309. Kas dod kristībai glābjošu spēku?


Sexagesima svētdienā

“Jūs, prātīgie, taču labprāt panesat neprātīgos. Jo jūs panesat, ja kāds jūs kalpina, ja kāds jūs izsūc, ja kāds aplaupa, ja kāds nicina, ja kāds jums sit vaigā. Par apkaunošanu sev es to saku, mēs uz to nebijām spējīgi. Bet, ja kas lepojas ar kaut ko – es runāju neprātā –, tad es arī. Tie ir ebreji? Es arī. Tie ir israēlieši? Es arī. Tie ir Ābrahāma dzimums? Es arī. Tie ir Kristus kalpi? Es runāju neprātā – es vēl vairāk: daudz vairāk darbā, daudz vairāk cietumos, bez mēra sitienus ciezdams, bieži nāves briesmās. No jūdiem es esmu dabūjis piecas reizes četrdesmit sitienu bez viena. Trīs reizes dabūju rīkstes, vienreiz mani mētāja akmeņiem, trīs reizes biju ūdens briesmās, visu dienu un nakti biju jūras viļņu varā. Bieži biju ceļojumos, ūdens briesmās upēs, laupītāju briesmās, briesmās savu ļaužu vidū, briesmās pagānu vidū, briesmās pilsētā, briesmās tuksnesī, briesmās uz jūras, briesmās viltus brāļu starpā, darbā un pūlēs, daudzās bezmiega naktīs, izsalkumā un slāpēs, daudzreiz badā, salā un kailumā. Bez tam vēl viss pārējais, ļaužu pieplūdums ik dienas, rūpes par visām draudzēm. Kur ir kāds nespēcīgs, un es nebūtu nespēcīgs? Kur kāds krīt grēkā, un mana sirds nedegtu? Ja jau jālielās, tad lielīšos ar savu nespēku. Mūsu Kunga Jēzus Dievs un Tēvs, kas ir augsti teicams mūžīgi, zina, ka es nemeloju. Damaskā ķēniņa Aretas zemes pārvaldnieks lika Damaskas pilsētu apsargāt, lai mani sagūstītu, pa logu kurvī mani nolaida pār mūri, tā es izglābos no viņa rokas. Ir jau jālielās, kaut gan tas neder, es tagad runāšu par Tā Kunga parādībām un atklāsmēm. Es pazīstu cilvēku iekš Kristus, priekš četrpadsmit gadiem – vai miesā vai ārpus miesas, nezinu, Dievs to zina – tas tika aizrauts trešajās debesīs. Par to pašu cilvēku es zinu, ka tas – vai miesā vai ārpus miesas, nezinu, to Dievs zina – tika aizrauts paradīzē un dzirdēja neizsakāmus vārdus, ko cilvēkam nav ļauts izrunāt. Ar to es gribu lielīties, bet ar sevi pašu es nelielīšos, kā vien ar savu nespēku. Ja es gribētu lielīties, es nebūtu neprātīgs, jo es runātu patiesību; bet es atturos, lai neviens par mani nedomā vairāk kā to, ko tas manī redz vai ko no manis dzird. Lai es nepaaugstinātos īpašo atklāsmju dēļ, man ir dots dzelonis miesā, sātana eņģelis, lai tas sistu mani, ka netopu iedomīgs. Tādēļ es To Kungu trīs reizes esmu lūdzis, lai tas no manis atkāptos. Un Viņš ir sacījis: “Tev pietiek ar manu žēlastību; jo mans spēks nespēkā varens parādās.” Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani.” [2.Kor.11:19–12:9]


Tie, kas paši sevi slavē, pasaules priekšā kļūst par ģeķiem, – kā mēdz sacīt: kas sunim asti cels, ja ne pats? Salamans aizliedz šādu sevis slavēšanu, savās pamācībās (Sal. pam. 27:2) sacīdams: “Lai tevi daudzina kāds cits – un ne tava paša mute..”, un Kristus saka Jņ. 8:54: “Ja Es pats sevi ceļu godā, mans gods nav nekas.” Tādēļ Sv. Pāvils šeit apliecina, ka viņš būtu neprātīgs, ja lielītos; un negrib to darīt; taču šoreiz nepieciešamība spiež apustuli lielīties – viltus apustuļi atbilstoši savai maldinātāju dabai vienkāršo ļaužu priekšā lietoja augstus, izcilus, krāšņus vārdus, likdami noprast, ka viņi ir daudz pārāki par Sv. Pāvilu, un tādējādi nonicinādami viņa mācību. Sv. Pāvils gan nepievērsa lielu vērību tam, ka viņš tika nonicināts, turpretī viltus apustuļi slavēti kā izcili vīri; taču viņš nespēja pieļaut to, ka ar šādām runām tika apslāpēts Evaņģēlijs un Korintas kristieši, kas bija atgriezušies, dzirdēdami Sv. Pāvila sludināšanu, aizvesti maldu ceļos. Tādēļ nu apustulis dara visu, ko spēj, lai šo maldināšanu nepieļautu – viņš pat ir ar mieru kļūt neprātīgs un arī pats sākt lielīties.

