352. Kādā nolūkā mēs baudām Svēto Vakarēdienu?


Sods par nelietīgu resursu izmantošanu

Otrais bauslis: “Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, vārdu nepareizi lietot, [jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nepareizi lieto.]“


Ja pirmais bauslis māca ticību un pareizu sirds attieksmi pret Dievu, tad otrais māca iekšējo sirds ticību pareizi izpaust. “Tā šis bauslis mūs ved uz priekšu un virza muti un mēli uz Dievu” – raksta Luters. Tātad Dievs vispirms pievērš savu uzmanību cilvēka vārdiem, “jo pirmais, kas izlaužas no sirds un parādās, ir vārds”. Un, protams, vissvarīgākie no vārdiem ir personu vārdi, jo tie rada identitāti un veido attiecības. Senajā pasaulē vārdiem gandrīz pašiem par sevi bija patstāvīga, no tās personas, kuru tie identificē, neatdalāma eksistence. Piesaukt Dieva vai imperatora vārdu, nozīmēja nostādīt sevi šīs personas klātienē. Tādējādi personvārdi antīkajā pasaulē bija un arī mūsdienu pasaulē vēl joprojām ir kaut kas vairāk nekā tikai vārdi vai skaņas vien. To pierāda arī tas vienkāršais fakts, ka cilvēkiem arvien rūp veids, kādā citi lieto viņu vārdu. Šim apstāklim vajadzētu pamudināt domāt arī par to, kā tiek lietots Dieva vārds. Pirms mēs izvērstāk pievēršamies šim jautājumam, vispirms noskaidrosim, ko nozīmē pats Dieva vārds.

Dažus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas jūdu vidū ieviesās un nostiprinājās paradums Dieva vārdu gandrīz vispār neizrunāt. Tā vietā jūdi lietoja izteikumu – Tas Kungs. Taču, kā to norāda M. Hemnics, diez vai tas ir pareizs otrā baušļa traktējums: “Dieva vārds, par kuru runāts šajā bauslī, drīzāk nozīmē visu to, kas Svētajos Rakstos ir atklāts par Dieva būtību un gribu, vai to, kas Rakstos ir atklāts par Dievu.. Viņš Savu vārdu ir atklājis cilvēkiem nevis tādēļ, lai tas tiktu paslēpts zem pūra vai aprakts klusumā, bet tādēļ, ka Viņš grib, lai Viņa vārds tiktu lietots, taču ne aplamā veidā.”

Nepareizais Dieva vārda lietošanas veids var būt ļoti dažāds. Sāksim ar visvienkāršāko. Ikviens būs dzirdējis cilvēkus triviāli izsaucamies: “Ak tu Dievs, aizmirsu atslēgas mājās!” Šāds cilvēks ir aizmirsis ne tikai atslēgas, bet arī to, ka diezin vai Dievu vajadzētu vainot aizmāršībā. Šāda un līdzīga Dieva vārda lietošana ir nosodīta otrajā bauslī. Tādēļ, ka šāda Dieva vārda lietošana ir ļoti izplatīta, Dievs piedraud, ka Viņš to nepametīs nesodītu. Daudzas nelaimes cilvēkiem būtu gājušas secen, ja viņi mācītos valdīt savu muti. Bieži dzirdami ir arī tādi izteikumi kā – ej tu uz elli, lai velns tevi parauj u.c. Arī tas ir grēks gan pret pirmo, gan otro bausli, jo tikai Dievam ir vara kādu iemest ellē. Tāda vara nav nevienam cilvēkam, nedz arī velnam. Ir muļķīgi mēģināt pavēlēt Dievam darīt to, ko mēs nezinām, vai Viņš darīs vai ne. Turklāt vēlēt otram cilvēkam ļaunu ir slikti no jebkura kaut cik ētiska viedokļa. Tā vietā vajadzētu vēlēt labu ikvienam. Izņēmums ir gadījumi, kad kāda cilvēka rīcība ir atklāti nosodīta Dieva vārdā. Šādā gadījumā kristieši ne tikai drīkst, bet arī viņu pienākums ir apliecināt, ka Dievs šādu rīcību nosoda.

