22. Ko Dievs pieprasa no mums pirmajā bauslī?


Sprediķis 12. post Trinitatis svētdienā

Un atkal, izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās. Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku. Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: “Efata, tas ir: atveries.” Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja. Un Viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda un brīnījās ļoti par to un sacīja: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.” [Mk.7:31-37]

Es ceru, ka jūs, mīļie, šo Evaņģēlija vietu saprotat gluži labi, jo to nav grūti saprast. Bet, tā kā mums ir dots tikai šis viens pasludinājums, un tas ir tik brīnišķīgs, ka nekad nevaram beigt to slavēt un pārrunāt, mēs arī šoreiz nedaudz parunāsim par ticību un mīlestību. Vispirms vienkārši aplūkosim šo notikumu, un tad, ja mums pietiks laika, nedaudz pārrunāsim arī tā garīgo nozīmi.

I

Pirmkārt, šis notikums pats par sevi mums sniedz labu piemēru. Jo te redzam, ka daudzi ir rūpējušies par nabaga cilvēku, izjuzdami viņa postu gluži kā savējo; tie ir veduši kurlmēmo pie Jēzus, cerēdami, ka Viņš tam palīdzēs. Tā mums tiek rādīta ticība, un mīlestība. Ticība – jo ļaudis iepriekš ir dzirdējuši par mūsu Kungu, par to, ka Viņš ir labestīgs un žēlsirdīgs Kungs, kas palīdz visiem, kuri pie Viņa nāk. Jo vispirms Vārdam ir jābūt dzirdētam un jānāk cilvēka sirdī; šis Vārds mums rāda Dieva labestību un žēlsirdību, pie kuras varam turēties. Tādēļ varam spriest, ka Dieva Vārds ir mācījis arī šos ļaudis; citādi – ja nav dzirdēts Dieva vārds – ne ticība, ne darbi nevar sasniegt mērķi.

Un, lai gan Evaņģēlijs arī šajā vietā, tāpat kā iepriekš, nenorāda, ka ļaudis, par kuriem šeit lasām, jau iepriekš ir dzirdējuši valodas par Kristu, mēs tomēr varam spriest un notikums parāda, ka tas tā ir bijis – šie ļaudis būs jau iepriekš dzirdējuši Evaņģēliju un labus vārdus par Kungu Kristu, tādēļ sākuši Viņam ticēt. Jo Evaņģēlijs ir tieši labā vēsts jeb Kristus labā slava, kas ir nevis rakstīta uz papīra, bet ar dzīvu balsi atskanējusi un kļuvusi zināma visā pasaulē. Nav šaubu, ka šie ļaudis bija dzirdējuši par Kristu, tādēļ zināja, ka Viņš ir labestīgs, laipns un gatavs palīdzēt; tas ir ticības iesākums. Tā jums ir jāuzlūko Evaņģēlijs, redzot, ka vispirms jāatskan šai vēstij, kas ved mūs pie Dieva; tai jāliek pirmais pamatakmens, citādi viss pārējais būs veltīgi. Otrkārt, pie Evaņģēlija vēsts ir jāpaliek un jāturas, gaidot no Kristus to, kas dzirdēts Evaņģēlijā.

Te jūs redzat svarīgu no Vārda izaugušās ticības īpašību: Vārds vispirms mums atklāj Dieva žēlsirdību un laipnību; ticība ļauj ar drošu paļāvību turēties pie šī Vārda un sekot tam. Šī paļāvība iemājo mūsu sirdī un ir sajūtama, tā, ka nu mums visa ir diezgan; jo, ja ticam, tad esam jau taisnoti un saņēmuši savu mantojumu.

Treškārt, šie Evaņģēlija vārdi mums apraksta mīlestības darbus, parādot, ka ļaudis rūpējas par nabaga kurlmēmo cilvēku – gluži kā Kristus, neatkarīgi no cilvēku nopelniem, dod viņiem savu Vārdu, ļaudams izpausties savai labestībai un žēlsirdībai. Tā nu cilvēki, kuri Evaņģēlijā smēlušies Dieva žēlastību, arī paši spēj labprātīgi un bez atlīdzības darīt labu savam tuvākajam. Tieši tā tam jānotiek – mīlestība dara savu darbu, kaut arī tai šis darbs nebūtu vajadzīgs; tā darbojas vienīgi sava tuvākā labā, kā arī Sv. Pāvils 1. Kor. 13: 5, runādams par mīlestību, saka: “…mīlestība nemeklē savu labumu…” Un Fil. 2: 4 apustulis saka: “Neraudzīsimies uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.”

