269. Ko Svētajā Lūgšanā Jēzus mums atgādina ar vārdu "debesīs"?


Skatiens, no kura slēpjamies

Un nav radījuma, kas viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts viņa acīm: viņam mēs esam atbildīgi. [Ebr.4:12-13]

Skatiens, no kura slēpjamies

Lasot šos pāris pantus no Vēstules ebrejiem, pārsteidz kāds interesants fakts, proti, ka “Dieva vārdam ir acis.” Mēs lasījām, ka “viss ir atsegts un atklāts Viņa [Dieva vārda] acīm; Viņam mēs esam atbildīgi. Tas patiešām ir pārsteidzoši un neizprotami. Kā tad saprast to, ka “Dieva vārdam ir acis”?

Aplūkosim parastu sēklu, vienalga kādu. Pirmais, ko mēs redzam, ir sēklas forma, tās ārējais izskats. Un tikai iedziļinoties sēklā, mēs sākam atklāt un aptvert, cik lielu dzīvīgumu tā slēpj sevī. Mēs savās domās aiz ārējās formas ieraugām stiebru, vārpas un graudus.

Līdzīgi ir ar Dieva vārdu jeb Bībeli. Cilvēks bez Svētā Gara redz tikai tās ārējo veidolu, proti, grāmatas, nodaļas, lapas, teikumus, burtus. Bet pateicoties Svētā Gara apgaismei, cilvēks ierauga to, kas ir Bībeles “iekšienē”. Viņš saskata tur acis. Viņš saprot to, ka Dieva vārds ir pilns dzīvīguma.

Kādas ir šīs acis, ar kurām Svētā Gara apgaismots cilvēks sastopas, lasot Dieva vārdu?

Tūlīt jāsaka tas, ka Dieva vārda acis nav viendabīgas. Cilvēka acis, acu skatiens ir ļoti daudzveidīgs un dažāds. Arī Dieva vārda acīm piemīt daudzveidība.

Dieva vārda acis ir stingras un bargas. Dieva vārdu priekšā vislabāk ieraugām savu dvēseles netīrību un Dieva sodu, ko esam pelnījuši, mūžīgo lāstu. Dieva vārds vislabāk mums atklāj to, kādi mēs patiesībā esam.

Uzturoties cilvēku sabiedrībā, mēs uzliekam dažnedažādas maskas (dievbijības, pazemības, jautrības, spēka u.tml.) atkarībā no konkrētās situācijas un vajadzības, taču Dieva vārda skarbās un tiešās acis norauj visas mūsu maskas un atklāj to, kas esam Dieva priekšā. No cilvēkiem mēs daudz ko varam noslēpt, bet, kas attiecas uz Dieva vārdu, tad “nav radījuma, kas Viņa priekšā apslēpts.”

Šī patiesība mums var ļoti palīdzēt ikdienas situācijās. Piemēram, ir pierasts un parasts, ka cilvēki mēdz glaimot viens otram, cits citu slavē, cildina un godina. Un ilgstoši esot šādā sabiedrībā, cilvēks var sākt dzīvot ilūzijās par sevi. Apkārtējo glaimi un pagodinājumi apmāna cilvēku, liek noticēt tam, ka viņš ir labs, gudrs, cēls u.tml. Tādēļ ir labi, ka mums ir Dieva vārds, kas ar savu skarbo acu skatienu mūs pamodina no ilūzijām par sevi.

Bet tikpat pierasta un parasta parādība cilvēku vidū ir aprunāšana un apmelošana. Tas varbūt īpaši skar tos, kuri ieņem vadošus amatus jebkurā jomā. Mēs visi, droši vien, esam piedzīvojuši, cik tas ir nepatīkami un sāpīgi, ja kāds mūs apmelo un ceļ mums neslavu. Un tad mēs cenšamies sevi apmelotāju un citu priekšā attaisnot. Bet man šķiet, ka tas ir pilnīgi lieki un nevajadzīgi. Jo mums taču ir Dieva vārds galvenais mūsu tiesnesis. Un, ja Dieva vārds mums neuzrāda nekādu grēku, tad varam sacīt, kā apustulis Pāvils: “Tā man ir maza lieta, ka jūs mani tiesājat” (1.Kor. 4:3). Par visu savu dzīvi mēs esam atbildīgi Dieva vārdam, tādēļ mums nav jāņem vērā nedz glaimi, nedz aprunāšana.

