64. Kad mēs kalpojam saviem vecākiem?


Sprediķis 13. post Trinitatis svētdienā

Un, pie mācekļiem sevišķi griezdamies, Viņš sacīja: “Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat. Jo Es jums saku: daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.” Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: “Kurš tad ir mans tuvākais?” Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” Tas atbildēja: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Nu tad ej un dari tu arī tāpat.” [Lk.10:23-37].

I

Es ceru, ka šī Evaņģēlija vieta jums ir labi saprotama, jo par to tiek sprediķots ik gadu. Bet, tā kā par to runājam arvien no jauna, tad arī šeit mums tie nedaudz jāpārrunā. Vispirms evaņģēlists runā par to, kā Kungs Kristus vērsies īpaši pie saviem mācekļiem un, priecādamies Garā, viņiem sacījis:

Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat. Jo Es jums saku: daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.

Redzēšana un dzirdēšana šai vietā jāsaprot pavisam tieši un vienkārši – Kristus šeit runā par ārēji dzirdamām un redzamām lietām., proti – ka mācekļi redzējuši pašu Kristu un darbu, kādu Viņš ir darījis, dzirdējuši Viņa sprediķus un bijuši klāt, kad Viņš darījis brīnumus jūdu tautas vidū. Arī jūdi ar savām miesīgajām acīm to visu ir redzējuši, jā, arī daudzi jūdi to visu paši ir sajutuši, tomēr tie nav spējuši patiesi atzīt Viņu kā Kristu. To ir spējuši tikai apustuļi; tā Pēteris, runādams arī visu pārējo vārdā, Mt. 16: 16 apliecina: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Mēs pieļaujam, ka arī jūdu vidū bijuši daži cilvēki, kuri atzinuši Kristu, tāpat kā apustuļi; taču tādu ir bijis pavisam maz. Tādēļ Kristus šeit ņem pie sevis un uzrunā tikai savus mācekļus.

Daudzi pravieši un ķēniņi ir redzējuši Kristu, taču tikai Garā – kā Viņš pats Jņ. 8: 56 saka jūdiem par Ābrahamu: “Jūsu tēvs Ābrahams tapa līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” Jūdi domāja, ka Kristus runā par miesīgu skatīšanu; bet Viņš runā par garīgu skatīšanu, par skatienu, ar kādu Viņu ir redzējušas un ik dienu redz visas dievbijīgas, kristīgas sirdis – tās Viņu ir redzējušas jau pirms Viņa miesīgās dzimšanas. Jo, ja Ābrahams ir redzējis Kristu, tad nav šaubu, ka tieši tāpat Viņu redzējuši arī daudzi pravieši, kuriem bijis dots Svētais Gars. Un, lai gan redzēšana nav atpestījusi tēvus un praviešus, tomēr tie ar sirsnīgām ilgām un nopūtām ir tiekušies redzēt Kungu Kristu arī ar savām miesīgajām acīm – tas mums tiek atklāts daudzviet praviešu grāmatās.

Tādēļ mūsu Kungs šeit saka saviem mācekļiem, kuri Viņu ir redzējuši kā garīgi, tā arī miesīgi: “Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat,” – itin kā Viņš gribētu teikt: tagad ir svētīgs laiks, pašlaik ir žēlastības gads – tā lieta, kas jums tagad ir pieejama, ir tik brīnišķīga, ka patiesi acis, kuras to skata, ir saucamas par svētīgām. Jo līdz šim Evaņģēlijs nav ticis publiski sludināts un darīts zināms ikvienam cilvēkam. Svētais Gars agrāk vēl nav ticis dots redzamā veidā, bet arī darīdams savu darbu, joprojām palicis apslēpts. Bet Kristus ir sācis pildīt Svētā Gara amatu un vēlāk apustuļi to ir pildījuši ar vislielāko nopietnību. Tādēļ mūsu Kungs sauc par svētīgiem tos, kuri redz un dzird šādu žēlastību. Kad nu Kristus sacīja šos vārdus un Garā priecājās, kāds Rakstu mācītājs, kas arī jutās visai nozīmīgs, nāca priekšā un, Kungu Kristu pārbaudīdams, jautāja:

“Mācītāj, ko man darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?”

Šis Rakstu mācītājs droši vien ir bijis gudrs cilvēks, kas labi pārzinājis Rakstus – to pierāda arī viņa atbilde. Tomēr šeit viņš izturas kā īsts ģeķis, jā, viņš krīt kaunā un negodā, un ir spiests sākt mācīties no Kunga Kristus. Jo Kristus viņam sniedz īstu mācību stundu, atņemdams visu viņa lielību ar vienu pašu vārdu. Jo Rakstu mācītājs bija maldīgi iedomājies, ka viņš ir nevainojami pildījis visas Bauslības prasības un ir īpašs cilvēks, labāks par citiem – un nav šaubu, ka šis tiešām ir bijis ievērojams vīrs, dievbijīgs un izglītots; viņš bijis cienīgs runāt ar Kungu Kristu. Bet ko dara Kristus, kad Rakstu mācītājs domā tik meistarīgi Viņu pieķert? Viņš ļauj spriest un atbildēt pašam jautātājam. Evaņģēlists saka:

Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.”

Man šķiet, Kungs Kristus šim dievbijīgajam vīram ir uzdevis ļoti grūtu uzdevumu. Ak, tas gan nav pareizi! Viņam būtu vajadzējis tik krietnu cilvēku mazliet pasaudzēt! Kādēļ Viņš to apkauno visas pasaules priekšā, parādīdams, ka viņš vēl nav paveicis gluži neko, lai gan pats jau sen bija iedomājies, ka visu ir izpildījis. Rakstu mācītājs jautā: kas man jādara? Man šķiet, lai cik daudz šis cilvēks spētu darīt, viņam darba nekad nepietrūktu.