To redzam arī šeit, dievbijīgo ļaužu piemērā: tiem šāds labs darbs nebūtu vajadzīgs, un viņi arī nerūpējas paši par sevi, bet gan par nabaga kurlmēmo cilvēku, domādami, kā varētu palīdzēt nabaga vīram; tie nemeklē nekādu algu, bet labprātīgi un bez atlīdzības dara labu savam tuvākajam. Tāpat jādara arī jums; ja nē – jūs neesat kristieši. Tādēļ iegaumējiet, kā šeit tiek parādīta mīlestība – tā arvien uzņemas citu rūpes. Labi ir, ja tā darām arī mēs; bet, ja nē – Dievs mūs var sodīt ar aklumu, tā, kā Viņš to, diemžēl, ir darījis jau apmēram četrsimt gadus. Tas īsumā būtu sakāms par ticību un mīlestību. Tālāk mums jāaplūko jautājums par citu cilvēku ticību – un tā būtu ceturtā lieta.

Jūs zināt pašu galveno: cilvēks nevar kļūt dievbijīgs un Dievam tīkams citādi, kā vien caur ticību. Tādēļ tas, kas līdz šim ticis mācīts, proti, ka Dieva priekšā varam ko panākt ar saviem darbiem, ir tikai meli un aplamība. Un vēl jo ģeķīgāk ir tas, ka pāvesta sekotāji ir centušies mūs pievērst pavisam citiem darbiem un ticībai, apgalvodami, ka mūki, mūķenes un priesteri ar savu kaukšanu un vāvuļošanu, kurai viņi caurām naktīm nododas savos klosteros, spēj palīdzēt citiem cilvēkiem, sniedzot viņiem savus dārgos nopelnus. Tādēļ šeit jāievēro, ka nevienam neklājas iedomāties, it kā viņš varētu iemantot pestīšanu ar kāda cita ticības vai darbu palīdzību; jā, tas nevar notikt ne Marijas, nedz arī kāda cita svētā ticības vai darbu dēļ, un pat ne ar paša Kristus ticību – lai iemantotu pestīšanu, tev pašam jākļūst ticīgam. Jo Dievs nepieļaus, ka Marija, jā, kāds cits svētais vai pat Kristus aizstāvētu tevi un panāktu, ka tu kļūtu dievbijīgs un taisns, ja tu pats netici. Un, ja jau to nepanāk paša Kristus ticība un darbi, tad vēl jo mazāk spēj paveikt visu priesteru un mūku darbi un ticība. Tādēļ Evaņģēlijs šai vietā liek mums runāt par citu cilvēku ticību; te jūs redzat, ka ļaudis pieved Kristum kurlmēmo vīru, parādīdami paši savu ticību un darīdami labu darbu; pats kurlmēmais te nedara neko citu, bet tikai pieņem to, ka ar viņu notiek.

Tādēļ ir labi jāievēro, ka neviens nevar tapt pestīts ar otra cilvēka ticību; taču ir ļoti iespējams, ka ar citu ticības palīdzību kāds cilvēks arī pats nāk pie ticības. Tāpat arī citu darbi man kalpo tā, ka mudina mani darīt darbus arī pašam. Tādēļ melo visi tie, kuri saka, ka ar citu cilvēku darbiem un ticību varam iemantot pestīšanu – vienalga, vai mēs paši ticam, vai neticam. Nē, ne tā! Ja tu pats nesmelies ticību Dieva labestībā un žēlsirdībā, tad nevarēsi iemantot pestīšanu. Te citu cilvēku ticība un darbi tev nepalīdzēs; ja tev nav ticības, tad nepalīdzēs pat Kristus, visas pasaules Pestītājs. Viņa laipnība un labestība tev nepalīdz citādi, kā vien – ja tu tai tici un tā topi apgaismots.

