301. Kādēļ arī mazi bērni ir jākrista?


Sestais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Piektais vakara priekšlasījums »

Kāds gados vecs, Dieva svētīts teologs savus teoloģijas studentus apraksta apmēram šādi: “Ierodoties universitātē, viņi zina visu. Otrajā gadā viņi pamana, ka gluži visu viņi gan vēl nezina. Un, beidzot pēdējo gadu, viņi ir pārliecināti, ka tie nezina neko.” Ir labi saprotams, ko šis vecais teologs ar to ir gribējis uzsvērt. Proti, ka cilvēkam nav kaitīgāku iedomu par tām, ka viņš savās zināšanās ticis ļoti tālu. Šāda pašapziņa esot droša zīme tam, ka cilvēka zināšanas ir ļoti virspusīgas. Nav šaubu, ka šeit vecajam teologam ir taisnība.

Tas pilnīgi saskan ar apustuļa Pāvila vārdiem: “Ja kas domā ko atzinis, tas nav vēl tā atzinis, kā pienākas.” (1.Kor.8:2) Tāpēc jau arī visi lielie pedagogi un didakti ir teikuši saviem skolēniem:Non multa, sed multum, norādot, ka nevajag studēt daudz dažādas lietas, bet drīzāk daudz par vienu. Tātad nav tik svarīgi, ko un cik daudz zina, bet gan, cik labi to zina.

Jo dziļāk kāds iedziļinās vienā zinību jomā, jo ātrāk viņš pārliecinās par to, cik daudz viņš vēl nezina. Šāds cilvēks necitēs mūsu laika lozungu: Quantum est, quod scimus! t. i., cik gan daudz mēs zinām. Taisni otrādi, viņš runās ar lielo filozofu vārdiem: Quantum est, quod nescimus! t. i., cik gan daudz mēs nezinām.

Jo bagātāka ir kāda cilvēka patiesā izglītība, jo pieticīgāks, mazāk pašapzinīgs viņš ir un jo labāk viņš zina, cik daudz viņam vēl pietrūkst, cik šaurās robežās ir iesprostotas viņa zināšanas un cik daudz ir neizpētītā un vēl pētāmā.

Bet, ja tā tas ir jebkuru zināšanu jomā, tad jo sevišķi teoloģijas laukā, un uz to attiecināms katrs apustuļa Pāvila vārds pieminētajā izteicienā. Tas ir sacīts nevis par patiesajām zināšanām, bet gan par pašapzinīga, iedomīga cilvēka zināšanām. Tāpēc arī Luters pamāca kādu no kūtrajiem studentiem:

“Studē! Attendi lectioni! t. i., lasi neatlaidīgi. Tu nevari par daudz lasīt Rakstus; un to, ko tu lasi, tu nevari saprast par daudz labi; un to, ko tu saproti, tu nevari par daudz labi mācīt; un to, ko tu labi māci, tu nevari par daudz labi dzīvot. Experto crede Ruperto, t. i., tici Rupertam, jo viņš zina no pieredzes.”

Tāpat īsta atziņa, īstas zināšanas teoloģijā saistītas ar lielām grūtībām, lielām pūlēm, tieši tas attiecināms uz mācību, ar ko mēs nodarbojamies šeit, šajās vakara stundās. Skaidrāku priekšstatu par to mums palīdzēs gūt trešā tēze.

III TĒZE

Pareizi atšķirt bauslību no Evaņģēlija ir kristiešu un teologu grūtākā un augstākā māksla, ko māca vienīgi Svētais Gars pieredzes skolā.

Varbūt dažs no jums nodomās: “Vai tas tiešām tā ir? Es par to jau esmu noklausījies piecus priekšlasījumus, un man tas viss ir pilnīgi skaidrs. Vai tā patiešām ir tāda māksla? Es to jau protu.”

