, uzturēdami spēkā Bauslību, spriež un lemj, 5. Mozus 17: 12. Jo, spriezdami, ka šķīstīšana nākusi no Dieva, bet ne no Kristus, priesteri ar lielu spēku sagūstījuši šo deviņu vīru sirdsapziņas un satriekuši viņu ticību putekļos; jo rīkoties pret bauslību, tas reizē nozīmē – rīkoties pret Dievu.

Redzi nu, cik briesmīgu kārdinājumu pieredzējuši šie cilvēki – viņu sirdsapziņām ir pretstatīta mūžīgā nāve, Dieva un cilvēku dusmas, paši lielākie un smagākie grēki līdz ar bargākajiem sodiem. Kura sirds gan šādu draudu priekšā neatkristu no ticības vai vismaz nesāktu bailēs drebēt – it īpaši tad, kad par zīmi un apstiprinājumu šiem draudiem tiek minēta Dieva Bauslība? Tā nu šie deviņi ir atkrituši, un drīzāk būtu nolieguši vai desmit Kristus, nekā uzdrīkstējušies sadusmot Dievu un pārkāpt Bauslību. Šie cilvēki ir domājuši, ka dara pareizi.

Te nu būs sākušās tukšas ķildas šī viena cilvēka dēļ; viņš vienīgais ir nostājies pret priesteriem, un visi viņa biedri šai brīdī kļuvuši par viņa pretiniekiem. Tie noteikti ir ar vislielāko uzcītību centušies viņu pierunāt, draudējuši un lūguši, lai taču viņš nesadusmo Dievu, bet tic priesteriem, lai nenoniecina Mozus Bauslību un uzmanās, ka netiek nonāvēts kā Dieva zaimotājs. Nu šim nabaga cilvēkam ir bijis jākļūst par ģeķi un neprātīgo, vai arī – par ķeceri un atkritēju. Viņš ir tapis šķīstīts un dziedināts, taču tādēļ spiests pakļaut briesmām savu dzīvību, mantu un godu, draugus un līdzgaitniekus. Turklāt viņam ir nācies atzīt savus pretiniekus par dievbijīgiem cilvēkiem, kas darījuši labu un godājuši Dievu, turpretī sevi – par grēcinieku, kas nav devis Dievam godu. Un, tā kā Viņš bija samarietis, pārējie būs viņu vēl jo vairāk nicinājuši un domājuši tā: šis taču ir samarietis, pazudis cilvēks, kas nav nācis no Israēla tautas – lai iet savu ceļu! Vai varbūt tie viņu ir žēlojuši kā traku, apsēstu cilvēku. Redzi, tas ir pēdējais un lielākais ticības pārbaudījums. Kas šādā brīdī spēj pastāvēt, tas paliek mūžīgi. Jo nu ir pieveikti visi nāves un elles draudi, visi biedi, kādi vien atrodami šajā un viņā pasaulē.

Tā Dieva Vārdam arvien nākas nodarīt vislielāko ļaunumu un būt par kauna apsegu ļaunu cilvēku un velna negantajām ļaunprātībām. Jo, tā kā viņi zina, ka nekas nav tik bijājams un netiek turēts tik lielā godā, kā Dieva Vārds, un gods – it īpaši krietnu un labsirdīgu cilvēku vidū – tie izmanto tieši Dieva Vārdu, saistīdami to ar savām lietām; tie grib, lai viss, ko viņi apgalvo, tiktu uzskatīs par Dieva Vārdu. Un nabaga ļaudis tiem tiešām seko, maldīgi iedomādamies, ka visas šīs lietas ar bijību jāpieņem, jo tās viņiem tiek rādītas kā Dieva Vārds. Tādēļ, lai pastāvētu šādos kārdinājumos, ir vajadzīga laba izpratne, lai mēs neļautu sevi maldināt arī tad, kad mums tiek draudēts ar Dieva Vārdu. Arī elki ir piesavinājušies Dieva Vārdu un godu. Tā arī pāvests arvien ir izmantojis Dieva Vārdu visiem saviem grēka un kauna darbiem; viņa piemēram seko visi viņa mācekļi un viltus mācītāji, apgalvodami, ka viņu nekristības pilnās kārtas un darbi esot kristīgas un Dieva pavēlētas lietas.

Bet daudz grūtāk ir tad, kad ļaunais gars biedē sirdsapziņas, cilvēkiem atrodoties nāves priekšā; tas rāda, cik Dievs ir dusmīgs un liek noticēt, ka Viņš negrib cilvēkus pieņemt. Dāvids Ps. 3: 3 par šādu kārdinājumu saka: “Daudz ir to, kas saka uz manu dvēseli: “Tai pestīšanas nevaid pie Dieva!”" Vai arī, kā jūdi teica Kristum pie krusta, Mt. 27: 43: paskatīsimies – ja Viņš ir Dieva Dēls, lai palīdz pats sev! Viņš ir uzticējies Dievam – skatīsimies, vai Viņš To izglābs! Itin kā gribētu sacīt: nav taču iespējams, ka Dievs šim Jēzum palīdzētu – Viņam vairs nav nekāda glābiņa!