Izplatīta lieta ir arī vieglprātīga zvēresta došana, nemaz nedomājot zvērestu turēt. Kristus saka, ka ticīgajiem savā starpā, kārtojot lietas, vispār nevajag zvērēt. Līdz ar uzticību Dievam rodas uzticība arī Viņa ļaužu starpā, un tāpēc zvērēšana pie Dieva vārda kļūst nevajadzīga. Ikviena zvērēšana pie Dieva vārda norāda uz paša cilvēka neuzticamību vai nespēju ticēt, ka parasts viņa vārds varētu būt pietiekami uzticams un patiess. Taču zvēresta jautājums ir sarežģītāks, nekā tas pirmajā brīdī šķiet, un ir bijis un diemžēl joprojām ir strīdus avots kristiešu starpā. Tā 5. Mozus grāmatā 6:13 ir atrodama pavēle bīties Dievu, viņam kalpot un “pie Viņa vārda zvērēt”, bet Kristus saka: “Jums pavisam nebūs zvērēt.” (Mt. 5:34) Problēma kļūst vēl sarežģītāka, lasot Kristus bieži atkārtotos vārdus – “Patiesi, patiesi es jums saku”, kā arī Vēstulē ebrejiem (6:13–14) atrodamo apstiprinājumu, ka ar šiem vārdiem Kristus zvērējis. Jēzus zvērēja arī augstā priestera priekšā (Mt. 26:63–64). Līdzīgi tas ir arī ar apustuli Pāvilu, kas lieto Jēzus formulu – jā, jā un nē, nē (2. Kor. 1:17), bet turpat tālāk 23. pantā viņš zvēresta veidā piesauc Dievu par liecinieku. Lai gan pirmajā brīdī liekas, ka šeit ir pretruna, taču patiesībā tās nav. Sacīdams, ka “jums nebūs zvērēt”, Jēzus vērsās pret farizejiem, kas mēdza zvērēt pie Dieva arī savos ikdienas darījumos. Viņš norāda, ka šāda zvērēšana ir nevietā, jo darījumus it labi var kārtot arī bez zvēresta, iztiekot ar vienkāršu “jā” vai “nē”. Taču ir gadījumi, kad zvērests ir nepieciešams. Šādos nopietnos gadījumos, kad ir svarīgi, lai citi pilnīgi ticētu izteiktajiem vārdiem, pēc nopietnām pārdomām arī kristieši ne tikai drīkst zvērēt, bet viņiem to vajag darīt. (Atkl. 10:6; Ebr. 6:16; Jer. 4:1–2; Jes. 45:23–24). Tas ir tikpat skaidrs, kā tas, ka atkritēju un bezdievīgo zvēresti, lietojot Dieva vārdu, izraisa Dieva dusmas (Hoz. 4:15; Jer. 44:26). Tāpat ir skaidrs, ka Dievs vēlas, lai kristieši zvērot nebūtu pārsteidzīgi, bet ļoti rūpīgi pārdomātu un izsvērtu jautājumu, pirms viņi piesauc Dieva vārdu zvērestam (Jēk. 3:2).

Droši zvērēt kristieši var tajā gadījumā, kad zvērestu pieprasa laicīgā vara vai aicinājuma pildīšana. M. Hemnics raksta: “Ir likumīgi pieprasīt zvērestu un zvērēt tad, kad trūkst jebkādu cilvēcisku pierādījumu, kad citādi nav iespējams atrisināt strīdu, kad mūsu tuvākā pestīšana ir nopietni apdraudēta, kad ar zvērestu viņš var saņemt labu padomu vai kad Dieva vārda gods ir iesaistīts jautājumā, par kuru tiek zvērēts.”

