100. Kas dod laicīgo mantu un kam uz šo mantu ir tiesības?


Šmalkaldes artikulu eklezioloģija: Vēsturiskie apstākļi

Iedziļinoties šai lekcijai piedāvātajā tēmā, es atklāju, ka tās materiāls ir daudz bagātīgāks un ar daudz dziļāku dogmatisku saturu pildīts nekā varētu šķist pirmajā brīdī. Pirmo iespaidu par šīs tēmas izklāstu Šmalkaldes artikulos ietekmē ar citām simboliskajām grāmatām salīdzinoši daudz nelielākais teksta apjoms. Artikulu angļu tulkojums ir 47 lappuses garš; rindkopa par baznīcu aizņem tikai deviņas rindiņas! Salīdzinoši Augsburgas ticības apliecības apoloģija ir īsta grāmata – 187 lappuses gara un nodaļai par baznīcu tajā atvēlētas 11 lappuses. Tik ievērojama atšķirība varētu radīt iespaidu, ka diezin vai ir vērts nopietni pievērsties tik īsam tēmas izklāstam, ja mūsu rīcībā, galu galā, ir daudz bagātīgāks materiāls no darba, kurš luteriskajās ticības apliecībās jeb Konkordijas grāmatā ir ievietots pirms Šmalkaldes artikuliem.

Tomēr pēc rūpīgas Šmalkaldes artikulu izpētes esmu sācis uz tiem raudzīties citādi. Ņemot vērā Šmalkaldes artikulu stilu un sarakstīšanas apstākļus, tie ir uzskatāmi par nepārspējami precīzu iedziļināšanos luteriskās ticības pamatmācībās, atklājot, kas tad īsti tiek saprasts ar vārdu “baznīca,” ko Luters tik trāpīgi nosauca par “tukšu vārdu,” kuru ikviens var saistīt pats ar savām idejām. Ar vārdiem “stils” un “sarakstīšanas apstākļi” es šeit vēlos izcelt to, ka Šmalkaldes artikuli ir viena cilvēka, Mārtiņa Lutera, gara darbs. Neskatoties uz to, ka arī Augsburgas ticības apliecība un tās Apoloģija pamatā ir viena cilvēka, Filipa Melanhtona, lolojumu, tie tomēr ir dokumenti, kuri ir radušies saistībā ar komplicētu parlamentāru un politisku procedūru. Tas nebūt nemazina to nozīmi vai patiesīgumu, taču zināmā mērā tas mazina darba ietekmi uz lasītājiem. Materiāla bagātība brīžiem it kā atstāj ēnā apliecības galveno uzdevumu. Tas viss ir neizbēgams un Šmalkaldes artikuli varēja būt tik īsi tādēļ, ka galvenais darbs jau bija paveikts. Tāda ir situācijas kopaina 1536. gada 11. decembrī, kad Saksijas kūrfirsts Johans Frīdrihs aicina ierasties Luteru, lai noskaidrotu, kas būtu jāsaka un kas būtu jānoklusē, gatavojoties gaidāmajam ekumēniskajam koncilam Mantujā, kuru pāvests bija paredzējis sasaukt 1537. gada 23. maijā, lai mēģinātu atkal apvienot kristīgo pasauli un tad uzsāktu krusta karu pret neticīgajiem, atgriežot arī viņus un tādējādi jau uz šīs zemes nodibinot redzamu viena Gana ganāmo pulku.

Šeit vēl jāņem vērā arī specifiskā situācija, kādā atradās pats Mārtiņš Luters laikā, kad viņš strādāja pie šiem artikuliem. 18. decembrī, tikai nedēļu pēc darba sākšanas Mārtiņš Luters nopietni sasirgst un pēdējo artikulu daļu viņš jau vairs neraksta pats, bet gan tikai diktē. Šīs nodaļas, tātad, vairs nav Lutera rokas rakstītas un tas attiecas arī uz deviņām rindiņām par baznīcu. Pastāv uzskats, ka šos artikulus varētu vērtēt kā sava veida Lutera testamentu luteriskajai baznīcai, ko apstiprina arī viņa paša rakstītais priekšvārdā artikuliem, kas tika tiem pievienots pēc gada:

“Bet es pagaidām esmu gribējis šīs tēzes tomēr laist klajā, gadījumam, gadījumam, ja man būtu jānomirst agrāk, nekā sanāktu koncils. [..] Es gribu, lai tie, kuri paliks un dzīvos pēc manis, varētu uzrādīt šo manu liecību un ticības apliecību – blakus tam apliecinājumam, kuru esmu sniedzis jau agrāk un pie kura es esmu palicis un gribu palikt arī nākotnē ar Dieva žēlastību.”