Taču Sv. Pāvila “lielīšanās” ir citāda – viņš to dara ļoti meistarīgi, savā gara bagātībā, sagādādams kaunu un nicinājumu viltus apustuļu lielībai. Pirmkārt, tādēļ, ka viņš vēl daudz pamatotāk var lielīties ar visām tām lietām, ar kurām lielās viņi. Tomēr viņš pats apgalvo, ka lielās kā neprātīgs – itin kā sacītu: tie, kas paši sevi slavē, ir neprātīgi ļaudis un neaptēsti ēzeļi; tiem vajadzētu savās sirdīs kaunēties, jo neviens godīgs, saprātīgs vīrs pats sevi neliela – to dara tikai muļķīgi, vieglprātīgi cilvēki. Taču tik bargi un asi apustulis viņus neaizskar, bet runā rāmi un pieklājīgi, nosaukdams par neprāti tikai pats sevi. Tas ir, itin kā viņš sacītu: redziet nu, cik labi man piestāv lielība! Lielīdamies es kļūstu nicināms, kaut arī viss, ar ko lielos, ir patiesība. Cik daudzkārt apkaunojošāka ir jūsu lielīšanās, kad lepojaties ar nepatiesām, izdomātām lietām! Tā nu Sv. Pāvils pats liek galvā āksta mici, lai lielībnieki, uzlūkodami sevi viņā kā spogulī, redzētu, kādi ļaudis viņi ir. To varētu saukt par neprāta saprātīgu izmantošanu – lai palīdzētu tuvākajam laboties un pagodinātu Evaņģēliju; taisnajam arī neprāts ir gudrība, jo viņam visas lietas ir šķīstas un svētas.

Otrkārt, Sv. Pāvils dod viltus apustuļiem pamatīgu triecienu, parādīdams, ka tie vēl nezina, ar ko un kā drīkst lepoties īsts kristietis. Kristietis lepojas ar to, par ko citi kaunās, proti, ar krustu un ciešanām. Tā ir īsta lepošanās māksla – kā Sv. Pāvils arī Gal. 6:14 saka: “Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu..”. No šādas lielīšanās viltus apustuļi izvairās, jo tie izmisīgi bēg no kauna un ciešanām, gribēdami dzīvot godā un labklājībā, vienmēr būt labākie un izcelties pārējo vidū; tā ir droša zīme, ka šādiem ļaudīm nav laba gara un ka tie nenāk no Dieva. Arī Kristus Jņ. 5:44 apliecina: “Kā jūs varat kļūt ticīgi, cits no cita godu pieņemdami, bet nemeklēdami godu, kas nāk no vienīgā Dieva?”

Šīs vēstules kopsavilkums: sludinātājam jeb mācītājam pati postošākā lieta, pats briesmīgākais netikums ir sava goda meklēšana. Lai gan arī alkatība ir ļaunums, kas viņos arvien ir atrodams, un šie divi netikumi parasti sastopami abi kopā; viņi grib būt kas īpašs, dižs un izcils sava labuma dēļ, lai tikai paši vairāk iegūtu. Kas nav noderīgs, tas viņiem nešķiet nekā vērts; kas nenes labumu, tas nav vajadzīgs. Citi netikumi vēl būtu kaut kā panesami, ja arī sludinātājam tādi būtu – lai gan, kā Sv. Pāvils vēstulē Titam 1:7 māca, neviens no tiem nav labs, un šādam amata vīram pienāktos būt nevainojamam un pilnīgam. Tas arī nav nekāds brīnums, jo šie divi netikumi ir tiešā pretrunā ar sludināšanas amata būtību. Sludināšanas amats ir iedibināts tādēļ, lai sludinātājs ar visu sirdi tiektos vienīgi pēc Dieva goda, kā Psalmos 19:2 sacīts: “Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu.” Dieva goda dēļ tam, kas ir šajā amatā, nākas paciest kaunu un negodu, kā Jeremija 20:8 sūdzas un saka: “Tā Kunga vārds man sagādājis tikai apsmieklu un negodu katru dienu!” Tas tādēļ, ka pasaule šo vārdu nespēj panest; tā nu nav iespējams, ka sludinātājs paliktu uz pareizā ceļa un šķīsti sludinātu Dieva vārdu, ja viņš meklē tajā pats savu godu. Viņš baidās no izsmiekla un nicinājuma, tādēļ baidās arī tiekties pēc Dieva goda – viņam nākas sludināt tā, kā patīk ļaudīm, runāt, slavējot pašam savu meistarību un izpratni, lai rūpētos par savu godu.