Par šiem diviem baušļiem varētu runāt daudz, un, ja vien mums pietiktu laika, to arī vajadzētu darīt. Jo šie ir augstākie un nozīmīgākie baušļi visā Mozus Bauslībā – kā Kristus pats saka Mt. 22: 40 – “Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” Tomēr mums šīs lietas nedaudz jāaplūko.

Ja aplūkojam visus Mozus Bauslības baušļus, mēs redzam, ka tie visi prasa mīlestību. Jo bausli “Tev nebūs citus dievus turēt” es nevarētu izskaidrot citādi, kā: tev būs Dievu vien mīlēt. Tieši tā to skaidro arī pats Mozus, 5. Mozus 6: 4 – 5, sacīdams: “Klausi, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs. Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku.” No šejienes Rakstu mācītājs ir ņēmis savu atbildi. Taču jūdi no šī baušļa spēja saprast tikai to, ka viņi nedrīkst veidot un pielūgt elku tēlus; ja viņi ar muti spēja apliecināt, ka viņiem ir tikai Viens Dievs, un nevienu citu dievu viņi negodā, tad tiem šķita, ka šis bauslis ir piepildīts. Tā šo prasību saprata arī Rakstu mācītājs; taču šī izpratne bija aplama un nepareiza.

Nu mums jāpievērš uzmanība Bauslībai. Tā saka: “Tev nebūs citus dievus turēt.” Tev, tev – Bauslība saka – visai tavai būtnei! Un Mozus vēl norāda tās daļas – sirdi, dvēseli un spēkus. Bauslis nerunā ne par mēli, ne par roku vai ceļiem, bet gan – par visu miesu un visu, kas tevī ir un kas tu esi. Ja man nedrīkst būt neviena cita dieva, tad man patiesi jātur savā sirdī vienīgais patiesais Dievs, tas ir, man sirdī jājūt sirsnīga patika un labvēlība pret Viņu, man arvien jāturas pie Viņa, jāuzticas Viņam un jāpaļaujas uz Viņu, jājūt prieks, patika un mīlestība pret Viņu un pastāvīgi jāatceras par Viņu – kā citkārt par kādu lietu, kura mums ļoti patīk, mēdzam sacīt: tā ir salda manai sirdij. Un, ja kāds runā vai smejas, taču vārdi un smiekli nenāk no sirds, mēs sakām: sirds un mute ir divas dažādas lietas. Tādēļ vārds “sirds” Rakstos norāda uz lielu, stipru mīlestību, kādai mūsos jābūt pret Dievu. Tie, kuri Dievam kalpo tikai ar muti, rokām vai ceļiem, ir liekuļi, un Dievs viņus nemaz neievēro; jo Viņš negrib tikai kādu daļu, bet īstu un pilnīgu mīlestību.

Jūdi ārēji atturējās no elku pielūgšanas un kalpoja Dievam tikai ar savām mutēm; viņu sirdis atradās tālu no Dieva, tās bija neuzticības un neticības pilnas. No ārpuses šie ļaudis izskatījās jauki, un katrs varētu domāt, ka viņi visu dara nopietni un no sirds; taču iekšēji viņi bija elkdievības pilni. Tādēļ mūsu Kungs Mt. 33: 27 – 28 tiem saka: “Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību. Tā arī jūs, no ārpuses izrādāties ļaužu priekšā kā taisni, bet iekšpusē esat pilni liekulības un nešķīstības.”

Tie ir ļauni cilvēki, kuri kļūst lepni savas ārēji lieliskās dzīves dēļ, gribēdami paši sevi taisnot un darīt dievbijīgus ar saviem darbiem, kā to dara šis Rakstu mācītājs. Redziet, kāds lepns ēzelis viņš ir – šis cilvēks nāk priekšā, domādams, ka Kristus viņu nenosodīs. Jā, viņš ir iedomājies, ka tieši viņa dzīvi Kristum vajadzētu slavēt visas tautas priekšā; rakstu mācītājam nešķiet, ka vajadzētu kaut ko mācīties no paša Kristus – viņš meklē pats savu godu un slavu. Šis skrandainis vēlējās dzirdēt sev veltītu slavas dziesmu no tā Vīra mutes, uz kuru ar apbrīnu raudzījās visa tauta. Tā rīkojas visi liekuļi, kuri dzīvo ārēji jauku dzīvi un dara lieliskus darbus. Viņi gan apgalvo, ka nemeklē godu un slavu paši sev, tomēr iekšēji viņu sirdis ir godkārības pilnas – tie priecātos, ja visa pasaule zinātu par viņu svētumu; viņi labpatikā smaida, tiklīdz izdzird, ka par to kāds ieminas.