Var notikt arī tā, ka Dievs pats cilvēku pārbauda un atstāj, tā, ka tas savā sirdsapziņā jūt tikai Dieva atteikumu un nevēlēšanos viņu pieņemt – kā Dāvids saka Ps. 31: 33: “Es domāju savās bailēs: “Es esmu atstumts no Tavām acīm!” To pieredzējuši arī Mozus, 1. Mozus 15: 12 un Jēkabs, !. Mozus 32: 24. Te ticība izcieš pēdējās, jā, elles mokas. Šādā brīdī ir nepieciešams palikt nelokāmiem un neļaut sevi maldināt pat tad, ja mums tiek rādīts pats Dievs. Redzi, tas ir pēdējais un lielākais ticības pārbaudījums – kas šai brīdī pastāv, tas paliek mūžīgi, jo ir uzveicis nāves un elles bailes līdz ar visiem biediem, kādi atrodami šajā un viņā pasaulē. To visu spēj uzveikt paši stiprākie kristieši un lielākie gari.

To es saku tādēļ, lai mēs mācītos stingri turēties pie ticības, kurā esam iesākuši dzīvot, un arvien paliktu pie šīm labajām domām un cerībām, gaidīdami no Dieva visu labo. Neļausim sevi aizraut no šīs ticības nevienam cilvēkam, nedz velnam, ne Bauslībai, nedz arī Dieva Vārdam vai pašam Dievam. To spēsim, ja vien paliksim pie tā, ka ticības īstā daba – kā Sv. Pāvils saka Ebr. 11: 1 – ir substantia sperandarum, argumentum non apparentium; non autem substantia fugiendarum, nec argumentum visibilium, tas ir – ticības daba ir tāda, ka tā paļaujas uz Dieva laipnību; ticība raugās tikai uz to, kas cerams, uz to, pēc kā tiecamies, tā ir pārliecība par neredzamām lietām. Tādēļ citas lietas – viss, kas ir biedinošs un no kā mēs bēgam, ir nevis ticības skatījums, bet kārdinājums un pārbaudījums. Jo Dievs mūsu ticību jeb skaidro sirdsapziņu jeb paļāvību ir balstījis nevis savā dusmībā, bet žēlastībā, tādēļ arī visi Viņa apsolījumi ir laipnības un žēlastība pilni; turpretī Viņa draudi ir bargi un briesmīgi – un arī tiem ir jātic. Taču kristīgā ticība nemeklē sev pamatu Dieva dusmībā – tā raugās tikai uz labām lietām.

Otrkārt, mums jābūt pārliecinātiem. Dārgums, kuru ticība uzlūko un uz kuru tā paļaujas, nav ne redzams, ne sajūtams. Tādēļ ticīgajam jāzina, ka viss, ko viņš jūt – vienalga, vai tas būtu tīkams, vai darītu sāpes – nav tas, kam jātic, bet ir tikai kārdinājums un pārbaudījums. Viņam jāpaceļas pāri visām šīm lietām, jāaizver acis un jāturas tikai pie labā – pie tā, ko nevar ne redzēt, ne sajust, līdz kārdinājums ir uzveikts. Gluži kā Elija 1. Ķēn. 19: 13 aizsedza savu seju ar apmetni, kad nāca vētra, zemestrīce un uguns.

Jo smagāki ir kļuvuši spitālīgā vīra pieredzētie kārdinājumi un triecieni, kuros viņš, atstāts gluži viens, tomēr ir pastāvējis, jo stiprāka un pilnīgāka kļuvusi Viņa ticība – tā šajos pārbaudījumos ir pilnīgi nobriedusi. Tas, neapšaubāmi, kalpo mums kā piemērs – lai mēs neļautu šādiem priesteriem un garīdzniekiem mūs samulsināt, kaut arī viss lielais ļaužu pulks būtu viņu pusē. Tā taču šķita liela un nozīmīga lieta, ka šim vīram pretī stājās priesteri, kuru pienākums bija mācīt citiem ļaudīm pareizo ceļu, jo viņi bija paši izglītotākie vīri savā tautā.