Arī alkatība ir pretrunā ar sludināšanas amata dabu. Šis amats prasa rūpēties par Dieva godu, pašiem pieņemot negodu; tāpat ir skaidrs, ka tas liek rūpēties par tuvākā labumu, nevis pašam par savu labumu. Kur tā nenotiek, tur šis amats atnes vairāk posta nekā labuma. Tā kā maldu mācītājs meklē tikai savu labumu, nav iespējams, ka viņš pareizi sludinātu – viņam jāsaka tas, ko citi labprāt dzird, un jārūpējas par savu vēderu. Tādēļ Sv. Pāvils šādus mācītājus nosauc par vēdera kalpiem (Rom. 16:18) un Svētie Raksti daudzās vietās nosoda viņu alkatību. Kurš grib būt sludinātājs, tam visvairāk jāsargās no sava goda meklēšanas un alkatības; ja viņš šos netikumus sevī jūt, – lai atsakās no sludināšanas amata, citādi neko labu nepaveiks, bet nodarīs Dievam kaunu, pazudinās dvēseles un nolaupīs dārgumus, kas tām pieder. Tā šī vēstule kļūst viegli saprotama; tomēr aplūkosim vēl dažas lietas.

“Jūs, prātīgie, taču labprāt panesat neprātīgos.”

Rakstīdams korintiešiem, Sv. Pāvils slavē sešas lietas, kurās izpaužas viņu pacietība un gudrība, proti – ka viņi, būdami prātīgi, labprāt panes neprātīgos; ka viņi tiek kalpināti un apspiesti; ka viņi tiek izsūkti; ka viņi tiek aplaupīti; ka viņi pieredz nicinājumu; ka citi viņiem sit vaigā. Apustulis šīs lietas slavē tādēļ, lai korintieši labprātāk uzklausītu viņu, kad viņš runās kā neprātīgs, – tas ir, itin kā Sv. Pāvils sacītu: ja jau jūs panesat citu darītās pārestības un rīkojaties gudri, es ceru, ka nedusmosities, ja es, kas esmu darījis jums tikai labu, tagad runāšu mazliet neprātīgi; es to darīšu jūsu labā, – lai pasargātu no viltus praviešiem Evaņģēliju, ko jūs esat saņēmuši. Te vari redzēt, cik šķīsti un tēvišķi apustulis izturas pret korintiešiem. Viņš būtu varējis tos bargi nosodīt, pārmetot, ka tie uzklausījuši viltus praviešu sludināšanu. Bet viņš tos slavē – gluži kā tēvs slavē biklu bērnu, ar šiem pašiem uzslavas vārdiem aizrādīdams gan viņiem, gan viltus praviešiem. Viņš izturas pret tiem tikpat saudzīgi kā pret jēlu olu, lai viņi neizbītos vai nesalūztu.

Apustulis parāda lielu meistarību, ar vieniem un tiem pašiem vārdiem uzslavēdams korintiešus, tomēr neuzkrītošā veidā norādams viņus līdz ar visiem viņu viltus praviešiem. Jo pacietības slavēšana ir vieni vienīgi sitieni un dūrieni viltus praviešiem; itin kā viņš sacītu: es esmu sludinājis jums Evaņģēliju, pakļaudams sevi briesmām un zaudējumiem – ar mana darba palīdzību jūs esat ieguvuši šādu žēlastību un godu; taču jūs neesat darījuši neko, lai man par to pateiktos, nedz arī panesuši kādu pārestību no manas puses. Bet tagad, kad esmu devies projām, jūs ļaujat, lai manā vietā nāk citi, cenzdamies gūt sev godu un labumu no mana darba. Tie grib saukties par jūsu skolotājiem, it kā es vairs nebūtu nekas; viņi lielās, apgalvodami, ka ir padarījuši manu darbu. Un jūs kļūsit par viņu mācekļiem un skolniekiem; viņu sludināšana būs vērtīga, turpretī mans Evaņģēlijs – nevajadzīgs. Man notiek tāpat kā bitēm, kas strādā un vāc medu, bet tad atnāk slinkās kamenes un kāpuri un apēd visu, kas sagādāts. Es piedzīvoju, ka piepildās vārdi, kurus Kristus saka Jņ. 4:37: “.. cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj!” Allaž viens jaucas otra darbā, tā ka vienam jāstrādā un jāpakļauj sevi briesmām, otram izdodas gūt labumu un dzīvot drošībā.

