178. Kādas divas dabas ir apvienotas mūsu Pestītājā?


Sestā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu. [Mt.5:20-26]

Mīļie draugi! Ikkatram cilvēkam, kas grib patikt Dievam, jātiecas [jādzenas] uz to, lai šajā pasaulē dzīvotu taisnīgi. “Tas Kungs pasargā visus, kas Viņu mīl” [Ps.145:20] saka ķēniņš Dāvids. Vēl vairāk – cilvēkam jātiecas ne tikai uz taisnīgu dzīvi, bet arī uz to, lai iemantotu īstenu ticību.

Tāpēc arī mēs lasām, ka ķēniņš Dāvids ļoti vēlas īstenu taisnību. Jo viņš lūdz Dievam: “Izplet Savu žēlastību pār tiem, kas Tevi pazīst, un Savu taisnību pār tiem, kam skaidra sirds!” [Ps.36:11] Un atkal: “Mana mēle cauru dienu stāsta par Tavu taisnīgumu” [Ps.74:24]

Bet tā kā mēs paši no sevis nezinām, kāda ir īstena taisnība, un kā šo taisnību var dabūt, Dievs šajā pasaulē ir sūtījis savu Dēlu Kungu Jēzu Kristu, lai Viņš mācītu mums īstenu taisnību. To Dievs saka ar pravieša Jesajas muti: “Es tas esmu, kas runāju taisnību.” [Jes.63:1]

Šo mācību Viņš ceļ mums šodien priekšā nolasītajā evaņģēlijā, runādams par taisnību.

Mūžīgais Dieva Dēls zināja rakstu mācītāju un farizeju taisnību, un pārmet, ka tā nav pilnīga. Viņš norāda uz piekto bausli, kas skan tā: “Tev nebūs nokaut.”

Tuvākais tiek nokauts ne vien tad, kad tu ar roku, cirvi, nūju, nazi vai ar kādu ieroci atņem viņam dzīvību, bet tu vari savu tuvāku nokaut arī ar savu prātu, acīm, mēli un vārdiem. Šeit mēs noprotam, ka ar savu paša spēku nevaram piepildīt desmit Dieva baušļus, un [ar bauslības pildīšanu nevaram] atrast īstenu taisnību, “jo bauslība bijusi mūsu audzinātāja līdz Kristum,” [Gal.3:24] “kurš ir bauslības gals. Kristū iegūst taisnību ikviens, kas tic.” [Rom.10:4] saka svētais apustulis Pāvils.

Tagad mēs rūpīgi pievērsīsimies:

Mūsu Kunga Jēzus Kristus mācībai par taisnību, kas ir labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību.

Tā ticība dod taisnību,
Kas nāk caur Kristus ziņu,
Darbs vien neved pie Dieviņu,
Kas nederīgs priekš Viņu,
Bet abiem vajag kopā būt,
Tāpēc, kas grib pie Dieva kļūt,
Laid tic un dzīvo taisni, Āmen.

Mīļie draugi! Kungs Jēzus saviem mācekļiem un ļaudīm, kas bija sanākuši klausīties Dieva vārdu, saka: “Ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” Kad Kungs Jēzus saka, ka mūsu taisnībai jābūt labākai, nekā rakstu mācītāju un farizeju taisnībai, Viņš vēlas un mūs māca, lai dzīvojam labāk, godīgāk un rāmāk nekā dzīvojuši rakstu mācītāji un farizeji.

Rakstu mācītāji un farizeji savā taisnībā [daudz] lielījās, ka varot [at]nopelnīt debesis. Bet ar šādu lielīšanos viņi sevi pievīla. Tie neturējās [nepalika] pie Dieva vārda un pie tā, ko Dievs tiem bija pavēlējis, bet pievienoja [pielipināja] Dieva vārdam savas mācības, par ko Jēzus Kristus saka: “Bet velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.” [Mt.15:9]

Farizeji pavēlēja darīt nenozīmīgus darbus, nevis tos, ko pats Dievs bija pavēlējis, kā Kungs Jēzus viņiem pārmet: “jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību.” [Mt.23:23]

Farizeji mācīja, ka paša cilvēka spēkos ir dzīvot saskaņā ar Dieva baušļiem, un līdz ar to nonākt debesīs, bet Dieva vārds mums saka, ka “cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū, un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu.” [1.Moz.6:5]

Farizeji mācīja, ka ir pietiekami [gana], ja dzīvojam saskaņā ar Dieva vārdu tikai ārēji – ar vārdiem [muti] un darbiem. Bet cilvēkam sirds, prāts un domas taču ir citādas. [t.i. viņš tur baušļus ārēji, bet ne pēc būtības. - red.]