Taču Kristus necenšas Rakstu mācītājam izdabāt, bet ļauj, lai svētulis pats sevi apkauno. Viņš tiešām ir nelaipns, nedraudzīgs Vīrs, šis Kristus – Viņš saka ļaudīm patiesību, tādēļ nopelna to, ka ļaudis uz Viņu dusmojas. Dievbijīgais, svētais Rakstu mācītājs taču dara visu, ko spēj – viņš stāv vai uz galvas, un skaidri zina, ka par savu lielisko dzīvi saņems lielu godu un slavu; viņš domā, ka ir pildījis šo bausli, tādēļ cer, ka Kungs Kristus viņam sacīs: Mīļais meistar, Jūs visu esat paveicis. Bet Kristus tikai saka: “Dari to!” Skaidri runājot, tas nozīmētu: tu savas sirds dziļumos esi nelietis, un visu mūžu neesi pildījis ne burtu no Dieva baušļa. Kristus atklāj cilvēkam viņa ļaunumu un negantību. Nabaga muļķis ir iedomājies, ka sēdēs Debesu augstībā – viņš jūtas tik šķīsts un skaists, ka būtu pelnījis vietu eņģeļu pulkā, nevis šeit, savas tautas vidū. Cik gan savāds ir šis Kristus! Tauta uzskata šo Rakstu mācītāju par dievbijīgu un svētu, bet Kristus saka: šim vīram vēl tikai jāsāk pildīt Bauslības prasības. Skaties, kā gan tas saskan kopā!

Tieši tādi ļaudis visvairāk grēko pret šo bausli. Tie nedomā tālāk, bet tiki iegaumē vārdus: tev būs Dievu mīlēt. Viņi domā, ka pietiek tikai atcerēties bausli, un tad jau viss būs paveikts. Tā nu šie vārdi paliek tikai viņu mutēs, bet neienāk sirdīs. Ar šādu baušļu zināšanu nepietiek; ir jāiet tālāk, proti, man jāspēj mīlēt Dievu tik stipri, ka Viņa dēļ esmu gatavs atteikties no visas radības, bet, ja Dievs to gribēs – arī no savas dzīvības, mīlot Dievu vairāk par visām lietām. Jo Dievs ir dedzīgs un nevar paciest, ja cilvēks mīl ko citu vairāk, nekā Viņu; ja citas lietas cilvēks mīl mazāk, nekā Dievu, to Viņš labprāt pieļauj. Gluži kā vīrs var pieļaut, ka viņa sieva mīl savas kalpones, namu un saimniecību, lopus un citas lietas, taču ar to mīlestību, ar kādu sievai piederas mīlēt vīru, viņš tai neļaus mīlēt neko un nevienu citu, kā tikai viņu; jā, vīrs grib, lai sieva viņa dēļ būtu gatava atteikties no visa cita. Tieši tādu pašu mīlestību sieva gaida no vīra. Tāpat arī Dievs ļauj, lai mīlam Viņa radību, jā, tieši tādēļ viņš visas šīs lietas ir radījis, un tās ir labas. Saule ir lieliska radīta lieta, tāpat arī zelts, sudrabs un viss, kas ir skaists un jauks, jau savas dabas dēļ izraisa mūsos mīlestību. To Dievs labprāt pieļauj. Bet, ja gribu turēties pie radītām lietām un mīlēt tās ar tādu pašu mīlestību, kā Dievu, to Viņš nevar pieļaut. Jā, Dievs grib, lai noliedzu un atstāju visas šīs lietas, ja Viņš to no manis prasa, un esmu ar mieru nekad vairs neredzēt Sauli, naudu un mantu. Mīlestībai pret radību ir jābūt daudz, daudz mazākai, nekā mīlestībai pret Dievu. Viņš ir mūsu dārgākā manta, tādēļ arī grib tikt mīlēts vairāk par visu pārējo mantu. Dievs negrib, lai līdzās Viņam tiktu likts kas cits, ko mīlam ar tādu pašu mīlestību, kā Viņu; un vēl jo mazāk Viņš pieļaus, lai kaut kas tiktu mīlēts vairāk par Viņu – lai gan tas ir viens un tas pats.

Es domāju, nu tu redzi, ko nozīmē mīlēt Dievu no visas sirds, ar visu dvēseli un ar visiem spēkiem. Mīlēt Dievu no visas sirds nozīmē – mīlēt Viņu vairāk par visu radību, tas ir: lai gan daudzas radītas būtnes un lietas ir jaukas un mīļas, lai gan man tās patīk un es tās mīlu, tomēr man jābūt gatavam tās visas atstāt, ja Dievs, mans Kungs, to gribēs.

Mīlēt Dievu ar visu savu dvēseli, tas ir – ja tu vari atstāt savu miesīgo dzīvību, un arī tad, kad tevi grib pieveikt mīlestība pret radību vai kāds cits kārdinājums, sacīt: drīzāk es atteikšos no tā visa, nekā pametīšu savu Dievu; es ļaušu, lai mani padzen, nožņaudz vai noslīcina – lai notiek viss, ko Dievs grib, bet es drīzāk atteikšos no visas cita, tikai ne no Dieva. Kungs Dievs, Tev es gribu pieķerties vairāk, nekā visai radībai, visam, kas neesi Tu. Es labprātāk atteikšos no visa, kas esmu un kas man pieder, taču Tevi neatstāšu. Par dvēseli Raksti sauc miesas dzīvību līdz ar piecām sajūtām, spēju ēst, dzert, gulēt, redzēt, dzirdēt, sajust smaržu un garšu un visu, ko dvēsele paveic ar miesas palīdzību.

Mīlēt Dievu ar visiem spēkiem, tas ir – pakļaut visus locekļus, tā, ka cilvēks ir gatavs atteikties no visa, ko viņš spēj darīt ārējā dzīvē, ar savu miesu, lai tikai nedarītu ko tādu, kas būtu pret Dievu.

Mīlēt Dievu ar visu prātu, tas nozīmē – nepieņemt neko citu, kā vien to, kas ir Dievam tīkams. Tātad cilvēka domām ir jābūt vērstām uz Dievu un visu, kas Viņam tīkams.