Šādus viltus apustuļus jūs varat panest, lai arī tie ir neprātīgi un māca vienas vienīgas muļķības – pret viņiem jūs esat pacietīgi un gudri; turpretī mani, kas esmu mācījis īstu gudrību, jūs nemaz negribat panest – man neizdodas baudīt jūsu labvēlību. Jūs paciešat, ka viltus pravieši jūs kalpina un pavēl kā kungi – jūs paklausāt un darāt visu, ko tie pavēl; turpretī es esmu sevi darījis par jūsu kalpu un kalpojis bez atlīdzības, lai jūs kļūtu kungi līdz ar Kristu; bet nu vairs neesmu jums vajadzīgs. Mans darbs izrādījies veltīgs, viņi valda pār jums un dara, kas vien tiem ienāk prātā. Turklāt vēl jūs pieļaujat, ka viņi jūs izsūc, tas ir, aprij visu jūsu mantu; jūs viņiem joprojām bagātīgi dodat un dodat, – kā Psalmos 14:4 sacīts: “[Viņi] saēd manu tautu..”. Tādus meistarus jūs apberat ar dāvanām un visādiem labumiem, turklāt vēl ļaujat, lai viņi jūs izsūc, kā vien vēlas; bet es no jums neesmu prasījis nekādu atlīdzību; es visu esmu darījis tādēļ, lai jūs kļūtu bagāti Kristū. Viltus sludinātājiem jūs ļaujat ņemt vairāk, nekā esat devuši; jūs arī panesat viņu nicinājumu, kad tie uzdodas par labākiem nekā jūs un es, parādīdami savu augstprātību attieksmē pret jums un jūsu vidū. Pavisam citādi jūs izturaties pret mani, kas jūsu labā esmu atdevis visu, kas man piederējis, un ņēmis no citiem, lai varētu jums sludināt. Es neesmu nicinājis nevienu no jums, bet labprātīgi kalpojis visiem. Viltus apustuļi jūs kalpina un pakļauj, pat uzdrīkstas sist vaigā, tas ir, atklāti jūs zaimot un apkaunot, runāt briesmīgus, nepiedienīgus, nekaunīgus vārdus, it kā jūs būtu lopi un ēzeļi, bet viņi – jūsu kungi un īpašnieki. To visu jūs paciešat; turpretī es, Pāvils, esmu pret jums izturējies tēvišķīgi. Bet tas jau ir aizmirsts – itin kā es Korintā nekā laba nebūtu darījis.

Te tu redzi, cik meistarīgi Sv. Pāvils parāda viltus mācītāju dabu un atklāj, kā izpaužas viņu godkāre un alkatība. Vispirms viņi ļauj, lai patiesie mācītāji liek pamatus un dara savu darbu; pēc tam viņi nāk, it kā gribētu to visu darīt vēlreiz – lai gūtu sev godu un labumu. Viņi panāk, ka patieso mācītāju darbs un vārdi vairs netiek pat pieminēti, bet vērtīgs ir tas, ko atnesuši viņi. Tā viltus apustuļi pārsteidz nabaga vientiesīgos ļaudis, runādami krāšņus un saldus vārdus, lai viņus maldinātu, – kā Rom. 16:18 sacīts. Tās ir slinkās kamenes, kas apēd bišu atnesto medu, ko pašas nevar un negrib ievākt. Abās vēstulēs korintiešiem Sv. Pāvils apliecina, ka tieši Korintā pieredzētas šādas lietas – viņš arvien runā par tiem, kas nākuši pēc viņa, lai uz apustuļa liktā pamata celtu citādu namu. Šos atnācējus viņš nosauc par velna vēstnešiem.

Bet tiem ir palaimējies – ļaudis panes un pacieš viņu neprātību; ja arī kāds jūt un saprot, ka tiek visai rupjā veidā apmuļķots, tomēr viltus mācītāji arvien tiek cauri sveikā un viņiem viss tiek piedots. Turpretī īstie mācītāji nevar cerēt, ka ļaudis tiem piedos, ja viņi izdarīs ko sliktu. Viņi glūn uz viņu vārdiem un darbiem, lai tikai varētu uzrādīt kādu pārkāpumu, – kā redzam 17. psalma 9. pantā un vēl daudzās citās vietās. Ja kāds atrod viņiem kaut skabargu, pat kādu ārēju, nenozīmīgu trūkumu, tas tūliņ šķietas ieraudzījis lielu baļķi; te nav nekādas pacietības, bet tikai tiesāšana, lāsti un nicinājums. Tādēļ sludināšana ir nepateicīgs amats; kas nespēj uzlūkot tikai Dieva godu un sava tuvākā vajadzības, tas lai šo amatu neuzņemas. Sludinātājam nākas strādāt un ļaut, lai citi saņem godu un labumu; viņa alga ir zaudējumi un izsmiekls. Te jāmīl, neko nesaņemot pretī, un arī tad jāprot nepagurt. Miesa un asinis to nespēj; te jāstrādā Dieva Garam. Tā Sv. Pāvils norāda uz viltus praviešiem, sacīdams: “Jūs labprāt panesat neprātīgos”, itin kā viņš sacītu: es zinu, ka viņi bieži stāsta jums muļķības – viņi arī neko citu nespēj, jo māca maldus – tomēr jūs to visu ņemat par labu.