Bet šeit tu, mans draugs, rūgti maldies! Tev jāsaprot, ka ar sacīto nav domāts tas, ka mācība par bauslību un Evaņģēliju būtu tik grūta, ka to nevarētu iemācīties bez Svētā Gara palīdzības. Tā ir viegla, katram bērnam saprotama; tā ir katrā katehismā. Tā nav nekāda grūti sagremojama barība, tā drīzāk salīdzināma ar vieglu piena barību. Tā pieder pie kristīgās mācības pirmajiem burtiem, tās pamatelementiem, jo bez tās neviens cilvēks nevar būt kristietis. Arī bērns ātri iegaumē: “Pirmajā katehisma daļā runa ir par desmit baušļiem un otrajā – par ticību. Vispirms tur stāstīts par to, kas jādara, pēc tam par to, ka ir vienīgi jātic, lai taptu pestīts,” turklāt nekas netiek prasīts. Ar šo mācību ir pavisam citādi nekā ar mācību par īpašībām, ar kurām atšķiras Dieva trīsvienības personas. Ar šo mācību ir gluži citādi nekā ar mācību par predestināciju ar tās daudzajiem neizdibināmajiem noslēpumiem. Ar to ir pavisam citādi nekā ar mācību par Kristus dievišķās un Viņa cilvēciskās dabas īpašību savstarpējām attiecībām. Tās gan ir mācības, ko bērni nespēj aptvert, tās sniedzas pāri viņu saprašanai. Citādi tas ir ar mācību par bauslību un Evaņģēliju. Tagad arī jūs to pazīstat. Jūs pazīstat mācību par bauslību un Evaņģēliju.

Bet šeit ir runa par tās lietošanu (applicatio, usus). Šīs mācības pielietošana praksē – ar to sākas grūtības, jo to neviens nevar paveikt tikai ar paša pārdomām. Svētajam Garam tas mums ir jāiemāca pieredzes skolā. Šīs grūtības ir lielas, un to pārvarēšana prasa lielu mākslu; tās jāpārvar mācītājam vispirms jau kā kristietim, tad arī kā mācītājam.

Tātad, pirmkārt, pareizi atšķirt bauslību no Evaņģēlija ir grūti, un tā ir liela māksla kā mācītājam, tā arī kristietim. Jā, pareizi atšķirt bauslību no Evaņģēlija ir lielākā māksla, ko cilvēks var iemācīties.

“Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu! Neraidi mani prom no Sava vaiga un neatņem no manis Savu Svēto Garu!” (Ps.51:12-13) Šeit Dāvids lūdz no Dieva pastāvīgu garu. Viņam trūka noteiktības pēc briesmīgā nodarījuma, ko viņš bija paveicis, – izlējis nevainīgas asinis, pārkāpis laulību. Kad viņš atzina savu grēku, viņš gan saņēma grēku piedošanu, taču mēs nedzirdam, ka Dāvids tūdaļ būtu sācis priecāties. Nē, mēs redzam to daudzos psalmos, ka viņu nomāca dziļas raizes un satraukums. Kad atnāca Dieva sūtnis un viņam paziņoja: “Tavi grēki tev ir piedoti,” viņa iekšējā pārliecība bija: “Nē, nē, tas nav iespējams, tas bija pārāk liels grēks.” Jā, mēs redzam, ka viņš ar asarām slacina savu gultu, ir salīcis savās bēdās, viņa kauli izģinst utt.

Šis augstais ķēnišķīgais pravietis gan labi zināja mācību par bauslību un Evaņģēliju. Visi viņa psalmi pauž to, kāda ir atšķirība starp tiem abiem. Bet, kad viņš krita grēkā, viņam pietrūka pieredzes, tad viņš sauca: “Dod man jaunu, pastāvīgu garu!” Tā tas ir ar kristiešiem. Viņi nešaubās par Rakstu patiesību, par to, ka tie patiešām ir Dieva vārdi. Bet, kad vajadzīgs mierinājums, tad viņi to neatrod, sauc pēc apžēlošanas un, ceļos krizdami, lūdzas, lai Dievs to viņiem dod. Dievs arī Dāvidam lika izbaudīt, cik rūgts ir grēks. Mēs redzam, ka pēc krišanas grēkā Dāvids bija vairāk bēdīgs nekā priecīgs, ka viņš piedzīvoja vienu nelaimi pēc otras. Dievs tā nerīkojās tāpēc, ka nebūtu viņam piedevis grēkus, bet gan tāpēc, ka gribēja pasargāt viņu no jaunas krišanas. Dievs to darīja aiz tīras mīlestības un žēlsirdības. Tas, kurš joprojām ir miris grēkos, domā: “Kā gan šis Dāvids varēja būt tik muļķīgs, kāpēc viņam bija jāmokās, ja Dievs grēkus jau bija piedevis?” Cilvēks, kas tā domā, ir Evaņģēliju pārvērtis par atpūtas spilvenu, tāds dzīvo tālāk savos grēkos un domā, ka šā vai tā viņš nonāks Debesīs. Bet tas ir miesīgs evaņģēlijs.

“Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks!” (Lk.5:8) Vai tas nav apbrīnojami: tas Kungs nāk pie mācekļa, kuru Viņš nosauc par Pēteri, kas nozīmē “klints”, un saka viņam un tā biedriem, lai tie izmet tīklus, lai gan viņš pa visu nakti neko nebija noķēruši. Pēteris to arī dara, gan ar pārliecību, ka neko nenoķers. Un, raugi, loms ir tik liels, ka viņu tīkls plīsa. Tad Pēteris izbīstas un domā: “Tam jābūt pašam Dievam! Tam jābūt manam Radītājam! Viņš būs kādreiz arī mans Tiesnesis!” Tad Pēteris krīt pie Jēzus kājām un sauc: “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks!” Viņš ir pārliecināts, ka Kungs viņam teiks: “Redzi, tu esi tik daudz grēkojis, ka esi nolādams.” No kurienes viņam radās šīs bailes? Kādēļ viņš nekrita Jēzum pie kājām, lai tam pateiktos? Viņam acu priekšā bija viņa grēki, viņš nevarēja priecīgi pateikties, bet ar drebēšanu viņam bija jākrīt priekšā uz ceļiem un jārunā briesmīgie vārdi: “Kungs, aizej no manis!” Velns viņam bija laupījis katru mierinājumu un iedvesis pārliecību, ka viņam tā jāsaka. Viņš bija pārliecināts, ka tas Kungs viņu satrieks. Viņš neprata atšķirt bauslību no Evaņģēlija.

Ja viņš to būtu spējis, viņš mierīgi būtu gājis pie Kristus un būtu ticējis, ka Kristus viņam ir piedevis visus grēkus. Vēlāk viņš, droši vien, bieži domāja: “Kāds es toreiz biju muļķis! Man vajadzēja sacīt: “Ak, paliec pie manis, Kungs, es esmu grēcīgs cilvēks!”" Tā viņš vēlāk arī darīja, kad atkal bija kritis. Un tad viņu pildīja neizsakāms prieks, kad Jēzus to uzlūkoja pilns žēlastības.

“No tā mēs nopratīsim, ka piederam patiesībai un varēsim savu sirdi Viņa priekšā klusināt, ka, ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas.” (1.Jņ.3:19-20) Jā, ja mūsu sirds mūs neapsūdz, tad ir viegli atšķirt bauslību no Evaņģēlija. Tas ir kristieša stāvoklis. Bet viņš nokļūst arī situācijā, kad viņa paša sirds viņu apsūdz. Viņš var darīt, ko grib, bet nespēj apklusināt šo balsi. Tā viņam atskan atkal un atkal un atgādina agrākos grēkus. Viņam ienāk prātā grēks, ko tas jau sen bija aizmirsis, un tad viņu pārņem briesmīgas bailes. Ja cilvēks tādā brīdī spēj atšķirt bauslību no Evaņģēlija, tad viņš krīt Kristum pie kājām un gūst mierinājumu Viņa nopelnos. Bet tas nav viegli. Garīgi mirušam šķiet muļķīgi nomocīties ar agrāk darītajiem grēkiem. Viņš kļūst aizvien vienaldzīgāks pret visiem grēkiem. Bet kristietis sajūt savus grēkus un sajūt arī savas sirdsapziņas liecību, kas vēršas pret viņu.

Taču beidzot, kad kristieši iemācās pareizi lietot bauslības un Evaņģēlija atšķirību, tie saka līdz ar Svēto Jāni: “Dievs ir lielāks nekā mana sirds; Viņš ir devis citādu spriedumu, un tas ir spēkā arī attiecībā uz mani.” Taču tas nav viegli! Jūs varat būt laimīgi, ja esat šo mākslu apguvuši! Un, ja jūs to esat apguvuši, tad neiedomājieties, ka protat to pilnībā. Jūs vienmēr vēl būsiet un paliksiet iesācēji šajā augstajā mākslā. Pienāks brīži, kad jūs nezināsiet, kā atšķirt bauslību no Evaņģēlija. Tādēļ atcerieties šo patiesību: kad bauslība jūs apsūdzēs, jums aizvien jātveras pie Evaņģēlija.