Dieva vārda acis ir ne tikai bargas, bet tās ir arī žēlsirdības un mīlestības pilnas. Ļoti bieži mēs nonākam situācijās, kad apkārtējā pasaule, vienkārši izsakoties, mums sit pa galvu. Diemžēl, mēs dzīvojam sabiedrībā, kur cilvēki dzīvo pēc vilku bara likumiem, kur “cilvēks cilvēkam vilks”. Mēs neviens neesam pasargāti no nežēlīgā izdzīvošanas likuma, tas mūs sit, iespaido un pat pilnīgi pārņem.

Un tāpēc, cik labi ir tam cilvēkam, kuram ir garīgā kopība ar Dieva vārdu. Jo Dieva vārdam ir šīs laipnās un gādīgās acis, kurām ir brīnišķīga spēja sasildīt un noglāstīt ikvienu, kurš ir “dabūjis pa galvu” no pasaules, kura miesas un dvēseles spēki ir izsīkuši.

Mēs katrs būsim ievērojuši, ka ir cilvēki, kuru acu skats ir bēdīgs un skumjš. Ar šādu pašu skatu, ar Dieva vārda bēdīgajām un skumjajām acīm varbūt ir sastapies ikviens, kurš dažādu iemeslu dēļ ilgāku laiku nav lasījis Dieva vārdu. Un tad, kad cilvēks atkal no jauna nāk kopībā ar Dieva vārdu, šīs acis it kā skumji saka: “Kāpēc tu mani aizmirsi, kāpēc tu nelikies ne zinis par mani? ” Tādas ir skumjās Dieva vārda acis.

Dieva vārda acis ir arī prieka pilnas acis. Kad noskumušais grēcinieks, noguris cīņās ar grēku, izmisis par savu nespēku pastāvēt kārdināšanā, tveras pie Dieva vārda, tad vārds priecājas un līksmojas. Viņš priecājas par to, ka grēcinieks meklē palīdzību un spēku pie tā. Un ikvienu, kurš ir tvēries pie Dieva vārda, Viņš nav atstājis tukšā, jo negrib, ka kāds pazustu, bet visiem grib dot grēku piedošanu, dievišķu gudrību, spēku un drosmi.

Dieva vārda acis ir pilnas dzīvīguma, un cik dažādi ir šie skatieni! Tieši tādēļ Svētā Gara apgaismots cilvēks nevar dzīvot bez ielūkošanās šajās acīs. Tikai cilvēks bez Gara ļauj Bībelei plauktā stāvēt gadiem ilgi.

Mums šī kopība ar dzīvo Dieva vārdu ir pilnīgi nepieciešama, lai mūsu garīgais cilvēks pieaugtu. Jo, lūkojoties šajās acīs, mūsu dvēseles katru reizi saņem to, kas tām ir nepieciešams. Ja dzīvojam kā grēcinieki, kas neatgriežas pie Dieva, tad sastopamies ar skarbo skatienu, bet, ja esam noguruši no dzīvošanas pasaulē, tad Dieva vārda acis mūs sasilda un glāsta, ja meklējam žēlīgo Dievu, tad Dieva vārds mums ar lielu prieku sniedz grēku piedošanu un rāda Pestītāju Jēzu Kristu un Viņa žēlastības darbu.

Tāpat kā līgava skatās nenogurstoši līgavaiņa acīs, lai gūtu iepriecu un līksmību savai dvēselei, tāpat arī mēs nenogurstoši meklēsim ieraudzīt Dieva vārda acis, lai mūsu dvēseles vienmēr tiktu pabarotas ar dievišķīgo, garīgo barību! Āmen.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.