1537. gada februārī, Šmalkaldes tikšanās laikā, Lutera nieru slimība bija vēl vairāk saasinājusies un viņa nāve tika uzskatīta jau par neizbēgamu. Tad, kad krīze tomēr jau bija garām, Luters vēstulē Melnahtonam rakstīja vārdus, kuri vēlāk tika bieži citēti un reizēm pat parakstīti zem Lutera portreta:

“Pestis eram vivus, moriens ero mors tua, Papa”: “Dzīvs es tev biju kā sērga, mirstot es kļūšu par tavu nāvi, pāvest.”[1]

Šis izteikums, kurš, iespējams, izklausās vienīgi pēc polemiska dzēliena, patiesībā arī ir daļa no Šmalkaldes artikulu eklezioloģijas (un mēs mēģināsim to vēlāk pierādīt), jo tas liecina par cīņu starp Dieva un sātana valstībām, kurā kristiešu izteikts vai viņu spalvas nests Dieva vārds ir gaidāmās Kristus atnākšanas iznīcinošais spēks. Tā arī artikulu priekšvārds noslēdzas ar vārdiem:

“Ak, Kungs Jēzu Kristu, noturi Tu pats savu koncilu un atpestī savējos ar savu godības pilno atnākšanu! Ar pāvestu un viņa piekritējiem ir pagalam. Viņi par Tevi neko negrib zināt; tad nu palīdzi mums, nabagajiem, un tiem, kas ir postā, tiem, kas piemin Tevi nopūtās un ar nopietnību meklē Tevi [..].”

Kristus tiek lūgts piepildīt un vainagot savu ticīgo ticības apliecību.

Tomēr, kā to uzskatīja Saksijas kūrfirsts un viņa līdzgaitnieki firsti, uzaicinājumu uz koncilu nevajadzētu noraidīt pilnībā, pat ja ir veltīgi cerēt uz oponentu atgriešanos. Luters saka:

“Ne tāpēc, ka mums tas [koncils] būtu vajadzīgs. Jo mūsu baznīcas tagad ar Dieva žēlastību ir tā apgaismotas un apgādātas ar skaidru Dieva vārdu un ar sakramentu pareizu lietojumu, [..] ka mēs no savas puses neprasām nekādu koncilu [..]. Bet visur bīskapijās mēs redzam daudzas pamestas draudzes, tā ka sirds sažņaudzas, to redzot.”

Pastorālas rūpes, mīlestība uz dvēselēm, kuras ir pamestas bez patiesā Gana balss – tie ir pietiekami būtiski iemesli, lai būtu vērts uzstāties gaidāmajā koncilā. Līdz šim sacītais attiecas vienīgi uz Šmalkaldes artikulu ievadu, kas, neapšaubāmi, sniedz pārsteidzoši labu priekšstatu par to eklezioloģiju. No otras puses, nebūtu arī pareizi neņemt vērā to mūsu lasītāju vai klausītāju jūtas, kuri reaģēs uz līdz šim sacīto, nenoliedzot, ka esam snieguši adekvātu priekšstatu par Šmalkaldes artikuliem, taču apšaubot, vai to vēstij ir kāda nozīme šodienas vai par vakardienas kristietībā. Mūsdienu un, iespējams, arī senāku laiku cilvēku ausij tie skan kā pārliekus pašpārliecināta apmierinātība ar pašu dogmatiskajiem standartiem un augstprātīga attieksme pret citādi domājošiem. Vai gan viss iepriekšminētais nekalpo kā liecība tam, ka mūsdienās Luters jau ir nonācis vēstures mēslainē? Lai atbildētu uz šo jautājumu, kuru nevar vienkārši a priori uzskatīt par nepamatotu, ir nepieciešams tuvāk pievērsties Šmalkaldes artikulu saturam.


[1] – Visai tipisks Luteram ir šīs skarbās frāzes papildinājums ar humoristisku nobeigumu: “Hospes ab Hassiacis, quantum potes, aufuge lectis,” t.i., “Viesi tiek brīdināti turēties pēc iespējas tālāk no heseniešu gultām!”

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.