Luters to māca lieliskāk nekā jebkurš cits kopš apustuļu laika, taču arī viņš atzīstas, ka, īstenojot to praksē, bieži ir piedzīvojis neveiksmi, ticis sakauts. Bieži viņu mocījis velns, lai arī viņš nav darījis rupjus grēkus, bet ir pūlējies dzīvot tikumīgi. Velns viņu bieži mocījis garīgo grēku dēļ tā, ka viņš nav zinājis, ko iesākt. Bieži viņš ir gājis pie sava biktstēva Bugenhāgena un sūdzējies viņam, kritis ceļos un saņēmis grēku piedošanu. Tad viņš atkal priecīgs devies prom.

Luters raksta (W.IX,421):

“Jo Dievs ir devis abus šos savus vārdus, bauslību un Evaņģēliju, tiklab vienu, kā otru, un katru no tiem ar savu pavēli: bauslību, kura prasa no katra pilnīgu taisnību, un Evaņģēliju, kas no žēlastības dāvina bauslības pieprasīto taisnību tiem, kam tās nav (tas ir, visiem cilvēkiem). Lai tāds, kurš bauslību nav pildījis un ir grēka un nāves gūstā, griežas no bauslības pie Evaņģēlija. Lai tic tam, ko sludina Kristus, ka Viņš patiesi ir Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, ka Viņš ir salīdzinājis cilvēkus ar savu Debesu Tēvu, un dāvā visiem, kas tam tic, gluži par velti, no žēlastības mūžīgu taisnību, dzīvību un svētlaimi. Lai viņš turas vienīgi pie šī apsolījuma, piesauc Kristu, lūdz žēlastību un grēku piedošanu, lai droši tic (jo vienīgi caur ticību tiek dota šī lielā dāvana), tad viņam notiks tā, kā viņš tic.

Šī ir īstā atšķiršana un patiesi vissvarīgākā lieta, kurai ir jābūt pareizi saprastai. To ir iespējams it viegli un labi sludināt un izšķirt vārdos, taču īstenot to praksē ir liela māksla, to ir grūti izdarīt. Pāvesta piekritēji un sektanti par to neko nezina. Es redzu arī pie sevis un citiem, kas par to labi prot runāt, cik grūta ir šī atšķiršana. Sacīt, ka bauslība ir kaut kas cits nekā Evaņģēlija mācība, to prot katrs. Bet atšķirt tos savā praktiskajā pieredzē un likt šo mākslu lietā, tas prasa pūles un darbu.”

Tālāk (IX, 425):

“Īpaši šī atšķirība ir jāievēro tad, kad bauslība man liek pamest Kristu, Viņa dāvanu un Evaņģēliju. Tad es drīzāk atstāšu bauslību un teikšu: “Mīļā bauslība, ja es šos darbus neesmu paveicis, tad padari tu tos pati. Es tevis dēļ negribu mocīt sevi līdz nāvei, ļaut sevi savaņģot un apspiest, un tādā veidā aizmirst Evaņģēliju. Ja esmu grēkojis, darījis netaisnību vai neesmu to pildījis, par to es ļauju parūpēties tev, bauslība. Ej un atstāj manu sirdi mierā, tur tu man neesi vajadzīga. Un, ja tu no manis prasi un gribi, lai esmu dievbijīgs, tad tāds es labprāt gribu būt; bet, ja tu gribi ielauzties manī un panākt, lai es zaudēju to, kas man dāvināts, tad es drīzāk negribu zināt par tevi neko, nekā zaudēt savu dāvanu.”"

Bauslība un Evaņģēlijs dažkārt saduras cilvēka apziņā kā divi naidīgi spēki. Evaņģēlijs saka: “Tev ir Dieva žēlastība,” bet bauslība iebilst: “Nē, netici tam, atceries, kā tu esi dzīvojis, cik daudz un cik smagi tu esi grēkojis! Kādas tev ir bijušas domas un iekāres!” Jā, te patiešām nav viegli atšķirt bauslību no Evaņģēlija. Tad jāsaka: “Nost ar tevi, bauslība, tev vairāk nekas nav jāpieprasa. Tavas prasības jau sen ir izpildītas pietiekamā mērā. Kāds cits ir samaksājis par maniem parādiem.” Cilvēkam, kurš ir miris grēkos, tas nešķiet grūti; tāds ātri tiek galā ar bauslību. Bet tādam, kurš ir atgriezies, tas nenākas viegli. Jā, viņš var nokļūt pretējā galējībā, var krist izmisumā.