Otrkārt, viņu dabā ir kalpināt tautu, sasaistīt ļaužu sirdsapziņas ar likumu un darbu mācību valgiem, lai cilvēki baiļu dēļ darītu visu, ko viņiem iestāsta – kā kalpi, kas klausa savus kungus. Ļaudis paklausa melu sludinātājus un bīstas no viņiem. Turpretī patiesie mācītāji, kas atbrīvo mūsu sirdsapziņu un dara mūs par kungiem, drīz vien tiek aizmirsti un nonicināti. Viltus mācītāju kundzība tiek labprāt panesta, turklāt viņi saņem nepelnītu godu. Tomēr tas viss ir Dieva sods, kas nāk pār tiem, kuri Evaņģēliju nav uzņēmuši ar mīlestību un pateicību, – kā Kristus saka Jņ. 5:43: “Es esmu nācis sava Tēva vārdā, un jūs mani nepieņemat. Ja cits nāks savā paša vārdā, to jūs pieņemsit.” Tādā veidā pāvests ar savu garīdznieku kārtu ir kļuvuši par mūsu kungiem un mēs – par viņu gūstekņiem; tas panākts ar viņu mācībām par cilvēku darbiem. Un nu to pašu dara mūsu jūsmotāji, ar savām mācībām slavēdami pašizdomātus darbus.

Treškārt, viņi savus mācekļus izsūc līdz pēdējam un aprij visu, kas tiem pieder; taču arī šāda rīcība tiek viņiem piedota un paliek nesodīta. Domāju, arī mēs to esam pieredzējuši, būdami pāvestības varā. Bet īstiem mācītājiem neviens nedod maizi; un tā tam arī jānotiek, jo, ja ļaudis neko nedod tiem, no kuriem saņēmuši Dieva vārdu, ir taisnīgi, ka viņiem nākas vēl daudz vairāk atdot citiem – tādiem, kas sludina melus un māca posta mācības. Ja ietaupām to, ko būtu vajadzējis dot Kristum, mums nāksies atdot velnam desmitreiz vairāk. Kas patiesības kalpiem nedod nenieka, to meļi izsūks un izputinās.

Ceturtkārt, maldu sludinātāji cilvēkus aplaupa, tas ir, rauš, kur un ko vien var – šiem vīriem nekad nepietiek ar to, kas viņiem tiek dots labprātīgi. Viņu bezgalīgā alkatība kļūst arvien lielāka. Taču arī to ļaudis viņiem piedod. Tā pāvestam nav pieticis ar lielajiem klosteriem un ziedojumiem – viņš darījis nabagu visu zemi un ļaudis ar dažādām veiklām izdarībām, vēstulēm, likumiem un grēku atlaidām, piesavinādamies tik daudz, cik vien iespējams. Tas arī ir bijis pareizi un pelnīti – tādēļ ka ļaudis nicinājuši Evaņģēliju un tā sludinātājus.

Piektkārt, arī ar to vēl viņiem nav gana. Viņi mūs nicina un izturas kā mūsu kungi. Tie ne vien paņem visu mūsu mantu, bet grib būt valdnieki, atrasties priekšgalā un saņemt visu godu, lai ļaudis viņu priekšā locītu ceļus un kristu pie zemes, pielūgtu viņus un skūpstītu viņu kājas. To visu mēs ne vien panesam, bet pat uzskatām par taisnīgu un pareizu, bijīgi pakļaujamies šiem “kungiem”. Un tas jau arī ir taisnīgi un pareizi – kādēļ tad neesam pienācīgā veidā uzņēmuši un pasargājuši Evaņģēliju?

Sestkārt, par visu, ko esam panesuši, viņi mūs vēl atalgo, sitot mums vaigā, tas ir, viņi mūs uzlūko kā zemākus par suņiem, lamā un izturas pret mums kā pret kājslauķiem. Es domāju, pāvestības varā dzīvodami, mēs esam par to pārliecinājušies; ar kādu vieglumu tolaik ļaudis tika izraidīti, nolādēti, lamāti, pazudināti un nodoti velna varā! To visu mēs labprāt panesām un pacietām, turklāt atdevām visu savu mantu un godu, miesu un dvēseli. Bet neviens nevar un negrib pieņemt un panest to, ka arī īstam mācītājam varētu būt kāds trūkums. Labi, lai tad piepildās Dieva taisnais spriedums – velna vēstnešus mēs godājam tūkstošreiz vairāk, turklāt darām un panesam visu, ko viņi no mums prasa.

“Par apkaunošanu sev es to saku, mēs uz to nebijām spējīgi.”

