301. Kādēļ arī mazi bērni ir jākrista?


Skaudrs skats no alas

Vēlos padalīties ar to ar ko padalījies Rīgas vācu draudzes mācītāja Dr. Martina Grāla 2009.gada oktobra baltvācu izdevumā “Baltische Briefe”, publicējot iespaidus par Latvijas sabiedrību (“Skaudrs” skats no malas), sakot: “Šai sabiedrībai nav mērķu.”

Skaudrs skats no alas


Roberta Putņa izvilkumos redzam gan Grāla Latvijas Satversmes un politiskās vides vērtējumu, gan viedokli par Latvijas sociālo problemātiku sociālajā jomā, bet mēs īpašu uzmanību pievērsīsim tēmai: “Baznīcu loma”.

Dr. Martins Grāls raksta:

Baznīcu loma

Baznīcas nav sapratušas savu uzdevumu, lai gan varētu spēlēt milzīgu lomu sociālo jautājumu risināšanā un spriedzes mazināšanā. Piemēram, Luteriskā baznīca savā satversmē koncentrējas uz tādu pašizpratni, kuras centrā ir draudzes locekļu morālā standarta uzturēšana. Vispārējai atbildībai pret sabiedrību un diakonijas darbam kā draudzes pamatam, atbalstot savu tuvāko grūtos brīžos, netiek pievērsta faktiski nekāda uzmanība. Pareizticīgajiem caritas nozīmē badacietēju pabarošanu un mantu dalīšanu. Luteriskā baznīca diakoniju vērtē kā solidaritāti draudžu starpā, kas ir viens būtisks solis, bet neatbilst baznīcas daudz plašākajiem vispārējiem uzdevumiem sabiedrībā. Baznīcas izveidotās ielu bērnu patversmes un zupas virtuve patiesībā ir izveidotas tikai ar lielu spiedienu no ārzemēm. Arī starptautisko labdarības organizāciju darbs (Maltas ordenis, Johanieši, Samārieši, Diakonija, Sarkanais krusts) nav spējis panākt principiālas pārmaiņas domāšanā. Arī šo organizāciju projektus pamatā (un ar grūtībām) stutē palīdzība no ārzemēm.

Varu piekrist Dr. Martina Grāla teiktajam, ka Baznīcas nav sapratušas savu uzdevumu, un ka tās varētu spēlēt milzīgu lomu spriedzes mazināšanā un pat sociālo jautājumu risināšanā, vienīgi ar norādi, ka nekad baznīcas uzdevums nav bijis tieši saistīts ar tāda veida “sabiedrības atveseļošanas” pasākumiem, kādu to mums piedāvā pasaule.

Baznīca visos laikos pirmām kārtām runā par mūžīgo dzīvošanu (par pasauli, kas nava no šīs pasaules un par “laikiem” pēc laika beigām). Baznīcas, kuras ir sapratušas savu uzdevumu māca par debesu valstību, izraujot dvēseles no bojā ejošās pasaules. Un šādi, no grēcīgās pasaules izrauti ļautiņi (jaunais cilvēks) gan ienes pasaulē daudz dažādu labu izmaiņu, taču viņi vairs nedzīvo šai pasaulei, bet mūžībai.

Tādas kristietības sekotājus, kuri par savu prioritāti uzskata šīs pasaules salāpīšanu (vai nu ar pašu centieniem vai piesaucot Kristus vārdu) Raksti apzīmē kā patiesi nožēlojamus (1.Kor.15:19). Tādai sludināšanai, kas māca, ko, kam, kur un kādā veidā pareizi jādara, lai panāktu šādas vai tādas izmaiņas sabiedrībā, ekonomikā vai citās jomās pasaulē, ir nieka vērtība un to būtību visprecīzāk atspoguļo teiciens: “jo tukšāka muca, jo tālāk tā skan“. Pat līdz perfektai pilnībai novesta tā nebūtu nekas vairāk kā bauslība, kuru jau tāpat Dievs ir ierakstījis katra cilvēka sirdī (Rom.2:15; Ebr.10:16).

Evaņģēlijs – mācība par Kristus nopelnu mūsu pestīšanā ir vienīgais “burvju līdzeklis”, kurš izmaina sabiedrību, pat īsti nemēģinot to darīt. Kurā tautā ticīgie (taisnie) iet vairumā, tur arī vairojas prieks un nāk svētība. Cik kurā zemē ir Dievbijīga valdība, tik tās pavalstnieki tiek aprūpēti.

Tā, kā nevajaga nu izdomāt citus-labākus līdzekļus par tiem, kas jau mums ir Dieva doti. Ne vajaga citu-labāku “light & slim” bauslību, ne citu-labāku “up-to-date upgrade version” evaņģēliju. Ņem nu atmet savus ambiciozos plānus par visas pasaules pestīšanu, sapņus par atsevišķas tautas dziedināšanu vai plānus par konkrētu indivīdu atgriešanu. Labāk ķeries pie Lutera mazā katehisma un lūko pēc Bībeles – Lasi, kā stāv rakstīts, (pār)domā, kas tev mācīts un Dari, kas tev darāms un kad to būsi darījis, ņem un vēlreiz kritiski pārlasi to: (Lk.17:10).

Nobeigumā varu piebilst vien to, ka no šiem izvilkumiem man tā arī neizdevās izdibināt vai Dr.Grāls piedāvā kādu risinājuma versiju, vai līdzīgi pasaulīgajiem psihologiem – problēmu uzrādīt gan spēj, taču risinājumu neredz (atstāj slīkoņu glābšanu pašu slīcēju rokās).

Ja kas būtu jāsaka par pašu Dr. Martinu Grālu, tad tikai to pašu labāko. – Atceros viņu kā jauku, simpātisku, parasti smaidošu un apzinīgi mācošu pasniedzēju Lutera akadēmijā, taču kā par brīnumu (skāde gan) nespēju atcerēties nevienu pašu vērtīgu atziņu, kas to-laik’ būtu nākusi pār viņa lūpām.

Birkas: , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.