95. Vai var gūt piedošanu par sestā baušļa pārkāpšanu?


Skandāls svētnīcā

Ebreju valodā ir ievērojams maģisks burts, tā saucamais “vav konjuktīvs”. Kāds jūdu autors uzrakstīja pasaku, balstoties tikai uz to. Vecās Derības ebreju valodā, kad šo maģisko burtu pievieno pie darbības vārda nākotnes laika, tas nozīmē pagātnes darbību, un, piesaistot to pie pagātnes laika, tas nozīmē nākotni. Faktiski tā ir visievērojamākā atšķirība starp ebreju valodu Vecajā Derībā un mūsdienās. “Vav konjuktīvs” pārbīda pagātnes notikumus uz nākotni un nākotnes notikumus pārvērš par jau notikušiem. Bībeles lasītājam ir vajadzīgs šis brīnums.

Skandāls svētnīcā

Jāņa evaņģēlija 7. un 8. nodaļa attēlo Būdiņu svētku svinības Jeruzālemē. Pēdējā un vislielākā svētku dienā Jēzus sarīkoja skandālu. Viņš Templī pacēla balsi un kliedza: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.”

Tais pašos svētkos Viņš runāja par Sevi arī kā par gaismu: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”

Tempļa sargiem bija pavēlēts Viņu apcietināt kā miera traucētāju, bet, atgriezdamies tukšā, viņi sacīja: “Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks”. Patiešām, Jēzus runāja par Sevi, un turklāt tā, ka pārsniedza visas akceptējamības robežas.

Jēzus vārdi norādīja tieši uz pašu svētku tēmu. Svētku pirmajā un septītajā dienā notika liela procesija. Pēc rīta upura augstais priesteris ar sudraba krūzi devās uz Ziloas dīķi, kur lielā ceremonijā, ko pavadīja instrumentu spēlētāji un jaunie priesteri, viņš paņēma ūdeni “ūdens ceremonijai”. Svētki ilga 8 dienas, bet septītā, īpašā svinību diena, bija plaši pazīstama kā “pēdējā un vislielākā diena” – “Lielā Ozianna”. Lūgšanu grāmatā šīs Būdiņu svētku dienas liturģijā ir ietverts lūgums ozianna! – “ak, pestī!”, kas atkārtojas gandrīz 100 reizes. Dažām no šīm lūgšanām ir nosaukums ANI VAHO hôshi’a-nâ – “Es un viņš, ak, pestī!” Pēc rabīna Gotlība Kleina vārdiem, šī vārdu kombinācija bija iegūta no Dieva vārda – Jahve. Kā viņš apgalvo, tad “nepieminamais Dieva vārds”, ko vispār aizliedza izmantot, bija ANA HO – “Es esmu viņš”. “Tas, kurš to izmanto, ir pelnījis nāvi,” teikts Talmudā. Kleins pavēsta arī senu stāstu par gudro, kurš ar šā slepenā vārda spēku bija nomierinājis vētru. Būdiņu svētkos priesteris starp šiem diviem vārdiem ievieto ve jeb “un” ar ieceri uzsvērt tuvās attiecības ar Dievu. Bez ievietošanas šie vārdi izveido aizliegto formulu “Es esmu viņš”, kā saka Kleins, tieši to frāzi, ko Jēzus izmantoja, runājot par Sevi. Un tur slēpjas skandāla būtība: jauns Galdnieks no Nacaretes stāsta cilvēkiem, lai tie nāk pie Viņa un tic Tam, jo Viņš tiem dos dzīvo ūdeni.