To varam saprast divējādi. Pirmkārt: es runāju kā viens no vājajiem, kurus jums pienākas panest viņu neprātā; tas man ir kauns, jo taisnīgāk būtu, ja man nāktos panest jūs. Tā es šos vārdus līdz šim biju sapratis. Otrkārt, to varētu skaidrot šādi: “Par apkaunošanu sev es to saku, mēs esam bijuši vāji”, tas ir: par sevi un sev līdzīgiem varu runāt divos dažādos veidos. Vispirms par mūsu godu – ka esam stipri, tas ir, Dieva priekšā esam krietni un stipri, nevis vāji un nespējīgi. Taču šādi es tagad par sevi nerunāšu, jo viltus pravieši mūs nicina un neatzīst mūsu godu un spēku. Tādēļ gribu runāt par sevi citādā veidā, proti, par to, kā tieku nicināts, atstāts negodā, uzskatīts par vāju un nespējīgu; tomēr arī tajā visā vēl gribu atrast pamatu lepoties, lai ar visu savu negodu un vājumu tomēr būtu pārāks par jūsu dižošanos ar godu un spēku. Ko tad es panāktu, ja runātu par mūsu godu, par to, cik stipri esam? Apustulis pats tālāk paskaidro, ko nozīmē “būt vājam”, proti, būt neievērotam ļaužu vidū un pakļauties citiem. Tā nu šie vārdi nozīmē: es arī gribu būt viens no neprātīgajiem, kas lielās; piedodiet man to, jo es to daru, būdams ļaužu neievērots, vājš un neprātīgs; taču Dieva priekšā esmu un apzinos esam pavisam citāds.

Taču šeit nedrīkst aizmirst, ka Sv. Pāvils sacījis: “Jūs, prātīgie, .. labprāt panesat neprātīgos”, tā parādīdams, ka neprātīgie nespēj panest cits citu. Un, kā mēdz sacīt: divi neprātīgie nevar dzīvot vienā namā – tādēļ ir vajadzīgs prāts un saprašana, lai varētu panest un piedot vienam otra trūkumus.

“Bet, ja kas lepojas ar kaut ko..”

Tas ir: arī es varu lepoties ar visām tām lietām, ar kurām lielās, dižojas un lepojas viltus pravieši. Te redzam, kāds bija viltus praviešu lepnuma pamats, proti, tie sevi slavēja ārēja goda un cienīguma dēļ – tādēļ ka viņi bija ebreji, Ābrahāma dzimums, Israēla bērni, Kristus sludinātāji. Šo iemeslu dēļ tie cerēja būt tālu priekšā pagāniem – korintiešiem; viņu mācībai un darbiem taču bija jābūt īpaši vērtīgiem, jo viņu skolotāji bija Mozus un pravieši! Taču tie neredzēja, ka šīs visas ir ārējas lietas, kuru dēļ neviens Dieva priekšā nekļūst ne dievbijīgāks, ne labāks – tādēļ ka lielākā daļa ebreju, israēliešu, Ābrahāma pēcnācēju un Kristus sludinātāju aizgāja pazušanā. Šie izcilie vārdi nespēj dot neko vairāk kā vien maldināt vientiesīgus ļaudis. Tādēļ arī Sv. Pāvils lepojas ar šīm lietām, reizē parādīdams, ka tās ir tikai muļķības – lai arī viltus pravieši nevarētu apgalvot, ka tās ir nozīmīgas, un viņu lielība nevienu nepieviltu.

Redzi, cik izcili cilvēki jau tajā laikā bija pazaudējuši Evaņģēlija pareizo izpratni, cik daudz lielisku sludinātāju gribējuši vērtēt kristīgu dzīvi pēc ārējiem priekšstatiem un vārdiem – jau tolaik ir bijis pavisam maz īstu, garīgu sludinātāju. Kāds gan brīnums, ka mūsu dienās ir tik maz īstu sludinātāju, ka lielākā daļa jūsmo par ārišķīgu spožumu un darbiem? Tā tam jābūt; kas jūsmo, lai turpina jūsmot, kas rīkojas līdzīgi slinkām un zaglīgām kamenēm, lai turpina ierasto dzīvi. Mēs aizstāvēsimies, cik spēsim, un atstāsim Dieva rokās visas lietas, – Viņš dos mums diezgan goda un labuma kā mūžīgi, tā arī laicīgi, kaut arī mums nāktos strādāt par velti un kā atlīdzību saņemt zaudējumus un izsmieklu. Viņi arī nevarēs ilgi tā turpināt, bet, kā apustulis iepriekš vēstulē sacījis, tie galu galā saņems, ko pelnījuši.

Ārīgo, miesīgo lietu vidū, ar kurām Sv. Pāvils lepojas (tajās visās viņš pārspējis viltus apustuļus, kas Dieva vārda vai dvēseļu dēļ nebija izcietuši neko, bet lielījās tikai ar vārdiem un cilvēkiem), viņš piemin, ka visu dienu un nakti bijis jūras viļņu varā. Daži to attiecina uz braucienu ar kuģi, ko Lūka apraksta Ap. d. 27:20-21. Ceļinieki četrpadsmit dienas nebija ne ēduši, ne varējuši ieraudzīt sauli un zvaigznes, bet nepārtraukti, dienu un nakti bija jūras viļņu varā. Daži domā, ka apustulis pats bijis nogrimis jūras dzīlēs līdzīgi pravietim Jonam un pavadījis tur dienu un nakti. Gandrīz tā arī šie vārdi skan. Vēl citi apustuļa sacīto attiecina uz gūstu vai cietumu, jo grieķu tekstā nav pieminēta jūra, bet runāts tikai par dzīlēm.

