243. Kā tu tiksi Dieva priekšā taisnots jeb kā tu izglābsies?


Šim vīram ir stipra ticība

“Viņš nekļuva vājš ticībā.” [Rom.4:19]

šim vīram ir stipra ticība


Nekļuva vājš ticībā. Tas ir ierasts izteiksmes veids, kā pateikt pretējo, un tas nozīmē, ka viņam bija ļoti stipra ticība. Tomēr tas nav jāsaprot tā, ka Ābrahāmam nekad nebija jācīnās ar neticību vai ka viņš dažkārt nejuta ticības vājumu, no kā ir cietuši visi svētie.

Apustulis labi zināja vēsturi, ka, dzirdot atjaunoto apsolījumu 1. Mozus grāmatā 17. nodaļā, Ābrahāms nespēja nedomāt par viņa sievas Sāras lielo vecumu. Mēs to pamanām, kad Ābrahāms smējās un savā sirdī sacīja: “Kā tad simts gadus vecam vēl var būt bērni?” Un tajā pašā mirklī viņš labvēlīgi sāka runāt par Ismaēlu, ko viņš agrāk bija sacījis, ka Ēliēzera dēls varēs kļūt par viņa mantinieku.

Un tomēr apustulis saka: “Viņš nekļuva vājš ticībā,” tā dodot mums vērtīgu mācību par ticības būtību, par tās vājību un spēku. Mēs esam paraduši domāt, ka ticības spēks parādās kā nemitīgi priecīgs un drosmīgs gars, turpretī uz vāju ticību norāda nespēks, mazdūšība un rūpesti.

Te mēs varam mācīties vēl kaut ko būtisku. Ābrahāmam bija stipra ticība, un vienalga viņu bija iespējams ievest bailēs un mokās. Patiesība ir tāda, ka ticības spēks atklājas nevis laimē un gaismā, bet tieši tumsā un pārbaudījumos. Priecīgs un drosmīgs prāts cilvēkā bieži vien liecina par to, ka tas atstāj novārtā svētos pienākumus un vieglprātīgi izturas pret draudošajām briesmām, un tādēļ viņu pavada jaukas sajūtas. Taču pieķerties Tā Kunga apsolījumiem un saglabāt drosmi un laimi pat tad, kad apkārt draud briesmas un trūkst visu žēlastības sajūtu – tas nešaubīgi liecina par stipru ticību. Un, pat ja tumsas un cīniņa dēļ cilvēks nespēj būt priecīgs un drosmīgs, un tomēr tas pieķeras Dieva spēkam un uzticībai – tā patiesi ir stipras ticības pazīme.

Ābrahāms nekļuva vājš ticībā – šie vārdi nozīmē, ka savā cīņā pret prāta argumentiem, kas gribēja laupīt viņam cerību, viņš Dieva spēkā arvien paliek uzvarētājs. Viņš cīņā pastāvēja. Viņš neļāva Dieva apsolījumam un cerībai izgaist no viņa sirds. Nē, viņš arvien gaidīja uz piepildījumu, lai cik absurds tas šķistu. Un beigu beigās viņa prāta ironiskie smiekli tika pārvērsti par aplaimotu smaidu, uzlūkojot Sāras bērnu, kas nu atradās viņa priekšā, un laimīgā māte varēja izsaukties: “Dievs man licis smieties.”

Un tālāk apustulis paskaidro, kur atklājās Ābrahāma ticības spēks, sacīdams: “Viņš nekļuva vājš ticībā, kad gandrīz vai simts gadu vecumā apzinājās savu miesu jau mirušu un arī Sāras klēpi bez dzīvības.” Viņš, bez šaubām, juta sava pusmirušā ķermeņa nastu un viņa simts gadus. Ienaidnieks un viņa prāts katrā ziņā atgādināja viņam par Sāras neauglību. Taču viņam bija tik stipra ticība, ka viņš tam nepievērsa uzmanību. Viņš neļāva savām acīm apstāties pie šiem nomācošajiem faktiem. Viņš neļāva tiem sevi savažot, pat ja pret šīm domām viņam bija smagi jācīnās. Dieva visvarenību un uzticību viņš vienmēr lika pret visiem prāta iebildumiem.

Viņa spēks bija Dieva vārds – Dievs tā ir teicis! “Tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu” [Rom.4:17]. Dievs ir teicis Savu vārdu! No nekā Viņš ir radījis pasaules, un Viņš nemelo. Tas ir kas daudz lielāks par viņa un Sāras “mirušajām” miesām. Tas viss bija iespējams ne jau viņa pusmirušās miesas spēkā, bet Dieva visvarenības un uzticības spēkā, kam viņš ticēja.

Brīnišķīgs ticības piemērs! Mācīsimies šādu ticību! Ja vēlies būt kristietis un turēties ticībā visos neparastajos Dieva ceļos, tev būs jāapgūst šī māksla – nepievērst uzmanību savai pusmirušajai kristīgajai ticībai, pusmirušajai paļāvībai, mīlestībai un lūgšanai, bet vienmēr savas acis pievērst kaut kam ārpus sevis – Dievam, Viņa īpašībām un apsolījumiem.

Tev nav jāraugās uz savu pusmirušo ticību, bet uz Dieva uzticību. Tev nav jāskatās uz savu pusmirušo mīlestību, bet uz Kristus mīlestību. Tev nav jāskatās uz savu vēso un nedrošo lūgšanu, bet uz drošajiem Dieva apsolījumiem. Tev nav jāskatās uz savu bezspēcīgo cīņu kārdinājumos, bet uz visvarenā Dieva spēku [Ef.6:10], uz Dieva uzticību, kas “nepieļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumiem tādu galu, ka varat panest” [1.Kor.10:13].

Tu vari būt drošs, ka dzīve nebūs viegla. Būs nepieciešama grūta ticības cīņa, lai nodotu nāvē savu grēcīgo prātu, kas vienmēr mums atklās mūsu dziļāko būtību. Skaidrs, ka arī Ābrahāma laikā ticība un prāts šai ziņā izcīnīja mežonīgu cīņu. Beigās ticība uzvarēja un iekaroja savu teritoriju. Ticība uzveica un izdeldēja prātu, visbriesmīgāko un bīstamāko Dieva ienaidnieku. Tas pats notiek ar visiem ticīgajiem cilvēkiem, kas līdz ar Ābrahāmu ir devušies šo ticības ēnu un tumsas apslēptībā un tādējādi devuši Tam Kungam vispatīkamāko upuri un dievkalpošanu, ko vien Viņš var vēlēties.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.