Visļaunākais Dieva vārda nepareizas lietošanas veids ir tad, ja par Dieva vārdu uzdod, uzrāda to, kas tāds nemaz nav. Tādas, piemēram, ir dažādas cilvēku sagrozītas domas un idejas par Dievu. Tāpēc jāsargās piedēvēt Dievam to, par ko neesam pārliecināti, ka tas patiešām ir no Viņa. Jāsargās šādus uzskatus ne tikai paust atklātībā, bet arī auklēt šādas domas klusībā. Tikpat slikti, kā pievilt citus, ir pievilt arī pašam sevi. Īpaši liels šis ļaunums kļūst tad, ja baznīcā kāds sludina kā Dieva vārdu to, ko Dievs nemaz nav teicis. Sagrozot Dieva vārdu, rodas vislielākā un visļaunākā nekārtība cilvēku vidū. Tādēļ Dievs otrajā bauslī nosoda ikvienu Dieva vārda lietošanas veidu, kas kavē Viņa vārda pareizu klausīšanos un sapratni. Viss Jēzus pestīšanas darbs bija Dieva vārda atklāšanās. Ja kāds aptumšo, sagroza un izkropļo šo Vārdu, tad Dieva pestīšana tiek padarīta cilvēkiem nesasniedzama. Tādēļ mācīt kā Dieva vārdu savus uzskatus ir briesmīgs ļaunums. Līdzīgs posts tiek nodarīts tad, kad Dieva vārdu lieto tik bezrūpīgi, ka tas tiek padarīts par “nederīgu patiesai reliģiskai sarunai”, norāda R. Kolbs. Jebkurā gadījumā, mācot kā Dieva vārdu to, kas nav Dieva vārds, vai padarot Viņa vārdu tik mazvērtīgu, ka tas nesniedz nekā no sava īstā spēka, kādu tam vajadzētu nest cilvēku dzīvēs, nozīmē darboties pret Dieva spēku un tātad – antikristīgi. Šādi tiek radīta nekārtība apkārtējo cilvēku dzīvēs un iznīcināts viņu miers. Tāpēc Luters Lielajā katehismā pauž īpašas rūpes par to, lai cilvēki nelietotu Dieva vārdu nepareizi, atbalstot melus vai jebkāda cita veida ļaunumu, vai arī lai ar nepatiesas mācības palīdzību nepieviltu citus attiecībā uz Dieva vārdu. Bet, rakstot savu Privāto lūgšanu grāmatu, Luters sarindoja veselu virkni kļūdu, uz kurām norāda otrais bauslis: nevajadzīgu zvērēšanu ieraduma pēc; solījumus darīt ļaunu; lādēšanos, lietojot Dieva vārdu; muļķīgu stāstu stāstīšanu par Dievu; bezrūpīgu Svēto Rakstu vārdu sagrozīšanu; Dieva vārda nepiesaukšanu nelaimē un neslavēšanu tad, kad klājas labi; dievbijības un gudrības lietošanu, lai iegūtu sev uzslavas; Dieva vārda piesaukšanu, lai atbalstītu nepareizu mācību; citu neaizkavēšanu no Dieva vārda noniecināšanas vai nepareizas lietošanas; iedomību, lielīšanos un garīgu lepnību.