“Kur ir kāds nespēcīgs, un es nebūtu nespēcīgs?”

No ārējām lietām, tas ir, no tām, kas neskar apustuļa personu, bet rada bēdas un zaudējumus citiem, viņš piemin šīs divas – ka viņš ir nespēcīgs un dedzīgs, ja kāds cits ir nespēcīgs vai saīdzis. Tā Sv. Pāvils skaidri parāda, cik dedzīga ir viņa sirds, cik daudz tajā ir mīlestības – citu kļūdas un ciešanas viņam dara tikpat lielas sāpes kā savējās. Jo, es domāju, ar vārdu “nespēcīgs” Sv. Pāvils apzīmē nevis miesīgu slimību, bet garīga spēka trūkumu – ticībā, tas ir, ja kāds, ticībā būdams jauns, ar bažīgu, vāju sirdsapziņu, ir vēl nespēcīgs un zaļš ticības lietās, – kā viņš saka Rom. 14:2, 15: “Cits savā ticībā .. nav tik stiprs un ēd tikai dārzaugus”, un: jūs grēkojat pret Kristu, ja apgrūtināt vājo sirdsapziņas. Apustulis neatmet šos vājos, bet pieņem viņus un rīkojas tāpat kā viņi – itin kā arī viņš būtu tikpat vājš; 1. Kor. 9:22 viņš saka: “Vājajiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos.”

To apustulis domā, pieminēdams savas pastāvīgās “rūpes par visām draudzēm”, tas ir: es arvien rūpējos un pūlos, arvien mudinu un pamācu, lai jūsu vidū neizplatītos viltus mācības, nedz kādas lietas, kas varētu kļūt par piedauzību – lai netiktu izpostīts tas, ko esmu iedēstījis, lai mani vājie netiktu pazudināti, nedz manu nabaga ļaužu sirdis samaitātas. Tā viņš šajā vēstulē parāda savas rūpes par korintiešiem, gribēdams viņus pasargāt no viltus apustuļiem; viņš rūpējas arī par tesaloniķiešiem, jo ir noraizējies, ka viņu vidū varētu ienākt kārdinātājs – tādēļ apustulis sūta savu vēstnesi un lepojas citās draudzēs ar to, ka tesaloniķieši palikuši nešaubīgi.

Tāpat apustuļa dedzība nozīmē to, ka viņam ir no sirds žēl un sāpīgi redzēt, ja kāds tiek apgrūtināts un maldināts, tas ir, ja kaitīgu mācību vai aplamu ticības piemēru dēļ kāds kaut vai atsevišķās lietās atkrīt no ticības. Par šādām piedauzībām ticības lietās viņš daudz runājis Rom. 14. Bet, tā kā apustulis nevar tikt maldināts līdz ar maldinātājiem tā, kā kļuvis vājš līdz ar vājajiem – viņš liecina, ka viņa sirds deg un sāp šādu lietu dēļ.

“Es pazīstu cilvēku iekš Kristus, priekš četrpadsmit gadiem..”

Par šo Sv. Pāvila aizraušanu trešajās debesīs un paradīzē ir ticis daudz rakstīts; daudzi ir lauzījuši galvas par to, kas ir pirmās, otrās, trešās debesis un paradīze. Bet, tā kā Sv. Pāvils, kas to visu pieredzējis, pats nav vairāk sacījis, nedz varējis pasacīt – jo, kā viņš raksta, cilvēkam šīs lietas nav izteicamas un viņš dzirdējis vārdus, kurus cilvēka mute nevar izrunāt –, mums pazemīgi jāatzīst, ka mēs to nezinām. Taču tam arī nav lielas nozīmes; apustulis lepojas ar savām atklāsmēm ne tādēļ, lai mēs tās zinātu vai, sekodami viņa piemēram, arī tiktu aizrauti debesīs, bet vienīgi tādēļ, lai jūsmotājiem aizbāztu mutes un pierādītu, ka viņiem ir daudz mazāk atklāsmju, ar ko lielīties, nekā apustulim. Taču ir skaidrs, ka Sv. Pāvils ticis aizrauts no šīs dzīves citā, neizteicamā dzīvē; citādi viņš nebūtu sacījis, ka ir ticis aizrauts.

“.. man ir dots dzelonis[1] miesā, sātana eņģelis..”