Izraēlā rudenī ir viskarstākā laika periods, tāpēc ūdens ceremonijas laikā izskan lūgšana pēc bagātīga lietus. Cilvēki dziedāja mesiānisko 118. “Ozianna psalmu” , ko gudrie uzskatīja par saistītu ar Mesijas nākšanu. Tika deklamēti arī vārdi no Jesajas 12 – “Jūs smelsit ar prieku ūdeni no pestīšanas avotiem”. Talmuds saka, ka ūdens simbolizē Svētā Gara izliešanu. Tādas sīkas detaļas var redzēt Jāņa stāstījumā. Pēc soļošanas procesijā dienas karstumā cilvēki sapulcējās Templī, kur priesteru grupa skandēja trīs shofar trompetes pūtienus. Augstais priesteris augstu pacēla ūdens trauku, lai izlietu tā saturu šaurā atvērumā, kas veda zem altāra. Cilvēki sauca: “Pacel rokas!” Viņi vēlējās redzēt, ka viss notiek saskaņā ar ceremonijas priekšrakstiem un ne kā 95.gadā pirms Kristus dzimšanas, kad hasmoniešu ķēniņš Aleksandrs Janejs, kurš bija arī augstais priesteris, nicinoši izlēja ūdeni zemē. Cilvēki dusmās apmētāja viņu ar ethrog citrona augļiem, ko kopā ar palmu zariem atnesa uz svētkiem lūgšanu reizēm, un sekojošā dumpī ķēniņa algotņi noslepkavoja gandrīz seštūkstoš vīru.

Kad ūdens un vīna kauss bija izliets, sākās Tempļa mūzika, ko vadīja priesteri. Dziedot slavas dziesmas, cilvēki septiņreiz apgāja altāri, mādami ar savām palmu lapām, kas pēc nedēļu ilgas pastāvīgas izmantošanas beigās sadalījās. Kad bija izdzisis pēdējais 118. psalma pants un uz lūpām vēl bija vārdi “Slavēts lai ir, kas nāk Tā Kunga Vārdā!”, notika kas savāds – pēkšņi skaidri pāri visam atskanēja balss no Tempļa kolonādes: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes”.

Jānis savā skaidrojumā norāda uz rabīnu vispārējo izpratni, ka “to Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja”!

Bet kāpēc Jēzus norādīja uz to, kas “rakstos sacīts”? Viņš domāja pravietojumu no Joēla 4:18, kur ir teikts, ka reiz “avots iztecēs no Tā Kunga nama”. Mācītie jūdi uz to norāda vairākos dažādos kontekstos, runājot par Mesiju kā “otro Mozu”.

“Tieši tāpat kā pirmais pestītājs atvēra avotu, tā otrais pestītājs sagādās ūdeni, kā ir rakstīts (Joēla 4:18): “Un avots iztecēs no Tā Kunga nama”.”

Tātad Jāņa evaņģēlijā ūdens tēma un vīzija par Svētā Gara izliešanu parādās savā dabiskajā ietvarā.

To pašu svētku laikā notika vēl viens skandāls, kas tiek aplūkots Jāņa evaņģēlija 8. nodaļā. Mēs zinām, ka “Lielās Ozianna” svinības turpinājās vēlu vakarā “sieviešu pagalma” pajumtē. Tur jaunie priesteri uzlika četrus lielus lampu statņus ar zelta turētājiem, ko iededza ar četru kāpņu palīdzību. Lampu degļi bija izgatavoti no priesteru nonēsātajiem apģērbiem. Mūzika un dejas turpinājās līdz agram rītam. Ar lāpām rokās jaunieši dejoja un priecājās, izklīstot pilsētas tirgos. Beigās lāpas novietoja logu un durvju nišās, un Jeruzāleme kļuva burtiski par “apgaismotu pilsētu kalnā”. Talmudā ir teikts, ka “tur nebija nevienas mājas, kas nebūtu šādi apgaismota“.

Tomēr rīta pelēcībā nakts svinības turpinājās starp teltīm, un kāda jūdu sieviete iegāja nepareizā teltī un pārkāpa laulību.