Farizeji uzskatīja, ka Dieva pavēli: “Tev nebūs nokaut,” viņi tur, ja ar rokām nenogalina citu cilvēku, pat ja viņu sirds degtin deg lielās dusmās.

Ar īsiem vārdiem sakot, farizeji uzskatīja [šķitās], ka ir iemantojuši debesis ārēji darot to, ko Dievs pavēlējis.

Tā viens farizejs lielīdamies saka: “Es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem.” [Lk.18:11-12]

Viņš uzskatīja, ka tādēļ, ka viņš darījis šādus labus darbus, viņam nav jālūdz Dieva žēlastība, bet gan Dievam vajadzētu šo darbu dēļ plaši atvērt [atdarīt] debesu vārtus, un viņu ievest debesīs.

Ja tu gribi zināt, kāpēc Dievam nepatīk farizeju un rakstu mācītāju taisnība, kaut gan viņi ļaužu priekšā dzīvoja godīgi, tad tev atbild Dieva vārds: Dievs cilvēku ir radījis kā veselumu [pilnīgu], un devis tam ne vien miesu, bet arī dvēseli, proti, “tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.” [Mt.22:37]

Kungs Jēzus Kristus tev šeit māca, kā pareizi jāsaprot piekto bausli. Tu šo bausli ne vien pārkāpi, kad tu savu tuvāko nomaitā ar kādu nūju, bomi, cirvi, izkapti, nazi jeb citu kādu ieroci, bet tu šo bausli jau tad esi pārkāpis, kad tu pret savu tuvāko dusmojies [turi dusmas], skābi uzlūko un izlamā.

Kas šādi dzīvo ar savu tuvāko un brāli, tas Dieva priekšā ir tik pat liels slepkava, kā cits, kas savu tuvāko tīšām nokauj. Jo tā šeit saka Kungs Jēzus Kristus, jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli velti dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: raka [ģeķis], tas ir, kas savu tuvāko skābi, bargi, dusmīgi uzlūko un tam acīs spļauda – tas sodāms augstā tiesā [caur runām]; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī.

Te nu tu dzirdi no Jēzus Kristus mutes, ka tev nedz pašam kādu būs nokaut, kā Die[va]m žēl, dzerot un strīdoties [baroties] dažreiz notiekas, nedz to nokaut ar citu starpniecību, kā Dāvids tīšām lika nokaut Ūriju, un kā liek nokaut dažs vīrs savu sievu, un daža sieva savu vīru.

Tu arī nedrīksti nokaut, redzot, kad kādu sit [dara tam varas darbus], jo kad tu to redzi, un nesteidzies klāt ar palīdzību un glābšanu, tad tu esi palīdzējis savu tuvāko nokaut.

Tev arī nebūs pašam sevi nogalināt, kā ķēniņš Sauls nodūrās ar savu zobenu, un kā Jūdas pakārās. Tev nebūs arī sevi nokaut ar lieku dzeršanu un bēdām.

Tie visi Dieva priekšā ir slepkavas un piektā baušļa pārkāpēji.

Nu atminies no sirds, ka tu esi šo bausli pārkāpis, nožēlo to no sirds dzīlēm, apraudi savus grēkus, un lūdzies no Dieva žēlastības, kamēr vēl vari atrast žēlastību.

Kāpēc?