Te varam mācīties arī labu atbildi, kādu varam dot pāvestam, garīdzniekiem un mācītiem vīriem, kuri lepojas ar savu varu, amatu, valdīšanu un cienīgumu, apgalvodami, ka ikvienam esot pienākums viņiem ticēt un klausīties tikai to, ko saka viņi. Viņi gan labi saprot, ka pats Kristus ir sūtījis spitālīgos pie priesteriem, taču izliekas, it kā neredzētu, ka šis vienīgais cilvēks, kas ir nevis priesteris, bet lajs, jā, arī ne israēlietis, bet samarietis, kas tomēr uzdrīkstas tiesāt priesteru mācību un uzskatus, ir izglītotāks, nekā viņi visi kopā, turklāt arī nemaz neraizējas par to, ka ir palicis viens, un visi pārējie piekrīt priesteriem. Ja būtu tā, kā apgalvo mūsu pāvesta piekritēji – ka pietiktu ar to, ko pavēl garīdznieki, izglītotie un varenie, kuri savās rokās tur varu un ved visus ļaudis sev līdzi, un nedrīkstētu runāt pretī tam, ko apgalvo valdība, visi varenie, cienīgie un ļaužu pūlis, tad šis samarietis būtu darījis netaisnību. Lai Dievs mūs no tā pasargā! Bet Evaņģēlijs šeit māca, ka neviens nemēdz tik bieži maldīties un maldināt ļaudis, kā tieši priesteri, garīdznieki un izglītoti ļaudis – paši augstākie, varenākie un cienīgākie; tādēļ arī no viņiem jāsargās vairāk, nekā no citiem.

Tomēr, tā kā Kristus liek spitālīgajiem iet pie priesteriem, Viņš ļauj noprast, ka ir jāvairās nevis no priesteru amata, bet no šī amata ļaunprātīgas izmantošanas; Kristus dod mums noteikumu un rāda, cik tālu mums viņiem jātic un jāseko, proti: kad priesteri māca saskaņā ar Bauslību, mums tie ir jāuzklausa – kā Mozus 5. Mozus 17: 11 – 12 skaidri saka: priesterim ir jāmāca vai jāapsūdz saskaņā ar Bauslību, un tad, ja kāds negrib klausīt, tas jānomētā ar akmeņiem. Turpretī tad, ja priesteris māca nevis Bauslību, bet pats savas mācības, viņa amats un vara nav jāņem vērā, bet jāpaliek tikai pie Rakstiem. ļaudis mēdz sacīt, ka arī aplamības raksta tikai rakstnieki; tāpat arī aplami sludina tieši sludinātāji. Tāpat mēdz teikt: izglītoti ļaudis dara vislielākās aplamības. Ja nu priesteri, kuri ir iecelti saskaņā ar Dieva iedibināto kārtību un māca Dieva Bauslību, bieži maldās visvairāk – ko tad lai darītu mūsu pāvests, kardināls vai bīskaps, kas nav ne Dieva, ne cilvēku iecelti, bet paši sevi iecēluši izraudzītajos amatos, turklāt ne īsti sludina, ne studē, bet izplata tikai cilvēku mācības un paši savus sagudrojumus? Tādēļ te ne amats, ne mācība nav laba; bet šāda sludināšana caurcaurēm ir vieni vienīgi maldi, no kuriem jāvairās un par ko nav daudz jādiskutē – tas attiecas gan uz šo ļaužu dzīvi, gan mācību. Jo viņi pat nav tādi priesteri, par kādiem sludināts šajā vietā – kā tālāk dzirdēsim.

Bet kādēļ Sv. Lūka saka, ka šis viens spitālīgais ir redzējis, ka viņš tapis šķīsts? Ja jau visi desmit bija dziedināti, vai tad pārējie to nebūtu redzējuši? Un, kā dzirdējām, arī pārējie deviņi līdz ar priesteriem bija slavējuši un cildinājuši Dievu, lai gods netiktu dots Kristum, radītai būtnei. Kādēļ tad evaņģēlists saka, ka tikai šis viens ir slavējis Dievu skaļā balsī?

Pirmkārt, šādā veidā Sv. Lūka parasti runā par nepateicīgiem cilvēkiem: viņš neredz labo darbu, kas pie viņa darīts, tas ir: viņš to negrib redzēt, ņemt pie sirds, nedz arī pārdomāt tā, lai justos pateicīgs, bet izturas tā, it kā viņam par notikušo nekas nebūtu zināms – viņš nicina un pat neuzlūko šo darbu. Tā nu šie deviņi vīri nebija gribējuši uzlūkot un pārdomāt Kristus žēlastības darbu, bet atstāja to neievērotu, itin kā Kristus viņu labā neko nebūtu darījis. Turpretī pateicīgais negrib un nevar aizmirst to, kas ar viņu ir noticis; viņš nemitas šo brīnumu uzlūkot, atzīdams savu labdari un Viņa lielo žēlastība darbu. Ar šādām acīm samarietis ir uzlūkojis savu šķīstīšanu.

