119. Kas draud katram, kurš ienīst Dievu un pārdroši pārkāpj Viņa baušļus?


Sestā svētdiena pirms Lieldienas jeb kārdināšanas svētdienā

Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.” Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.” Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja. [Mt.4:1-11]

Mīļie draugi! Šis svētais evaņģēlijs pieder pie svētās lūgšanas – neieved mūs kārdināšanā. Šajā lūgšanā mēs lūdzam, lai velns, pasaule un mūsu miesa mūs nepieviļ, nedz ieved neticībā, izmisumā vai citā lielā kaunā un grēkā, un, ja tomēr tiekam kārdināti, lai izcīnām un paturam uzvaru.

Otrkārt, šis svētais evaņģēlijs pieder mūsu rīta un vakara lūgšanām (pātariem), kad mēs mostoties vai ejot gulēt pielūdzam Dievu – Tavs svētais eņģelis, lai paliek pie manis, ka ļaunais ienaidnieks mani nepieveic. Jo velns ir bezkaunīgs gars, kas nežēlo nevienu cilvēku, lai cik tas būtu augsts vai bagāts, kad Dievs dod viņam vaļu. “Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” [1.Pēt.5:8]

Viņš nekaunas kārdināt Kungu Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, kā tad viņš lai kaunas tavā priekšā, ak, cilvēk!

Tādēļ mums no sirds jālūdz:

Mūsu Tēvs Debesīs, neieved mūs kārdināšanā. Kad ļaunais gars mūs kārdina pie labās vai kreisās rokas, tad palīdzi mums stipri stāvēt pretī, stipras ticības sagatavotiem Tava Gara iepriecā.

Mēs no svētā evaņģēlija ar Dieva spēku un palīgu apcerēsim: Kunga Kristus kārdināšanu un pretīturēšanos.

Ak, Tu spožums godībā,
Tu no Tēva dzimis Dēliņš,
Kas mūs aizstāv sodībā,
Laid pār mums pūš svētais vējiņš,
Dieva vārdi, ka še rodas,
Lai tie labi sev izdodas, Āmen.

Svētais evaņģēlists (prieka mācītājs) saka: Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Evaņģēlists Marks saka: ” Viņš bija pie zvēriem.” [Mk.1:13] Evaņģēlists Lūka saka: “Tapa pa tuksnesi vadīts četrdesmit dienas un velna kārdināts.” [Lk.4:2] Tur velns Viņu sāka kārdināt, kā šeit ir rakstīts. Ak, kā nešķīstais Gars Kungu Jēzu dažādi kārdināja un baidīja?

Prieka mācītājs Matīss stāta par trejādu kārdināšanu, ar ko velns vēl tagad dažu reizi dažu cilvēku grib apkrāpt un pievilt.

Pirmā kārdināšana ir, kad velns grib pierunāt Kungu Jēzu, lai netur Dievu par savu Tēvu un netic Viņa vārdam. Nešķīstais gars saka: Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi. Runādams šos vārdus velns redzēja Jēzus Kristības Jordānas upē. Dievs Tēvs pats ar skaļā balsī no Debesīm sauca: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” [Mt.3:17]

Velns grib Kungam Jēzum pieminēt šos vārdus, lai Viņš tos apdomā un vai var tiem ticēt, jo Viņš tagad ar savām acīm redz, ka tie vārdi ir viltīgi un Viņš nevar tiem ticēt, jo jau četrdesmit dienas tuksnesī Viņš nav ēdis ne kumosu. Velns grib tik daudz sacīt: Klausies, Jēzu no Nācaretes, Marijas dēls, Tu, amatnieks! Tu nesen dzirdēji balsi no Debesīm, kas tev sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” Tu tam tici un šķieties [iedomājies] esam Dieva Dēls, bet nu tev tas jāredz citādi. Kurš tēvs savu bērnu vienu atstāj tuksnesī un pamet izsalkušu, kā tevi? Ja Tu varētu ēst akmeņus, tad gan tu varētu lielīties esam Dieva Dēls. Tādēļ nepievil sevi ar šo balsi. Kā lai zina, kas tevi ar šo balsi gribēja piekrāpt? Vēl apdomā. Ja Tu būtu Dieva Dēls, Tu būtu visspēcīgs, un brīnumainā veidā varētu darināt maizi no šiem akmeņiem. Ja tu esi Dieva Dēls, tad parādi, kādus brīnumus Tu spēj paveikt, un saki, lai šie akmeņi top maize, lai Tu nenomirtu badā. Ja Tu to nedarīsi, tad ne tu pats, nedz citi nesapratīs, ka Tu tiešām esi Dieva Dēls.