Šis evaņģēlijs saka: “kas nokauj, tas sodāms tiesā.” Tam jāiet tiesas un kungu priekšā, un jātop tiesātam, kā saka pats Dievs: “Kas izlej cilvēka asinis, tā asinis caur cilvēkiem tiks izlietas, jo pēc Dieva tēla Viņš cilvēku ir radījis.” [1.Moz.9:6]

Cik reizes, Die[va]m žēl, ir piedzīvots, ka viens otrs [dažs] citu slepeni nokāvis, [pēc tam] labprātīgi darījis tādu brīnumu, ka tik ilgi nespēja iemantot mieru, kamēr nav devies uz tiesu, un lūdzis no Dieva puses, lai tam spriestu nopelnīto sodu.

Ķēniņš Dāvids lika nokaut Ūriju, bet šis darbs viņa sirdi tā apgrūtināja un darīja nemierīgu, ka viņš sacīja: “Mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā.” [Ps.51:5] Ar šiem vārdiem viņš gribēja sacīt – lai arī ko es darītu, ēstu vai domātu, es redzu savu acu priekšā, kā pēc manas pavēles tiek nokauts Ūrija. Grēki grauž un ēd manu sirdi. Ja tu nelūgsi no Dieva žēlastību, tad tev būs jāstāv Dieva tiesas priekšā.

Tad Dievs Tēvs tev jautās: Kāpēc tu tik tīši un droši esi nogāzis manu tēlu, pēc kā bija radīts tevis nokautais?

Dieva Dēls Jēzus Kristus vaicās: Kādēļ esi man atrāvis manu mantu un padomu, ko esmu tik grūti un dārgi atpircis, ne ar zeltu vai sudrabu, bet ar savām sarkanām asinīm?

Svētais Gars vaicās: Kāpēc esi noplēsis un nostūmis [nogrāvis] manu namu un Baznīcu, kur esmu tik žēlīgi dzīvojis?

Ko tu gribi atbildēt Dievam uz šādiem jautājumiem?

Ja Dievs tev grēkus nav piedevis šeit, tad tur tu žēlastību neatradīsi, bet dzirdēsi šādu spriedumu: “tu neiemantosi Dieva valstību.” [Gal.5:21] un tev “būs sava daļa degošā sēra uguns jūrā; tā ir otrā nāve.” [Jņ.atkl.21:8]

Tev nebūs piekto bausli pārkāpt nedz ar sirdi, nedz riešanu, bāršanu, dusmām un ļaunu nodomu [niknu padomu]. Jo Kungs Jēzus šeit saka: “Kas uz savu brāli velti dusmo, tas sodāms tiesā.” Un evaņģēlists Jānis saka: “Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava” [1.Jņ.3:15]

Bet mācītājs nevar nedusmoties, redzēdams, ka tiek mācīta viltīga mācība, un ka cilvēki negrib mācīties Dieva vārdu, nedz dzīvot kā Dievs tiem pavēl.

Mozus no Ēģiptes ķēniņa zemes izgāja lielās dusmās, redzēdams, ka ķēniņš nevēlas darīt to, ko Dievs pavēlēja, kaut arī viņš redzēja dažādas zīmes un brīnumus. [2.Moz.10.]

Tas pats Mozus, redzēdams, ka Israēla bērni darināja zelta teļu, un to pielūdza saucot par savu Dievu, kas viņus izvedis no Ēģiptes zemes, tik ļoti sadusmojās, ka viņš lielās dusmās izmeta un sadauzīja akmens galdus, uz kuriem pats Dievs ar savu pirkstu bija rakstījis desmit baušļus.

Kurš godīgs mācītājs var bez dusmām un bēdām noraudzīties, ka ļaudis, vai tie būtu lieli vai mazi, veci vai jauni, nabagi vai bagāti, vācieši vai zemnieki, nemaz nebēdādami, tīšām un pie pilna prāta būdami, grēko pret Dievu, lai gan viņi dzird un zina, ko Dievs grib un negrib? Patiesi, “kalps, kas, zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies vai darījis pēc viņa prāta, dabūs daudz sitienu.” [Lk.12:47] saka Kungs Jēzus Kristus.