Otrkārt, arī pārējie deviņi slavē Dievu, taču viņi to dara tikai ar mēli un tai pašā laikā zaimo Kristu. Tas vēl nebūtu nekas nosodāms, ja tolaik cilvēki vēl nebūtu uzskatījuši Kristu par Dievu; jo Viņš vēl nebija apskaidrots, – kā Sv. Jānis saka 7: 39. Un šis viens samarietis arī droši vien Viņu vēl uzskatīja tikai par īpašu Cilvēku. Bet priesteri gribēja, lai Kristus tiktu uzskatīts par grēcīgu cilvēku un Dieva zaimotāju, kas nicināms vairāk, nekā jebkurš cits cilvēks. Šo savu indi viņi ielēja deviņos no desmit dziedinātajiem. Kristus šai laikā nebija vēlējies neko vairāk, kā vien – lai cilvēki Viņu uzņemtu kā Dieva sūtītu un ticētu, ka pats Dievs Viņā mājo, runā un darbojas. To priesteri negribēja atzīt. Viņi pat centās nepieļaut, lai citi cilvēki šādi uzņemtu Kristu, bet gribēja, lai visi domā, ka Viņš nācis no velna, ir velna pilns, runā un darbojas caur velnu. Deviņi no dziedinātajiem spitālīgajiem ļāva, lai tiem iedveš tādu ticību. Bet šis viens palika pie tā, ka Dievs ir ar Kristu, Viņš mājo, Viņā un caur Viņu runā un darbojas. Tādēļ Evaņģēlijā aprakstīts, kā šis viens vīrs Kristu slavējis un Viņam pateicies, bet nav rakstīts, ka arī pārējie būtu slavējuši Dievu. Jau iepriekš esam dzirdējuši, kādas cīņas un kārdinājumus šim vīram ir nācies pārvarēt, lai paliktu tādā ticībā. Tā ir liela ticība, kura spēj turēties pie Kristus, kuru priesteri, mācīti vīri, paši augstākie, lielākie un ievērojamākie cilvēki visā tautā nicina, nolād un zaimo. Kurš tagad lai uzdrīkstētos uzskatīt Kristu par Dieva sūtītu, ja pāvests, bīskapi, doktori, mūki, priesteri un valdnieki līdz ar visu savu sekotāju pulku būtu Viņu nolādējuši un izdevuši pret Viņu vērstu bullu? Un mēs paši savām acīm redzam, ka tieši tā viņi rīkojas.

Evaņģēlijs šeit māca, kādus darbus dara pārbaudīta un pieredzējusi ticība, kā arī to, kāda ir īsta goda parādīšana un kalpošana Dievam. Daži Viņam ceļ baznīcas, citi ziedo un notur mises, skandina zvanus, daži iededz sveces, lai Viņš varētu redzēt – tie visi rīkojas tā, it kā Dievs būtu bērns, kam vajadzīga mūsu manta un kalpošana. Lai gan baznīcu celšana un mises noturēšana ir notikusi, lai kristieši varētu sapulcēties vienkopus un īstenot patiesu dievkalpojumu, tomēr vēlāk pati kalpošana it tikusi aizmirsta un pilnīgi pazudusi. Līdz šim esam palikuši un turējušies pie ziedošanas, baznīcu celšanas, dziedāšanas, skandināšanas, svecēm, drēbēm, vīraka un citām lietām, kas pieder dievkalpojuma sagatavošanai, un sākuši uzskatīt šo sagatavošanos par īsto un galveno dievkalpojumu, tā, ka par citu kalpošanu neko neesam zinājuši sacīt. Mēs esam rīkojušies tikpat gudri, kā cilvēks, kurš, gribēdams būvēt māju, izšķiež visu savu mantu par sastatnēm, tā, ka nekad netiek tik tālu, lai varētu likt kaut vienu akmeni nama pamatos. Saki, kur tāds ģeķis dzīvos, kad sastatnes beidzot tiks nojauktas?

Bet īstais dievkalpojums ir – griezties atpakaļ un skaļā balsī slavēt Dievu. Tas ir lielākais darbs Debesīs un virs zemes, turklāt vienīgais darbs, ko spējam darīt Dievam. Pārējie darbi Viņam nav vajadzīgi, un mēs arī nespējam neko citu darīt. Vienīgais, kop Viņš no mums grib, ir tas, lai Viņu mīlam un slavējam. Par to Ps. 50: 8, 12 – 14 sacīts: “Man pieder pasaule un viss tās pilnums. Vai tad lai Es ēdu vēršu gaļu un dzeru āžu asinis? Nes Dievam pateicību kā upuri un tā piepildi Visuaugstākajam savus solījumus!” Tā ziedotājiem, kvēpinātājiem, dziedātājiem, skandinātājiem un gaismas spīdinātājiem Viņš varētu teikt: vai jūs domājat, ka Es esmu akls un kurls, vai arī ka Man nav pajumtes? Jums piederas Mani mīlēt un slavēt, bet jūs tā vietā Man kvēpināt vīraku un skandināt zvanus!