Luters (W.IX,415):

“Kurš labi pārvalda mākslu atšķirt bauslību no Evaņģēlija, tas ceļams augstā amatā un nosaucams par Svēto Rakstu doktoru. Jo bez Svētā Gara nav iespējams veikt šādu atšķiršanu. Es to piedzīvoju pats pie sevis un redzu ik dienas pie citiem, cik tas ir grūti – atšķirt bauslības mācību un Evaņģēlija mācību vienu no otras. Šeit par Meistaru un Skolotāju jādarbojas Svētajam Garam, citādi neviens cilvēks pasaulē to nevarēs ne saprast, ne iemācīties. Tādēļ neviens pāvests, neviens neīsts kristietis vai sektants tos nespēj atdalīt vienu no otra, īpaši in causa materiali et in objecto.”

Sacīdams, ka bauslības un Evaņģēlija atšķiršana ir grūta in causa materiali et in objecto, Luters grib teikt, ka nav grūti definēt, kāds ir bauslības un Evaņģēlija saturs, kas ir šo mācību objekts. Turpretī grūti, no vienas puses, ir droši zināt – “kas pieder pie bauslības un kas pie Evaņģēlija”, bet, no otras puses, grūti ir arī droši pateikt: “Tam vajadzīga bauslība, bet šim – Evaņģēlijs.” Un visgrūtāk tas ir pašu teologu gadījumā.

Galda runās Luters (W.XXII,655) saka:

“Nav tāda cilvēka virs zemes, kurš mācētu pilnīgi pareizi atšķirt Evaņģēliju no bauslības, kurš zinātu, kā to darīt. Kad dzirdam par to sprediķojam, tad mums gan šķiet, ka mēs to saprotam, taču patiesībā līdz saprašanai ir tālu. Vienīgi Svētais Gars pārvalda šo mākslu. Man arī dažkārt ir šķitis, ka es to protu, tāpēc ka esmu par to tik daudz un gari rakstījis. Bet, ticiet man, tad, kad šī saprašana jāliek lietā, tad labi redzu, ka pietrūkst ļoti daudz. Tātad tikai Dievs Svētais Gars var būt vienīgais Meistars un Skolotājs.”

Luters, kurš daudzu gadu laikā par to ir sarakstījis biezas grāmatas, nāk klajā ar šādu atzīšanos! Ievērosim, ka mums allaž ir nosliece vairāk paklausīt bauslībai nekā Evaņģēlijam.

Savā komentārā par 131. psalmu (W.IV,2881) Luters raksta:

“Daži iedomājas, ka viņi šīs lietas saprot ļoti labi, taču jums nevajadzētu būt tik pārdrošiem un vajadzētu paturēt prātā, ka jums jāpaliek Rakstu skolniekiem. Jo sātans ir tāds meistars, ka viņš viegli sajauc šo atšķirību un var mums iemānīt bauslību Evaņģēlija vietā un otrādi. Cik bieži tā gadās cilvēkiem, kas dzīvo savas dzīves pēdējos mirkļus, ka viņu nabaga apziņu ir sagrābuši daži “Evaņģēlija” teicieni, kuri patiesībā pieder bauslībai, un tādējādi viņi zaudē mierinājumu! Piemēram: “Ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus.” (Mt.19:17) Vai arī: “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies Debesu valstībā.” (Mt.7:21)”

Nāves cīņā nāk sātans un mēģina vēl pēdējā stundā atraut nabaga kristieti no Evaņģēlija. Dodamies mūžībā, kristieši domā, vai viņi tiešām ir cienīgi. Tad viņi atceras tādus izteicienus kā: “Ja tu gribi iemantot dzīvību, tad ievēro baušļus,” un viņiem neienāk prātā, ka tā ir bauslības mācība. Bet tad sirdī rodas pārliecība: “Tu neesi tam gatavs, tu nevari tapt pestīts.”