Rakstu mācītāji un farizeji saskatīja, ka šis nelaimīgais notikums būtu noderīgs viņu intrigām, un agrā rīta stundā aizvilka sievieti uz Templi, kur Jēzus sēdēja un mācīja. Nu tiem būs iespēja Viņu pārbaudīt jautājumos, kas attiecas uz Mozus bauslības burtisko interpretāciju. Jānis saka, ka šo jautājumu viņi izmantoja “kā slazdu”, lai tiem būtu kaut kas, par ko Viņu apsūdzēt. Laulības pārkāpšanas savienības otra puse – vīrietis – bija palaists nesodīts. Viņi sacīja Jēzum: “Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?” Jēzus parāda ievērojamu taktu. Viņš nesāk iztaujāt jau tā dziļi pazemoto sievieti, bet noliecas un raksta uz putekļainās Tempļa grīdas. Ir izdarīts pieņēmums, ka uz akmens seguma, kuru varēja būt apklājusi nesenā smilšu vētra, parādījās jautājums: “Vainīgs vai nevainīgs?” Šādu jautājumu aplūkoja visās juridiskajās sanāksmēs.

Tā kā rakstu mācītāji Viņam joprojām prasa atbildi, Jēzus izslejas un saka: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” Atkal dziļās pārdomās Viņš noliecas vēlreiz, lai kaut ko uzrakstītu uz zemes, un dod tiem laiku apsvērt Viņa atbildi. Varbūt Viņš patiešām “rakstīja”, kā teikts grieķu oriģinālā. Vissliktākais, ko dievbijīgs jūds līdzvērtīgā situācijā varētu piedzīvot, ir dzirdēt aramiešu frāzi, kura piesauc paša Dieva taisnību: “ir tiesa, un ir arī Tiesnesis”. Es zinu no pieredzes, ka, dzirdot šos vārdus, ortodoksālais jūds nekavējoties izlabos iespējamos melus uz savām lūpām. Faktiski pietiek ar pirmajiem pieciem burtiem – “ir tiesa”!

Kas attiecas uz Jēzus uzrakstīto vārdu saturu, tas vienmēr paliks tikai pieņēmumu līmenī. Drīz vien šos vārdus samīdīja Templī gājēju kājas, un atlikušo aizpūta Scirocco. Tomēr rezultāts ir atspoguļots evaņģēlijos: “Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja.”

Saskaņā ar sabata priekšrakstiem, rakstīšanu “ceļa putekļos” neuzskatīja par bauslības pārkāpšanu, jo uzrakstītais tur nepaliktu pastāvīgi. Tomēr tie, kam Jēzus uzstādīja šo jautājumu, nespēja to izdzēst no sirds. Jaunā Derība “sirdsapziņu” apzīmē ar vārdu syneidesis; angļu valodā šis vārds [conscience] ir radies no latīņu con-scientia - “ar zināšanām” – un ir precīzs ekvivalents tam pašam vārdam grieķu valodā: ja kaut kas nav pareizi, cilvēks to “zina ar” savu iekšējo būtību. Vecās Derības ebreju valodā vispār nav vārda “sirdsapziņa”. Mūsdienu ebreju valodā no vārda ar nozīmi “noklusināt” ir izveidots vārds matspun – mēs dzirdam Dieva balsi, kas ir noklusināta mūsos. No tās pašas saknes nāk matspen – “kompass”: sirdsapziņa dod mūsu dzīvei virzienu.

Runājot par sirdsapziņu, Vecaja Derībā tiek izmantots vārds “sirds”. Ījābs varētu sacīt: “Mana sirdsapziņa mani nenosoda ne par vienu no mana mūža dienām!” (27:6) Ebreju frāze – “mana sirds man nedzeļ” – pasvītro to lomu, kāda ir sirdij kā indikatoram cilvēka attiecībās ar Dievu. Kad Dāvids En Gedija alā nogrieza Saula drēbju stūri, mēs lasām, ka pēc tam viņu “mocīja sirdsapziņa” (1.Sam. 24:6). Ebreju valodā ir skaidri teikts, ka viņam “sirds jo strauji lēca krūtīs”. Tā pati frāze tiek izmantota, kad tiek skaitīti cīnīties spējīgie vīri Israēlā un Jūdā un Dāvids ticības trūkumā izsver savu cilvēcisko potenciālu (2.Sam. 24:10); …šī darbība bija netieša norāde par paļāvības trūkumu uz Dievu. Salamans 1. Ķēniņu 8:38 lūdz žēlastību Israēlam, jo “ikviens pats labi zinās savas sirds pārmetumus”. Frāze negạ levavô nozīmē “sirds sāpes”. Mūsu sirdis “dzeļ” un “sāp”, ja neesam godīgi Dieva priekšā.