Griešanās atpakaļ ir tas, ka saņemto žēlastību un dāvanas atkal nesam dievam – ka nepieķeramies tām, nesākam lielīties un neiedomājamies, it kā dāvanu dēļ mēs būtu labāki par citiem un būtu pelnījuši lielāku godu; mēs nedrīkstam sākt tīksmināties ap sevi. Visam mūsu priekam, slavai un godam ir jābūt pie Tā, kurš mums šīs dāvanas devis. Mums jābūt gataviem visu saņemto atdot, ja Dievs to gribētu prasīt atpakaļ, un arī tad ne mazāk Viņu slavēt un mīlēt. Ak, cik maz ir to, kuri šādi griežas atpakaļ – labi, ja viens no desmit! Ja vienam ir skaistāki mati, nekā otram, tas tīksminās ap savu skaistumu un jūtas pārāks par citiem. Ko tad darīs tas, kurš saņēmis lielas gara un prāta spējas? Tie ir Noas kraukļi, kuri izlido no šķirsta un tajā neatgriežas, 1. Mozus 8: 7. Īsi sakot – atgriešanās sevī ietver divas daļas: nepieķeršanos Dieva dāvanām un turēšanos tikai pie dāvanu Devēja.

Tāpat arī Dieva slavēšana ietver sevī divas lietas. Pirmā ir, ka cilvēks savā sirdī augstu vērtē Viņu un jūt sirsnīgu patiku pret Viņu, tā, ka sajūtam, cik jauks un salds ir mūsu Kungs. Par to Sv. Pēteris 1. Pēt. 2: 3 un Dāvids Ps. 34: 9 saka: “Baudiet un redziet, cik Tas Kungs ir labs.” To visu māca un nes sv līdzi pārbaudīta ticība, kad tā ir uzveikusi kārdinājumus. Jo, kamēr turpinās cīņa un kārdinājums, ticība dara savu darbu; tas ir grūts, un viss šķiet tik smagi, ka Dieva laipnību neizdodas sajust. Bet, tiklīdz skarbā stunda ir pagājusi, tad, ja vien esam izturējuši un pastāvējuši, Dieva laipnība atkal nāk pie mums; Dieva mūsu sirdīm kļūst tik mīļš un tīkams, ka sirds pa nevēlas neko citu, kā vien – pieredzēt vēl vairāk cīņu un kārdinājumu; tā gluži vai kāro un tvīkst pēc ciešanām un nelaimēm, no kurām baidās visa pasaule un agrāk ir baidījies arī šis ticīgais. Tādēļ Dāvids Ps. 26: 2 saka: “Pārbaudi mani, Kungs, un izmeklē mani, izskati manas īskstis un manu sirdi!” Tā drosmīga ticība rada gluži citādu cilvēku, citādu sajūtu, tā, ka turpmāk viņš bez ciešanām vairs nevar justies īsti labi – tas ir pretrunā ar pasaules saprašanu. Kas ticīgajam patīk, tas pasaulei rada ciešanas; un galu galā ticīgais sajūt naidu pret visu šo dzīvi un ilgojas mirt.

Redzi, par to runā Sv. Pāvils, Gal. 6: 14 sacīdams: “Man pasaule ir krustā sista un es pasaulei,” tas ir, mans prieks un dzīvība ir manas ciešanas un nāve. Tādēļ Fil. 1: 23 apustulis atkal saka: “Es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu.” Pie šādas izjūtas un atziņas nevar nonākt neviens darbu svētais; jo kārdinājumus un ciešanas viņi negrib panest – tādēļ tiem nākas palikt bez ticības un joprojām būt pavisam nepieredzējušiem garīgās lietās.

Otra lieta ir – ar savu balsi pasaules priekšā apliecināt to, ko sirds domā par Dievu. Tas nav nekas cits, kā – uzkraut sev visas pasaules naidu un sūtīt vēstnešus pašam pēc savas nāves un krusta. Jo, kas grib ar savu balsi slavēt Dievu un daudzināt Viņa godu, tam jānolād visas pasaules gods un slava, un jāsaka, ka visu cilvēku darbi un vārdi ar visu savu godu nav gluži nekas, jo vienīgi Dieva darbs un Vārds ir slavas un goda cienīgs. Redzi, to pasaule nespēj paciest; te nu tev jātiek sauktam par ķeceri, maldinātāju un Dieva zaimotāju, kas aizliedz daudz labu darbu un garīgu dzīvi ar visu kalpošanu Dievam. Nu tev pavēl klusēt, vai arī – sakur tev sārtu. Nav iespējams, ka darbu svētie tādus vārdus paciestu; viņi nevar pieļaut, ka tu noraidi viņu lietas; tāpat nav iespējams, ka tu pārtrauktu runāt un klusētu; tev, tāpat kā šim spitālīgajam, skaļā balsī jāapliecina tikai Dieva slava un gods visos Viņa vārdos un darbos. Tā nu tev jāiet bojā un jāpārvēršas pelnos. Bet pāvests pēc tavas nāves ar sarkanu tinti papildina savu kalendāru – viņš nosauc par svētajiem un ieceļ Debesīs tos, kuri tevi nonāvējuši, bet tevi izdzēš no dzīvības grāmatas, iemet tevi četrtūkstoš jūdžu elles dziļumos; to esi nederīgs loceklis, kas izgriezts no svētās kristietības miesas, lai nesaindētu svēto Baznīcu ar savu smaku un velna mācību.