Tā nu jūs redzat, kam jāpilda bauslis: “Tev būs Dievu mīlēt.” Tev, tev visam, ne tikai rokām, mutei vai ceļiem. Kuri to dara tā, kā šeit sacīts, tie bausli piepilda. Taču uz zemes nav neviena cilvēka, kurš darītu tā, kā šis bauslis prasa; jā, visi rīkojas gluži pretēji. Tādēļ šai vietā Bauslība dara mūs visus par grēciniekiem – mēs neesam pildījuši pat vismazāko burtu šajā bauslī, un tas attiecas pat uz vissvētākajiem cilvēkiem, kuri dzīvo uz zemes. Jo neviens nepieķeras Dievam tik pilnīgi, ar visu sirdi, tā, ka Dieva dēļ būtu gatavs panest itin visu. Mēs, paldies Dievam, esam tikuši tik tālu, ka paši zinām: mēs nespējam panest pat niecīgu pārmetuma vārdu, jā, pat nieka grasi negribam zaudēt Dieva dēļ. Kā gan lai mēs mīlētu Dievu, ja Viņa prāts mums nav tīkams? Ja mīlam Dievu, tad mīlam arī Viņa prātu. Bet, ja Dievs mums sūta slimību, nabadzību, kaunu un negodu, tas ir Viņa prāts. Un ko tad mēs darām? Mēs trokšņojam, kurnam un ņurdam, uzņemdami šīs lietas ar lielu nepacietību; un tā vēl ir mazākā bēda. Ko gan mēs darītu, ja vajadzētu Dieva un Kristus dēļ atteikties nu dzīvības? Tad mēs sevi parādītu pavisam citādi. Es tomēr rīkojos tāpat, kā Rakstu mācītājs un farizejs, par kuru runāts šajā Evaņģēlija vietā – dzīvoju ārēji nevainojamu dzīvi, godāju Dievu un kalpoju Viņam, gavēju, lūdzu, izliekos ļoti dievbijīgs un svēts. Bet Dievs neko tādu negrib – Viņš grib tikai, lai es ar prieku un mīlestību pieņemu Viņa prātu. To mēs vēl kavējamies darīt.

Tādēļ tas, ko mūsu Kungs šeit saka Rakstu mācītājam, ir teikts arī mums visiem, proti – mēs vēl neesam pildījuši šo bausli, taču mums tas ir jādara. Tādēļ visi cilvēki ir pelnījuši nāvi un kļuvuši par velna īpašumu. Kā Ps. 116: 11 sacīts: “Visi cilvēki ir meļi,” nekrietni un niecīgi ļautiņi; viss, ar ko tie lepojas, Dieva priekšā nekam nav derīgs. Mūsu pašu lietās mēs esam gudri – mēs zinām, kā raust naudu un mantu, mēs meistarīgi izliekamies un protam runāt gan cilvēku, gan Dieva priekšā. Bet vai tad Dievs to no manis prasa? Viņš grib, lai mīlam Viņu no visas sirds. To gan neviens cilvēks nespēj darīt. Tas nozīmē, ka visi esam grēcinieki – it īpaši tie, kuri lepojas ar lielisku ārējo izskatu. Tādēļ ir daudz drošāk, ja cilvēks uzskata, ka visi esam grēcinieki, nekā, ja viņš pievērš uzmanību darbiem un turas pie savas skaistās, bet liekulīgās dzīves.

II

Tā ir šī Evaņģēlija pirmā daļa; tas ir Bauslības pasludinājums. Tālāk seko otrā daļa, kurā tiek sludināts Evaņģēlijs, proti, tas, kā pildām Bauslību un no kurienes gūstam spēju to darīt. To mums mācīs samarietis.

Ko dara šis Rakstu mācītājs, kuru Kristus ir tā apsaucis un noraidījis? Evaņģēlists rāda, ka šis cilvēks taisnodamies jautā:

Kurš tad ir mans tuvākais?

Viņš nejautā: kurš tad ir mans Dievs? Tas ir, it kā Rakstu mācītājs sacītu: es Dievam neko neesmu parādā, es Viņa priekšā neesmu vainīgs. Man šķiet, ka arī nevienam cilvēkam neko neesmu parādā; tomēr es gribētu zināt: kurš tad ir mans tuvākais? Kungs Kristus viņam atbild, stāstīdams līdzību un parādīdams, ka visi cits citam esam tuvākie – gan tas, kurš dara labu otram, gan tas, kuram vajadzīga palīdzība; lai gan šai vietā šķiet, it kā Kristus sacītu, ka tuvākais ir tas, kurš otram parādījis žēlastību. Bet Raksti šai ziņā neko nešķiro, bet sauc par tuvāko gan to, kurš dara žēlastības darbu otra labā, gan arī to, kurš šo žēlastības darbu saņem.

Kā secinājumu no šīs līdzības mūsu Kungs saka šādus vārdus: “Dari tu arī tāpat.” Tas nozīmē, ka Rakstu mācītājs ir grēkojis ne tikai pret Dievu, bet arī pret savu tuvāko, kuram viņš nekad nav darījis nekā laba. Te nu nabaga cilvēks krīt izbīlī, dzirdēdams, ka viņš ir caurcaurēm ļauns – no matu galiņiem līdz pēdām. Vai gan šis augsti izglītotais, dievbijīgais vīrs būtu varējis ko tādu paredzēt? Viņš ir dzīvojis īsti farizejisku, svētulīgu, liekulīgu dzīvi, bet farizejs neievēro tuvāko, kas uzskatāms par zemāku, un nesteidzas tuvākajam palīgā, riskējot ar savu dzīvību. Farizejs meklē tikai slavu un godu ļaužu priekšā un cer ar saviem darbiem tikt Debesīs.