Kurš godīgs kungs šinīs laikos bez dusmām varētu noraudzīties, uz bezdievīgo dzīvošanu un būšanu, kad ļaudis viens ar otru ēdas kā zivis ūdenī, vai kā lāči un vilki viens otru plosa, vai, kad tie dzenas pēc maukām, un viens otru pieviļ, apzog un apmelo?

Vai kungam nav jādusmojas šādu grēku dēļ, un nebūtu jāsoda šos blēņdarītājus? Ķēniņš Dāvids saka: “Ik rītus es iznīcināšu visus bezdievjus zemē, lai izdeldētu no Tā Kunga pilsētas visus ļauna darītājus.” [Ps. 101:8] Viņš vēlas sacīt: Es neapžēlošos ne par vienu, kas tīšām grēko pret Dievu. Tiklīdz es to pamanīšu, viņš saņems savu sodu.

Kurš tēvs, māte, saimnieks vai saimniece, kas tic, ka Dievs ir debesīs un velns ellē, var paciest, ka viņu bērni un saime, neklausa, ko tiem saka un māca?

Dieva Rakstos mēs lasām, ka viens mācītājs vārdā Ēlis, nenorāja savus dēlus blēdību dēļ, lai gan zināja, ka tie dzīvo bezdievībā un negantībā. Ja tēvs būtu tos pārmācījis, Dievam nevajadzētu tos sodīt. Viņa dēlus nokāva karā, bet tēvs, to dzirdēdams, atkrita atmuguriski no krēsla un nolauza savu kaklu.

Bet viena dēla sieva, kas bija grūtniece, izdzirdējusi traģisko ziņu, staigāja salīkusi, ciezdama lielas sievas sāpes, un mirdama dzemdēja vienu dēlu. [1.Sam.4] Ja nu tēvs būtu savus bērnus pārmācījis, kā tas tēvam pienākas, tad nebūtu notikusi tāda nelaime.

To ņemiet vērā tēvi un mātes, saimnieki un saimnieces. Pārmāciet savu ļaudis, lai Dievam nav jāpārmāca un jāsoda jūs.

Šādas dusmas Dievs nav aizliedzis, bet Dieva dusmas pelna tas, kas bez iemelsa dusmojas uz tuvāko, gribēdams tam ieriebt un atriebties. Šāds cilvēks Dieva acīs ir slepkava, jo viņš ar savu nikno un dusmīgo sirdi ieved sevi neveselībā, saīsina savu dzīvi un dara pats sev ļaunu, kā saka mācītājs Sīraks: “Dusmas un naids saīsina dzīvi.” [Sīr.30:24] [Tiešām] Ir nācies redzēt, kad viens otrs lielās dusmās nomirst.

Tu būdams dusmīgs, dari bēdas un raizes tam, uz ko tu nepatiesi dusmojies. Un, ja tu pēc kāda laika neatstāsies no dusmām, tad tava sirds [ar tām] taps tik ļoti pārņemta, ka tu izdarīsi varas darbus [fiziski iespaidosi] savu tuvāko, kuram nebija nekādas vainas.

Piemēram, Nābals Dāvidam nedeva [liedza] [godīgi nopelnīto - red.] barību, un tas Dāvidam tik ļoti sāpēja, ka viņš it cieti apņēmās līdz rītam neko neatstāt [neatlicināt] no visa, kas Nābalam piederēja. [1.Sam.25:22]

Redzi, Dāvids bija tik ļoti pārņemts ar savām lielajām dusmām, ka nepadomāja par to, ka Nābala sieva un saime viņam neko nebija nedz ko lieguši, nedz darījuši ko ļaunu.

Gluži [ittin] kā šajos laikos dažs lielās dusmās, kā traks griežas, un nekaunas nedz Dieva, nedz godīgu cilvēku priekšā.

Kam nu ir tāda nikna un dusmīga sirds, ka viņš vēlas [domā] atriebties un atkosties, tam jāzin, ka viņš Dieva priekšā ir slepkava, un saņems tādu sodu, kādu saņem tāds, kas ir noslepkavojis cilvēku. Ja viņš to nesaņems šajā pasaulē, tad viņs to atradīs Dieva priekšā.