Par to Kristus Mt. 24: 9 saka: “Jūs būsit visu tautu ienīsti Mana Vārda dēļ.” Kādēļ “Mana Vārda dēļ”? Tādēļ, ka viņi negrib un nevar paciest Dieva Vārdu, slavu un godu; jo tā viņiem pašiem ar visām savām lietām būtu jākrīt kaunā. Un tad jau tikai Dievs būtu gudrs, patiess un stiprs, bet viņiem nāktos būt un palikt ģeķīgiem, ļauniem, netaisniem, meļiem, aplamiem un nederīgiem ļaudīm. Kurš gan gribētu paciest tik lielu netaisnību, tik velnišķīgu ķecerību, ka visa viņu kalpošana un dievbijīgā dzīve Dieva dēļ būtu jāpārtrauc un jāmaina kā ģeķīga, netaisna, aplama un nederīga? Tam, kurš apgalvo tādas lietas, ir jābūt nevis Dievam, bet velnam! redzi, šādā ceļā ir nonāvēti visi pravieši un arī pats Kristus. Pasaule negrib būt ģeķīga, nedz netaisna. Dievs negrib tādas lietas paciest, un sūta savus vēstnešus, lai tie pasauli nosodītu. Tādēļ visiem svētajiem nākas izliet savas asinis. Tā nu šī ir liela lieta – brīvi, skaļā balsī slavēt un cildināt Dievu pasaules priekšā.

Arī viltus pravieši un Kristus slepkavas skaļā balsī slavē Dievu un Viņa darbus; jā, tie sludina un kliedz par Dievu vairāk, nekā patiesi svētie. Tā arī mēs tagad visos kaktos redzam sludinātājus, kuri slavē Dievu, teikdami, ka tikai Viņš ir pelnījis slavu un godu; tie runā tieši tādā pašā balsī un tādiem vārdiem, kā īstie sludinātāji. Kādēļ tad viņi nesludina pareizi, kāda ir viņu kļūda? Neapšaubāmi, viņu kļūda ir tā, ka tie negrib līdz ar šo spitālīgo vīru krist pie Jēzus kājām un pateikties viņam, bet vēlas, lai Kristus pats mestos zemē pie viņu kājām un pateiktos viņiem. Jo jūdi Dievam parādīja vislielāko godu, bet Kristu viņi negribēja paciest. Tāpat rīkojas arī šie ļaudis: kamēr viņu lietas netiek nosodītas, tie kliedz un skaļi slavē Dievu; bet, ja kāds grib arī viņus pašus vērtēt pēc šīs mācības un likt, lai viņi paši klausās savos saucienos, atzīdami, ka viņi nav gluži nekas un visas viņu lietas ir vienas vienīgas ģeķīgas aplamības, tad viņi beidz kliegt un slavēt; nu kļūst redzamas viņu viltīgās sirdis un ir skaidrs, ka Dievu tie godā un slavē tikai ar savām mutēm, bet sirdīs slavē tikai paši sevi.

Nepietiek ar to vien, ka tu sauc: Dievs dara visas lietas, un mūsu lietas nav gluži nekas; tev arī jāpacieš, ka šie vārdi tiek teikti par tevi pašu un visu tavu dzīvi. Tu labi vari dzirdēt un paciest, ka tavs un Kristus ienaidnieks nav nekas, un viss, ko viņš dara, ir noraidāms – tad tu domā, ka tas ir labi un pareizi; jo viņa dzīve nenāk no Dieva, bet vēršas pret Dievu; taču tu pats negribi un nespēj līdz ar viņu tikt noraidīts. Tavai lietai ir jābūt nākušai no Dieva, nevis jātiek atzītai par tādu, kas vēršas pret Dievu. Kā tad būtu iespējams, ka tu paciestu noraidīto Kristu, kur nu vēl – mestos zemē pie Viņa kājām un atzītu pats sevi par necienīgu, par tādu, kam jātiek noraidītam līdz ar Viņu? Jo, tā kā Dievs nu ir sevi apslēpis nicinātajā Cilvēka Dēlā un grib mājot Viņā, tev neklājas iedomāties, ka atradīsi Viņu kur citur, nevis tur, kur ir nicinājums. Jā, tev jānonāk tik tālu, ka tu spēj priecāties, ka esi cienīgs tikt ienīsts; tev jāzemojas un jāpateicas par nicinājumu, kas vēršas pret visām tavām lietām – un lai tie nebūtu tikai vārdi, bet arī darbi. Jo tu saki, ka tikai Dievs, un nevis cilvēks, ir jāslavē; šai mācībai visupirms jāgūst apstiprinājums tavā dzīvē, un tieši šīs mācības dēļ tev jāpanes nicinājums, atzīstot arī sevi par necienīgu.