Tādēļ tev noteikti jāsargās no sludinātājiem, kādi bieži nāk no mūku vidus un saka: redzi, labais cilvēk, tev nav jākrīt izmisumā; ja esi darījis grēku, nožēlo to; bet, ja gribi rīkoties pareizāk, es dāvināšu tev savu krietno dzīvi un labos darbus. Ja cilvēks pieņem šādu piedāvājumu, viņš kļūst tikpat ģeķīgs, kā mūks, un tieši tāpat, kā viņš ar saviem labajiem darbiem skrien tieši pie velna. Tādēļ sargies no tādām lietām un saki: ja gribi man kalpot ar saviem labajiem darbiem, tad stājies Dieva priekšā un saki tā: ak, Debesu Tēvs! Nu es ar Tavu žēlastību esmu kļuvis ticīgs; tādēļ lūdzu Tevi, mans Dievs, dod ticību arī šim cilvēkam! Tā tu patiešām varētu man palīdzēt; bet iedot man pats savu ticību tu nevari, un tas man arī nepalīdzētu.

Ievēro, kā notika ģeķīgajām jaunavām, kuras, redzēdamas, ka viņu lukturi drīz izdzisīs, sacīja gudrajām: “Dodiet man no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest, ” gudrās atbildēja: “Tā ne, lai nepietrūkst mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev,” Mt. 25: 8 – 9. Man arī pašam vajadzētu vairāk ticības – kā tad lai es to dodu otram? Jo man jānāk Dieva priekšā pašam ar savu ticību – man jācīnās ar sviedriem vaigā un jāturas pie Dieva žēlsirdības, lai varētu pastāvēt. Par to runā Sv. Pēteris 1. Pēt. 4: 18, sacīdams: “Taisnais tikko tiek izglābts.” Kad tev uzbrūk nāve, tevi pārņem tādas bailes un bēdas, ka tu tik tikko spēj pastāvēt un tikt uzturēts ticībā. Tādēļ tas ir liels posts, ka pāvesta piekritēji ir ieviesuši tik daudz maldinošu izdomājumu, ietērpuši mirušos mūku drēbes un sagudrojuši vēl citus ģeķīgus darbus, vezdami nabaga dvēseles tieši pie velna.

To es saku, lai jūs zinātu, cik tālu citu cilvēku ticība spēj mums palīdzēt. Citu nopelni palīdz tev gūt pašam savus nopelnus – un neko vairāk. Kaut arī visi eņģeļi, jā, pati Dieva žēlsirdība tevi aizstāvētu, tas tomēr neko nelīdzētu, ja tev pašam nebūtu ticības, ar kuru tu spēj pie tās turēties. Taču Dieva žēlsirdība var tevī radīt ticību, kas gan spēj palīdzēt. Tāpat – kaut arī Kristus, kas par mums ir miris, atdodams mūsu labā savu miesu, asinis un dzīvību, tas tomēr tev nepalīdz, ja tu Kristum netici. Viņš mums palīdz, nākdams Tēva priekšā un sacīdams: ak, Tēvs, es to visu esmu darījis cilvēku labā; dod viņiem ticību, lai tie varētu baudīt šīs manas dāvanas! Tas mums palīdz, ja ticam un uzskatām, ka Viņa darbi un nopelni kļuvuši par mūsu īpašumu. Tāpat varam teikt arī par citiem svētajiem – viņu aizlūgumi un nopelni mums var palīdzēt tikai tad, ja paši ticam. To redzam arī šajā vietā. Nabaga cilvēks nespēj ne dzirdēt, ne runāt; citi ved viņu pie Kunga Kristus – to dara tie, kuri var dzirdēt un runāt. Ja arī viss ļaužu pulks nāktu un teiktu: mēs gribam dzirdēt un runāt tavā vietā – kurlmēmais tomēr joprojām paliktu kurls un bez valodas – šāds citu cilvēku darbs viņam nepalīdzētu sākt runāt.