Tāds dusmupūķis neizbēgs no Dieva acīm un rokas, ja viņš laicīgi savus grēkus neatzīs, no tiem neatstāsies un nenožēlos Dieva priekšā [Dievam tos nenolūgs].

Jo šeit, [vienīgi] šeit visi grēki tiek piedoti.

Šeit, [vienīgi] šeit ir žēlastības laiks, bet tur būs laiks, kur “jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis – vai labu vai ļaunu.” [2.Kor.5:10] kā saka apustulis Pāvils.

Kas nu dara miesas darbus, dzīvodams, ienaidā, strīdos, nīdēšanā, dusmās, ķildās, šķelšanā, skaudībā, slepkavošanā, tas nemantos Dieva valstību, [Gal.5:20-21] bet tie kā suņi, [Jņ.atkl.22:15] kas rejas, tiek izdzīti ārā no nama.

Tāpat no Dieva pilsētas mūžībā [viņā pasaulē] tiks izdzīti dusmīgie cilvēki, kas nevar sadzīvot/ izlīgt [saderēt] ar savu tuvāko. Tiem “būs sava daļa degošā sēra uguns jūrā; tā ir otrā nāve.” [Jņ.atkl.21:8]

Ņem pareizi vērā šo mācību, un arvien [allažiņ] to apdomā savā sirdī. “Lai saule nenoriet, jums dusmojoties.” [Ef.4:26] Tad negrēko un nedod vietu [vaļu t.i. brīvību rīkoties - red.] velnam, kas tev laprāt velas ietāstīt, ka dusmas nav grēks.

Velns ir viltnieks un blēdis.

Kā šis nešķīstais gars ir dusmīgs uz visiem cilvēkiem, tāpat viņš laprāt sarīda cilvēkus savā starpā.

Kā viņš ir mūžīgi nošķirts [nostumts] no Dieva, tāpat viņš laprāt grib, lai cilvēki būtu viņa biedri elles ugunī.

Tāpēc netici tu viņam, bet klausies, ko tev māca Jēzus Kristus.

Nedusmojies uz savu tuvāku, neturi atriebīgu un niknu sirdi pret viņi – jo tādējādi [citādi] tu pārkāp piekto bausli.

Tev nebūs pārkāpt piekto bausli nedz ar savu muti, kas tev ir, nedz lādēt un lamāt savu tuvāko ar savu muti. Jēzus Kristus šeit saka: kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī.

Tev nebūs sacīt uz savu tuvāko – ģeķis. Tas ir, tev nebūs savu tuvāko dusmās aplami [greizi] uzlūkot, kā dažs dusmās nevēlas pat redzēt savu tuvāko, bet ja to uzlūko, tad ar tādām acīm, kas degtin deg.

Tev arīdzan nebūs viņu lādēt, kā Die[va]m žēl, cilvēki viens otru nolād, meklēdami, lai izputinātu otru gaisu gaisā, un lai tas paliktu akls, mēms un stulbs, un tā joprojām.

Kas tā nolād savu tuvāku, par to Jēzus Kristus, “kam Tēvs ir devis varu turēt tiesu” [Jņ.5:27] ar saviem runas kungiem – praviešiem un apustuļiem – nospriedīs tādu tiesu, kādu tas pelnījis. [Tādēļ] Tev nebūs lamāt savu tuvāku, nedz to nosaukt par šādu vai tādu.

Kādēļ?

Jēzus Kristus evaņģēlijā atbild: tas, kas savu tuvāko lamā, sodāms elles ugunī.

Apdomā nu cikkārt esi savu tuvāko bez vainas sitis, ar to bāries [strīdējies], to lādējis un lamājis – atzīsti, ka tu pret Dievu esi apgrēkojies. Lūdzies žēlastību, ka Kunga Jēzus Kristus dēļ, Viņš ir tava taisnība, caur ko tu nonāksi pie Dieva debesīs.

Tu esi sacījis, mīļais Krists!
Tu gribots visus žēlot,
Tāpēc negribu izsamist,
Tavs vārdiņš nemāk melot:
Kas tic, un sevi kristīt liek,
Tam baudīt būs to debess priek`
Un nekļūt pazudinātam, Āmen!

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.