Arī Kristus ir mācījis tieši to un cildinājis tikai Dieva Vārdu. Un tieši Viņš visupirms un vispilnīgākajā veidā ir sevi pazemojis un iznīcinājis – šai ziņā Viņam neviens nespēj līdzināties. Ak, tas ir lielisks, varens piemērs, par kuru vēl daudz varētu sacīt. Bet tagad pietiks, ja daudz sīkākā piemērā redzēsim, cik liela lieta ir – ar darbiem apliecināt Dieva slavu, tāpat kā dziedinātajam spitālīgajam, mesties zemē uz sava vaiga pie Kristus, šī nicinātā Cilvēka kājām. Tā apustuļi Ap. D. 5: 41 priecājas, ka ir cienīgi Kristus Vārda dēļ panest kaunu un negodu. Tādēļ arī Ps. 72: 9 sacīts, ka Kristus ienaidniekiem jālaiza zeme un jāpielūdz tajā atstātās Kristus pēdas, tas ir – kā arī Sv. Pāvils saka – jālepojas ar ciešanām un krustu, kas nāk Dieva slavas un šādu cilvēku saņemamā soda dēļ. Jo, tā kā pats Kristus ir cietis, ciešanas ir kļuvušas tik dārgas, ka neviens nav to cienīgs, un tās ir jāuzņem un jāpielūdz kā liela žēlastība.

No tā visa redzam, cik tālu kristīga dzīve pārsniedz dabīgā cilvēka dzīvi. Pirmkārt, kristīgs cilvēks pats sevi nicina; otrkārt, viņš mīl nicinājumu un tiecas pēc tā; treškārt, viņš nosoda visu, kas negrib tikt nicināts, un, to darīdams, pakļauj sevi visām nelaimēm; ceturtkārt, viņš pats tiek nicināts un vajāts šāda nicinājuma un nosodījuma dēļ; piektkārt, viņš sevi pat neuzskata par šādu vajāšanu cienīgu. Ja nu pasaule un cilvēka daba bēg pat no pirmās lietas, kā tad tā varētu nonākt līdz pēdējai? Bet tālāk nāk vēl kas lielāks, proti – meties zemē pie Kristus kājām – priesteri neko par to nezina un neko tādu nedomā darīt; jo, lai šādi pazemotos, nepietiek ar katra paša ticību – ir jānāk Kristus ticībai, kas māca īstu pazemību.

Un tas bija samarietis.

Kādēļ gan evaņģēlistam ir bijis nepieciešams īpaši norādīt, ka šis cilvēks bijis samarietis? Tā viņš mums atver acis un mūs brīdina, ka Dievam kalpo divējādi ļaudis: pirmie ir tie, kuri rotājas ar lielas, garīgas, svētas dzīves vārdu un izskatu, nopūlēdamies ar savu ārišķīgo darbošanos, aiz kuras ir tikai tukšums. Tie ir vairāk nekā plēsīgi vilki avju drānās, tomēr tieši viņi iemanto godu, un ikviens viņus uzskata par īstiem Dieva kalpiem. Tādēļ manta, gods un draudzība pie viņiem plūst straumēm, un tie Dieva dēļ saņem visu, kas pieder pasaulei. Jo tiek uzskatīts, ka Dievs ir ar viņiem, un tas, kurš domā citādi, ir ļaunāks, par pagānu, ķeceri un atkritēju.

Otrajiem nav nekāda vārda un izskata, jā, viņu izskats pauž gluži pretējo – šķiet, nevienam Dieva tautas vārds nav tik neatbilstošs, kā viņiem, īsi sakot – viņi ir tikai samarieši. Šim vārdam jūdu vidū bija necienīgs skanējums – gluži kā, ja tagad kāds tiek lamāts un saukts par turku, pagānu vai ķeceri. Jo jūdi vienīgie ar lepnumu sauca sevi par Dieva tautu, tikai viņiem bija īsts dievkalpojums un paša Dieva klātbūtne, kādas nebija nevienai citai tautai virs zemes. Un vislielākie ienaidnieki no visām tautām jūdiem bija samarieši, jo arī tie gribēja būt Dieva tauta un nostāties viņiem līdzās. Tādēļ samarietis jūdiem bija gluži kā mums atkritis kristietis. Un, lai gan patiesi ir tā, ka samariešiem nebija pareizas ticības, bet jūdiem bija īstā Dieva Bauslība, tomēr mēdz notikt tā, kā tas cilvēku vidū ir ierasts – tie, kuri lepojās ar savu piederību jūdu tautai un nicināja samariešus, patiesībā daudz mazāk piederēja Dieva tautai un bija daudz ļaunāki samarieši, nekā īstie samarieši. Bet Dievs mīl patiesību un ir liekulības un lielīšanās ienaidnieks; Viņš pavērš visu otrādi, uzņem samariešus un atraida jūdus. Tā nu iznāk, ka īstā Dieva tauta nav tie, kuri lepojas ar šo vārdu un godu; savukārt tie, kuriem ir ķeceru, atkritēju un paša velna sekotāju sliktā slava un izskats, patiesībā ir Dieva tauta.