Jēzus skatījās apsūdzētāju sirdīs un saprata pazemotās sievietes sirds sāpes. Viņa bija kritusi par upuri apkārtējai cietsirdīgajai liekulībai. Bez šaubām, vairums viņas apsūdzētāju nebija morāli nevainojami, bet visi kādreiz bija grēkojuši vismaz domās. Tad sieviete dzirdēja evaņģēliju: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!”

Epizodi turpina Jēzus vārdi, kas ir saistīti arī ar Būdiņu svētku tēmu: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma”. Tieši tai laikā, kad norisinājās mūsu aplūkotais notikums, tas ir, astotās dienas rītā, lūgšanas tēma ietver šādus vārdus:

“Esi slavēts, ak, Kungs, mūsu Dievs, visuma Ķēniņ, kas radi gaismu un izraisi tumsu, kas dari mieru un radīji visu: pasaules gaismu kā dzīves bagātību…”

Gaismai ir jābūt “dzīves bagātībai” šīs pasaules tumsā.

Tā kā skatītājus, bez šaubām, pārsteidza tas, cik viegli sieviete tika atbrīvota, Jēzus turpināja: “Jūs spriežat kā cilvēki, Es ne par vienu nespriežu tiesu. Bet, ja Es spriežu tiesu, Mans spriedums ir pareizs, jo Es neesmu viens, bet ES UN TĒVS, kas Mani sūtījis.”

Klausītāji visticamāk tūlīt domāja par ANI VA-HO lūgšanām ar hosannah lūgumiem. Vai šis Nacaretes pravietis patiešām domā, ka Viņš un Dievs ir viens? Ja tā, tad Viņš ir vainīgs zaimošanā un pelna nāves sodu. Ko tas viss patiesībā nozīmē? Daudzas Vecās Derības rakstu vietas, kas norāda uz gaismu, tolaik tika saistītas ar Mesiju. [1.Moz.1:3, Ps.36:10 un 43:3, Jes.42:6 un 60:1-2, Dan.2:22] Mācītie jūdi vislabāk būtu zinājuši Daniēla 2:22, kur ir teikts, ka Dievs zina, “kas slēpjas tumsā, pie Viņa MĪT gaisma”. Saskaņā ar to, Mesija nāks no Dieva.

Templī Jēzus par to izteicās tādiem vārdiem, ka nevienam nepalika šaubas par Viņa izcelšanos: “Jūs esat no zemes, Es esmu no augšienes, jūs piederat šai pasaulei, Es nepiederu šai pasaulei. Tādēļ Es jums sacīju, ka jūs mirsit savos grēkos. Jo, ja jūs neticēsit, ka ES tas ESMU, jūs mirsit savos grēkos.” “Ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs… Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi”. “Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” “Tev vēl nav piecdesmit gadu”, jūdi Viņam sacīja, “un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?” “Patiesi, patiesi,” Jēzus atbildēja, “Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, ESMU ES.”

Ir pietiekami skaidrs, ka iepriekšminētā panta beigās Jēzus sacīja: “Pirms Ābrahāms tapa, ANI HU.” Līdzīgā kārtā Viņš sacīja: “Ja jūs neticēsit, ka ANI HU, jūs mirsit savos grēkos”. Šī frāze ik pa laikam parādās labi pazīstamajā Franca Deliča Jaunās Derības ebreju tulkojumā, kad Jēzus norāda uz Sevi. Gotlībs Kleins izsaka pieņēmumu, ka Jāņa 10:30, kur ir teikts, ka Jēzus un Tēvs “ir viens,” ir tāda pati identitātes vienotība, kādu Jēzus paziņoja Būdiņu svētkos. Tad nav pārsteigums, ka tie, kas Viņu dzirdēja, “pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā”, jo Viņa laiks vēl nebija pienācis.

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.