Kā jūs jau daudzkārt esat dzirdējuši, kristīgas dzīves būtība ir tāda, ka es ar savu ticību un sirdi nāku Dieva priekšā, savukārt ar dzīvi un darbiem kalpoju tuvākajam, turklāt negaidu, līdz tuvākais prasīs vai gaidīs no manis kādu žēlastības darbu, bet pats steidzos ar savu žēlastības darbu viņam pretī un piedāvāju savu palīdzību. Nu aplūkosim šīs līdzības saturu.

Šis samarietis, acīm redzot, ir pats mūsu Kungs Jēzus Kristus. Viņš ir pierādījis savu mīlestību pret Dievu un savu tuvāko: mīlestību pret Dievu – paklausīdams Tēvam, nākdams lejā no Debesīm un tapdams Cilvēks, mīlestību pret tuvāko – jau drīz pēc Kristības saņemšanas sākdams sludināt, darīt, brīnumu darbus un dziedināt slimos. Un, visu kopā saņemot – Kristus nav darījis nevienu tādu darbu, kurš būtu bijis vajadzīgs tikai Viņam pašam, bet ikvienu darbu paveicis sava tuvākā labā. Un Viņš to ir darījis ar visiem saviem spēkiem, kļūdams par mūsu kalpu, lai gan būtu varējis palikt Debesīs un būt līdzīgs Dievam. Bet to visu Kristus ir darījis tādēļ, ka ir zinājis: tieši tāds ir Tēva prāts, un šis darbs būs Dievam tīkams.

Piepildīdams šo augsto prasību un mīlēdams Dievu no visas sirds, mūsu Kungs nodeva Tēva rokās savas miesas dzīvību līdz ar visu, kas Viņam piederēja, un sacīja: Tēvs, te ir viss – mana dzīvība, mans gods un labais vārds, kāds man bija ļaužu vidū. To visu Es atdodu – Tevis dēļ, lai pasaule saprastu, cik ļoti Es Tevi mīlu. Mans Tēvs, lai mana gudrība izbeidzas, lai pasaule uzskata mani par vislielāko ģeķi! Ļauj man kļūt par pašu nicinātāko visu cilvēku vidū, kā agrāk tiku slavēts visas pasaules priekšā. Nu kļūšu līdzīgs visļaunākajam slepkavam, lai gan agrāk biju draudzīgs un noderīgs ikvienam cilvēkam, gatavs kalpot visai pasaulei. Mīļais Tēvs! No tā visa Es atsakos – tikai neļauj, lai kļūstu Tev nepaklausīgs!

Tas ir Samarietis, kas nācis nelūgts un piepildījis Bauslību no visas savas sirds; jo vienīgi Viņš ir Bauslību piepildījis – šo slavu neviens Viņam nevar atņemt – tā pieder un paliek tikai Viņam. Tas mums vēl nesniegtu īpašu mierinājumu; bet tas, ka Viņš rūpējas par nabaga ievainoto cilvēku, iežēlojas par viņu, pārsien viņa brūces, ved viņu mājvietā un apkopj – tas mums tiešām palīdz.

Šis cilvēks, kurš guļ, pa pusei miris, savainots, sasists un izģērbts – tas ir Ādams un mēs, visi cilvēki. Slepkavas ir velni, kas mūs aplaupījuši un savainojuši, atstādami guļam pa pusei mirušus. Mēs vēl mazliet ķepurojamies un neesam pilnīgi miruši, taču guļam bezpalīdzīgi, un arī mūsu zirgs guļ zemē – mēs paši nespējam piecelties, un, ja tiktu atstāti guļam, tad mums būtu jāmirst lielās bailēs, badā un slāpēs – mūsu brūcēs iemestos tārpi un mums būtu jācieš briesmīgas mokas un posts.

Šī līdzība lieliski parāda, kas mēs esam un cik daudz spējam ar visu savu izcilo prātu un brīvo gribu. Ja nabaga savainotais cilvēks būtu gribējis pats sev palīdzēt, viņam būtu kļuvis tikai vēl sliktāk – viņš būtu kaitējis pats sev, atplēsis savas brūces un nonācis vēl dziļākā postā; ja viņš paliktu guļam bez palīdzības, tad tāpat nekas labāks nebūtu gaidāms. Tā notiek, kad tiekam atstāti un varam tikai paši sev palīdzēt. Tad mums ir beigas, un mēs vairs nezinām, kur glābties. Līdz šim ar mums tā ir noticis: ir tikuši izdomāti dažādi veidi un ceļi, kā nonākt Debesīs un uzlabot mūsu dzīvi; viens ir atklājis vienu, otrs – ko citu. Tādēļ arī ir radušies tik daudzi un dažādi ordeņi, tāpat arī atlaižu vēstules un svētceļojumi. Taču ar šādām lietām esam padarījuši visu vēl ļaunāku. Tāda ir pasaule; tā mums lieliski parādīta šajā ievainotā cilvēka tēlā – pasaule guļ, grēka sasaistīta un savainota, nogrimusi grēkos līdz ausīm, un pati sev nespēj palīdzēt.