Tā tas notiek tieši tāpēc, ka viņi neprot atšķirt bauslību no Evaņģēlija. Tāpēc ir labi, ka jūs to mācāties jau jaunībā. Bet jūs nedrīkstat domāt: “Mēs tagad esam šo mācību pamatīgi apguvuši. Kad pienāks nāves brīdis, es varēšu pie tās turēties.” Jā, ja vien tas būtu mūsu spēka jautājums! Tajā brīdī velns jūs var tā samulsināt, ka jūs nezināsiet ne sākuma, ne gala. Jūs nedrīkstat arī domāt: “Ak, es vēl esmu jauns!” Cik gan bieži notiek tā, ka Dievs aizrauj cilvēku no dzīves pašā jaunības plaukumā, lai rādītu citiem, cik tas ir svarīgi – domāt par nāvi.

“Ar šiem un līdzīgiem teicieniem sirdis bieži tiek tā samulsinātas, ka neredz vairs neko citu, kā vienīgi to, ko tās darījušas un ko tām bija vajadzējis darīt; vai arī to, ko Dievs prasa un ko aizliedz. Kad sirdis par to sāk domāt, tās aizmirst par Kristus veikumu un par to, ko Dievs ir apsolījis dot caur Kristu. Tālab lai neviens neuzdrošinās domāt, ka viņš jau būtu sasniedzis šai ziņā pilnību.”

Mēs vispirms runājam par to, kā mācītājam kā kristietim jāatšķir bauslība no Evaņģēlija. Jo viņam vispirms ir jābūt kristietim, citādi viņš nevar būt mācītājs. Kurš vēl nav nokļuvis tiktāl, lai pazītu un liktu lietā šo atšķirību, tāds ir vēl vai nu pagāns, vai jūds. Kristieša būtība (forma), tas, kas viņu dara par kristieti, ir pārliecība, ka pestīšana meklējama Kristū un ka tādēļ jānovēršas no bauslības.

Luters saka (W. VIII, 1792):

“Savos pārbaudījumos tu pamanīsi, ka Evaņģēlijs ir rets viesis tavā apziņā, turpretī bauslība tur ik dienas jūtas kā mājās. Jo saprašanai jau no dabas piemīt bauslības likumu atzīšana.”

Tas ir jāiemācās pieredzes ceļā, citādi to neiemācās nekad. Ja esat kristieši, tad jums jāatzīst: “To piedzīvošu arī es; es piedzīvošu vairāk moku un nemiera, nekā tapšu mierināts.” Ja savā sirdī tu sajutīsi Evaņģēlija mierinājumu, tad tas ir gaismas brīdis, kas tev kādā dienā ir dāvāts. Daždien, protams, tādu brīžu var arī nebūt. Taču aizvien ir jāatceras: “Tādam nabaga grēciniekam, kāds esmu es, ir dots Evaņģēlijs, šis patīkamais Evaņģēlijs. Man ir dota grēku piedošana Kristus nopelnu dēļ.”

“Tādēļ tad, kad tava apziņa izbīstas no grēka, ko uzrāda un uzsver bauslība, tev jāsaka: savs laiks ir miršanai, savs laiks dzīvošanai; savs laiks ir klausīties bauslību, un savs laiks, kad par to neraizēties; savs laiks – klausīties Evaņģēliju; bet cits laiks – kad par to aizmirst; piemēram, tagad lai bauslība pagaida, lai nāk Evaņģēlijs, jo tagad nav bauslības, bet gan Evaņģēlija laiks. Taču tu neesi darījis neko labu, drīzāk smagi grēkojis! To es atzīstu, bet man ir grēku piedošana caur Kristu, Viņa dēļ man piedoti visi mani grēki. Bet, kad apziņā nenotiek šādas cīņas un ir jāveic kādi ārēji amata pienākumi tur, kur tu esi Vārda kalpotājs, kāda vadoša persona, laulāts draugs, skolotājs, skolēns utt., tad nav īstais laiks klausīties Evaņģēliju, bet gan bauslību, tad tev jāpilda savs amats..”

Ja pasaules priekšā jādara tas, kas ir pareizi, tad tas nav laiks, kad klausīties Evaņģēliju; ir jāuzklausa bauslība, domājot par savu amatu. Ja jautājums nav par to, kādās attiecībās tu atrodies ar Dievu, tad tev jāvadās pēc bauslības, taču ne kā kalpam, bet gan kā bērnam.


Turpinājumā:
Bauslība un Evaņģēlijs: Septītais vakara priekšlasījums

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.