Tāpat arī, ja es tev iedotu vēstuli un teiktu: tas ir mans darbs, ņem un ej – nu tas būs tavs! – tev šāds darbs nespētu palīdzēt, bet vestu tevi tieši nāvē. Kā tad varu tev palīdzēt? Man jārīkojas tā, kā rīkojas ļaudis, par kuriem lasām šajā Evaņģēlija vietā. Tie nāk pie Kristus un saka: ak, Kungs, palīdzi šim nabaga cilvēkam, dari tā, lai viņš varētu runāt! Viņi nesaka: mēs runāsim un dzirdēsim šī cilvēka vietā, bet lūdz Kristu, lai Viņš pats dara tā, ka mēmais varētu runāt. Tāpat arī, kad tu aizstāvi mani un izmanto savu ticību tā, lai tā kalpotu manai ticībai – tas gan man tiešām var palīdzēt. Lai slavēts Dievs! Tā tiešām notiek. Bet citādi nekādi tavi darbi un brālības izpausmes man nepalīdz.

Tādēļ saki: man neklājas paļauties ne uz taviem, nedz arī uz saviem paša darbiem; es tikai gribu ticībā lūgt, lai Dievs tev dod pašam savu ticību. To nozīmē tas, ka esam reizē priesteri un ķēniņi – mēs varam aizstāvēt cits citu un izlūgties no Dieva viens otram ticību – kā Kristus ir darījis mūsu labā. Tā nu, kad redzu, ka tev pašam nav ticības vai tā ir ļoti vāja, arī es eju un lūdzu Dievu, lai Viņš palīdz arī tev iemantot ticību – nevis lai dod tev manu ticību, bet pašam savu ticību un savus darbus. Tā Kristus caur ticību dod cilvēkam visus savus darbus un pestīšanu, kā Viņš mums to devis ticībā.

To prasa Kristus vārdi Jņ. 16: 26 – 27: “Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva.” Tā ir paša Kristus piebilde. Itin kā Viņš gribētu sacīt: Es esmu par jums lūdzis un runājis ar Dievu, lai Viņš jums dod to, kas ir mans. Tādēļ jūs atzīstat manu Vārdu. Jo ar manas lūgšanas palīdzību Viņš ir jūs uzņēmis un devis jums ticību, lai jūs turpmāk paši varētu lūgt, un man tas jūsu labā nebūtu jādara; tomēr jums jālūdz Manā Vārdā. Tā Kristus mūs kronē, iesvēta un svaida ar Svēto Garu, ka visi Kristū esam priesteri, un katram no mums pienākas lūgt par citiem. To prasa arī Sv. Pētera vārdi, kurus viņš saka 1. Pēt. 2: 9 – 10: “Jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā, jūs, kas citkārt nebijāt tauta, bet tagad Dieva tauta, kas nebijāt apžēloti, bet tagad esat apžēloti.”

Tā mēs varētu sacīt: Kristus ir bijis Priesteris, kas lūdzis par mums un iemantojis mums ticību un Garu; nu arī es esmu priesteris, un man jādodas pasaulē ar lūgšanu, ali Dievs dod ticību arī citiem cilvēkiem. Tā nu mēs secinām, ka saņemsim visu, ko lūdzam ticības spēkā – kā mūsu Kungs Jņ. 16: 24 saka: “Lūdziet, tad jūs dabūsit.”