Mūsu laikos, kad sabiedrībā ir izzudusi kristīga lietu izpratne un pat baznīcās iespiežas dažādas okultas mācības, ir svarīgi uzsvērt, ka šajā bauslī Dievs arī brīdina cilvēkus no nešķīsto spēku piesaukšanas, visu veidu buršanas, zīlēšanas, spiritisma, maģijas un citām okultām lietām. Cilvēkam nav dots ieskatīties nākotnē, bet viņa grēcīgais miesas prāts vilināt vilina uzzināt to, kas notiks. Šāda vēlme ir dziļi psiholoģiski pamatota. Cilvēks jūtas nedrošs, viņa dzīvē trūkst noteiktu autoritatīvu orientieru, un tas rada psiholoģisku spriedzi. Tādējādi, iekšējas nepieciešamības dzīts, cilvēks ir ar mieru maksāt jebkuru cenu, lai atrastu drošību un pareizu dzīves virzienu. Sātans un viņa eņģeļi zina, ka cilvēka atšķirtība no Dieva rada viņā baiļu un nedrošības sajūtu. Tādēļ, lai iegūtu arvien lielāku varu pār cilvēkiem, velns cenšas novērst cilvēku no paļāvības uz Dievu, mudinot to katram pašam izzināt savu nākotni. Te priekšā tiek likta ļoti plaša izvēle, sākot ar kafijas biezumiem un beidzot ar zvaigznēm. Diemžēl tas maz ko dos, ja kristieši centīsies cilvēkus pārliecināt, ka šādi nākotnes izzināšanas veidi ir muļķīgi. Kā jau minēju, cilvēki tam ir iekšēji disponēti jeb noskaņoti uz to, viņiem pēc tā ir garīga vajadzība. Tādēļ tā vietā, lai atspēkotu visus šādus iespējamos maldus, pareizāk būtu norādīt cilvēkiem uz patieso viņu identitātes un dzīves drošības pamatu – Dievu. Kristieša lielā un nozīmīgā vēsts iekšējas nedrošības un baiļu pārņemtajam laicīgajam cilvēkam ir tā, ka viņa liktenis, viņa nākotne nav jāmeklē ne zvaigznēs, ne arī kur citur. Ticīga cilvēka dzīve ir apslēpta un noris dzīvajā Dievā. Šeit nevalda nekāda veida fatālisms jeb nolemtība, bet tas ir brīnumains, radošs noslēpums, kas atklājas Svētajā Kristībā, Absolūcijā un Vakarēdienā. Te ir atrodami nākotnes apsolījumi, par kuriem kristietim ir daudz ko stāstīt ne tikai savam neticīgajam brālim, bet arī – daloties vienam ar otru un rodot prieku kopīgā ticībā.

Otrais bauslis arī brīdina no neveselīgas ziņkārības par to, ko Dievs nav atzinis par vajadzīgu atklāt Savā vārdā. Interese par garu pasauli, kas balstīta uz paša cilvēka reliģiskajiem pārdzīvojumiem vai izjūtām, un dažādas austrumu reliģiskās prakses cilvēku pakļauj dēmonu varai un iznīcina viņa kristīgi rietumnieciski strukturēto domāšanu. Diemžēl, dzīvojot šajā pasaulē, ir jārēķinās ar to, ka parasti Dieva vārdu cilvēki piesauc un ar to maskējas tieši tad, kad viņu rīcība vai vārdi ir vismazāk ticami. Šī parādība ir vērojama, sākot no dažādo reliģiju praktizētājiem, kas neko nezina un negrib zināt par Trīsvienīgo Dievu un beidzot ar tantiņām un ekstrasensiem, kas apgalvo, ka dziedinot tikai Dieva vārdā. No tā visa Dievs grib pasargāt cilvēku, to brīdinādams otrajā bauslī.

Otrais bauslis māca ne tikai bīties no nepareizas Dieva vārda lietošanas, bet sniedz arī daudz ierosmju un mudina izmantot katru iespēju, lai Dieva vārdu lietotu pareizi. Luters Dieva vārda pareizu lietošanu formulē, kā Dieva piesaukšanu visās bēdās, kā lūgšanu, pateicību un Dieva slavēšanu. Lutera formulējums galvenokārt ir ņemts no Psalmu grāmatas. Tā 50. psalmā mēs lasām Dieva pavēli: “Piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi un tev būs Mani godāt.” (Ps. 50:15) Šā psalma virsrakstā ir likti vārdi “Īsts dievkalpojums”, kas nozīmē, ka Dievs kalpo cilvēkam viņa bēdās. Cilvēciskā atbilde uz šādu kalpošanu ir pateicība. Šeit, protams, ir vajadzīga ticība, jo tikai tas, kam grēki ir Jēzus vārdā piedoti, meklēs palīdzību pie Dieva un uzticēsies Viņam bēdās. Turpretī grēcīgais cilvēks arvien vairīsies no Dieva. Tātad patiesi pildīt šo Dieva bausli iespējams tikai ticībā. Tādējādi arī šā baušļa pildīšana saistās ar ticības cīņu pret neticību.