Bet Samarietis, kas ir piepildījis Bauslību un pilnīgi vesels, nāk un dara vairāk, nekā priesteris un levīts – Viņš pārsien ievainotā cilvēka brūces, lej tajās eļļu un vīnu, ceļ viņu uz savu lopu un ved mājvietā, apkopj viņu un, projām dodamies, liek nama saimniekam par viņu rūpēties, vēl atlīdzinādams tam gaidāmos izdevumus. Ne priesteris, ne levīts neko tādu nebija darījuši. Priesteris – tie ir svētie, mīļie tēvi, kuri dzīvojuši pirms Mozus. Levīts – tā ir Vecās Derības priesterība. Tie visi ar saviem darbiem neko nebija varējuši paveikt, bet pagājuši ievainotajam garām – kā to līdzībā dara šis priesteris un levīts.

Tādēļ, ja arī man būtu visi Mozus, Ābrahama un citu mīļo tēvu labie darbi, tie man tomēr neko nespētu palīdzēt. Jo tēvi gan ir redzējuši nabaga ievainoto cilvēku bezpalīdzīgi guļam, taču nav spējuši viņam palīdzēt. Arī priesteris redzēja nabaga vīru pa pusei mirušu guļam, bet ko gan tas līdzēja? Šis cilvēks nevarēja ievainotajam palīdzēt. Mīļie svētie tēvi gan ir redzējuši, ka ļaudis grimst grēkos līdz pat ausīm, turklāt arī jutuši bailes savas tautas grēku dēļ; bet ko gan viņi ir spējuši palīdzēt? Tie varēja padarīt ievainoto ļaužu stāvokli tikai vēl smagāku, nevis vērst to par labu. Tādi ir bijuši Bauslības sludinātāji, kuri parāda, kāda ir pasaule – ka tā ir grēku pārpilna un jau pa pusei mirusi, tā, ka pati ar visiem saviem spēkiem, prātu un brīvo gribu nespēj sev palīdzēt. Redzi nu, pasaule, tu, muļķa lelle, turpini vien lielīties ar savu brīvo gribu, ar saviem nopelniem un svētumu!

Bet Kristus, patiesais Samarietis, rūpējas par nabaga cilvēku kā par sevi pašu – Viņš pats nāk, lai gan ievainotais Viņam pat nelūdz palīdzību. Te nav nekādu nopelnu, bet tikai žēlsirdība un žēlastība – Viņš pārsien nabaga cilvēka brūces, apkopj viņu un lej viņa brūcēs eļļu un vīnu – tas ir Evaņģēlijs. Eļļu Kristus lej mūsu brūcēs, kad tiek pasludināta žēlastība, tā, piemēram, kad tiek sacīts: redzi, nabaga cilvēk, te ir tava neticība, tava pazušana, tu esi ievainots un nevesels, turies, es gribu to visu dziedināt ar Evaņģēlija palīdzību! Redzi, tev tikai jāturas pie šī Samarieša, pie Kristus, mūsu Pestītāja, un Viņš tev palīdzēs – neviens cits ne Debesīs, ne virs zemes to nespēs darīt. Jūs labi zināt, ka eļļa mīkstina un atvieglo sāpes; tā saldais, maigais Evaņģēlija pasludinājums dara manu sirdi maigu un laipnu pret Dievu un manu tuvāko, ka spēju atdot pat savas miesas dzīvību Kristus un Evaņģēlija dēļ, ja Dievs un nepieciešamība to prasa.

Savukārt vīns ir ass; tas apzīmē svēto krustu, kas drīz vien seko Evaņģēlijam. Kristietim krusts nav tālu jāmeklē – tas būs uz taviem pleciem, pirms vēl pagūsi apdomāties – kā Sv. Pāvils 2. Tim. 3: 12 saka: “Visi, kas grib dievbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti.” Tādas ir šīs Valstības galma krāsas; kas no tām kautrēsies, tas nevarēs pie derēt šim ķēniņam.

Tad samarietis ceļ ievainoto vīru uz sava lopa. Tas ir pats Kungs Kristus, kas nes mūs uz saviem pleciem, kakla un miesas. Visā Evaņģēlijā nav atrodams gandrīz neviens vēl jaukāks piemērs, kas šādi attēlotu Kristu; tikai Lk. 15 Viņš sevi salīdzina ar ganu, kurš ceļ pazudušo avi uz saviem pleciem un nes to atpakaļ pie ganāmpulka. Tā Viņš mūs nes vienmēr, vēl šodien.

Kūts jeb mājvieta ir kristietība šajā pasaulē, kur mums jāuzturas neilgu laiku; saimnieki ir Dieva Vārda un Evaņģēlija sludinātāji, kam par mums jārūpējas.

Tāds ir šīs Evaņģēlija līdzības kopsavilkums. Kristus Valstība ir žēlastības un žēlsirdības Valstība, kurā nav nekā cita, kā vien pastāvīga nešana. Kristus nes mūsu sērgas un vainas, Viņš uzņemas mūsu grēkus un ir pacietīgs, kad kļūdāmies – mēs arvien un vēl joprojām guļam uz Viņa pleciem. Kristus nepagurdams mūs nes – tas ir mūsu lielākais mierinājums, kad uzbrūk grēki un kārdinājumi.