Bet spēja lūgt ticības spēkā arī nenāk no mums pašiem un nav mūsu varā; jo Gars mums nedod iespēju vienmēr teikt spēka pilnu lūgšanu. Sv. Pāvils lūdza par visu Israēlu, lai šī tauta iemantotu pestīšanu, Rom. 9: 1 u. t. Kādēļ tad tas, ko apustulis lūdza, nenotika? Te izšķiroša bija ticība, un to Gars nedeva. Ja Sv. Pāvils šai ziņā būtu varējis palīdzēt, viņš to noteikti darītu. Ja viņš būtu teicis: es lūdzu par visu Israēlu, un ticībā lūgtu: Kungs, es droši zinu, ka Tu to darīsi – tad tas neapšaubāmi būtu noticis. Apustulis bieži ir no sirds lūdzis par šiem ļaudīm, taču Gars nav viņam ļāvis ar drošu paļāvību ticēt, ka šīs lūgšanas tiks piepildītas. Nav mūsu varā lūgt pilnīgā paļāvībā – tas ir Svētā Gara ziņā. Ja lūdzam par kādu un varam piebilst: tā tas notiks – tad tas noteikti tā būs; taču mums ik reizi savai lūgšanai jāpiebilst: “Tavs prāts lai notiek.” Ja atstāju savu lūgšanu Dieva ziņā, tad nevaru Viņam piedāvāt personas, laiku vai veidu, kā tam vajadzētu notikt; tas viss man jāatstāj Dieva rokās. Mēs droši paļaujamies uz Viņu. Tāpat darīja arī Kristus. Viņš pats lūdza un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris Man iet garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi,” Mt. 26: 39.

Tādēļ, ja gribu lūgt savas pilsētas vai draudzes labā, man jāsaka: ak, Tēvs, es lūdzu par šiem ļaudīm! Tomēr man arī ir pienākums dot godu Viņa Vārdam jeb gribai un sacīt: mīļais Tēvs, es lūdzu par viņiem; es zinu, ka Tu gribi, lai lūdzu un neatstāju lūgšanu novārtā, taču visam arvien ir jānotiek pēc Tava prāta. Jo es varētu lūgt arī par kādu, kurš, Tavuprāt, nav tā vērts, un tai pašā laikā aizmirst kādu, par kuru vajadzētu lūgt. Tādēļ dari visu pēc sava dievišķā prāta un padoma – Tu izdarīsi daudz labāk, nekā es varētu iedomāties! Te jūs redzat, ka mēs ne vienmēr varam savai lūgšanai piebilst: tā notiks. Bet, ja savās sirdīs esam par to tik pārliecināti, ka varam teikt: tā notiks – tad tieši tā arī būs.

To pašu redzam arī šeit: ļaudis nāk pie Kristus ar drošu paļāvību un lūdz par nabaga cilvēku; un tas, ko viņi lūdz, notiek. To redzam pie bērnu ticības Kristībā. Bērniņi nāk saņemt Kristību ar kailu miesu un dvēseli – viņiem vēl nav ne ticības, ne darbu. Bet kristīgā Baznīca aizlūdz par viņiem – tā lūdz, lai Dievs ielej ticību arī šajā bērniņā – ne tā, lai mūsu ticība būtu bērnam palīdzējusi, bet gan – lai viņš pats iemantotu ticību. Ja bērnam ir ticība, tad viss, ko viņš vēlāk dara, ir labi darīts – kaut arī viņš tikai zīž mātes krūti vai apslapinās, un neko vairāk vēl nespēj paveikt.

Tādēļ mana ticība tev nevar palīdzēt nekādā citā veidā, kā vien – palīdzēt arī tev pašam nākt pie ticības. Pats galvenais ir tas, ka viss tomēr atkarīgs no tavas ticības – cik stipra tā ir, tik daudz arī citu cilvēku ticība un aizlūgšanas var tai palīdzēt kļūt stiprākai. Tā nu jūs varat secināt, ka paši lielākie ģeķi ir bijuši tie, kuri nodevušies savām misēm, vigilijām un brālībām; jo gudrajām jaunavām tik tikko ir pieticis eļļas saviem pašu lukturiem. Tāds, vienkāršā izpratnē, ir šajā Evaņģēlija vietā aprakstītais notikums. Nu mazliet sīkāk jāaplūko tas, ko mūsu Kungs ar to visu ir domājis.