Redziet nu, šī ir pirmā kārdināšana, ar ko velns gribēja pierunāt Kungu Jēzu neticēt Dieva vārdam, bet veikt brīnumus uz nešķīstā gara vārdu (pieprasījumu).

Ar šādu kārdināšanu velns pievīla mūsu pirmo māti, jo ierunāja viņa, ka cilvēki nav Dieva bērni, jo pretējā gadījumā Dievs tiem nebūtu aizliedzis ēst viena koka augļus. Viņš ir nenovēlīgs, saka velns, šo koku jums liegdams. “Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” [1.Moz.3:5]

Ar šo kārdināšanu arī šajos laikos velns grib pievilt daudz ļaudis. Kad nāk grūti un dārgi laiki, un dažam saimniekam saule logā iespīd biežāk nekā maize rodas, tad kārdinātājs tādam cilvēkam iešauj šādas domas: Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi. Ja tu būtu Dieva dēls vai Dieva meita, un Dievs tevi mīlētu, tad tev klātos labi. Tev jābūt bagātam, nevis jāmana (jāpiedzīvo) šādu trūkumu. Tādēļ, ka tu tagad esi nabags, tu nedomā, ka esi Dieva bērns. Saki, lai akmeņi to par maizi. Tev jādomā, ka no akmeņiem var darīt maizi un naudu. Ja dzīvosi godīgi, tu nekļūsi bagāts. Dari kā cits dara – zodz un pievil kā redzēdams. Jo citādi tu esi ubags un badmiris, un tāds arī paliksi.

Otrā kārdināšana ir drošība. Evaņģēlists rakta, ka velns ir bijis tik drošs, ka Jēzu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē. Kad viņš dzirdēja, ka Jēzus atbildēja ar Dieva vārdu un Rakstiem, tad arī viņš gribēja runāt no Dieva grāmatas. Tāpēc viņš saka: Jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.

Velns grib sacīt, es redzu, ka Tu, Jēzu no Nācaretes, stipri tici balsij, ko dzirdēji pie Jordānas upes un arvien iedomājies esam Dieva Dēls. Bet ko līdz, ka tu esi Dieva Dēls, ja neviens cilvēks tam negrib ticēt? Lai visi ļaudis tevi turētu un cienīti par tādu augstu kungu, es došu tev padomu – nolaidies zemē no baznīcas jumta. Tad visi ļaudis, ieskaitot augstos priesterus un rakstu mācītājus, to redzot nodomās, ka esi nolaidies no pašām Debesīm. Tev nevajag nemaz bīties, ka varētu lauzt rokas, kājas vai kaklu. Tu esi, kā dzirdu, lasījis Dieva grāmatas. Tur stāv rakstīts, ka Dievs tev apsolījis, par tevi pavēlēt saviem eņģeļiem, lai tie tevi nes uz savām rokām, ka tu savu kāju pie akmens nepiedauzi. Tādēļ laidies zemē. Ar šo drošību (uzdrīkstēšanos) Tu kļūsi par lielu vīru, nekā, ja tu simts gadus kā kalps staigādams un turēdamies šurpu un turpu mācīsi ļaudis un darītu citus brīnums.

Mums šeit jāpamana, ka viltnieks gribēja darīt lielu blēdību gan Dieva vārdam, gan Dieva Dēlam. Jo viņš nesacīja tos vārdus, kas viņam nepatika. Šie vārdi skan tā: “Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos. Viņi tevi uz rokām nesīs, lai tava kāja nepieduras pie akmens.” [Ps.91:11-12]

Nešķīstajam garam jau likās, ka tūlīt Kungs Jēzus darīs viņam pa prātam un no Dieva nama jumta nolaidīsies. Bet Kristus viņam stāv pāri, atbildēdams: Tev “nebūs To Kungu, savu Dievu, kārdināt” [5.Moz.6:16] Vai arī tu klausies, niknais velns? Dievs ir solījis glabāt un sargāt tos, kas savos ceļos staigā, proti, kas dara to, ko Dievs tam pavēlējis.

Šī kārdināšana ir kā tā, ar ko velns pievīla Ievu, sagrozot Dieva vārdu ierunāja tai lepnību: “Jūs mirt nemirsit, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” [1.Moz.3:4-5] Jums pareizi jāsaprot vārdu. Jūs varētu kļūt par augstiem lieliem ļaudīm, ja ēstu no tā koka.

Tā arī šodien velns vēl dažu cilvēku pieviļ ar šo kārdināšanu, kad viņš šādu prātu dod – redzi, tu esi labāks (jo tik labs) nekā viņš. Kas kaitētu, ja arī tu mestos par kungu, muižkungu, vagaru, tiesnesi vai jātnieku?