Sludinātāju pienākums šajā Valstībā ir mierināt sirdsapziņas, izturēties pret tām laipni un draudzīgi, ēdināt tās ar Evaņģēliju, panest vājos, dziedināt slimos; Viņiem labi jāzina Dieva Vārds un jāprot to sniegt ikvienam pēc viņa vajadzības. Tāds ir īsta bīskapa un sludinātāja amata pienākums – viņš nedrīkst lietot varu, kā to dara mūsu bīskapi, kuri ļaudis sit un moka, kliegdami: uz priekšu, jūs, visi, ja kāds negrib, tam tomēr nāksies paklausīt! Nē, ne tā. Bīskapam vai sludinātājam jāizturas kā cilvēkam, kurš aprūpē slimniekus, izturēdamies pret tiem saudzīgi, teikdams labus vārdus, laipni runādams ar neveselajiem un uzcītīgi rūpēdamies par tiem. Tā jādara arī bīskapam un mācītājam, nedomājot par savu bīskapiju vai draudzi citādi, kā vien – kā par slimnīcu, kurā ir daudz dažādu slimnieku. Kad Kristus tā tiek sludināts, ticība savienojas ar dzīvi un mīlestība piepilda bausli. Bet, tā kā šī Evaņģēlija vieta nes sev līdzi gan Bauslības, gan Evaņģēlija pasludinājumu, mums šīs lietas vēl nedaudz jāpārrunā.

Par Bauslību un Evaņģēliju

Es jums, mīļie, bieži esmu sacījis, ka visi Raksti ir dalāmi divās daļās: Bauslība un Evaņģēlijs. Bauslība atklāj to, kas mums jādara; Evaņģēlijs rāda, kur rast spēju pildīt Bauslību. Jo tās ir divas dažādas lietas – zināt, kas vajadzīgs un zināt, kur to atrast. Tas ir, gluži kā, ja runājam par ārstiem: noteikt slimību ir gluži kas cits nekā pasacīt, kā no tās atbrīvoties. Tāpat arī šeit – Bauslība atklāj mūsu slimību, savukārt Evaņģēlijs sniedz zāles; to varat redzēt arī šajā Evaņģēlija vietā. Rakstu mācītājs nāk un taujā pēc mūžīgās dzīvības, gribēdams zināt, kas viņam jādara, lai to iemantotu. Bauslība viņam atbild un saka: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.”

Kas lasa šos vārdus, raudzīdamies virspusēji, tas tos nesaprot – tāpat, kā šeit redzamais Rakstu mācītājs; šajos vārdos ir jāieiet un jāspoguļojas, raugoties tieši sevī. Jo, ja mans pienākums ir mīlēt Dievu no visas sirds, es itin drīz ieraugu, kā man pietrūkst. Tāpat arī – ja Dievs jāmīl ar visu dvēseli, tas nozīmē – ar visu miesu un dzīvību, tā, lai es pat savā miesā justu, ka manī ir mīlestība, un arī es saņemu mīlestību. Jo vārdi “mīlēt ar visu dvēseli” Rakstos apzīmē tādu mīlestību, kādu jauns zēns jūt pret meiteni. Tāpat arī – mīlēt ar visiem spēkiem, tas ir – ar visiem locekļiem. Mīlēt Dievu ar visu prātu nozīmē, ka visām manām jūtām, domām un sapņiem jāvēršas uz Dievu. Taču sevī es neko no tā visa neatrodu. Jo, ja no manis tiek prasīts mīlēt Dievu no visas sirds, ar visiem dvēseles spēkiem un prātu, tad manas acis nedrīkst raidīt nevienu dusmīgu skatienu, man mēle nedrīkst izrunāt nevienu dusmo pilnu vārdu, manas kājas, rokas un ausis nedrīkst rādīt nevienu dusmu zīmi, tā, ka visai manai miesai no matu galiem līdz pēdām ārēji un iekšēji jābūt mīlestības pilnai; visai manai būtnei jābūt labprātīgai pret Dievu un jādod Viņam godu.

Bet parādiet man kaut vai vienu cilvēku, kurš būtu šķīsts vai visādā ziņā dievbijīgs labprātīgi un mīlestības dēļ. Uz šīs zemes tāda nav neviena. Mūsos daudz vairāk jūtama nosliece uz dusmām, naidu, skaudību un laicīgiem priekiem, nevis uz labprātību un citiem tikumiem; ja arī es atrodu sevī kādu labas noslieces dzirksti, tie tomēr ir tikai maldi, un Bauslība joprojām nav piepildīta. Bet es sevī atrodu veselu liesmojošu ļauno tieksmju krāsni, pilnu ar uguns liesmām, ne tikai dzirkstelēm vien; jo manā sirdī nav mīlestības, jā, tās nav arī nevienā no maniem locekļiem. Tādēļ šeit, Bauslībā, gluži kā spogulī redzu, ka viss, kas ir manī, ir nolādēts un pelnījis pazušanu. Jo ne mazākais burts no Bauslības nevar zust – visām tās prasībām ir jātiek piepildītām, – kā Kristus saka Mt. 5: 18: “Patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no Bauslības, iekams viss notiek.”

Raudzīdamies sevī, tu nevarēsi atklāt, ka ar visu savu dvēseli, no visas sirds, ar prieku un labprāt dari visu, ko Bauslība no tevis prasa un grib sagaidīt; tādēļ tu esi nolādēts un pakļauts velna varai – zini, ka tāds spriedums tev pienākas. Redzi, pie tādas atziņas tev jānāk, atzīstot, ka piederi velnam. Bet, ja tu nezini, kā tikt tālāk, kā rīkoties, tad tev jāiet pazušanā. Tam kalpo Bauslība, kas māca, ka mēs visi esam nolādēti un lemti pazušanai, jo visi sajūtam sevī šīs ļaunās tieksmes, no kurām mūsos nedrīkstētu būt ne mazākās dzirkstelītes.