Mīļais Dievs, ja jau šādam diženam vīram bija vajadzīgs kāds apgrūtinājums, lai viņš nepaaugstinātos lielo atklāsmju dēļ, kā tad lai mēs, vājie, būtu brīvi no iedomības? Par šo dzeloni līdz šim daudzi skolotāji ir teikuši, ka tas Sv. Pāvilam bijis kāds miesas apgrūtinājums. Šis skaidrojums izriet no latīņu teksta, kas skan tā: stimulus carnis – miesas dzelonis vai ērkšķis. Taču tas tā nav. Miesas apgrūtinājumu Sv. Pāvils nesauc par dzeloni; dzelonis ir kaut kas ļauns un sāpīgs, un šajā vietā par miesas dzeloni netiek saukts kas tāds, ar ko miesa dur, bet gan – ar ko tā sadurta. Turklāt grieķu tekstā atrodamie vārdi nozīmē: “miets miesai” jeb miets pie miesas vai miesā. Tas nozīmē kaut ko ļoti līdzīgu mūsu sakāmvārdam: kā runga sunim pie kakla. Tas ir, it kā apustulis būtu sacījis: kā sunim runga, kā lācim deguna riņķis, kā zirgam iemaukti, kā cūkai sprūds rīklē tiek likts tādēļ, lai dzīvnieks pārāk neskrietu, nekostu un nevarētu rīkoties pēc sava prāta, tā ir noticis arī man – manai miesai ir pielikts miets, liela runga, kas neļauj man kļūt iedomīgam.

Kas ir šis miets vai runga, to apustulis pats paskaidro, sacīdams: “sātana eņģelis”, tas ir, velns, kas sit mani ar dūrēm, tas ir, droši per un dauza. Tādēļ tas nevar būt miesīgs apgrūtinājums, un man labāk patiktu domāt, ka šāda pēršana un dauzīšana, kas nāk no velna, kurš apustulim ir kā runga, ir visas vajāšanas un ciešanas, par kurām viņš stāstījis iepriekš, 11. nodaļā, sākot ar 23. pantu. Tā nu šie vārdi nozīmētu: man dotas lielas atklāsmes, taču tieši tādēļ man, tāpat kā sunim, runga nav tālu jāmeklē – proti, kā jau esmu stāstījis, man nācies pieredzēt daudz dažādu briesmu un nelaimju, ar kurām velns per un pazemo manu miesu, tā ka iedomība man nenāk ne prātā. Tas ir kā miets manai miesai jeb pār manu miesu; jo pār manu dvēseli Dievs velnam nedod nekādu varu.

Tomēr šķiet, ka šajos vārdos domāts kas īpašs, ko pats velns darījis Sv. Pāvila miesai; jo viņš saka: dzelonis jeb runga ir sātana eņģelis, kas dauza viņa miesu; Sv. Pāvils pat trīsreiz lūdzis, lai Dievs viņu no tā atbrīvo, taču nav ticis uzklausīts. Bet es nedomāju, ka viņš būtu lūdzis, lai tiktu atbrīvots no vajāšanām, itin kā nespētu vajāšanas panest. Bet, ja apustulis pats nenorāda, kas tas ir bijis, mums jāatsakās no nodoma uzzināt to, ko ir zinājis vienīgi Sv. Pāvils. Mums pietiek ar to, ko zinām, proti: Dievs ļāvis Sv. Pāvilam pieredzēt augstas atklāsmes – tādas, kādu nav bijis nevienam cilvēkam, un zināt to, ko cilvēkam nav iespējams uzzināt; tomēr Viņš devis arī rungu pār apustuļa miesu, lai pasargātu viņu no iedomības; un arī to, kā šī runga, velns, viņu pērusi un dauzījusi, nezina neviens cits – tikai pats Sv. Pāvils.

“.. mans spēks nespēkā varens parādās.”

Tas ir pavisam brīnumains veids, kā spēks parādās nespēkā. Vai gan kāds ir dzirdējis, ka nespēks sevī nestu spēku? Te apustulis izšķir divējādu spēku – cilvēcisko un dievišķo. Cilvēka spēks pieņemas, kļūstot stiprāks, un sarūk, kļūstot vājāks. Bet Dieva spēks, tas ir, Viņa vārds mūsos, visvarenāk parādās tieši tad, kad tiek apsmiets. Tāda ir Dieva daba – Viņš, Radītājs, rada visu no nekā, un otrādi – visu var pārvērst par neko. Cilvēka spēks to nevar. Tas ir kā palmas koks – jo vairāk to noslogo, jo spēcīgāk tas pretojas un ceļas augšup.

Te tu redzi, ka šajā vietā vājums nav garīgs – kāds pieminēts 5. pantā –, bet ārējs; tas ir, ne vien slimība, bet arī jebkāda nelaime un ļaunums, ciešanas un vajāšanas, kurās miesa tiek pērta un pazemota. Kristus spēku, kas nevar paciest sev līdzās garīgu nespēku, apustulis rāda kā pretstatu šādam miesīgam nespēkam, sacīdams: “Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani”, kā viņš drīz pēc tam paskaidro – vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs. Tas ir kopsavilkums, pats galvenais: ja mūsu miesa nav nespēka varā, Kristus spēks nevar mūsos parādīties varens, Viņa vārds un ticība mūsos nevar būt stipri. Taču viltus apustuļi ļoti sargās no nespēka.


[1] – Vācu tekstā – ein Pfahl – miets.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.