Savā ikdienas dzīvē kristietis visu laiku ir velna un viņa eņģeļu apdraudēts. Tumsas kungs nepārtraukti cenšas cilvēku pievilt vai nodarīt kādu ļaunumu viņa miesai. Raksti velnu pielīdzina plēsīgam zvēram, kas meklē savu laupījumu. Tādēļ “velnam par spīti mums vienmēr jāpatur uz lūpām Dieva svētais vārds, lai velns, kā vien gribēdams, mums nevarētu nodarīt nekā ļauna”, raksta Luters. Visspilgtākā veidā otrā baušļa pareiza un nepareiza lietošana atklājās Golgātā. Viens no krustā sistajiem ļaundariem zaimoja Jēzu, sacīdams: “Ja tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!” Bet otrs viņu norāja un sacīja: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” – “Patiesi, Es tev saku: Šodien tu būsi ar Mani paradīzē,” bija Jēzus atbilde. Tātad otrais bauslis māca bēdās vērst savas lūpas pēc palīdzības pie Dieva, nevis zūdīties vai zaimot Dievu, jautājot, kādēļ Viņš to pieļauj. Dievs zinās pārbaudījumam dot tādu iznākumu, ka tas būs kalpojis par svētību, jo Viņš nevienu nepārbauda pāri par viņa izturības mēru, bet vienmēr ir gatavs palīdzēt.

Tā kā Dieva palīdzība cilvēkam ir vajadzīga katru brīdi un ne tikai mums pašiem, bet arī mūsu tuviniekiem, tad ikvienam ir jāmācās “ik dienas uzticēt Dievam savu dvēseli un miesu, sievu, bērnus, saimi un visu, kas mums ir, lai Viņš pasargā no jebkuras iespējamas nelaimes”, mudina Luters. Šā iemesla dēļ ir svarīgi katru dienu atlicināt laiku Dieva lūgšanai. Turklāt, ir jāmāca lūgt Dievu arī ģimenei, un te lieti noder rīta un vakara, kā arī galda lūgšanas. Tā jau no bērnības mūsu bērni zinās, kur bēdās meklēt palīdzību un kam jāpateicas par dienišķo maizi un visu labo, ko dzīvē saņemam, kā to apustulis Pāvils māca efeziešiem: “..ar visām lūgšanām un lūgumiem lūdziet Dievu Garā ik brīdi; tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem.” (Ef. 6:18) Un arī tesaloniķiešiem viņš saka: “Lūdziet bez mitēšanās Dievu.” (1.Tes.5:17)

Tā kā Dievs ir visa labā un visas svētības avots, tad otrais bauslis māca Viņam par to pateikties. Šī pateicība ir divējāda – vārdos un darbos.

Kad savā ticības dzīvē arvien no jauna piedzīvojam Dieva žēlastību un mācāmies pareizi izprast Viņa svētības ceļus, tad arī mūsu lūpas mācās izteikt sirds pateicību Dievam, līdzīgi kā tas notika ar Dāvidu, kam pieder vārdi: “Es Tevi, Kungs, teikšu no visas sirds, es dievu priekšā Tev dziedāšu slavas dziesmas.” (Ps. 138:1) Un: “Teici To Kungu, mana dvēsele, un viss, kas manī, Viņa svēto Vārdu. Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!” (Ps. 103:1–2) Turklāt pateicībai Dievam jāskan ne tikai tad, kad kristietim klājas labi, bet arī piemeklējumos, t.i., bēdu laikā, kā to mācāmies no Ījaba. “Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!” (Īj. 1:21) Tā teica šis ticīgais vīrs, kad viņam viss tika atņemts. Kaut arī mēs katrs spētu būt Dievam tikpat uzticīgi kā Ījabs, tomēr mūsu ļaunās samaitātās mēles nekad nespēs Dieva vārdu lietot pilnīgi pareizi. Tādēļ kristieši arvien izlūdzas Viņa žēlastību un piedošanu Jēzus nopelna dēļ un, pateicoties par to, ko Dievs mums Kristū labu darījis, turpina bīties un mīlēt Dievu, Viņu bēdās piesaucot, Viņu lūdzot, pateicoties un slavējot.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.