To mūsu sofisti nav ņēmuši vērā; viņi ir mācījuši, ka tad, ja darām, cik vien spējam, Dievs mums dod savu žēlastību. Tādi ir aklie ceļa rādītāji: viņi paši nenoliedz, ka cilvēks netiecas pēc visa labā; tomēr viņi domā, ka tad, ja labie darbi tiek darīti – kaut arī tas notiek negribīgi, smagi un kūtri – Dievs it ar to mierā. Bet Kristus šeit māca gluži pretēji – ka mums tas viss jādara ar prieku un mīlestību; mums arvien jābūt gataviem darīt labu. Kam gan jums drīzāk vajadzētu ticēt – Kristum vai sofistiem? Šāda maldīga izpratne ir radījusi klosterus. Ļaudis tajos ir gājuši, uzskatīdami, ka, ja vien kāds atrodas klosterī – lai cik nelabprāt viņš tur būtu – šīs cilvēks noteikti iemantos pestīšanu. Tā viņi ir mācījuši. Bet Kristus grib, lai darām darbus labprāt un ar prieku; ja darbs tiek darīts ar apgrūtinātu sirdsapziņu, tas ir grēks. Tad nu atkāpieties no visiem darbiem, kuri netiek darīti ar mīlestību un labprāt!

Tādēļ viņiem būtu vajadzējis sacīt: redzi, cilvēk, tu, nabaga nolādētais radījums, tev jābūt labprātīgam pret Dieva Bauslību, bet tu esi negribīgs. Izturies pret Bauslību ar prieku un mīlestību, citādi tu esi Dieva ienaidnieks un velna draugs! Tā ļaudis tiktu itin viegli novērsti no savas pārgalvīgās iedomības un vesti pie pareizas atziņas par sevi pašiem; viņiem nāktos sacīt: ak, Dievs, tad es esmu pazudis! Jā, tas būtu pareizi. Jo, kā jau sacīts, mums nākas secināt, ka visi piederam velnam, kamēr vien sevī atrodam šādu nelabprātību pret visu, ko prasa Bauslība. Tādēļ man jāsaka: es redzu, ka Dieva bauslim ir taisnība, bet man tas nes nāvi; ja vien tas būtu iespējams, es vēlētos, kaut Bauslības nebūtu. Un tieši tāda vēlme slēpjas visu cilvēku sirdīs, – kā Sv. Pāvils Rom. 7 to skaisti un prasmīgi apraksta.

Ja paliekam nogrimuši šādā lāstā, mums jāiet mūžīgā pazušanā. Taču tālāk nāk otra daļa, tas ir, Evaņģēlijs, kas saka mierinājuma vārdus un māca svētīgo mācību par to, kur rodams Bauslības piepildījums. Kad ar Bauslības palīdzību ieraugu, ka esmu nolādēts cilvēks, kas pakļauts slepkavu patvaļai, guļ pa pusei miris, ka velns man nolaupījis dvēseli un, pazudinādams Ādamu, atņēmis man visu ticību, visu taisnību un nav atstājis neko vairāk, kā vien miesīgo dzīvību, kura arī drīz izdziest – tad nāk levīti un priesteri – cilvēku izdomātās gandarīšanas sludinātāji, kuri māca darīt vienu vai otru lietu; taču viņu mācība man nevar palīdzēt, un viņi aiziet garām.

Bet, kad nāk Samarietis, Viņš man tiešām palīdz, tas ir – kad nāk Kristus, sniegdams man savu žēlastību un sacīdams: redzi, tavs pienākums būtu mīlēt Dievu no visas sirds, bet tu to nedari; tad nu tici Man, un Es tev dāvāšu savas ciešanas – tas man palīdz. Samarietis ceļ mani uz sava lopa, tas ir, pats uz saviem pleciem, un nes mani mājvietā, tas ir, kristīgajā Baznīcā. Tad Viņš nāk un ielej mūsos savas žēlastības eļļu, un es jūtu, ka guļu uz Viņa pleciem – tas dod prieku manai sirdsapziņai. Turklāt Viņš ielej manī arī vīnu, kas savalda un apspiež veco Ādamu. Tomēr es vēl neesmu pilnīgi vesels; veselība manī ir ielieta un iesākusies, taču vēl nav kļuvusi pilnīga. Un, kamēr vēl neesmu īsti vesels, Kristus mani kopj, šķīstīdams ar manī ielieto žēlastību, lai dienu no dienas kļūstu šķīstāks, tikumīgāks, laipnāks, lēnprātīgāks un ticīgāks – līdz par brīdim, kad pienāks laiks mirt; un tad beidzot kļūšu pilnīgs.

Tā nu, kad nākam Dieva Tēva priekšā, un Viņš mums jautā, vai esam ticējuši Dievam un mīlējuši Viņu, vai esam pildījusī visas Bauslības prasības – Samarietis, Kungs Kristus, kas cēlis mūs uz sava lopa, nāk un saka: ak, Tēvs, kaut arī šie ļaudis nav pilnīgi izpildījuši Bauslības prasības, tomēr Es to esmu darījis; ļauj, lai tas nāk par labu viņiem, kas Man ir ticējuši! Tā visiem svētajiem, lai cik svēti un dievbijīgi tie būtu, ir jāguļ uz Kristus pleciem. Ja jau paši svētākie ļaudis, tādi kā priesteri un levīti, nav spējuši pildīt Bauslību, kā gan mēs uzdrīkstamies mēģināt to pildīt ar saviem pašu izdomātajiem darbiem, ar savām tonzūrām un mūku drēbēm? Ak, cik nožēlojami un samaitāti mēs esam! Ar to šoreiz pietiktu; piesauksim Dievu, lūgdami pēc Viņa žēlastības!

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.