II Apslēptā nozīme

Ļaudis ved nabaga kurlmēmo Kunga Kristus priekšā; mūsu Kungs kopā ar nabaga vīru iet nomaļā vietā, liek savus pirkstus viņa ausīs, spļauj un aizskar viņa mēli, raugās Debesīs, nopūšas un saka: “Efata!” tas ir, “atveries!” Šai jaukajai līdzībai ir arī sava apslēptā nozīme. Tie, kuri šeit ved kurlmēmo pie Kristus, mums norāda uz sludināšanas amata. Sludinātāji un apustuļi ved nabaga sirdsapziņas pie Dieva. Tas notiek trijos veidos: ar sludināšanas, krietnas dzīves un aizlūgšanas palīdzību. Ar Vārda palīdzību ļaudis tiek vesti pie Dieva, krietna dzīve kalpo tam, lai Vārds darbotos ar jo lielāku spēku. Bet Vārds pats par sevi ved cilvēku pie Dieva, kaut arī tas tiek sludināts grēciniekiem. Un tomēr krietna dzīve panāk to, ka Evaņģēlija balss atskan skaļāk un skaidrāk; neganta dzīve dara Evaņģēlija balsi mēmu. Treškārt, aizlūgšana par citiem mudina arī pašu lūdzēju ticēt un darboties.

Tā nu, kad Vārds atskan šajos trijos veidos, tas nevar nesasniegt mērķi, bet noteikti nes augļus, – kā Dievs Jes. 55: 11 saka: “Mans Vārds neatgriezīsies pie Manis tukšā.” Tas kļūst redzams, kad dievbijīgi ļaudis ved kurlmēmo Kristus priekšā: tie ir sludinātāji, kuri ved grēciniekus pie Kristus; pats Dievs nāk un dod izdošanos šim darbam – kā Pāvils saka 1. Kor. 3: 7 – Viņš atdara šī cilvēka acis, ausis un muti. Tas notiek vienā acumirklī; jo Dieva Vārds ir gluži kā zibens, kas vienā uzplaiksnījumā apgaismo visas debesis no rītiem līdz vakariem. Tā visiem, kuri tiek vesti pie Kristus, Dievs dos savu žēlastību, un viņi sāks ticēt.

Uz to norāda darbs, kādu Kristus dara pie kurlmēmā cilvēka: Viņš liek savus pirkstus viņa ausīs, ar savu Vārdu iedvesdams tam Svēto Garu, darīdams viņa sirdi ticīgu, krietnu, šķīstu un dievbijīgu; jo ar Kristus pirkstu saprotam Viņa Svēto Garu.

Un siekalas no Kristus mutes, kas tiek liktas uz mēmā vīra mēles, ir Dieva Vārds; to Kristus liek cilvēka mutē, lai viņš varētu runāt. Šīs siekalas – Dieva Vārds – ir cēla lieta, kas gan vecajam Ādamam šķiet asa un netīkama.

Bet ļaudis slavē Dievu un saka: “Viņš visu ir labi darījis.” Jo, kur ir īsta ticība, tur Gars nepaliek bezdarbīgs, bet laužas uz āru, dara tevi par priesteri, lai tu mācītu arī citus – kā Ps. 116 sacīts: “Es ticu, tādēļ runāju.” Ja sirds ir pilna, tad arī mute nevar klusēt. Kaut arī Vārds sludinātāji tiek vajāti, viņi to neņem vērā.

Kad šeit tiek sacīts, ka Kristus aizvedis kurlmēmo savrup un skatījies uz Debesīm, tas nozīmē: ja Dievs mani neved savrup un nedod man Svēto Garu, lai es varētu turēties pie dzirdētā Vārda, tad sludināšana bijusi veltīga. Kādēļ nabaga cilvēks Kristum ir tik svarīgs, ka Viņš raugās uz Debesīm un izmanto savu dievišķo varu, piesaukdams Dieva žēlastību, lai tā nāk un darbojas viņā? Tā mūsu Kungs parāda, ka Dieva žēlastībai jānāk no Debesīm un ar dievišķu spēku jādarbojas cilvēka sirdī, tad viņam patiesi tiks palīdzēts.

Tā nu abas šīs lietas – gan pats notikums, gan arī tā garīgās jeb apslēptās nozīmes skaidrojums rāda, ka mums vispirms jādzird Dieva Vārds, un ar Kristus aizlūguma palīdzību jānāk pašiem pie savas ticības, un tālāk – jāļauj tai izpausties, apliecinot šo ticību un slavējot Dievu mūžīgi. Ar to pietiktu, runājot par šo Evaņģēlija vietu; piesauksim Dievu, lūgdami Viņa žēlastību!

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.