Trešā kārdināšana ir lepnība. Jo svētais evaņģēlists Matejs saka, ka velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Lūka saka tā:
“Un velns Viņam sacīja: “Es Tev došu visu šo varas pilnību un šo godību, jo tā man nodota, un, kam es gribu, tam es to varu dot. Ja Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.” [Lk.4:6-7]

Redzi, kāds bezkaunīgs gars ir velns. Viņš uzdrīkstas Kungam Jēzum Kristum dāvināt pasaulīgu valstību, godību un maltu, kaut arī tā nepieder šim nešķīstam putnam. Viņš uzdrīkstas Kungam Jēzum sacīt: nometies zemē un pielūdz mani.

Ja velns ir tik drošs un bezkaunīgs, melojot un lieloties Kunga Jēzus, Dieva Dēla, priekšā, kā tad viņš lielās un melot tavā priekšā? Tāpēc sargies no viņa, dzīvo dievu bīdamies un pielūdz Dievu – Viņš tev palīdzēs.

Jēzus Kristus ar Dieva vārdu velnu uzvarēja un arvien saka: Dieva Grāmatā stāv rakstīts, Dieva Grāmatā stāv rakstīts, Dieva Grāmatā stāv rakstīts. Pat, ja tev būtu tik ass zobens kā filistietim Goliātam, ar kuru Dāvids viņam nocirta galvu [1.Sam.17:51], vai kā Pēterim, ar kuru viņš nocirta augstā priestera kalpam ausi, tad tomēr tad tev nelīdzētu. Pēc dzels, zobena un šķēpa velns bēdā tik pat daudz, kā pēc salmiņa. Dieva Vārds ir Gara zobens.[Ef.6:17] Dieva vārds ir asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu. [Ebr.4:12]

Ja nu velns tevi grib [p]ierunāt, lai tu mācītos burt vai meklēt burvjus un sālspūšļotājus, tad turies tam pretī ar Dieva vārdu [2.Moz.20], un saki: Tur stāv rakstīts – tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā. Velns saka: Neba burvis ļaunu runā, jo arīdzan viņam ir Dieva vārdi. Tad tu atbildi: stāv rakstīts – tev nebūs Dieva, sava Kunga, vārdu nepatiesi lietot, jo Dievs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nepatiesi lieto. Velns saka: Tu gan esi visu nedēļu strādājis, atspirdzinies maķenīt, paliec svētdien krogā un iedzer alus kanniņu. Vai tad tas kaitēs? Tad tu atbildi: Rakstīts stāv – tev būs svēto dienu svētīt. Velns saka: Ko tu kungus gribi klausīt? Kāpēc esi paklausīgs tēvam un mātei? Viņi jau ir veci. Ne viņi tev, bet tu viņiem pelni maizi. Uzņem zemi, un lai vecie iet, kur gribēdami un redzēdami. Tev pašam ir savi bērni un saime. Tad atbildi: Stāv rakstīts – Tev būs tēvu un māti (kungu un gaspažu, saimnieku un saimnieci) cienīt un turēt godā, ka tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes. Velns saka: Kāpēc esi tik labs pret savu kaimiņu? Neredzi, ka viņa teļš iet tavā labībā, ēd tavu sienu! Vai tev nav mute? Vai nevari viņu nolamāt? Sadod viņam! Atbildi: Tev nebūs nokaut. Velns saka: Vai tu tā kā mūks arī dzīvosi? Ne visi mūki bez sievas var izturēt. Tad atbildi: Tev nebūs laulību pārkāpt. Nevienam netiklim (mauku meklētājam) nav vietas Kristus un Dieva valstībā! [Ef.5:5] Velns saka: Cik ilgi tu būsi kā ubags? Vai tad tu neredzi, kur klēti var atplēst, zirgu no staļļa vai lauka šim un tam nozagt (pazagt)? Vai tad viena mārkas vai zirga dēļ tevi pakārs? Kā tad viens otrs zog daudz vairāk un tomēr pastāv (paliek virs). Tad atbildi: tev nebūs zagt. Un tā joprojām.

Tā arī Kungs Jēzus Kristus ar Dievu velnam turējās pretī un viņu uzvarēja. Mācies arī tu Dieva vārdu, tad tu varēsi stāvēt pretī velnam. Ikdienas lūdz, sacīdams:

No vella viltus mūs pasarg`,
Ka tas mūs vildams nepieviļ,
Ne dod tam veļas, ka tas pats,
Mūs kārdinādams nepiekrāp,
Ak, mīļais Dievs, nelaid tu mūs,
Ar citiem no tev alloties, Āmen.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.