Tāpat ir arī tagad. Garīdznieki, priesteri un mūki paši sevi sauc un tiek uzskatīti par Dieva kalpiem, un tiem šķiet, ka tas, kurš netic tāpat, kā tic viņi, nav kristietis. Taču tieši tie, kuri tā lepojas, vismazāk ir patiesi kristieši un Dieva tauta. Turpretī tie, kurus viņi uzskata par ķeceriem, no kuriem daudzi ir sadedzināti un padzīti – kā Jans Huss un viņam līdzīgi cilvēki, kurus tie neatzīst par kristiešiem – vienīgie ir īstie kristieši. Te pārliecinoši apstiprinās šis Evaņģēlija piemērs – neviens negriežas atpakaļ, neviens neslavē Dievu skaļā balsī, neviens cits nemetas zemē uz sava vaiga pie Kristus kājām, kā vien samarietis. To dara tikai tie, kuri tiek visvairāk nicināti, nolādēti, uzskatīti par ķeceriem un atkritējiem, maldīgiem un velnam piederīgiem. Tādēļ sargāsimies no visa, kam piemīt jauks izskats; jo tas mūs noteikti pievils; nenoliegsim to, kam pietrūkst ārēja spožuma, lai mēs nenoliegtu Kristu un Dievu, kā to darīja jūdi. To vēlas panākt arī Kristus, sacīdams:

Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un dievam godu devis, kā vien šis cittautietis?

Cittautietis dara to, kas jādara – viņš šķīsti un pilnīgi dod godu Dievam. Ak, cik biedinošs ir šis piemērs! No desmit cilvēkiem pareizi dara tikai viens, un tas arī ir pats necilākais viņu vidū. Redziet, kā Dievs novēršas no visa, kas ir liels, gudrs, garīgs un godājams! Tomēr šādi ļaudis nebīstas, bet nocietinās un paliek savā nekrietnajā dzīvē. Arī tas ir biedinoši, ka mūsu Kungs zina: visi desmit ir dziedināti, turklāt Viņš neklusē, bet jautā pēc viņiem: “Kur tad tie deviņi?” Ak, kādas bailes pārņems šos deviņus, kad tie īsti sajutīs šo jautājumu un būs spiesti atbildēt, kurp viņi devušies, kādēļ nav devuši godu Dieva,! Tad viņi sacīs: ak, mēs taču esam slavējuši Dievu un pateikušies Viņam – mēs darījām tā, kā priesteri mums mācīja! Tad redzēsim, vai sekošana cilvēku mācībām, kas slēpjas aiz Dieva Vārda, tiem spēs palīdzēt; jo Dieva dēļ viņi ir atstājuši paša Dieva mācību. Mēs esam no Evaņģēlija saņēmuši pietiekami daudz brīdinājumu, tā, ka nekāda aizbildināšanās nepalīdzēs, ja būsim ļāvuši mūs maldināt. Mēs visi Kristībā esam solījuši sekot Kristum un Viņa mācībai; neviens nav solījis sekot pāvestam, bīskapiem un garīdzniekiem. Tā Kristus ir pilnīgi noliedzis un aizliedzis cilvēku mācības.

Taču šeit Kristus mierina savus nabaga samariešus, kuri Viņa Vārda dēļ ir spiesti pakļaut savas dzīvības priesteru un jūdu draudiem; Viņš stiprina šo ļaužu cerību ar savu spriedumu, nosodīdams pārējos deviņus kā zagļus, kas ir nozaguši godu Dievam, turpretī samarieti Kristus attaisno. Jo cerība, kura zina, ka tās lieta Dieva priekšā tiks atzīta par taisnu un spēs pastāvēt, bet pretinieks Dieva priekšā nepastāvēs un netiks atzīts par taisnu, dod lielu drosmi – lai cik pārāks šķiet pretinieks šeit, uz zemes.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

Viena atsauce par “Sprediķis 14. post Trinitatis svētdienā”

  1. vasara:


    M.Luteram domāju, ka lielākā daļa noteikti ir lieliski sprediķi, bet nu šis ir kārtējais, pēc kura ir daudz ko pārdomāt. Guvu dažas labas atziņas!



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.